— Iesim, jūs esat apcietināts!
— Apcietiniet arī viņu! — uzstāja Votsons.
— Nenāk ne prātā! — atteica polismenis. — Kāpēc jūs viņam uzbrukāt, kad viņš mierīgi ēda zupu?
II
Kārters Votsons bija līdz sirds dziļumiem sašutis. Ne vien tāpēc, ka viņu bija bez iemesla aizskāruši, pamatīgi piekāvuši un apcietinājuši. Visas rīta avīzes kā viena iznāca ar sensacionāliem paziņojumiem, ka Votsons dzērumā saķildojies ar pazīstamā «Vendoma» saimnieku. Paziņojumos nebija taisnības ne tik, cik melns aiz naga. Petsijs Horans un viņa drauģeļi aprakstīja kautiņu visos sīkumos. Nav šaubu, ka Kārters Votsons bijis piedzēries. Trīs reizes viņš iegrūsts renstelē, un trīs reizes viņš kā traks nācis atpakaļ un draudējis izārdīt bāru. «Izcilais sociologs piedzēries un iespundēts aiz restēm» — Votsons izlasīja kādas avīzes pirmajā lapaspusē, kur bija ievietots arī liels viņa attēls. Citi virsraksti skanēja šādi: «Kārters Votsons tiecas pēc čempiona titula», «Kārters Votsons dabūjis, ko pelnījis», «Ievērojamais sociologs mēģina izdemolēt kafejnīcu», «Petsijs Horans nokautējis Kārteru Votsonu trijos raundos».
Izlaists pret galvojumu, Kārters Votsons otrā rītā ieradās policijas tiesā kā apsūdzētais Kārtera Votsona lietā, lai atbildētu par uzbrukumu kādam Petsijam ITora- nam un viņa piekaušanu. Bet vispirms prokurors, kuram maksāja algu par visu «tautas» aizskārēju apsūdzēšanu, pavilka Votsonu sāņus un uzsāka neoficiālu sarunu ar viņu.
— Vai labāk nebūtu izbeigt šo lietu? — jautāja prokurors. — Došu jums padomu, mister Votson: sniedziet misteram Horanam roku — un darīts! Es pateikšu tiesnesim vienu vārdu, un lietu izbeigs.
— Bet es negribu to izbeigt, — atteica Votsons. — Jūsu pienākums ir mani apsūdzēt, nevis ierosināt, lai izlīgstu ar šo … ar šo tipu.
— O, es jūs apsūdzēšu, neuztraucieties! — atcirta prokurors.
— Jums būs jāapsūdz arī šis Petsijs Horans, — brīdināja Votsons, — tāpēc ka es iesūdzēšu viņu tiesā par uzbrukšanu un piekaušanu.
— Labāk gan sniedziet viens otram roku un izbeidziet šo lietu, — atkārtoja prokurors, un šoreiz viņa balsī bija saklausāmi gandrīz vai draudi.
Abu lietu izskatīšana bija nolikta pēc nedēļas pie policijas tiesneša Vitberga.
— Tev nav nekādu izredžu, — Votsonam teica kāds viņa bērnības draugs, pilsētas vislielākās avīzes bijušais izdevējs. — Visi zina, ka tas tips tevi piekāvis. Viņam ir slikta slava, bet tas tev neko nedos. Abas lietas izbeigs. Un tikai tāpēc, ka tu esi tu. Kuru katru parastu cilvēku notiesātu.
— Es neko nesaprotu! — iesaucās apmulsušais sociologs. — Tas tips ne no šā, ne no tā uzbruka un piekāva mani. Es neiesitu nevienu pašu reizi, un es …
—- Tas nav svarīgi, — draugs pārtrauca viņu.
— Bet kas tad ir svarīgi?
— Es tev pateikšu. Tu esi sacēlies pret vietējo policiju un visu politisko mašīnu. Kas tu esi? Tu pat neesi šīs pilsētas iedzīvotājs. Tu dzīvo laukos. Te tu nevari dabūt nevienu vēlētāja balsi. Tev nav nekādas ietekmes uz vēlētājiem. Bet šis kroga īpašnieks savā rajonā var savākt ļoti daudz balsu.
