Tajā laikā, kad māte sāka pamest alu, dodamās medībās, vilcēns bija jau pamatīgi iegaumējis likumu, kas aizliedza tuvoties ieejai. Ne vien mātes purns un ķepa neskaitāmas reizes bija viņam šo likumu spēcīgi iepauksnī- juši galvā, bet vilcēnā sāka attīstīties arī baiļu instinkts. Visā savā īsajā, alā pavadītajā mūžiņā vilcēns nebija sastapis neko, no kā vajadzētu baidīties. Taču baiļu izjūta viņā bija modusies. Tā bija nokļuvusi līdz viņam no kāda tāltāla senča caur tūkstoš tūkstošiem paaudžu. Tiešā ceļā viņš to bija mantojis no Vienača un vilcenes, taču savukārt līdz viņiem tā bija nonākusi caur visām iepriekš dzīvojušo vilku paaudzēm. Bailes! — tas ir Pirmatnības novēlējums, un neviena dzīvā radība nespēj izvairīties no tā vai samainīt to pret lēcu virumu.
Tātad pelēkais vilcēns pazina bailes, kaut arī nesaprata, kas tas ir. Viņš, jādomā, pieņēma, ka tas ir viens no dzīves diktētajiem ierobežojumiem. Ar šādu ierobežojumu pastāvēšanu viņš jau bija iepazinies. Viņš zināja, kas ir bads; nespēdams apmierināt izsalkumu, viņš bija spiests izbaudīt šo ierobežojumu. Alas sienu cietais atsitiens, mātes purna skarbais grūdiens,, viņas ķepas sparīgais belziens, vairākos bada periodos pārciestais izsalkums — šie pārdzīvojumi bija izstrādājuši viņā atskārsmi, ka pasaulē ne viss ir atļauts, ka dzīvē ir arī ierobežojumi un aizliegumi. Sie ierobežojumi un aizliegumi ir likumi. Pakļauties tiem nozīmē izvairīties no sāpēm un dzīvot patīkami.
Pelēkais vilcēns neprātoja par šo jautājumu tā kā cilvēki. Viņš tikai klasificēja parādības tādās, kas sagādā sāpes, un tādās, kas sāpes nesagādā. Un, veicis šādu nošķirošanu, vilcēns centās izvairīties no parādībām, kas sagādā sāpes, no visa, kas aizliegts ar noteikumiem un ierobežojumiem, atļaujoties tikai to, kas dzīvi dara patīkamu un ērtu.
Tālab arī, pakļaudamies likumam, ko noteikusi māte, un pakļaudamies likumam, ko iedvesa jaunā, neizprotamā sajūta — bailes, viņš turējās tālāk no alas izejas. Tā viņam bija un palika balta siena, kas dod gaismu. Kamēr māte bija projām, viņš lielākoties gulēja, bet nomoda starpbrīžos izturējās pavisam klusu, apspiezdams smilkstošās raudas, kas pulsēja kaklā un lauzās uz āru.
Reiz, gulēdams nomodā, viņš pie baltās sienas sadzirda neparastas skaņas. Viņš jau nevarēja zināt, ka ārpusē stāv tinis, pats trīsēdams bailēs par savu pārdrošību, un, piesardzīgi ošņādams, cenšas izdibināt, kas alā uzturas. Vilcēns zināja tikai to, ka ošņāšana ir svešāda, kaut kas vēl viņa klasifikācijā neiekļauts, tālab nepazīstams un briesmīgs — jo nepazīstamais ir viens no galvenajiem elementiem, kas sastāda bailes.
