Beidzot bija pienākusi lielā diena — zāles ievākšanas svētki. Es pamodos pirms ausmas, kad vēl tikko sāka bālēt un izdzist zvaigznes, pirms vēl visjaunākais un sparīgākais ciema gailēns bija paguvis iemēģināt balsi; mani uzmodināja klusi mazu bungu rībieni, smiekli un skaļa klaigāšana, basu kāju mīkstā švīkstoņa lejā uz putekļainā ceļa. Es gulēju, klausīdamies šajās skaņās, kamēr aiz loga austošā diena debesi iekrāsoja bāli zaļu, tad izgāju verandā, lai palūkotos, kas notiek.
Nespodrajā rīta gaismā kalni ap Bafutu blāvoja gaiši violetā un pelēkā krāsā, bet ielejas tos izraibināja tumši violetām un uielnām joslām, jo tur vēl valdīja nakts. Debess bija pasakaini krāšņa — melna rietumos, kur trīsēja pēdējās zvaigznes, nefrīta zaļa man virs galvas un bāli zila kā zivju dzeņa spalva virs austrumu pamales kalnu grēdām. Atbalstījies pret verandas sienu, kuru nosedza kupli saaugušu bugen- vileju tīkls kā nevērīgi uzmesta ķieģelsarkanu ziedu mantija, es raudzījos lejā pāri garajām kāpnēm uz ceļu un tālāk uz Fona pagalmu. No abām pusēm pa ceļu plūda šurp nepārtraukta ļaužu straume; ļaudis smējās, tērgāja un reižu reizēm parībināja mazas bungas. Katrs nesa pār plecu garu koka mietu, kura galā ar staipekņiem bija piesieta liela, konusveidīga ķīpa sausas zāles. Bērni teciņus turējās blakus lielajiem, viņi nesa tievākus mietiņus ar mazākiem saiņiem.
Ļaudis pagāja garām Fona pagalma velvētajiem vārtiem un ceļa malā zem kokiem krāva kaudzēs savas zāļu nastas. Pēc tam viņi iegāja pa vārtiem pagalmā, tur, sadalījušies mazās grupiņās, stāvēja un pļāpāja; brīžiem ieskanējās fleita un bungas, daži atdalījās no pūļa un, kājas švīkādami, griezās dejā, skatītāju aplausu un sajūsmas saucienu pavadīti. Tas bija laimīgs, satraukts, rosmes pilns ļaužu pūlis.
Ap to laiku, kad es biju ieturējis brokastis, ķīpu kaudzes ceļa malā jau bija sasniegušas tādus augstumus, ka draudēja sagāzties, bet arvien vēl nāca klāt jaunas un jaunas zāļu nastas; viss pagalms tagad bija gluži melns no ļaudīm, tajā vairs nepietika vietas, un daudziem bija jāpaliek vārtos un ārā uz ceļa. Gaisu sadrebināja daudzbalsīgs troksnis, kad agrāk atnākušie ciemnieki apsveicinājās ar vēlīnajiem un pazoboja viņus par slinkumu. Bērni smiedamies un spiegdami dzenāja cits citu, te pazuzdami pūlī, te atkal parādīdamies, un veseli bari vāju, plušķainu suņu, mundri vaukšķēdami, priecīgi lēkšoja viņiem nopakaļus.
Es nokāpu septiņdesmit piecus pakāpienus līdz ceļam un iejuku pūlī; ļaudis labprāt uzņēma mani savā vidū, veltīdami man ašus, vēlīgus smaidus, par ko es biju ne mazumu priecīgs un lepns, bet, kad es sāku apsveicināties visiem zināmajā angļu valodas žargonā, viņu sejas izplūda platos smaidos, kas pauda prieku un sajūsmu.
Es atradu sev izdevīgu vietu ceļa malā milzīga hi- bisku krūma ēna, krūms bija kā nosēts koši sarkaniem ziediem un zumēt zumēja no kukaiņiem. Sēdēju un smēķēju, lūkodamies uz līksmo ļaužu pūli, kas plūda garām, bet man apkārt ciešā lokā nosēdās bērni un jaunieši un klusēdami, ar interesi mani vēroja.
Beidzot man uzskrēja virsū galīgi aizelsies Bens, viņš izteica pārmetumu, ka lenča laiks sen pagājis un gardumi, ko sagatavojis pavārs, bez šaubām, nekur vairs nebūs liekami. Negribot es atstāju savu apbrīnotāju pulciņu (visi viņi pieklājīgi piecēlās kājās un sniedza man roku) un gāju līdzi neapmierinātajam Benam uz mājām.
Paēdis vēlreiz atgriezos savā novērošanas punktā zem hibisku krūma un ar antropologa aci atsāku pētīt Bafutas ļaudis, kas plūda nebeidzamā straumē. Rīta pusē, kā likās, es biju vērojis vienkāršo darba cilvēku ierašanos. Tie bija ģērbušies spilgtos, ap gurniem cieši apņemtos sarongos; sievietes nēsāja tādu pašu apģērbu, bet dažām ļoti vecām sievām vienīgais apģērba gabals bija gurnauts — netīra ādas strēmele. Es nospriedu, ka šāds gurnauts ir sens, bet košais sarongs modernāks apģērbs. Lielākā daļa vecāko sieviešu kūpināja pīpes, ļoti atšķirīgas no zemienes cilšu īsajiem un resnajiem kaļķišiem; bafutiešu pīpes bija gariem, slaidiem kātiem un atgādināja vecmodīgas māla pīpes, no ilgas lietošanas tās bija gluži melnas.
