Savas daudzveidīgās saimes locekļus dzīvnieku kolektors parasti tuvāk iepazīst ne ātrāk kā ekspedīcijas beigās, un tas rada nepatīkamus sarežģījumus. Sākumā, apmēram pirmos četrus mēnešus, savāktie dzīvnieki viņam ir vienīgi atsevišķi eksemplāri, jo trūkst laika pavērot tos uzmanīgāk, lai izpētītu to īpašības un raksturus. Dzīvnieku kolektors rūpējas, lai visiem dzīvniekiem būtu piemēroti mitekļi, lai tie tiktu pabaroti un aptīrīti, bet neko vairāk viņš arī nepagūst izdarīt, jo brīvais laiks paiet nemitīgās pūlēs kolekciju paplašināt. Bet, kad ekspedīcijas laiks iet uz beigām, dzīvnieku saradies tik daudz, ka kolektors pats vairs nevar doties medībās, jo mājās ir darba pilnas rokas. Tagad viņam jāpaļaujas vienīgi uz vietējiem medniekiem cerībā, ka tie pienesīs nepieciešamos dzīvniekus; augu dienu uzturoties nometnē, kolektoram rodas iespēja iepazīt jau savāktos dzīvniekus.
Ar mūsu kolekciju tā notika pēc tam, kad es biju atgriezies no Bafutas. Mums bija ne tikai kalnu savannu dzīvnieki, bet, kamēr es uzturējos kalnos, Smits tika cītīgi vācis arī vietējo meža faunu. Zem mūsu lielās telts brezenta jumta tagad mitinājās tāds daudzums visdažādāko dzīvo radījumu, ka to pilnīgi pietiktu nelielam zooloģiskam dārzam.
Un tā, atgriezies mūsu karstuma sveilētajā, mitruma piesātinātajā galvenajā nometnē Krosas upes krastā, es pirmo reizi sāku tuvāk papētīt dažus zālainēs sagūstītos dzīvniekus.
Vispirms pastāstīšu par damaniem.
Līdz tam brīdim, kad mēs atgriezāmies galvenajā nometnē, damani man likās diezgan neinteresanti dzīvnieki, kas pelna ievērību vienīgi ar saviem slavenajiem radiniekiem. No pirmā acu uzmetiena damanu var noturēt par gluži parastu lielās grauzēju kārtas pārstāvi — un par to nav ko brīnīties: pavērojiet, kā damans skrubina koka lapas vai grauž kādu sulīgu mizu, un jūs nešaubīdamies nodomāsiet, ka viņš ir rada trusim. Tomēr, izrādās, jūs esat maldījies, jo damans pieder pie nagaiņiem — plašas zīdītāju kārtas, kurā ietilpst arī liellopi, brieži, cūkas un zirgi; lai cik savādi liktos, tuvākais damana radinieks ir nevis trusis, bet zilonis! Pēc kāju pēdu veidojuma un citām anatomiskām īpatnībām damanam ir vislielākā līdzība ar ziloni un degunradzi.
Padzirdējis tamlīdzīgu apgalvojumu, dažs labs neizpratnē var nodomāt, ka visi zoologi galīgi prātu izdzīvojuši, jo damanam ar ziloni nav lielāka līdzība kā zilonim ar kolibri. Taču šī radniecība kļūst neapstrīdama, ja papēta sīkāk damana ķermeņa uzbūves īpatnības un zobu izvietojumu.
Man godīgi jāatzīstas, ka tas arī bija viss, ko es līdz šim zināju par damanu.
Kad es ierados galvenajā nometnē, vecā damanu māte — tā, kura sakoda kāju manam pēddzinim, līdz ar diviem mazuļiem tika pārvietota no mazā būrīša, kas bija viņu miteklis brauciena laikā, daudz lielākā sprostā; jaunajā mītnē dzīvnieki varēja brīvi pastaigāties un viņiem bija arī sava guļamtelpa, kur ielīst, kad gribējās paslēpties no cilvēkiem.
Pētot damanus šajā būrī, es atklāju dažas viņu izturēšanās īpatnības, kādas nekad agrāk netiku novērojis. Vispirms es ievēroju, ka damaniem piemīt tā saucamais «tualetes paradums», jo viņi allaž izkārnījās tikai vienā un tai pašā vietā būra stūrī. Tagad es īsti izjutu, cik lielu atvieglojumu dzīvnieku kolektoram viņa grūtajā ikdienas darbā sagādā tāds dzīvnieks, kam izstrādājies šis paradums. Kad es biju atminējis, ko nozīmē mazā, kārtīgā kaudzīte, ko es ik rītu ieraudzīju vienā būra stūrī, es centos vienkāršot damanu būra tīrīšanu. Es noliku būrī zināmajā vietā seklu, apaļu skārda bundžu, kam vajadzēja damaniem kalpot par podiņu.
