Kamerūnas zālainajās stepēs dzīvoja ļoti daudz visdažādāko rāpuļu, un to lielākā daļa bija viegli noķerami. Zemienes mežos visai reti gadījās ieraudzīt kādu čūsku, pat meklēdams to nesameklēsi. Protams, arī tur ir čūskas, bet, manuprāt, tās dzīvo izklaidus plašās teritorijās un vairums sugu uzturas kokos, tāpēc tās arī grūtāk pamanāmas un sagūstāmas. Kalnos turpretim visa zāle čumēja un kustēja no sīkiem grauzējiem un vardēm, mežaudzes bija pilnas putnu, — čūskām tā bija īsta paradīze. Te varēja sastapt lielas, melnas spļaujošās kobras, zaļās mambas, tieviņās koku čūskas ar milzīgi lielām, nevainīgām acīm, daudzkrāsainās gabūnu odzes ar divzaru dakšveida ragu uz deguna kā degunradžiem un vēl daudzas citas. Bez čūskām te bija papilnam varžu un krupju; vardes bija daždažāda lieluma, sākot ar vislielākajām — matainajām vardēm un beidzot ar pašām mazākajām — sīkām koku vardītēm ozola zīles lielumā; dažas vardes bija raibas — ar punktiņiem un svītriņām tik žilbinoši košās krāsās, ka tās drīzāk atgādināja skaistas konfektes, nevis abiniekus. Krupji visumā neizcēlās ar spilgtu krāsojumu, parasti tie bija dzeltenpelēki, toties viņu ķermenis bija izrotāts ar dīvainu kārpu un izaugumu ornamentu, un viņiem bija daudzkrāsainas^afljs.
Tomēr visbiežāk sastopamie rāpuļi bija ķirzakas, ko varēja atrast it visur: garajā ceļmalas zālē tekalēja treknās, strupkājainās scinku ķirzakas dzeltenbrūnā, sudrabainā un melnā krāsā; pa būdu sienām, uz ceļa un uz lielajiem akmeņiem, galvu klanīdamas, dižīgi rapoja visas varavīksnes krāsās zaigojošās agamas. Zem koku mizas vai zem akmeņiem slēpās mazie ge- koni ar lielām, zeltainām acīm, ķermenis viņiem bija šokolādes brūnā un krēmkrāsā; naktīs pa būdu griestiem svinīgi pastaigājās parastie mājas gekoni — spokaini caurspīdīgi kā rozā pērles.
Visus šos rāpuļus man dažādos laikos sanesa vietējie iedzīvotāji. Dažreiz es saņēmu nūjas galā nedroši piesietu čūsku, citreiz pilnu kalabašu varžu vaļējam mutēm. Dažreiz medījums tika rūpīgi ievīstīts mednieka cepurē vai kreklā, vai arī tas karājās tievas auklas galā. Šādā nevērīgā, bīstamā veidā man tika piegādātas kobras, mambas un gabūna odzes; piegādātāji zināja, ka šo čūsku kodieni ir nāvīgi, tomēr neņēma to vērā, un mani pārsteidza viņu lielā nevērība saskarsmē ar bīstamajiem dzīvniekiem.
Afrikāņi labi pazīst čūskas un parasti, drošs paliek drošs, par indīgām mēdz uzlūkot it visas sugas, tāpēc bafutiešu paviršā apiešanās ar tām man nekādi nebija saprotama. Vēl vairāk mani pārsteidza tas, ka vienīgais rāpulis, no kā viņi patiesi ļoti baidījās, izrādījās pilnīgi nekaitīgs.
Es biju izgājis kārtējo reizi medībās kopā ar Bafutas pēddziņiem, un mēs atradāmies plašā, zālainā ielejā, kādu pusjūdzi aiz ciema. Kamēr pēddziņi uzstādīja tīklus, es, viņus gaidīdams, apsēdos zālē, lai izsmēķētu cigareti. Piepeši pa kreisi no sevis es pamanīju vieglu kustību un, ielūkojies zālē, kļuvu vai mēms aiz brīnumiem; līdz šim es biju domājis, ka pati krāšņākā savannu ķirzaka ir agama, bet salīdzinājumā ar šo radījumu, kas te rāpoja starp zāļu stiebriem, agama šķita bāla un bezkrāsaina kā logu ķite. Es sēdēju, neuzdrīkstēdamies pakustēties aiz bailēm, ka brīnišķīgā ķirzaka varētu iebēgt tālāk zālienā; tā kā es izturējos klusi un mierīgi, ķirzaka laikam uzskatīja, ka neesmu viņai bīstams, — viņa lēnām cēlā gaitā izslīdēja no biezās zāles saulgozī un tad ņā^s mani pētīt savām zeltaini lāsumainajām acīm. Man uzreiz bija skaidrs, ka tā ir scinku ķirzaka, turklāt viena no lielākajām un skaistākajām scinkām, kādas man gadījies redzēt. Tā mierīgi gulēja, sildīdamās saulē, un es varēju to netraucēti apskatīt.
