Lielā ļaužu straume, kas ik dienas apgādāja mani ar dzīvniekiem, pēc dažām nedēļām bija sarukusi līdz sīkai, nerimtīgai urdziņai. Tam par iemeslu bija mana atteikšanās iepirkt parastākos dzīvniekus, kuru pa šo laiku jau bija saradies pietiekami daudz. Veranda aiz manas guļamistabas tagad bija bāztin piebāzta ar visvisādiem būriem, kuros mājoja visdažādākie zīdītāji, putni un rāpuļi; līdz ar to mani rīti un novakares pagāja, viņus aprūpējot. Man bija darba pilnas rokas, bet tas nebija apnicīgs darbs —r dzīvnieki bija ne tikai tīrāmi un barojami, tie man arī sagādāja nebeidzamu prieku; man patika pētīt viņu paradumus un vērot, kā viņi pielāgojas dzīvei nebrīvē, kā sarod ar mani.
Bez tam mani interesēja bafutiešu dzīve.
Veranda, kur es strādāju, bija lieliska novērošanas vieta — no turienes kā uz delnas bija pārredzams ceļš, Fona pagalms un apkārtējās mājas. Caur bārkšaino bugenvileju aizkaru es redzēju, kā šurpu turpu šaudās daudzās Fona sievas, viņa bērni un padomnieki, kā pa ceļu nebeidzamā kustībā nāk un iet Bafutas ļaudis. No verandas man atklājās ne viena vien interesanta aina, kas norisa lejā, bet, kad es pastiepu roku un paņēmu binokli, man bija iespējams redzēt darbojošās personas tik tuvu, ka es varēju saskatīt vissīkākās pārmaiņas viņu sejas izteiksmē.
Kādu vakaru es ieraudzīju uz ceļa slaidu glīta izskata meiteni; viņa gāja lēniem, šļūcošiem soļiem, mezdama līkumus, it kā gaidīdama, lai viņu kāds panāk. Meitene pienāca pie manas mājas, un es jau grasījos uzsaukt viņai sveicienu, kad piepeši ieraudzīju spēcīgu jaunekli dusmīgi saviebtu seju teciņus vien slā- jam meitenei nopakaļus. Jauneklis kaut ko uzkliedza, meitene apstājās, pagriezās, un viņas skaistajā sejā bija īdzīgi nekaunīga izteiksme, kas jaunekli acīmredzot aizvainoja. Viņš nostājās meitenes priekšā un sāka runāt skaļā, aizkaitinātā balsī, dusmīgi plātīdamies ar rokām, acis un zobi zibsnīja tumšajā sejā. Meitene stāvēja nekustēdamās, uz lūpām plaiksnījās sīks, zobgalīgs sminiņš.
Tad uz skatuves parādījās trešais aktieris: pa ceļu steidzās šurp veca sieva, kliegdama visā galvā un vicinādama garu bambusa nūju. Jauneklis nelikās par pienācēju zinis un turpināja dusmīgi runāt ar meiteni, kaut arī tā neko neatbildēja. Vecene dīdījās starp abiem jauniešiem, vicināja bambusa nūju, griezīgi kliedza; viņas plakanās, krunkainās krūtis pie katras kustības lēkāja augšā, lejā.
Jo briesmīgāk auroja vecene, jo skaļāk kliedza jauneklis, jo īgnāka vērtās meitenes seja. Piepeši vecā sieva apgriezās uz vienas kājas kā vilciņš un ieblieza ar bambusa nūju jauneklim pa muguru. Arī negaidītais uzbrukums jaunekli nesatrauca — viņš tikai izstiepa garo, muskuļoto roku, izrāva vecenei nūju un uzsvieda to augstu gaisā, — tā pārlidoja pāri sarkanajam ķieģeļu mūrim un iekrita Fona lielajā pagalmā. Vecā sieva brīdi stāvēja kā neziņā, bet tad aizlēca jauneklim aiz muguras un no visa spēka iespēra viņam pa dibenu; jauneklis tomēr nesamulsa, viņš kliedza vienā kliegšanā, arvien mežonīgāk vicinādams rokas. Meitene izgrūda caur zobiem kaut kādu atbildi un uzspļāva jauneklim tieši uz kājām.
