— Šovakar vēlos vārīt uz tava pavarda un šo nakti pārgulēt zem tava jumta, — es paziņoju, ieiedams vecā Ebitsa būdā; viņš tikai truli pablenza manī ar savām nespodrajām acīm, bet Zilla mani pagodināja ar skābu ģīmi un nicīgu ņurdienu. Zilla bija viņa sieva, un gar visu Jukonu nebūs vairs otras vecas indiānietes ar tik skarbu mēli un tik īgnu prātu. Es arī neapstātos pārnakšņot tieši pie viņiem, ja vien mani suņi nebūtu tik pārguruši vai ja ciematā atrastos vēl kāds cits iemītnieks. Bet apdzīvota bija vienīgi šī būda, un tā nu gribot negribot šinī būdā es arī meklēju patvērumu.
Vecais Ebitss pa reizītei saņēmās un salasīja kopā sava izšķobītā saprāta paliekas, un tā viņa acīs te paspīgoja sajēgas dzirkstītes, te tūdaļ arī apdzisa. Kamēr es gatavoju sev maltīti, viņš pat dažas reizes kā laipns namatēvs apjautājās, kā man ar veselību, cik man suņu un vai tie stipri nodzīti, cik lielu ceļa gabalu es šodien nobraucis. Bet Zilla tad ikreiz rādīja jo sirdīgāku vaigu un ņurdēja vēl nīgrāk.
Tomēr jāatzīst, ka jautrībai viņiem tiešām trūka jebkāda iemesla. Tur viņi abi sakņupuši tupēja pie pavarda, divi cilvēki tuvu mūža galam, veci, izdēdējuši un nevarīgi, reimatisma savilktiem locekļiem, bada novārdzināti, un ceptās gaļas smarža viņiem sagādāja tīrās mocības. Gurdi, bezcerīgi viņi klanījās uz priekšu un atpakaļ, un ik piecas minūtes Ebitss izdvesa klusu kunkstu. Ne tik daudz aiz sāpēm viņš kunkstēja kā aiz sāpīga gurdenuma. Smagā nasta, ko dēvē par dzīvi, bija viņu nomocījusi, un vēl vairāk viņu mocīja bailes no nāves. Tā ir vecuma mūžīgā traģēdija — ar gadiem dzīves prieki izgaisuši, bet alkas pēc nāves nav stājušās to vietā.
Briežgaļa sprakstēdama čurkstēja pannā, un es vēroju, kā vecā Ebitsa nāsis trīs un raustās, ieelpojot ēdiena smaržu. Uz brīdi viņš pat pierima klanīties un piemirsa kunkstēt, bet sejā viņam šķita pavīdam saprāta izteiksme.
Zilla turpretī klanījās vēl žiglāk un pirmo reizi dzirdami izdvesa savas ciešanas — ar tādiem kā skarbiem, aprautiem rējieniem. Man uzmācās iedoma, ka viņi izturas tieši tāpat kā izbaduši suņi, un šī iztēles aina bija tik spilgta, ka es nepavisam nebrīnītos, ja pēkšņi izrādītos, ka Zillai ir aste un viņa to būkā pa grīdu — kā jau daždien suns. Ebitss ērmoti vaikstījās un vai ik brīdi pārtrauca klanīšanos, lai, uz priekšu sakucies, tuvinātu drebošās nāsis garšīgi smaržojoša kārdinājuma avotam.
Kad es katram pasniedzu šķīvi ceptas gaļas, viņi rija kārīgi, skaļi šmakstinādami, — izdrupušie zobi čamstēja, krūtis sēca, to visu pavadīja nemitīga sprauslošana un murdēšana. Vēlāk, kad katram biju iedevis pa krūzei verdoši karstas tējas, trokšņi pieklusa. Sejas tiem laistījās labsajūtā un apmierinātībā. Zillas skarbi savilktā mute atslāba tiktāl, ka varēja izdvest labpatikas nopūtu. Viņi arī vairs neklanījās, bet šķita ieslīguši rāmā apcerē. Tad Ebitsa acīs parādījās miklums — un es sapratu, ka viņam kļuvis pašam sevis žēl. Ilgā meklēšana, līdz atradās pīpes, skaidri liecināja, ka sen tiem nav bijis tabakas, un kāre pēc šīs narkotikas padarīja veco vīru tik nevarīgu, ka man vajadzēja iededzināt viņa pīpi.
