Meklējot dažādos Bafutas dzīvniekus, manā rīcībā bija ne tikai četri Fona atsūtītie mednieki, bet arī bars suņu — veseli seši izkāmējuši, lempīgi kranči, par kuriem to īpašnieki apgalvoja, ka tie esot paši labākie medību suņi visā Rietumāfrikā. So salasīto komandu — cilvēkus kopā ar krančiem es iedēvēju par Bafutas pēddziņiem. Kaut gan mednieki īsti nesaprata, kas tas par titulu, tomēr viņi ar to ļoti lepojās; reiz man gadījās dzirdēt, kā viens no medniekiem, strīdēdamies ar kaimiņu, spalgā, aizvainotā balsī paziņoja: «Tu, draugs, uz mani tā nebļaut. Vai tu nezināt, ka es ir Bafutas pēddzinis?»
Mums bija savs īpašs medību paņēmiens. Parasti mēs gājām uz kādu tālāku kalna nogāzi vai ieleju un tur izvēlējāmies ar biezu zāli vai krūmiem apaugušu laukumu. Piemērotā vietā puslokā izvilkām tīklus, tad kopā ar suņiem bridām biezoknī iekšā un dzinām tīklos visu dzīvo radību, kas pagadījās ceļā. Katram sunim kaklā karājās mazs koka grabulītis, un, kad viss bars nozuda biezajā zālē, šīs rotas lietiņas, dobji grabēdamas, vēstīja mums, kur suņi atrodas. Šādam medību paņēmienam bija tā priekšrocība, ka es allaž atrados tur, kur tika sagūstīti dzīvnieki, tā ka tie tūlīt nonāca manā gādībā un bez liekas kavēšanās varēja tikt pārvesti uz Bafutu un ievietoti piemērotos būros.
Saķertos dzīvniekus mēs transportējām maisos, kuriem sānos bija izgriezti, ar misiņa gredzeniem apma- loti gaisa caurumi; lielākam un spēcīgākam medījumam paredzētie maisi bija no brezenta vai maisauduma, sīkākiem zvēriņiem — no mīkstas drānas. Tumšajā maisā dzīvnieki parasti vairs nepretojās un mierīgi gulēja līdz tam brīdim, kad mēs tos pārvedām mājā; vislielākās bailes dzīvnieks pārdzīvoja, kad viņu ņēma ārā no tīkla, bet ļoti drīz mēs to iemanījāmies darīt ļoti veikli, tā ka saķerto medījumu varēja izpiņķēt no tīkla un ievietot maisā divu minūšu laikā.
Pirmajā dienā, kad bija jādodas medībās kopā ar Bafutas pēddziņiem, mani mednieki atnāca tik pamatīgi bruņojušies, it kā mums būtu jādodas lauvu medībās. Bez neiztrūkstošajām mačetēm viņiem bija līdzi arī šķēpi un kramenīcas.
Tā kā es nevēlējos saņemt mugurā lādiņu sarūsējušu naglu un oļu, visiem par lielu sarūgtinājumu un kurnēšanu, pieprasīju, lai kramenīcas atstāj mājā.
Mans lēmums medniekiem iedvesa šausmas.
Masa, — viens no viņiem žēlabaini iebilda, — ja mēs sastop kādu nelabu zvēru, kā tad mēs to nogalēt, ja mūsu plintes paliek te?
Ja sastapsim bīstamu dzīvnieku, mēs to noķersim, nevis galēsim nost, — es stingri noteicu.
Ai, ai! Masa gribēt saķert nelabu zvēru?
Tā ir, mans draugs. Ja tev bail, tad nenāc līdzi, vai skaidrs?
Masa, man nav bail, — vīrs aizvainots sacīja, — bet, ja mēs sastop nelabu zvēru un tas masa nogalēt, tad gan Fons būt briesmīgi dusmīgs.
Nav ko gari runāt, draugs, — es teicu un paņēmu savu šauteni. — Te ir mana šautene. Ja nu patiešām zvērs mani nogalēs, tu par to neatbildi. Vai saprati?
Sapratu, ser, — mednieks atbildēja.
Bija ļoti agrs rīts, saule vēl nebija pacēlusies virs kalnu grēdām, kas apņēma Bafutu. Debesis blāzmoja maigā rožu sārtumā, vietvietām izgreznotas baltām mākoņu mežģīnēm. Kalni un ielejas vēl tinās miglā, gar ceļa malām garā, zeltainā zāle liecās pie zemes, smagas rasas pielijuši. Mednieki soļoja virknē cits aiz cita, kamēr suņu bars skraidelēja pa brikšņiem — te parādījās, te pazuda —, viņu grabuļi tīkami trak- šķēja.