Cik es varēju noprast, jauneklis līdz tam nebija bijis kareivīgi noskaņots, un abas sievietes to izftiantoja, tāpēc arī viņam klājās tik ļauni. Taču, kad tika apspļaudītas viņa kājas, puiša pacietības mērs laikam bija pilns; pēc izciestā pazemojuma viņš mirkli stāvēja ar vaļēju muti, bet tad, rēkdams aiz niknuma, metās uz priekšu, ar vienu roku sagrāba meiteni aiz kakla, bet ar otru pļaukāja tai ausis, ka skanēja vien; beidzot viņš meiteni pagrūda un tā nokrita gar zemi. To nu vecene nekādi nebija sagaidījusi un aiz pārbīļa atmuguriski ievēlās grāvī, kur ļāva vaļu tik izsmalcinātai histērijai, kādu es savu mūžu nebiju redzējis. Valstīdamās no viena sāna uz otru un plikšķinādama sev pa muti, viņa laida vaļā garos indiāņu kliedzienus, turklāt pašus šaušalīgākos, no kuriem dzīslās stingst asinis. Brīžiem indiāņu kliedzienus nomainīja griezīgi spiedzieni. Meitene gulēja sarkanajās smiltīs un rūgti raudāja; vīrietis nepiegrieza vērību vecajai sievietei, bet notupās zemē līdzās meitenei — kā likās, izlūdzās viņai piedošanu. Pēc kāda laika meiča pacēla galvu un vāri pasmaidīja, jauneklis tūlīt pielēca kājās, pagrāba viņu aiz rokas, un abi devās pa ceļu projām, atstādami veco sievieti grāvī valstāmies un brēcam.
Sis atgadījums, jāatzīstas, lika man krietni vien palauzīt galvu. Kāds tam bija iemesls? Vai meitene bija jaunekļa sieva, vai tā bijusi neuzticīga, un viņam viss kļuvis zināms? Bet tādā gadījumā — kāda nozīme bija vecajai sievai šajā scēnā? Varbūt meiča puisim kaut ko nozagusi? Vai, kas vēl ticamāk, viņa kopā ar veceni gribēja jaunekli noburt, bet viņš to uzzinājis? Noburt — jā gan, tas varētu būt īstais izskaidrojums. Meitenei apnicis jaunais vīrs, un viņa mēģina to noindēt, iejaucot vīra ēdienā sakapātas leoparda ūsas, ko dabūjusi no vecās sievas, kura, protams, ir visā apkārtnē labi pazīstama ragana. Bet vīram rodas aizdomas, un sieva bēg pie raganas meklēt aizstāvību. Vīrs dzenas bēglei pakaļ, bet ragana, kas pret saviem klientiem jūt kaut ko līdzīgu pienākumam, viņiem seko un mēģina griezt visu par labu. Šo teoriju es jau biju paguvis izstrādāt populāram žurnālam pieņemamā formā, kad, palūkojies pāri verandas apmalei, ieraudzīju lejā Džeikobu, kas lūrēja caur dzīvžogu uz veceni, kura vēl.arvien valstījās grāvī un mežonīgi brēca.
— Džeikob! — es viņam uzsaucu. — Kas tur īsti notiek?
Džeikobs pavērās augšup un izgrūda aizsmakušu smieklu.
Sitā vecene, ser, ir māte tai jauniņai meičai. Un tā meiča ir sieva tam vīram. Sitas vīrs iet cauru dienu medībās, un, kad viņš pārnākt, sieva neko netaisīt viņam ēdamu. Viņš dikti gribēt ēst un nu dusmot uz to sievu, un tā sieva bēgt prom, un tas vīrs skriet pakaļ un gribēt sist viņu, un tā vecene skriet abiem pakaļ un piekaut to vīru.
