Vilcēns strauji attīstījās. Divas dienas viņš atpūtās un tad atkal devās ceļojumā projām no alas. Sinī reizē viņš atrada mazo zcbiekstēnu, kura māti bija palīdzējis apēst, un parūpējās par to, lai mazulis aizietu to pašu ceļu. Taču šinī pārgājienā viņš nenomaldījās. Kad sāka just nogurumu, vilcēns atrada ceju atpakaļ uz alu un izgulējās. Pēc tam viņš gāja ārā katru dienu un apguva arvien plašāku apgabalu.
Vilcēns iemācījās precīzāk novērtēt savu spēku un savu vājumu, zināja, kad var būt drosmīgs, bet kad jābūt piesardzīgam. Drīz vien viņš atskārta, ka ir lietderīgi arvien būt piesardzīgam, izņemot tos retos gadījumus, kad pārliecība par paša spēkiem ir tik droša, ka var atļauties nežēlību un cietsirdību, cik nu tas viņa sīkajos spēkos.
Ja gadījās uzdurties balto rubeņu bariņam, mazais vilcēns arvien bija īsts dēmons vilka kažokā. Ne reizi viņš nepalaida garām, ar niknu rūkšanu neatbildējis vāveres spurkšķināšanai — tās pašas vāveres, ko pirmoreiz bija saticis pie nokaltušās priedes. Jau ieraudzījis vien pazīstamo putnu, viņš gandrīz vienmēr aizsvilās visnegantākajās dusmās, jo nevarēja aizmirst knābienu degunā, ar kādu viņu bija apveltījis pirmais sastaptais šīs sugas pārstāvis.
Bet bija arī brīži, kad pat nekaunīgais putns viņu neuztrauca, — tas notika tādās reizēs, kad pats jutās apdraudēts, jo apkārt ložņāja cits plēsoņa. Nekad viņš neaizmirsa vanagu, un tā pāri slīdošā ēna ikreiz lika viņam sagumušam iešmaukt vistuvākajā biezoknī. Viņš vairs negāja, izplatu šļūkdams, jo bija jau piesavinājies mātes slīdošo, zaglīgo gaitu, kas šķietami neprasīja nekādas piepūles, bet bija tik aša, ka acs nespēja tai izsekot.
Kas attiecas uz medījumu, tad laime bija viņam uzsmaidījusi tikai pašā sākumā. Septiņi rubeņa cālēni un zebiekstes mazulis bija viss viņa kopējais guvums. Dienām paejot, kare nogalināt vilcēnā pieņēmās arvien stiprāka, un viņš loloja kārīgus sapņus par vāveri, kas mēdza tik pļāpīgi čakstināt un ikreiz paziņoja visiem meža zvēriem, ka paradījies vilcēns. Bet, tāpat kā putni lido pa gaisu, tā vāveres prata kāpt kokos, un vilcēnam atlika tikai mēģināt nepamanītam pielavīties, kad vāvere atradās uz zemes.
Vilcēnā bija izaudzis dziļš respekts pret māti. Viņa arvien prata iegūt medījumu un nekad neaizmirsa atnest vilcēnam tā daļu. Bez tam māte ne no kā nebaidījās. To jau viņš nespēja aptvert, ka šī bezbailība dibinās uz pieredzi un zināšanām. Viņam likās, ka bezbailība ir vienīgi spēka izpausme. Māte viņam reprezentēja spēku; kļūdams vecāks, viņš šo spēku izjuta sāpīgākos ķetnas belzienos, bet pārmācošā pabikstišana ar purnu bija izvērtusies par cirtienu ar ilkni. Arī par to viņš māti respektēja. Viņa prasīja no vilcēna pilnīgu paklausību, un, jo vecāks kļuva vilcēns, jo skarbāks vērtās mātes raksturs.
