Vilcēns uzskrēja viņiem virsū pilnīgi negaidīti. Paša vainas pēc. Viņš bija aizmirsis piesardzību. Izlīdis no alas, viņš tecēja lejup pie upītes padzerties. Varbūt arī tāpēc viņš neko nevēroja, ka bija galīgi samiegojies. (Augu nakti viņš bija pavadījis uz medību takas un nupat tikai pamodies.) Bez tam viņa bezrūpību var izskaidrot ar to, ka ceļu uz atvaru viņš lieliski pazina. Cik reižu jau pa to bija staigāts, un nekad uz tā nekas nebija gadījies.
Pagājis gar nokaltušo priedi, vilcēns šķērsoja klaju- miņu un tālāk rikšoja starp kokiem. Un tad viņš pēkšņi vienlaikus gan ieraudzīja, gan saoda. Viņa priekšā tupus sēdēja pieci dzīvi radījumi, kuriem līdzīgus viņš vēl nekad nebija sastapis. Vilcēns pirmoreiz ieraudzīja cilvēkus. Taču, ieraudzījuši vilcēnu, šie pieci cilvēki nelēca kājās, tie arī neatņirdza zobus un nerūca. Viņi pat nepakustējās, bet palika sēžam — klusi un biedinoši.
Arī vilcēns stāvēja nekustīgi. Ikviens dabas dotais instinkts viņam liktu drāzties projām, cik ātri vien var, taču pēkšņi viņā pirmo reizi pamodās kāds cits — pilnīgi pretējs instinkts. Vilcēnu pārņēma liela bijība. Pārvarīga paša vājuma un niecības apziņa viņu nomāca tā, ka viņš nespēja pakustēties. Viņš juta, ka te ir valdonība un vara, kas sniedzas tālu pāri viņa saprašanai.
Vilcēns nekad nebija redzējis cilvēku, taču instinktīvi apjauta, kas ir cilvēks. Kaut kādā neskaidrā veidā viņš atskārta, ka cilvēks ir dzīva būtne, kas iekarojis sev pirmo vietu visu Pirmatnējo Ziemeļu dzīvo radību vidū. Tagad vilcēns raudzījās cilvēkā. Ne tikai pats savām acīm vien, līdz ar viņu raudzījās visu viņa senču acis — acis, kas nakts tumsā gailējušas aplī ap neskaitāmiem ziemeļu apmetņu ugunskuriem, kas drošā atstatumā no pašiem biezokņu dziļumiem slepus lūrējušas uz dīvaino divkājaino radījumu — visas dzīvās radības kungu un pavēlnieku. Vilcēnu turēja gūstā senču mantojums, gadsimtiem ilgos
cīniņos dzimušas bailes un bijība, paaudžu paaudzēs krātā pieredze. Visa šī mantoto instinktu gūzma pilnīgi pakļāva jauno vilku, kas īstenībā bija vēl tikai vilcēns. Bijis viņš pieaudzis, viņš vienkārši būtu aizmucis. Būdams tikai vilcēns, viņš, baiļu paralizēts, pieplaka pie zemes, gandrīz jau gatavs izrādīt padevību, kādu viņa cilts bija izrādījusi kopš tā brīža, kad pirmais vilks atnāca pasildīties pie cilvēka kurtā ugunskura.
Viens no indiāņiem piecēlās, pienāca vilcēnam klāt un apstājās tam blakus. Vilcēns vēl ciešāk pieguma pie zemes — tas taču bija nezināmais, pēdīgi miesā un asinīs iedzīvināts nezināmais, kas tagad noliecās pār viņu un pastiepa roku, lai sagrābtu viņu savā varā. Spalva vilcēnam neviļus sabozās un lūpas atņirdzās, atklādamas mazos ilkņus. Roka, kas jau liktenīgi slīga pār viņu, palika nenolaista, un cilvēks smiedamies ierunājās:
— Wabam wabisca ip pit tah! («Paskat, kas par baltiem ilkņiem!»)
