Vistrokšņainākie, visnepanesamākie, bet ar! visjaukākie radījumi mūsu lielajā telti laikam gan bija pērtiķi. Pavisam mums viņu bija ap četrdesmit, un dzīve zem viena jumta ar četrdesmit pērtiķiem nevarēja būt mierīga. Ar pieaugušajiem pērtiķiem vēl šā tā varēja iztikt, turpretim mazuļi sagādāja mums daudz raižu un papilddarba; atstāti vieni, viņi skaļi pīkstēja, nakti un no rīta visneizdevīgākajās stundās pieprasīja pudelītes ar siltu pienu, viņus vajāja visvisādas pērtiķu kaites, kas mūs allaž briesmīgi pārbiedēja, viņi bēga ārā no bērnistabas un aizmaldījās pie zelta kaķa krātiņa vai arī iekrita ar ūdeni pilnajās petrolejas mucās — vārdu sakot, ar mazuļiem bija briesmīga noņemšanās, viņi mūs nereti dzina izmisumā. Mums nācās izdomāt viltīgus paņēmienus, kā ar pērtiķēniem tikt galā, un daži no tiem bija patiešām oriģināli. To vispirms var teikt par mūsu izrīko- šanos ar mazajiem driliem. Sie babuīni sastopami Kamerūnas mežos ārkārtīgi bieži; mums tika pienesti visu vecumu mazuļi.
Drils ir visai neglīts pērtiķis, redzams gandrīz visos zooloģiskos dārzos; tam ir koši sārts dibens, ko tas
labprāt rāda apmeklētājiem. Mazie drilēni ir ārkārtīgi smieklīgi un aizkustinoši radījumi, ķermenis viņiem klāts ar sudrabaini pelēku, smalku vilnu, galva, rokas un kājas salīdzinājumā ar augumu šķiet vismaz trīsreiz par lielu. Plaukstas, pēdas un seja spilgti sarkana kā noplaucēta, tādā pašā krāsā ari mazais dibentiņš. Ādas krāsa ir balta, vietām izraibināta spilgti ziliem laukumiņiem, kas atgādina lielas dzimumzīmes. Kā jau visiem pērtiķu mazuļiem, drilēniem ir plaši ieplestas acis, ļoti tievas un garas ekstremitātes, kas trīc kā veciem, nevarīgiem cilvēkiem. Apmēram tāds varētu būt jūsu priekšstats par drila mazuli.
Savas agrīnās bērnu dienas drili aizvada, ar muskuļotajām rokām un kājām cieši ieķērušies mātes biezajā vilnā. Mūsu mazajiem driliem vecākus aizvietojām mēs paši, un mazie pērtiķēni visu savu sirsnību veltīja mums: skaļi un uzstājīgi viņi pastāvēja uz savām tiesībām pie mums pieķerties. Drila mazulim jāsaņem papilnam barības, bet tikpat liela nepieciešamība viņam ir pieķerties pie tās dzīvās būtnes, kas barību piegādā. Bet, ja pie tevis cieši kā dadži pielipuši četri vai pieci tarkšķoši mazuļi, tad gan strādāt vairs nav iespējams, un mēs bijām spiesti padomāt, kā izlīdzēties, lai viņi justos laimīgi. Sadabūjām divas vecas žaketes un pakarinājām uz krēsliem telts vidū, tad iepazīstinājām ar tām drilu mazuļus. Viņi bija paraduši redzēt mūs šajās žaketēs, un es domāju, ka apģērba gabali bija piesūkušies ar mums piemītošo smārdu, tā ka mazie drili acīmredzot noturēja tos par kaut ko līdzīgu mūsu ādai, ko esam nometuši. Viņi ieķērās žaketu tukšajās piedurknēs, atlokos, stūros un, kamēr mēs rosījāmies pa nometni, karājās tur pusaizmiguši, reizumis pamozdamies, lai parunātos ar mums savā tarkšķošajā valodiņā.