Tā bija ģērbušies Bafutas vienkāršie ļaudis. Pēcpusdienā sāka ierasties Fona padomnieki, sīko cilšu virsaiši un citi svarīgi un ietekmīgi vīri, kurus nekādi nevarēja sajaukt ar parastajiem darba cilvēkiem. Varasvīri nēsāja garus, žilbinoši košus vaļīgus tērpus, tie čaukstēja un vizuļoja, kad vīri soļoja garām; galvā viņiem bija mazas, seklas micītes, kādas es jau tiku redzējis agrāk, izrotātas krāsainiem, smalkiem izšuvumiem. Daži vīri nesa garus, tievus tumšbrūna koka zižļus ar iegrieztu, pārsteidzoši smalku ornamentu. Visi bija pusmūžā vai vēl vecāki un, redzams, ļoti lepojās ar saviem augstajiem amatiem; katrs atsevišķi viņi ļoti svinīgi apsveica mani, kratīja man roku un vairākas reizes nopietnā balsī atkārtoja: «Topi sveikts!»
Šādu dižvīru bija daudz, viņi piešķīra svētkiem spilgtu krāsainību.
Kad es atgriezos mājā, lai padzertu tēju, uzkāpis pa kāpnēm, brīdi apstājos un paraudzījos lejā uz lielo pagalmu: tas mudžēja no ļaudīm, kuri bija tik cieši sablīvējušies, ka nebija redzama sarkanā zeme, izņemot sīkus laukumiņus, ko sev bija izbrīvējuši daži jautri dejotāji.
Kā puķes, kas izmētātas uz dobes ar melnu z^mi, pūlī izdalījās ievērojamo vīru krāšņie tērpi.
Pievakarē es jau atrados pašā pūļa vidū un steidzu fotografēt, kamēr vēl ir pietiekami gaišs, kad negaidot man blakus iznira kāds grezni ģērbts stāvs. Šī cilvēka drānas vizēja purpurā, zeltā un zaļumā, vienā rokā viņš turēja garu ādas pātagu. Atnācējs sacīja, ka esot Fona vēstnieks un, ja esmu gatavs nākt līdzi, viņš mani aizvedīšot pie Fona uz zāles ievākšanas svinībām. Es steidzīgi ieliku jaunu filmu fotoaparātā un gāju vēstniekam līdzi cauri pūlim, ar apbrīnu vērodams, kā viņš vislielākajā drūzmā sev pašķīra ceļu ar vienkāršu, bet efektīvu paņēmienu — uzšaujot ar pātagu pa kailajiem dibeniem, kas rēgojās mums visapkārt. Es biju pārsteigts, ka ļaudis to neņēma ļaunā un tikai izlikās nobijušies: kliegdami brēkdami viņi, cits citu grūstīdami, bēga nost no ceļa, bet tajā pašā laikā smējās aiz sajūsmas.
Vēstnieks veda mani pāri lielajam pagalmam, cauri vārtu velvei un tad pa kādu šauru gaiteni cauri vēl vieniem velvētiem vārtiem, līdz mēs atradāmies īstā sīku pagalmiņu un gaitenīšu labirintā.
Tur nudien varēja apmaldīties, bet vēstnieks zināja ceļu un veikli līkumoja pa gaiteņiem, cauri pagalmiem pa mazām kāpnītēm augšā un zemē, līdz beidzot, izgājuši cauri apdrupušai vārtu velvei, mes atradamies iegarenā, ap ceturtdaļakru plašā pagalmā, ko iejoza augsts sarkanu ķieģeļu mūris. Pagalma galā auga liels mango koks, tā gludo stumbru apņēma apaļš paaugstinājums, uz kura stāvēja bagātīgiem griezumiem rotāts atzveltnes krēsls; šajā krēslā sēdēja Bafutas Fons.
Viņa apģērbs bija tik žilbinoši spožs un grezns, ka pirmajā acumirklī es viņu pat nepazinu. Fons bija apvilcis maigi zilgu tērpu ar brīnumskaistiem izšuvumiem sarkanā, dzeltenā un baltā krāsā. Galvā viņam bija sarkana konusveidīga filca cepure, viscaur apšūta ar lielu daudzumu ziloņa astes spalvu. Pa gabalu izskatījās, it kā viņam galvā būtu konusveidīga siena guba. Vienā rokā Fons turēja mušu sitamo slotiņu, arī tās kāts bija izrotāts smalkiem griezumiem, bet pati slotiņa —> biezs zīdainu matu kušķis — darināta no gverezas pērtiķa (kolobusa) garās, melnbaltās astes. Iespaidu mazliet bojāja Fona kājas: tās balstījās uz milzīga ziloņa ilkņa, kas gulēja valdnieka priekšā, nodzeltējis un nomelnējis no vecuma, un bija ieautas ļoti smailās, raibās kurpēs, no kurām rēgojās ārā ne- frītzaļas zeķes.
