Mans uzturēšanās laiks Bafutā gāja uz beigām. Es biju savācis plašu un bagātīgu dzīvnieku kolekciju, nu vajadzēja pārvest dzīvniekus uz galveno nometni, kur tos varēs pārvietot piemērotos būros un sagatavot ce|ojumam uz Angliju. Gribot negribot nācās visiem medniekiem darīt zināmu, ka pēc nedēļas es braucu prom un lai pēc tam viņi man vairs dzīvniekus nenes. Es pasūtīju kravas mašīnu un aizlaidu Smitaim zinu ar lūgumu mani sagaidīt.
Fons, padzirdējis, ka es taisos aizbraukt, atdrazas šurp ar pudeli džina un visiem spēkiem centās mani pierunāt, lai vēl palieku. Bet es viņam paskaidroju, ka ilgāk Bafutā uzturēties nevaru, lai kā to vēlētos, jo biļetes uz kuģi jau pasūtītas, un tas nozīmē, ka man ar savu dzīvnieku kolekciju jādodas ceļā precīzi noteiktā laikā. Ja būs kāda aizķeršanās, mēs varam nokavēties, bet nākamais kuģis varbūt ies tikai pēc diviem mēnešiem; tik ilgi gaidīt mēs nevaram, jo mums var pietrūkt naudas, — ekspedīcijas budžetā aizkavēšanās nav paredzēta.
Ak, mans draugs, man gan ir dikti žēl, ka tu brauc prom, — Fons teica, un manā glāzē kā no neizsīkstoša avota jautri guldzēja džins.
Arī man ļoti, ļoti žēl, — es godīgi atzinos, — bet man nav iespējams ilgāk palikt Bafutā.
Tu Bafutu vēl atcerēsies, — Fons turpināja, rādīdams uz mani ar garo pirkstu. — Ar prieku atcerēsies. Bafutā tu dabūji papilnam labu zvēru, vai ne?
Tā ir, — es viņam piekritu un pametu ar roku uz daudzajiem dzīvnieku būriem, kas bija sakrauti cits uz cita vairākos stāvos. — Bafutā es patiešām dabūju ļoti daudz dzīvnieku.
Fons vēlīgi pamāja. Tad viņš noliecās uz priekšu un saņēma manu roku.
Kad tu aizbrauksi uz savu zemi, tad gan pastāsti saviem ļaudīm, ka Bafutas Fons ir tavs draugs un viņš tev palīdzējis savākt visus šos jaukos zvēriņus.
Es viņiem visu pastāstīšu, — es apsolīju, — un pateikšu ari, ka Fons ir lielisks mednieks — pats labākais visā Kamerūnā.
—- Diži, diži! — Fons jūsmoja.
Vienu zvēriņu gan es nedabūju, — es piebildu, — žēl gan, ļoti žēl.
Kas tas par zvēru, mans draugs? — Fons, pieliecies man klāt, satraukts iejautājās.
Nu, tas ir tāds liels meža kaķis ar zeltainu spalvu, uz vēdera tam ir raibumi. Esmu tev rādījis viņa fotogrāfiju, vai atceries?
Ak jā! Tas zvērs! Tev taisnība — tāda tev vēl nav.
Fons sapīcis apklusa un drūmi raudzījās uz džina
pudeli. Es bažījos, vai, pieminēdams manā kolekcijā trūkstošo dzīvnieku, neesmu bijis mazliet netaktisks. Dzīvnieks, kuru man nelaimējās dabūt, bija zelta kaķis, viens no mazākajiem, bet pašiem skaistākajiem kaķu dzimtas pārstāvjiem, kādi rodami šajā Āfrikas daļā.
Es zināju, ka zelta kaķis Bafutā sastopams samērā bieži, bet mednieki par viņu mēdza runāt ar lielāku bijību nekā par servalu [1] un leopardu, kaut gan tie abi ir daudz lielāki par zelta kaķi. Ikreiz, kad es medniekiem tiku parādījis šī dzīvnieka fotogrāfijas, viņi sevī nosmējās un kratīja galvas, sacīdami, ka noķert zelta kaķi esot ārkārtīgi grūti, jo tas ir «briesmoti plēsīgs» un «nešķīsti gudrs». Veltīgi es piedāvāju lielu atlīdzību ne tikai par kaķa sagūstīšanu, bet pat par ziņām, kur tas meklējams.