Daudzie cilvēki, kas nāca pie mums uz nometni, lai apskatītu mūsu dzīvniekus, visvairāk jūsmoja par mazajiem pērtiķēniem. Pērtiķa mazulis ar savām izdarībām ļoti atgādina cilvēkbērnu, tikai ir vēl daudz aizkustinošāks. Sievietēm acis kļuva miklas un sirdis plūda pāri mātes mīlestībā, kad viņas, kaut ko maigi, nesaprotami dūdodamas, skatījās uz šiem mazuļiem. Kāda jauna lēdija tika mūs apmeklējusi vairākas rei-
zes; uz viņu tik dziļu iespaidu bija atstājuši mūsu pēr- tiķēnu sērīgie ģīmīši, ka viņa atļāvās muļķību — noturēt man lekciju par to, cik briesmīgi cietsirdīgi ir atņemt mātēm nabaga mazuļus un ieslodzīt tos krātiņos. Ar poētisku daiļrunību viņa sašutusi klāstīja man brīvestības priekus un centās parādīt lielo atšķirību starp to laimīgo, bezrūpīgo dzīvi, ko pērtiķīši būtu varējuši baudīt koku galotnēs, un briesmīgo nīkšanu ieslodzījumā, par ko esmu atbildīgs.
Tajā rītā kāds iezemiešu mednieks atnesa man pērtiķa mazulīti, un, tā kā jaunā lēdija teicās tik labi pazīstam pērtiķu dzīvi koku galotnēs, es lūdzu, lai viņa man līdzētu kādā nelielā darbā, kas jāpaveic ar ikvienu jaunatnestu pērtiķi. Lēdija labprāt piekrita, droši vien jau priekšlaikus iztēlodamās sevi pērtiķu labās fejas lomā.
Nelielais darbs bija pārmeklēt jaunatnesto mazuli, vai tam nav iekšēji vai ārēji parazīti. Es to paskaidroju jaunajai lēdijai, un viņa bija ļoti pārsteigta un izbrīnījusies, jo nekad neesot iedomājusies, ka pērtiķim varētu būt kādi parazīti, protams, vienīgi blusas. Atnesu mazo groziņu, kurā tupēja jaunais pērtiķītis, izņēmu no groziņa mazliet ekskrementu un izliku uz tīras papīra lapas, vērsdams lēdijas uzmanību uz daudzajiem pavediena tārpiem, ko tie saturēja. Mana palīdze dīvainā kārtā vairs nebilda ne pušplēsta vārda. Tad es izņēmu no groziņa mazuli — tas bija baltdeguna mēr- kaķītis, apburošs mazītiņš radījums melnā kažociņā ar baltu vestīti un mirdzoši baltu, pūkainu sirdsveida lā- sumu uz deguna. Es apskatīju viņa mazās plaukstiņas
un pēdiņas, kā ari garos, slaidos pirkstus un atradu tur ieslēpušās vismaz sešas tropiskās smilšu blusas. Sie ļoti sīkie kukaiņi ieēdas roku un kāju ādā, it īpaši zem nagiem, kur āda ir mīkstāka, tur barojas un aug, kamēr sasniedz sērkociņa galviņas lielumu. Tad blusas sadēj oliņas un nobeidzas; paiet zināms laiks, no oliņām izšķiļas jaunas blusiņas, kas sekmīgi turpina to darbu, ko iesākuši viņu vecāki. Ja tropisko smilšu blusu infekcija netiek ārstēta agrīnā stadijā, dzīvnieks var zaudēt rokas vai kājas pirksta locītavu un sevišķi smagos gadījumos pat visus roku un kāju pirkstus, jo blusas iespiežas arvien dziļāk un dziļāk zem ādas un turpina tur vairoties, kamēr tiek saēsti visi audi un pāri paliek tikai ādas maisiņš, pilns ar strutām. Vairākkārt man pašam kājā ir iemetušās tropiskās smilšu blusas, un es varu droši apgalvot, ka tas ir ļoti mokoši. To visu es sīki un pamatīgi centos skaidrot savai palīdzei. Pēc tam es paņēmu tūbiņu ar vietējās anestēzijas līdzekli, apsaldēju mazā mērkaķīša roku un kāju pirkstus, ar sterilu adatu atbrīvoju viņu 110 blusām un brūcītes izdezinficēju. Šādos gadījumos vietējā anestēzija ir ļoti noderīga, jo blusu izņemšanas procedūra ir sāpīga un pērtiķu mazuļi citādi nav valdāmi.