Fons sarokojās ar mani un nopietnā balsī apjautājās par manu veselību, tad man tika pienests krēsls un es apsēdos viņam līdzās. Visgarām pagalmam bija novietojušies dažādi padomnieki un sīko cilšu virsaiši ar savām puskailajām sievām, viņi tupēja visgarām mūrim un dzēra no griezumiem rotātiem govju ragiem.
Vīru daudzkrāsainie tērpi lieliski greznoja sarkano akmens sienu. Pa kreisi no Fona troņa atradās liela kaudze kalabašu, to kakli aizbāzti ar zaļu lapu
kušķiem; kalabašos bija mimbo jeb palmu vīns, parastākais dzēriens Kamerūnā. Viena no Fona sievām pienesa man glāzi, tad paņēma no kaudzes vienu kala- bašu, izrāva lapu aizbāzni un ielēja mazliet mimbo Fona plaukstā. Fons domīgi pagaršoja dzērienu, izspļāva to un noraidoši pakratīja galvu. Vēl viens kala- bašs tika atvērts un tā saturs noraidīts un tad vēl divi. Beidzot vienā kalabašā mimbo izrādījās pietiekami labs, Fons bija ar mieru to tukšot kopā ar mani; viņa sieva piepildīja manu glāzi. Mimbo izskatās kā ūdeņains piens, un tam ir skābena, limonādei līdzīga garša, bet šis dzēriens tomēr nav nekāda limonāde.
īsti labam mimbo nav īpašas garšas, un tas jūs vilina dzert vēl un vēl, līdz jūs piepeši atklājat, ka mimbo nebūt nav tik nevainīgs dzēriens, kā esat domājis. Es iedzēru mazliet no savas glāzes, nošmaukstināju lūpas un uzslavēju Fona izvēlēto vīnu. Ievēroju, ka visi padomnieki un sīkie virsaiši dzēra no govju ragiem, turpretim Fons sūca savu mimbo no slīpēta, skaistiem griezumiem rotāta bifeļa raga. Tā mēs sēdējām, sarunājāmies un pamazām tukšojām mimbo kalabašus, kamēr kļuva gandrīz tumšs.
Beidzot Fons nosprieda, ka pienācis lielais brīdis pacienāt sanākušos ļaudis. Mēs piecēlāmies un soļojām starp divkāršām rindām goddevīgi noliekušos Fona pavalstnigku; vīrieši ritmiski sita plaukstas, bet sievietes, turēdamas rokas mutei priekšā, plikšķināja sev pa lūpām, izgrūzdamas svelpjošus kliedzienus, kādus es savā nezināšanā līdz šim tiku piedēvējis vienīgi sarkanādainajiem indiāņiem.
Mēs izgājām pa visādām durvīm, gaiteņiem un maziem pagalmiņiem, pūlis mums sekoja, nepārtraukti sizdams plaukstas un svilpdams. Kad caur velvētajiem vārtiem nonācām galvenajā pagalmā, ļaužu drūzma mūs sveica apdullinoši skaļiem sajūsmas saucieniem, ko pavadīja roku plaukšķināšana un bungu rīboņa. Visā šajā daudzbalsīgajā troksnī mēs ar Fonu virzījāmies gar akmens sienu uz Fona troni, kas bija novietots uz leoparda ādas. Ieņēmām vietas, Fons pamāja ar roku, un sākās svinības.
No vārtu velves izplūda, kā man likās, bezgalīga jaunu vīriešu straume, viņi bija gandrīz kaili, apsējušies vienīgi nelielu gurnautu, uz spīdīgajiem, muskuļotajiem pleciem jaunekļi nesa dažādus ēdamos. Tur bija kalabaši ar palmu vīnu un alu, milzīgi ķekari zaļu un zeltaini dzeltenu banānu, daudz gaļas '— ceptas niedru žurkas, mangusti, sikspārņi, antilopes un pērtiķu gaļa, gabalos sagriezti pitoni, rūpīgi nokflpi- nāti un uzdurti uz bambusa iesmiem. Vēl tur bija kaltētas zivis un garneles, svaigi krabji, spilgti sarkani un zaļi pipari, mango, apelsīni, ananasi, kokosrieksti, manioks un saldie kartupeļi. Kamēr ļaudīm izdalīja milzīgos barības daudzumus, Fons apsveica savus vecajos, padomniekus un virsaišus. Ikviens no viņiem pienāca Fonam klāt, divreiz paklanījās un trīsreiz sasita plaukstas. Atbildot Fons īsi pamāja ar galvu, un vīrs, atmuguriski kāpdamies atpaka|, atgriezās savā vietā. Ja kāds gribēja uzrunāt Fonu, viņam bija jārunā caur taurītē saliktām plaukstām.