Drīz mēs nogriezāmies no ceļa uz šauras, līkumainas taciņas, kas veda pāri kalniem. Te migla bija vēl biezāka un plāvoja tuvu zemei. Sajā baltumā iegrima mūsu kājas, mūs pārņēma dīvaina sajūta, it kā mēs dziļi, līdz pat jostas vietai bristu pa gludu, liegi viļņojošu putu ezeru. Garā, rasotā zāle žņakstēja man gar zābakiem, bet visapkārt zem šī miglas ezera necaurredzamās virsmas sīkas vardītes jautriem kurk- stieniem stāstīja cita citai savus varžu jokus.
Virs tālās, robotās kalnu grēdas kā apsarmojis apelsīns parādījās saule, un, kad tā sāka karsēt, migla pacēlās no zemes un ritinājās augšā debesīs; man bija tāda sajūta, ka mēs soļojam cauri mežam ar bālganiem kokiem, kas vijas augšup, liecas pie zemes, salūst, sapinas no jauna, veikli kā amēbas maina formu un atkal vijas augšā.
Pagāja divas stundas, iekams mēs sasniedzām ceļa mērķi — vietu, ko mednieki bija izraudzījušies mūsu pirmajām medībām. Tā bija plaša, dziļa, mazliet ieapaļa ieleja starp divām kalnu grēdām. Ielejas dibenā starp melnām klintīm zeltainajā zālē vijās mazs strautiņš, zvīļodams saulē kā stikla dzijas šķetere. Zāle bija bieza un ķeraina, vietām to noēnoja sīki krūmu puduri un brikšņi.
Mēs nokāpām ielejā, tai šķērsām pāri izstiepām ap simt jardu tīklu. Tad mednieki pasauca suņus un devās uz ielejas galu, bet es paliku gaidot pie tīkliem.
Kamēr mednieki lēnām tuvojās tīkliem, kādu pusstundu valdīja klusums, ko pārtrauca vienīgi tikko sadzirdamie suņu grabuļu trakšķieni vai spalgi izkliegts lamu vārds, kad kāds no medniekiem bija uzminis uz ērkšķa.
Es jau sāku domāt, ka mēs paliksim tukšā, kad piepeši starp medniekiem izcēlās kņada un suņi sāka mežonīgi riet. Mednieki vēl aizvien atradās labu gabalu no tīkla, koku pudurītis viņus noslēpa skatieniem.
Ei jūs, kas noticis? — es centos pārkliegt trok
sni.
Te ir kāds zvērs, masa, — skanēja atbilde.
Es pacietīgi gaidīju, un pēc brīža no koku pudura izdrāzās aizelsies mednieks.
Masa man dot to mazo ķeramo tīklu, — mednieks teica, rādīdams uz mazākajiem tīkliem, kas bija kārtīgi nolikti blakus maisiem.
Kādu zvēru tad esat uzgājuši? — es apvaicājos.
Vāveri, ser. Uzskriet tur augšā kokā.
Es paņēmu izturīgu brezenta maisu un sekoju medniekam cauri krūmiem, kamēr mēs sasniedzām koku puduri.
Te mednieki bija apmetušies, viņi apspriedās un strīdējās, kā vislabāk noķert vāveri, bet suņi pa to laiku lēkāja un vaukšķēja ap kādu nelielu koku.
ir
Kur tad ir tas jūsu medījums? — es apjautājos.
Rau, tur augšā, masa.
Tas ir labs zvērs, masa.
Mēs to tūlīt saķert, masa.
Es piegāju pie koka stumbra un palūkojos augšup lapotnē, tur, kādas divdesmit pēdas virs mums, zarā tupēja liela, skaista vāvere; spalva tai bija pelēksvēd- raina, ar baltu svītru gar ribām, ķepiņas oranžā krāsā. Vāverei bija gara, bet ne kupla aste, kurā tikko manāmi iezīmējās pelēki un melni gredzeni. Zvēriņš tupēja uz zara, reižu reizēm pavicināja uz mums ar asti un drīzāk aizkaitināts nekā satraukts īgni iespiedzās «čak… čak!». Tas vēroja mūs ar ļaunu aci, kamēr mēs izvilkām ap koku tīklus kādas desmit pēdas atstatu no stumbra. Tad mēs piesējām suņus un pašam mazākajam medniekam vajadzēja rāpties augšā kokā un dzīt vāveri zemē. Tā bija izlēmuši mednieki, bet man gan likās, ka nav iespējams sagūstīt vāveri, kas atrodas kokā, tomēr vīri pastāvēja uz savu: ja viens no viņiem uzkāps kokā — vāvere tūlīt skries zemē.