— Kāpēc jūs esat vieni paši ciematā? — es ievaicājos. — Vai tad visi citi apmiruši? Vai te pāri gājusi nikna sērga? Un jūs vienīgie palikuši starp dzīvajiem?
Vecais Ebitss papurinaja galvu un atteica:
— Nē, nav bijis nekādas niknas sērgas. Visi ciemata ļaudis aizgājuši medīt gaļu. Mēs parak veci, mūsu kājām vairs nav spēka, mūsu muguras vairs nespēj nest apmetņu un ceļa nastas. Tālab esam palikuši še un gaidām, kad jaunie vīrieši atgriezīsies ar gaļu.
— Un kas par to, ja arī jaunie atgriezīsies ar gaļu? — Zilla skarbi noprasīja.
— Varbūt tiem atgriežoties būs pulka gaļas, — viņš cerību pilns nomurmināja.
— Lai arī būtu pulka gaļas, — viņa attrauca vēl skarbāk nekā pirmāk. — Kas no tā tiks tev un man? Daži kauli, ko krimst mūsu vecajām bezzobu mutēm. Bet treknie mugurgabali, iekšas un mēles — tie visi, vecais, nokļūs citās mutēs, ne tavējā, ne arī manējā.
Ebitss nodūra galvu un sāka klusītēm šņukstēt.
— Nav vairs neviena, kas mums medītu gaļu, — viņa izsaucās, nikni pavērsdamās pret mani.
Viņas žests pauda apsūdzību, un es paraustīju plecus, likdams saprast, ka neapzinos nekādu vainu noziegumā, ko man uzkrauj.
— Zini, ak, baltais cilvēk, tā ir tavas cilts vaina, visu balto cilvēku vaina, ka mums abiem ar vīru mūža galā nav vairs gaļas un mēs sēžam aukstumā bez tabakas.
— Nē, — Ebitss drūmi noteica ar skaidrāku taisnības izjūtu. — Mums ir nodarīts pāri, tas tiesa; tomēr baltais cilvēks nezināja, ka dara mums pāri.
— Kur ir Moklans? — Zilla uzstājīgi prasīja. — Kur tavs stiprais dēls Moklans un tās zivis, ko viņš arvien labprāt nesa, lai tu tās ēstu?
Vecais vīrs papurināja galvu.
— Un kur ir Bidaršiks, tavs stiprais dēls? Viņš arvien bija varens mednieks, un arvien viņš no brieža un ka- ribu parnesa tev gardos mugurgabala treknumus un mīkstās žāvētās meles. Es vairs neredzu neviena trekna mugurgabala un nevienas mīkstas žāvētas mēles. Tavs vēders jau dienām ilgi pildīts ar tukšumu, un cilvēkam no tas nožēlojamās meļu cilts nākas tevi pabarot.
— Nē, — vecais Ebitss laipnā garā iejaucās, — baltais cilvēks nav melis. Baltais cilvēks runā patiesību. Allaž un arvien baltais cilvēks runa patiesību. — Viņš uz brīdi apklusa, apsvērdams, ar kādiem vārdiem izteikt mērenāk to bargo, kas viņam sakāms. — Tomēr baltais cilvēks runā patiesību dažādi. Šodien viņš runā patiesību vienādi, rīt viņš runā patiesību otrādi, un nav iespējams saprast ne viņu, ne arī viņa patiesības ceļus.
— Šodien runāt patiesību vienādi, rīt runāt patiesību otrādi — tas nozīmē melot, — skanēja Zillas negrozāmais spriedums.
— Balto cilvēku izprast nav iespējams, — Ebitss tiepīgi palika pie sava.
Gaļa, tēja un tabaka, šķiet, bija atkal atgriezušas viņu dzīvē, un viņš spēja stingrāk saistīt domu tēlus, kas slīdēja gar vecuma aizmiglotajām acīm. Viņš pat saslējas staltāk. Balss bija zaudējusi žēlabaino un smilkstošo pieskaņu, kļūdama spēcīga un noteikta. Viņš pievērsās man cienīgi, uzrunādams mani kā līdzīgs līdzīgu.