Ap to laiku es jau biju iebaudījis krietni daudz mimbo un manu sirdi pildīja neparasta labestība, tāpat laikam sajutās arī Fons. Piepeši viņš izkliedza kādu pavēli, un es ar šausmām ieraudzīju, ka mūsu priekšā uzrodas galds ar džina pudeli un divām glāzēm un vēl pudele franču konjaka, kuru es nepazinu un ar kuru arī nevēlējos iepazīties. Fons ielēja vienā glāzē kādas trīs collas džina un pasniedza man; es pasmaidīju, izlikdamies, ka liela deva neatšķaidīta džina ir tieši tas, ko es vēlos.
Uzmanīgi paostīju glāzi, šķidrums oda pēc augstākā labuma petrolejas. Tādu daudzumu tīra džina es nespēju izdzert, tāpēc palūdzu ūdeni. Fons atkal izkliedza kādu pavēli, tūlīt pieskrēja viena no viņa sievām ar pudeli. Angosturas rūgtā.
Rūgtais! — Fons lepni sacīja, ieliedams manā džina glāzē apmēram divas tējkarotes. — Tev garšo džins ar rūgtais?
Jā, — es, skābi smaidīdams, atbildēju, — man garšo džins ar rūgto.
Pirmais malks iesūktā dzēriena gandrīz izdedzināja man rīkli, nekad vēl nebiju dzēris kaut ko tik riebīgu, tas garšoja kā jēlspirts. Pat Fons, kas parasti tādiem sīkumiem nepiegriež vērību, iedzēris malku sava brūvējuma, tā savādi samirkšķināja acis. Viņš sāka stipri klepot, pagriezās pret mani un slaucīja asarojošās acis.
Dikti stiprs, — viņš sacīja.
Kad beidzot viss ēdamais bija atnests un lielās kaudzēs nokrauts mūsu priekšā, Fons pavēlēja visiem apklust un ar īsu runu griezās pie Bafutas iedzīvotājiem; viņš pastāstīja saviem ļaudīm, kas es tāds esmu, kāpēc atrodos šeit un ko es vēlos. Runas nobeigumā Fons paskaidroja, ka viņa ļaužu pienākums ir sagādāt man papilnam dzīvnieku. Pūlis noklausījās Fona runu pilnīgā klusumā, kad tā bija beigusies, atskanēja daudzbalsīgs «a-a-a!» un skaļa plaukšķināšana. Fons
apsēdās, viņa seja pauda apmierinātību, pirmītējā entuziasma aizrauts, viņš atkal ievilka krietnu malku džina. Nākamās piecas minūtes mums visiem bija ļoti satraucošas, jo Fonam uznāca tik briesmīgs klepus, ka viņš locīdamies cīnījās pēc elpas, asaras straumēm plūda viņam pār vaigiem. Beidzot viņš atguvās un sasarkušām, dusmīgām acīm blenza uz džina glāzi. Viņš ierāva vēl vienu mazu malciņu, paturēja to mutē un brītiņu padomāja. Tad viņš pieliecās pie manis un izteica galīgo spriedumu.
Sitas džins aplam stiprs, — viņš aizsmacis čukstēja, — mēs to atdosim tiem tur mazmazļaudīm, tad iesim manā mājā un tur vēl iedzersim. Vai ne?
Es atzinu, ka Fona priekšlikums atdot džinu sīkajiem virsaišiem un padomniekiem — mazmazļaudīm, kā viņš tos nosauca, patiešām ir ievērības cienīgs.
Fons uzmanīgi palūkojās apkārt, lai pārliecinātos, vai kāds mās nenoklausās, bet, tā kā visapkārt viļņoja vienīgi ap pieci tūkstoši lielais ļaužu pūlis, viņš man droši varēja uzticēt savu noslēpumu. Viņš noliecās pie manis un atkal runāja čukstus.
Drīz mēs iesim uz manu māju, — viņš jautri sacīja, — mēs dzersim «Baltais zirgs»!
Fons atlaidās krēslā, lai novērotu savu vārdu iespaidu uz mani. Es bolīju acis un pūlējos izlikties bezgala priecīgs par solito gaidāmo baudījumu, bet īstenībā sevī prātoju, kas ar mani notiks, ja pēc mimbo un džina vajadzēs dzert vēl viskiju.
Fons likās apmierināts un pēc brīža piesauca pie sevis citu pēc cita mazmazos vīrus un ielēja atlikušo džinu viņu dzeramajos govju ragu kausos, kas jau bija līdz pusei pilni ar mimbo. Nekad agrāk nebiju izjutis tik nepārvaramu vēlēšanos atteikties no alkoholiska dzēriena kā šajā brīdī. Es apbrīnoju iezemiešus par viņu stiprajām iekšām, kas mierīgi, pat kārīgi ņem pretī šo mimbo un džina kokteili. Man jau kļuva nelabi, tikai iedomājoties, kā tas var garšot.
Devīgu roku izdalījis apšaubāmā labuma cienastu savai svītai, Fons aplausu, bungu rīboņas un indiāņu kliedzienu sveikts, piecēlās kājās un veda mani atpakaļ pa sarežģīto gaiteņu un pagalmiņu labirintu, līdz mēs pienācām pie viņa mazās villas, kas bija ieslēpusies starp daudzajām viņa sievu zāļu būdām kā sērkociņu kastīte bišu dravā. Mēs iegājām lielā istabā ar zemiem griestiem, tajā bija atzveltnes krēsli un liels galds, dēļu grīdu klāja skaistas leopardu ādas un krāsaini, koši jo koši vietējo amatnieku darināti zāļu pīteņi.