Pārējie indiāņi skaļi iesmējās un skubināja, lai grābjot vilcēnu aiz skausta. Rokai slīgstot arvien zemāk un tuvāk, vilcēnā sāka plosīties vesels instinktu cīniņš. Viņu reizē pārmāca divējas spēcīgas dziņas — pakļauties un cīnīties. Gala rezultātā viņa rīcība bija kompromiss. Viņš darīja abus. Viņš padevīgi gaidīja, kamēr roka gandrīz pieskārās viņam. Tad viņš cīnījās, aši pazibinādams zobus un iecirzdams tos cilvēka rokā. Nākamajā mirklī viņš dabūja tādu zvēlienu pa vaigu, ka nogāzās uz sāniem. Kāre cīnīties acumirklī izgaisa. Pārsvaru ņēma kucēna bērniš- ķīgums un padevības instinkts. Viņš atsēdās un sāka smilkstēt. Taču cilvēks ar sakosto roku bija dusmīgs. Vilcēns saņēma vēl vienu pļauku pa otru vaigu. Pēc tam viņš atkal uzslējās sēdus un smilkstēdams vaimanāja, cik skaļi vien jaudāja.
Četri indiāņi smējās vēl skaļāk, līdz pēdīgi sāka smieties arī sakostais. Visi apstāja vilcēnu un smējās par viņu, bet tas kaukdams izraudāja savas šausmas un sāpes. Pēkšņi viņš pats caur saviem smilkstiem kaut ko saklausīja. Arī indiāņi ko sadzirda. Taču vilcēns skaidri zināja, kas tas ir, un, izgrūdis vēl pēdējo garo kaucienu, kurā jau vairāk skanēja triumfs nekā bēdas, viņš pārstāja brēkāt un gaidīja parādāmies māti — savu nikno, neuzvaramo māti, kura jaudāja cīnīties ar katru, pārspēt ikvienu un nebaidījās ne no kā. Vilcene rūca jau skrējienā.
Viņa bija sadzirdusi sava vilcēna baiļu brēcienus un steidzās to glābt.
Ar lēcienu viņa iedrāzās indiāņu vidū, un saniknotās, par savu bērnu noraizējušās vilkumātes āriene bija diezgan biedīga. Taču vilcēnu sajūsmināja glābējas mātes niknais paskats. Viņš īsi, laimīgi ieķiukstēj^s un drāzās mātei pretī, bet svešie radījumi — cilvēki steigšus pakāpās pāris soļu atpakaļ. Vilcene izslējusies stāvēja starp vilcēnu un cilvēkiem, raudzīdamās tiem pretī ar saboztu spalvu, un dziļi krūtīs tai guldza dobjš rēciens. Viss purns aiz niknuma bija saraukts vienās grumbās, degunvirsa bija sakrokojusies līdz pat acīm — tik aizrautīgi neganti viņa rēca.
Tad pēkšņi viens no cilvēkiem izsaucās:
— Kiče!
Tas bija pārsteigumā sauciens. Vilcēns juta, ka viņa māte, šo balsi izdzirdusi, it kā atslābst.
— Kiče! — cilvēks uzsauca vēlreiz, šoreiz jau skarbi un pavēloši.
Un tad vilcēns ieraudzīja savu māti — vilcēni, kura ne no kā nebaidījās, — pieplokam tā, ka vēders skāra zemi; viņa glaimīgi smilkstēja, būkāja asti un centās izrādīt miermīlību. Vilcēns nekā nesaprata. Viņu sagrāba šausmas. Un atkal viņu pārmāca bijība cilvēka priekšā. Instinkts bija virzījis pareizi. Nu arī māte to apliecināja. Arī viņa pakļāvās šim radījumam — cilvēkam.
Cilvēks, kurš bija runājis, pienāca tai klāt. Viņš uzlika roku tai uz galvas, bet vilcene tikai ciešāk piegula pie zemes. Viņa nekampa šajā rokā, pat nedraudēja kampt. Sanāca apkārt arī pārējie, glaudīja viņu, plaukšķināja pa muguru, bet vilcene nemaz negrasījās pretoties. Cilvēki bija ļoti satraukti, un no viņu mutēm plūda daudz dažādu skaņu. Vilcēns apjauta, ka šīs skaņas nekādas briesmas nenozīmē, un, pieplacis blakus mātei, visiem spēkiem centās būt padevīgs, kaut gan spalva tam reizi pa reizei sabožas.
