Pamodies nospriedu, ka man par labu nāktu tase tējas — pēc tās es sajustos miesīgi un garīgi stiprināts; izrausos no gultas un devos uz durvīm, lai no verandas pakliegtu savu vēlējumu uz virtuvi. Atvēru durvis un sastingu, — man likās, es sapņoju: veranda bija bāztin piebāzta ar dažādiem maisiem, palmu lapu groziem un kalabašiem, tie visi viegli drebēja un kratījās; pie sienas bija pieslietas četras vai piecas garas bambusniedres, kuru galos piesietas locījās saniknotas čūskas. Tā vairs nebija veranda, bet iezemiešu tirgus. Trepju galā tupēja Džeikobs un dusmīgi blenza manī.
Masa ir pamodies? — viņš drūmi ievaicājās. — Kāpēc masa pamosties?
Kas tur ir? — es jautāju, pamādams ar roku uz maisu un grozu kolekciju.
Zvēri, — Džeikobs īsi atteica.
Es apskatīju bambusniedres, lai pārliecinātos, vai čūskas droši piesietas.
Kas te sanesis tik daudz dzīvnieku? — es vaicāju, apmulsis no šīs pārpilnības.
Sitenie ļaudis tos atnest, — Džeikobs strupi atbildēja, rādīdams uz kāpnēm sev aiz muguras.
Es'piegāju pie Džeikoba un ieraudzīju, ka visi septiņdesmit pieci pakāpieni un vēl prāvs gabals ceļa ir pārpildīts ar visu vecumu un abu dzimumu bafutie- šiem. Viņu varēja būt ap simt piecdesmit, un viņi izturējās neparasti klusi, raudzīdamies augšup uz mani. Parasti gan pulciņš afrikāņu — četri vai pieci — rada daudz lielāku troksni nekā tas pats skaits citu kontinentu apdzīvotāju, man tā vien likās, ka viss šis lielais pūlis sastāv no kurlmēmiem — tik klusi viņi bija. Sis klusums šķita nedabisks.
Kas viņiem noticis? — es vaicāju Džeikobam.
Ko, ser?
Es jautāju, kāpēc viņi netaisa troksni.
Ak tā! — Džeikobam atausa gaisma. — Es šiem teikt, masa vēl gulēt.
Tas bija pirmais no- daudzajiem gadījumiem, kas mani pārliecināja par bafutiešu iejūtību un pieklājību. Izrādījās, viņi bija kvernējuši karstā saulē gandrīz divas stundas, iegrožodami sev piemītošo, pāri plūstošo enerģiju, lai netraucētu manu miegu.
Kāpēc tu nepamodināji mani agrāk? — es neapmierināts jautāju Džeikobam. — Vai tu nezini, ka lieka gaidīšana dzīvniekiem nāk par ļaunu.
Jā, ser. Piedošanu, ser.
Nu labi, iesim un palūkosimies, ko viņi atstiepuši.
Es pacēlu tuvāko grozu un palūrēju, kas tur iekšā: grozā bija piecas gaiši rūsganas peles ar baltiem pun- cīšiem un garām astēm. Atdevu grozu Džeikobam, viņš to aiznesa līdz kāpnēm un pacēla augstu gaisā.
Kas atnest šitenos zvērus? — viņš auroja.
Mans ir tos atnest, ,— griezīgi atsaucās kāda veca sieva. Viņa izlauza sev ceļu augšup līdz verandai, piecas minūtes aizgūtnēm ar mani pakaulējās, tad, sažņaugusi saujā saņemto naudu, lauzās atpakaļ lejā.
Nākamajā grozā tupēja divas mazas, burvīgas pūcītes. Apspalvojums viņām bija raibs — ar pelēkiem un melniem punktiņiem, bet ap acīm vīdēja balti apļi melnām maliņām, izskatījās, it kā pūcītes nēsātu melnas raga brilles. Mani ieraugot, pūcītes klabināja knābjus, un pār zeltainajām, dusmīgajām acīm nolaidās garas skropstas; es gribēju viņas paņemt rokā, bet abas tūlīt apmetās augšpēdu, sāka skaļi brēkt un stiepa man pretī lielus, asus nagus. Pūcītes vēl bija pavisam jauniņas, jo vietām uz ķermeņa tām bija saglabājušās vatei līdzīgas cāļu pūkas, neviļus man ienāca prātā, ka viņas pārsteidzis sniegputenis. Pūces man allaž bijušas mīļas, esmu vēlējies tās iegādāties, bet šie te mazie radījumi man likās taisni neatvairāmi. Tās bija baltsejas pūcītes, un tādu manā kolekcijā vēl trūka, tāpēc man bija neapstrīdams pamats putnus nopirkt.
Nākošais pirkums bija vāvere, kuras dēļ izcēlās liela jezga. Zvēriņš bija ievietots no palmu lapām pītā somā, bet, tikko es to atvēru, vāvere kā bulta izšāvās ārā, iekoda man rokā un lēkšoja pa verandu projām. Džeikobs dzinās bēglei pakaļ un gandrīz viņu noķēra, bet vāvere piepeši metās sānis un skrēja lejā pa kāpnēm, veikli lavierēdama starp desmitiem melno kāju pāru, kas piepildīja kāpnes.