Izrādījās, ka viņiem bijusi taisnība, jo, tiklīdz mednieks sasniedza augstākos zarus, vāvere tūlīt pārlēca lapotnes pretējā pusē un kā bulta šāvās pa stumbru zemē. Neticamā ātrumā viņa joņoja uz to vietu, kur tīklā bija ieplēsts caurums, izspraucās tam cauri, tad lēkšoja projām pa zāli; mednieki un es jozām nopakaļus, cits citam izkliegdami rīkojumus un pamācības, kurās neviens neklausījās. Mēs apskrējām apkārt krūmu pudurim un pamanījām, ka vāvere uzskrien augšā citā nelielā kokā.
Atkal izvilkām tīklus, un atkal mednieks rāpās pakaļ vāverei. Tomēr šoreiz mūsu medījums izrādījās viltīgāks — tas redzēja, ka mēs uzmanām tīkla caurumu, pa kuru tam pirmāk bija laimējies izbēgt. Vāvere nolingoja lejā pa koka stumbru, sarāvās kamolā un lēca. īsu mirkli viņa lidoja pa gaisu, tad pārmetās tiklam pāri kādu puscollu virs tā augšējās malas; mednieks, kas atradās vistuvāk zvēriņam, lūkoja to zibenīgi sagrābt, bet kļūdījās, un vāvere, dusmīgi čak- stinādama, dieba projām. Bet tagad viņa izvēlējās citu glābšanās ceļu: zvēriņš neskrēja augšā citā kokā, bet nozuda alā pie koka stumbra.
Vēlreiz mēs izvilkām tīklus ap koku un tad ar tievām, garām stibām sākām iztaustīt apakšzemes ejas, kur vāvere bija paslēpusies. Tas tomēr nedeva nekādus panākumus, tikai vēl vairāk satrauca zvēriņu, un viņš čakstināja arvien biežāk; nācās mest mieru.
Mūsu nākamais mēģinājums bija veiksmīgāks: pašā lielākajā caurumā mēs iebāzām kušķi gruzdošas zāles, un, kad sīvie, kodīgie dūmi izplūda pa visām ejām starp koka saknēm, mēs dzirdējām vāveri dusmīgi klepojam un šķaudām. Beidzot zvēriņš vairs nespēja izturēt, šāvās laukā pa vienu no caurumiem un uz galvas iekrita tīklos. Bet pat tad viņš paguva sagādāt mums nepatikšanas, iekozdams rokās man un diviem medniekiem, kamēr mēs pūlējāmies viņu izpiņķēt, un pēc tam vēl trešajam medniekam, kam vajadzēja viņu iedabūt brezenta maisā.
Maisu es pakāru neliela krūma zaros, tad mēs visi apsēdāmies, lai uzvilktu kāroto dūmu; vāvere lūrēja uz mums pa gaisa caurumiem un nikni rājās, it kā aicinādama atsiet maisu, lai varētu stāties pretī saviem ienaidniekiem.
Svēdrainās zemes vāveres Rietumāfrikas kalnu savannās sastopamas diezgan bieži, bet es tomēr biju ļoti priecīgs, ka izdevās noķert šo vāveri, jo tā bija pats pirmais dzīvais zvēriņš, ko nomedījām. Kā norāda pats nosaukums, vāvere parasti mīt uz zemes, tāpēc biju ļoti pārsteigts, ka mūsu noķertā svēdrainā zemes vāvere bija meklējusi glābiņu kokos. Vēlāk gan uzzināju, ka visas kalnu savannu vāveres (lielākā daļa no tām dzīvo uz zemes) briesmu gadījumos, kad tiek vajātas, vispirms bēg augšā kokos un tikai kā pēdējo patvērumu izvēlas alas vai satrunējušu koku dobumus.
Pēc tam, pārsējuši ievainojumus, izsmēķējuši cigaretes, cits citu apsveikuši ar pirmo iegūto medījumu, mēs pārvietojām lielo tīklu vēl tālāk ielejā uz kādu vietu, kur zāle bija biezum bieza, mudžeklīga un gandrīz sešas pēdas augsta. Mednieki man pavēstīja, ka te esot laba vieta kādam īpašam medījumam, kaut ari aiz saprotamas piesardzības atteicās tuvāk paskaidrot, kas tas par medījumu.