— Kas tur ko brīnīties, — viens no indiāņiem teica. — Viņas tēvs taču ir vilks. Tiesa gan, māte viņai bija kuce; bet vai mans brālis riesta laikā neturēja to trīs naktis piesietu mežā? Tālab Kičes tēvs ir vilks.
— Nu jau gads pagājis, Pelēko Bebri, kopš viņa aizbēga, — otrs indiānis ierunājās.
— Kas tur ko brīnīties. Laša Mēle, — Pelēkais Bebrs
atbildēja. — Toreiz bija bada laiks, kad trūka gaļas, ko dot suņiem.
— Viņa ir dzīvojusi pie vilkiem, — trešais indiānis teica.
— Tā izskatās gan, Trīs Ērgļi, — Pelēkais Bebrs at- bildeja2 uzliedams roku vilcēnam uz muguras, — te jau ir pierādījums.
_ Vilcēns mazliet ierūcās, sajuzdams pieskārienu, un roka tūdaļ atvēzējās, lai krautu viņam pa ausi. Vilcēna lūpas tūd aļ aizsedza ilkņus, un viņš padevīgi saguma, kamēr roka no jauna viņu aizskāra, pakasīja aiz auss un pabu- žināja muguru.
— Te ir pierādījums, — Pelēkais Bebrs turpināja. — Skaidrs, ka viņa māte ir Kiče. Bet tēvs viņam ir bijis vilks. Tā ka viņā ir mazliet no suņa, bet krietni daudz no vilka. Viņam ir balti ilkņi, un Baltais Ilknis būs viņa vārds. Es esmu runājis. Viņš ir mans suns. Jo vai tad Kiče nebija mana brāļa suns? Un vai mans brālis nav miris?
Vilcēns, kas nu bija ieguvis pats savu vārdu šajā pasaulē, gulēja pie zemes un vēroja. Labu laiku šīs būtnes — cilvēki laida no mutes dīvainās skaņas. Tad Pelēkais Bebrs izņēma dunci no maksts, kas saitē karājās viņam ap kaklu, ielīda krūmos un nogrieza nūju. Baltais Ilknis viņu novēroja. Katrā nūjas galā indiānis iegrieza ierobu, bet ap ierobiem aptina jēlādas siksnas. Vienu siksnu viņš apsēja Kičei ap kaklu. Tad viņš aizveda to pie nelielas priedītes un otru siksnu stingri apsēja ap koku.
Baltais Ilknis sekoja mātei un nogulās tai blakus. Laša Mēle pastiepa roku un apvēla viņu uz muguras. Kiče bažīgi noskatījās. Baltais Ilknis atkal juta briestam bailes. Gluži apspiest rūcienu viņam neizdevās, taču kampienam viņš pat nepagrasījās. Rokas izplatu saliektie pirksti mīlīgi bužināja viņam vēderu un valstīja vilcēnu no sāna uz sānu. Guļot uz muguras ar gaisā paslietām kājām, vilcēns jutās gan smieklīgs, gan lempīgs. Bez tam šī poza darīja viņu tik nejēdzīgi bezpalīdzīgu, ka visa Baltā Ilkņa būtība pretojās šādam pazemojumam. Viņš taču nespēja itin nekā iesākt, lai aizstāvētos. Ja šis cilvēks gribēs viņam ko nodarīt, Baltais Ilknis no tā paglābties nespēs. Vai tad iespējams palēkties sānis, ja visas četras kājas kuļājas gaisā? Tomēr padevība ņēma virsroku pār bailēm, un vilcēns tikai klusiņām ņurdēja. Šo ņurdienu apspiest viņš nejaudāja, bet cilvēks ari to neņēma ļaunā, jo pa galvu vairs nesita. Bez tam vēl — un tas bija visdīvainākais — Baltais Ilknis sāka just neizprotamu patiku, kad cilvēka roka_glaudīdama slīdēja uz priekšu un atpakaļ. Apvelts uz sāniem, viņš pat pārstāja ņurdēt; pirksti sāka rubināt un kasīt vilcēnam aiz ausīm, un patīkamā sajūta auga augumā, un, kad cilvēks, vēl pēdējo reizi pabužinājis un paņurcījis vilcēnu, piecēlās un atgāja sānis, visas bailes Baltajam Ilknim bija izgaisušas. Viņam bija lemts vēl daudzreiz bailēs drebēt cilvēka priekšā, taču šinīs mirkļos viņš bija iemantojis draudzīga biedriskuma jūtas pret cilvēku.