Spalva sabozās uz pelēkā vilcēna muguras, taču viņš bozās pavisam klusiņām. Kā viņš varēja zināt, ka pret to, kas ārpusē ošņājas, vajag bozties? Nekādu iepriekšēju zināšanu par to viņam nebija, taču tā bija baiļu ārējā izpausme — baiļu, kas viņā mita, bet kam visā viņa mūžā līdz šim nebija nekāda pamatojuma. Bet bailes pavada vēl kāds instinkts — noslēpšanās instinkts. Vilcēns bija šausmīgi pārbijies, taču gulēja bez kustības, bez skaņas, sastindzis, pārakmeņojies — pēc ārējā paskata gluži kā beigts. Māte, pārradusies mājās, saoda tiņa pēdas, norē- cās, tad, iedrāzusies alā, laizīja un murdzīja vilcēnu neparastā sirsnības uzplūdā. Un vilcēns atskārta, ka nez kādā veidā paglābies no lielām sāpēm.
Taču vilcēnā darbojās arī citi spēki, no kuriem lielākais bija augsme. Instinkts un likums prasīja paklausību, bet augsme prasīja nepakļāvību. Māte un bailes pavēlēja turēties tālāk no baltās sienas. Augsme ir dzīvība, un dzīvība arvien tiecas pie gaismas. Nebija iespējams aizdam- bēt vilcēnā kūsājošo dzīvības paisumu — tas bangoja augstāk ik ar aprīto gaļas kumosu, ik ar jaunu elpas vilcienu. Pēdīgi kādu dienu dzīvības brāzmojums pārspēja bailes un paklausību — un vilcēns izplatu neveikli aizšļūca uz izejas pusi.
Pavisam citādi nekā pārējās sienas, ar kurām vilcēns bija iepazinies, šī siena šķita atkāpjamies, kad viņš tai tuvojās. Vārīgo deguntiņu viņš kā taustīdams bija pastiepis uz priekšu, taču tas nekur nealdūrās pret cietu virsmu. Siena šķita tikpat viegli pašķirama un nejūtama kā gaisma. Tā kā vilcēna acīm šī vieta arvien bija likusies siena ar noteiktu apveidu un tātad arī sastāvu, tad tagad viņš iegāja šai šķietamajā sienā un ienira vielā, no kā tā sastāvēja.
Tas bija apstulbinoši. Viņš taču spraucās cauri kaut kam cietam. Un gaisma arī ik mirkli kļuva spožāka. Bailes urdīja viņu doties atpakaļ, taču augsme skubināja uz priekšu. Piepeši viņš atradās ārpusē pie ieejas alā. Siena, kurā viņš visu laiku domājās atrodamies, tikpat piepeši bija aizvirzījusies kaut kur priekšā neizmērojamās tālēs. Gaisma bija neciešami spilgta. Tā viņu žilbināja. Bez tam viņam reiba galva no negaidītā un satriecošā plašuma visapkārt. Pamazām vilcēna acis pierada pie spožās gaismas, tās sāka pielāgoties attālu priekšmetu skatīšanai. Pirmīt viņš priekšā aizlēkušo sienu vispār bija pazaudējis no redzes loka. Nu viņš to atkal ieraudzīja, taču tā bija atkāpusies ārkārtīgi tālu. Bez tam tā izskatījās pavisam citada. Siena bija ļoti daudzveidīga un raiba, to veidoja koki gar upītes krastiem, kalnu grēdas, kas slējās virs kokiem, un debesis, kas-pacēlās pāri kalniem.
Vilcēnu pārņēma izbailes. Visvairāk gan no šausmīgā nezināmā. Viņš pieplaka uz piekrastes kores alas priekšā un raudzījās pasaulē. Viņš bija ārkārtīgi nobijies. Viss šis svešais bija nepazīstams, tālab šķita naidīgs. Tāpēc ik spalva uz vilcēna muguras bija saslējusies un lūpas atvilkušās, mēģinot izdvest negantu un biedējošu rūcienu.
Līdz nāvei pārbijies, kusls vilcēns raidīja draudīgu izaicinājumu visai plašajai pasaulei.