Kopā ar asti ķirzakas ķermenis bija apmēram vienu pēdu garš, platums resnākajā vietā varēja būt dažas collas. Sai ķirzakai bija īsa un plata galva un mazas, .spēcīgas kājas. Ķermeņa krāsojums žilbinoši spilgts, pie tam krāsas sakārtotas tik sarežģītā ornamentā, ka to pat grūti aprakstīt. Vispirms jāatzīmē, ka ķirzakai bija lielas, mazliet atstāvošas zvīņas, līdz ar to ķermenis izskatījās, it kā prasmīgi salikts no maziem gabaliņiem. Gareniski pāri pakaklei stiepās melnas un baltas joslas, galvas vidus bija sarkanbrūnā krāsā, bet vaigi, virslūpa un zods spilgtā ķieģeļu sarkanumā.
Ķermeņa pamatkrāsa piķa melna, pret kuru lieliski izcēlās pārējās krāsas. No zoda uz leju līdz priekškājām iezīmējās spilgtas ķiršsarkanas svītras, starp tām vīdēja šaurākas melnbaltu zvīņu josliņas. Aste un kāju virspuse balti punktota, uz kājām punktiņi ļoti mazi, uz astes punktojums tik biezs, ka vietām izveidoja baltas, vertikālas joslas. Gareniski pāri visai mugurai mijās melnas un kanārijdzeltenas svītras. Bet tas vēl nebija viss: dzelteno svītrojumu dažās vietās pārtrauca gaišsārtu zvīņu josliņas. Visa ķirzaka izskatījās tik koša, it kā nupat nokrāsota un vēl lipīga.
Tā mēs abi ar scinku ķirzaku vērojām viens otru, bet tai pašā laikā es drudžaini domāju, kā man viņu noķert. Tauriņu ķeramais tīkls atradās kādas divdesmit pēdas no manis, bet tikpat labi tas varētu atrasties arī Anglijā — vienalga, es to nevarēju likt lietā, jo zināju, ka ķirzaka negulēs un negaidīs, kamēr atnesu tauriņu ķeramo tīkliņu. Aizmugurē pletās bezgalīgi zāļu džungļi, un man bija skaidrs: ja ķirzaka iebēgs biezajā, garajā zālē, tā būs man zudusi.
Kā par nelaimi, tieši šajā brīdī es izdzirdu tuvojamies Bafutas pēddziņus. Es sapratu, ka tūlīt kaut kas jādara, citādi mednieki ķirzaku aizbaidīs. Lēnām es piecēlos kājās, ķirzaka tramīgi pacēla galvu; kad no- švīkstēja zāle un teju, teju bija jāparādās pirmajam medniekam, es izmisti metos uz priekšu, lai sagrābtu medījumu. Ar savu negaidīto uzbrukumu es pirmajā mirklī atrados mazliet izdevīgākā stāvoklī nekā ķirzaka, jo scinka, ceturtdaļstundu vērojusi mani nekustīgi sēžam, negaidīja, ka es viņai klupšu virsū no gaisa kā vanags. Tomēr tā izrādījās pārejoša veiksme, jo scinka ātri atjēdzās no izbīļa, un, kad es ar smagu būkšķi iekritu zālē, viņa aši aizslīdēja sānis. Es apvēlos uz sāniem, ar zibenīgu kampienu centos satvert steidzīgi attālinošos ķirzaku, bet tobrīd mazajā kla- jumiņā iznāca mednieks un ieraudzīja, ko es daru. Viņš tomēr nesteidzās man palīgā, kā es biju sagaidījis, bet, griezīgi brēkdams, pielēca man klāt un rāva mani projām no medījuma. Ķirzaka iebēga biezajā, ķe- rainajā zālē un pazuda; es nokratīju mednieka roku no sava elkoņa un izgāzu uz viņu visu savu niknumu.
Bušmen! — es pārskaities kliedzu. — Vai tu esi galīgi jucis?
