Votsons pielēca kājās.
— Godājamais tiesnesi, es protestēju. Jūsu pienākums ir lemt, kur taisnība, kur meli. Lieciniekam tikai jāizstāsta, kā viss noticis. Viņa paša viedoklim vispār nav nekāda sakara ar lietu.
Tiesnesis pakasīja pakausi un diezgan flegmātiski izrādīja savas dusmas.
— Pilnīgi skaidrs, — viņš sacīja. — Esmu pārsteigts par jums, mister Vitberg. Jūs apgalvojat, ka esot tiesnesis, ka labi pārzināt tiesvedību, un tomēr rīkojaties tik pretlikumīgi. Jūsu izturēšanās un rīcība, ser, liek man domāt, ka jūs esat kaktu advokāts. Šis ir vienkāršs vardarbības un piekaušanas gadījums. Mēs esam te, lai noskaidrotu, kurš pirmais sitis, un mūs neinteresē, kā jūs vērtējat mistera Votsona personiskās īpašības. Stāstiet tālāk!
Sols Vitbergs būtu aiz apbēdinajuma iekodis sasistajā un uztūkušajā lūpā, ja tā tik stipri nesāpētu. Bet viņš saņēma sevi rokās un skaidri un ticami izstāstīja visu.
— Godājamais tiesnesi, — teica Votsons, — es gribētu, lai jūs pajautājat, ko viņš darīja manos īpašumos.
— Jautājums vietā. Ser, ko jūs darījāt mistera Votsona īpašumos?
— Es nezināju, ka tie ir viņa īpašumi.
— Tā ir ielaušanās svešā teritorijā, godājamo tiesnesi! — teica Votsons. — Brīdinājuma zīmes ir izliktas redzamā vietā.
— Es neredzēju nevienu zīmi, — taisnojās Sols Vitbergs.
— Es pats esmu redzējis tās! — izgrūda tiesnesis.
— Tās nevar neredzēt. Un es brīdinu, ser: ja mēģināsiet izlocīties ar meliem tādos sīkumos, var rasties šaubas par daudz svarīgākiem punktiem jūsu liecībā. Kāpēc jūs iesi- tāt misteram Votsonam?
— Godājamais tiesnesi, es jau teicu, ka neiesitu nevienu reizi.
Tiesnesis paskatījās uz Kārtera Votsona sasisto un uz- pampušo seju, tad bargi palūkojās uz Solu Vitbergu.
— Paskatieties uz šī cilvēka vaigu! — viņš nodārdi- nāja. — Ja jūs neesat ne reizi sitis, kā tas var gadīties, ka viņš ir tā sadauzīts un savainots?
— Kā jau paskaidroju …
— Esiet uzmanīgs! — tiesnesis brīdināja.
— Es būšu uzmanīgs, ser. Es runāšu tikai taisnību. Viņš iesita pats' sev ar akmeni. Viņš iesita sev ar diviem akmeņiem.
— Vai tas ir iespējams, ka cilvēks, jebkurš cilvēks, ja vien viņš ir pie pilna prāta, kropļotu pats sevi, sizdams ar akmeni sev pa jutīgo seju? — jautāja Kārters Votsons.
— Izklausās pēc pasaciņas, — piebilda tiesnesis.
— Mister Vitberg, vai jūs bijāt iereibis?
— Nē, ser.
— Vai jūs nekad nedzerat?
— Tikai pa reizei.
Tiesnesis dziļdomīgi apsvēra atbildi.
Votsons izmantoja to un pameta ar aci Solam Vitber- gam, bet dziļi aizvainotais džentlmenis nesaskatīja šajā situācijā nekā smieklīga.
— Dīvains, ļoti dīvains gadījums, — paziņoja tiesnesis, sākdams lasīt spriedumu. — Abu pušu liecības ir pilnīgi pretrunīgas. Liecinieku nav. Katrs apgalvo, ka otrs uzbrucis viņam, un man nav iespējams noskaidrot patiesību. Taču man ir pašam savs viedoklis, mister Vitberg, un es ieteiktu jums turpmāk turēties tālāk no mistera Votsona īpašumiem un braukt prom no šejienes …
— Tādu apkaunojumu! — Sols Vitbergs izgrūda.
— Sēstieties, ser! — pērkonīgā balsī pavēlēja tiesnesis. — Ja jūs vēlreiz pārtrauksiet mani, es sodīšu jūs par necienīgu izturēšanos pret tiesu. Un brīdinu, ka sodīšu bargi: jūs pats esat tiesnesis, un jums jāciena tiesa. Tagad es nolasīšu spriedumu.
Likums paredz, ka šaubas izskaidro par labu apsūdzētajam. Kā jau teicu, man nav iespējams noskaidrot, kurš sitis pirmais, tāpēc man par dziļu nožēlu … — Šajā vietā tiesnesis aprāva teikumu un bargi paskatījās uz Solu Vit- bergu, — abās šajās lietās esmu spiests attaisnot apsūdzēto. Džentlmeņi, jūs abi esat brīvi.
— Iedzersim uz to vienu glāzīti, — Votsons sacīja Vit- bergam, kad viņi gāja ārā no tiesas zāles, bet sašutušais džentlmenis atteicās iet ar viņu zem rokas uz tuvāko bāru.