Kad līdz prombraukšanai atlika vairs nepilna nedēļa, es biju spiests samierināties ar domu, ka nevaru pievienot savai kolekcijai zelta kaķi.
Fons atzvēlās krēslā, acis viņam iezibējās, uz lūpām rotājās smaids.
Es tev to zvēru dabūšu, — viņš sacīja, svarīgi mādams ar galvu.
Bet, mīļais draugs, pēc piecām dienām es atstāju Bafutu. Kā tu piecās dienās šo dzīvnieku noķersi?
Es to noķeršu, — Fons cieti noteica. — Tikai tu mazliet pagaidi, tad pats redzēsi. To zvēru es tev dabūšu.
Fons tuvāk nepaskaidroja, ar kādiem paņēmieniem viņš domā paveikt šo brīnumdarbu, bet viņš runāja ar tādu pārliecību, ka es neviļus nodomāju: kas zina, varbūt viņš patiešām sagādās man pāris šo reto, vērtīgo dzīvnieku. Bet, kad atausa pēdējās dienas rīts un no zelta kaķa arvien vēl nebija ne miņas, es atmetu visas cerības. Droši vien Fons, dedzīgi vēlēdamies man palīdzēt, bija devis pārsteidzīgu solījumu, ko nespēja izpildīt.
Mana pēdējā diena Bafutā bija drūma, apmākusies, jo kalnos lietus periods sākas ātrāk nekā zemienē. Debesis aizklāja skrejoši, zilganpelēki, zemi mākoņi, smidzināja sīks lietutiņš, reizēm attālajās kalnu grēdas nogranda pērkons; man kļuva pavisam smagi ap sirdi, domājot par šķiršanos no Bafutas. Es biju sirsnīgi iemīļojis šo kluso zālainu zemi un cilvēkus, kas to apdzīvo. Fonu es cienīju un apbrīnoju, viņš bija tik interesants un patīkams sarunu biedrs; man no visas sirds bija žēl, ka jāsaka viņam ardievas.
Ap pulksten četriem sīkais, smidzinošais lietutiņš pārgāja īstā gāzenī, kam lāgā vairs neredzēja cauri; tas kapāja tuvējo palmu lapotnes un bungoja pa villas jumtu; sarkanā zeme Fona lielajā pagalmā pārvērtas mirgojošā šķidru, asinssarkanu mālu jūrā, kuras virsmā lietus pilieni iesita sīksīkas bedrītes — gluži kā baku rētas.
Es tikko biju beidzis aptīrīt un apkopt dzīvniekus un tagad īgnā garastāvoklī staigāju šurpu turpu pa verandu, vērodams, kā lietus plosa un dauza pret mūra sienu spilgti sarkanos bugenvileju ziedus. Visas manas mantas bija sasaiņotas, būri sakrauti cits uz cita, sagatavoti aizvešanai. Man vairs nebija nekā, ko darīt, bet iet ārā ledainajā lietusgāzē negribējās.
Raudzīdamies lejā uz ceļu, es pamanīju teciņus steidzamies šurp kādu vīru; kājas viņam slīdēja un stiga dubļos, uz muguras viņš stiepa lielu maisu. Es cerēju, ka vīrs atnesīs man kādu retu dzīvnieku un līdz ar to izkliedēs drūmo noskaņojumu, tāpēc nepacietīgi gaidīju viņu ierodamies, taču, kā par spīti, nācējs iegriezās velvētajos vārtos un, izbridis cauri lielajam pagalmam, nozuda aiz nākamajiem vārtiem, kas veda uz Fona mājokļiem. Tūlīt pēc tam ap Fona mazo villu izcēlās liels troksnis, kas pēc dažām minūtēm noklusa, un atkal bija dzirdama vienīgi lietus plīkšķēšana. Es iegāju istabā, lai vientulībā padzertu tēju, tad pabaroju savus nakts dzīvniekus; visi viņi likās mazliet pārsteigti, jo parasti tik agri barību nesaņēma, bet, tā kā.Fons bija solījies mani vakarā apciemot, es gribēju, lai līdz viņa atnākšanai viss būtu padarīts.