Masa, — mednieks, satraukumā sizdams knipjus, taisnojās, — šitas zvērs ir nelabs zvērs. Kad viņš masa iekost, masa vienudien nomirt.
Ar pūlēm man izdevās savaldīties. Jau labi sen es tiku atklājis, ka, par spīti visiem argumentiem, kas pierāda pretējo, afrikāņi ietiepīgi turas pie maldīgas pārliecības par dažu pilnīgi nekaitīgu rāpuļu indīgumu un tic, ka to kodiens ir nāvīgs. Sā iemesla dēļ es pārvarēju dedzīgo vēlēšanos nosaukt mednieku par pēdējo stulbeni un mēģināju viņu pārliecināt citādā veidā.
Kā jūs saucat šo dzīvnieku? — es apjautājos.
Mēs to nosaukt par ke fong gū, ser.
Tu teici, viņš esot ļoti indīgs, vai ne?
Dikti, dikti, masa. Viens nelabs zvērs.
Ak tu, muļķa cilvēciņ, tu laikam esi aizmirsis, ka eiropiešiem ir īpašas zāles pret šī dzīvnieka kodieniem? Tu esi aizmirsis, ka šis dzīvnieks var man iekost, bet es tomēr nemiršu, vai ne?
Nudien, masa, to es aizmirst.
Bet tu skrien bļaudams visā galvā kā tāda sieva un neļauj man noķert šo brīnišķīgo dzīvnieku tāpēc vien, ka esi aizmirsis.
Lūgtum piedot, ser, — mednieks sašļucis atbildēja. m
Es viegli uzsitu ar pirkstu pa viņa sprogaino pakausi.
Citreiz, draugs, — es stingri pieteicu, — domā ar galvu, iekams atkal izdari kādu muļķību, vai dzirdi?
Dzirdu, ser.
Kad ieradās pārējie mednieki un viņiem tika pastāsti ls, kas noticis, viņi aiz pārsteiguma sita knipjus un nevarēja vien beigt brīnīties.
Ai, ai! — viens no medniekiem, mani apbrīnodams, izsaucās. — Masa nav bail. Viņš mēģināt noķert ke fong gū.
Un Uano noķert masa, — kāds cits sacīja, un visi sāka skaļi smieties.
Nu, Uano, šoreiz tev palaimējās. Citreiz masa tevi nosist par tādu muļķību, — trešais piebilda, un atkal uzbrāzmoja jaunas smieklu šaltis: visi uzjautrinājās par savu biedru, kas bija uzdrīkstējies stāties man ceļā, kad es ķēru dzīvnieku.
Beidzot mednieki bija diezgan izsmējušies par jocīgo atgadījumu, un es ņēmos viņus sīki izjautāt par sastapto scinku ķirzaku. Ar atvieglojuma sajūtu es uzņēmu ziņu, ka šis rāpulis zālainajos klajumos bieži sastopams un marf vēl būs papilnam izdevību iegūt citus eksemplārus.
Tomēr visi mednieki kā viens vīrs domāja, ka šī scinku ķirzaka ir ļoti indīga. Tā ir tik indīga, viņi centās man iestāstīt, ka pietiek šim rāpulim pieskarties, un cilvēks nokrīt pie zemes un mokās agonijā, pēc pāris minūtēm iestājas nāve. Tad viņi mani izvaicāja, kādas ir tās zāles, kas darbojas pret bīstamo rāpuli, bet par to es noslēpumaini klusēju. Pateicu vienīgi — ja viņi man atradīs ke fong gū, es to noķeršu un pierādīšu, ka es nemokos agonijā un netaisos mirt. Pēc šiem vārdiem atkal izcēlās liela jautrība, jo neviens īsti neticēja manām zālēm, tomēr gaidāmais šaušalīgais eksperiments bija viņus ieinteresējis, un viņi apsolīja izpildīt, ko vēlos. Viens no pēddziņiem pastāstīja, ka viņam zināma kāda vieta, kur uzturas ļoti daudz ke fong gū; viņš apgalvoja, ka tas neesot pārāk tālu; tā mēs, savākuši medību piederumus, devāmies ceļā; mednieki gāja, dzīvi sarunādamies, iespējams, viņi jau slēdza derības, vai es pec pieskaršanās ke fong gū palikšu dzīvs vai ne.