Izcēlās neiedomājams juceklis: ļaudis, kas gaidīja uz pirmā pakāpiena, spēji palēcās gaisā, kad vāvere skriedama pieskārās viņu kājām, bet viņi pazaudēja līdzsvaru un atmuguriski uzgāzās virsū tiem, kuri stāvēja lejāk. Tie savukārt vēlās virsū nākamajiem un tā joprojām, arvien zemāk un zemāk — ļaudis krita kā nopļauta zāle. Dažos mirkļos kāpnes apklāja kustīgu, mudžeklīgu ķermeņu jūklis, no kura visdīvainākajos stāvokļos snaikstījās ārā rokas un kājas.
Es biju pārliecināts, ka nabaga vāvere būs nospiesta zem šīs ļaužu lavīnas, bet, kā par brīnumu, viņa piepeši atkal parādījās lejā pie kāpnēm un, spriežot pēc izturēšanās, laikam nemaz nebija cietusi; dzīvnieks pāris reižu novilnīja asti un mundriem rikšiem skrēja projām pa ceļu, bet aiz viņa palika īsts kara lauks, kas atgādināja kaujas skatu uz Odesas kāpnēm no filmas «Bruņukuģis Potjomkins» — afrikāņu versijā.
Pa to laiku trepju augšgalā es bezspēcīgās dusmās nopūlējos izlauzt sev ceļu cauri afrikāņu mudžeklim, jo izbēgusī vāvere bija rets dzīvnieks un es nedrīkstēju pieļaut, ka tā aizbēg. Kāpņu vidū kāds piepeši sagrāba manas kājas potīti, es uzgāzos virsū lielam blāķim, kas izrādījās sievietes ķermenis. Ar lielām grūtībām uzrausies kājās, es izmisis lūkojos lejā uz ceļu un — kāda laime! — pamanīju tuvojamies jaunekļu grupu — ap divdesmit bafutiešu. Viņi ieraudzīja vāveri un tūlīt apstājās, arī vāvere attupās un aizdomīgi ošņāja gaisu.
— Ei jūs! — es uzsaucu. — Jūs tur uz ceļa… noķeriet šito dzīvnieku!
Jaunekļi nolika zemē savus nesamos un apņēmīgi tuvojās vāverei, bet tā pablenza uz viņiem, apcirtās un metās bēgt. Puiši dzinās dzīvniekam pakaļ, acīmredzot ikviens bija pārliecināts, ka viņš būs tas, kas bēgli noķers.
Vāvere skrēja veikli, tomēr viņai bija grūti sacensties ar saviem garkājainiem vajātājiem. Visi puiši, plecs pie pleca, sekoja vāverei, viņu sejas bija apņēmības pilnas, un drīz vien viņi panāca zvēriņu. Tad es ar izbailēm ieraudzīju, ka viņi uzkrita virsū manam vērtīgajam dzīvniekam, un vāvere otrreiz nozuda zem kustīgas, juceklīgas afrikāņu kaudzes. Tagad, es domāju, nabaga zvēriņš patiešām tiks nospiests, bet vāverīte likās neievainojama — nekas viņai nebija noticis. Cilvēku kaudze uz ceļa pamazām izkārtojās, viens no jaunekļiem piecēlās kājās, — viņam rokā, sagrābta aiz čupra, elsdama nikni šmaukstināja izbēgusī vāvere.
— Masa, — jauneklis starodams sauca, — es ir noķēris to zvēru!
Es nometu viņam lejā maisu, kur ielikt dzīvnieku, tad tas man tika padots pa kāpnēm augšup. Steidzīgi ievietoju bēgli būrī un uzmanīgi apskatīju, lai būtu
drošs, ka vāverīte nav cietusi, bet tā šķita sveika un vesela, kaut arī ārkārtīgi satraukta un saniknota. Tā bija melnausu vāvere, viena no skaistākajām Kamerūnas vāverēm. Mugura viņai bija sulīgā olīvzajā krāsā, vēderiņš spilgtā oranždzeltenā. Sānus no pleciem līdz gurniem izraibināja baltu punktiņu virtenes, bet abas ausis bija apmalotas ar melnu vilnu, it kā zvēriņš nekad netīrītu aizausis. Protams, pati krāšņākā vāveres kažoka daļa bija aste. Tā bija gara un neparasti kupla, virspusē ar zaļganbrūnām svēdrām, apakšpusē oranža, reti spilgta, uguns liesmas krāsā. Ievietota būrī, vāvere vienreiz, otrreiz pavicināja man ar žilbinošo asti, tad attupās, lai veiktu neatliekamu uzdevumu — notiesātu mango augli, ko es tai biju ielicis. Es labpatikā raudzījos uz vērtīgo zvēriņu un nodomāju: ta tikai bija bēgšana un ķeršana, un tomēr man laimējās vāverīti atgūt. Ja vien es tobrīd būtu nojau- tis, kādas nepatikšanas man vēl sagādās šī vāvere, mans prieks par viņu būtu daudz mērenāks.