Kamēr tiku galā ar darbiem, stiprais lietus bija pie- rimis — no gaisa krita vairs tikai migliņa; starp zemajiem, pelēkajiem mākoņiem parādījās robi, kuros atmirdzēja gaiši zila, dzidra debess. Pēc stundas mākoņi izklīda, visa debess nu bija skaidra un gluda, vakara saules piestarota.
Fona villas tuvumā ierībējās mazas bungas, pamazām rībieni kļuva arvien skaļāki. Velvētie vārti, kas veda lielajā pagalmā, atvērās, un pa tiem iznāca neliela procesija. Priekšgalā, veikli laipodams starp saulē vizošajām peļķēm, soļoja Fons ļoti greznā, sarkanbaltā tērpā. Tūlīt aiz viņa gāja svešais vīrs, ko es pirmāk biju redzējis soļojam lietū, uz muguras svešais nesa to pašu maisu. Vīram sekoja četri padomnieki, bet procesiju noslēdza viscaur baltā tērpies zēns ar mazītiņu micīti galvā; zēns rikšiem vien tecēja lielajiem līdzi, svarīgi sizdams mazas bungas. Fons acīmredzot vēlējās, lai viņa pēdējais apmeklējums iznāktu svinīgāks.
Es nogāju lejā pa kāpnēm viņu sagaidīt. Viņš nostājās manā priekšā, uzlika rokas man uz pleciem un nopietni vērās man sejā.
Mīļais draugs, — viņš lēni, svinīgi runāja, — es tev kaut ko atnesu.
Ko tad? — es vaicāju.
Ar karalisku žestu Fons pameta atpakaļ savas garās, platās piedurknes un norādīja uz vīru ar maisu.
Meža kaķi! —viņš atteica.
Pirmajā mirklī es apmulsu, bet tad piepeši atcerējos par zelta kaķi, ko Fons bija solījies man pagādāt.
Meža kaķi? Vai to, kuru tik ļoti vēlējos? — es jautāju, tikko uzdrošinādamies ticēt.
Fons dziļi apmierināts pamāja ar galvu — viņš bija paveicis, ko solījis.
Ļauj man paskatīties, — es satraukts bildu, — ātri atsiesim maisu!
Vīrs nolika maisu man pie kājām, bet es, aizmirsis, ka par godu Fonam esmu apvilcis tīras bikses, nometos uz ceļgaliem dubļos un pūlējos atraisīt resno auklu, ar ko bija aizsiets maisa gals. Fons stāvēja līdzās, mīlīgi smaidīdams kā ziemsvētku vecītis. Aukla bija slapja, sabriedusi, un, kamēr es to raustīdams raisīju vaļā, no maisa atskanēja dīvains, mežonīgs brēciens: sākumā tāda kā ņurdēšana, kas pamazām kļuva stiprāka, līdz pārvērtās spalgā kliedzienā ar tik griezīgu pieskaņu, ka man šermuļi skrēja pār muguru. Mednieks, padomnieki un zēns ar bungām atgāja dažus soļus nostāk.
Uzmanies, masa, — mednieks brīdināja, — šitas zvērs ir nelabs zvērs. Viņš dikti stiprs.
Tu viņam sasēji kājas? — es apvaicājos, un mednieks pamāja.
Pēdējais mezgls bija atraisīts, es lēnām papletu maisu un ielūrēju tajā.
Man pretī ļauni dzalkstošām acīm lūkojās tik skaists zvēriņš, ka man aiz pārsteiguma aizrāvās elpa. Spalva viņam bija īsa, gluda sulīgā dzeltenbrūnā krāsā — kā meža bišu medus. Smailās austiņas cieši piegula galvai, atšieptā, uzrautā virslūpa atklāja divas lielisku pienbaltu zobu rindas un sārtas smaganas. Tomēr vispievilcīgākās man likās dzīvnieka acis: lielas, zeltainajā ģīmītī izvietotas mazliet iešķībi, tās lūkojās manī ar tādu saltu niknumu, ka es klusībā pateicos medniekam, kas bija sasaistījis dzīvniekam kājas. Kaķa acis bija zaļas, tās atgādināja ledū iesalušas lapas un zvīļoja saulē kā vizla. Mirkli mēs nekustīgi vērāmies viens otrā, tad zelta kaķis atšiepa lūpu vēl tālāk no smaganām, atvēra muti un izgrūda skaļu, baismīgu brēcienu.