— Tu gribi teikt, ka tiesnesis Vitbergs aptraipīs savas iestādes godu un lauzīs zvērestu, attaisnodams šo lopu? — jautāja Votsons.
— Gan redzēsi, — drūmi atbildēja draugs. — O, viņš nostrādās to veikli!. Viņš pasludinās ārkārtīgi likumīgu, ārkārtīgi juridisku spriedumu, kurā būs savārstīti visi mūsu enciklopēdijā atrodamie vārdi par taisnīgumu un tiesībām.
— Bet ir taču arī avīzes! — iebilda Votsons.
— Avīzes pašreiz necīnās ar varas iestādēm. Tās tevi apstrādās tā, ka nezināsi, cik vecs esi. Tu taču redzi, ko tās jau paguvušas tev nodarīt.
— Tātad tie zeļļi nerakstīs protokolā taisnību?
— Viņi uzrakstīs kaut ko tik ticamu, ka publika ticēs tam. Tu jau zini, ka viņi raksta protokolus saskaņā ar instrukcijām no augšas. Viņiem pavēlēs sagrozīt un izpušķot patiesību, un tev klāsies plāni, kad viņi to izdarīs. Labāk tūlīt pat izbeigt šo lietu. Tu esi iekūlies ķezā.
— Bet ir jau noteikta lietas izskatīšana.
— Tev tikai jāpasaka viens vārds, un viņi to izbeigs. Cilvēks nevar cīnīties ar mašīnu, ja viņu pašu neatbalsta mašīna.
III
Bet Kārters Votsons bija stūrgalvīgs. Viņš saprata, ,ka mašīna sadragās viņu, bet visu mūžu viņš bija krājis sociālo pieredzi, un šis gadījums bija kaut kas jauns.
Tiesas dienas rītā prokurors vēlreiz mēģināja nokārtot lietu.
— Ja jūs esat tā noskaņots, es gribētu uzaicināt advokātu, — sacīja Votsons.
— Tas nav vajadzīgs, — atteica prokurors. — Tauta maksā man, lai es uzturētu prasību, un es to darīšu. Bet paklausieties, ko es teikšu. Jums nav nekādu izredžu. Mēs abas šīs lietas apvienosim — un tad sargieties.
Tiesnesis Vitbergs atstāja uz Votsonu labu iespaidu. Šis neliela auguma druknais jaunais cilvēks ar gludi noskūto seju tiešām izskatījās patīkams un inteliģents. Labo iespaidu vairoja vienmēr smaidošās lūpas un jautrās rieviņas tumšo acu kaktiņos. Pētīgi vērodams viņu, Votsons gandrīz vai bija pārliecināts, ka viņa vecā drauga pareģojums nepiepildīsies.
Bet drīz vien Votsons mainīja savas domas. Petsijs Horans un viņa dienderi sniedza tiesai veselu lēveni nepatiesu liecību. Votsons nebūtu spējis tam ticēt, ja nebūtu dzirdējis pats ar savām ausīm. Viņi noliedza, ka kautiņa laikā bijuši klāt pārējie četri liecinieki. Viens no lieciniekiem apgalvoja, ka atradies virtuvē un redzējis, kā Votsons bez jebkāda iemesla uzbrucis Petsijam, bet otrs, palicis bāra, redzējis, kā Votsons vēl divas reizes mēģinājis uzkrist Petsijam, kas ne pie kā nav bijis vajnīgs. Lamu vārdi, kurus liecinieki piedēvēja Votsonam, bija tik neizsakāmi riebīgi, ka viņi nodeva paši sevi. Tas nebija iespējams, ka viņš ņemtu mutē tādus vārdus! Bet, kad liecinieki aprakstīja, cik nežēlīgi viņš sitis nabaga Petsijam pa seju un kā salauzis krēslu, veltīgi mēģinādams iespert viņam, Votsonam pat nāca smiekli un tajā pašā laikā bija smagi ap sirdi. Tiesa bija farss, nekas vairāk, un, vērojot šādu zemiskumu, viņš jutās nomākts un nodomāja, cik garš ceļš cilvēcei vēl jānoiet līdz progresa virsotnēm.