Kad tas bija padarīts, es pavilku ar pirkstiem pa dzīvnieka asti un sataustīju tajā divus desveidīgus pieteikumus, katru tik garu un apmēram tikpat platu kā mana mazā pirkstiņa pirmā locītava. Es tos parādīju savai biedrenei un tad pašķīru astes matiņus, lai būtu redzams apaļais, mazītiņais iluminatoram līdzīgais caurumiņš pietūkuma galā. Pa caurumiņu ielūkojoties satūkuma dziļumā, var redzēt kustamies kaut ko baltu un pretīgu. Ar gudriem vārdiem es pastāstīju lēdijai par kādu meža mušu, kas dēj oliņas dažādu dzīvnieku vilnā; kad no oliņām izšķiļas kāpuri, tie iegraužas dzīvnieka miesas audos un tur dzīvo un barojas kā cūkas aizgaldā; gaiss tiem pieplūst pa apaļo caurumiņu. Kad kāpuri pieaug un pārvēršas par mušām, viņi atstāj saimnieku, bet mazais caurumiņš pa to laiku jau ir paplašinājies cigaretes resnumā un parasti pārvēršas pūžņojošā brūcē. Es paskaidroju savai palīdzei, kas tagad bija kļuvusi pavisam bāla, ka izķeksēt kāpuru nav iespējams. Atkal pa-
ņēmu adatu un, pašķīris astes vilniņu, parādīju lēdijai kāpuru, kas gulēja savā aliņā kā mazītiņš aizsprosta aerostats; tikko adatas smaile tam pieskārās, kāpurs sarāvās krunkotā murskulī, sakļauda- mies kā harmonika, un ieslīdēja dziļāk brūcē. Tad es nodemonstrēju paša izgudroto paņēmienu, ar kuru izdodas kāpuru izvilkt: es iegrūdu pretsāpju līdzekļa tūbiņas galu apaļajā caurumiņā un izšļācu nedaudz šķidruma, kas kāpuru sastindzināja, pēc tam ar skalpeli mazliet paplašināju caurumiņu, uzdūru uz adatas kāpuru un izvilku no aliņas. Tikko baltais, krunkotais briesmonis bija izvilkts, mana palīdze piepeši steidzīgi no manis aizgāja. Es izvilku vēl otru kāpuru un izdezin- ficēju parazītu atstātās brūces, tad aizgāju pie jaunās lēdijas nometnes viņā galā. Viņa man paskaidroja, ka esot ielūgta uz lenču un baidoties nokavēties, pateicās par ļoti interesanti aizvadīto rītu, atvadījās un aizgāja, pēc tam vairs ne reizi nav mūs apciemojusi.
Es allaž nožēloju, ka cilvēki pārāk maz zina par patieso dzīvi džungļos, citādi viņi tik pārgudri nespriede- lētu par dzīvnieku mocīšanu krātiņos nebrīvē.
Viens no burvīgākajiem pērtiķīšiem bija ūsainā mērkaķa mazulis, ko Smits bija sadabūjis kādā izbraukumā zemes vidienē. Tas bija pats mazākais pērtiķītis, kadu esmu redzējis: ja šim mazulim nebūtu garās, tievās astes, viņš ērti ievietotos tējas tasē. Mazajam pērtiķītim bija zaļganpelēks kažociņš, balta krūteža un spilgti dzelteni laukumiņi uz vaigiem. Tomēr visinteresantākais
bija pērtiķīša ģlmītis, kuru visgarām virslūpai greznoja plata, viļņota gluži baltu matiņu josla, tā ka radās iespaids — mazajam dzīvnieciņam ir kuplas ūsas. Samērā ar sīko augumiņu mute ūsainajam mazulim bija milzīgi liela, — tajā brīvi varēja iebāzt barojamās pudelītes pupiņu. Jocīgi bija vērot, kā šis niecīgais ūsai- nītis metās virsū atnestajai pudelītei: griezīgi spiegdams, viņš to cieši aptvēra ar roķelēm un kājelēm un tad gulēja, acis aizmiedzis, sparīgi sūkdams. Neviļus bija jādomā, ka mazuli zīda liels, balts dirižabls, jo pudele bija trīsreiz lielāka par pērtiķīti. Viņš bija ļoti vērīgs, un drīz mēs viņam iemācījām dzert pienu no apakštasītes. Barošanas laikā mazo mērkaķīti uzlikām uz galda, un viņš, ieraudzījis tuvojamies apakštasi, satraukumā trīcēja, raustījās un spiedza kā negudrs. Kad apakštase bija nolikta viņam priekšā, pērtiķītis uzreiz iemērca tajā galvu. Visa seja ienira pienā un tikai laiku pa laikam parādījās virspusē, kad vajadzēja ieelpot gaisu. Dažreiz savā negausībā pērtiķītis pārāk ilgi novilcināja ieelpu, — piens uzburbuļoja, tūlīt pašāvās ārā galva, dzīvnieciņš klepoja un šķaudīja, nošļākdams ar pienu sevi un galdu.