Es steidzīgi aizsēju maisu, jo nezināju, cik stipras ir auklas, ar kurām sasietas dzīvnieka kājas, bet viņa acīs es izlasīju, ka, ticis brīvībā, viņš mani vis nežēlos.
Tev patīk? — Fons jautāja.
Un kā vēl! Man šis zvēriņš ļoti, ļoti patīk, — es atbildēju.
Mēs uznesām maisu ar vērtīgo dzīvnieku verandā, es tūlīt viņam atbrīvoju pašu lielāko un izturīgāko būri, pārvietojot tā līdzšinējo iemītnieku citā sprostā. Tad mēs uzmanīgi izkratījām sasieto zelta kaķi no maisa, ievēlām būrī un cieši aizbultējām durtiņas. Tur nu tas gulēja uz vieniem sāniem šņākdams un ņurdēdams, nespēdams pakustēties, jo visas četras kājas tam bija cieši sasietas kopā ar izturīgām, domājams, rafijas šķiedras auklām. Es piestiprināju nūjas galā nazi, un caur būra stieplēm man izdevās auklas pārgriezt; līdzko tās nokrita, zelta kaķis vienā mirklī uzrausās kājās, pielēca pie režģa un, izbāzis tam cauri resnu, zeltainu ķepu, zvēla man pa seju. Es tik tikko paguvu atlēkt sānis.
Ahā! — Fons iesmiedamies izsaucās. — Sitas medījums ir varen plēsīgs.
Dažos mirkļos saplosīt cilvēku, — mednieks piebalsoja.
Jā, stiprs gan, — Fons sacīja, piekrītoši pamādams ar galvu. — Sevišķi spēcīgas viņam kājas. Esi uzmanīgs, mans draugs, citādi viņš tevi savainos.
Es liku no virtuves atnest cāli, un, kad tas, tikko nokauts, vēi silts, bija man rokā, es to pavicināju gar būra režģi. Atkal caur stieplēm izšāvās zeltaina ķepa, cāļa spalvās iecirtās balti nagi, tas tika pierauts un piespiests pie režģa. Kaķis pastiepās uz priekšu un nogrāba cāli aiz kakla, vēl viens kampiens — un putns nozuda būrī; pa gaisu cauri stieplēm lidoja spalvas, kad zelta kaķis locīja iekšā cāli. Es goddevīgi aizsedzu režģi ar maisu, lai kaķis netraucēti bauda savu maltīti.
Kā tev izdevās šo kaķi noķert? — es vaicāju medniekam.
Tas pasmīkņāja un apjucis mīņājās no vienas kājas uz otru.
Vai tu nedzirdi? — Fons iejaucās. — Vai mēli esi norijis? Runā taču!
Masa, — mednieks iesāka un pakasīja vēderu,
Fons man teikt, masa dikti gribēt šito zvēru, un tā es trīs dienas iet mežā to meklēt. Es iet un iet un jau dikti piekust, bet zvērs nav un nav. Nu, vakardien, pašā vakarā, šitas mežkaķis klusiņām piezagties pie manas sētas un nokost trīs cāļus. Sorītiņ es redzēt viņa pēdas dubļos, un nu es iet zvēram pakaļ uz mežu. Es noiet tāltālu, masa, un tad no viena liela kalna es matīt to zvēru.
Fons sagrozījās krēslā un ar spožu aci uzlūkoja mednieku.
Tu runā taisnību? — viņš stingri noprasīja.
Jā, masa, — mednieks apstiprināja. — Es teikt taisnība.
Labi, — sacīja Fons.
Es ieraudzīt šito mežkaķi, — mednieks turpināja,
un tas mežkaķis iet uz to lielo kalnu. Un tad tas zvērs iet uz vienu vietu, kur dikti daudz akmeņu. Mežkaķis ielīst zemē vienā alā. Es ieturēt tajā alā, bet iekšā ielīst es tur nevarēt, tā ala ir dikti šaura. Nu es iet atkal uz savu māju un paņemt labus suņus un ķe- ramtīklu un tad iet atpakaļ uz to vietu. Tad es aizvilkt tīklu priekšā tai alai un sakurt mazu uguni, un tie dūmi iet tai alā iekšā.