Mēs uzstādījām tīklu, es ieņēmu izdevīgu vietu pret tīkla vidu — tā līkumā —, lai varētu izņemt ikvienu ieķērušos dzīvnieku, bet mednieki ar suņiem pagāja kādu ceturtdaļjūdzi pa ieleju uz priekšu. Ar gari stieptu «ā-ā» viņi man deva ziņu, ka sākuši spraukties caur garo zāli, pēc tam iestājās klusums. Vienīgās skaņas bija neskaitāmu sienāžu un siseņu čirkstēšana un sisināšana man visapkārt un suņu grabuļu klusa trakšķēšana.
Pagāja pusstunda, nekas nenotika; mani ieskāva gara, šalkojoša zāle, tik bieza un ķeraina, ka tālāk par divām pēdām tai nevarēja cauri redzēt.
Mazītiņais klajumiņš, kurā es sēdēju, mirguļoja svelmē, un man ārkārtīgi sagribējās dzert; palūkojies visapkārt, ieraudzīju kaut ko, kas man bija piemirsies, — termosa pudeli ar tēju, ko mans gādīgais pavārs bija iebāzis vienā no dzīvnieku maisiem. Ar pateicību es pudeli tagad izvilku ārā un, apsēdies augstā zāliena malā, pielēju sev krūzīti ar tēju. Dzerdams ievēroju biezajā zāles mūrī, tieši pretī tai vietai, kur es sēdēju, šauru, tumšu eju; acīmredzot tā bija kāda dzīvnieka iemīta taciņa, kas veda cauri zāļu stiebru mežam; es nolēmu to izpētīt, kad būšu padzēris. Pielēju sev otru krūzīti; te uzreiz pa labi no manis, gandrīz tepat blakus, izcēlās negants troksnis: mednieki skaļi auroja, mudinādami suņus, suņi nikni rēja vienā riešanā. Es gudroju, kas varētu būt noticis, piepeši izdzirdu zālē čaboņu, pievirzījos tuvāk mazajai taciņai, lai palūkotos, kas tur čabinās, bet tai pašā brīdī zāle pašķīrās un no tumšā cauruma izlēca kaut kas liels, brūns un metās tieši man virsū. Es atrados neapskaužamā stāvokli, jo nebiju gaidījis šādu uzbrukumu un lupeju zemē, vienā roka turēdams termosa pudeli, otrā — tējas tasi. Dzīvnieks, kas man pirmajā nobīlī rādījās divreiz lielāks par bebri, ietriecās man krūtīs, es novēlos augšpēdu, šis man uzkrita uz vēdera, bet no termosa pudeles man klēpī lēnā, neapturamā straumītē tecēja verdoša tēja. Mēs abi — dzīvnieks un es — laikam bijām vienādā mērā notrūkušies, jo mūsu spalgie izbaiļu kliedzieni izklausījās gaužām līdzīgi. Abas rokas man bija aizņemtas, tā ka es neiespēju neko citu kā vien grābt ar elkoņiem, bet zvēriņš atlēca
no manis kā gumijas bumba un bēga pa zāli projām. Viens tikla gabals sāka kratīties un drebēt, līdz manim atplūda izmisīgi spiedzieni, — es nospriedu, ka dzīvnieks iedrāzies tīklā. Saucu medniekus un spraucos caur garo zāli uz to vietu, kur kustējās tīkls.
Mūsu medījums bija galīgi sapinies un nu gulēja sarāvies čokurā trīcēdams un šņākuļodams; ik pa brīdim tas veltīgi mēģināja iz- kosties cauri tīkla acīm.
Apskatījis medījumu, es redzēju, ka esam noķēruši ļoti lielu niedru žurku — dzīvnieku, ko afrikāņi dēvē par zāles griezēju; šis nosaukums ļoti labi raksturo žurkas paradumus, jo ar lielajiem, labi attīstītajiem priekšzobiem zāles griezējs pļavās un labības laukos darbojas līdzīgi pļaujmašīnai.
Zvēriņš bija apmēram divarpus pēdas garš, klāts ar raupju, iebrūnu vilnu. Tam bija apaļš purniņš kā bebram, mazas, cieši pie galvas pieguļošas austiņas, resna, kaila aste un lielas, kailas kājas. Mani ieraudzījis, zvēriņš bija tā pārbijies, ka es tam neuzdrošinājos tuvoties, iekams nav ieradušies mednieki, jo baidījos, ka tas var no tikla izrauties un aizbēgt. Niedru žurka gulēja, iepinusies tīklā, viņa briesmīgi trīcēja, laiku pa laikam sarāvās un palēcās gaisā, izmisīgi iespiegdamās. Toreiz es par to ļoti uztraucos, jo man likās — tūlīt šo radījumu ķers sirdstrieka. Tikai vēlāk, kad biju labāk iepazinis niedru žurkas, uzzināju, ka histērija pavada jebkuru neparastu piedzīvojumu viņu dzīvē, un, kā rādās, šie dzīvnieki ar to cenšas iebiedēt vai samulsināt ienaidnieku. īstenībā niedru žurkas nav sevišķi bailīgas, tās bez vilcināšanās iecērt jūsu delnā savus asos priekšzobus, ja jūs aizmirstat piesardzību.