Nekas nenotika. Vilcēns tikai skatījās un skatījās, savā ziņkārē aizmirsdams, ka jārūc. Viņš pat aizmirsa baidīties. Šobrīd bailes bija pārspējusi augsme, kas pieņēmusi ziņkārības veidu. Vilcēns jau sāka atšķirt tuvākos priekšmetus — neaizsegtu upes strēmeli, kas vizuļoja saulē, nokaltušu priedi, kas auga nogāzes piekājē, un pašu nogāzi, kas slīpi slējās augšup viņam pretī un izbeidzās divas pēdas zem kraujas kores, uz kuras viņš tupēja.
Pelēkais vilcēns visas sava mūža dienas bija pavadījis uz līdzenas grīdas. Viņš nekad nebija kritis un apdauzījies. Viņš pat nezināja, kas ir kritiens. Tālab viņš droši spēra soli tukšā gaisā. Pakaļkājas vēl palika uz kores alas priekšā, bet pats viņš jau uz galvas gāzās lejup. Zeme iebelza pa degunu tik sāpīgi, ka vilcēns iekaucās. Tad viņš ripu ripām sāka velties lejup pa nogāzi. Viņš bija līdz nāvei pārbijies. Pēdīgi nezināmais bija viņu satvēris. Tas turēja viņu ciet mežonīgā grābienā un grasījās nodarīt viņam kaut ko šausmīgu. Bailes nu bija pārspējušas augsmes rosmi, un viņš smilkstēja kā daždien pārbiedēts kucēns.
Nezināmais draudēja ar kādām vēl šausmīgākām ciešanām — mazais vilcēns pat neatskārta, kas tas varētu būt, un smilkstēja un kauca bez mitas. Šis te nu bija pavisam citādi nekā toreiz, kad nezināmais tikai glūnēja no malas un kad aiz bailēm vajadzēja gulēt kā sasalušam. Nu nezināmais bija viņu pilnīgi paņēmis savā varā. Klusēšana tik un tā neko nelīdzētu. Bez tam — vilcēnu plosīja ne jau vairs bailes, bet paniskas šausmas.
Taču nogāze pamazām kļuva lēzenāka, un tās pakāje bija apaugusi ar zāli. Te vilcēns ripoja arvien lēnāk. Pēdīgi apstājies pavisam, viņš vēl pēdējo reizi izgrūda izbaiļu kaucienu un tad ilgu, žēlabainu smilkstu. Pēc tam, it kā tas būtu pats par sevi saprotams, it kā viņš savā mūžā jau tūkstošiem reižu būtu sakopis tualeti, vilcēns sāka steigšus laizīt kažociņu, tīrīdams nost pielipušās sakaltušā māla drupatas.
Tad viņš atkal atsēdās un paskatījās visapkārt, kā varētu skatīties pirmais cilvēks, kas no Zemes nokļuvis uz Marsa. Vilcēns bija izlauzies cauri sienai uz pasauli, nezināmais bija viņu palaidis vaļā, un te viņš sēdēja sveiks un vesels. Taču pirmais cilvēks uz Marsa nebūtu tur redzējis tik daudz sveša un nepazīstama kā vilcēns šeit. Bez kādām iepriekšējām zināšanām, bez kāda brīdinājuma, ka vispār kaut kas tāds eksistē, vilcēns bija nokļuvis pilnīgi jaunā pasaulē, kas nu jāizpētī.
Tikko šausmīgais nezināmais bija atlaidis vilcēnu, tas tūdaļ aizmirsa, ka nezināmais ir šausmīgs. Viņš izjuta tikai ziņkāri par visu, kas ap viņu. Viņš aplūkoja zāli, uz kuras tupēja, dzērveņu cerus sev līdzās un nokaltušās priedes sauso stumbru, kas slējās koku apņemta klajuiniņa malā. Vāvere, skriedama ap stumbru, iedrāzās vilcēnam gandrīz krūtīs un pārbiedēja viņu. Viņš pieplaka un ierūcās. Taču vāvere bija pārbijusies vēl trakāk. Tā uzskrēja kokā un, apmetusies drošā vietā, nikni spurkšķināja lejup.