Fons, izpildījis savu pienākumu pret pavalstniekiem, ērti atlaidās atpūtas krēslā; tika atnests «Baltais zirgs»; kamēr atkorķēja vēl neiesākto pudeli, namatēvs labpatikā čāpstināja lūpas un lika man saprast, ka tagad, kad apnicīgās valsts lietas laimīgi nokārtotas, mēs varēsim iedzert pa īstam.
Un tā turpmākās divas stundas pagāja nepārtrauktā dzeršanā; mēs gari un plaši līdz pēdējam sīkumam pārspriedām dažādus aizraujošus tematus, kā, piemēram: ar kāda tipa šauteni vislabāk šaut ziloni, no kā gatavo viskiju «Baltais zirgs», kāpēc es neēdu pusdienas Bakingemas pilī, — un tā joprojām.
Pēc tam Fona jautājumi un manas atbildes neraisījās vairs tik skaidri un gludi, kā mēs to būtu vēlējušies, un Fons pasauca savu orķestri, maldīgi domādams, ka stipra dzēriena postīgo ietekmi var izlabot ar maigu mūziku. Orķestris ienāca pagalmā un krietni ilgi spēlēja un dejoja, bet Fons pavēlēja taisīt vaļā otru «Baltā zirga» pudeli, lai pienācīgi atzīmētu orķestra ierašanos. Beidzot mūziķi nostājās puslokā, vidū iznāca kāda sieviete un šūpodamās, kājas švī- kādama, griezās dejā un dziedāja spalgā, sērā balsī.
Es nesapratu dziesmas vārdus, bet tā bija neparasti skumja dziesma un atstāja dziļu iespaidu uz mani un arī uz Fonu. Galu galā Fons, slaucīdams asaras, dusmīgi pavēlēja orķestrim spēlēt ko citu. Mūziķi ilgi apspriedās, tad rāva vaļā kādu melodiju īstā kongas dejas ritmā. Melodija bija tik jautra un aizrautīga, ka tūlīt izkliedēja mūsu skumjas, — pēc brīža es ar kāju situ līdzi takti, bet Fons ar viskija glāzi rokā ņēmās vadīt orķestri. Fona viesmīlības un jaukās mūzikas iespaidā man radās kāda doma.
Pirms dažām dienām tu man parādīji jūsu tautas deju, atceries? — es sacīju.
Tā jā, — Fons piekrita, apspiezdams žagoša- nos.
Tas ir labi. Vai gribi, lai šovakar tev iemācu eiropiešu deju?
Ak, mans draugs, — Fons starodams iesaucās un apkampa mani, — jā, jā, diži gan, tu pamāci mani. Jā, mēs tūlīt iesim uz dejas māju.
Grīļodamies mēs piecēlāmies kājās un gājām uz dejas māju. Kad nonācām tur, es pārliecinājos, ka Fonam tomēr bijis gaužām grūti noiet piecdesmit jardus, jo viņš, galīgi aizkusis, atkrita izrotātajā troņa krēslā.
— Tu vispirms pamāci tos mazmazļaudis, — viņš teica un pameta ar roku uz virsaišu un padomnieku pūli, — pēc tam es iešu dejot.
Es pavēroju mulsi mīņājošos virsaišus un padomniekus, kurus man vajadzēs apmācīt, un nospriedu, ka kongas sarežģītākās daļas — džigas viņiem gan laikam nebūs pa spēkam. Jānudien, es jutu, ka pat man tās būs par grūtu. Un tā es nolēmu, ka pietiks, ja parādīšu viņiem tikai pašu pēdējo daļu — to, kur visi dejotāji sastājas rindā, pieķeras cits citam, un tas, kurš atrodas priekšgalā, ved visus dejas solī apkārt zālei.
Visa dejas māja noklusa, kad es paaicināju pie sevis divdesmit divus padomniekus, šis klusums bija tik dziļš, ka varēja dzirdēt tērpu čaukstoņu, kad vīri nāca. Es viņus nostādīju rindā aiz sevis tā, lai viņi cits citam turētos pie vidukļa, tad pamāju orķestrim, kas ar lielu pacilātību rāva vaļā savu mūziku kongas ritmā; mēs sākām dejot. Pirms tam es saviem skolniekiem biju iestāstījis, ka viņiem jāizpilda katra mana kustība, un to viņi cītīgi darīja. Taču drīz man bija jāatzīst, ka tas, ko es zināju par kongu, kaut kur pagaisis no atmiņas — vainīgs tur bija Fona vīns; es spēju atcerēties tikai, ka kaut kur, kaut kad kāja jāizmet uz sāniem. Orķestrim raujot uz nebēdu, mēs riņķojām apkārt un apkārt dejas laukumam: viens, divi, trīs — met; viens, divi, trīs — met! Maniem skolniekiem nebija grūti izpildīt šo vienkāršo kustību, un mēs lieliskā stilā dejojām apkārt laukumam, dejotāju greznie tērpi ritmā čaukstēja vien. Es skaitīju soļus un vajadzīgajā brīdī uzsaucu: «Met!» — tā viņiem bija vieglāk un saprotamāk; acīmredzot viņi manus kliedzienus uzņēma kā nepieciešamu dejas
sastāvdaļu, kaut ko līdzīgu reliģiskam piedziedājumam, jo tūlīt visi kā viens sāka kliegt līdzi. Uz mūsu cienījamiem skatītājiem deja atstāja milzīgu iespaidu: sajūsmā kliegdami, daudzi Fona svītas locekļi, kādas četrdesmit viņa sievas un vairāki lieli bērni metās mūsu pulkā, lai pievienotos dejotājiem, un ikviens, kas stājās rindas galā, uzņēma arī piedziedājumu.