— Baltā cilvēka acis nekad nav slēgtas, — viņš iesāka. — Baltais cilvēks redz visu, viņš domā lielas domas un ir ļoti gudrs. Tomēr baltais cilvēks vienu dienu nav tāds pats ka baltais cilvēks citu dienu, un izprast viņu nav iespējams. Viņš neko nedara allaž vienādi. Un neviens nespēj nojaust, kā viņš rīkosies turpmāk. Indiānis vienu un to pašu lietu allaž dara vienādi. Briedis allaž nāk lejā no augstajiem kalniem, kad iestājusies ziema. Lasis allaž ierodas pavasarī, kad ledus upē izgājis. Visa dzīva radība allaž mēdz visu ko darīt vienādi, un indiānis to zina un saprot. Bet baltais cilvēks neko nedara vienādi, un indiānis to nespēj ne zināt, ne saprast.
Tabaka ir ļoti laba. Tā ir barība izsalkušam cilvēkam. Spēcīgu vīru tā dara stiprāku un niknajam liek aizmirst dusmas. Tādēļ arī tabaka ir dārga. Tā ir ļoti dārga. Indiānis dod lielu lasi par vienu tabakas lapu, un šās tabakas viņam pietiek ko zelēt ilgam laikam. Tabakas sulā jau slēpjas viss labums. Kad tā plūst lejup pa rīkli, tā dod patīkamu sajūtu iekšpusē. Bet baltais cilvēks! Kad mute tam pilna ar tabakas sulu, ko viņš dara? So sulu, šo milzum dārgo sulu viņš izspļauj sniegā, un pagalam ta ir. Vai baltajam cilvēkam patīk tabaka? Es nezinu. Bet, ja viņam tabaka patīk, kālab viņš izspļauj pašu dārgāko un liek tam sniega iet boja? Tā ir liela muļķība, kas nav izprotama.
Viņš apklusa, papakšķināja pīpi un, pamanījis, ka tā izdzisusi, padeva to Zillai, kas notrausa baltajam cilvēkam veltīto nievu smīnu no lūpām, lai sakļautu tās ap pīpes kātu. Ebitss šķita no jauna atslīgstam vecuma vārgumā, stāsts palika nepabeigts, un es ievaicājos:
— Kas tad noticis ar taviem dēliem Moklanu un Bi- daršiku? Un kālab jūs abi ar veco sievu mūža galā esat bez gaļas?
Viņš uztrūkās kā no snaudas un ar pūlēm atslējās.
— Zagt nav iabi, — viņš teica. — Ja suns pakampj tavu gaļu, tu sit suni ar rungu. Tāds ir likums. Tas ir likums, ko cilvēks devis, un sunim jādzīvo pēc šā likuma, citādi dabūs just rungu. Ja cilvēks paņem tavu gaļu vai tavu laivu, vai tavu sievu, tu nokauj šo cilvēku. Tads ir likums, un tas ir labs likums. Zagt nav labi, un tālab ir likums, ka cilvēkam, kas zog, jāmirst. Kas lauž šo likumu, tam smagi jācieš. Un mirt — tās ir smagas ciešanas.
— Bet, ja tu nonāvē cilvēku, kālab tad suni tu nenosit? — es vaicāju.
Vecais Ebitss palūkojās manī izbrīnījies kā bērns, kamēr Zilla gluži atklāti noņirdza par manu aplamo jau- tājumu.
— Tāds, rau, ir baltā cilvēka ceļš, — Ebitss nomurmināja vieglā rezignācijā.
— Tāda ir baltā cilvēka muļķība, — Zilla atcirta.
— Lai tad vecais Ebitss pamāca balto cilvēku gudrībā, — es laipni ierosināju.
— Suni nenosit tāpēc, ka tam jāvelk cilvēka kamanas. Cilvēks nekad nevilks otra cilvēka kamanas, tālab arī cilvēku nokauj.
— Ak tā, — es nomurmināju.
— Tāds ir likums, — vecais Ebitss turpināja. — Bet nu uzklausi, ak, baltais cilvēk, un es tev pastāstīšu par lielu muļķību. Dzīvo kāds indiānis. Viņa vārds ir Mobitss. Viņš nozog baltajam cilvēkam divas mārciņas miltu. Ko nu baltais cilvēks dara? Vai viņš sit Mobitsu? Nē. Vai viņš nokauj Mobitsu? Nē. Ko tad viņš dara ar Mobitsu? Es tev pastāstīšu, ak, baltais cilvēk. Viņam ir māja. Viņš paņem Mobitsu tajā mājā. Jumts tai ir ciešs. Sienas ir biezas. Viņš kurina uguni, lai Mobitsam būtu silti. Viņš dod Mobitsam daudz ko ēst. Tas ir labs ēdiens. Savu mūžu Mobitss vēl nav ēdis tik labu barību. Tur ir žavēta gaļa un maize, un pupu bez sava gala. Mobitss dzīvo labas dienas.