Tas palīdzēja vilcēnam sadūšoties, un, kaut gan dzenis, ko viņš sastapa nākamo, lika mazulim nodrebēt, viņš tomēr pašpaļāvīgi turpināja ceļu. Viņa pašpaļāvība bija tik liela, ka viņš rotaļīgi pastiepa ķetnu pretī putnam, kas nekaunīgi bija pielēkājis klāt. Par atbildi sekoja sāpīgs knābiens pa pašu degungalu, tā ka vilcēns atkal savilkās čokurā un iesmilkstējās. Šī skaņa satrūcināja pat nekaunīgo putnu, un tas, glābiņu meklēdams, uzspurdza gaisā.
Taču vilcēns mācījās. Viņa miglainā saprāta iedīgļi jau neapzinīgi bija šo to sākuši klasificēt. Ir dzīvi priekšmeti un nedzīvi priekšmeti. Jāuzmanās ir no dzīvajiem priekšmetiem. Nedzīvie priekšmeti arvien paliek, kur bijuši, bet dzīvie kustas apkārt, un nekad nevar zināt, ko tie uzsāks. No tiem var sagaidīt pašu negaidītāko, un uz to viņam jābūt gatavam.
Vilcēns klumburoja ļoti neveikli. Viņš pastāvīgi pret visu ko atdūrās. Zariņš, kas šķita esam nezin cik tālu, jau nākamajā mirklī sita viņam pa degunu vai skrāpēja sānus. Pamats zem kājām bija nelīdzens. Reizēm viņš cēla kāju par augstu un tad klupdams apdauzīja degunu. Citreiz solis bija nomērīts par zemu, un tad viņš apdauzīja ķepu. Tad vēl šie oļi un akmeņi, kas slīdēja un grozījās, kad tiem uzkāpa virsū; no tiem viņš uzzināja, ka arī nedzīvi priekšmeti nepaliek arvien līdzsvara stāvoklī, kā tas bija viņa alā; bez tam sīkie nedzīvie priekšmeti ir daudz mānīgāki par lielajiem — tie katru brīdi spēj nokrist vai sašķobīties. Ikviena neveiksme viņam kaut ko iemācīja. Jo ilgāk viņš soļoja, jo labāk veicās soļošana. Vilcēns iemanījās pielāgoties. Viņš iemācījās aplēst paša muskuļu kustības, apsvērt savu fizisko iespēju robežas,
nomērīt attalumu kā starp dažādiem priekšmetiem, tā ari starp šiem priekšmetiem un sevi pašu.
Vi ņam bija iesaceja veiksme. Dzimis par mednieku (kaut gan pats to nezināja), viņš nejauši uzkūlās medījumam tieši pie savas alas durvīm — savā pirmajā sirojumā pa pasauli. Tikai aiz paša neveiklības viņš nevijus atklāja viltīgi noslēptu baltā rubeņa ligzdu. Viņš vienkārši ievēlās taja. Vilcēns bija nolēmis noiet pa nogāzušās priedes stumbru. Satrunējusī miza atlupa zem viņa kājām, un, izmisīgi kaukdams, vilcēns noslīdēja no apaļīgā stumbra, izgāzās cauri sīku krūmeļu lapotnei un zariem un pašā krūmu biežņā atsitās pret zemi septiņu rubeņa cālēnu pulciņa.