Es biju rūgti maldījies: izrādījās, ka Āfrika, šis melnais, noslēpumainais kontinents, ir mani pievīlusi. Mana sulīgā ģimenes drāma ar raganu un saindētu ēdienu, kurā iejauktas leoparda ūsas, nebija nekas vairāk kā parasts mājas skandāls ar visām tam piemītošajām sastāvdaļām — slinka sieva, izsalcis vīrs, ne- pagatavota maltīte un sievasmāte, kas visur jaucas pa vidu.
Es no jauna pievērsos saviem dzīvniekiem, bet mani neatstāja sajūta, ka esmu piekrāpts. Pie visa vainīga sievasmāte — tā es sevī spriedu.
Drīz pēc tam uz verandas un ap verandu norisa vēl viens satraucošs notikums, kurā man bija galvenā loma, bet vajadzēja paiet ilgam laikam, iekams es šo atgadījumu spēju uzņemt ar humoru.
Bija jauka novakare; rietumu pamalē drūzmējās veseli bari sīku, pūkainu mākonīšu, kas solīja krāšņu saulrietu.
Es tikko biju izdzēris grūtā darbā nopelnīto tējas tasi un tagad sēdēju trepju galā vakara saulē, pūlēdamies iemācīt neticami muļķīgam vāverēnam izsūkt pienu no vates kumšķa, kas uzsprausts uz sērkociņa. Uz brīdi pārtraucis šo mokošo nodarbību, es ieraudzīju uz ceļa gāzelīgā gaitā tuvojamies resnu pavecu sievieti. Viņas vienīgais apģērba gabals bija pavisam mazs un ļoti šaurs gurnauts, bet mutē bija iesprausta gara, tieva, nomelnējusi pīpe. Galvas vidū virs sirmajiem, īsi apgrieztajiem matiem rēgojās mazītiņš kalabašs. Kad sieviete pienāca pie kāpnēm, viņa izkratīja pīpi un rūpīgi piekāra pie auklas, kas bija apsieta ap pilnīgo vidukli, tad kāpa augšā uz verandu.
Labvakar, mammīt! — es sveicināju.
Sieva apstājās un man uzsmaidīja.
Labvakar, masa, — viņa atbildēja, tad kāpa tālāk, cilādama smago augumu no pakāpiena uz pakāpienu, elsdama un pūzdama aiz piepūles. Beidzot viņa bija mani aizsniegusi un nolika kalabašu man pie kājām, bet pati, galīgi aizkususi, ar visu augumu atbalstījās pret sienu.
Piekusi, mammīt? — es vaicāju.
Ak, masa, es ir dikti resna palikuš, — viņa paskaidroja.
Resna? — es sašutis iesaucos. — Tu nepavisam neesi resna, mammīt. Tu neesi ne drusciņas resnāka par mani.
Sieva sāka skaļi smieties, viņas milzīgais augums drebēja.
Nē, masa, tu par mani jokot.
Nudien, mammīt, es runāju patiesību, tu esi sīka sieviņa.
Viņa atgāzās pret sienu un kratījās aiz smiekliem, lielais vēders un krūtis viļņojās; viņu nosaukt par sīku sieviņu — tas nu gan ir labs joks! Beidzot, tiku tikām izsmejusies, sieviete norādīja uz kalabašu.
Es tev atnest viens zvēriņš, masa.
Kādu?
Viens čūska, masa.
Es izņēmu aizbāzni un ielūkojos kalabašā. Trauka dibenā saritinājusies gulēja tieva, brūna, kādas astoņas collas gara čūskiņa. Es nospriedu, ka tā ir aklā čūska — īpašas bezacaino čūsku sugas pārstāve, kas pavada savu dzīvi, ierakusies zemē.
Pēc izskata aklā čūska līdzīga Anglijā dzīvojošai glodenei un ir pilnīgi nekaitīga. Es jau biju savācis pilnu kasti ar šiem rāpuļiem, tomēr resnā sarunu biedrene man bija ļoti iepatikusies, — es negribēju viņu apbēdināt, atraidīdams pienesumu.