Nākamajā rītā mani gaidīja nepatīkams pārsteigums: damani bija nonicinājuši manu jaunievedumu; bundža bija pagrūsta sānis, un mēsli atradās uz būra grīdas tai pašā vietā, kur allaž. Vakarā es atkal noliku būrī bundžu, bet šoreiz tajā bija mazliet damanu mēslu. Otrā dienā, sev par lielu prieku, es atklāju, ka podiņš ir pilns ar kaudzi, bet būra grīda palikusi nevainojami tīra. Pēc tam būra tīrīšana man aizņēma ne vairāk kā piecas minūtes: es iztukšoju bundžu, izmazgāju to un noliku atpakaļ stūrī. Tagad damanu aptīrīšana man raizes nesagādā.
Pavisam citāds paradums ir maisu žurkām; šie grauzēji, katrs laba kaķēna lielumā, dzīvoja savā būrī līdzās damanu ģimenes sprostam.
Maisu žurkas ietilpst to visai neērto dzīvnieku grupā, kuri negrib vai arī nespēj izkārnīties nekur citur kā vien ūdenī, vislabāk tekošā. Dzīvojot savvaļā, viņi droši vien to dara strautos, kur straume izkārnījumus aiznes projām un tie lejāk apmēslo kādu augu. Protams, būrī es savām maisu žurkām strautu sagādāt nevarēju, tāpēc žurkas izlīdzējās ar to, kas tur bija, — viņas izkārnījās dzeramtraukā. Sis atklājums man sagādāja ne mazumu rūgtu brīžu: tu ieliec būrī tīri izmazgātu, ar svaigu, dzidru ūdeni līdz malām pielietu trauku, bet pēc piecām minūtēm skaties — trauks ir pilns ar šķidriem mēsliem. Tas prasīja lieku darbu, jo karstā laikā dzīvniekiem pastāvīgi vajadzīgs svaigs dzeramais ūdens, bet maisu žurkas pasteidzās to piemēslot vēl pirms dzeršanas.
Veltīgi es izmēģinājos maisu žurkas no šī paraduma atradināt, tad sāku likt viņām būrī lielu podu ar ūdeni, kur kārtot dabiskās vajadzības, un dzeramā ūdens vietā devu papilnam sulīgu augļu cerībā, ka ar tiem pietiks, lai remdētu slāpes.
Bet atgriezīsimies pie damaniem. Bafutā man radās iespaids, ka damani ir diezgan neinteresanti, nelaipni dzīvnieki, kas savu mūžu aizvada, tupēdami uz pakaļkājām ar trulu skatienu stiklainajās acīs, zelēdami lapas. Galvenajā nometnē es pārliecinājos, ka esmu kļūdījies: damans prot draiskoties ne sliktāk par jēru, ja vien viņam uz to nesas prāts. Vakaros, kad būri pārplūdināja rietošā saule, vecā damanu māte atlaidās uz
Tā bija jautra draiskošanās un plosīšanās: abi mazuļi dzenāja viens otru pa visu būri; dažreiz, man par lielu brī
numu, viņi uzskrēja pa pakaļējo gludo koka sienu līdz pašai augšai un tikai tad nokrita zemē. Kad mazajiem damaniem šie cirka numuri apnika, viņi izmantoja mātes būdīgo, guļošo ķermeni par sava veida nocietinājumu valni. Viens no mazajiem uzrāpās mātei uz muguras, bet otrs viņam uzbruka, cenzdamies nogrūst rotaļu biedru zemē. Dažreiz sagadījās, ka abi mazuļi atradās mātei uz muguras, tad gāja vaļā nikns cīniņš, tomēr damanu māte pat nepakustējās un stingu skatienu, kā transā iegrimusi, gremoja vien tālāk.
Es aizrautīgi vēroju šīs rotaļas, taču tām piemita arī sava sliktā puse: dažkārt draiskošanās ieilga līdz vēlai naktij, sevišķi, kad spīdēja mēness. Ja divi mazi damanēni cauru nakti skraida pa būri, saceldami tādu jezgu kā vienā steliņģī ievietoti jauni ērzeļi, tad gan par iemigšanu nav ko domāt. Tādās reizēs es piecēlos gultā sēdus un pērkonīgā balsī uzbļāvu «klusu!» — un tad apmēram pusstundu bija miers; ja pa šo laiku man neizdevās iemigt, es dzirdēju, ka viss atkal sākās no jauna: pa dēļu sienu dipēja nagi, džinkstēja būra stieples, melodiski šķindēdami, gāzās izspārdītie ēdiena trauki. Ar damaniem nudien nebija garlaicīgi.
grīdas tik cienīgā pozā kā Trafalgār- skvēra lauva un nesteidzīgi zelēja maigi F zaļu spinātu vīkšķīti
vai manioka lapu i) kušķi, kamēr viņas mazuļi rotaļājas.