Tie sāka čiepstēt, un vispirms viņš no tiem izbijās. Taču, ievērojis, cik tie maziņi, vilcēns sadūšojās. Cālēni kustējās. Viņš uzlika vienam ķepu virsū, un putnēns sāka drudžainai raustīties. Vilcēnam šī spēlīte iepatikās. Viņš apostīja cālēnu. Viņš paņēma to mutē. Tas spārdīdamies kutināja viņam mēli. Tai pašā mirklī vilcēns atģida, ka ir izsalcis. Žokļi saspiedās ciešāk. Nokriukšķēja sīki kauliņi, un vilcēnam mutē ieplūda siltas asinis. Tās garšoja ļo(i patīkami. Si taču bija gaļa, tāda pati, kādu viņam mēdza dot māte, tikai šī bija dzīva, kustējās starp zobiem un tāpēc bija vēl labāka. Viņš apēda rubenēnu. Nu vilcēns nerima ātrāk, kamēr nebija notiesājis visu perējumu. Tad viņš aplaizīja lūpas tieši tāpat, kā to darīja māte, un sāka rāpties ārā no krūma.
Viņam pretī drāzās spārnots spalvu viesulis. Nikno spārnu brāzmainie sitieni apdullināja vilcēnu tā, ka viņš vairs nekā nespēja apjēgt un saskatīt. Iespiedis galvu starp ķepām, viņš kauca un vaimanāja. Sitieni bira arvien sparīgāk. Rubeņmāte trakoja niknumā. Tad arī vilcēns sadusmojās. Viņš paslējās un rūkdams sāka ar ķepām sist pretī. Iecirtis sīkos zobiņus putna spārnā, viņš to enerģiski raustīja un purināja. Rubeņmāte turējās pretī, ar brīvo spārnu bērdama pār viņu sitienu krusu. Tas bija vilcēna pirmais cīniņš. Viņš bija sajūsmā. Nezināmo viņš bija galīgi aizmirsis. Ne no kā viņš vairs nebaidījās. Viņš taču cīnās, viņš plosa kaut ko dzīvu, un šis dzīvais sit pretī. Bez tam šis dzīvais ir medījums — gaļa. Vilcēnā bija modusies kāre nogalināt. Tikko viņš bija iznīcinājis sīkas dzīvībiņas. Tagad viņš iznīcinās šo lielo dzīvo. Vilcēns bija pārāk aizrāvies un pārāk laimīgs, lai apjaustu, ka ir laimīgs. Viņš trīcēja satraukumā — tādu satraukumu viņš vēl nepazina un tik lielu pārdzīvojumu arī nebija izbaudījis.
Viņš stingri turēja ciet rubeņa spārnu un ņurdēja caur cieši sakostiem zobiem. Rubenis viņu galu galā izvilka ārā no krūma. Kad tas apgriezās un gribēja viņu vilkt atkal krūma patvērumā, vilcēns atrāva putnu atpakaļ klajākā vietā. Rubenis nemitīgi ķērca un dauzīja ar spārnu, bet spalvas lidoja apkārt gluži kā sniegputenis. Vilcēns tvīktin tvīka dedzīgā trauksmē. Cīnītāju cilts asinis bija pamodušās un virmoja viņam pa visām dzīslām. Šī te bija īstā dzīve, kaut gan viņš to neapzinājās. Viņš izpildīja savu sūtību pasaulē; viņš darīja to, kālab bija radīts, — nogalināja medījumu un cīnījās par iespēju to nogalināt. Viņš attaisnoja savu eksistenci, izpildīdams augstāko dzīves uzdevumu; jo dzīves kalngali ir sasniegti tad, kad dzīvais liek lietā visus spēkus, lai veiktu to, kam viņš ir radīts.
Pēc kāda laiciņa rubeņmāte pārstāja cīnīties. Vilcēns vēl arvien cieši turēja to aiz spārniem, abi gulēja zemē un skatījās viens otrā. Viņš mēģināja rūkt vēl draudīgāk un negantāk. Tad rubenis ieknāba viņam degunā, kas jau tā bija cietis iepriekšējās dēkās. Viņš iesmilkstējās, tomēr vaļā nelaidās. Rubenis knāba atkal un atkal. Smilksti jau izvērtās vaimanās. Viņš mēģināja atvilkties no rubeņa tālāk, nemaz neatskārzdams, ka, turot putnu aiz spārna, viņš velk to sev līdzi. Nu jau knābieni birtin bira pa vilcēna apdauzīto deguntiņu. Cīņas kaisme vilcēnā pamazām noplaka; palaidis laupījumu vaļā, viņš pagrieza tam asti un kaunpilnā veidā atkāpās, pa galvu pa kaklu aizkūle- ņodams par klajumiņu.