Mednieks uz brīdi apklusa, uzsita knipi un pat palēcās uz vienas kājas.
Ai, ai! Tas tik ir viens plēsīgs zvērs! Saost dūmus, un nu tikai rūkt un rūkt. Mani suņi sabaidīties un visi aizbēgt. Es arī sabaidīties, ka mežkaķis man uzklupt, un es bēgt prom. Pēc maza laiciņa es klausīties: mežkaķis vēl rūkt un rūkt, un es klusiņām, klusiņām līst atpakaļ un palūrēt. Ko domāt, masa! Sitas zvērs ieskriet taisni tīklā, un tas tīkls šo turēt ciet! Kad es redzēt šo zvēru tīklā, es vairs nebaidīties, bet iet tam klāt un sasiet kājas ar virvi, un nu es to atnest priekš masa.
Vīrs beidza stāstīt un satraukts raudzījās uz mums, žņaudzīdams rokās īsu šķēpu.
Mīļais draugs, — es viņu uzrunāju, — es redzu, ka tu esi lielisks mednieks, un es tev labi samaksāšu par šo medījumu.
Tā ja, — Fons piekrita, majestātiski novēcinā- dams roku. — Šis mednieks ir krietni pūlējies tavā labā.
Es iedevu medniekam kārtīgu naudas summu, un kā dāvanu viņš saņēma no manis dažas paciņas cigarešu; mednieks aizgāja smaidīdams, es dzirdēju, kā viņš, kāpdams lejā pa kāpnēm un jau atrazdamies uz ceļa, vēl ilgi ik pa brīdim priecīgi izsaucās: «Paldies tev, masa, paldies!»
Tad es pievērsos Fonam, kas sēdēja puszviļus krēslā un ar dziļu apmierinājumu lūkojās manī.
Dārgais draugs, sirsnīgi pateicos par tavu lielo gādību, — es sacīju.
Fons noraidoši savicināja rokas.
Nē, mans draugs, tas viss ir nieks. Būtu ļoti slikti, ja tu aizbrauktu no Bafutas, nedabūjis tos zvērus, kādi tev vajadzīgi. Es ļoti, ļoti nožēloju, ka tev jāaizbrauc. Bet, kad tu skatīsies uz visiem šiem jaukajiem zvēriņiem, tad gan atcerēsies Bafutu, vai ne?
Tev taisnība, — es sacīju, — un tagad, mīļais draugs, vēlreiz sadzersim!
Diži, diži, — noteica Fons.
Kā pelnīta samaksa par drūmo, nomākušos dienu pienāca skaists vakars ar tik krāšņu saulrietu, kādu man reti gadījies redzēt. Saule ieslīga bālu, iegarenu
mākonīšu režģī, bet, iekams tā norietēja, baltie mākoņi nokrāsojās pērļaini sārti, tad tumšsarkani ar zeltainām maliņām. Debesis pieplūda ar vismaigāko zilumu un zaļumu, ko vietvietām caurvija zelts; kamēr zeme tumsa, arvien spožāk iedegās trīsošas zvaigznes. Pēc tam uzlēca mēness, sākumā asinssarkans, bet, pacēlies augstāk, pamazām nodzeltēja un apsudrabojās; nu visa pasaule vērtās ledaini sudrabaina ar ogļmel- nām ēnām.
Mēs ar Fonu sēdējām blāvajā mēnessgaismā un dzērām līdz vēlai naktij. Tad Fons, mani uzrunādams, norādīja ar roku uz savu villu.
Es domāju, tev patīk dejot, — viņš teica. — Tāpēc pavēlēšu, lai būtu mūzika. Vai padejosim, pirms tu aizbrauc?
Jā, man ļoti patīk dejot, — es atsaucos.
Grīļodamies Fons uzrausās kājās, un, bīstami tālu
pārliecies pāri verandas apmalei, izkliedza pavēli kādam, kas gaidīja lejā. Pēc maza laiciņa pāri lielajam pagalmam vēlās šurp vesels spiets uguņu — lejā uz ceļa sanāca kopā Fona sievu orķestris un sāka spēlēt. Sievām drīz vien pievienojās vēl citi mūziķi, to vidū gandrīz visi padomes locekļi. Smaidīdams un vicinādams rokas, Fons brīdi ieklausījās, mūzikā, tad piecēlās un pastiepa man pretī roku.