Un vēl viens radījums sāka parādīt savu īsto dabu pēc tam, kad mēs bijām ieradušies galvenajā nometnē; tā bija melnausu vāvere — tā pati, kas tika sacēlusi tādu jucekli uz kāpnēm pie manas villas Bafutā.
Toreiz es nenojautu, ka atgadījums uz kāpnēm bija tīrais nieks salīdzinājumā ar vēlākajām izdarībām, ko vāvere atļāvās, kad bija labā noskaņojumā; tā vien likās, ka vāverei vislielāko prieku sagādā bēgšana, ja pakaļ dzenas vesels ļaužu pūlis.
Es jau tiku pieminējis, ka šī vāvere vēl bija tikai pavisam mazs vāverēns, tāpēc īsā laikā viņa pie manis tā pierada, ka atļāva sevi paņemt rokā un uzsēdināt uz pleca; tur viņa sēdēja, attupusies uz pakaļkājiņām, un pētīja manu ausi cerībā, ka esmu bijis pietiekami saprātīgs, lai paslēptu tajā palmu riekstu vai kādu citu gardumu. Ja ap vāverīti bija ne vairāk kā četri cilvēki, viņa uzvedās priekšzīmīgi, pūlis turpretim atmodināja viņā nešķīstu vēlēšanos bēgt un tikt vajātai. Sākumā man likās, ka cilvēku pūlis vāverīti satrauc un biedē un viņa bēg projām tāpēc, lai glābtos no daudzajiem cilvēkiem. Tomēr drīz es pārliecinājos, ka tas nav tiesa, jo, tiklīdz vāverīte pamanīja, ka vajātāji nevar viņu panākt, viņa apstājās, attupās un pagaidīja, kamēr ļaudis pienāk tuvāk. Šis vāverēns bija ar mums izspēlējis labu joku, — mēs viņu tikām nosaukuši par Mīluli (viņa miermīlīgā, jaukā rakstura dēļ), bet nu atklājās, ka mūsu Mīlulis ir viltīgs radījums.
Pirmās skriešanās sacīkstes Mīlulis mums sarīkoja, kad bija aizritējušas trīs dienas pēc mūsu ievākšanās lielajā teltī.
Nometnei nepieciešamais ūdens tika turēts divās lielās petrolejas mucās, kas bija noliktas pie virtuves. Mucas katru dienu piepildīja ieslodzītie no vietējā cietuma. Tie bija jautri zēni, ģērbušies tīrās, baltās darba blūzēs un šortos; ik rītu viņi kāpa kalnā uz nometni, nesdami uz kaili noskūtajām galvām līdz malām pilnas petrolejas kannas ar ūdeni. Aiz ieslodzītajiem soļoja cietumsargs gaišbrūnā iespaidīga izskata mundierī ar spožām, saulē mirdzošām pogām; iedams viņš nozīmīgi vicināja īsu gumijas rundziņu. Ieslodzītie, kas izcieta sodu par dažāda veida noziegumiem, sākot ar sīkām zādzībām un beidzot ar slepkavību, allaž pildīja savu nogurdinošo pienākumu labā garastāvoklī, un, kad mēs ar viņiem sasveicinājāmies, puišu sejas staroja aiz prieka.
Reizi nedēļā es ieslodzītajiem izsniedzu dažas paciņas cigarešu, tajā dienā cietumsargs viņiem atļāva pastaigāties pa nometni un aplūkot manus dzīvniekus, kamēr pats kopā ar mani iedzēra alu. Tā bija patīkama pārmaiņa ieslodzīto vienmuļajā dzīvē, kad viņi varēja stāvēt pie pērtiķu sprostiem un locīdamies smieties par dzīvnieku jocīgajām izdarībām vai arī ielūrēt čūsku kastē un pēc tam tīksmi nošausmināties.
Sajā rītā, cietumniekiem ierodoties, es grasījos pabarot Mīluli. Cietumnieki rindā cits aiz cita pagāja man garām sviedriem norasojušām sejām un smaidīdami mani draudzīgi sveicināja: «Labrīt, masa. Mēs atnākt … atnest masa ūdens … Vesels, masa!…» — un tamlīdzīgi. Cietumsargs pārmērīgā centībā sasita papēžus militāram sveicienam un tad pasmaidīja kā mazs zēns.
