Blāvā zvaigžņu gaismā mēs gājām pa putekļainu ceļu; gar tā malām vizēja smagas rasas pielijuši zāle. Nakts bija bez mēnesnīcas, šai ziņā mums laimējās: medījot kabatas bateriju gaismā, mēness traucē, nevis palīdz, jo met noslēpumainas ēnas, kas paslēpj medījumu, turklāt mēness gaisma vājina lukturu gaismu.
Priekšgalā soļoja maza mednieku grupiņa, tiem miegs nebija ne prātā, bet mani palīgi, kuriem es tik devīgi maksāju, gausi vilkās nopakaļus, ceļa smiltīs tik tikko cilādami kājas un nepārtraukti žāvādamies. Vienīgi Džeikobs turējās man līdzās, jo viņš saprata, ka no medībām vaļā netiks un tāpēc ir vērts pacensties. Laiku pa laikam, kad aizmugurē kāds skaļāk nožāvājās, viņš nicinoši nošņācās un pameta atpakaļ izsme* jošu skatienu.
Sitiem vīriem gan nav iekšā, — viņš mierīgi sa* cīja.
Man dažubrīd liekas, viņi aizmirsuši, ka es mak-> sāju piecus šiliņus par katru mataino vardi, — es skaļi un saprotami paskaidroju. Mana balss klusajā naktī bija labi dzirdama, un tūlīt aprima žāvāšanāsun gausā kāju švīkoņa: aizmugure piepeši bija pamodusies. Pieci šiliņi par vardi kā nekā bija labi maksāts.
Es gan nav aizmirsis, — Džeikobs sacīja, viltīgi pasmīkņādams, un palūkojās manī.
Par to es nešaubos, — es stingri noteicu, — jo tu esi caur un caur neprincipiāls Rietumāfrikas Sei- loks
Ja, ser, — Džeikobs mierīgi atziņas. Samulsinat viņu nebija iespējams — ja viņš jūs nesaprata, viņš, drošs paliek drošs, piekrita visam, ko jūs sakāt.
Bijām nogājuši pa ceļu kādas pusotras jūdzes, mednieki nogriezās sānis un pa garo zāli uzgāja uz
1 Personāžs no V. Šekspīra komēdijas «Venēcijas tirgotājs»; Sei- lokam noder itin visi līdzekli, lai sasniegtu savus savtīgos mērķus. (Tulk.) šauras, no rasas slidenas takas, kas vijās likumu līkumiem augšup pa nogāzi.
Mums visapkārt slapjajā, mudžeklīgajā zālē kā miljons sīksīku metronomu kurkstēja mazītiņas vardītes un sisināja sienāži; pie pašas takas nedrošiem, spirālveidīgiem vēzieniem no zāles vijās augšā liels, bāls naktstauriņš; tas cēlās arvien augstāk, bet piepeši no pakrēšļa zibenīgi ātri un taisni kā bulta izšāvās lēlis, es dzirdēju, kā noklakšķēja putna knābis, kad tajā pazuda naktstauriņš. Putns pagriezās un slīdēja lejā gar nogāzi tikpat klusu, kā bija uzradies.
Kad sasniedzām kalna virsotni, mednieki man paziņoja, ka ielejā tieši mums priekšā atrodas strautiņš, par kuru viņi stāstījuši. īstenībā tā nebija nekāda ieleja, drīzāk šaura, krēslaina aiza starp diviem gludiem, ieapaļicm kalniem; līkumotā strauta tecējums tajā iezīmējās ar tumšu, robotu sīku kociņu un krūmu joslu.
Mēs kāpām lejā krēslas pilnajā ielejā, un līdz mums atplūda ūdens guldzoņa un burbuļošana starp akmeņiem; taku tagad klāja slapji, lipīgi māli, kas netīkami žļerkstēja ap kājām, kad mēs klupdami un slīdēdami rausāmies lejup.
