Pēdējās dienas, kas atlikušas līdz dzīvnieku kolekcijas nogādāšanai uz kuģa, kuram mūs jāaizved atpakaļ uz Angliju, vienmēr ir visdrudžainākās visas ekspedīcijas laikā. Jānokārto daudz visādu darīšanu: jānoīrē kravas mašīnas, jānostiprina būri, jāiepērk un jāiesaiņo skalu grozos lieli daudzumi barības — un tas viss jāpaveic papildus parastajam dzīvnieku kopšanas un uzturēšanas darbam.
Visvairāk mēs bijām nobažījušies par Idiurus. Mūsu lidojošo peļu kolonija bija sarukusi līdz četriem dzīvnieciņiem, un mēs bijām apņēmušies darīt visu iespējamo, lai tos sveikus un veselus nogādātu Anglijā. Ar pārcilvēciskām pūlēm bijām panākuši, ka Idiurus blakus eļļas palmu riekstiem sāka ēst arī avokado [2] augļus, un šī diēta rādījās būt noderīga. Es nolēmu ņemt līdzi trīs dučus avokado dažādās gatavības stadijās — no pilnīgi gataviem līdz zaļiem; ar šo daudzumu pietiktu visam ceļojumam un vēl mazliet paliktu pāri, ko ēst Anglija, kamēr Idiurus iejutīsies jaunajos apstakļos. Pasaucu Džeikobu un paziņoju, ka viņam nekavējoties jasagada trīs duči avokado. Pārsteigts es ievēroju, ka Džeikobs raugās uz mani kā uz jukušu.
Avokado, ser? — viņš jautāja.
Jā, avokado augļus, — es sacīju.
Es nevarēt tos dabūt, ser, — viņš noskumis atteica.
Tu nevari dabūt? Kāpēc ne?
Avokado jau beigties, — Džeikobs bezpalīdzīgi paskaidroja.
Beigušies? Kā tu to domā? Es gribu, lai tu aizej pēc avokado uz tirgu, nevis atnes tos no virtuves.
Arī tirgū tie jau beigties, — Džeikobs pacietīgi piebilda.
Piepeši man atausa gaisma, ko Džeikobs gribēja teikt: avokado augļu sezona beigusies, tāpēc viņš man tos nevar apgādāt.
Tātad jādodas ceļā bez avokado krājuma, kas tik ļoti nepieciešams maniem vērtīgajiem Idiurus.
Ir nu gan tie Idiurus, es sarūgtināts domāju, viņi sāk ēst to, kam sezona jau beigusies. Man tomēr bija jādabū avokado, un es uzdevu saviem palīgiem pāris atlikušajās dienās meklēt avokado augļus pa visu apkārtni. īsi pirms aizbraukšanas man izdevās dabūt dažus mazus, sačokurojušos avokado auglīšus, tas arī bija viss. Ar šiem gandrīz sažuvušajiem avokado bija jāpietiek mūsu dārgajiem Idiurus, kamēr sasniegsim Angliju.
No mūsu galvenās nometnes līdz piekrastei bija apmēram divsimt jūdžu; dzīvnieku pārvešanai mums bija nepieciešamas trīs kravas mašīnas un viens neliels furgons. Mēs braucām tikai naktīs, jo tad dzīvniekiem bija vēsāk; viss ceļojums ilga divas dienas. Tas bija pats grūtākais ceļojums, kādu es atceros. Ik pēc trim stundām bija jāaptur mašīnas, jāizceļ ārā visas kastes ar vardēm un jāapslaka ar ūdeni, lai pasargātu no izžūšanas. Katru nakti divas reizes nācās apstāties uz ilgāku laiku, kamēr dzīvnieku mazuļi tika pabaroti ar iepriekš sagatavotu silta piena maisījumu, ko mēs vedām līdzi termosa pudelēs. Kad atausa rīts, mašīnas vajadzēja piebraukt ceļa malā lielo koku ēnā, dzīvnieku būri bija jāizlādē un jānoliek zālē, katrs dzīvnieks jāpabaro un jāaptīra.
Trešās dienas rītā mēs sasniedzām piekrasti un piebraucām pie kādas mazas viesnīciņas, kas bija nodota mūsu rīcībā; te vēlreiz nācās visu izsaiņot, izcelt būrus, aptīrīt un pabarot dzīvniekus — tikai tad mēs varējām iet mājā iekšā, lai ieturētu maltīti un pēc tam iekristu gultās.