Kamēr puiši salēja ūdeni mucās, es izņēmu no būra Mīluli un nosēdināju sev uz plaukstas, lai pacienātu ar cukuru. Mīlulis iebāza cukurgraudu mutē, tad, pavēries apkārt, pamanīja ieslodzītos, kas pulciņā stāvēja pie virtuves, pļāpādami un ķircinādamies ar maniem palīgiem. Ļaužu, ka biezs,— tieši tas Mīlulim vajadzīgs, lai dabūtu pēc sirds patikas izskraidīties, — un vāverēns saņēma cukurgraudu stingrāk zobos, aši nolēca man no rokas un lēkšoja pāri nometnes laukumam, aste vien plīvoja aizmugurē kā liesma vējā. Es metos Mīlulim nopakaļus, bet paguvu noskriet tikai pāris soļu, kad vāverēns jau bija sasniedzis biezos krūmus laukuma inalā un izzuda skatieniem. Tai pašā mirklī es iedomājos, ka Mīluli vairs neredzēšu, un tik izmisīgi ievaimanājos, ka visi klātesošie pameta savu darāmo un steidzās pie manis, ko kājas nes.
— Tas zvēriņš aizbēga, — es uzsaucu ieslodzītajiem. — Maksāju pieci šiliņi tam, kas viņu noķers.
Manam piedāvājumam bija pārsteidzoši panākumi: cietumnieki nosvieda kannas un drāzās krūmos iekšā; viņiem cieši pa pēdām skrēja cietumsargs, pamezdams rundziņu un cepuri, kas apgrūtināja kustības. Vajātājiem pievienojās arī visi mani palīgi, un nu vesels pūlis lauzās cauri krūmiem un zemajiem brikšņiem, lai sameklētu Mīluli. Nometnes tuvākā apkārtne tika rūpīgi jo rūpīgi pārmeklēta, bet no bēgļa ne vēsts; tad
mēs piepeši ieraudzījām, ka mazais negantnieks sēž neliela krūma zaros un, tiesādams cukurgraudu, mierīgi noskatās, kā meklētāji šaudās ap viņu šurp un turp. Pamanījis, ka ir atklāts, Mīlulis nolēca zemē un skrēja cauri nometnei uz taku, kas veda pāri uzkalnam; viss ļaužu bars — cietumsargs, cietumnieki un mani palīgi — elsdams joza vāverēnam nopakaļus. Vajātāji nozuda aiz uzkalna, un nometnē iestājās miers. Tomēr ne uz ilgu laiku, jo pēc dažām minūtēm Mīlulis no jauna parādījās uzkalna galā, noskrēja lejā nometnē, iedrāzās teltī un ierāpās savā būrī, kur visnevainīgākā izskatā ņēmās lupināt cukurniedres gabaliņu.
Pēc pusstundas, galīgi aizkusuši un nosvīduši, nometnē pārradās cietumsargs ar cietumniekiem un mani palīgi, lai paziņotu, ka vāverēns tomēr aizbēdzis un tagad, bez šaubām, atrodas kaut kur dziļi mežā. Kad es viņiem parādīju Mīluli, kas pēc pabeigtas maltītes bija cieši aizmidzis, un pastāstīju, kā vāverēns atgriezies, visi aiz pārsteiguma brīdi raudzījās manī vaļējām mutēm. Bet tad, kā jau afrikāņi, viņi uzņēma notikušo no komiskās puses: visi smējās locīdamies, streipuļodami pa nometni, pliķēdami sev pa gurniem, straumēm liedami asaras. Cietumsargs bija tā iesilis jautrībā, ka apkrita vienam no ieslodzītajiem ap kaklu un elsoja aiz smiekliem.
Pēc tam cietumsargs un ieslodzītie katru dienu atnesa kādu gardumu vāverēnam, kas bija licis viņiem tā noskrieties un viņus «tik veikli apmuļķojis», — dažreiz tas bija cukurniedres gabaliņš vai sauja zemesriekstu, citreiz manioks vai maizes kumoss. Lai kas tas bija — Mīlulis allaž tupēja pie būra režģa un saņēma cienastu ar priecīgiem spiedzieniem, bet ap būri sastājās cietumnieki un cits citam vai kādam savam jaunam biedram stāstīja, kā viņi ķēruši vāverīti. Tad bija lielu lielā smiešanās, Mīlulis saņēma uzslavas par savu viltīgo māku paslēpties no vajātājiem. Bet tas bija tikai pirmais no daudzajiem gadījumiem, kad Mīlulis radīja jucekli nometnē.