Votsons nepazina sevi, un arī visniknākais ienaidnieks nepazītu viņu — par tādu trakgalvi un skandālistu viņš bija iztēlots. Bet, kā jau visos gadījumos ar juceklīgām viltus liecībām, dažās stāstu detaļās bija robi un pretrunas. Taču tiesnesis diezin kāpēc nepamanīja tās, bet Petsija advokāts veikli apgāja. Votsons nebija pagādājis sev aizstāvi un tagad priecājās, ka nebija to izdarījis.
Tomēr Votsons vēl juta zināmu uzticību pret tiesnesi Vitbergu, kad pats piegāja pie tiesas galda un sāka stāstīt, kā viss noticis.
— Godājamais tiesnesi! Es pastaigājos pa ielu un nejauši…. — Votsons iesāka, bet Vitbergs pārtrauca viņu.
— Mūs neinteresē jūsu iepriekšējā rīcība, — viņš rupji uzkliedza. — Kurš pirmais iesita?
— Godājarna-is tiesrlesi, — turpināja Votsons, — man nav liecinieku, un pārliecināties par mana stāsta patiesīgumu jūs varēsiet, tikai noklausījies to līdz galam…
Viņu atkal pārtrauca.
— Mēs te neizdodam žurnālus, — kliedza tiesnesis Vitbergs, skatīdamies uz viņu ļaunām acīm. Votsons gandrīz vai nespēja ticēt, ka tas ir tas pats cilvēks, kura seju viņš bija pētījis pirms dažām minūtēm.
— Kurš sita pirmais? — jautāja Petsija advokāts.
Prokurors iejaucās, pieprasīdams paskaidrot, kuru no
abām lietām pašreiz izskata un ar kādām tiesībām Petsija advokāts iztaujā apsūdzēto. Advokāts atsita uzbrukumu. Tiesnesis Vitbergs paziņoja, ka nekā nezina par divām apvienotām lietām. Tas viss prasīja paskaidrojumus. Sākās ģenerālkauja, kas beidzās ar to, ka abi juristi atvainojās tiesai un viens otram. Lietas izskatīšana turpinājās, un Votsonam likās, ka viņš redz kabatas zagļu bandu, kas taisa traci ap godīgu cilvēku, kamēr citi velk viņam laukā maku. Mašīna darbojās — un tas bija viss.
— Kāpēc jūs iegājāt šajā iestādījumā, kam ir slikta slava? — jautāja Votsonam.
— Jau daudzus gadus es studēju ekonomiku un socioloģiju un cenšos iepazīties .
Tālāk Votsons netika.
— Mūs neinteresē jūsu oloģijas, — pārtrauca tiesnesis Vitbergs. — Jautājums ir skaidrs. Atbildiet uz to skaidri! Vai jūs bijāt vai nebijāt iereibis? Tā ir visa jautājuma būtība.
Kad Votsons mēģināja pastāstīt, kā Petsijs savainojis sev seju, sizdams ar galvu, viņu atklāti izsmēja un tiesnesis Vitbergs atkal pārtrauca viņu.
— Vai apzināties, cik svēts ir zvērests, kuru jūs nodevāt, apsolīdams runāt tikai taisnību? — jautāja tiesnesis. — Jūs stāstāt mums pasaciņu. Tas ir neiedomājami, ka cilvēks tā kropļotu pats sevi, sizdams maigās un jutīgās sejas daļas pret jūsu galvu. Jūs esat prātīgs cilvēks. Tas taču ir neiedomājami, vai ne?
— Cilvēki zaudē spēju domāt, kad ir sadusmoti, — lēnprātīgi atteica Votsons.