Viens, divi, trīs — met! — auroja padomnieki.
Viens, divi, trīs — ī-ī-ā! — brēca sievas.
Vie, di, tri — ī-ī-ī! — spiedza bērni.
Arī Fons vairs nespēja palikt vienaldzīgs, redzot tādu jautrību. Ar pūlēm viņš norausās no troņa un, no katras puses balstīts, iestājās dejotāju rindā; jāsaka gan, ka viņa kājas izmetieni īsti labi nesakrita ar manām un pārējo dejotāju ritmiskajām kustībām, tomēr viņš dejoja ar lielu aizrautību.
Es vadīju savu pulku apkārt un apkārt dejas laukumam, līdz man pašam noreiba galva un likās, ka no kāju spērieniem un kliedzieniem dreb un grīļojas visa māja. Man bija nepieciešams ieelpot svaigu gaisu, tāpēc es vedu dejotājus ārā pagalmā. Garu garā dejotāju virtene nu līgoja augšā un lejā pa kāpnēm, pāri pagalmiem, cauri vaļējām būdām — it visur, kur vien bija kāda brīva eja. Orķestris izrādījās sava uzdevuma augstumos: tas skrēja mums nopakaļ, kur vien mēs iegriezāmies, mūziķiem sviedri lija aumaļām, bet viņi ne mirkli nepārtrauca spēlēt. Es biju galīgi zaudējis virziena izjūtu un pats nezinu, kā man palaimējās savus dejotājus ievadit atpakaļ dejas mājā; tur mēs visi aizelsušies, smiedamies sakritām cits citam virsū lielā kaudzē. Fons, kas jau dejas laikā bija divas trīs reizes pakritis, tagad piekusis, laimē starodams, tika aizvadīts atpakaļ uz troņa krēslu.
Nu, diža tāda deja! — viņš jūsmoja. — Diža, diža!
Tev patīk? — es vaicāju, cīnīdamies pēc elpas.
Ai, ai, man dikti patīk, — Fons nešaubīgi apgalvoja, — tev tik ir iekšā — nekad es neredzēju eiropieti dejojam tā kā tu.
Par to nebūtu ko brīnīties, jo tikai retais eiropietis pavada savu dārgo laiku Rietumāfrikā, lai mācītu kongas deju iezemiešu virsaišiem un viņu galminiekiem. Es nešaubīgi varu apgalvot: ja kāds eiropietis būtu redzējis, kā es izpildīju šo deju, viņš man pārmestu, ka pusstundas laikā baltā cilvēka prestižu esmu iedragājis smagāk nekā jebkurš cits visā Rietumāfrikas vēsturē.
Toties mana konga laikam gan nostiprināja manu prestižu Fona un viņa galma acīs.
Viens, divi, trīs — met! — Fons arvien vēl atcerēdamies murmināja. — Tā tik ir diža dziesma!
Tā ir tāda sevišķa dziesma, — es sacīju.
Ak tā! — Fons izsaucās, mādams ar galvu. — Bet diža gan.
Fons vēl kādu laiku pasēdēja uz troņa, iegrimis domās; orķestris atkal sāka spēlēt, un dejotāji izgāja dejas laukumā; es jau biju kaut cik atvilcis elpu un sajutos lepns un apmierināts, kad piepeši Fons it kā pamodās un nodeva kādu rīkojumu. No pūļa atdalījās gadus piecpadsmit veca meitene un tuvojās paaugstinājumam, kur mēs sēdējām. Meitene bija pilnīga auguma, noziedusies ar eļļu, ka spīdēja vien; kailo augumu sedza vienīgi šaurs gurnauts, tā ka viņas sievišķīgie daiļumi nevienam neradīja nekādas šaubas. Kautri smaidīdama, meitene pienāca mums klāt, Fons paliecās uz priekšu, lai satvertu viņu aiz rokas. Ar spēju rāvienu un vēzienu viņš iesvieda meiteni man klēpī, un tur viņa tagad sēdēja, kratīdamās aiz smiekliem.
Tā sieva ir priekš tevis, — Fons sacīja, majestātiski novēcinādams milzīgo roku, — viņa ir skaista. Mana meita. Tu viņu precē.