Cik tu gribi par šo čūskiņu, mammīt? — es apjautājos.
Ko nu, masa, tu maksāt, cik nav žēl.
Čūska nav ievainota?
Nē, masa.
Es apgriezu kalabašu'ar dibenu uz augšu, un čūskiņa nokrita uz gludās cementa grīdas. Sieviete metās uz verandas otru galu tādā ātrumā, ko nepavisam nevar piedēvēt cilvēkam ar tik apjomīgu augumu.
Čūska tev iekost, masa, — viņa brīdināja.
Džeikobs, kas bija pienācis paskatīties, kas notiek, pēc šiem vārdiem uzmeta sievietei iznīcinošu skatienu.
Vai tu nezināt, ka masa nav bail no tādas radības? — viņš jautāja. — Masa ir dabūt burvja zāles, un šitās čūskas viņu nevar kost.
Ak tā, tā gan, — sieviete noteica.
Es pieliecos un paņēmu rokā aklo čūsku, lai to tuvāk aplūkotu un pārliecinātos, vai tā nav savainota. Satvēru čūskiņu starp īkšķi un rādītājpirkstu, un tā aptinās ap manu pirkstu. Paskatījies uz mazo rāpulīti, es atklāju kaut ko pavisam negaidītu: čūskiņai bija divas lielas, mirdzošas acis — tieši tas, kā nekad nav aklajām čūskām. Atklājums mani mulsināja un pārsteidza; arvien vēl nevērīgi turēdams pirkstos mazo čūskiņu, es griezos pie Džeikoba.
Džeikob, skaties, šai čūskai ir acisl — es izsaucos. To sacīdams, es piepeši apjautu, ka nevērīgi turu rokā nevis pilnīgi nekaitīgo aklo čūsku, bet kādu man nepazīstamu rāpuli, par kura indīgumu man nekas nav zināms. Pirms es paguvu atvērt plaukstu un nokratīt čūskiņu, mazais rāpulītis vēl ciešāk apvijās ap manu pirkstu un ielaida zobu īkšķa mīkstumā.
Nekad es vēl nebiju juties tik satriekts kā šajā brīdī. Pats kodiens šķita tīrais nieks — tikai tāds kniepadatas dūriens ar sekojošu vieglu dedzināšanu, līdzīgs lapsenes dzēlienam.
Es aši nokratīju zemē čūsku un no visa spēka saspiedu īkšķi, tā ka no brūces izsūcās asinis; spiezdams es atcerējos trīs svarīgus apstākļus. Pirmkārt, Kamerūnā nav seruma pret čūsku kodieniem; otrkārt, tuvākais ārsts dzīvo kādas trīsdesmit jūdzes no šejienes, treškārt, man nav transportlīdzekļa, ar ko pie viņa nokļūt.
No šīm pārdomām man nekļuva vieglāk, un es dūšīgi sūcu brūci, arvien vēl no visa spēka spiezdams īkšķa pamatni.
Pavēries apkārt, atklāju, ka Džeikobs nozudis, un jau gribēju ļaut vaļu niknumam, kad piepeši viņš atkal steigšus atgriezās verandā, vienā rokā turēdams bārdas nazi, otrā — divas saites. Drudžainā steigā es devu norādījumus, un Džeikobs sažņaudza ar saitēm manu plaukstas locītavu un augšdelmu virs elkoņa, tad pieklājīgi pasniedza man bārdas nazi.
Līdz šim man nebija ne jausmas, cik liela apņēmība vajadzīga, lai iegrieztu sev ar bārdas nazi, ne arī cik ass var būt bārdas nazis. Vienu mokošu mirkli es vilcinājos, tad iecirtu nazi sev rokā, bet tūlīt pamanīju, ka esmu izdarījis bīstamu un pilnīgi nevajadzīgu griezienu kādu puscollu sānis no koduma vietas, — tādā vietā, kur tam nav nekādas nozīmes.