Strauts steidzīgi tecēja pa ieleju, veldamies pāri platiem, nolaideniem, akmeņu piebārstītiem pakāpieniem; katrs pakāpiens nobeidzās ar mazītiņu, pēdas astoņas augstu ūdenskritumiņu, — te strauts izlējās spodrā, dzirkstošā ūdensstabā un iegāzās starp klintīm izgrauztā, apaļā ezeriņā, kur ūdens griezās un mutuļoja sudrabainu burzguļu vainagā, tad aizplūda tālāk starp akmeņiem, lai trauktos uz nākamo kritumu. Garā zāle liecās pāri ūdenim kā nesukāti zeltaini mati; starp spīdīgajiem akmeņiem pletās zaļš, biezs samtainu sūnu paklājs, kurā vīdēja maigi zaļas papardes un sīki augi. Krastmalā uzmanīgi uz pirkstgaliem ložņāja liels daudzums sārtu un šokolādes krāsas vēzīšu; kad uz tiem krita mūsu kabatas bateriju gaisma, vēzīši draudīgi izslēja spīles un rāpās atmuguriski uz sarkanā mālā izraktajām alām.
Mēs gājām pa garo zāli, no tās uzlidoja gaisā desmitiem baltu, mazu naktstauriņu un kā sniegpārsliņu mākonis aizslīdēja pāri strautam. Apsēdāmies strauta malā, lai uzsmēķētu un apspriestos, kā rīkoties. Mednieki paskaidroja, ka izdevīgākās vietas mataino varžu ķeršanai esot ezeriņos zem ūdenskritumiem, bet vardes varot atrast arī seklākās vietās zem plakanajiem akmeņiem. Es nolēmu, ka mums jānostājas rindā visā strauta platumā un jābrien augšup pret straumi, apgrozot katru akmeni, ko vien iespējams pakustināt, pārmeklējot katru bedrīti un spraudziņu, kur varētu būt paslēpušās matainās vardes. Tā mēs arī izdarījām un nu jau veselu stundu bridām pa seklo strautu kalnup pretī tā iztekai; kājas mums slīdēja uz slapjajiem akmeņiem, kad, šļakstīdami ledaino ūdeni, spīdinājām lukturu gaismu katrā slēptākajā stūrītī, rūpīgi apgrozījām katru vaļīgu akmeni.
Starp akmeņiem bija papilnam vēžu, tie klikšķināja spīles un bēga; spilgti zaļas, apaļas vardes skaļiem plunkšķiem lēca ūdenī un biedēja mūs; kā trīsošs plīvurs gaisā ņirbēja sīki naktstauriņi; lukturu gaismā šaudījās mazi sikspārņi, bet nekur nemanīja matainās vardes.
Lielākoties mēs gājām pilnīgā klusumā; strauts tecēja savu gaitu, tam bija simtiem dažādu balsu; garajā zālē sisināja sienāži, reizēm satraukti iekliedzās kāds putns, kuru bija iztraucējusi mūsu lukturu gaisma, vai arī klunkstēdams spēcīgi uzburbuļoja ūdens, kad viens no mums dziļākā vietā apgrozīja akmeni.
Bet vienubrīd, kad atkal rāpāmies augšā nelielā, stāvā klintī, kurai pāri kā trīsošs aizkars karājās ūdenskritums, mūs iztrūcināja skaļš bļāviens un šļa- Ratains blīkšķis. Steidzīgi apgaismojām ūdenskrituma pamatni, — izrādījās, ka Džeikobs, kas pats pēdējais rausās augšā, bija uzminis virsū ūdensčūskai, kura gulēja, saritinājusies bedrītē. Pārbijies puisis mēģināja palēkties gaisā, bet slīdēja atpakaļ, jo pavisam nedroši turējās pie klints kādas piecas pēdas no zemes. Viņš iegāzās mazajā ezeriņā pie ūdenskrituma pamatnes, tūlīt atkal sveiks un vesels piecēlās kājās, bet bija slapjš līdz ādai, zobi viņam klabēja no peldes ledainajā ūdenī.
Austrumu pamalē melnās debesis pamazām vērtās bāli zaļas — ausa rīts, bet mēs vēl nebijām atraduši savu nenotveramo abinieku. Medniekus dziļi apbēdināja mūsu neveiksme, viņi paskaidroja, ka meklēšana jāpārtrauc, tiklīdz uzausīs gaisma, jo tad vardes vairs nerādīsies. Tas nozīmēja, ka medījuma uziešanai un noķeršanai mums atlikušas kādas divas stundas, un, kaut gan mēs vēl arvien bridām pa strautu uz augšu, es biju pārliecināts, ka laimes nebūs un mēs paliksim tukšā.