Reizēm, ieturot maltīti, pērtiķītim likās, ka es viņam stāvu klāt vienīgi tāpēc, lai izdevīgā brīdī atņemtu apakštasi; viņš sāka trīcošā balsī neganti brēkt un ar vienkāršu paņēmienu izjauca manu šķietamo nodomu: mazulis palēcās gaisā, piens nošļakstēja,_un viņš tupēja apakštases vidū, uzvaras priekā blisinādams uz mani acis. Ēdot galva un seja viņam bija tā notašķīta ar pienu, ka nebija redzams, kur sākas un beidzas viņa ūsas; arī galds pilēja vien, it kā virs tā kāds butu slaucis lielu, pienīgu govi.
Visspilgtākās individuālās iezīmes mūsu pērtiķu kolekcijā, protams, piemita abiem šimpanzēm — Mērijai un Cārlijam. Pirms Cārlijs nonāca mūsu rokās, viņš bija piederējis kādam plantatoram un ļoti saradis ar cilvēkiem. Cārlijam bija mazs, krunkains, allaž sērīgs ģīmis, brūnas acis ar aizkustinoši lēnprātīgu izteiksmi; viss viņa izskats pauda, ka pasaule ar viņu apgājusies ļauni, bet viņš visiem piedod un ne par ko nesūdzas. Čārlija skumjas un lēnprātība bija salti, balti meli, jo neviens ar viņu netika slikti apgājies, un pats viņš ne
būt nebija tas nabaga nesaprastais pērtiķītis, par kādu izlikās, bet gan īsts palaidnis, blēdīgs zellis, pilns visādu niķu un stiķu.
Katru dienu mēs Čārliju izlaidām no būra pastaigāties, viņš klejoja pa nometni starojošā nevainībā, kamēr viņam izdevās iemidzināt mūsu modrību un mēs noticējām viņa godīgumam. Pēc tam pērtiķis it kā nejauši tuvojās barības galdam, pameta visapkārt ašu skatienu, lai redzētu, vai kāds viņu vēro, paķēra no galda lielāko banānu ķekaru, ko varēja aizsniegt, un joza, ko nagi nes, uz tuvāko koku. Ja Čārlijam dzinās pakaļ, viņš nometa banānus zemē un apstājās. Kamēr viņu rāja, pērtiķis sēdēja smiltīs, skumji vērdamies jums acīs — ak tu svētā nevainība! — un viņa sejas izteiksme nepārprotami rādīja, ka viņu nepelnīti apvaino zemiskā noziegumā, tomēr viņš ir pārāk cēlsirdīgs, lai aizstāvētos, ja jūs pats savā stulbumā neko neesat izpratis. Paviciniet viņam deguna priekša nozagto augļu ķekaru — Čārlijs skatīsies uz to ar izbrīnu un pretīgumu. Kā jūs varat iedomāties, ka augļus nozadzis viņš? Lūk, ko pauda viņa skatiens! Vai tad jūs nezināt, ka viņš necieš banānus? Nekad visā savā dzīvē (kas veltīta cilvēkmīlestībai un sevis noliegšanai) viņam nav bijusi ne mazākā vēlēšanās kaut vai tikai nogaršot šos riebīgos augļus, kur nu vēl kādu nozagt. Pietiekami izrāts, Čārlijs piecēlās, smagi nopūtās un paraudzījās uz jums ar tādu skatienu, kurā jautās gan līdzjūtība, gan riebums, pēc tam palēkdamies dieba projām uz virtuvi. Viņš patiešām bija nelabojams, bet ģīmis viņam bija tik izteiksmīgs, ka viņš bez valodas spēja ar jums sarunāties stundām ilgi.
