Lasītājam Džeralda Darela vārds saistās ar apbrīnojamu mīlestību uz dzīvniekiem, humānu attieksmi pret dabu un apkārtējo pasauli. Darela grāmatas lasa visdažādākā vecuma un profesiju cilvēki ar ļoti atšķirīgu dzīves pieredzi. Par Darela darbu un viņa nākotnes iecerēm interesējas skolēni un pensionāri, Lielā Tēvijas kara veterāni un studenti, kuri domā arī par Dzimtenes dabas aizsardzību. Savās vēstulēs viņi raksta par malu medniecību, upju piesārņošanu, bezatbildīgu attieksmi pret meža bagātībām — par visām tām parādībām, kādas pie mums diemžēl vēl bieži sastopamas. Lasot šīs vēstules, jūtams, kā pieaug nesamierināmais cīnītāju pulks par dzimtās puses dabas bagātību saglabāšanu, kā cilvēki kļūst par īstiem, rūpīgiem dabas — putnu un zvēru, "mežu, upju un tīrumu saimniekiem. Un tieši tā izpaužas Darela grāmatu audzinošā ietekme. Personības audzināšana ir pirmais nepieciešamais solis kolektīva izaugsmē.
Diemžēl mums vēl ir maz Darela grāmatām līdzīgu sacerējumu. īsta, apzinīga mīlestība uz visu dzīvo piemīt vēl samērā nelielai iedzīvotāju daļai. Cik bieži, pastaigājoties ar suni, jānoklausās sašutuma pilni, dusmīgi izsaucieni: «Ko jūs darāt? Te taču staigā bērni!» Vai tas nav neizprotams stulbums — uzlūkot suni un bērnu par nesavienojamiem pretstatiem? Šādās reizēs man tūliņ ir skaidrs, ka cilvēks, kas izsaka tamlīdzīgu protestu, nekad nav lasījis Lorenča un Gržimeka grāmatas, nav dzirdējis par Darelu un Džoju Adamsoni. Un man visvairāk žēl viņa bērnu, kuru_ dabiskās tieksmes «rūpīgais tētis» jau agrīnā bērnībā norobežo ar nepārvaramu barjeru. Nav grūti izprast saikni starp šo barjeru bērnībā un cietsirdīgo attieksmi pret dabu, ko dažkārt parāda pieaugušais. Esmu pārliecināts: ja šādā ģimenē iekļūtu Darela grāmata, bērna psiholoģija un pasaules uztvere izveidotos citāda. Neviens graudiņš īsta humānisma, ko cilvēks iegūst bērnībā, turpmākaja dzīvē nepazūd bez pēdām.
Protams, ne jau vienīgi tas nosaka Darela grāmatu vērtību. Viņa grāmatas, bez šaubām, ir rakstītas ar meistara roku; to vienreizējā savdabība parādās it visur: dzīvajā dabas uztverē, valodas tēlainībā, pašā dzīves vērojumā. Darelam allaž izdodas atklāt tādus lietu un parādību aspektus, kas ļauj lasītājam ar citādām acīm ska- tit to, kas liekas jau sen zināms. Sajā pastāvīgajā, visur rodamā «atklājumā» slēpjas īpašs valdzinājums, kaut kāds pievilkšanas spēks, kas neļauj atrauties no grāmatas.
Katra Darela grāmata ir zinātnisks pētījums par dzīvniekiem, dabu un ļaudīm tai zemē, kuru viņš apmeklē savā kārtējā ekspedīcijā. Sis pētījums iespiežas lasītāja atmiņā uz visu mūžu, it kā viņš pats būtu apmeklējis šo zemi. Teikšu vēl vairāk: man pat liekas, ka patiešām esmu tur bijis.
«Bafutas pēddziņi» ir viens no agrīnajiem Darela literārajiem darbiem. Turpinājums «Bafutas pēddziņiem» ir «Zvēru dārzs manā bagāžā». Lasītājs «Bafutas pēddziņos» no jauna sastapsies ar jau iepazīto Bafutas Fonu un viņa dzīvespriecīgajiem, jautrajiem pavalstniekiem. Cerams, laika distance starp abiem sacerējumiem nemazinās atkalredzēšanās prieku.
Tiem, kas interesējas par pašu Darelu, varu pavēstīt, ka viņš ir pilns enerģijas un radošu ieceru. Viņa literārā raža pēdējā laikā ir divas grāmatas: «Putni, zvēri un radinieki» un «Butes filejs». Abas grāmatas aptver Darela zēna gadus, tomēr cilvēkiem tajās ierādīta lielāka loma nekā dzīvniekiem.
Zooloģiskais dārzs Džersijā, ko dibinājis un vada Džeralds Darels, turpina vākt tos dzīvniekus, kuriem draud izmiršana. Tas ievests sevišķi nozīmīgo zooloģisko dārzu sarakstā, un to atbalsta Starptautiskais dzīvnieku aizsardzības fonds.
1972. gada vasarā Džersijā notika Fonda kārtējā valdes sēde, ko vadīja Pīters Skots (pazīstamā Antarktikas ceļotāja kapteiņa Skota dēls). Sēdes darba kārtībā svarīgu vietu ieņēma ekskursija pa Džersijas zooloģisko dārzu. Ekskursiju vadīja Džeralds Darels.
Vai tas neliecina, ka viņa nopelni atzīti visā pasaulē!
V. Flints,
bioloģijas zinātņu kandidāts (Priekšvārds krievu izdevumam)