Slapji, nosaluši un vīlušies mēs beidzot sasniedzām plašu, līdzenu ieleju, piemētātu lieliem klintsbluķiem, starp kuriem strauts izlocījās kā čūska, Sur tur starp klintīm bija izveidojušies dzi^i, rāmi ezeriņi; tā kā vieta bija līdzena, ūdens plūda lēni un vienmērīgi, pats strauts bija kļuvis otrtik plats. Lielie klintsbluķi mētājās krustu šķērsu nekārtīgā jūklī, zem zvaigžņotās debess tie izskatījās kā milzīgi melni kapakmeņi no tālas senatnes. Katrs lielais akmens bija biezi apaudzis ar sūnu un apvijies ložņājošām savvaļas begonijām.
Pusceļš pa ieleju bija noiets, es nolernu apstaties un izsmēķēt cigareti. Piegājis pie maza ezeriņa, kas gulēja kā melns spogulis starp lielām klintīm, noskatīju gludu, sausu akmeni, uz kā apsēsties, tad izdzēsu kabatas lukturīti un aizsmēķēju. Mani pavadoņi brida tālāk pa ieleju, starp klintīm zibēja un mirgoja lukturu gaismas, un drīz vien starp daudzajām naksnīgajām skaņām noklusa viņu kāju šļakstiem ūdenī. Es izsmēķēju cigareti un aizsviedu galiņu, tas aprakstīja gaisā plašu loku kā kvēlojošs jāņtārpiņš, iekrita ūdenī, no- čūkstēja un apdzisa. Gandrīz tai pašā acumirklī kaut kas ar skaļu plunkšķi ielēca ezeriņā, melnajā ūdenī uzvirmoja sudrabaini ņirbu vilnīši. Steidzīgi es iededzu kabatas bateriju un apgaismoju ūdens virsmu, bet nekas nebija redzams. Pārlaidu gaismu apsūnojušiem akmeņiem, kas ieskāva ezeriņu. Turpat man blakus, pat ne jardu atstatu no tās vietas, kur es sēdēju, uz pašas akmens krants tupēja liela, šokolādes krāsā 1ās- mojoša varde, resnās ciskas un ķermeņa sāni tai bija klāti ar tādu kā pinkainu ērkuli, kas atgādināja matus.
Es sēdēju, tikko uzdrošinādamies elpot, jo varde bija uztupusies uz pašas akmens maliņas virs ūdens, tā bija modra, pilna aizdomu, garās kājas pierautas pie
ķermeņa, gatavas lēcienam. Ja es viņu izbiedēšu, varde tūlīt nolēks no akmens tumšajā ūdenī, un tad vairs nebūs cerību viņu noķert. Minūtes piecas es paliku tikpat nekustīgs kā apkārtējie akmeņi; pamazām varde aprada ar luktura gaismu un nomierinājās. Vienubrīd tā mazliet sakustējās un samirkšķināja valgās acis, mani pārņēma panika, jo es iedomājos, ka varde tūlīt ielēks ūdenī. Bet tā atkal aptupās, un es atviegloti uzelpoju. Sēdēdams uz akmens, es steidzīgi apsvēru turpmāko rīcību: vispirms jāpārliek lukturis no labās rokas kreisajā tā, lai vardi neizbiedētu, tad jāpieliecas uz priekšu, līdz mana roka atradīsies pietiekami tuvu vardes resnajam ķermenim un es to varēšu sagrābt.