Atkal uznāca bads, un vilcēns nu ar skaidru_ apziņu apjēdza, ko īsti nozīmē izsalkums. Vilcene noskrējās gluži plāna, meklēdama medījumu. Viņa vairs tikai reti kad pārgulēja alā, lielāko tiesu laika pavadīdama uz medību takas, pie tam veltīgi. Sis bada posms nebija ilgs, toties bargs. Mātes pupos vilcēns vairs neatrada ne lāses piena, bet pats nejaudāja nekur sadzīt ne kumosu gaļas.
Iepriekš viņš bija nodevies medībām rotaļādamies, tikai izbaudīdams medīšanas prieku; tagad viņš devās medībās visdrūmākajā nopietnībā, taču neatrada nekā. Tomēr arī neveiksmes medībās daudz ko deva vilcēna attīstībai. Viņš tagad daudz rūpīgāk bija izpētījis vāveres paražas un centās izmanigāk tai pielavīties, lai pārsteigtu to negaidīti. Viņš vēroja lauka peļu dzīves veidu un mēģināja tās izkašņāt no migām, un daudz ko jaunu viņš iemācījās par dzeņu un citu putnu paradumiem. Pienāca arī diena, kad vanaga ēna vairs vilcēnu pieplakušu neiedzina krūmos. Viņš bija izaudzis spēcīgāks, kļuvis gudrāks un vairāk pašpārliecināts. Bez tam viņa stāvoklis nebija apskaužams. Tālab viņš tīšuprāt apsēdās atklātā vietā un izaicinoši gaidīja vanagu nolaižamies lejup no debesīm. Jo viņš apzinājās, ka augstu pār galvu zilgmē lidinās medījums — gaļa, pēc kuras kāro viņa izbadējušais vēders. Taču vanags nevēlējās lidot lejup un ielaisties cīniņā, tā ka vilcēns atkal paslēpās biezoknī un smilkstēdams izraudāja savu vilšanos un bada ciešanas.
Bads izbeidzās. Vilcene atnesa mājās medījumu. Tas bija dīvains medījums, pavisam citāds nekā tie, ko viņa bija nesusi agrāk. Tas bija lūsēns, jau krietni paaudzies, tāpat kā vilcēns, taču ne gluži tik liels. Un tas viss bija atnests vilcēnam vienam pašam. Māte jau izsalkumu bija apremdinājusi kur citur; vilcēns nezināja, ka šis te ir tikai atlikums no visa lūsēnu metiena, ko bija apēdusi matē. Viņš arī nezināja, cik izmisīgi pārdroša ir šī vilcenes rīcība. Viņš zināja tikai to, ka šis kaķēns samtainā kažoka ir gaļa, viņš ēda un ik ar kumosu kļuva laimīga ks.
Pilns vēders vedina uz bezdarbību, un vilcēns ala saldi aizmiga, piespiedies pie mātes sāna. Viņš pamodās no vilcenes rūciena. Nekad viņš vēl nebija dzirdējis māti rūcam tik šaušalīgi. Iespējams, ka tas tiešām bija pats negantākais rūciens visā vilcenes mūžā. Tam arī bija savs iemesls, un vilcene to zināja pārāk labi. Nevar izpostīt lūsenes midzeni un palikt nesodīts. Pilnā pēcpusdienas saules spožumā vilcēns ieraudzīja lūšumāti pieplakušu alas ieejā. No šā skata viņam spalva saslējās pār visu muguru. Viņa priekšā bija bailes — nevajadzēja nekādu instinktu, lai to saprastu. Ja ar skatu vien vēl nepietiktu, tad visskaidrāko valodu runāja iebrucējas sirdīgais kauciens, kas sākās ar rūcienu un strauji uzšāvās augstos toņos, nobeigdamies ar aizsmakušu ņaudienu.