Es turējos pienācīgā attālumā no saķertās žurkas, kamēr man pievienojās mednieki, tad mēs visi devāmies pie tīkla un izņēmām medījumu.
Kad mēs pūlējāmies žurku iedabūt izturīgajā maisā, zvēriņš manās rokās strauji salēcās, es viņu saspiedu ciešāk un, sev par lielu brīnumu, ieraudzīju, ka man pirkstos palikuši lieli kušķi žurkas vilnas.
Beidzot žurka bija droši ievietota maisā, es apsēdos un apskatīju vilnu, ko ar savu tvērienu biju norāvis no viņas tuklā ķermeņa; vilna bija ļoti gara un bieza, līdzīga raupj-iem sariem; jādomā, ka tā iestiprināta dzīvnieka ādā tik vaļīgi, ka pie mazākā pieskāriena nāk ārā veselām riekšavām. Reiz izrauta, vilna ataug ļoti lēni, un, tā kā kaila niedru žurka it nemaz nav skaista, tad ar viņu jāapietas ļoti uzmanīgi.
Sagūstījuši žurku, mēs lēnām virzījāmies pa ieleju uz priekšu, šur tur izstiepām tīklus, izvandījām aizdomīgākos krūmu pudurus.
Kad kļuva skaidrs, ka ieleja mums vairs nekā nespēj dot, satinām tīklus un gājām uz kādu lielu kalnu, ap pusjūdzi tālāk. Kalnam bija tik skaista forma, ka tas gluži labi varētu būt arī kapkalns, kurā apbedīts kāds milzis, kas senlaikus klaiņojis pa šim zālainēm; kalna galā vīdēja klintsbluķu kaudze, katrs akmens te bija tik liels kā māja, un visi kopā tie izveidoja kaut ko līdzīgu monumentam. Šaurajās spraugās un iežmaugās starp klintsbluķiem auga sīki kociņi vēju saliektiem, izlocītiem stumbriem, katram zaros mirdzēja ķekars zeltainu augļu. Garajā zālē ap koku stumbriem ziedēja purpursarkanas un dzeltenas orhidejas; lielos klintsbluķus vietvietām nosedza kāds tītenis, no kura stublājiem nokarājās ziedu pulksteņi ziloņkaula krāsā.
Varenā klintsbluķu blīva, spilgtie ziedi un mudžek- ligie, kroplīgie koki pēcpusdienas debess zvīļajā zilumā uzbūra mūsu acu priekšā brīnišķīgu gleznu.
Mēs uzkāpām kalnā un apmetāmies garajā zālē klinšu ēnā, lai ieturētu maltīti. No mums uz visām pusēm pletās kalnu pļavas, vējā tās ņirbēja un mainījās viskošākajās krāsās.
Kalnu galotnes blāvoja nespodri zeltainas un baltas, bet ielejas vizmoja maigā, zilganzaļā krāsā, kas vietām kļuva tumšāka, — tur, kur virs tām peldēja bieza mākoņu tūce, vilkdama aiz sevis violetu ēnu.
Tieši mums pretī pacēlās gara, maigi robota kalnu grēda, tās pakāji nosedza milzīgu akmeņu krāvumi un sīku kociņu gūzma. Kalni bija tik gludeni un glezni veidoti, klāti ar zāli, kas mirguļoja tik neiedomājami dažādās zaļās, zeltainās, sarkanās un baltās krāsās, ka tie šķita līdzīgi milzīgai skrejošai bangai, kas ceļas augšā, lai sašķīstu un pāršļāktos pāri niecīgajai akmeņu un sīko kociņu barjerai grēdas pakājē.
Šajā augstienē valdīja neparasts miers un klusums; vienīgās skaņas radīja vējš, kas rosīgi šaudījās gan te, gan tur, likdams katrai dabas būtnei dziedāt savu dziesmu. Vējš sukāja zāli, un zāle klusi šalca un čabēja, tas vijās virs mums starp klinšu radzēm un plaisām, un izklausījās, it kā tur ievaidas pūce un brīžiem kāds skaļi uzgavilē; tas grūstīja un lauzīja sīkos, mazos kokus, koki čīkstēja un stenēja, to lapas plivinājās un murrāja kā mazi kaķēni. Taču visas šīs sīkās skaņas nevis traucēja, bet gan drīzāk padziļināja kalnu pļavu klusumu.