Pārvietojot kabatas lukturi no vienas rokas otrā, dabūju ne mazumu uztraukties, jo varde vēroja manu rīcību ar možu, aizdomīgu aci; kad grūtais manevrs bija paveikts, es vēl dažas minūtes pasēdēju mierā, lai varde atkal aptupstas, tad ar lielu piesardzību lēnām tuvināju tai savu kausiņā saliekto plaukstu. Collu pēc collas es virzīju roku, līdz tā atradās tieši virs vardes, tad dziļi ievilku elpu un grābu. Tai pašā acumirkli varde lēca, taču mazliet par lēnu, jo mani pirksti paguva sakampt tās glumo pakaļkāju. Varde tomēr nedomāja zaudēt brīvību bez cīņas: griezīgi iekvarkstēju- sies, tā neprātīgi spārdījās ar brīvo pakaļkāju, vardes pirksti švīkāja manas delnas virspusi. Man bija tāda sajūta, it kā mani skrāpētu vairākas adatas, uz rokas parādījās dziļas rievas, kas krāsojās sarkanas no izplūdušajām asinīm. Es biju tā pārsteigts par šo negaidīto pretuzbrukumu, ko paveica radījums, kuru es tiku uzlūkojis par pilnīgi nekaitīgu, ka laikam biju atlaidis pirkstus vaļīgāk. Varde strauji rāvās uz priekšu, viņas ķermenis izliecās, un slapjā kāja izslīdēja man starp pirkstiem, noskanēja plunkšķis, vardei atsitoties pret ūdeni, uzvirmoja vilnīši. Matainā varde bija aizbēgusi.
Sirds man bija pārāk pilna, kā mēdz sacīt, lai spētu izteikt, kā es tobrīd jutos. Vesels birums pašu spilgtāko traģisko izteicienu, ko es gadu gaitā biju apguvis, būtu pārāk bāli un nenozīmīgi, lai aprakstītu šo katastrofu. Es tomēr mēģināju savas izjūtas ietērpt vārdos, bet — kur nu! — ar vārdiem tās nebija attēlojamas. Pēc gadiem ilgām neveiksmēm es beidzot biju sastapies ar mataino vardi, kaut gan man bija teikts, ka tādas vispār nav; pēc daudzām veltīgu meklējumu stundām varde nu beidzot bija man rokā, un tagad paša muļķības dēļ es to biju palaidis. Uzrāpos uz liela akmens, lai palūkotos, kur palikuši mani mednieki, un ieraudzīju viņu lukturu zibšņus kādu ceturtdaļjūdzi tālāk ielejā; es gari, stiepti paaurēju, kā mēdz sazināties mednieki. Kad viņi man atbildēja, es uzkliedzu, lai steidzīgi nāk atpakaļ, jo esmu uzgājis medījumu, ko tikām meklējuši. Tad es nokāpu no akmens un rūpīgi izpētīju ezeriņu. Tas varēja būt kādas desmit pēdas garš un platākajā vietā savas piecas pēdas plats. Ūdens ezeriņā ieplūda un no tā izplūda pa diviem ļoti šauriem kanā- liņiem starp akmeņiem, es nolēmu tos aizdambēt, — ja varde vēl ir ezeriņā, mums būs laba iespēja to atkal noķert.
Aizelsušies ieradās mani mednieki, es viņiem pastāstīju, kas bija noticis, un viņi sašutumā sita knipjus un stenēja vien, kad uzzināja, ka varde izsprukusi. Tomēr mēs tūlīt stājāmies pie darba un drīz aizdambejam ieplūdes un izplūdes kanāliņus ar plakanu akmeņu kaudzēm. Tad divi mednieki uzkāpa uz klintsbluķiem un spīdināja lukturu gaismu ezeriņā, lai mums būtu redzams, ko darām. Vispirms es izmērīju dziļumu ar tauriņu ķeramā tīkla garo rokturi un atklāju, ka ezeriņš ir apmēram divas pēdas dziļš, dibenā bija rupja grants un sīki akmentiņi — varde tur varēja atrast labu labās paslēptuves. Džeikobs, es un vēl divi mednieki izģērbāmies kaili un ielaidāmies ledainajā ūdeni — es ar Džeikobu vienā ezeriņa galā, abi mednieki otrā. Sakumpuši, salīkuši virzījāmies uz vidu, iztaustīdami ar roku un kāju pirkstiem katru bedrīti, apgrozīdami katru akmentiņu. Beidzot, kad jau atradāmies ezeriņa centrā, viens no medniekiem priecīgi iekliedzās un kaut ko satraukti tvarstīja zem ūdens, pie tam pazaudēja līdzsvaru un tik tikko neievēlās uz mutes ūdenī.
Nu, kas tev tur ir? — mēs visi satraukti vaicājām.
Varde, — mednieks svepstēja, — bet viņš aizbēgt prom.
Vai tu ir bez rokām? — klabošiem zobiem nikni izgrūda Džeikobs.
Varde aizskriet pie masa, — mednieks teica, rādīdams uz mani.