Mēģināju vēlreiz — un atkal tikpat neveiksmīgi; ja es nenomiršu no čūskas kodiena, es drūmi domāju, tad droši vien noasiņošu, sniegdams pats sev pirmo palīdzību. Ar dusmām atcerējos izlasītās grāmatas, kurās doti padomi, kā jārīkojas, kad iekož čūska. Tās visas bez izņēmuma māca, ka jāizdara grieziens šķērsām pāri brūcei visā koduma dziļumā. Jā, ir jau viegli tā rakstīt, bet daudz grūtāk šo gudrību sekmīgi izlietot praksē, kad jāpāršķeļ pašam savs īkšķis. Cirst ar bārdas nazi uz labu laimi cerībā beidzot trāpīt koduma vietā es vairs nevēlējos, man atlika tikai viens ceļš. Es rūpīgi uzliku naža asmeni uz brūces un, sakodis zobus, no visa spēka uzspiedu un pavilku. Šoreiz man izdevās: no brūces brīvi uz visām pusēm izšāvās asinis. Tagad vajadzīgs kālija permanganāts, man iekrita prātā; es iekaisīju dažus graudiņus asiņojošā brūcē, tad ievīstīju roku tīrā kabatlakatā. Pa to laiku plauksta, tās locītava un paduses dziedzeri man jau bija stipri pietūkuši; es sajutu asas, dedzinošas sāpes īkšķī, bet nezināju, vai tās radījis čūskas kodiens vai mana ķirurģija.
Masa braukt pie daktera? — Džeikobs iejautājās, raudzīdamies uz manu roku.
Kā tad es varu nokļūt pie daktera, — es sašutis atteicu, — mums jau te nav nevienas mašīnas. Varbūt tu domā, ka es varu aiziet kājām?
Masa, es noiet pie Fona un palūgt autiņu, — Džeikobs ieteica.
Automašīnu? — es atkārtoju, un man atausa cerība. — Vai tad Fonam ir apvidus mašīna?
—, Ir gan, ser.
Tad ej un palūdz .,, bet ātri.
Džeikobs aizjoņoja lejā pa kāpnēm un pāri lielajam pagalmam, kamēr es staigāju pa verandu šurp un turp. Piepeši es atcerējos, ka guļamistabā man kaut kur nolikta liela, neiesākta pudele franču konjaka, un steidzīgi devos to sameklēt. Ar pūlēm atkorķējis pudeli, atcerējos, ka visas grāmatas par čūsku kodieniem kategoriski noliedz lietot alkoholu. Cilvēks, kam iekodusi čūska, teikts grāmatās, nekādā gadījumā nedrīkst lietot alkoholiskus dzērienus; acīmredzot tāpēc, ka tie paātrina sirdsdarbību un rada vēl citus traucējumus. Bridi es vilcinājos ar pudeli rokā, tad nolēmu: ja man jāmirst, es tikpat labi varu mirt patīkamā noskaņojumā; pacēlu pie lūpām pudeli un dzēru. Konjaks mani sasildīja un uzmundrināja; es izgāju atpakaļ verandā, pudele bija man līdzi.
Liels ļaužu pūlis ar Džeikobu un Fonu priekšgalā steidzīgi slāja pāri pagalmam. Viņi piegāja pie kādas lielas būdas, Fons atrāva vaļā durvis, pūlis iegāzās būdā, bet tūlīt atkal vēlās ārā, stumdams sev pa priekšu galīgi novecojušu, apdauzītu apvidus mašīnu. Ļaudis izgrūda automobili cauri vārtu velvei uz ceļa, kur Fons viņus atstāja, un, Džeikoba pavadīts, steidzās augšup pa kāpnēm.
Mans draugs, — viņš aizelsies izdabūja, — tev notikusi nelaimei
Tā ir, — es piekritu.
Tavs puisis man stāstīja, ka tev nav eiropiešu zāles pret čūskas kodieniem. Vai taisnība?.