Starp daudzajiem dzīvniekiem, kas mums tika pienesti galvenajā nometnē, apmēram piektā daļa bija mazuļi, un, kaut gan lielākoties tie bija mazītiņi, burvīgi radījumi, mums radās daudz papilddarba, jo pavisam mazi dzīvnieku bērni prasa tikpat lielas rūpes un uzmanību kā cilvēkbērni. Mēs ļoti iemīlējām šīs jaukās radībiņas, bet visvairāk prieka un tai pašā laikā arī nepatikšanu mums sagādāja kāds mazuļu trio, ko mēs nosaucām par Bandītiem. Tie bija kuzi- manzi — kāda mangustu pasuga, kas mežos sastov pami samērā bieži. Pieaudzis kuzimanzs sasniedz prāvas jūrascūciņas lielumu, viņam ir biezs šokolādes brūns raupjas vilnas kažoks, kupla aste un garš, smails ģīmis ar elastīgu, it kā gumijotu degunu un apaļām, izvelbtām acīm, kas atgādina kurpju pogas.
Kad mēs saņēmām Bandītus, tie bija apmēram tik lieli kā mazas žurciņas, acis tiem vēl tikko bija atvērušās. Mazajiem kuzimanziem bija koša, sarkanbrūna vilniņa, kas veseliem kušķiem un šķieznām stāvēja saslējusies gaisā, tā ka dzīvnieciņi izskatījās līdzīgi dze- loņcūkām. Pati ievērojamākā ķermeņa sastāvdaļa bija garais spilgti rozā deguns, kas izrādījās tik lokans, ka to varēja mētāt no vienas puses uz otru kā mazītiņa ziloņa snuķīti. Sākumā Bandītus pienācās barot ar pienu, kam bija piejaukts kaļķis un zivju eļļa, un tas nebija viegls uzdevums; viņi izdzēra tik daudz piena kā neviena cita dzīvnieka mazuļi, kurus man gadījies barot, turklāt viņi bija pārāk mazi, lai zīstu no barojamās pudelītes, ko es izmantoju citiem dzīvniekiem. Nekas cits neatlika kā aptīt ap kociņu vates kumšķīti, iemērkt pienā un tad dot kuzimanziem, lai sūc. Sākumā veicās apbrīnojami labi, bet, tikko kuzimanziem bija izšķīlušies pirmie asie zobiņi, radās jaunas raizes. Mazuļi kļuva tik ēdelīgi, ka, sakampuši vates kumšķi, iekodās tajā kā buldogi un nelaidās vairs vaļā, tā ka es nevarēju vati no jauna pamērcēt pienā. Bieži vien viņi tik strauji sagrāba vates kumšķi, ka tas no- maucās no kociņa, un viņi būtu ar to aizrijušies un noslāpuši, ja es, iebāzis pirkstu dziļi mazajās mutītēs, nepamanītos pēdējā mirklī vati izraut. Bet, kad mans pirksts atradās dzīvnieka rīklē, viņam piepeši uznāca vēmiens, pēc tam viņš, protams, atkal bija izsalcis, un visu vajadzēja sākt no gala.
Ikvienam, kas lielās ar savu pacietību, es varu ieteikt pārbaudīt sevi, uzņemoties barot kuzimanza mazuli no pudelītes.
Kad kuzimanziem bija iznākuši visi zobiņi un viņi jau prata droši staigāt, šie mazuļi kļuva ārkārtīgi ziņkārīgi un it visur centās bāzt savus rozā degunteļu's. Kuzimanzi dzīvoja tā saucamajā bērnistabā: tā sastāvēja no dažāda lieluma kastēm un groziem ar dzīvnieku mazuļiem, kas bija novietoti starp mūsu divām gultām, lai nakti, kad rodas vajadzība dzīvnieciņus pabarot ar pudelīti, mazuļi būtu ērti sasniedzami. Ku- zimanzu mājoklis bija kāds grozs, kuram vāks nepiegula pietiekami blīvi, un drīz vien Bandīti iemanījās to nogrūst; viņi izrāpās ārā un devās pastaigā pa nometni. Tas mani ārkārtīgi satrauca, jo Bandīti, neviena nebīdamies, bāza savus degunteļus gan pērtiķu būros, gan arī čūsku kastēs. Viņi allaž meklēja barību un grauza visu, kas pagadījās ceļā, cerībā, ka tas izrādīsies garšīgs. Toreiz mums bija viena pilnīgi pieaugusi gverezas pērtiķu mātīte; šim pērtiķim bija brīnišķīgs melnbalts kažoks ar biezu un garu, zīdaini mīkstu vilnu un gara, spalvaina, arī melnbalta, aste, ar kuru pērtiķis laikam ļoti lepojās, jo allaž centās to turēt tīru un spīdīgu.