Piepeši šo klusumu sagrāva briesmīgs troksnis, kas bija izcēlies aiz masīvo klintsbluķu kaudzes. Ar grūtībām izlauzies līdz turienei, atradu visus medniekus un suņus vienkop kādas milzīgas klints pakājē. Trīs mednieki savā starpā par kaut ko dedzīgi strīdējās, bet ceturtais lēkāja, kaukdams aiz sāpēm, šķiezdams asinis no brūces rokā; satrauktie suņi lēkāja viņam apkārt un vaukšķēja kā apdulluši.
Kas jums te par traci? — es jautāju.
Visi četri mednieki pagriezās pret mani, katrs gribēja pastāstīt notikušo, viņi runāja visi reizē arvien skaļāk un skaļāk, mēģinādami cits citu pārkliegt.
Kāpēc jūs kliedzat? Kā lai es jūs saprotu, kad runājat visi reizē kā sievu bars? — es sacīju.
Viņi apklusa, un es, rādīdams uz asinīm aptraipīto mednieku, vaicāju:
Nu, draugs, kas tev tā par brūci?
Masa, viens zvērs man iekost.
Zvērs? Kāds zvērs?
Ak, masa! Es nezināt. Viņš tik dikti kost, ser.
Es apskatīju savainoto roku un atklāju, ka medniekam no plaukstas it līdzeni izkosts gabaliņš miesas šiliņa lielumā. Sniedzu viņam pašu nepieciešamāko
pirmo palīdzību, tad sāku izjautāt par dzīvnieku, kas viņu sakodis.
No kurienes tas dzīvnieks iznāca?
Vei, vei, no šitā alas, ser, — ievainotais teica, rādīdams uz plaisu kādas lielas klints pamatnē.
Tu nezini, kas tas bija?
Nē, ser, — mednieks bēdīgi sacīja, — es to neredzēt. Es nākt šurp uz šito vietu un redzēt to alu. Tūlīt man nākt prātā — dažreiz tādā caurumā var būt iekšā zvērs, un tā es tur iebāzt roku. Tad tas zvērs ņemt un kost man.
Redziet nu! Tas tik ir vīrs, kas ne no kā nebīstas, — es runāju, pagriezies pret pārējiem, — viņš vis nepaskatās, kas tai alā ir. Viņš tūlīt bāž roku iekšā, un tā nu dzīvnieks viņu sakoda.
Pārējie mednieki noirgājās. Es atkal pagriezos pret ievainoto.
Draugs mīļais, tu tātad iebāzi roku šajā alā, vai ne? Nu zini, šādā caurumā kādreiz var būt čūska. Ja nu čūska tev iekodīs, ko tad tu darīsi?
Es nezināt, masa, — viņš atbildēja un pasmaidīja.
— Beigts mednieks man nav vajadzīgs, mīļais draugs, tāpēc tādas muļķības vairs nedari, vai saprati?
Sapratu, ser.
Labi, tagad pameklēsim to dzīvnieku, kas tevi sakoda.
Es izņēmu no dzīvnieku pārvadājamā maisa kabatas bateriju, noliecos pie alas un ielūkojos tajā. Baterijas gaismas starā vispirms iekvēlojās divas mazas, rubīnsarkanas acis, tad ap tām iezīmējās mazs, smails, rūsgans purniņš; dzīvnieks izgrūda griezīgu brēcienu un nozuda alas tumsā.
Ahā, — viens no medniekiem izsaucās, izdzirdis šo brēcienu, — tas ir bušdogs. Trakoti nikns, ser.
35
Diemžēl no mednieka paskaidrojuma es gudrāks ne- kļuvu, jo šai pusē angļu vārdu bušdogs piedēvē visdažādākajiem zīdītājiem, starp kuriem nedaudzi ir tikai attāli suņu radinieki, tā es ari neuzzināju, kāds dzīvnieks slēpjas alā.
Mazliet apspriedušies, nolēmām, ka pareizākais, kā dzīvnieku dabūt ārā, ir sakurt alas priekšā uguni un tad ar lapotiem zariem vēdināt iekšā dūmus. Tā mēs ari izdarījām, bet vispirms aizvilkām alai priekšā tīklu.
Pirmais dūmu mutulis vēl tikko bija izplūdis starp akmeņiem, kad medījums jau šāvās ārā un iemetās tīklā ar tādu sparu, ka atrāva to no piestiprinājumu vietām; dzīvnieks, sapinies tīklā, ripoja ar to pa nogāzi lejā, līdz ievēlās garajā zālē. Suņi, neganti riedami, centās to sagrābt, mēs — suņiem pa pēdām, kliedzām un draudējām krančus sodīt, ja tie nodarīs dzīvniekam ļaunu. Bet bēglim mūsu palīdzības nevajadzēja — drīz vien mēs pārliecinājāmies, ka viņš lieliski prot aizstāvēties.