Pēddzinis, kas teicās zinām labo medību vietu, drīz vien aizveda mūs uz kādu nogāzi ap pusjūdzi tālāk. Spēcīgie kalnu lieti bija noskalojuši lielāko daļu nogāzes sarkanīgās zemes un atseguši lielus pelēka akmens laukumus. Tikai šur tur klints spraugās bija paglābušies augsne, tajā bija iesakņojušies tādi augi, kuriem pietiek ar barības mazumiņu, ko dod dažas saujas zemes. Kailās akmens plāksnes iejoza augsta, zeltaina zāle un kāds neparasts, dzelksnim līdzīgs augs ar gaišdzeltenu ziedu, kas atgādināja gundegu.
Saule brīvi apspīdēja nogāzi, un akmens virsma bija tā nokaitusi, ka tai gandrīz nevarēja pieskarties; zābaku plānās gumijas zoles lipa klāt, kad es soļoju pāri šādiem laukumiem, man likās, es staigāju pa mušpapīru. Es bažījos, vai šādā akmens ceplī nav par karstu pat tiem rāpuļiem, kas ļoti mīl sauli. Piepeši no zemu brikšņu pudura iznira krāsaina šautra un šāvās pāri saulē mirgojošai klintij drošajā augstās zāles un dzelkšņu patvērumā.
— Ke fong gū! — izsaucās Bafutas pēddziņi un sastinga uz vietas, ciešāk sažņauguši rokās šķēpus.
Lai kādā veidā es mēģinātu sagūstīt scinku ķirzaku, es puslīdz droši zināju — palīga man no pēddziņiem nebūs, drīzāk gan viņi var mani traucēt, tāpēc es vēlēju viņiem palikt tepat, bet pats devos uz priekšu pakaļ medījumam. Rokā man bija tauriņu ķeramais tīkls; es uzmanīgi tuvojos zāļu ceriem, kas auga klints plaisās, un viegli tos iztaustīju ar tīkla rokturi, lai pārliecinātos, vai tur neslēpjas ke fong gū.
Taisni jābrīnās, cik daudz dzīvu radību iemājo pat sīkā zāles cerā, — es iztraucēju neskaitāmus lielus siseņus, veselus naktstauriņu un odu barus, milzum daudz spilgtās krāsās mirdzošu tauriņu, pāris vaboļu un dažas spāres. Nu man bija skaidrs, kāpēc šī saulē kveldētā, neauglīgā nogāze ķirzakām likās tik pievilcīga uzturēšanās vieta.
Beidzot man laimējās: es iegrūdu tauriņu tīkla rokturi kādā cerā, viegli pabakstīju un iztraucēju ke fong gu. Ķirzaka izslīdēja no paslēptuves un aizvilnīja pa raupjo klints virsmu tik viegli un gludi kā akmentiņš pa ledu.
Es centos bēgli noķert, bet tūlīt pārliecinājos, ka īsam, ātram pārskrējienam ķirzakas izvēlētais ceļš nav man piemērots. Zābaka purngals iestrēdza spraugā, un es visā garumā nostiepos uz mutes zemē, bet, kamēr uzrausos kājās un sadabūju tīkliņu, ķirzaka jau bija nozudusi. Es mirku vienos sviedros, bet no akmens plātnēm cēlās tāds karstums, ka jebkura piepūle lika galvā smagi dunēt asinīm.
Bafutas pēddziņi stāvēja pulciņā augstā zāliena malā un klusēdami ar lielu interesi vēroja katru manu kustību. Es noslaucīju sviedraino seju, vienā sasvīdušā rokā satvēru tīkliņu un, pilns spītīgas apņēmības, tuvojos nākamajam zāļu ceram. Te es rīkojos uzmanīgāk — lēni ieslidināju tīkliņa rokturi starp zāļu stiebriem un vieglītiņām šurpu turpu pakustināju, tad tikpat uzmanīgi to atkal izvilku un skatījos, kas notiks. Manas pūles vainagojās ar panākumiem — es ieraudzīju ke fong gū; ķirzaka uzmanīgi pabāza galvu no zāles, lai paraudzītos, kas iztraucējis tās mieru. Žigli es pavandīju zāļu ceru ķirzakas aizmugurē, un tai brīdī, kad ke fong gū šāvās ārā, aizliku viņai priekšā tīkliņu. Nākamajā mirklī es jau lepni turēju tīkliņu gaisā, starp tā krokām pērās saniknotā ke fong gū. Es iegrūdu tīkliņā roku un sagrābu ķirzakas vidukli, par ko tā man tūlīt atriebās, iecērtot žokļus manā īkšķī. Kaut gan ķirzakai bija spēcīgi žokļi, zobi tai bija niecīgi un kodiens nesāpīgs un pilnīgi nekaitīgs. Lai ke fong gū būtu ko darīt, es viņai atļāvu košļāt savu pirkstu, kamēr izņēmu viņu no tīkliņa. Nu man bija roka šis žilbinoši krāšņais rāpulis, es to turēju paceltu gaisā un vicināju kā karogu.
