— Kādas jums tiesības tā runāt? — viņš kliedza. — Tā ir novirzīšanās. Tam nav nekāda sakara ar lietu. Jūs, ser, esat te, lai liecinātu par notikušo. Tiesai nav ne mazākās vēlēšanās uzklausīt jūsu viedokli, vienalga, par ko tas būtu.
— Es tikai atbildēju uz jautājumu, jūsu godība, — pazemīgi iebilda Votsons.
— Nekā tamlīdzīga! — atkal eksplodēja tiesnesis. — Un es brīdinu jūs, ser, brīdinu, ka ar tādu apvainojošu izturēšanos jūs noskaņojat visus pret sevi. Un es gribu, lai jūs zinātu, ka mēs šajā nelielajā tiesas zālē protam ievērot likumus un pieklājību. Man kauns par jums.
Un, kamēr turpinājās abu juristu sīkumainais strīds, kas bija pārtraucis apsūdzētā liecību par notikumiem «Vendomā», Kārters Votsons bez kāda sarūgtinājuma, ziņkāri un tajā pašā laikā skumji vēroja, kā tepat acu priekšā darbojas varenā un nožēlojamā mašīna, kas va- dfja šo valsti, domāja par nesodīto un nekautrīgo kukuļņemšanu, kuru tūkstošiem pilsētās piekopa šai mašīnai kalpojošie riebekļi. Te, šajā zālītē, tiesnesis, kas arī padevīgi kalpoja šai mašīnai, klanījās krodziniekam, kurš turēja savās rokās milzumu vēlētāju. Bezgodīgā, maziskā tiesas prāva bija tikai viens no piemēriem, kā darbojas šī kolosālā daudzsejainā mašīna katrā pilsētā un štatā, tūkstoš veidolos mezdama ēnu pār visu zemi.
Kārteram ausīs skanēja pazīstama frāze: «Tas taču ir smieklīgi.» Pašā strīda karstumā viņš skaļi iesmējās, izpelnīdamies ar to drūmu tiesneša Vitberga skatienu. Viņš nosprieda, ka šie kauslīgie juristi ir tūkstoškārt sliktāki par bramanīgajiem tirdzniecības kuģu stūrmaņiem, kuri prot ne tikai uzbrukt, bet arī aizstāvēties. Turpretī šie sīkie nekrietneļi slēpās aiz likuma varenās muguras. Viņi paši sita, bet nevienam citam nebija atļauts sist pretī, tāpēc ka aiz viņiem bija cietuma kameras un aprobežoto polismeņu — šo algoto, profesionālo kaušļu nūjas. Votsons tomēr nejuta sarūgtinājumu. Viņš aizmirsa, cik rupja un liekulīga ir šī procedūra, jo tas viss bija vienkārši smieklīgi. Votsonu izglāba humora izjūta.
Lai kā Votsonu iebiedēja un apsauca, galu galā viņam tomēr izdevās vienkārši un precīzi aprakstīt kautiņu, un, par spīti jautājumu krustugunīm, neviens sīkums viņa liecībā netika apgāzts. Pavisam citādi bija ar Petsija un abu viņa drauģeļu kliedzošajām viltus liecībām.
Gan Petsija advokāts, gan prokurors uzturēja apsūdzību, īstenībā neko nepierādīdami. Votsons protestēja pret to, bet prokurors apklusināja Votsonu, paziņodams, ka viņš ir prokurors un zina, kas viņam darāms.
— «Petsijs Horans liecināja, ka viņa dzīvībai draudējušas briesmas un viņš bijis spiests aizstāvēties,» — skanēja tiesneša Vitberga spriedums. — «Misters Votsons liecināja to pašu. Katrs no viņiem zvērēja, ka pirmais sitis pretinieks, katrs zvērēja, ka pretinieks uzbrucis bez jebkāda iemesla. Likums paredz, ka šaubas izskaidro par labu apsūdzētajam. Šajā gadījumā šaubas ir diezgan pamatotas. Tāpēc šajā gadījumā šaubas tiek izskaidrotas par labu Kārteram Votsonam un līdz ar to viņš tiek atbrīvots no apcietinājuma. Tas pats attiecas uz Petsija Horana lietu. Šaubas tiek tulkotas par labu viņam — un viņš tiek atbrīvots no apcietinājuma.» Es iesaku abiem apsūdzētajiem sadoties rokās un izlīgt.