Viņš vēl nebija beidzis runāt, kad es sajutu sev pie kailajām kājām kaut kādu kustību, noliecos un kā ap- svilis grābu ūdenī. Tai pašā brīdī Džeikobs spalgi iebļāvās un pazuda zem ūdens, kāds cits mednieks sāka kaut ko steidzīgi ķerstīt sev pie kājām. Mana roka sataustīja gludu, tuklu ķermenīti, kas rakās grantī turpat pie manu kāju pirkstiem, es centos to satvert; šajā mirklī elsdams un sprauslādams Džeikobs parādījās virs ūdens, viņš uzvaroši vicināja roku, kurā cieši turēja treknu vardi. Džeikobs brida pie manis, lai parādītu savu medījumu, bet, kad viņš pienāca, arī es izslējos, un kausiņā saliktajās plaukstās man
bija paša guvums. Es aši palūrēju starp pirkstiem un ieraudzīju vardes resnās ciskas, ko sedza kaut kas pinkains, līdzīgs matiem, — tā bija matainā varde. Tad es apskatīju Džeikoba medījumu un atklāju, ka arī viņš noķēris mataino vardi. Mēs viens otru apsveicām ar panākumiem, pēc tam uzmanīgi ievietojām abas vardes dziļā mīkstas drānas kulītē un kulīti rūpīgi aizsējām. Tikko tas bija padarīts, mednieks, kurš mežonīgi tika ķerstījis zem ūdens sev pie kājām, ar sajūsmas kliedzienu izslējās stāvus, rokā viņam šūpojās, aiz kājas nogrābta, vēl viena matainā varde.
Panākumu sasildīti un iedrošināti, mēs vēlreiz iebri- dām ezeriņā un to rūpīgi pārmeklējām, bet vairāk varžu tā arī neatradām.
Pa to laiku debess maliņa austrumu pusē jau bija sākusi zilnēt, tajā ielija zeltaini plankumi; pa visu debesi izplatījās nefrītzaļas joslas, atlikušās zvaigznes mums virs galvas trīsēja un dzisa. Mēs sapratām, ka mataino varžu medību laiks beidzies, tomēr gūtie panākumi mani ļoti iepriecināja. Afrikāņi apsēdās uz akmeņiem, smējās, pļāpāja un smēķēja manis izdāļātās cigaretes; es kaut cik apslaucījos kabatlakatā un apvilku rasas piemirkušās drēbes. Man neciešami sāpēja galva, pa daļai varbūt no uztraukumiem sakarā ar
varžu ķeršanu, bet galvenokārt no svinībām pie Fona. Tomēr manu sirdi pildīja prieks par lielisko guvumu, tā ka es nebēdāju ne par aukstumu un slapjajām drēbēm, ne arī par sāpošo galvu.
Maisu ar matainajām vardēm es iegremdēju ezeriņā, kamēr tas kārtīgi izmirka un atvēsa, tad ievīstīju to slapjā zālē un ieliku groza dibenā.
Kad sasniedzām kalna virsotni, virs attālajām kalnu grēdām iznira saule un pārplūdināja pasauli ar vāru, zeltainu gaismu. Garā zāle līka pie zemes, smaga no rasas, starp zāļu stiebriem tūkstošiem sīku zirneklīšu bija izauduši tīklus; nakts tos bagātīgi piepildīja ar rasu, kas saulē laistījās baltā un ledaini zilā spozmē. Švīkstinādami koši sarkanos spārnus, pie mūsu kājām no zāles cēlās gaisā desmitiem lielu siseņu; virs bāli dzeltenu orhideju pudurīša, kas auga lielas klints paēnā, zumēja kameņu koris, tie bija resni, tēraudzili kukaiņi, pūkaini kā mazi lācēni. Gaiss bija svaigs un vēss, pilns puķu, zāles, zemes un rasas smaržu. Mednieki bija apmierināti ar naksnīgā gājiena iznākumu un, rindā kāpdami lejā pa taku, sāka dziedāt, — ar lielu pacilātību viņi dziedāja jautru bafutiešu dziesmu; medniekiem pievienojās mani palīgi, Džeikobs klusi bungoja pavadījumu uz dzīvnieku vācamās skārda bundžas. Tā mēs soļojām mājup, skaļi dziedādami, un Džeikobs rībināja arvien sarežģītākus ritmus uz iedomātajām bungām.