Pēc tam es no jauna noņēmos ar maisiem, groziem un kalabašiem, kas juku jukām piepildīja visu verandu; es paņēmu rokā pirmo pagadījušos prāvu ka- labašu. Kā arvien, kalabaša kakls bija cieši aizbāzts ar zaļu lapu vīkšķi, es to izņēmu un ielūkojos traukā, bet kalabašs bija ļoti ietilpīgs, un tā dziļumā valdīja tumsa, tā ka es nekā nevarēju saskatīt. Aiznesu kala- bašu līdz kāpnēm un pacēlu gaisā.
Kur ir tas vīrs, kas atnesis šo kalabašu? — es jautāju.
Es ir te, es ir te, — kāds atsaucās kaut kur no kāpņu vidus.
Esmu allaž brīnījies, kā gan afrikāņi pazīst savu kalabašu starp simtiem citu. Es kalabašus atšķiru vienīgi pēc lieluma, citādi man tie šķiet pilnīgi vienādi, bet afrikāņi no pirmā acu uzmetiena zina, kurš ir viņu kalabašs un kurš pieder citam medniekam.
Kāds zvērs tur ir iekšā? — es vaicāju, nevērīgi šūpodams kalabašu aiz auklas, kas bija apsieta ap tā kakliņu.
Čūska, ser, — vīrs atbildēja un steidzīgi iebāza zaļo lapu vīkšķi atpakaļ kakliņā.
Kas tā par čūsku, draugs?
— Gera, ser.
Es pārlūkoju vietējo nosaukumu sarakstu un atklāju, ka esmu ieguvis zaļo koku odzi. Tā ir skaista, Bafutā bieži sastopama čūska; man viņu jau bija krietni daudz. Odzes ķermenis ir ap astoņpadsmit collu garš, mugura pārsteidzoši spilgtā zāles zaļumā, vēderiņš koši dzeltens kā kanārijputniņa spalvas, bet gar sāniem stiepjas platas, baltas svītras. Aiznesu kalabašu ar zaļo koku odzi pie seklas kastes, kuras virspuse apsista ar marli — šajā kastē es turēju odzes —, lai ievietotu tajā jauno iemītnieku.
Izkratīt čūsku no kalabaša būrī nav sarežģīts uzdevums, ja ievēro dažus pašus vienkāršākos priekšnoteikumus. Pirmkārt, jāpārliecinās, vai būra iemītnieki atrodas pietiekami tālu no durtiņām. To es izdarīju. Otrkārt, pirms izkratīšanas noteikti jāzina, cik čūsku ir kalabašā. So priekšnoteikumu es neievēroju.
Es atvēru būra durtiņas, izņēmu aizbāzni no kalabaša kakla un sāku viegli kratīt. Dažreiz jākrata labi ilgi, iekams izdodas čūsku dabūt ārā, jo tā kalabašā saritinās ritulī un spiežas pie malām. Džeikobs stāvēja aizmugurē, smagi dvesdams man pakausī, bet aiz viņa kā mūris bija sadrūzmējušies afrikāņi, kas vēroja manu rīcību, mutes ieplētuši. Es viegli kratīju kalabašu, un nekas nenotika. Sāku kratīt mazliet stingrāk — arī nekā. Nekad vēl nebiju pieredzējis, ka čūska tik sīksti turas traukā. Galu galā es sadusmojos un no visa spēka sakratīju kalabašu, un piepeši tas sašķēlās divās daļās. Ar dobju, baisu būkšķi uz būra uzkrita krustām šķērsām savijušos zaļo odžu kamols, tajā varēja būt kāds pusducis lielu, spēcīgu, saniknotu odžu.
Čūskas bija saķērušās tik lielā un ciešā murskulī, ka neiekrita būrī, bet iestrēdza atverē un es nekādi nevarēju aizcirst būra durtiņas. Tad ar plūdeņu grāciju, ko es nepaguvu pienācīgi apbrīnot, kamols atšķe- tinājās, čūskas mērķtiecīgi aizlocījās pāri durvju maliņai līdz grīdai. Tur tās gluži kā karavīri izvietojās puslokā un tuvojās mums.
Džeikobs un afrikāņi, kas drūzmējās aiz viņa, pēkšņi kā uz burvja mājienu nozuda. Es nevarēju viņiem to ņemt Jaunā, jo viņiem visiem bija basas kājas. Arī es pats nebiju ģērbies tā, lai uzturētos čūsku sabiedrībā, — es biju apvilcis vienīgi šortus un kājās uzāvis sandales. Mani vienīgie ieroči bija abas sadauzītā kalabaša puses, pret čūskām ar tām neko nevarēja iesākt.
Es atstāju verandu čūsku rīcībā un pats iebēgu guļamistabā. Tur es atradu nūju un ar to piesardzīgi atgriezos. Čūskas tagad bija izklīdušas pa visu verandu, man nenācās grūti tās citu pēc citas iedzīt stūrī, piespiest ar nūju pie zemes un tad satvert. Tā es viņas dabūju rokā un sametu būrī, pēc tam, atviegloti nopūties, aizvēru un aizbultēju būra durtiņas.
Tikpat pēkšņi, kā bija nozuduši, afrikāņi atkal uzradās, viņi tērgāja, smējās, sita knipjus, cits citam attēlodami lielās briesmas, kādas viņiem draudējušas.