Tajā vakarā pie mums veseliem bariem pulcējās cilvēki no vietējām banānu plantācijām, viņi gribēja apskatīt dzīvniekus, un, lai gan mēs aiz noguruma kritām no kājām, tomēr bijām spiesti visu izrādīt, atbildēt uz jautājumiem, izturēties pieklājīgi.
Jūs brauksiet ar to kuģi, kas stāv ostā? — viens no apmeklētājiem apjautājās.
Jā, — es atbildēju, apspiezdams žāvas, — braucam jau rīt.
Ak tu debestiņ! Jūtam jums līdzi, — viņi jautri sacīja.
Tā? Kāpēc?
Kapteinis ir īsts mežonis, veco zēn, un viņš ienīst dzīvniekus. Kas nu ir, tas ir. Vecais Robinsons, viņreiz braucot atvaļinājumā, gribēja paņemt līdzi uz kuģa pieradinātu babuīnu. Bet kapteinis iespītējās. Neparko neņemšot mērkaķi uz borta. Sis necietīšot uz sava kuģa smirdošus mērkaķus. Stāsta, izcēlies liels tracis.
Mēs ar Smitu pārmijām izbijušos skatienus, jo no visiem ļaunumiem, kādi var uzbrukt dzīvnieku vācējiem, nesimpātisks kapteinis gan laikam ir pats lielākais ļaunums. Vēlāk, kad pēdējie apmeklētāji bija aizgājuši, mēs pārspriedām šo satraucošo ziņu. Nolēmām, ka jāizturas pret kapteini ārkārtīgi pieklājīgi un it īpaši jāuzmana pērtiķi, lai tie neatļautos neko tādu, kas varētu kapteini sadusmot.
Mūsu kolekcija tika novietota uz priekšējā klāja kapteiņa pirmā palīga — ļoti patīkama un izpalīdzīga cilvēka pārraudzībā. Pašu kapteini mēs tovakar neredzējām, bet otrā rītā piecēlušies, lai tīrītu būrus, pamanījām viņu sagumušu un īgnu staigājam pa komandtiltu. Mums bija teikts, ka viņš nāks lejā brokastīs, un mēs ar drebošām sirdīm gaidījām šo tikšanos.
Neaizmirstiet, — sacīja Smitsf kad mēs tīrījām pērtiķu būrus, — mums kapteinis jāglauda pa spalvai.
Smits piepildīja grozu ar zāģu Skaidām, piegāja pie reliņa un izbēra jūrā.
Galvenais, mums ļoti jāuzmanās, lai viņu neaizkaitinātu, — viņš turpināja, kad bija atgriezies.
Tieši tajā brīdī kāds cilvēks žilbinoši baltā uniformā aizelsies noskrēja no komandtilta pie mums.
— Piedošanu, ser, — viņš mani uzrunāja, — kapteinis liek jūs sveicināt, bet esiet gan tik laipns — vispirms noskaidrojiet, no kuras puses pūš vējš, un tikai tad metiet zāģu skaidas jūrā.
Pārbijušies mēs pavērāmies augšup uz komandtiltu: gaisā griezās liels daudzums zāģu skaidu; kapteinis dusmās saviebtu seju tīrīja ar suku savu notriepto uniformu.
Lūdzu, pasakiet kapteinim, ka mēs izlūdzamies piedošanu, — es sacīju, tikko valdīdams smieklus. Kad virsnieks bija aizgājis, es pievērsos Smitam.
Mums viņš jāglauda pa spalvai, — es rūgti sacīju, — nedrīkst darīt neko tādu, kas kapteini aizkaitinātu. Te nu bija! Apbērām viņu un viņa vērtīgo komandtiltu ar kādiem trim centneriem zāģu skaidu. Nu es redzu — uz tevi var pajauties, tu zini īsto ceļu uz kapteiņa sirdi.
Kad noskanēja gongs, mēs steidzāmies lejā kajītē, nomazgājāmies un tad ieņēmām mums paredzētās vietas salonā.
Kā par spīti, mēs bijām nosēdināti pie kapteiņa galda. Kapteinis sēdēja ar muguru pret starpsienu, kurā bija trīs iluminatori, mums ar Smitu vietas bija apaļā galda pretējā pusē. Iluminatori aiz kapteiņa krēsla izgāja uz klāju, kur atradās mūsu dzīvnieku kolekcija.