— Skatieties šurp! — es uzkliedzu pēddziņiem, kas mani vēroja vaļā mutēm. — Es noķēru ke fong gū!
Rāpuļus es mēdzu pārvadāt mīksta auduma maisos, bet tie šobrīd atradās pie Bafutas pēddziņiem, tāpēc es atstāju tīkliņu uz klints un gāju pie viņiem, rokā man vēl arvien bija noķertā ķirzaka. Bafutas pēddziņi visi kā viens nometa šķēpus un sabēga garajā zālē kā izbiedētas antilopes.
Kāpēc jūs baidāties? — es kliedzu. — Redziet, es ķirzaku cieši turu rokā un neļaušu tai aizbēgt.
Masa, mums dikti, dikti bail, — viņi kori attrauca, slēpdamies garajā zālē drošā attālumā no manis.
Atnesiet maisu, kur ielikt medījumu! — es stingri pavēlēju, slaucīdams sviedrus no pieres.
Masa, mums bail… šitas ir nelabs zvērs… — atkal skanēja žēlabaina atbilde.
Es sapratu — nu gan jāizdomā kāds sevišķi spēcīgs un iedarbīgs līdzeklis, kā no pēddziņiem dabūt maisu, kur ielikt ķirzaku, citādi man nāksies dzīties pakaļ saviem medniekiem pāri visai zālainei. Apsēdos augstā zāliena malā un dusmīgi blenzu uz pēddziņiem.
Ja viens no jums man tūliņ pat neatnesīs maisu, kur ielikt šo ķirzaku, — es skaļā, dusmīgā balsī paziņoju, — rīt es salīgšu sev citus medniekus. Kad Fons man jautās, kāpēc es tā darīju, es viņam teikšu, ka man vajadzīgi mednieki, kuriem nav bail, sievu man nevajag.
Garajā zālē iestājās klusums, kamēr pēddziņi apdomāja, kurš no diviem ļaunumiem būtu mazākais: atrasties aci pret aci ar sagūstītu ke fong gū vai ar Bafutas Fonu. Pēc brītiņa ke fong gū uzvarēja: lēnām, negribīgi mednieki nāca man klāt. Viens no viņiem, arvien vēl turēdamies drošā attālumā, pasvieda man maisu, bet, pirms es tajā ievietoju ķirzaku, nolēmu lietas labad viņiem kaut ko parādīt.
Skatieties labi uzmanīgi, — es sacīju, turēdams izstieptajā rokā ķepurojošos ķirzaku, lai tā viņiem būtu redzama, — šī ķirzaka man neko nevar padarīt, tā nespēj mani saindēt.
Turēdams vienā rokā scinku ķirzaku, es tuvināju rāpuļa degunam otras rokas rādītājpirkstu; ķirzaka tūlīt draudīgi atvēra muti; atskanot Bafutas pēddziņu izbaiļu kliedzieniem, es iegrūdu tajā labi dziļi pirkstu un ļāvu rāpulim to košļāt. Bafutas pēddziņi stāvēja nekustīgi kā zemē iemieti un galīgi apstulbuši skatījās, kā rāpulis zelē manu pirkstu; acis vīriem bija plaši ieplestas, mutes pusviru — tā viņi, elpu aizturējuši, mazliet noliekušies uz priekšu, vēroja, kas tagad ar mani notiks.
Pēc brīža ķirzakai bezjēdzīgā graušana bija apnikusi un viņa atlaida manu pirkstu. Es rūpīgi ieliku rāpuli maisiņā un aizsēju ciet, tad griezos pie medniekiem.
Nu, redzējāt? — es vaicāju. — Ķirzaka man iekoda, vai ne?
Kost gan, ser, — pēddziņi godbijīgi čukstēja.
Nu labi. Un tagad jūs domājat, ka ķirzaka mani saindēja, vai ne? Un man jāmirst?
Nē, ser. Ja šitas zvērs masa iekost un masa tūlīt nemirt, tad masa nemirt arī vēlāk.
Pareizi, es nemiršu, jo man ir zāles, — es sameloju un tēlotā samulsumā paraustīju plecus.