Es uzmetu dusmīgu skatienu čūsku pienesējam.
Ak tu! — es viņam uzsaucu. — Kāpēc tu neteici, ka tavā kalabašā ir papilnam čūsku, ko?
Ehē! — viņš pārsteigts bilda. — Es teikt, masa, ka tur iekšā bij čūska.
Jā gan, čūska. Viena čūska. Bet tu nepateici, ka kalabašā ir sešas čūskas.
Es sacīt, masa, — iekšā ir čūska, — vīrs aizvainots palika pie sava.
Es tev noprasīju, kādu zvēru tu esi atnesis, — es pacietīgi skaidroju, — un tu atbildēji «čūska». Tu neteici, ka tev ir sešas čūskas. Ko tu domā — vai es varēju zināt, cik čūsku esi atnesis? Tev varbūt liekas, es esmu burvis — paskatos uz tevi un pasaku, cik čūsku noķēri?
Muļķis kas muļķis, — sarunā iejaucās Džeikobs. — Kādudien šitā čūska iekost masa un masa nomirt. Ko tad tev būs darīt, ko?
Es pievērsos Džeikobam.
Klausies, mans drošsirdīgais varoni, es ievēroju, ka tu kādu laiku biji pazudis.
Jā, ser, — Džeikobs starodams attrauca.
Bija jau vēls vakars, kad es beidzot norēķinājos ar pēdējo mednieku; nu manā ziņā bija tāds daudzums visdažādāko dzīvo radījumu, ka pienāca trešā rīta stunda, iekams es tos paguvu ievietot krātiņos. Un tomēr ne gluži visus — piecas lielas žurkas palika bez būra, jo nebija vairs nevienas kastes, no kā to pagatavot. Man nekas cits neatlika kā izlaist žurkas guļamistabā uz grīdas, kur tās pavadīja nakti, pūlēdamās pārgrauzt galda kāju.
No rīta piecēlies, apkopis un pabarojis savu tagad jau krietni lielo dzīvnieku saimi, es nospriedu, ka šajā dienā droši vien nekas vairs klāt nenāks. Es biju maldījies. Acīmredzot bafutieši bija ļoti nopietni uzņēmuši Fona uzaicinājumu piegādāt man pēc iespējas vairāk dzīvnieku un tagad darīja, ko varēja; pulksten desmitos no rīta ceļš un kāpnes no augšas līdz apakšai bija melnas no ļaudīm, — man, gribi negribi, atkal vajadzēja iepirkt no viņiem dzīvniekus. Kad pienāca lenča laiks, man bija skaidrs, ka dzīvnieku piedāvājums tālu pārsniedz manu kokmateriālu un kastu krājumu un man nepietiks viņiem būru, tāpēc es biju spiests nolīgt puišeļus, kuri apstaigātu visu Bafutu un nopirktu katru kasti un dēli, kur vien kāds dabūjams. Par kastēm man nācās maksāt nedzirdēti augstas cenas, jo afrikāņiem katra pudele, veca bundža vai kaste ir lielā vērtībā.
Ap pulksten četriem pēcpusdienā mani palīgi un es bijām galīgi pārguruši, turklāt mums tik daudzas reizes tik daudzās vietās bija iekoduši visdažādākie dzīvnieki, ka turpmākos kodumus mēs gandrīz vairs nejūtām. Visa Atpūtas māja bija pārplūdināta ar dzīvniekiem, un tie spiedza un čirkstēja, skrabinājās un rībi- nājās savos kalabašos, grozos un maisos, kamēr mēs rāvāmies vaiga sviedros, lai sanaglotu tiem būrus. Negribas vairs atcerēties šīs smagā darbā pavadītās divdesmit četras stundas.
Pienāca pusnakts, un mēs tikko vairs spējām noturēt acis vaļā, bet vajadzēja vēl sanaglot savus desmit būrus; liels tējas katls, bagātināts ar pamatīgu devu viskija, padarīja mūs atkal mundrus, un mēs spējām turpināt darbu; pustrijos rītā pēdējā nagliņa bija iesista, pēdējais dzīvnieks ielaists savā jaunajā miteklī.
Es likos gulēt un ar šausmam iedomāju, ka sešos jāceļas atkal augšā, lai pagūtu iztīrīt būrus un pabarot savu saimi, iekams sāksies nākamais dzīvnieku pieplūdums.
Nākamā diena izrādījās vēl grūtāka par iepriekšējo, jo bafutieši sāka ierasties, pirms es biju galā ar kop- šanos. Tā nudien ir briesmīga sajūta, kad tu strādā, ko māki, lai pagūtu aptīrīt un apkopt vairākus dučus dzīvnieku, bet turpat līdzās tavu aprūpēšanu brēkdami izlūdzas vēl divdesmit trīsdesmit no jauna atnesti dzīvi radījumi, kas cieš no gaisa trūkuma netīros maisos, grozos vai kalabašos. Ar acs kaktiņu es vēroju, kā verandā aug kalabašu un grozu kaudze, un man likās, ka tāpat pieaug ari vēl neiztīrīto un neuzkopto būru skaits, līdz beidzot es jutos tā, kā droši vien būs juties arī Herakls, ieraudzījis neiztīrītos Augija staļļus.