Vilcēns juta sevī uzbangojam dzīvības dziņu; viņš pielēca kājās un, sirdīgi rūkdams, drosmīgi nostājās mātei līdzās. Taču vilcene viņu gaužām apkaunojoši atgrūda atpakaļ, sev aiz muguras. Ieeja bija pārāk zema, lai lūsene varētu ielēkt ar lēcienu, bet, kad tā līšus metās alā, vilcene drāzās pretī un nospieda to pie zemes. Vilcēns no cīniņa maz ko saskatīja. Bija tikai dzirdami neganti rēcieni, sprauslojoši šņācieni un ņaudoši spiedzieni. Abi zvēri kūleņoja pa alu, lūsene plēsa un skrāpēja ar nagiem, laizdama darbā arī zobus, kamēr vilcene izmantoja vienīgi zobus.
Reiz vilcēns palēcās uz priekšu un iecirta zobus lūsenes pakaļkājā. Viņš palika tur pieķēries un mežonīgi ņurdēja. Pats to neapzinādamies, viņš ar sava ķermeņa svaru kavēja kājas kustības, līdz ar to aiztaupīdams vilcenei dažu labu brūci. Cīniņa juceklī viņš pak|uva zem abu zvēru ķermeņiem, tā ka zobi atspruka vaļā. Nākamajā mirklī abas mātes pašķīrās, bet, pirms tās atkal drāzās viena otrai virsū, lūsene pašāva uz priekšu milzīgo priekš- ķepu, pārplēsdama vilcēnam plecu līdz kaulam, un sāniski atsvieda to pret sienu, kur tas sāpīgi apdauzījās. Tad kopējai kņadai pievienojās arī vilcēna spalgie sāpju un baiļu kaucieni. Taču cīņa vilkās tik ilgi, ka vilcēns paspēja izraudāties un par jaunu sadūšoties; cīniņa nobeigumā viņš atkal karājās, ieķēries lūsenes pakaļķetnā, un mežonīgi rūca caur zobiem.
Lūsene bija beigta. Taču arī vilcene bija ļoti vārga un savainota. Vispirms viņa apmīļoja vilcēnu un aplaizīja tā ievainoto plecu, taču asiņu zaudējums laupīja viņai spēkus, un visu dienu un nākamo nakti vilcene nekustēdamās, tik tikko elpu vilkdama, nogulēja līdzās savai pieveiktajai pretiniecei. Veselu nedēļu vilcene neatstāja alu, tikai nokāpa padzerties, kustēdamās gausi un ar sāpēm. Kad lūsene pēdīgi bija apēsta, arī vilcenes brūces bija ap- dzijušas tiktāl, ka viņa atkal varēja uzsākt medību gaitas.
Vilcēna plecs pēc briesmīgā plēsiena bija stīvs un sāpīgs, un vel labu laiku viņš gāja klibodams. Taču pasaule nu šķila pagalam pārvērtusies. Viņš staigāja pa to daudz pašapzinīgāk, ar lepnuma sajūtu, kādu nebija pazinis dienās pirms cīniņa ar lūsēni. Nu viņš dzīvi bija ieraudzījis no nežēlīgās puses; viņš bija cīnījies, bija cirtis zobus pretinieka miesā un pēc cīņas palicis dzīvs. Talab viņš nu izturējās daudz pārdrošāk, pat mazliet nekaunīgi, un tā viņa uzvedībā bija giuži jauna iezīme. No sīkākiem zvēriņiem viņš vairs nebaidījās nemaz; viņa biklums bija gandrīz izgaisis, kaut gan nezināmais, netverams un allaž draudu pilns nekad nerima mulsināt viņu ar savām noslēpumainajām šausmām.