Pie durvīm ir liela atslēga, lai Mobitss nebēgtu projām. Tā arī ir varena muļķība. Mobitss nemaz negrib bēgt. Tajā vietā taču visu laiku ir bagātīgs ēdiens un siltas segas, un liels pavards. Būtu pavisam muļķīgi bēgt projām. Mobitss nav muļķis. Trīs mēnešus Mobitss paliek taja vietā. Viņš ir nozadzis divas mārciņas miltu. Par to baltais cilvēks gādīgi aprūpē viņu. Mobitss apēd daudz mārciņu miltu, daudz mārciņu cukura, bet gaļas un pupu viņš ēd bez gala. Tāpat Mobitss dzer daudz tējas. Pēc trim mēnešiem baltais cilvēks atver durvis un saka, lai Alobitss iet projām. Mobitss negrib iet projām. Viņš ir ka suns, kas ilgu laiku barots vienā vietā. Viņš grib palikt tajā vietā, un baltajam cilvēkam Mobitss dzišus japadzen. Tā nu Mobitss pārnāk atpakaļ savā ciematā, un viņš ir nobarojies resns. Tāds ir baltā cilvēka ceļš, un tas nav izprotams. Tā ir muļķība, milzīga muļķība.
— Bet tavi dēli? — es nemitējos taujāt. — Tavi stiprie dēli un bads vecuma dienās?
— Dzīvoja Moklans, — Ebitss sāka stāstīt.
— Spēcīgs vīrs, — māte viņu pārtrauca. — Viņš varēja mērkt airi ūdenī augu dienu un nakti un ne reizes neapstājas, jo atpūtas viņam nevajadzēja. Viņš labi zināja laša paražas un ūdens paražas. Viņš bija ļoti gudrs.
— Dzīvoja Moklans, — Ebitss atkārtoja, neņemdams vērā sievas iejaukšanos. — Pavasarī viņš aizbrauc lejup pa Jukonu kopā ar citiem jauniešiem, lai tirgotos Kem- bela fortā. Tur ir veikals, kas pilns ar baltā cilvēka labajām mantām, un tur dzīvo tirgotājs, vārdā Džounss. Tapat tur ir balto cilvēku zintnieks, ko jūs saucat par misionāru. Bet tur pie Kembela forta ir neganti ūdeņi, kur Jukona kļūst tieviņa kā jauna meitene un ūdens skrien ātri, un straumes plūst gan uz šo pusi, gan uz to pusi un sanāk atkal kopā, un tur ir atvari un krāces, un straumes allažiņ mainās, un ūdens līmenis mainās, tā ka divas reizes pēc kārtas tas nekad nebūs tads pats. Moklans ir mans dēls, un tādēļ viņš ir dūšīgs vīrs…
— Vai tad mans tēvs nebija dūšīgs vīrs? — Zilla noprasīja.
— Tavs tēvs bija dūšīgs vīrs, — Ebitss atzina, acīm redzami vēlēdamies par katru cenu saglabat majas mieru. — Moklans ir tavs un mans dēls, tāpēc viņš ir dūšīgs. Viss var būt, ka tieši tava ļoti dūšīgā tēva dēļ Moklans ir pārāk dūšīgs. Tas ir tāpat, it kā katla būtu ieliets par daudz ūdens un tas šļacas pāri. Tā arī Moklanā ir par daudz brašuma, un šis brašums šļācas pāri.
Jaunieši ļoti baidās no negantajiem ūdeņiem pie Kembela forta. Bet Moklans nebaidas. Viņš skaļi nosmejas — ha, ha! — un brauc iekšā negantajos ūdeņos. Bet tur, kur straumes saplūst kopā, laiva apgāžas. Atvara virulis sagrābj Moklanu aiz kājām, un tā viņš virpuļo apkārt un apkārt, grimst arvien dziļāk un dziļāk, un nekad viņš vairs nav redzēts.
— Ai, ai! — Zilla ievaimanājās. — Spēcīgs un gudrs viņš bija — un pie tam mans pirmdzimtais.
— Es esmu Moklana tēvs, — Ebitss teica, pacietīgi ļāvis sievai brītiņu paklaigāt. — Es kāpju laivā un ceļoju lejup uz Kembela fortu iekasēt parādu.
— Parādu! — es izsaucos. — Kādu parādu?