Kad darbs bija pabeigts, es tūlīt nesāku iepirkt atnestos dzīvniekus, vispirms no kāpņu pirmā pakāpiena es uzrunāju sanākušos bafutiešus. Es uzsvēru, ka pēdējās dienās esmu saņēmis no viņiem lielu daudzumu dzīvnieku un tie ir ļoti dažādi gan pēc sugām, gan pēc lieluma. Tas liecina, ka bafutieši ir vislabākie mednieki, ar kādiem man gadījies sastapties, esmu viņiem ļoti pateicīgs. Tomēr, es turpināju, bafutieši arī sapratīs, ka es nevaru pirkt bez gala, jo man var aptrūkt būru, kur atnesto medījumu ievietot. Tāpēc es ļoti priecātos, ja viņi dienas trīs nemedītu, tad man rastos iespēja sagādāt pietiekami daudz būru un papildināt barības krājumus. Būtu tīrais neprāts, es sacīju, iepirkt dzīvniekus un ļaut tiem nobeigties tikai tāpēc, ka nav piemērotu mitekļu; tā būtu veltīga naudas šķiešana.
Darījumu lietās afrikānis nav mācāms — viņš pats ir darījumu cilvēks, tāpēc bafutieši mani tūlīt saprata: manus pēdējos vārdus pūlis uzņēma ar piekrītošiem galvu mājieniem, un gaisā uzvirmoja daudzbalsīgs «A-a-a-!».
Cerībā, ka ar savu runu esmu ieguvis trīs dienas ilgu atelpu, es nopirku atnestos dzīvniekus un atkal ķēros pie būru naglošanas.
Četros pēcpusdienā būri bija sanagloti, man atlika laiks izdzert tasi tējas. Es stāvēju verandā, atbalstījies pret margām, un ieraudzīju, ka sarkano ķieģeļu
mūrī plaši atveras velvētie vārti un pa tiem iznāk Fons. Lieliem soļiem viņš nāca pāri pagalmam, viņa apģērbs plīvoja un čaukstēja. Viņš likās noraizējies un sevī kaut ko murmināja.
Es sapratu, ka Fons nāk mani apciemot, tāpēc nogāju zemē pa kāpnēm viņam pretī.
Es tevi ieraudzīju, mans draugs, — es pieklājīgi bildu, kad viņš bija pienācis man klāt.
Mans draugs! — Fons iesaucās, ieguldīdams manu roku savējā un nopietni mani uzlūkodams. — Viens vīrs man teica — tu negribot vairāk pirkt zvērus. Vai tas tiesa?
Nav tiesa, — es atbildēju.
Ak tā! Nu labi, labi, — viņš nosacīja, balsī jautās atvieglojums. — Man domāt — tu jau nopirki diezgan zvēru un nu aizbrauksi no šejienes.
Nē, tā nav, — es skaidroju, — ļaudis Bafutā medī vienā medīšanā un tad sanes tik daudz dzīvnieku, ka man pietrūkst kastu, kur tos iemitināt. Tāpēc es viņiem pieteicu, lai trīs dienas pagaida, kamēr es sadabūju kastes un pagatavoju būrus.
Ak tā! Nu es saprotu, — Fons sacīja un sirsnīgi pasmaidīja. — Un es domāju, tu brauksi prom.
Nē, es vēl nedomāju aizbraukt no Bafutas.
Fons piesardzīgi palūkojās apkārt, tad ar vienu roku
mīlīgi apņēma man plecus un vilka mani projām pa ceļu.
Mans draugs, — viņš aizsmacis čukstēja, — es atradu priekš tevis vienu zvēriņu. Vienu dižu zvēriņu, tādu tu pats nekad neatrastu.
Kas tas par zvēriņu? — es ieinteresēts jautāju.
Zvērs ir zvērs, — Fons īsi atteica, — bet šitas zvērs tev dikti patiks. Vai iesim to tūlīt medīt?
Vai tu tādu zvēru nekad agrāk neesi noķēris?
Nē, mans draugs, — bet es zinu, kur viņš slēpjas.
Labs ir. Iesim un pameklēsim.
Fons steidzīgi vadīja mani pāri lielajam pagalmam, cauri šauro gaiteņu labirintam, līdz mēs pienācām pie kādas mazas būdiņas.
Tu mazdrusciņ pagaidi te, mans draugs, — viņš sacīja, — es tūlīt nākšu ārā, — un aši nozuda būdas
tumsā. Es gaidīju ārpusē un prātoju, kur viņš varētu būt pazudis un kas tas tāds par dzīvnieku, ko viņš sacījās atradis. Fons izturējās ļoti noslēpumaini, un tas vēl vairāk sakāpināja manu ziņkāri.
Drīz vien viņš atkal parādījās, bet pirmajā acumirklī es viņu nepazinu. Viņš bija noģērbis savu tērpu, noņēmis no galvas micīti, novilcis sandales un tagad stāvēja manā priekšā gandrīz kails — vienīgi gurnus sedza balts, nevainojami tīrs auts. Vienā rokā viņš turēja tievu, garu šķēpu. Slaidais, muskuļotais augums spīdēja no eļļas, kājas bija kailas. Fons tuvojās man, veikli virpinādams šķēpu kā īsts mednieks, sejā laistījās prieks par manu izbrīnu.