Pret maltītes vidu kapteinis mazliet atmaiga un pat atļāvās iecietīgi pajokot par atgadījumu ar zāģu skaidām.
Kamēr neviens zvēriņš nav izbēdzis, man nav iebildumu, ka jūs vedat līdzi dzīvniekus, — kapteinis jautri sacīja, rīkodamies ar ceptu olu.
O, to mēs nemūžam nepieļausim, — es bildu, bet, tikko biju šos vārdus izteicis, iluminatorā kaut kas nozibēja; pacēlis acis, es ieraudzīju Mīluli, melnausu va- verēnu, kas bija attupies apaļajā lodziņa un mīlīgiem skatieniem pētīja salonu.
Kapteinis, protams, neredzēja vāverīti, jo Mīlulis sēdēja viņa plecu augstumā, kādas trīs pēdas atstatu, un viņš, neko nenojauzdams, mierīgi ēda un runāja, kamēr viņam aiz muguras uz pakaļkājiņām tupēja Mīlulis un tīrīja ūsas.
Es biju tā notrūcies, ka pāris mirkļu sēdēju kā sasalis un spēju vienīgi stulbi blenzt iluminatorā. Laimīgā kārtā kapteinim šobrīd vairāk rūpēja brokastošana, — viņš nekā neievēroja. Mīlulis beidza mazgāties un sukāties un atkal ņēmās pētīt salonu. Vāverēns laikam nosprieda, ka šo vietu vērts apskatīt tuvāk, un lūkojās apkārt, kur varētu nolēkt un apmesties. Viņš izlēma, ka visērtāk būtu nolēkt no iluminatora kapteinim uz pleca.
Es uzminēju, kas perinās Mīluļa galviņā; apziņa, ka mazais dzīvnieciņš tūlīt uzlēks kapteinim uz pleca, pavēlēja man nekavējoties iejaukties. Steidzīgi nomurminājis: «Atvainojiet!» — es atgrūdu krēslu un izgāju no salona; tikko biju kapteinim prom no acīm, skrēju, cik ātri vien varēdams, augšā uz klāja. Sev par atvieglojumu, redzēju, ka Mīlulis vēl nebija nolēcis, jo garā, kuplā aste vēl arvien karājās ārā no iluminatora. Es metos pāri lūkas vākam un sagrābu Mīluli aiz astes tieši tajā mirklī, kad vāverēns, pierāvis kājas pie vēderiņa, gatavojās lēcienam. Saņēmu viņu rokās — viņš visu laiku aizvainoti čakstināja — un ieliku atpakaļ būrī, bet pats sasarcis un priecīgs atgriezos salonā.
Kapteinis vēl vienmēr sarunājās; ja viņš vispār bija pamanījis manu negaidīto iziešanu, viņš droši vien nodomāja, ka man uznākušas vēdergraizes, jo nebilda par to ne pušplēsta vārda.
Trešajā ceļojuma dienā divi Idiurus nobeidzās. JEs bēdīgi pētīju abus līķīšus, kad pie manis pienāca kāds no komandas locekļiem. Viņš apjautājās, kāpēc dzīvnieciņi nomiruši, un es viņam gari un plaši pastāstīju traģisko stāstu par trūkstošajiem avokado augļiem.
Kāds izskatās tas avokado? — viņš interesējās.
Es parādīju vienu no sažuvušajiem avokado.
Ak tad tie ir avokado! — viņš izsaucās. — Vai gribat šos augļus?
Labu brīdi es raudzījos viņā, kā valodu zaudējis.
Vai jums tie ir? — es beidzot izdabūju.
Nu, pašreiz gan vēl nav, bet es domāju, es varētu dabūt,
Vakarā viņš atkal parādījās piebāztām kabatām.
Te būs, — viņš sacīja, ielikdams man rokā pāris brīnišķīgu nogatavojušos avokado, — atdodiet man trīs no jūsējiem, tikai — nevienam ne vārda.
Es atdevu jūrniekam trīs savus sažuvušos avokado un steidzos pabarot Idiurus ar svaigajiem augļiem, ko viņš bija man sagādājis; Idiurus locīja tos iekšā ar lielu apetīti. Mans garastāvoklis uzlabojās: es atkal sāku cerēt, ka izdosies atlikušos dzīvnieciņus nogādāt Anglijā.