Lielāko triumfu Čārlijs piedzīvoja, kad mūs_ savā kārtējā inspekcijas braucienā apciemoja Kamerūnas augstākais komisārs. Viesis ieradās pie mums kopā ar veselu armiju sekretāru un dažādu palīgu un ļoti ieinteresējas par mūsu daudzajiem dzīvniekiem. Bet visvairāk viņam patika Čārlijs. Kamēr mēs skaidrojām augstajam viesim, kāds bezkaunīgs liekulis ir šis mūsu pērtiķis, Čārlijs sēdēja savā būrī un caur stieplēm turēja komisārā roku savējā, sērīgi lūkodamies viņā, it kā lūgdamies, lai Viņa Ekselence neklausās melīgos apvainojumus, ko mēs stāstām par nevainīgu pērtiķīti. Aizbraukdams
augstākais komisārs uzaicināja mūs abus ar Smitu pie sevis ciemā nakamās dienas vakarā.
Otrā rītā pie manis ieradās ļoti iespaidīga izskata ziņnesis uniformā ar spožām zeltītām pogām un pasniedza augstākā komisāra kancelejas aploksni. Tajā bija prāvu izmēru kartīte, kur lieliskā, vijumiem izrotātā rokrakstā tika paziņots, ka Viņa Ekselence Kamerūnas augstākais komisārs lūdz neliegt viņam prieku redzēt pie sevis Čārliju paredzētajā pieņemšanā, kas notiks starp pulksten sešiem un astoņiem. So ielūgumu mēs parādījām pašam Čārlijam, kas sēdēja savā būrī, iegrimis pārdomās, bet viņš uzmeta tam paviršu skatienu un tūlīt novērsās. Ar šādu izturēšanos viņš lika mums saprast, ka tamlīdzīgus ielūgumus redzējis, cik uziet, bet tie nevar viņu interesēt, jo ir saistīti ar pasaulīgiem priekiem. Viņš turpretim nododas svētām pārdomām, un viņam nav laika gudrot par dzeršanas orģijām pie kaut kādiem tur augstākiem komisāriem. Bet, tā kā Čārlijs jau šorīt bija paspējis pabūt virtuvē un nozagt sešas olas, klaipu maizes un cepta cāļa stilbiņu, mēs viņam neticējām.
Mērijai bija pavisam citāds raksturs. Viņa bija vecāka par Cārliju un daudz lielāka — apmēram tik liela kā divus gadus vecs bērns. Pirms mēs viņu nopirkām, Mērijas saimnieks bija kāds hausa cilts tirgonis, un man liekas, ka tas viņu tika kaitinājis un apgājies ar viņu ļauni; mēs pat baidījāmies, vai mums vispār izdosies iemantot Mērijas labvēlību — tik dziļi viņā bija iesakņojusies neuzticība pret cilvēku, vlfenalga, melnu vai baltu. Bet pagāja pāris mēnešu, un Mērija, labi barota un maigi aprūpēta, mūs ļoti iepriecināja, pārvērzdamās burvīgā šimpanzē, allaž saulainā un jautrā, ar lielisku humora izjūtu. Viņai bija pamuļķīgs gaišrozā ģīmis un liels, apaļš vēders. Mērija man atgādināja resnu kroga meitu, kas ik brīdi gatava laist vaļā skaļu smieklu par piedauzīgu joku.
Pēc tam kad Mērija bija mūs iepazinusi un sāka mums uzticēties, viņa arvien biežāk atkārtoja kādu triku, kas pašai sagādāja lielu lielo jautrību. Atzvēlusies būrī pret kāpelējamo kārtiņu, ar pūlēm saglabādama līdzsvaru, Mērija pavērsa pret stiepļu pinumu kādu varda neminamu miesas daļu. Viņa gaidīja, ka es paliekšos uz priekšu un sparīgi uzpūtīšu, tad viņa mēdza griezīgi iesmieties un kautrīgi aizsegties ar rokām. Taču pēc brīža atkal klīrīgi pablenza manī pāri vēdera apaļumam un no jauna atsedza savus jaukumus, gaidīdama, lai priecīgā rotaļa sākas no gala. Mēs ar Smitu un mani palīgi to saucām par «Mērijas appūšanu»; lai cik reižu dienā atkārtota, «appūšana» viņu arvien ļoti uzjautrināja: Mērija atmeta atpakaļ galvu, plaši atvēra muii, atklādama sārtas smaganas un baltus zobus, un skaļi smējās kā kutināta.