Nu tev ir vēl viens mednieks, — viņš smiedamies sacīja, — tagad tu arī mani vari saukt par Bafutas pēddzini, vai ne?
Man , liekas, šis mednieks ir pārāks par visiem citiem medniekiem, — es atteicu un pasmaidīju.
Jā, es māku labi medīt, — Fons atbildēja, piekrītoši pamādams ar galvu. — Mani ļaudis dažreiz domā, ka esmu jau par vecu, lai ietu mežā. Bet zini, draugs, ja vīram ir mednieka acs, mednieka prāts un mednieka sirds, viņš nekad nekļūst vecs un var iet mežā medīt. Vai nav tiesa?
Tiesa gan, mans draugs, — es piekritu.
Fons izveda mani no savas rezidences, mēs gājām kādu pusjūdzi pa ceļu un tad nogriezāmies uz kukurūzas laukiem. Fons soļoja ātri, virpinādams rokā šķēpu un sevī kaut ko dungodams, brīžiem viņš pagriezās atpakaļ, lai man uzsmaidītu, viņa seja staroja nebēdnīgā priekā.
Drīz kukurūzas lauki palika aiz mums, tālāk mēs gājām cauri nelielam mimbo palmu biezoknim, kas bija tumšs un noslēpumains, pilns lapotņu šalkoņas, tad sākām kāpt augšup pa zeltainu nogāzi. Kad bija sasniegta kalna virsotne, Fons apstājās, iesprauda zemē šķēpu, pēc tam sakrustoja uz krūtīm rokas un raudzījās tālē.
Es stāvēju mazliet lejāk uz nogāzes un uzlasīju kaut kādus gliemežus, kas bijā piesaistījuši manu uzmanību ar savu jauko krāsojumu; uzkāpis kalna galā, atradu Fonu iegrimušu tādā kā transā. Beidzot viņš
smagi nopūtās, pagriezās pret mani, plaši izpleta rokas un pasmaidīja.
Lūk, tā te ir mana zeme, — viņš sacīja, — viena diža zeme.
Es piekrītoši pamāju ar galvu, un mēs vairākas minūtes stāvējām klusēdami, vērdamies plašajās ārēs.
Zem mums pletās sīku labības lauciņu mozaīka — zaļa, sudrabaina un dzeltenbrūna, to vietumis pārtrauca mimbo palmu biezokņi un kāds svaigi uzrakts sarkanrudas zemes laukums. Sis nelielais iestrādātais zemes stūrītis atgādināja krāsainu kabatas lakatu,kas tur izklāts un pēc tam aizmirsts; visapkārt tam drūzmējās vesels okeāns kalnu, kuru galotnes laistījās norietošās saules zeltā, bet ielejas pildījās ar krēslu.
Fons nesteidzīgi lūkojās visapkārt, viņa seja pauda sirsnību un bērnišķīgu prieku. Viņš vēlreiz nopūtās — tā bija apmierinājuma nopūta.
Diži! — viņš nomurmināja. Tad viņš izrāva no zemes šķēpu un kāpa pa taku zemē nākamajā ielejā, visu laiku sevī kaut ko dungodams.
Ieleja bija sekla, līdzena, biezi noaugusi ar sīkiem, kroplīgiem kokiem, no kuriem dažs labs bija tikai ap desmit pēdu augsts. Daudzus kokus pilnīgi nosedza milzīgi vīteņaugu pārklāji, tā ka paši koki vairs nebija redzami un to vietā vīdēja zemas trīsošu lapu un ziloņkrāsas ziedu kupicas. Ieleja šķita sevī uzsūkusi visas dienas sauli, siltajā gaisā saldi tvanoja puķu un lapu smaržas. Miegainā, te pieaugošā, te aiztrūkstošā dūkoņā virs puķēm lidinājās tūkstošiem bišu; sīks putniņš novīteroja savu skanīgo dziesmiņu, tad noklusa, un atkal ielejā bija dzirdama vienīgi vienmuļa bišu sanēšana, kad tās riņķoja ap kokiem vai gāzelēdamās lodāja samtainajos vīteņaugu ziedos.
Fons brīdi pavēroja kokus un tad nesteidzīgi slāja tālāk pa zāli uz kādu labāku novērošanas vietu, kur vīteņaugu režģis bija retāks un mežs labāk pārredzams.
Te, rau, mēs redzēsim to zvēru, — viņš čukstēja, — tikai mazdrusciņ apsēdīsimies un pagaidīsim.