Kādu dienu Bandīti izbēga no bērnistabas un, klejodami starp pērtiķu būriem, meklēja sev kaut ko ēdamu. Gvereza sēdēja savā būrī^ ērti atzvēlusies pret sienu, gozēdamās saulē; garā, skaistā aste bija pabā- zusies ārā starp stieplēm un gulēja zemē. Viens no Bandītiem pamanīja šo neredzēto lietiņu, kas it kā nevienam nepiederēja, pieskrēja tai klāt un iecirta tajā mazos, asos zobiņus, lai pārliecinātos, vai tā ir ēdama. Pārējie divi, redzēdami, ka viņu biedrs kaut ko atradis, savukārt tūlīt piesteidzās klāt un arī iekodās pērtiķa astē. Nelaimīgais pērtiķis pārbijies un saniknots sāka skaļi brēkt un rāpās augšā pa stieplēm, bet Bandīti ir nedomāja atlaisties, — viņi turēja pērtiķa asti kā spīlēs; jo augstāk pērtiķis rāpās, jo augstāk no zemes tika pacelti Bandīti.
Izdzirdis pērtiķi kliedzam, es atsteidzos notikuma vietā; Bandīti karājās apmēram pēdu no zemes un, lēni šūpodamies, dusmīgi ņurdēja caur sakostajiem zobiem. Pagāja vairākas minūtes, kamēr es Bandītus piedabūju laisties vaļā, un tas man izdevās vienīgi tāpēc, ka es sāku pūst cigaretes dūmus nebēdņiem virsū un viņiem bija jāklepo.
Kad Bandīti bija tik lieli, ka viņus varēja pārvietot būrī ar guļamtelpu, kuzimanzu barošana kļuva ne vien grūts, bet arī bīstams uzdevums. Barošanas laikā viņi bija ļoti satraukti un grāba ar zobiem it visu, ļcas kaut cik līdzinājās barībai, — man vajadzēja no viņiem sargāt rokas. Katrs saprātīgs dzīvnieks gaida, kamēr barība viņam tiek ielikta būrī, bet kuzimanzi, ieraudzījuši ēdiena bļodu, lēca atvērtajās durvīs tai pretī un izsita trauku man no rokām, tad plosīdamies un kaukdami nokrita zemē ņudzošā kaudzē. Galu galā man apnika skatīties, kā Bandīti līdzīgi rudām raķetēm šaujas ārā no būra ikreiz, kad es nācu tos barot, un es izdomāju jaunu paņēmienu. Barošanas laikā mēs tagad pienācām pie Bandītu būra divatā; Bandīti tūliņ, skaļi smilkstēdami, brāzās pret stieplēm, acis viņiem satraukumā lēca vai no dobuļiem ārā. Tad viens no mums pagrabinājās gar guļamtelpas durtiņām, un Bandīti, nodomājuši, ka ēdiens tiks nolikts tur, metās iekšā guļamtelpā, cits citu spiezdami un grūzdami, ikviens cenzdamies pirmais piekļūt pie barības. Iekams kuzimanzi, plosīdamies guļamtelpā, atklāja, ka ir apkrāpti, manā rīcībā palika īss brītiņš, un šajā laika sprīdī es paguvu atraut būra durvis un nolikt barību, pēc tam zibenīgi izraut roku, aizcirst un aizbultēt durvis. Bet, ja es nerīkojos pietiekami ātri vai ar kādu troksnīti piesaistīju kuzimanzu uzmanību, viņi, griezīgi ķērkdami un smilkstēdami, drāzās no guļamtelpas ārā, apgāza ēdiena bļodu un badīgi kampa zobos gan ēdienu, gan manu roku. Ar kuzimanziem man bija ne mazums raižu.
Sajā laikā mums tika atnests vēl viens mazuļu pārītis— burvīgas, savdabīgas radībiņas. Tie bija pušķausu cūkas sivēniņi, kas, tāpat kā mazi kuzimanzi, it nemaz nelīdzinājās pieaugušiem dzīvniekiem. Pilnīgi pieaugusi pušķausu cūka laikam gan ir pati pievilcīgākā un, bez šaubām, košākā cūku dzimtas pārstāve. Sari viņai ir spilgti rudā, gandrīz oranžā krāsā un sarkanbrūni lāsumi visapkārt šņukuram. Lielās ausis nobeidzas ar gariem, smailiem kā noasināti zīmuļi baltu saru pušķīšiem; gluži tādi paši gaisā saslējušies sari kā baltas krēpes ir arī uz muguras. Abi mazie sivēniņi, kā jau visas jaunas cūciņas, bija svītraini: ķermeņa pamatkrāsa tumšbrūna, gandrīz melna, bet no šņukura līdz pat astei stiepās platas sinepju dzeltenas joslas; šāds ķermeņa krāsojums sivēniņus drīzāk vērta līdzīgus resnām lapsenēm nekā mazām cūciņām.