Kad beidzot pārnācām mājās, mans pirmais darbs bija sagatavot vardēm dzīvošanai derīgu dziļu skārda bundžu; es to piepildīju ar svaigu ūdeni un dibenā ieliku nedaudz akmentiņu, lai vardēm būtu kur paslēpties. Tad es divas vardes ielaidu bundžā, bet trešo ievietoju lielā ievārījuma burkā. Kamēr es ieturēju brokastis, burka stāvēja uz galda, un ēzdams es ar apbrīnu un bijību skatījos uz savu medījumu.
Salīdzinājumā ar citām vardēm mana matainā varde bija ļoti liela: ja viņa savilktu zem sevis kājas, tad, uzlikta uz apakštases, to pilnīgi piepildītu. Galva matainajai vardei bija plata un samērā plakana, acis stipri izspiedušās, mute neparasti liela. Ķermeņa augšdaļas pamatkrāsa šokolādes brūna, vietām ar tumšākiem gandrīz melniem raibumiņiem; vēders vardei bija balts, tā
lejasgals un cisku iekšpuse sārta. Acis ļoti lielas, piķa melnas, ar ļoti smalku, zeltainu punktiņu dzlslojumu. Pārsteidzošākais pie šī dzīvnieka — viņa mati — atradās ķermeņa sānos un uz ciskām, tie bija biezi un melni, ap ceturtdaļcollu gari. īstenībā šis rotājums nav nekādi mati, bet gan pagarināti ādas izaugumi, kas, tuvumā aplūkoti, atgādina jūras anemones taustekļus. Iekams jūs šo radījumu neesat pamatīgi apskatījis, jums nešaubīgi liekas, ka gurni viņam klāti ar biezu kārtu matu. Ūdenī tie stāv nost no ķermeņa un vilnī kā ūdenszāles, tad tie arī vislabāk aplūkojami; kad varde iznāk sausumā, mati izskatās kā mudžeklīgs receklis.
Kopš atklātas pirmās matainās vardes, zinātnieku starpā nav noklusuši strīdi par šī matainā rotājuma īsto nozīmi vardes dzīvē; tagad valda pārliecība, ka ādas izaugumi piedalās elpošanā. Visas vardes lielākā vai mazākā mērā elpo caur ādu: tas nozīmē, ka āda uzsūc skābekli no ūdens, kas atrodas uz ķermeņa virsmas. Tātad vardei ir divi elpošanas aparāti — āda un plaušas. Tāpēc varde var ilgi uzturēties zem ūdens, jo viņa šai laikā elpo caur ādu.
Matainajai vardei lielais daudzums matu — ādas izaugumu — ievērojami palielina elpojamo virsmu un atvieglo elpošanu. Tomēr sākumā zinātnieki ļoti apšaubīja šo uzskatu par matainās vardes matu nozīmi, jo mati ir tikai varžu tēviņam, turpretī mātītes āda ir gluda — kā parastajai vardei. Tāpēc pieņēma, ka matiem ir dekoratīva, nevis funkcionāla nozīme, jo likās smieklīgi domāt, ka vardes tēviņa elpa ir pārāk īsa un tam nepieciešami mati, lai elpošana būtu pietiekama, bet mātīte elpo pietiekami arī bez matiem. So dīvaino pretrunu tomēr drīz vien izskaidroja: izrādījās, ka tēviņš pavada savu dzīvi, iegremdējies ūdenī, bet mātīte
lielākoties dzīvo uz sauszemes un tikai pārošanās laikā uzturas ūdenī. Tā "šī mīkla tika atminēta, — mātīte parasti dzīvo uz sauszemes un elpo ar plaušām, kamēr viņas dzīvesbiedram ļoti labi noder mati, jo viņa miteklis pa lietākai daļai ir zem ūdens.