Fons mierīgi notupās zemē un sastinga gaidās; es apmetos viņam līdzās, un manu uzmanību vienādā
mērā piesaistīja gan viņš, gan novērojamie koki. Tā kā kokos nejauta dzīvību, es pilnīgi pievērsos savam pavadonim. Viņš sēdēja, lielajās rokās sažņaudzis taisni izslieto, pret zemi balstīto šķēpu, sejā jautās dedzīgu gaidu izteiksme — kā bērnam teātrī pirms priekškara atvēršanās. Tumšajā būdiņā Bafutā viņš laikam bija atstājis ne vien savu grezno tērpu un karaliskos rotājumus, bet arī valdnieka stāju, bez kuras man viņu agrāk bija grūti iedomāties. Bet te, šai klusajā ielejā, viņš bija tikai parasts mednieks, kura melnās, spožās acis vērās augšup kokos, gaidīdamas medījumu, kam tur noteikti jāparādās. Tomēr, lūkodamies Fonā, es atskārtu, ka viņš nav gluži parasts mednieks, jo viņam piemita kaut kas pilnīgi atšķirīgs, ne uzreiz izprotams. Tad es atminēju, kas tas bija: parasts mednieks sēž noslēpies un pacietīgi gaida, bet viņam ir mazliet garlaicīgi, jo viņš tā sēdējis jau daudz reižu. Turpretim Fonam gaidīšana uz medījumu bija vesels pārdzīvojums: acis viņam kvēloja, mute bija puspievērta, ap to rotājās viegls smaids, — es sapratu, ka viņš jūtas dziji pacilāts.
Es sev uzdevu jautājumu: vai bieži Fona dzīvē bija tadi brīži, kad lišķīgi goddevīgie padomnieki un iztapīgie pavalstnieki viņu pārlieku nogurdināja, kad greznajā valdnieka tērpā piepeši kļuva neciešami karsti un neērti, kad smailpurnu kurpes spieda un grauza kājas? Droši vien tādās reizēs viņam uznāca nepārvarama vēlēšanās sajust zem basajām pēdām sarkanīgo zemi, paļaut vējam savu kailo augumu; viņš tad slepus aizzagās uz tumšo būdiņu, lai apvilktu mednieka drānas un dotos pāri kalniem; viņš virpināja šķēpu un dungoja dziesmiņu, uz brīdi apstājās kalnu galotnēs, lai apbrīnotu šo skaisto zemi, pār kuru valdīja.
Man iekrita prātā vārdi, ko viņš man bija teicis pirms maza laiciņa: «Ja vīram ir mednieka acs, mednieka prāts un mednieka sirds, viņš nekad nekļūst vecs un var iet mežā medīt.» Fons noteikti bija viens no tādiem vīriem.
Manas pārdomas par Fona raksturu tika iztraucētas: viņš paliecās uz priekšu un saķēra manu elkoni, rādīdams ar garo pirkstu uz kokiem.
— Rau, rau, tie ir klāt! — viņš čukstēja, un viņa seja izplūda platos smaidos.
Es ar acīm sekoju pastieptajam pirkstam, bet pirmajā mirklī nekā cita neredzēju kā vien savijušos zaru jūkli. Tad kaut kas sakustējās un es ieraudzīju dzīvnieku, kuru tikām gaidījuši.
Sis dzīvnieks slīdēja cauri zaru mudžeklim viegli, ar to gaisīgo grāciju, kā lidinās pūciņa. Kad viņš pievirzījās tuvāk, es apjautu, ka tieši tādu sev vienmēr esmu iztēlojies meža gariņu: īsā, pelēkzaļā kažociņā ar tievu, garu un pūkainu asti. Mazajam dzīvnieciņam bija nesamērīgi lielas rokas rozā krāsā, ar ļoti gariem un tieviem pirkstiem. Lielās ausis bija gandrīz caurspīdīgas — tik plāna bija to āda, un tās it kā dzīvoja savu dzīvi, jo nepārtraukti grozījās un vijās, kā vien tām iepatikās, — te sakļāvās kā vēdekļi jun aši piegula galvai, te atkal izslējās gaisā un stāvēja taisni un stīvi kā izstīdzējušas lilijas. Sim radījumam bija ārkārtīgi lielas, tumšas acis, kas aizņēma gandrīz visu seju, par tām viņu varētu apskaust pat visiedomīgākā pūce. Turklāt viņš spēja pagriezt galvu atpakaļ un palūkoties pāri mugurai — tieši tā, kā dara pūce.
Dzīvnieciņš aizskrēja pa tievu zariņu līdz pašam galam — tas gandrīz neieliecās no viņa svara — un tur aptupās, ar garajiem, slaidajiem pirkstiem ieķēries mizā; viņš lūrēja ar lielajām acīm visapkārt un savā nodabā klusu čirpstēja. Es zināju, ka tas ir mazais lemurs galago jeb bušbēbijs, bet viņš drīzāk gan līdzinājās pasaku tēlam.
Kādu minūti bušbēbijs tupēja uz zara un domīgi čirpstēja, tad piepeši notika kaut kas pavisam negaidīts.
Koki piebira pilni ar bušbēbijiem, tie bija visāda lieluma un vecuma, sākot ar gluži mazītiņiem, tikai mazliet lielākiem par valriekstu, un beidzot ar pieaugušiem, kas ērti ievietojas parastā ūdensglāzē. Buš- bēbiji lēkāja no zara zarā, tvēra ar lielajām rokām lapas un sīkos zariņus, klusi savā starpā čirpstēdami; plaši ieplestām acīm viņi vērās apkārtējā pasaulē, un šajās acīs bija nevainīgu bērnu izbrīns. Mazuļi, kuru sīkos ģīmīšus gandrīz aizpildīja ļoti lielās acis, turējās cieši līdzās vecākiem, reižu reizēm tie aptupās uz pakaļkājiņām un pacēla gaisā rozā roķeles izplestiem pirkstiem, it kā šausminādamies par visām nejēdzībām savā zaļo lapu valstībā.