Nāc! — viņš aicināja. — Iesim uzdejot!
Diži, diži! — es attraucu, atdarinādams viņa runas veidu, par ko viņš vai plīsa aiz smiekliem.
No mēnessgaismas pielietās verandas mēs izgājām uz kāpnēm. Ar garo roku Fons cieši apņēma manus plecus — pa daļai aiz sirsnības, pa daļai meklēdams atbalstu, — un mēs sākām kāpt lejā. Pusceļā mans pavadonis apstājās un mūzikas taktī sāka dejot. Kāja viņam sapinās kuplajā tērpā, un viņš tikai tāpēc ne- noripoja lejā uz ceļa, ka bija cieši apķēries man ap kaklu. Vienubrīd gan mēs bīstami sašūpojāmies, pūlēdamies atgūt līdzsvaru; sievu, bērnu un padomnieku pūlis bailēs un šausmās novaidējās, redzēdams savu valdnieku briesmās, un orķestris pārstāja spēlēt.
Mūziku, mūziku — auroja Fons, kamēr mēs streipuļojām lejā pa kāpnēm, — kāpēc jūs vairs nespēlējat?
Orķestris rāva atkal vaļā, mums ar Fonu izdevās atgūt līdzsvaru, tā ka atlikušos pakāpienus mēs pieveicām bez starpgadījumiem. Fons bija lieliskā garastāvoklī, viņš neparko negribēja laist vaļā manu roku, un tā mēs, šļakstīdamies pa peļķēm, dejojām pāri visam pagalmam; mūziķi rikšoja nopakaļ un spēlēja, ko mācēja, vai bez elpas palikdami. Kad mēs nokļuvām pie dejas būdas, Fons apsēdās savā tronī atpūsties, pa to laiku dejoja viņa galminieki. Beidzot, kad dejas prieks šķita tā kā pierimis, es palūdzu Fonu, lai viņš paaicina pie manis mūziķus, jo es gribēju tuvāk aplūkot viņu instrumentus. Orķestris pienāca un nostājās pie paaugstinājuma, uz kura mēs sēdējām; es izmēģināju pēc kārtas visus instrumentus, mūziķi man ierādīja, kā katrs spēlējams. Visiem par lielu brīnumu, mani pašu ieskaitot, man izdevās uz bambusa fleitas nospēlēt dziesmiņas «Kempbeli nāk» pirmās taktis. Par to Fons bija tā sajūsmināts, ka man nācās vēl dažas reizes savu priekšnesumu atkārtot, turklāt ar pavadījumu, — Fons sita lielas bungas, bet viens no padomniekiem spēlēja kādu savādu instrumentu, kas izklausījās kā miglas taure. Tiesa gan, kopējais skanējums neiznāca diez cik melodisks, bet mēs muzicējām ar dziļu iejūtību un pilnīgu atdevi. Tad mums vajadzēja sākt atkal no gala, jo Fons vēlējās dzirdēt, kā skan tad, kad pavadījumu spēlē viss orķestris. Patiešām, skanēja diezgan labi, jo pliekanos toņus, ko man izdevās izvilināt no fleitas, pilnīgi nomāca bungu rīboņa.
Kad minētās dziesmiņas muzikālās iespējas bija līdz galam izsmeltas, Fons lika atnest vēl vienu pudeli, mēs apsēdāmies un vērojām dejotājus.
Tomēr dīkā sēdēšana Fonam apnika — nepagāja ne stunda, un viņš sāka savā tronī dīdīties, dusmīgi blenzdams uz orķestri. Viņš piepildīja mūsu glāzes, atzvēlās krēslā un, acis nenolaidis, īgni vērās dejotājos.
Sitā deja nav laba, — viņš beidzot noteica.
Tā ir lieliska, — es attraucu, — kāpēc tev nepatīk?
Pārāk lēna, — Fons paskaidroja, tad viņš pieliecās man tuvāk un apburoši pasmaidīja. — Gribi — uzdejosim tavu speciālo deju!
Speciālo deju? — es jautāju, mazliet ieskurbis. — Kas tā par speciālo deju?