Taisnība gan. Varbūt ārstam ir tādas zāles, es lāgā nezinu.
Dievs dos, dakterim atradīsies zāles, — Fons bijīgi sacīja.
Vai tu neiedzertu ar mani? -— es vaicāju, pavicinādams konjaka pudeli.
Jā, jā, — Fons atsaucās, un seja viņam atplauka, — iedzersim gan. Sitai vainai sīvais ir pašas labākās zāles.
Džeikobs atnesa glāzes, un es devīgi ielēju mums abiem. Tad mēs aizgājām līdz kāpnēm, lai no augšas paraudzītos, kā veicas ar man domātās sanitārās mašīnas sagatavošanu braucienam.
Automobilis bija tik ilgi nelietots nostāvējis būdā, ka tā darbināmās ierīces laikam bija galīgi iežuvušas. Vadītājs uzmanīgi ar to padarbojās, motors pāris reižu sparīgi ieklepojās, bet tad apklusa. Ļaužu pūlis sadrūzmējās ciešāk ap mašīnu, izkliedza vadītājam savus norādījumus, bet tas izliecās ārā pa logu un lamājās. Tā turpinājās labu laiku, līdz beidzot šoferis izkāpa ārā un mēģināja uzkurbulēt. Taču visas pūles izrādījās veltīgas, motors pat neierūcās, un šoferis, pagalam nomocījies, atdeva kloķi kādam no padomniekiem, bet pats apsēdās uz mašīnas pakāpšļa atpūsties. Padomnieks atsprauda aiz muguras savu tērpu un tad dūšīgi cīnījās ar kloķi, tomēr nespēja iedvest motoram dzīvību.
Ap mašīnu tagad drūzmējās kādi piecdesmit cilvēki, katrs pieprasīja, lai ļauj viņam pamēģināt, un tā padomnieks atdeva vīriem kloķi un piebiedrojās šoferim uz pakāpšļa. Pūlī izcēlās negants kautiņš, jo ikviens gribēja pirmais izmēģināt roku, visi kliedza, grūstījās un rava kloķi cits citam no rokām. Troksnis piesaistīja Fona uzmanību, viņš iztukšoja savu glāzi un dusmās saviebtu seju lēni piegāja pie verandas apmales. Izliecies ārā, Fons raudzījās lejā uz ceļu.
Ei, jūs tur! — viņš piepeši ieaurojās. — Iedarbiniet motoru!
Pūlis tūlīt aprima, visi pagrieza galvas un lūkojās uz verandu, bet šoferis un padomnieks uzlēca no pakāpšļa un ar milzīgu entuziasmu steidzās pie mašīnas radiatora. Taču viņu lielā darbošanās griba nerada piepildījumu, jo pa to laiku kloķis bija pazudis. Atkal izcēlās kņada, kur cits citu vainoja kloķa nozaudēšana. Galu galā kloķi atrada, un šoferis ar padomnieku vēl pāris reižu mēģināja iedarbināt motoru.
Tagad es sajutos pavisam nelāgi, pirmitējā drosme mani atstāja. Roka līdz elkonim bija stipri pietūkuši, sarkana un sāpīga. Arī plecu plosīja asas sāpes, bet plaukstu dedzināja tā, it kā es tajā turētu sarkanas, kvēlojošas ogles.
Pie ārsta es varētu nokļūt stundas laikā, es sevī prātoju, bet, ja vēl ilgi neizdosies mašīnu iedarbināt, tad var gadīties, ka vispār vairs nav nozīmes turp braukt.
Šoferis, nemitīgi darbodamies ar. kloķi, bija gandrīz vai pārstaipījies, un piepeši viņam radās lieliska ideja. Ļaudis stums mašīnu! Viņš izklāstīja šo ideju klātesošajiem, visi to sveica skaļiem sajūsmas un piekrišanas saucieniem. Vadītājs iekāpa mašīnā, bet aiz tās un ap to salasījās pūlis un sāka grūst. Ritmiski stenēdami, viņi lēnām grūda automašīnu pa ceļu, iegriezās līkumā un izzuda skatieniem.