Manu izdarību nolūks nekādā ziņā nebija pieradīt baltā cilvēka pārākumu pār melno; šī mazā izrāde man bija vajadzīga tāpēc, ka es dedzīgi vēlējos iegūt pēc iespējas vairāk ke fong gū un zināju, ka bez Bafutas pēddziņu palīdzības un līdzdalības es tās nedabūšu. Lūk, tāpēc man bija jāuzvar viņu bailes, un to varēja panākt, vienīgi pierādot, ka manas noslēpumainās zāles ir varenākas par ke fong gū šķietami nāvīgo kodienu.
Vēlāk, es sevī prātoju, sagādāšu saviem medniekiem lielā daudzumā kaut kādu nekaitīgu šķidrumu — tās būs manas brīnumzāles —, un, bruņojušies ar šo spēka eliksīru, viņi dosies medībās, lai atgrieztos ar pilniem maisiem vizuļojošu ke fong gū.
Atpakaļ uz Bafutu es soļoju cienīgā gaitā, lepni nesdams vērtīgo scinku, priecīgs un apmierināts, ka esmu izgudrojis veiklu paņēmienu, kā dabūt lielākā skaitā šos skaistos rāpuļus. Aiz manis klusēdami teciņus gāja pēddziņi, viņu sejās vēl arvien bija tā pati godbijīgā izteiksme. Ikreiz, kad mums gadījās sastapt ceļā kādu cilvēku, pēddziņi tam steidzās īsi pavēstīt par manu varenību; es dzirdēju pārsteiguma un šausmu izsaucienus, kad viņi stāstīja šo pasaciņu, kas, bez šaubām, ar katru atkārtojumu tika arvien vairāk izskaistināta.
Kad mēs sasniedzām manu villu un ķirzaka bija droši ievietota lielā kastē, es pasaucu pēddziņus un griezos pie viņiem ar īsu uzrunu. Es atgādināju, ka viņi savām acīm nupat pārliecinājās par manu zāļu spēku, kas droši sargā pret ke fong gū kodieniem.
Mednieki dedzīgi māja ar galvām. Tā kā man vajag daudz šādu ķirzaku, es turpināju, esmu nolēmis jau rītā sagādāt saviem medniekiem pietiekamā vairumā brīnišķīgās zāles, tad viņi varēs droši doties medībās un sameklēt man nepieciešamās ke fong gū. Es vēlīgi pasmaidīju, gaidīdams sajūsmas kliedzienus. Bet mednieki klusēja — viņi švīkāja kāju pirkstus ceļa putekļos un izskatījās pavisam sadrūmuši.
Nu? — es pēc laba brīža iejautājos. — Jūs neesat ar mieru?
Nē, masa, — viņi nomurmināja,
Kāpēc neesat ar mieru? Vai tad jūs nedzirdējāt, ka es došu jums šīs labās zāles? Kāpēc jūs baidāties?
Viņi kasīja pakaušus, švīkāja kājas, bezpalīdzīgi raudzījās cits citā, līdz viens no viņiem galu galā saņēma dūšu un sāka runāt.
Masa, — viņš sacīja, vairākkārt nokrekšķinājies, — tās zāles ir labas zāles. Mēs to zināt. Mēs redzēt, kā tas zvērs masa iekost un masa nemirt,
Un tad?
Sitas burvju zāles ir priekš baltā cilvēka. Tās nav priekš melnā. Priekš masa tās zāles ir labas, priekš mums nav labas.
Veselu pusstundu es noņēmos ar viņiem: strīdējos, lūdzos, centos pierunāt. Viņi bija pieklājīgi, bet nelokāmi: zāles ir labas, bet tās domātas baltajiem cilvēkiem un nav derīgas melnajiem. Tā bija viņu pārliecība, un viņi pie tās cieši turējās. Ko visu es nesarunāju, cenzdamies grozīt mednieku prātus, bet nekas nelīdzēja. Beidzot, galīgi noskaities un sašutis par labi iecerētā plāna izgāšanos, es atlaidu pēddziņus mājās un devos ieturēt maltīti.
Tai pašā vakarā nedaudz vēlāk pie manis iegriezās Fons ar džina pudeli piecu padomnieku pavadībā. Mēs nosēdējām mēness apspīdētajā verandā kādu pusstundu, brīvā, nepiespiestā sarunā pārcilādami dažādus tematus, bet tad Fons piebīdīja savu krēslu tuvāk manējam un paliecās uz priekšu, dāvādams man savu plato, jauko smaidu, kas apgaismoja visu viņa seju.