Viens, divi, trīs — met; viens, divi, trīs — met! — Fons trallināja.
Ak par to deju tu runā. Labs ir, ja tev patīk, iesim uzdejot.
Man Joti, ļoti patīk, — viņš nešaubīgi atbildēja.
Mēs izgājām dejas laukumā, un Fons cieši apķērās
man ap vidu; pārējie, jūsmīgi smiedamies un tērgā- dami, sastājās aiz mums. Šoreiz man gribējās ienest kopējā dejā kaut ko jaunu: es aizņēmos fleitu un pūtu bezjēdzīgi skaļi un aplami, vadīdams savu pulku mežonīgā dejā apkārt visam laukumam un tad ārā starp Fona sievu būdām. Nakts bija ļoti silta, un jau pēc pusstundas, kas tika aizvadīta šādā līksmībā, es jutos galīgi aizkusis, sviedri man lija aumaļām. Mēs apstājamies, lai mazliet atpūstos un iestiprinātos ar spirdzinošu dzērienu. Bija redzams, ka mana konga kļuvusi par Fona mīļāko deju. Viņš sēdēja savā tronī mirdzošām aeīm — viss vēl dejas varā —, ar kājām sizdams takti, sevī dungodams melodiju; es sapratu, ka viņš dedzīgi vēlas no jauna traukties kājās un ar vāji slēptu nepacietību gaida, kamēr es mazliet atgūšos, lai pēc tam aicinātu mani atkārtot deju. Es nolēmu panākt, lai Fons atsakās no šī nodoma, jo kongas deja tik tveicīgā naktī paņem pārāk daudz spēka, turklāt pēdējā riņķī es biju sāpīgi apdauzījis kāju pret durvju stenderi. Gudroju savā galvā, kādu vēl deju iemācīt Fonam, — tai jābūt ne vien mierīgākai, bet arī tādai, kuras melodiju viegli iemācīties Fona orķestrim. Beidzot es izvēlējos, palūdzu fleitu un dažas minūtes pavingrinājos. Tad no jauna griezos pie Fona, kas mani vēroja ar milzīgu interesi.
Ja tu pavēlēsi orķestrim iemācīties šo speciālo mūziku, parādīšu tev vēl vienu eiropiešu deju, — es sacīju.
O, jā! Diži, diži! — Fons jūsmoja, acis viņam spīdēt spīdēja; viņš uzbļāva orķestrim, lai apklust, un lika tam soļot apkārt paaugstinājumam, kamēr es spēlēju dejas melodiju. Pārsteidzoši ātri orķestris to iemācījās un vēl papildināja ar savām variācijām. Fons sajūsmā dauzīja ar kājām takti.
Tā ir diža mūzika, — viņš sacīja, — tagad tu man ierādi to deju.
Es palūkojos apkārt un uzaicināju pie sevis kādu jaunu meiču, kura man šķita attapīgāka par citām, apņēmu viņu ap vidu, piespiedu sev klāt (protams, ievērojot pieklājību, jo meitene bija gandrīz kaila) un laidos pāri dejas laukumam straujā polkā. Mana partnere tikai īsu bridi sajutās nedroša, tad uzreiz pilnīgi apguva dejas soli, — nu mēs lēcām apkārt un apkārt lieliskā stilā. Fonam ļoti iepatikās jaunā deja, savu atzinību viņš izteica, sizdams plaukstas, un tūlīt viņam pievienojās visi pārējie; sākumā skanēja gluži parasti, haotiski aplausi, bet, tā kā mani skatītāji bija afrikāņi, plaukšķināšana nenorima un pamazām iekļāvās dejas ritmā. Piecas reizes es ar savu dejas partneri apriņķoju lielo laukumu, tad mums vajadzēja atpūsties.
Kad es pienācu pie paaugstinājuma, Fons man sniedza līdz malām pilnu glāzi ar viskiju; es apsēdos, un viņš man draudzīgi uzsita pa muguru.
Diža, diža deja! — viņš izsaucās.
Es pamāju un vienā paņēmienā iztukšoju glāzi. Tai pašā brīdī Fons sagrāba mani aiz rokas un vilka atpakaļ uz dejas laukumu.