Klajumiņa otrā pusē viņš nolikās atpūsties krūmu paēnā, mēli izkāris, krūtīm smagi cilājoties, bet vēl arvien sāpošais deguntiņš nejāva pārtraukt smilkstošās vaimanas. Pēkšņi vilcēnu pārņēma nojausma, ka tuvojas kādas briesmas. Nezināmais ar visām savām šausmām atkal brāzās viņam pāri, un vilcēns instinktīvi ielīda krūmos paslēpties. Viņam vēl lienot, viņu apvēdija gaisa strāva, un liels, spārnots ķermenis draudīgā klusumā noslīdēja garām. Vanags, šaudamies lejup no debesu zilgmes. tik tikko nenoķēra viņu.
Kamēr vilcēns gulēja krūmos, atgūdamies no izbīļa un bailīgi lūrēdams ārā, rubeņmāte klajumiņa otrā malā
izpludurēja no savas izpostītās ligzdas. Bēdās par zaudējumu viņa neveltīja uzmanību spārnotajai debesu bultai. Taču vilcēns redzēja, un tas viņam noderēja par brīdinājumu un mācību — viņš noskatījās, kā vanags strauji noplanē lejup, kā viņa ķermenis aizslīd virs pašas zemes, kā nagi iecērtas rubeņa ķermenī, kā rubenis nāves bailēs ieķērcās un kā vanags aši uzšaujas augšup zilgmē, aiznesdams rubeni sev līdzi.
Pagāja ilgs laiks, iekāms vilcēns uzdrīkstējās atstāt savu slēpni. Viņš bija daudz ko iemācījies. Dzīvi priekšmeti ir medījums. Tie noder ēšanai. Bet dzīvi priekšmeti, ja tie ir lieli, var nodarīt sāpes. Tā ka prātīgāk ir ēst mazus dzīvos priekšmetus — tādus kā rubeņa cālēni — un likt mierā lielus dzīvos priekšmetus — tādus kā rubeņmāte. Taču savā ziņā vilcēns izjuta vieglu godkāres tvīksmi un slepenu vēlēšanos vēlreiz izcīnīt kauju ar šo rubeņināti — tikai vanags bija to aiznesis. Varbūt kaut kur ir vēl citas rubeņmātes. Jāiet un jāpaskatās.
Pa krasta terasēm vilcēns nokāpa pie paša strauta. Ūdeni viņš vēl nekad nebija redzējis. Tas izskatījās ļoti piemērots staigāšanai. Nekādu grumbuļu virspusē. Vilcēns drosmīgi spēra kāju uz priekšu — un, bailēs brēkdams, nogāja dibenā, no jauna iekrizdams nezināmā apkampienos. Ūdens bija auksts, un, strauji elsodams, vilcēns aizrijās. Plaušās ieplūda nevis gaiss, kas aizvien bija pavadījis vilcēna elpošanu, bet gan ūdens. Vilcēns smaka nost, un šī sajūta līdzinājās nāves šausmām. Tā viņam arī nozīmēja nāvi. Vilcēnam nebija apzinīgas apjautas, kas ir nāve, bet, tāpat kā ikviens Pirmatnības dzīvnieks, viņš to instinktīvi nojauta. Nāve ir vislielākās sāpes, ko vien var nodarīt. Tā ir pati nezināmā būtība, visu nezināmā šausmu sakopojums, vislielākā un neaptveramākā katastrofa, kāda ar viņu var notikt, par ko viņš nezina itin nekā, bet no kā bailēs gaida itin visu.