Vakara avīzē Votsons vispirms izlasīja virsrakstu «Kārters Votsons attaisnots». Otrā avīzē bija rakstīts: «Kārters Votsons izbēg no soda naudas.» Bet vislabākā bija informācija, kas sākās šādi: «Kārters Votsons ir lāga zēns.» Tajā bija teikts, ka tiesnesis Vitbergs ierosinājis abiem kaušļiem sadoties rokās, ko viņi arī nekavējoties izdarījuši. Tālāk bija lasāms:
««Iedzersim uz to vienu glāzīti,» teica Petsijs Horans.
«Lai notiek!» sacīja Kārters Votsons.
Un viņi roku rokā devās uz tuvāko bāru.»
IV
Šis piedzīvojums neatstāja Votsona dvēselē nekādu rūgtumu. Tā bija vēl viena jauna «sociālā pieredze», un rezultātā Votsons uzrakstīja vēl vienu grāmatu, kuras nosaukums bija «Policijas tiesas procedūra: eksperimentāla analīze».
Pēc gada, kādā vasaras rītā aizjājis uz savu rančo, Votsons nokāpa no zirga un kājām devās pa nelielu aizu, lai apskatītu pagājušajā ziemā iestādītās kalnu papardes. Iznācis no aizas, viņš nokļuva puķēm rotātā pļavā, burvīgā savrupā nostūrī, kuru no pārējās pasaules šķīra zemi pakalni un koku skupsnas. Un te viņš ieraudzīja cilvēku, kas acīmredzot bija atnācis pastaigāties no vasaras viesnīcas mazajā pilsētiņā kādu jūdzi no šejienes. Viņi satikās aci pret aci un pazina viens otru. Šis cilvēks bija tiesnesis Vitbergs. Turklāt tā bija nepārprotama ielaušanās svešā teritorijā, tāpēc ka Votsons bija izlicis uz sava īpašuma robežām zīmes, kaut gan nepiešķīra tām nekādu svaru.
Tiesnesis sniedza roku, bet Votsons izlikās neredzam.
— Politika ir netīra lieta, vai ne, tiesnesi? — viņš sacīja. — Es redzu gan jūsu roku, bet es negribu to spiest. Avīze rakstīja, ka es pēc tiesas esot sniedzis roku Petsijam Horanam. Jūs zināt, ka tas nav taisnība, bet atļaujiet pateikt, ka es tūkstošreiz labprātāk sniegtu roku viņam un viņa nekrietnajiem līdzskrējējiem nekā jums.
Tiesnesis Vitbergs bija ārkārtīgi uztraukts, un, kamēr viņš krekšķinādams un stomīdamies mēģināja bilst kādu vārdu, Votsonu, kurš skatījās uz viņu, pēkšņi apskaidroja kāda doma, un viņš nolēma izstrādāt asprātīgu un ļaunu joku.
— Es nedomāju, ka cilvēks ar tādām zināšanām un pieredzi kā jums var būt tik ļauns, — teica tiesnesis.
— Ļauns? — iebilda Votsons. — Nu, nē. Tas nav manā dabā. Un, lai jūs pārliecinātos par to, es parādīšu kaut ko interesantu, kaut ko tādu, ko jūs nekad nebūsiet redzējis. — Votsons pacēla no zemes akmeni, kas bija dūres lielumā. — Vai redzat to? Skatieties uz mani!
To teikdams, Votsons spēcīgi iesita ar akmeni sev pa vaigu. Viņš pāršķēla miesu līdz kaulam, un izšļācās asinis.
— Akmens bija pārāk ass, — viņš paskaidroja pārsteigtajam policijas tiesnesim, kas nosprieda, ka Votsons zaudējis prātu. — Vajadzēja tikai mazlietiņ ieskrambāt. Tādās lietās galvenais ir ticamība.
Kārters Votsons sameklēja gludāku akmeni un ar to vairākas reizes vieglāk iesita sev pa vaigu.
— Aha, — viņš nodudināja, — pēc pāris stundām vaigs būs skaistā zaļganmelnā krāsā. Tas būs pārliecinoši.
— Jūs esat jucis! — trīcošā balsī sacīja tiesnesis Vitbergs.
— Nerunājiet rupjības! — teica Votsons. — Vai jūs redzat manu nobrāzto un asiņojošo seju? Jūs to izdarījāt ar labo roku. Jūs man iesitāt divas reizes. Tas ir zvērīgs neizprovocēts uzbrukums. Manai dzīvībai draud briesmas. Man ir jāaizstāvas…
Tiesnesis Vitbergs bailēs atkāpās, redzot sev pie paša deguna Votsona dūres.
— Pamēģiniet tikai desist man, un es likšu apcietināt jūs, — draudēja tiesnesis.