Dzīvnieks izķepurojās no tīkla un tad nostājās uz pakaļkājām; nu bija redzams, ka tas ir pundurmangusts, slaids rūsgans zvēriņš, apmēram tik liels kā sermulis. Mangusts stāvēja, viegli šūpodamies no viena sāna uz otru, mute viņam bija plaši atplesta, un viņš spiedza tik sīvi un griezīgi, ka vai ausis plēsa pušu; es nekad vēl nebiju dzirdējis mazu dzīvnieku tik briesmīgi brēcam.
Suņi uzreiz apstājās un stingi blenza mangustā, kā tas viņu priekšā šūpojās un spiedza; viens no krančiem, mazdrusciņ drošāks nekā pārējie, uzmanīgi palīda uz priekšu, lai savādo radījumu apošņātu. Mangusts laikam to vien bija gaidījis: viņš aši nolaidās zālē un slīdēja uz priekšu kā čūska, pazuzdams starp garajiem stiebriem, bet tad piepeši atkal parādījās starp mūsu dižciltīgā bara kājām un griezās kā vilciņš, koda visās ķepās, kur vien patapa, nemitīgi spiegdams un smilkstēdams.
Suņi visādi pūlējās izvairīties no mangusta zobiem, bet viņi atradās neizdevīgākā stāvoklī, jo garā zāle noslēpa mangusta tuvošanos, viņi vienīgi spēja mežonīgi lēkt gaisā. Galu galā viņi neizturēja, lielā dūša sašļuka, viņi apcirtās un loba atpakaļ kalnā. Mangusts nu bija palicis kaujas laukā viens; zvēriņš tagad stāvēja uz pakaļkājām, mazliet aizelsies, bet vēl arvien raidīja nievīgus spiedzienus nopakaļ suņu nozūdoša- jām astēm.
Suņu bars bija pieveikts, tagad mums pašiem vien nācās gūstīt šo mežonīgi nikno, kaut arī sīciņo pretinieku. Tas mums izdevās vieglāk, nekā biju domājis: es pievērsu sev zvēriņa uzmanību un panācu, ka viņš sāka uzbrukt brezenta maisam; kamēr mangusts to cītīgi apstrādāja ar zobiem, viens no medniekiem aizmanījās viņam aiz muguras un uzmeta virsū tīklu.
Mēs atbrīvojām gūstekni no tīkla acīm un iedabū- jām maisā, bet pa to laiku viņa mežonīgie brēcieni bija padarījuši mūs gandrīz kurlus; šis elles troksnis turpinājās visu ceļu līdz mājām, lai gan, par laimi, biezais brezents to mazliet apslāpēja. Mangusts neapklusa, iekams Bafutā nebija ievietots lielā būrī, kur es tam iemetu asiņainu cāļa galvu. Mangusts sāka to prātīgi un apdomīgi tiesāt un drīz apēda. Pēc tam viņš bija mierīgs, izņemot tos brīžus, kad ieraudzīja kādu cilvēku, tad viņš pieskrēja pie stiepļu pinuma un neganti brēca. Galu galā es to vairs nespēju aizklausīties un biju spiests būri no priekšpuses aizklāt ar gabalu maisauduma, kamēr mangusts aprod ar cilvēkiem.
Pēc trim dienām šie pazīstamie brēcieni atskanēja lejā no ceļa puses, un jau labu laiku pirms iezemiešu mednieka parādīšanās es zināju, ka viņš man nes vēl vienu pundurmangustu.
Es ļoti priecājos, ka šis otrais mangusts izrādījās jauna mātīte, un ievietoju to būrī pie pirmā.
Tas tomēr nebija gudri darīts, jo nu abi mangusti sāka neganti spiegt korī, viens otru pārkliegdami; šī skaņa bija tik «tīkama», it kā ar nazi švīkātu pa šķīvi, tikai tūkstoškārt spēcīgāka.
Pēc pirmajām medībām, kad ar pēddziņiem biju atgriezies Bafutā, es saņēmu no Fona zīmīti, kurā viņš mani ielūdza pie sevis, lai mazliet kopīgi iedzertu un uzzinātu, kā veicies medībās; un tā es paēdis un pārģērbies devos pāri lielajam pagalmam; pēc īsa brīža es nonācu pie Fona mazās villas.