Pēc laiciņa Baltais Ilknis saklausīja tuvojamies neparastus trokšņus. Vilcēns bija apķērīgs un tūdaļ saprata, ka šīs skaņas var nākt tikai no cilvēka. Vēl daži mirkļi, un uz takas parādījās visi pārējie indiāņu cilts locekļi, iz- stiepušies garā pārgājiena virknē. Tur bija vēl citi vīrieši, kā arī daudz sieviešu un bērnu, kopā kādi četrdesmit cilvēki, visi smagi apkrāvušies ar apmetnes piederumiem un iedzīves priekšmetiem. Bez tam līdzi nāca vesels bars suņu, kas arī bija apkrauti dažādām nastām, vienīgi pus- auga kucēni skraidīja brīvā. Suņi uz muguras nesa maisus, kas bija cieši piesieti to ķermenim ar caurņemtām siksnām, un šāda nasta svēra savas divdesmit trīsdesmit mārciņas.
Baltais Ilknis vēl nekad nebija redzējis suņus, taču, tos ieraudzījis, tūdaļ juta, ka tie viņa sugai kaut kādā veidā radniecīgi, tikai ir mazliet citādi. Taču suņi, pamanījuši vilcēnu un viņa māti, neredzēja lielas atšķirības starp jaunpienācējiem un vilkiem. Sākās kautiņš. Baltais Ilknis sabozies rūca un koda purnos suņu gūzmai, kas, rīkles atplētuši, gāzās viņiem virsū; suņi nogāza vilcēnu gar zemi un bradāja tam pa virsu; juzdams asus zobus urbjamies savā ķermenī, vilcēns koda uzbrucējiem kājās un no apakšas plosīja to vēderus. Sacēlās varena jezga. Baltais Ilknis dzirdēja, kā rēc Kiče, kas visiem spēkiem lauzās viņu aizstāvēt; viņš saklausīja arī cilvēku kliedzienus, rungu blīkšķus, kad tās dancoja pa suņu mugurām, un sadauzīto dzīvnieku sāpju kaucienus.
Tikai dažas sekundes bija aizritējušas, kad vilcēns atkal bija uz kājām. Nu viņš redzēja, ka cilvēki ar rungām un akmeņiem trenca projām suņus, lai pasargātu viņu no dīvaino zvēru niknajiem zobiem, — šie zvēri it kā būtu no
viņa sugas un kaut kādā ziņā tomēr atkal nebija no viņa sugas. Un, kaut gan viņa smadzenes nemaz nespēja skaidri izsecināt tik abstraktu jēdzienu kā taisnīgums, vilcēns pats pēc savas sajēgas kaut kā tomēr apjauta, ka cilvēki ir taisnīgi, viņš saprata, ka tie ir būtnes, kas izdod likumus un arī piemēro tos dzīvē. Viņš ievēroja un apjauta arī paņēmienus, ar kādiem cilvēki liek pakļauties saviem likumiem. Pavisam citādi nekā dzīvnieki, ar kādiem vilcēnam kādreiz bija gadījies sastapties, šie te ne kož, ne skrāpē. Ar savu vareno dzīvo spēku viņi piespiež darboties nedzīvus priekšmetus. Un nedzīvie priekšmeti tiem klausa. Rungas un akmeņi, ko sviež šie dīvainie radījumi, lido pa gaisu kā dzīvi un sāpīgi dauza suņus.