— To pašu es teicu Petsijam, — atbildēja Votsons. — Un vai zināt, ko viņš izdarīja, kad es vinatn pateicu to?
— Nē.
— Luk, kol
Tajā pašā mirklī Votsona labā dūre trāpīja pa tiesneša Vitberga degunu, un godājamais jurists nogāzās augšpēdu zālē.
— Celieties augšā! — pavēlēja Votsons. — Celieties augšā, ja esat kārtīgs cilvēks. Tā man teica Petsijs, jūs to jau zināt.
Tiesnesis Vitbergs negribēja celties augšā, bet Votsons saņēma viņu aiz apkakles un uzrāva kājās tikai tādēļ, lai pataisītu viņam zilu aci un tad atkal apgāztu viņu augšpēdu. Tad sākās spīdzināšana pēc indiāņu parauga. Tiesnesi Vitbergu piekāva pēc visiem likumiem. Viņam sita pa vaigiem, pa ausīm, viņu vilka ar seju pa zemi. Un visu laiku Votsons rādīja, kā to darījis Petsijs Horans. Reizi pa reizei atjautīgais sociologs iesita tā, lai rastos īsts asinsizplūdums. Vienu reizi, uzslējis nabaga tiesnesi stāvus, viņš tīšuprāt sasita sev degunu pret šī džentlmeņa galvu. No deguna sāka tecēt asinis.
— Redziet nu! — iesaucās Votsons, paiedams nost un veikli iztriepdams asinis pa visu krūtežu. — Jūs to izdarījāt. Jūs iegāzāt man ar dūri. Tas ir šausmīgi. Esmu tikko dzīvs. Man atkal ir jāaizstāvas.
Un tiesnesis Vitbergs atkal dabūja ar dūri pa seju un nokrita zālē.
— Es likšu apcietināt jūs, — viņš sacīja šņukstēdams.
— To pašu teica Petsijs.
— Zvērīgs uzbrukums … bez iemesla .,«
— Arī to teica Petsijs.
— Es noteikti likšu jūs apcietināt.
— Ja vien jums izdosies aizsteigties man priekšā.
Ar šiem vārdiem Kārters Votsons nokāpa aizā, uzlēca zirgā un jāja uz pilsētu.
Pēc stundas, kad tiesnesis Vitbergs bija atklibojis līdz savai viesnīcai, ciema konstebls viņu apcietināja: Kārters Votsons bija apsūdzējis tiesnesi vardarbībā un piekaušanā.
V
— Godājamais tiesnesi, — otrā dienā Votsons teica ciema tiesnesim, pārtikušam fermerim, kurš pirms trīsdesmit gadiem bija beidzis lauku skolu, — tā kā šim Solam Vitbergam iešāvies prātā apsūdzēt mani piekaušanā, es ierosinātu abas lietas izskatīt kopā. Liecības un fakti abos gadījumos ir vienādi.
Tiesnesis piekrita, un abas lietas izskatīja reizē. Votsons, kā apsūdzības liecinieks, runāja pirmais un izklāstīja, kā viss noticis.
— Es plūcu puķes, — viņš liecināja, — plūcu puķes uz paša zemes, ir nedomādams, ka varētu draudēt briesmas. Pēkšņi starp kokiem parādījās šis cilvēks un skrēja man virsū. «Es esmu Dodo,» viņš saka, «un varu pataisīt tevi zilu un melnu. Rokas augšā!» Es pasmaidīju, bet viņš tajā mirklī — baukš! — nogāza mani zemē un izsvaidīja puķes. Viņš lamājās visneķītrākajiem vārdiem. Tas bija zvērīgs uzbrukums bez kāda iemesla. Paskatieties uz manu vaigu, uz manu degunu. Tos nevar vairs pazīt. Viņš, jādomā, bija piedzēries. Nebiju paguvis attapties no pārsteiguma, kad viņš sāka man sist. Manai dzīvībai draudēja briesmas, un es biju spiests aizstāvēties. Tas ir viss, godājamais tiesnesi, lai gan visbeidzot es gribu teikt, ka galīgi nekā nesaprotu. Kāpēc viņš nosauca sevi par Dodo? Kāpēc tik zemiski uzbruka man?
Tā Sols Vitbergs ieguva plašu priekšstatu par nepatiesu liecību mākslu. Sēdēdams savā augstajā krēslā, viņš bieži ar iecietību bija klausījies nepatiesas liecības šādos safabricētos gadījumos, bet te nepatiesa liecība pirmo reizi vērsās pret viņu pašu, turklāt viņš vairs nesēdēja tiesneša krēslā, tiesas izpildītāju, polismeņu nūju un cietuma kameru sargāts.