Vilcēns iznira virs ūdens, un svaigais gaiss alpām ieplūda atvērtajā rīklē. Otrreiz viņš vairs nenogrima. It kā jau sen būtu paradis tā rīkoties, vilcēns kūla ūdeni ar visām ķetnām un sāka peldēt. Tuvākais krasts atradās tikai kādu jardu no viņa, bet iznirstot vilcēns bija pievērsis tam muguru, viņa acis vispirms ieraudzīja pretējo krastu, un uz to viņš arī tūdaļ sāka peldēt. Strauts bija neliels, bet atvarā tas bija iepleties savu divdesmit pēdu platumā.
Upītes vidū vilcēnu sagrāba straume un sāka nest uz leju. Viņu ierāva tieši nelielajā krācītē atvara otrā malā. Te vairs nebija iespējams peldēt. Mierīgais ūdens pēkšņi bija kļuvis negants. Reizēm vilcēns bija zem ūdens, reizēm virspusē. Visu laiku ūdens viņu sparīgi valstīja, reizēm apvēla apkārt, reizēm grieza riņķī un tad atkal trieca pret klinti. Pie katras klints, pret ko atsitās, vilcēns iekaucās. Viss viņa ceļojums bija kaucienu sērija, un pēc tiem būtu varēts saskaitīt, cik klintīm vilcēns uzdrāzās virsū.
Aiz krāces bija otrs atvars, te vilcēnu satvēra virpulis, maigi aiznesa uz sēkli un tikpat maigi noguldīja uz krastmalas oļiem. Vilcēns drudžainā steigā izrāpās no ūdens un tūdaļ apgulās. Nu viņš par pasauli bija vēl ko iemācījies. Ūdens nav dzīvs. Tomēr tas kustas. Bez tam tas gan izskatās ciets kā zeme, bet īstenībā nepavisam nav ciets. Vilcēna secinājums bija tāds, ka priekšmeti ne vienmēr ir tādi, kādi tie izskatās. Bailes no nezināmā vilcēnam bija iedzimtas, bet tagad tās vēl nostiprināja paša pieredze. Turpmāk viņš, pats par sevi saprotams, visas parādības uztvers ar lielu neuzticību. Pirms uzticēsies kādai parādībai, viņš vispirms pamatīgi izpētīs, kāda tā ir.
Todien vilcēnam bija lemts vēl kaut ko piedzīvot. Viņš bija atcerējies, ka pasaulē taču ir vēl arī tāda būtne kā māte. Un tad viņu pārņēma sajūta, ka nekas cits visā pasaulē viņam nav vajadzīgs, tikai māte. Pēc visām pārdzīvotajām dēkām bija noguris ne tikai viņa ķermenis, bet arī bērnišķīgās smadzenes. Pa visām nodzīvotā mūža dienām kopā tās nebija darbojušās tik spriegi kā šajā vienā dienā. Bez tam vilcēnam nāca miegs. Tālab viņš devās meklēt alu un māti, juzdamies bezgala vientuļš un pamests.
Spraukdamies cauri bieziem krūmiem, vilcēns sadzirda griezīgu, sirdīgu brēcienu. Acu priekšā pazibēja kaut kas dzeltens. Viņš ieraudzīja zebieksti steigšus aizjoņojam no viņa. Tas bija mazs dzīvnieciņš, un vilcēns nemaz nebaidījās. Tad tieši sev priekšā pie pašām kājām viņš pamanīja ārkārtīgi sīku dzīvnieciņu, tikai dažas collas garu,— mazu zebiekstēnu, kas, tāpat kā viņš, bija devies meklēt piedzīvojumus uz savu roku. Tas mēģināja aizmukt no vilcēna. Vilcēns ar ķepu apsvieda to uz muguras. Mazulis dīvaini, spalgi iepīkstējās. Nākamajā mirklī viņa acu priekšā no jauna pazibēja dzeltenais radījums. Viņš atkal izdzirda griezīgo brēcienu, tai pašā mirklī sajuta smagu triecienu no sāniem pret skaustu un juta zebiekstu mātes asos zobus iecērtamies miesā.