Nu drīz motors sāks darboties, — Fons sacīja un uzmundrinoši pasmaidīja, ieliedams man vēl mazliet konjaka, — tu nokļūsi pie daktera pašā laikā.
Vai tu patiešām domā, ka tas darbosies? — es neticīgi jautāju.
Jā, jā, mans draugs, — Fons atteica, un man liekas, viņš bija pat mazliet aizvainojies. — Mana mašīna — tā ir viena diža mašīna. Pēc maza laiciņa tā ies, tev nav ko bīties.
Ritmiskā stenēšana atskanēja no jauna; palūkojušies pāri verandas apmalei, mēs redzējām, ka mašīna iznirst no līkuma un tuvojas mums; cik varēja noskārst, to vēl arvien stūma pūlis, kurā bija gandrīz vai visi Bafutas iedzīvotāji. Automašīna līda uz priekšu gliemeža gaitā, bet, kad tā sasniedza kāpnes, motors vispirms pāris reižu iekrekstējās, tad, pilnīgi atdzīvojies, sāka rībēt. Pūlis uz ceļa aiz sajūsmas auroja un lēca gaisā.
Nu redzi, motors strādā, — Fons lepni paziņoja, jo varēja taču gadīties, ka es neesmu pamanījis vispārējās līksmības cēloni.
Šoferis prasmīgi ievadīja mašīnu cauri vārtu velvei lielajā pagalmā, apgrieza un atkal izbrauca uz ceļa, visu laiku nepacietīgi spiezdams signāltauri un veikli lavierēdams starp saviem pirmītējiem palīgiem.
Mēs ar Fonu iztukšojām savas glāzes un tad kāpām septiņdesmit piecus pakāpienus lejā. Pie apakšējā pakāpiena Fons mani apkampa un spieda sev pie krūtīm, nopietni lūkodamies man sejā. Bija redzams, ka viņš grib pateikt kaut ko tādu, kas mani ceļā iedrošinātu un uzmundrinātu.
Uz brīdi viņš iegrima domās.
Mans draugs, — viņš beidzot sacīja, — ja tu nomirsi, man tevis būs dikti žēl.
Es baidījos, ka balss man var drebēt, tāpēc klusēdams saņēmu viņa roku un sirsnīgi paspiedu — tā izteikdams savas patiesās jūtas, tad iekāpu mašīnā un mēs braucām projām, zvalstīdamies un kratīdamies uz nelīdzenā ceļa, bet aiz mums sarkanu putekļu mākoni palika Fons ar saviem pavalstniekiem.
Pēc trīsceturtdaļstundas, bremzēm iespaidīgi kaucot, mašīna apstājās pie ārsta mājas. Ārsts stāvēja mājas priekšā, drūmi raudzīdamies uz puķu dobi. Viņš ieraudzīja mani un likās pārsteigts, tad panāca tuvāk un cieši ielūkojās man sejā.
— Kas jums iekodis? — viņš apjautājās.
Kā tad jūs zināt, ka man kāds iekodis? — es atvaicāju, notrūcies par acumirklīgo diagnozi.
Jums ārkārtīgi paplašinātas acu zīlītes, — ārsts lietišķi paskaidroja, un viņa balsī jautās lepnums par savām nekļūdīgajām profesionālajām zināšanām. — Kas īsti jums iekodis?
Čūska. Es gan nezinu, kāda, bet man ir ellišķīgas sāpes. Diezin vai man vispār bija vērts braukt šurp. Jums taču nav seruma, vai ne?
Ir! — viņš iepriecināts atsaucās. — Redziet, kā var sagadīties! Viņreiz, kad biju atvaļinājumā, paņēmu sev līdzi mazliet seruma. Kas zina, var noderēt. Tas man stāv ledusskapī jau sešus mēnešus.
Tā nu gan ir laime!
_— Nāciet, lūdzu, iekšā. Mani ļoti interesē, vai tas vēl būs derīgs.