Bez matiem šai vardei ir vēl kāda īpatnība — pakaļkāju gaļīgie pirksti, kas apgādāti ar gariem, baltiem, puscaurspīdīgiem nagiem; matainās vardes nagi, tāpat kā kaķa nagi, ir ievelkami: kad nagi netiek laisti darbā, tie pazūd pirkstu makstīs. Matainās vardes nagi ir asi un vardei ļoti noderīgi — to pierādīja skrāpē- jumi manā rokā. Es domāju, ka varde šos ieročus izlieto divējādi: pirmkārt, kā aizsarglīdzekli un, otrkārt, kā derīgu rīku, ar ko pieķerties pie slideniem akmeņiem straujās upītēs, kur šis abinieks mēdz dzīvot.
Ikreiz, kad es matainās vardes paņēmu rokā, tās neprātīgi spirinājās ar pakaļkājām un izlaida no mak- stīm nagus; vienlaikus vardes spiedzīgi kvarkstēja, un šīs neparastās skaņas šķita kaut kas vidējs starp cūkas apmierināto rukšķienu un mocītas peles pīkstēšanu; turklāt kvarkstēšana bija tik skaļa un griezīga, ka spēja pat satraukt, it īpaši, ja tā atskanēja negaidot.
Manas matainās vardes ļoti labi iedzīvojās lielajā skārda bundžā; pēc vairākām nakts medībām es viņu skaitu vēl pavairoju, līdz man sanāca pavisam septiņas; visas vardes bija tēviņi ar kupliem matiem uz muguras. Daudzas nedēļas es it visur meklēju viņiem mātītes, bet nevienu neatradu. Tad kādu dienu pie manis verandā ienāca jauka veca sieviņa, pēc izskata viņai varēja dot ap deviņdesmit gadu, rokās viņa nesa divus kalabašus: vienā izrādījās cirslīšu pāris, bet otrā — liela mataino varžu māte. Tā arī palika vienīgā mataino varžu mātīte, ko man jebkad izdevās iegūt, tāpēc es veltīju viņai īpašas rūpes un uzmanību. Pēc izskata viņa maz atšķīrās no tēviņiem, vienīgi āda bija sausāka un mazliet raupjāka, krāsojums ķieģeļ- sarkans ar šokolādes krāsas plankumiem. Viņa lieliski sadzīvoja ar saviem septiņiem pielūdzējiem un pat pārņēma viņu paradumus.
Dienas laikā visas vardes gulēja ūdenī, gandrīz pilnīgi tajā iegremdējušās, ik brīdi gatavas nolaisties trauka dibenā, tiklīdz kāds tām tuvojās; naktī vardes tomēr kļuva drošākas un izlīda ārā uz akmeņiem, kurus es tām biju nolicis, tur tās tupēja, mutes plātīdamas, tukšiem skatieniem vērdamās cita citā.
Visu laiku, kamēr es uzturējos Āfrikā, arī garajā atpakaļceļā uz Angliju, vardes stūrgalvīgi nepieskā- rās kārdinošajiem gardumiem, ko es tām liku priekšā. Bet, tā kā viņas bija ļoti resnas, ilgais gavēnis man sevišķas raizes nedarīja, jo lielākā daļa rāpuļu var iztikt ilgu laiku bez barības, nenodarot sev ļaunu.
Kad bija pienācis laiks atstāt Bafutu un atgriezties galvenajā nometnē, lai no turienes dotos tālāk uz piekrasti, es ievietoju vardes seklā koka kastē, kas bija izklāta ar mitrām banānu lapām. Kastei vajadzēja būt seklai, jo pretējā gadījumā vardes, no kaut kā izbijušās, satraukumā lēktu uz augšu un pret koka vāku sadauzītu savus vārīgos degunus; seklā kastē tas nevarēja notikt.
Pa ceļam no kalnainās Bafutas uz zemieni matainās vardes man sagādāja ne mazumu rūpju un daudzus satraucošus brīžus, jo Bafutas kalnainē klimats ir patīkami vēss, bet, nobraucot lejā mežainajos līdzenumos, gaiss ir karsts un sutīgs kā turku pirtī; es zināju, ka vardēm nepavisam nepatīk šāda pārmaiņa.