Kamēr vilcēns kauca, smilkstēja un rāpās atpakaļ, viņš redzēja zebiekstu māti pielecam pie sava mazuļa un tad kopā ar to pazūdam tuvējā biezoknī. Zebiekstes zobu kodiens skaudri sāpēja, taču vēl vairāk sāpēja viņa sirds, un vilcēns atsēdās, lai, žēlīgi smilkstot, izvaimanātos. Ši zebiekstene taču bija tik maza, bet tik mežonīga! Vēl viņam vajadzēja mācīties, ka salīdzinājumā ar savu lielumu un svaru zebiekste ir vismežonīgākais, atriebīgākais un šausmīgākais plēsoņa Pirmatnējos Ziemeļos. Daļu šo zi- našanu viņam bija lemts apgūt jo drīz.
Vēl vilcēns nebija beidzis smilkstēt, kad zebiekstene jau bija atpakaļ. Viņa vairs nemetās virsū strauji, jo nu jau viņas mazulis bija drošībā. Viņa tuvojās piesardzīgi, tā ka vilcēnam bija dota pilnīga iespēja aplūkot viņas tievo čūskveida ķermeni un izslieto galvu ar neganti nikno izteiksmi — arī tā atgādināja čūsku. Zebiekstes griezīgais, draudīgais brēciens lika vilcēna spalvai sabozties pār visu muguru, un viņš tai brīdinoši uzrūca. Taču tā nāca tuvāk un tuvāk. Sekoja lēciens, tik straujš, ka vilcēna neiemanījusies acs to pat nepamanīja, tikai tievais, dzeltenais ķermenis uz mirkli izzuda no viņa redzes loka. Nākamajā mirklī zebiekste jau karājās viņam pie rīkles, urbdama zobus vilcēna spalvā un miesā.
Papriekšu vilcēns rūca un mēģināja cīnīties, tomēr viņš vēl bija tik maziņš, un šī bija viņam pirmā diena lielajā pasaulē, tā ka rūciens drīz vien pārgāja smilkstoņā, bet cīniņš — mēģinājumā aizbēgt. Zebiekste savu grābienu neatslābināja. Viņa karājās vilcēnam pie kakla, cenzdamās iespiest zobus arvien dziļāk, līdz lielajai kakla vēnai, kur burbuļo dzīvības asinis. Zebiekste ir asiņu dzērēja un allaž cenšas dzert asinis no paša dzīvības avota — rīkles.
Tā arī pelēkais vilcēns būtu dabūjis galu un stāstu par viņu nevarētu uzrakstīt, ja caur krūmiem lieliem lēcieniem nepieskrējusi vilcene. Zebiekste atlaidās no vilcēna un zibenīgā ātrumā metās vilcenei pie rīkles, taču netrāpīja īsto vietu un ieķērās pazodē. Vilcene pasita galvu uz augšu un leju, it kā pātagu vicinādama, nopurināja pieķērušos zebieksti un uzsvieda to augstu gaisā. Turpat gaisā vilcene sacirta žokļus ap tievo, dzelteno ķermeni, un zebiekstei pienāca gals starp dragājošiem zobiem.
Vilcēns vēlreiz izbaudīja mātes pāri plūstošo maigumu. Vilcenes prieks par atrasto bērnu šķita vēl lielāks neka viņa prieks par to, ka ir atrasts. Viņa maigi bikstīja vilcēnu ar purnu un aplaizīja zebiekstes zobu atstātas brūces. Tad māte ar vilcēnu par abiem apēda_ asiņu_ dzērēju, bet pēc tam devās atpakaļ uz alu un likās gulēt.