Teikt, ka es biju pārsteigts, nozīmē nepateikt neko, — es biju briesmīgi pārbijies. Namatēvs tagad atradās tai svētlaimīgajā jūtoņā, kurai parasti seko dusmu izvirdums, un es sapratu, ka man sava atteikšanās jāizsaka tik taktiski, cik vien iespējams, lai nesabojātu to labo noskaņu, ko šovakar biju sasniedzis. Es bezpalīdzīgi pavēros visapkārt un pirmoreiz ievēroju, cik daudziem vīriem pūlī ir šķēpi. Orķestris bija pabeidzis spēlēt, un visu skatieni pievērsās man. Fons raudzījās manī stiklainām acīm.
Es nezināju, vai Fons patiešām atdeva man savu meitu par sievu vai arī aiz šī vārda slēpās cits — mazāk respektējams piedāvājums. Lai kā arī būtu, man bija jāatsakās — kaut vai tāpēc vien, ka šī meitene nebija manā gaumē. Es aplaizīju lūpas, nokrekšķinājos un darīju, ko varēju. Vispirms es laipni pateicos Fonam, ka viņš man tik žēlīgi piedāvā savu labi ieeļļoto meitu, kuras prāvais svars šai brīdī smagi nospieda manus ceļgalus.
Tomēr, kā Fonam labi zināms, es bildu tālāk, maniem tautiešiem ir muļķīgi paradumi — tā tas nu reiz ir —, un tāpēc — ari to Fons zina — Anglijā vīrietim nevar būt (kaut arī viņš to ļoti vēlas) vairāk par vienu sievu. Uz to Fons viszinīgi pamāja ar galvu. Lūk, šī iemesla dēļ, es turpināju, esmu spiests atraidīt Fona ārkārtīgi augstsirdīgo priekšlikumu, jo man Anglijā jau ir viena sieva, un tas būtu nelikumīgi, kā arī man pašam bīstami, ja es atvestu sev vēl otru sievu. Ja es vēl nebūtu apprecējies, es aizrautīgi runāju, es neko tā nevēlētos kā pieņemt Fona piedāvājumu apprecēt viņa meitu, lai pēc tam līdz mūža galam paliktu uz dzīvi Bafutā.
Man par lielu atvieglojumu, pūlis šo runu uzņēma ar dedzīgiem aplausiem, un Fons mazdrusciņ apraudājās, ka viņa izlolotais sapnis nevar rast piepildījumu. Kamēr troksnis nebija norimis, es izlaidu no klēpja savu melnīgsnējo meiteni, viegli uzplāju viņai pa muguru, un viņa smiedamās atgriezās dejas laukumā.
Es jutu, ka labu attiecību nodibināšanā šai vakarā esmu paveicis pietiekami, tāpēc ieteicu svinības beigt. Fons ar savu svītu pavadīja mani līdz lielajam pagalmam un izteica vēlēšanos saņemt mani ap vidu un vēlreiz kopā nodejot Darela kongu. Pūlis tūlīt stājās aiz manis, mēs dejojām šķērsām pāri pagalmam, izmēzdami kājas un aurodami tā, ka augļu sikspārņi izbijušies spruka ārā no mango kokiem un jūdzēm tālu visi suņi rēja kā negudri.
Trepju galā mēs ar Fonu atvadījāmies, aizgrābti līdz asarām; es noskatījos, kā mani dejotāji kā nu kurš prazdams aizdejoja kongu atpakaļ pāri visam pagalmam. Tad es uzkāpu tos septiņdesmit piecus pakāpienus un ar ilgošanos domāju par gultu. Augšā mani sagaidīja neapmierinātais Bens ar lukturi rokā.
Ser, tur atnākt mednieki, — viņš teica.
Ko, tik agrā stundā? — es pārsteigts jautāju, jo pulkstenis radīja pari trim.
Jā, ser. Vai man teikt, lai viņi iet prom?
_— Vai viņi atnesuši dzīvniekus? — es dedzīgi ievaicājos cerībā ieraudzīt dažus retus eksemplārus.
Nē, ser. Viņi gribēt runāt ar masa.
Labi. Ved iekšā, — es atbildēju, atlaizdamies krēsla.
Pēc brīža Bens ieveda pie manis piecus jaunus, apmulsušus medniekus, viņiem rokās bija šķēpi. Mednieki palocījās un pieklājīgi sveicināja. Acīmredzot viņi arī bija piedalījušies svētkos un dzirdējuši Fona runu, un, tā kā viņu ciems atradās patālu, nolēmuši pirms atgriešanās mājās ar mani aprunāties, lai precīzi uzzinātu, kādi dzīvnieki man vajadzīgi.
Es uzslavēju viņu centību, izdalīju cigaretes un atnesu grāmatas un fotogrāfijas. Mēs apskatījām tās ilgu laiku, es pastāstīju, kuri dzīvnieki man visvairāk vajadzīgi un cik es par tiem maksāšu. Mednieki jau grasījās iet prom, kad piepeši viens no viņiem ieraudzīja uz manas gultas kādu zīmējumu, ko es viņiem netiku parādījis.
Masa vajadzēt šito vardi? — mednieks jautāja, rādīdams uz zīmējumu.
Es pavēros zīmējumā un tad jaunajā medniekā: laikam jau viņš runāja nopietni.
Jā, šis dzīvnieks man ļoti, ļoti vajadzīgs, — es atbildēju, uzsvērdams katru vārdu. — Vai tu to pazīsti?