Viens vīrs man stāstīja — tu esot noķēris ke fong gū, — viņš teica. — Vai tas vīrs runāja taisnību?
Jā gan, — es atbildēju, piekrītoši pamādams ar galvu, — ke fong gū ir lielisks medījums.
Tas vīrs teica, ka tu noķēri šo zvēru ar kailu roku, — Fons turpināja. — Varbūt viņš man sameloja, ko? Ke fong gū ir dikti nelabs zvērs, to nevar ķert ar kailu roku. Kādudien tas tevi nogalēs, vai nav tiesa?
Nē, — es stingri atteicu, — vīrs nav melojis. Es patiešām noķēru šo dzīvnieku ar kailu roku.
Padomnieki nostenējās vien, izdzirduši šo paziņojumu, bet Fons atslējās krēslā un raudzījās manī plati ieplestām acīm.
Un ko tas zvērs darīja, kad tu viņu noķēri? — viņš beidzot ievaicājās.
Viņš man iekoda.
Ā-ā-ā-ā! — Fons un padomnieki vienā mutē izsaucās.
Lūk, te ke fong gū man iekoda, — es sacīju, pastiepdams Fonam pretī roku, viņš atrāvās no tās kā dzelts, it kā es būtu pavērsis pret viņu šautenes stobru. Fons un padomnieki aplūkoja manu pirkstu no droša atstatuma, savā starpā dzīvi sarunādamies.
Kāpēc tu nenomiri? — Fons beidzot apjautājās.
Kāpēc nenomiru? — es jautāju pretī, saraucis pieri. — Kāpēc man būtu jāmirst?
Bet tas zvērs ir ļoti bīstams, — Fons satraukts bilda. — Tas briesmīgi kož. Ja melnais cilvēks to paņem rokā, viņš tūlīt nomirst. Kāpēc tu nenomiri, mans draugs?
Redzi, man ir īpašas zāles, kas mani aizsargā, — es bezbēdīgi sacīju. Un atkal visi klātesošie reizē iesaucās «ā-ā-ā!».
Vai tās ir eiropiešu zāles? — Fons jautāja.
Jā. Gribi — es parādīšu!
Jā, jā, diži gan! — viņš steidzīgi attrauca.
Visi klusēdami sēdēja un gaidīja, kamēr es atnesu
savu mājas aptieciņu; es izņēmu no tās paciņu bor- skābes pulvera un iebēru sev mazliet saujā. Nu visi staipīja kaklus un liecās uz priekšu, lai to apskatītu. Tad es ielēju glāzē ūdeni, iebēru tajā pulveri un samaisīju, pēc tam ar iegūto šķidrumu ieberzu sev plaukstas.
Tas ir viss! — es sacīju un izpletu rokas kā burvju mākslinieks. — Tagad ke fong gū nevar mani nogalēt.
Es piegāju pie scinku kastes, atvēru to un tad pagriezos pret saviem viesiem ar ķirzaku rokā. Nošvīk- stēja drānas, un visi padomnieki, cits citu grūstīdami, paniskās bailēs aizbēga uz verandas otru galu. Fons palika sēžam krēslā kā pienaglots, bet, kad es nācu viņam tuvāk, viņa sejā atspoguļojās šausmas un pretīgums. Es nostājos Fona priekšā un pastiepu viņam pretī rāpuli, kas cītīgi pūlējās nokost man pirkstu.
Are… vai redzi? — es sacīju. — Sis dzīvnieks nespēj mani nonāvēt.
Jā-ā-ā! — Fons smagi noelsās, kā apmāts vērodams ķirzaku. Beidzot viņš atrāva no tās izbrīnīto skatienu un palūkojās augšup uz mani.
Sitās zāles, — viņš aizsmacis runāja, — vai tās der melnam cilvēkam?
O jā, tās ļoti labi noder melnajam cilvēkam.
Un melnais cilvēks nemirs?
Nekādā ziņā, mans draugs.
Fons atkrita krēslā un raudzījās manī kā brīnumā.
Vī-ī-ī, — viņš beidzot noteica, — tās gan ir dižas zāles.
Varbūt tu gribi tās izmēģināt? — es nevainīgi iejautājos.
Es — es — jā, jā, tas būtu diži, — Fons satraukti atbildēja.
Es nedevu viņam laiku apdomāties, ievietoju ķirzaku atpakaļ būrī un sagatavoju vēl mazliet borskā- bes šķīduma. Parādīju, kā ar to ierīvēt lielās roktes; viņš tās berzēja krietni ilgi. Tad es atnesu ķirzaku kasti, izņēmu ke fong gū un sniedzu to Fonam.