Pirmo mēs saņēmām veprīti — viņš vientuļi tupēja groza, ko sev uz galvas nesa kāds muskuļots mednieks. Sivēniņš izskatījās novārdzis, es nospriedu, ka viņš kārtīgi japabaro ar siltu pienu, tāpēc, norēķinājies ar mednieku, tūlīt sagatavoju pudelīti un paņēmu mazuli sev klēpī. Sivēniņš bija apmēram tik liels kā ķīniešu mopšelis, un es tūlīt atklāju, ka viņam ir mazi, Joti asi nadziņi un tādi paši ilknīši. Viņš nekad nebija redzējis barojamo pudelīti, tādēļ sākumā izturējās pret to ļoti neuzticīgi. Kad es sivēniņu apsēdinaju sev uz ceļgala un mēģināju iebāzt viņam mutē pudelītes pupiņu, viņš spārdījās un kvieca, pārplēsa ar nadziņiem man bikses un centās iekost ar sīkajiem ilknīšiem. Pēc piecām minūtēm mēs abi izskatījāmies kā pienā izpeldināti, bet sivēniņš nebija norijis ne lāsīti. Galu galā man nācās iespiest viņu sev starp ceļiem, ar vienu roku atplest viņam muti, bet ar otru šļākt mutē pienu. Tikko pirmās piena pilītes bija ietecējušas mazulim rīklē, viņš uzreiz aprima un noklusa un jau pēc dažām minūtēm cītīgi sūca no pudelītes. Pēc tam man par viņu vairs nebija bēdas: divu dienu laikā viņš pie manis bija ta pieradis, ka, mani ieraudzījis, skrēja pie stiepļu pinuma, priecīgi kviekdams un rukšķēdams, vēlās uz muguras, lai es pakasu viņa resno puncīti.
Otru sivēniņu — cūciņu mums atnesa nedēļu vēlāk, un viņa pauda savu neapmierinātību ar skaļiem kvie- cieniem, kas bija dzirdami jau ilgi pirms tam, kad parādījās mednieks. Sis sivēniņš bija gandrīz divreiz lielāks par iepriekšējo, tāpēc es nolēmu, ka sākumā katram vajadzīgs savs sprosts, lai lielākais nedarītu pāri mazākajam. Tomēr, kad abi sprosti bija novietoti līdzās, izrādījās, ka to iemītnieki viens par otru ir lielā sajūsmā; noskatoties, kā viņi kviekdami skraidīja gar režģoto starpsienu un berzējās ar deguniem, man bija skaidrs, ka viņus tūlīt pat var ievietot kopējā sprostā. Es saliku abus sivēniņus kopā, — veprītis, skaļi ošņādams, tūlīt maigi iebukņīja draudzenītei ribās; viņa nosprauslojās un aizmuka uz sprosta otru galu. Viņš ķēra cūciņu, un abi diedza apkārt visam sprostam, izdarīdami spējus pagriezienus un mezdami līčločus ar tādu veiklību, kādu grūti piedēvēt tik tukliem radījumiem. Kad beidzot abi nebēdņi bija tiku tikām izpriecājušies, viņi dziļi ierakās sausu banānu lapu kaudzē, ko es tiem biju sagādājis, un iemiga. Gulēdami abi skaļi krāca, un tas izklausījās, it kā vasaras naktī zu- mētu vesels bišu strops.
Mazā cūciņa bija daudz vecāka un drīz vien iemācījās no pudelītes izsūkto pienu papildināt ar sasmalcinātiem augļiem un saknēm. Pabarojis abus sivēni- ņus no pudelītes, es ieliku sprostā lēzenu b]odu, pilnu ar augju un sakņu maisījumu; cūciņa tad nostāvēja visu rītu pie bļodas, ierakuši degunu ēdienā, apmierināti rukšķēdama, čāpstinādama muti un šļakstīdamās, ik pa brīdim sapņaini nopūzdamās. Veprītis to nesaprata un ļoti apvainojās, ka tiek atstāts novārtā; viņš gāja draudzenei klāt, bikstīja viņu ar degunu vai kodīja viņai kājas, līdz beidzot cūciņa sadusmojusies, nikni kviekdama, aizdzina viņu projām. Vairākkārt viņš centās ielūrēt bļodā, lai noskaidrotu, kas tajā piesaistījis draudzenes uzmanību, bet sakapāti augļi viņam nemaz nelikās interesanti, un viņš skumji ievilkās sprosta kaktā, kur tupēja, kamēr cūciņa paēda. Kādu dienu viņš tomēr nosprieda, ka arī viņam derētu saņemt papildmaltīti, un ņēmās sūkāt savas draudzenes garo asti. Viņš laikam bija pārliecināts, ka, pietiekami ilgi un cītīgi sūkdams, galu galā izdabūs no tās pienu. Nu cūciņa stāvēja pie bļodas, ierakuši degunu ēdienā, bet veprītis bija nostājies viņai aizmugurē un cerīgi turēja mutē viņas asti. Cūciņa, redzams, to ļaunā neņēma, bet no pārliecīgas sūkšanas aste bija nozīsta gluži kaila; man atkal vajadzēja ievietot katru sivēnu savā sprostā, kamēr astes sari ataug; nu abi draugi sanāca kopā tikai divreiz dienā, kad es tiem atļāvu mazliet parotaļāties.