Mani arī, — es atzinos.
Mēs iegājām mājā, un es atlaidos atzveltnes krēslā, kamēr ārsts ar sievu aši sagādāja spirtu, šļirci un visu pārējo, kas nepieciešams seruma ievadīšanai. Pēc tam ārsts man izdarīja trīs injekcijas īkšķī iespējami tuvu koduma vietai un vēl divas rokā virs elkoņa. Tas sāpēja daudz stiprāk nekā pats čūskas kodiens.
Bija mazliet nepatīkami, vai ne? — ārsts apjautājās, skaitīdams manu pulsu.
Tas bija briesmīgi, — es rūgti sacīju.
Tagad jums derēs krietns malks neatšķaidīta viskija.
Es domāju, ka šādos gadījumos nedrīkst dzert alkoholiskus dzērienus.
Nekas. Jums tas nāks par labu, — ārsts atbildēja un neskopodamies pielēja man pilnu glāzi. Nekad vēl netiku dzēris viskiju ar tādu baudu.
Bet tagad, — ārsts sacīja, — jūs paliksiet pie manis pa nakti, mums ir viena brīva istaba. Pēc piecām minūtēm jums jābūt gultā. Ja vēlaties, varat nomazgāties vannā.
Vai es nevarētu braukt atpakaļ uz Bafutu? — es jautāju. — Tur man ir dzīvnieki, bet nav neviena cilvēka, kas viņus varētu pienācīgi aprūpēt.
Jūs neesat tādā stāvoklī, lai varētu atgriezties Bafutā un rūpēties par dzīvniekiem, — ārsts cieti noteica. — Vairāk neko es negribu dzirdēt, tūlīt liecieties gultā. Varat atgriezties rīt, ja būsiet atlabis.
Kā par brīnumu, es gulēju veselīgu miegu un atmodies jutos ārkārtīgi labi, kaut gan roka vēl bija stipri sapampusi un mazliet sāpīga. Paēdu brokastis gultā, tad pie manis ienāca ārsts, lai paskatītos, kā man klājas.
Kā jūtaties, — viņš apjautājās.
Lieliski. Jūtos tik labi, ka jau sāku domāt — čūska bijusi nekaitīga.
Nē, tā patiešām bija indīga. Jūs man stāstījāt, ka čūska jums iedzēlusi tikai ar vienu zobu; droši vien jūs viņu tik steidzīgi nomētāt zemē, ka viņa nepaguva izlaist visu indi. Pretējā gadījumā jums klātos daudz bēdīgāk.
Vai es varu braukt atpakaļ uz Bafutu?
Varat, ja domājat, ka izturēsiet ceļa grūtības; man liekas, ka slimā roka dažas dienas vēl liks sevi manīt. Katrā gadījumā — ja kļūst slikti, atbrauciet pie manis.
Es ļoti bažījos par saviem vērtīgajiem dzīvniekiem, kas neapkopti un nebaroti gaidīja uz mani Bafutā, tāpēc tik neatlaidīgi bikstīju un skubināju nabaga šoferi, ka galu galā mēs sasniedzām Bafutu īstā rekordlaikā.
Kad pa ceļu tuvojāmies Atpūtas mājai, es ieraudzīju kādu sēžam uz kāpņu apakšējā pakāpiena. Tā bija mana resnā draudzene, kas iepriekšējā dienā bija ieradusies pie manis.
Labrīt, mammīt, — es sacīju, izkāpdams no mašīnas.
Labrīt, masa, — viņa atsaucās, uzraususies kājās, un gāzelēdamās nāca klāt.
Nu, kas tev vajadzīgs? — es nepacietīgi ievaicājos, jo man rūpēja ātrāk nokļūt pie maniem dzīvniekiem.
Masa aizmirst? — viņa izbrīnījusies jautāja.
Ko tad es aizmirsu, mammīt?
Ak, masa! — viņa pārmetoši sacīja. — Masa man vēl nesamaksāt par to labo čūsku, ko es masa atnest.