Kaut gan Mērija pret mani un Smitu, un maniem palīgiem izturējās ar lielu maigumu, viņa tomēr nekad neaizmirsa, ka afrikāņi viņai kādreiz darījuši pāri, tāpēc allaž bija ļauna pret visiem svešiniekiem, kādi ienāca mūsu nometnē. Viņa tiem pieglaimīgi uzsmaidīja, sita sev pa krūtīm, meta kūleņus — vārdu sakot, centās kā prazdama, lai pievērstu sev uzmanību. Ar visādiem jokiem viņa vilināja netīkamos apmeklētājus tuvāk un tuvāk būrim, izlikdamās pati sirsnība un jautrība, bet īstenībā vērīgām acīm rūpīgi noskatīja attālumu. Piepeši caur būra režģi izšāvās liela, spēcīga roka, bija dzirdama plīstoša auduma stirkšķēšana, kam sekoja svešā afrikāņa izbaiļu kliedziens, bet Mērija dejoja pa būri, uzvaroši vicinādama rokā saplēstu kreklu vai bezroci, ko bija norāvusi no muguras savam apbrīnotājam. Mērijai piemita ļoti liels fizisks spēks, un man izgāja ne mazums naudas atlīdzībai par nodarītajiem zaudējumiem; galu galā es pārvietoju viņas būri tā, ka viņa vairs nevarēja atļauties šādus izlēcienus.
Pērtiķu būros augu dienu bija trokšņaini, bet pēcpusdienā, ap puspieciem, troksnis kļuva tik stiprs, ka to nespētu izturēt pat cilvēks ar dzelzs nerviem, — šajā laikā pērtiķi saņēma pienu. Ap pulksten četriem viņi sāka kļūt nepacietīgi: lēkāja un dauzījās pa būri, meta kūleņus vai sēdēja, piespieduši ģīmjus pie stiepļu pinuma, un bēdīgi pīkstēja. Tiklīdz parādījās tīrie barojamie trauki un lielā petrolejas kanna, pilna ar siltu pienu, kam pievienots iesals, zivju eļļa, cukurs un kaļķis, būros izcēlās briesmīgs satraukums, troksnis kļuva apdullinošs. Šimpanzes, lūpas savilkušas, gaudoja un ar dūrēm dauzīja būra sienas, drili kā mazītiņi ložmetēji birdināja griezīgus, skaļus «ar-ar-ar-irr-irr» brēcienus, mērkaķi klusu svilpoja un vīteroja kā putni, patas pērtiķi dejodami lēca augšā, zemē kā apskurbušas balerīnas un žēlabaini brēca «prup … prup», bet skaistie gverezas pērtiķi ar plīvojošām, melnbaltām krēpēm pavēlošā tonī sauca «arup! arup! arup!… ji-ji-ji!».
Mēs gājām gar sprostu rindu un caur durtiņām iebīdījām pilnās piena bļodas; līdz ar to troksnis pamazām noklusa, un beidzot bija dzirdama vienīgi šņākuļošana un šmaukstināšana, ko reizēm pārtrauca klepus, kad piens bija ietecējis ne tur, kur vajag. Iztukšojuši bļodas, pērtiķi uzrāpās uz kārtiņām un sēdēja tur, izgāzuši pilnos vēderus, ik pa brīdim skaļi, apmierināti atraugādamies. Pēc maza laiciņa visi atkal nokāpa zemē un apskatīja bļodas, vai tajās nav vēl palicis piens, pat paņēma tās rokā un palūkojās, kas ir zem tām.
Pēc tam pērtiķi saritinājušies gulēja kā nosisti uz kāpelējamām kārtiņām vakara saulē; nometnē iestājās miers.
Pērtiķi ir ļoti aizkustinoši radījumi ari tāpēc, ka izturas pilnīgi nepiespiesti un bez kautrēšanās dara visu, ko iedomājas. Viņi bagātīgi urinē vai pieliekušies ar lielu interesi vēro, kā notiek izkārnīšanās, brīvi pārojas, nelikdamies zinis par skatītājiem. Esmu dzirdējis, ka sašutuši skatītāji pērtiķus nosauc par netīriem, pretīgiem radījumiem, tāpēc ka redzējuši viņus nevainīgi kārtojam savas dabiskās vajadzības; nekādi nevaru saprast, kas te ko sašust un dusmoties. Galu galā mēs, cilvēki, ar savu augstāko saprātu esam iedomājušies, ka šīs pilnīgi dabiskās organisma funkcijas ir kaut kas netīrs; šai ziņā pērtiķi nav ar mums vienis prātis.