Fons sēdēja verandā, turēdams pret gaismu džina pudeli, lai redzētu, cik tajā iekšā.
A, mans draugs! — viņš sacīja. — Atnāci gan? Vai labi gāja medībās?
Jā, — es atteicu, apsēzdamies piedāvātajā krēslā. — Bafutas mednieki prot saķert lielisku medījumu. Mēs noķērām trīs dzīvniekus.
Diži, diži, — Fons teica, pielēja pilnu glāzi ar džinu un pasniedza man. — Tu būsi te neilgu laiciņu, bet dabūsi papilnam zvēru. Es pateikšu par tevi visiem maniem ļaudīm.
Tas ir jauki. Es domāju, ka Bafutas vīri prot tik labi ķert dzīvniekus kā nekur citur visā Kamerūnā.
Kas tiesa, tas tiesa, — Fons sajūsmināts piekrita, — tu runā taisnību, mans draugs.
Mēs pacēlām glāzes, saskandinājām, viens otram sirsnīgi uzsmaidījām, tad dzērām tukšu. Fons atkal ielēja glāzēs un tad aizsūtīja vienu no saviem daudzajiem pavadoņiem pēc jaunas pudeles. Kad arī tā jau bija krietni patukšota, mēs abi sajutāmies pamatīgi iesiluši, un Fons uzsāka jaunu sarunu.
Vai tev patīk mūzika? — viņš apjautājās.
— Jā, pat ļoti, — es vaļsirdīgi atzinos, jo biju dzirdējis, ka Fonam ir neparasti labs orķestris.
Labi! Mēs tagad drusku klausīties mūziku, — viņš sacīja un kaut ko pavēloši uzsauca vienam no kalpotājiem.
Pēc brīža pagalmā pie verandas iesoļoja orķestris, un es biju ļoti pārsteigts, redzēdams, ka tas sastāv no kādām divdesmit Fona sievām, viņas visas bija gandrīz kailas, apsējušās vienīgi šauru gurnautu. Sajā orķestrī bija neticams daudzums visdažādāko bungu, sākot ar mazām — neliela kastrolīša lielumā un beidzot ar ļoti lielām, resnvēderainām, ko nes divi cilvēki; tur bija arī koka un bambusniedru fleitas ar neparasti maigu toni un lielas bambusniedru kastes, pilnas ar kaltētu kukurūzu, kas kratot jauki čabēja un grabēja. Tomēr pats dīvainākais instruments šajā orķestrī bija kādas četras pēdas gara koka stabule. To turēja stāvus, vienu galu atbalstot pret zemi, un pūta īpašā veidā — radās zems, vibrējošs troksnis, pārsteidzoši līdzīgs tam, kāds nāk no tualetes istabas ar labu akustiku.
Orķestris sāka spēlēt, tūlīt Fona saimes ļaudis pagalmā uzsāka deju. Tā bija kaut kas vidējs starp tautas deju un balles deju. Saķērušies pāri lēni riņķoja apkārt un apkārt pagalmam, viņu kājas izpildīja sīkus, sarežģītus dejas solīšus, bet augumi locījās un zvalstījās tā, kā to neatļautu nevienā dansingā. Dažubrīd kāds pāris izšķīrās un abi partneri, pilnīgi iegrimuši sevī, kādu laiku katrs atsevišķi virpuļoja mūzikas takti, izpildīdami paši savus līganus dejas soļus. Fleitas vīteroja un dīca, bungas rībēja un ducināja, grabuļi trakšķēja un čabēja tik ritmiski un vienveidīgi, kā viļņi sitas pret oļainu krastu, un cauri šim apdullinošajam troksnim ik pēc pāris sekundēm ar sirdspukstu nerimtīgo precizitāti nogranda briesmīgs grāviens — taurei līdzīgā instrumenta pūtiens.
Tev patīk mana mūzika? — Fons kliedza.
O, jā, tā ir ļoti skaista, — es auroju pretī.
Savā zemē tev dzirdēt šitādu mūziku?
Nē, — es atbildēju ar patiesu nožēlu. — Tādu mūziku es nedabūju dzirdēt.
Fons no jauna piepildīja manu glāzi.
Mani ļaudis drīz man nest zāli, tad tik mums būs varena mūzika un dancošana! Tas būs viens priecīgs laiks, un mēs būt laimīgi, vai ne, ko?
Jā, jā, tad gan mums ies jautri.
Arā pagalmā orķestris arvien vēl spēlēja, un man likās, ka nepārtrauktā bungu dārdoņa un rīboņa ceļas augšā tumšajās debesīs un sadrebina pat zvaigznes, likdama tām ritmā dejot līdzi.