Satraucošais brīdis bija klāt; ap mums ciešā lokā nostājās padomnieki un saspringtām sejām, aizturētu elpu skatījās, kas notiks; Fons aplaizīja lūpas, izstiepa roku pēc ķirzakas, tad to nervozi atrāva un no jauna sniedzās pēc rāpuļa. Mirkli viņa roka neziņā svārstījās virs pasakainās krāsās mirdzošās ķirzakas, tad viņš dziļi ievilka elpu un cieši sagrāba rāpuli ap vidu.
A-ā-ā! — novaidējās padomnieki.
Ēhē! Nu man tā ir rokā! — Fons ieaurojās un saspieda nelaimīgo ķirzaku tik cieši, ka es jau saku baiļoties par tās dzīvību.
Palaid ķirzaku vaļīgāk, — es lūdzos, — tu to nospiedīsi, ja turēsi tik cieši.
Bet Fons bija kā apmāts aiz bailēm un prieka par savu pārdrošību un spēja vienīgi nekustīgi sedet un lūkoties uz ke fong gū, kas spirinājās viņa roka, visu laiku murminādams: «Nu man tā ir rokā … Nu man tā ir rokā,» — līdz beidzot man nācās ar varu atbrīvot nabaga ķirzaku un ievietot atpakaļ kastē.
Fons apskatīja savas rokas, tad bērnišķīgā sajūsmā pavērās augšup uz mani. Padomnieki dedzīgi kaut ko pārsprieda savā starpā. Fons māja man ar rokam un sāka smieties. Viņš smējās un smējās, locīdamies savā krēslā, pliķēdams sev pa gurniem, klepodams un siekalodamies, kamēr no acīm sāka tecēt asaras. Arī man pielipa viņa jautrība, un es smējos līdz ar viņu, tad mums pievienojās padomnieki. Mēs sēdējām un smējāmies, piecirtām kājas un atkal smējāmies; tā vien šķita — smiekliem nebūs gala; daži padomnieki novēlās gar zemi, cīnīdamies pēc elpas, bet Fons vārgi atlaidās krēslā, kratīdamies nepārvaramos smieklos.
Par ko jūs smejaties? — es beidzot izsvepstēju.
Ir gan joki, — Fons sacīja, un atkal viņam uznāca smieklu lēkme, — ilgu, ilgu laiku, kopš pašas mazotnes, man bija bail no šī zvēra. Jā, jā! Es dikti baidījos. Bet tagad tu iedevi man zāles un es vairs nebaidos.
Viņš no jauna atkrita krēslā, sajūsmināts par saviem vārdiem, un smējās aizraudamies.
Ke fong gū, nu tavs laiks pagājis, tevis es vairs nebīstos, — viņš buldurēja.
Stīvi, līki no lielās smiešanās mēs pabeidzām iztukšot džina pudeli; Fons atgriezās savā villā, rokā viņš cieši turēja borskābes paciņu. Es tiku viņu brīdinājis, ka manas zāles sekmīgi darbojas pret ke fong gū, agamāifi un gekoniem, bet tās nekādā ziņā nedrīkst lietot pret čūskām, jo pret šo rāpuļu kodieniem tās ir bezspēcīgas.
Kā es biju cerējis, nākamajā dienā visā ciemā to vien runāja, ka Fons ieberzis rokas ar manām zālēm un kļuvis neievainojams, viņš paņēmis rokā ke fong gū un tomēr palicis dzīvs.
Pēcpusdienā pie manis ieradās Bafutas pēddziņi laipni un mīlīgi kā saulītes.
Kas noticis? — es dzedri iejautājos.
Masa, — pēddziņi sacīja, — iedot mums šitās zāles, ko dot Fonam, un mēs iet masa medīt ke fong gū-
Tai pašā vakarā es ieguvu divas kastes, pilnas ar brīnišķīgajām kalnu savannu scinkām; Bafutas pēddziņi, vesela apbrīnotāju pūļa ielenkti, omulīgi dzēra alu un sīki jo sīki pārstāstīja savas medību veiksmes un, bez šaubām, kur vajadzīgs, neiztika bez izpušķojumiem.
Es sēdēju verandā un ari klausījos, bet tai pašā laikā rakstīju zīmīti tuvākajai aptiekai ar lūgumu atsūtīt man vēl vienu paciņu borskābes. Es biju pārliecināts, ka tā man vēl noderēs.