Teltī, kur mājo pussimts dzīvnieku, par kuriem jāgādā, nekad nevar būt garlaicīgi. Ap mums bija visdažādāko sugu pārstāvji, ļoti atšķirīgi kā pēc lieluma, tā arī pēc ārējā izskata, — sākot ar koku vardēm līdz pūcēm un ar pitoniem līdz pērtiķiem. Visās dienas un nakts stundās gaisu piepildīja dīvaini trokšņi un skaņas, kas arī bija dažāda veida un stipruma, sākot ar mežonīgajiem šimpanžu kliedzieniem un griezīgo irgā- šanos un beidzot ar maisu žurkas nerimtīgo vīlēšanu, kad tā neatlaidīgi pūlējās izgrauzties cauri metāla barojamam traukam. Jebkurā dienas laikā atradās kaut kas ko darīt, novērot un pierakstīt.
Lūk, izvilkums no manas dienasgrāmatas par notikumiem nedēļas laikā; tas dod aptuvenu priekšstatu par to lielo daudzumu sīko, bet satraucošo un interesanto notikumu, kurus vērts atzīmēt.
Jaunajai Steindžera vāverei mainījusies acu krāsa no skaistas debeszilas uz tēraudpelēku; ja vāveri naktī iztraucē, viņa izdod tādu skaņu kā uzvelkams rotaļu vilcieniņš, kad to noņem no sliedēm ,.. viena no koku odzēm dzemdējusi vienpadsmit čūskulēnus; katrs čūskulēns ir apmēram piecas collas garš, pamatkrāsa — zilganpelēks, ar tumšākām pelnu pelēkām šķērsjosliņām — brīnišķīgi kontrastē ar mātes spilgti zaļo un balto lyāsu; tikko dažas stundas veci, visi čūskulēni jau nikni uzbruka viņiem priekšā noliktajam žagariņam… lielās zaļās koku vardes pirms lietus tikšķ kā sienas pulksteņi, bet, kad cilvēks tuvojas viņu būrim, tūlīt apklust un neizdod vairs ne skaņu līdz nākamajai lietusgāzei.
… esmu novērojis, ka bušbēbijiem patīk kāda kliņģerītei līdzīga puķe, kas aug šajā apkārtnē; bušbēbijs tur puķes galviņu vienā rociņā, bet ar otru rauj nost ziedlapiņas un bāž mutē, pēc tam svaidās ar puķes atliekām kā ar badmintona bumbiņām; bušbēbiji izskatās smieklīgi ar savām plaši ieplestajām acīm.
Piezīmes par barošanu. Zelta kaķim ļoti garšo kapātas smadzenes un aknas maisījumā ar jēlu olu — jā, dažiem dzīvniekiem mēdz būt dīvaina gaume! Pangolīni neēd piena un olas maisījumu, ja tas ir saldināts, — viņi vienkārši apgāž bļodu, tīrais negals ar tādiem! Augļu sikspārņiem labāk garšo banāni ar visu mizu; viņi tos patērē lielos daudzumos; mizas, domājams, novērš caureju. Pār- gatavojušies augļi rada caureju pērtiķiem (it īpaši šimpanzēm), bet sikspārņiem ļoti garšo puspuvuši augļi, taču tiem jābūt ar mizām. Ja purva mangustam izbaro pārāk daudz kazas gaļas, viņam nezin kāpēc rodas hemoroīdi; te var līdzēt zivju eļļa un viegla spaidīšana, tomēr no hemoroīdiem dzīvnieks zaudē daudz spēka, tad viņam der iedot pilīti viskija ar ēdamkaroti ūdens.
No šādiem sīkumiem sastāvēja dzīve galvenajā nometnē, taču mums tā likās ārkārtīgi interesanta; nemanot cita pēc citas aizritēja spilgtas, aizraujošiem notikumiem bagātas dienas. Tāpēc nav brīnums, ka es reiz ne visai izmeklētiem vārdiem atbildēju kādam patīkamam, bet muļķīgam jaunam cilvēkam, kas, apskatījis manu dzīvnieku kolekciju, sacīja:
«Vai tiešām jūs nekad neiegāžat kādam pērtiķim pa galvu? Te jau var nomirt aiz garlaicības, cauru dienu kvernot kopā ar šo varzu.»