Kamēr es vēroju mazos bušbēbijus, viens no viņiem bija pamanījis, ka viņš sēž uz tā paša zara, kur apmeties liels, gaļīgs sisenis. Bija vakars, kukainis izskatījās miegains un nejauta, ka tam draud briesmas. Mazais bušbēbijs vieglītiņām aizslīdēja pa zaru pie kukaiņa un cieši sagrāba to ap vidu, iekams kukainis paguva izkustēties no vietas. Sisenis tūlīt pamodās un atjēdzās, ka nu gan šim kaut kas jādara. Tas bija liels kukainis, gandrīz tikpat liels kā mazītiņais bušbēbijs; sisenim bija divas garas, muskuļotas pakaļkājas, un viņš sāka ar tām neganti spārdīties. Bija interesanti novērot šo cīņu: bušbēbijs no visa spēka žņaudza siseni savos garajos pirkstos un centās tam iekost. Bet katrreiz, kad bušbēbijs mēģināja kost, sisenis tam belza ar pakaļkājām, tā ka pretinieks zaudēja līdzsvaru un apkrita, palikdams aiz kājām zarā karājoties.
Kad tas bija atkārtojies vairākas reizes, es nospriedu, ka bušbēbijam droši vien ir lipīgas pēdas. Pat tad, kad bušbēbijs karājās zarā ar galvu uz leju, saņēmis spērienu pa vēderu no lielā siseņa, viņa plati ieplestās acis arvien vēl saglabāja nevainīgo izteiksmi.
Cīņas iznākums bija negaidīts: bušbēbijs ar sakampto siseni atkal kārtējo reizi karājās ar galvu uz leju, bet nu sisenis deva sevišķi spēcīgu belzienu, bušbēbija kājas atrāvās no zara, un abi cauri lapām kūleņodami lidoja lejā. Tuvojoties zemei, bušbēbijs ar vienu roku palaida vaļā siseņa vidukli un veikli, bez mazākās piepūles, kā trenēts akrobāts saķēra garām skrejošu zaru. Viņš uzrausās tajā, tad nokoda sisenim galvu, pirms tas bija tiktāl atguvies, lai spētu turpināt cīņu. Bušbēbijs turēja vienā rokā bezgalvaino siseni, kas vēl arvien spārdījās, bet ar otru iebāza mutē kukaiņa galvu un redzamā labpatikā to notiesāja. Pēc tam viņš aptupās, apņēmis ar roku krampjaini raustošos kukaiņa rumpi, apskatīja to, piešķiebis galvu, un nevaldāmā sajūsmā sāka griezīgi spiegt.
Kad siseņa ķermenis vairs nekustējās un nāve bija sastindzinājusi lielās pakaļkājas, bušbēbijs tās vienu pēc otras atrāva un apēda. Sai mirklī viņš izskatījās smieklīgi līdzīgs mazam vecam kārumniekam, kas tur rokā milzu liela cāļa stilbu.
Drīz ielejā nolaidās krēsla, un mums bija grūti saskatīt bušbēbijus starp lapām, lai gan mēs dzirdējām viņu maigo čirpstēšanu.
Piecēlušies mēs izstaipījām sastingušos locekļus un kāpām pa nogāzi atpakaļ kalnā. Kalna galā Fons apstājās un raudzījās lejā uz mežiem ar laimīgu smaidu.
Tas tik ir zvērs! — viņš jūsmoja. — Man viņš dikti, dikti patīk. Vienmēr par viņu jāsmejas, viņš ir tik jocīgs.
Jā, brīnišķīgs zvēriņš, — es atzinīgi sacīju. — Kā jūs viņu te Bafutā saucat?
Bafutā, — Fons sacīja, — viņu sauc par «šiliņu».
Kā tu domā -vai mani mednieki varētu kādu pārīti noķert?
Rītā tu dažus dabūsi, — Fons apsolīja, bet nepateica, kā zvēriņus var noķert un kas tos noķers.
Mēs atgriezāmies Bafutā dziļā krēslā; Fons atkal ieģērbās savā greznajā valdnieka tērpā un ieradās pie manis mazliet iedzert.
Kad es viņam pēc tam novēlēju labunakti, es atgādināju solījumu sagādāt man dažus bušbēbijus.
Jā, mans draugs, es neesmu aizmirsis. Es sadabūšu tev dažus «šiliņus».
Pagāja četras dienas, un es domāju: vai nu Fons aizmirsis doto solījumu, vai arī bušbēbiji izrādījušies grūtāk sagūstāmi, nekā viņš to iedomājies., Bet piektās dienas rītā, kad man ienesa tēju, es ieraudzīju uz paplātes mazu, spilgti izkrāsotu rafijas šķiedru groziņu. Noņēmis vāciņu, es miegaini ielūkojos groziņā: man pretī naivi vērās četri pāri lielu, valgu ačeļu, un tajās laistījās mazu bērnu izbrīns.
Groziņu man dāvināja Fons: viņš bija atsūtījis apsolītos «šiliņus».