Mans draugs jūrnieks ikreiz atnesa sulīgus, gatavus avokado augļus, tiklīdz es ieminējos, ka krājums iet uz beigām, un to vietā paņēma no manis dažus sakaltušos. Tas man likās ļoti savādi, bet es sapratu — labāk neko nejautāt.
Tomēr, par spīti svaigajiem augļiem, nobeidzās vēl viens Idiurus, tā ka ap to laiku, kad kuģis šķērsoja Bis- kajas līci, man bija atlicis vairs tikai viens vienīgs eksemplārs. Tagad visu izšķirs laiks: ja izdosies šo vienīgo Idiurus dzīvu aizvest līdz Anglijai, kur es tam varēšu piedāvāt visdažādāko barību, esmu gandrīz pārliecināts — dzīvnieciņš atradīs to, kas viņam vajadzīgs.
Mēs tuvojāmies Anglijai, un es rūpīgi jo rūpīgi uzmanīju mazo pelēnu. Viņš likās vesels un mundrs. Drošības dēļ es tagad katru nakti slepus nesu viņu savā kajītē, baidīdamies, ka viņš ārā var saaukstēties. Pēdējā dienā pirms iebraukšanas ostā Idiurus vēl bija pie labas veselības, es ticēju, ka pārvedīšu viņu mājās. Bet naktī, pavisam negaidot, bez redzama iemesla viņš nobeidzās. Tā mūsu pēdējais Idiurus, izturējis četrtūkstoš jūdžu garu ceļojumu, nomira divdesmit četru stundu brauciena attālumā no Liverpūles. Es biju ārkārtīgi apbēdināts un ilgi nevarēju nomierināties.
Pat tad, kad mana dzīvnieku kolekcija tika izcelta krastā, es neizjutu atvieglojumu un lepnumu kā citkārt.
Matainās vardes bija labi pārcietušas ceļojumu, tāpat arī sauslapas krupji; Cārlijs un Mērija skaļi klaigāja savos būros, kad viņus pacēla no borta. Mīlulis grauza cukurgraudiņu un cerīgi lūkojās uz daudzajiem ļaudīm, kas rosījās uz klāja, bet ūsainais mērkaķītis bija pabāzis degunu caur stiepļu pinumu, ūsas viņam bija spīdīgas kā jauniņam ziemsvētku vecītim.
Jā, pat šis nomierinošais skats, kad visi mani dārgie dzīvnieki pēc tik gara un bīstama ceļojuma sveiki un veseli noņemti no kuģa, pilnībā nespēja atlīdzināt mazā Idiurus zaudējumu; mēs ar Smitu grasījāmies atstāt kuģi, kad pie mums pienāca mans draugs jūrnieks. Viņš bija dzirdējis bēdīgo ziņu par Idiurus un dziļi pārdzīvoja mūsu kopīgo pūliņu neveiksmi.
Starp citu, — es atvadīdamies sacīju, — man ļoti gribas zināt, no kurienes jūs okeāna vidū izrāvāt tos avokado augļus.
Viņš pavērās apkārt, lai būtu drošs, ka mūs kāds nenoklausās.
Labi, draugs, pateikšu ari, tikai turiet mēli aiz zobiem, — viņš aizsmacis čukstēja. — Kapteinim ļoti garšo avokado, skaidrs? Un viņam ledusskapī bija liela kaste ar tiem. Viņš vienmēr ved sev līdzi tādu kasti ar avokado, skaidrs? Un es vienmēr paņēmu dažus un iedevu jums.
Tātad jūs gribējāt teikt — tie bija kapteiņa avokado? — es samulsis vaicāju.
Nu zināms. Bet viņš jau neko nemanīs, — mans draugs priecīgi apgalvoja, — jo ikreiz, kad es no kastes izņēmu dažus viņa augļus, es tajā ieliku atpakaļ tikpat daudz jūsējo.
Muitas ierēdņi nekādi nespēja saprast, kāpēc, rādīdams viņiem mūsu skalu grozus, es smējos locīdamies, un viņi neuzticīgi mani vēroja. Diemžēl joks, kas mani uzjautrināja, nav tāds, ko var stāstīt citiem.