Jā, ser, es to pazīt gan, — mednieks teica.
Es parādīju bildi pārējiem.
Apskatiet labi, — es sacīju.
Visi blenza uz papīra lapu.
Vai jūs patiešām pazīstat šo dzīvnieku, — es atkal jautāju, pūlēdamies apvaldīt satraukumu.
Jā gan, ser, — viņi atteica, — mēs to zin pavisam labi.
Es sēdēju, raudzīdamies medniekos kā būtnēs no citas pasaules. Mani pārsteidza un satrauca, ka viņi nejauši bija pazinuši zīmējumā attēloto dzīvnieku, ko es jau tik sen kāroju iegūt, manuprāt, pašu ievērojamāko abinieku, kuru zinātnieki pazīst kā Trichobatrachus robustus, bet pārējie cilvēki sauc par mataino vardi.
Te vajadzīgs neliels paskaidrojums. Jau savā iepriekšējā Kamerūnas apmeklējumā es biju karsti vēlējies noķert kādu no šīm brīnumvardēm, bet man nelaimējās. Toreiz es darbojos līdzenuma mežos un visi mednieki, kuriem es tiku parādījis šo zīmējumu, noteikti apgalvoja, ka tādas vardes vispār nav. Viņi skatījās uz mani ar nožēlu, kad es pastāvēju uz savu, lieku reizi pārliecinājušies par baltā cilvēka dīvaino, nepārspējamo muļķību, jo ikvienam taču zināms, ka vardei nav matu. Zvēriem ir vilna, putniem ir spalvas, bet vardēm ir tikai āda — vairāk nekas. Tā kā viņiem bija pilnīgi skaidrs, ka tāda dzīvnieka vispār nav, viņi arī nepapūlējās to sameklēt, kaut arī es biju apsolījis augstu atlīdzību par tā noķeršanu. Kāda jēga meklēt kaut kādu iedomātu neradību — matainu vardi? Es tiku pavadījis mežā daudzas nogurdinošas naktis, bradādams augšup un lejup pa strautiem, meklēdams šo nenotveramo abinieku, taču bez panākumiem; galu galā man bija jāatzīst, ka grāmatām nevar ticēt un ka medniekiem bijusi taisnība: tāds radījums zemienes mežos nav sastopams. Es biju vīlies savās cerībās atrast mataino vardi, jo zemienes mednieki par mani atklāti zobojās ikreiz, kad es par to ieminējos, tāpēc savā otrajā izbraukumā es vairs nerādīju iezemiešiem šo zīmējumu, jo biju iedomājies, ka arī kalnu mednieki mani izsmies. Sā iemesla dēļ mani tik ļoti pārsteidza un satrauca jaunā mednieka nejaušais atklājums: viņš uzreiz pazina šo reto, neparasto dzīvnieku un pie tam vēl jautāja, vai es to vēlētos iegūt.
Es sīki izjautāju medniekus, satraukumā drebēdams kā medību suns, kas uzdūries uz svaigām pēdām. Jā, viņi pazīstot šo dzīvnieku, mednieki jau trešo reizi apgalvoja; jā, tam esot mati; jā, to varot viegli noķert. Kad es iejautājos, kur tas atrodams, viņi tikai novē- cināja ar rokām, kas nozīmēja, ka mežos to ir papilnam. Iededzies cerībā, es jautāju, vai viņi zina kādu noteiktu vietu, kur vardes var atrast. Jā, viņi zinot kādu «mazu ūdeni» dažas jūdzes atstatu, tur vienmēr naktīs varot redzēt dažas matainās vardes.
Es biju uzzinājis, ko gribēju. Izsteidzos verandā un paaurēju. Mani palīgi samiegojušies tenterēja ārā no būdas un sapulcējās verandā.
Sis mednieks zina, kur atrodama matainā varde un kurp mums jāiet, — es paskaidroju. — Mēs iesim to meklēt.
Vai tūlīt, ser? — Bens izbijies iejautājās.
Jā gan, tūlīt pat, ejiet visi un sadabūjiet maisus un lukturus. Ātrāk, ātrāk!
Nakts laikā? — Bens vārgā balsī iebilda, jo viņš bija liels miegamice.
Jā, tūlīt. Nestāviet te un nežāvājieties, ejiet pēc maisiem un lukturiem.
Mani palīgi negribīgi, pusaizmiegtām acīm, žāvādamies vilkās projām, lai izpildītu rīkojumu. Džeikobs, pavārs, vēl mirkli pastāvēja, lai man paskaidrotu, ka viņš ir pavārs, nevis mednieks un ka viņš neredz iemesla, kāpēc viņam pulksten četros no rīta jāmaina sava profesija.
Zini, draugs, — es stingrā balsī sacīju, — ja tu pēc piecām minūtēm nebūsi sadabūjis maisu un lukturi, rītā tu vairs nebūsi ne mednieks, ne pavārs, saprati?
Steidzīgi viņš pievienojās pārējiem, lai sameklētu visu nepieciešamo varžu medībām. Pēc pusstundas mana miegainā komanda bija sagatavojusies iešanai un mēs devāmies projām pa rasotu ceļu, lai sameklētu matainās vardes.