Vilcēns sāka piebiedroties mātei uz medību takas, daudzkārt noskatījās, kā nogalina medījumu, arī pats no savas puses piedalīdamies šinī pasākumā. Un viņa prātā neskaidri saka formulēties medījuma likums. Ir divas šķiras dzīvo radību — viņa paša šķira un vēl otra. Pie paša šķiras pieder māte un viņš. Otrā šķira aptver visu dzīvo radību, kas vien kustas. Taču otrā šķira savukārt iedalās vairākās daļās. Viena daļa ir tā, ko viņa šķira medī un ēd. Šajā daļā ietilpst tie, kas citus nenogalina, un sīkie no tiem, kuri nogalina. Otrajā daļā ir tie, kas mēdz medīt un ēst viņa šķiru, vai ari viņa šķira tos nogalina un apēd. No šīs klasifikācijas tad arī izkristalizējās likums. Dzīves mērķis ir medījums. Pati dzīves būtība ir medījums. Dzīvais pārtiek no citām dzīvībām. Pasaulē ir ēdāji un ēdamie. Tātad likums ir šāds: ĒST VAI TIKT APĒSTAM. Skaidros terminos formulēt viņš šo likumu neprata un ari neprātoja par tā morālo jēgu. Viņš pat nedomāja par šādu likumu; neko nedomādams, viņš vienkārši dzīvoja pēc šā likuma.
Vilcēns redzēja šā likuma iedarbību visapkārt un visās vietās. Viņš bija apēdis rubeņa cālēnus. Vanags apēda rubeņmāti. Vanags gandrīz vai būtu apēdis arī viņu pašu. Vēlāk, pieaudzis spēcīgāks, viņš pats labprāt būtu apēdis vanagu. Viņš apēda lūsēnu. Lūšumāte būtu apēdusi viņu, ja vien pati netikusi nogalināta un apēsta. Un tā tas turpinājās. Pēc šā likuma dzīvo visas dzīvās būtnes ap viņu, un pats viņš arī ir būtiska daļa no šā likuma. Viņš ir no tiem, kas nogalina. Viņa vienīgā pārtika ir gaļa — dzīvs medījums, kas aši aizmūk no viņa vai uzlido gaisā, vai uzrāpjas kokā, vai paslēpjas zemē, vai arī stājas pretī un cīnās ar viņu, vai arī reizēm, kad apstākļi pavēršas citādi, pats dzenas viņam pakaļ.
Ja vilcēns būtu pratis domāt kā cilvēks, viņš būtu īsumā izsecinājis, ka dzīve ir dziņa pieēsties, bet pasaule — vieta, kur cīnās neskaitāms daudzums to, kas grib pieēsties, dzīdami pēdas citiem un tTenkāti paši, medīdami un paši medīti, ēzdami un kļūdami apēsti, — bezjēdzīgs sajukums, nekārtīga varmācība, rijīguma un slepkavību haoss, bet pār visu valda gadījums — nežēlīgs, neplānots, bezgalīgs gadījums.
Taču vilcēns neprata domāt kā cilvēks. Viņš uz parādībām neraudzījās plašā aspektā. Viņš spēja saskatīt tikai vienu mērķi, aptvert reizē tikai vienu domu vai vēlēšanos. Līdzās medījuma likumam pasta vēja vēl miljoniem citu — sīkāku likumu, kas visi viņam bija jāiemācās, lai tiem pakļautos. Pasaule bija pārpilna ar pārsteigumiem. Dzīvības spars, kas viņā kūsaja, paša muskuļu lunka- nuras — viss vilcēnu darīja bezgala laimīgu. Dzīdams medījumu, viņš viss trīsēja aiz sajūsmas. Niknums un cīniņš — tas bija baudījums. Pat nezināmā noslēpumainās šausmas palīdzēja viņam dzīvot.
Bez tam vēl dzīvē bija daudz kā cita patīkama un iepriecinoša. Pilns vēders un laiska snauduļošana saulgozī — tā bija pilnīga atmaksa par pūlēm un grūtībām, kamēr pūliņi un grūtības jau paši par sevi sagādāja prieku. Tā bija dzīves izpausme, un dzīve arvien dod laimi, ja tā spēj pilnam izpausties. Tālab vilcēnam nebija nekādu iebildumu pret naidīgo apkārtni. Viņš bija visspraigākās dzīvības pārpilns, ļoti laimīgs un ļoti lepns pats uz sevi.