Nāc, — viņš dedzīgi aicināja, — iemāci man šito deju!
Cieši saķērušies, mēs ar Fonu lēcām polku apkārt laukumam, tomēr mums lāgā negribēja veikties — galvenokārt tāpēc, ka Fona platais tērps tinās man ap kājām un kavēja virzīšanos uz priekšu. Beidzot mēs galīgi sapināmies, un gribot negribot vajadzēja apstāties. Mēs pacietīgi stāvējām, kamēr padomes locekļi mūs attina, pēc tam lēcām atkal: viens divi, trīs — hop! — līdz laukuma viņam galam, cieši piekļāvušies viens otram kā ar vienu lenti apvīti maija koki.
Es palūkojos pulkstenī un ar izbīli atklāju, ka ir jau trešā rīta stunda.
Lai cik žēl, nācās atvadīties no Fona un doties pie miera. Fons ar visu savu galmu izvadīja mani lielajā pagalmā, tur es viņus atstāju. Kāpdams augšā pa kāpnēm uz Atpūtas māju, vēlreiz pametu skatienu atpakaļ. Lukturu mirgojošā gaismā bafutieši dejoja polku. Pašā vidū lēkāja un kratījās Fons, vicinādams vienu garo roku un saukdams: «Labu nakti, mans draugs, labu nakti!» Es pamāju viņam pretī, tad uzkāpu augšā un laimīgs likos gulēt.
Otrā rītā deviņos un trīsdesmit minūtēs atbrauca kravas mašīna, tajā tika ielādēta mana dzīvnieku kolekcija. Neticami daudz bafutiešu bija ieradušies pateikt man ardievas un izvadīt ceļā; ļaudis sāka plūst šurp jau kopš paša agra rīta un tagad, sastājušies gar ceļa malām, pļāpāja un gaidīja aizbraukšanas brīdi.
Pēdējā kaste bija iekrauta mašīnā, kad bungu rīboņa un fleitas skaņas vēstīja par Fona ierašanos, — viņš bija atnācis no manis atvadīties. Tāpat kā manas atbraukšanas dienā, Fons bija ģērbies pavisam gludā, baltā tērpā, bez kādiem izrotājumiem, galvā vīnsar- kana micīte. Viņu pavadīja padomnieku svīta ļoti spilgtos tērpos.
Fons pienāca un apkampa mani; turēdams manu roku, viņš īsos vārdos uzrunāja sapulcējušos bafutie- šus. Kad viņš bija beidzis, pūlis nokliedza draudzīgu «a-a-a!» un sāka ritmiski sist plaukstas. Tad Fons paceltā balsī man sacīja:
Mana tauta ļoti nožēlo, ka tu aizbrauc no Bafutas. Visi viņi tevi vienmēr atcerēsies, un arī tu neaizmirsīsi Bafutu, vai ne?
Nekad neaizmirsīšu Bafutu, — es sirsnīgi apsolīju, cenzdamies pārkliegt vairāku simtu melno roku skaļo, nerimtīgo plaukšķināšanu.
Labi, — Fons apmierināts noteica; tad viņš cieši saņēma manu roku savējā un pakratīja.
Mans draugs, vienmēr tu būsi man acu priekšā. Es neaizmirsīšu šo laimīgo laiku, ko pavadījām kopā. Dievs dos — un tu droši sasniegsi savu zemi. Brauc vesels, mans draugs, brauc vesels!
Mašīna sakustējās, uzņēma gaitu, bet plaukšķināšana nerimās — tā kļuva arvien dedzīgāka, līdz beidzot izklausījās, it kā pa skārda jumtu bungotu lietus.
Mēs kratījāmies projām pa ceļu un tad iegriezāmies līkumā; palūkojies atpakaļ, es vēlreiz ieraudzīju ciemata ielu, gar kuras malām bija nostājušies puskaili, melni ļaudis un, vēcinādami rokas, sita plaukstas, bet šīs kustīgās smaidīgās alejas galā stāvēja slaids vīrs žilbinoši baltā tērpā. Viņš pacēla garo roku un māja man pēdējos sveicienus, kamēr mašīna izzuda skatienam; mēs braucām tālāk pa sarkanīgo ceļu, kas vijās augšup, pāri zeltainiem, saulē vizošiem kalniem.