Brauciena laikā kādā pieturā es atvēru kasti un ar šausmām ieraudzīju, ka visas manas matainās vardes tup kastes dibenā pavisam gurdas, it kā bez dzīvības. Paķēru kasti un kā sadedzis noskrēju tuvējā palejā un iegremdēju kasti strautā. Aukstajā ūdenī četras vardes pamazām atžirga, bet trīs jau bija pārāk cietušas un drīz nobeidzās. Tā man atlika trīs varžu tēviņi un viena mātīte. Turpmāk man ik pēc divi trīs jūdzēm vajadzēja apturēt kravas mašīnu, lai iegremdētu kasti strauta ūdenī un uzmundrinātu tās iemītniekus, tikai tā man izdevās atvest vardes dzīvas mūsu galvenajā nometnē. Bet tur man ar viņām radās jaunas raizes: seklajā kastē vardes nebija spējušas lēkt un sadauzīt degunus, bet viņas bija mēģinājušas kastes stūros ierakties un noberzušas sev ādu no deguniem un virslūpām. Tas bija ļoti bīstami, jo āda uz vardes deguna ir maiga, un, kad tā ir noberzta, bojātajā vietā izveidojas nejauka brūce, kas iet plašumā līdzīgi ļaundabīgai čūlai un var pārņemt visu degunu un lūpas.
Man vajadzēja steidzīgi pagatavot jaunu kasti, kur vardēm dzīvot, tā arī bija sekla, bet iekšpusē pamatīgi izpolstēta, — kastes augšu, dibenu un sānus es apsitu ar mīkstu drānu, kurai apakšā vēl sabāzu vati. Tagad kaste izskatījās kā izpolstēta bišu šūna. Tajā manas matainās vardes jutās ļoti labi un varēja gan lēkt augšā, gan arī aizrakties līdz kastes dibenam, jo pret mīksto virsmu nekādi nevarēja sevi ievainot. Es viņas vairāk turēju sausumā, un man izdevās sadziedēt viņu saskrāpētos degunus, bet uz ādas tomēr saglabājās baltas, tikko saredzamas rētiņas.
Beidzot mēs atstājām arī galveno nometni un braucām uz piekrasti, kur vajadzēja nokļūt uz kuģa, lai dotos mājup; šis ceļojums bija īsta elle. Valdīja neticams karstums, un mataino varžu kaste ļoti ātri izžuva. Es mēģināju to turēt skārda vannā ar ūdeni, bet ceļi bija tik slikti, ka lielākā daļa ūdens izšļakstījās jau pēc pusjūdzes brauciena. Tā mums nekas cits neatlika kā vien katru pusstundu apturēt kravas mašīnu pie strauta un tajā kārtīgi izmērcēt kasti. Taču, par spīti visiem pūliņiem, viens no varžu tēviņiem nobeidzās un tikai trīs vardes sasniedza kuģi. Vēsais jūras vējš atlikušās vardes drīz vien padarīja atkal možas, kaut gan sava brīvprātīgā gavēņa dēļ viņas bija ļoti novājējušas.
Matainās vardes turpināja gavēt līdz pašai Anglijai un vēl kādu laiku pēc tam, kad bija ievietotas Londonas zooloģiskā dārza rāpuļu mājā. Dārza kurators, tāpat kā es, nopūlējās tās iekārdināt ar visādiem gardumiem, tomēr vardes neko neēda. Tad kādu dienu kurators nolēma izmēģināt vēl vienu — pēdējo līdzekli: viņš ielika varžu krātiņā jaundzimušu balto, pareizāk, rozā pelēnu un, sev par lielu pārsteigumu, ieraudzīja, ka vardes tūlīt uzbruka barībai un norija to tik ātri, it kā jaundzimuši pelēni būtu viņu mīļākā barība. Kopš tās dienas manas saķertās matainās vardes pārtiek vienīgi no sīkiem zīdītājiem un neaiztiek parasto varžu barību — siseņus un miltu kodes.
Protams, grūti noticēt, ka savvaļā matainās vardes ēd vienīgi peļu mazuļus, drīzāk gan jādomā, ka peles ir līdzīgas tai barībai, kādu viņas radušas ēst, bet, kas tā par barību, paliek noslēpums.
Svētku runai, ko Fons tika teicis zāles ievākšanas svinībās, bija tūlītēji, necerēti lieli panākumi. Nākamās dienas pēcpusdienā es nolikos pāris stundu nosnausties, jo mani mocīja galvassāpes, kam par iemeslu bija viesošanās pie Fona, turklāt es sajutos noguris pēc svētkiem sekojošām varžu medībām.