Vilcēna saprašanā šī vara šķita kas neparasts, tā bija neaptverama, pārdabiska, tā bija dievišķīga vara. Baltais Ilknis, pats par sevi saprotams, nekā nezināja par dieviem, labākajā gadījumā viņš spēja atjēgt tikai to, ka ir parādības, kas sniedzas pāri saprašanai; taču vilcēna apbrīna un bijība cilvēku priekšā pilnīgi atgādināja apbrīnu un bijību, kādu izjustu cilvēks, redzēdams dievišķīgu būtni no kalnu galotnēm ar abām rokām sviežot zibeņus un pērkonus pār izbrīnā sastingušo zemi.
Nu bija aizdzīts arī pats pēdējais suns. Kņada norima. Baltais Ilknis laizīja brūces un sevī apcerēja pārdzīvoto: savu pirmo sastapšanos ar baru un iepazīšanos ar šada bara nežēlību. Vilcēnam ne prātā nebija nācis, ka no viņa paša sugas vēl eksistē kāds bez Vienača, mātes un viņa. Vilcēnam bija licies, ka viņi veido kādu atsevišķu šķiru, un nu pēkšņi izrādās, ka ir milzum daudz radījumu, kas arī, šķiet, pieder pie viņa sugas. Pie tam zemapziņā gruzda aizvainojums par to, ka šie viņa sugas biedri, tikko ieraudzījuši, tūdaļ klupa viņam virsū un gribēja viņu saplosīt līdz nāvei. Tieši tāpat aizvainojums šķita arī tas, ka viņa māte ir piesieta pie nūjas, kaut arī to darījuši šie pārva- rīgie cilvēki. Tas kaut kādā veidā saistījās ar slazdiem un nebrīvi. Taču arī par slazdiem un verdzību vilcēns nezināja itin nekā. Viņa senču mantojums bija brīva vaļa klaiņot — gan skraidīt, gan gulēt pēc paša patikas, bet te pēkšņi šī patvaļa tika ierobežota. Viņa māte varēja kustēties tikai tik tālu, cik to atļāva nūja, un šī pati nūja arī viņam neļāva kustēties nekur tālāk, jo vilcēns vēl bija tai vecumā, kad nepieciešams atrasties pie mātes sāniem.
Tas viņam nepavisam nepatika. Un, kad cilvēki cēlās kājās un devās tālāk savā pārgājienā, tas viņam art nepatika, jo kāds neliels cilvēciņš paņēma nūju aiz otra gala un veda Kiči kā gūstekni sev līdzi, bet Baltais Ilknis tecēja Kičei pakaļ, galīgi samulsis un raižpilns par šo jauno dēku, kurā viņš nu piedalās.
Indiāņi devās lejup pa strauta ieleju un aizgāja daudz tālāk par apkaimi, ko Baltais Ilknis bija izklaiņojis savos vistālākajos ceļojumos, līdz viņi sasniedza ielejas galu, kur strauts ieplūda Makenzi. Te krastā, kur jau stāvēja uz kārtīm augstu gaisā uzslietas pirogas un stādaigi zivju žāvēšanai, viņi ierīkoja apmetni, bet Baltais Ilknis visu novēroja ar brīnumu pilnām acīm. Cilvēku visvarenība pieauga ik ar brīdi. Vilcēns jau zināja, ka viņi prot valdīt pār aszobainajiem suņiem. Tas liecināja par viņu vareno spēku. Taču vilcēna acīs vēl dižāka vara bija cilvēku prasmei valdīt pār nedzīvām lietām, viņu spējai piešķirt kustīgumu nekustīgiem priekšmetiem, viņu mākai pārveidot pat pasaules izskatu.
Sī māka visvairāk pārsteidza Balto Ilkni. Viņa acis ievēroja, ka gaisā saslienas kāršu karkasi, taču tas vēl nebūtu nekas sevišķs, jo tos jau veidoja tās pašas būtnes, kas rungas un akmeņus spēja aizmest tālu jo tālu. Bet, kad ar buraudeklu un ādām pārsegtie kāršu karkasi izvērtās par vigvamiem, Baltais Ilknis aiz izbrīna sastinga. Visvairāk viņu biedēja telšu milzīgie apmēri. Visās malās visapkārt vilcēnam augtin izauga vigvami, gluži kā milzīgas, strauji augošas dzīvas^būtnes. Nu jau vigvami aizņēma visu platību, ko spēja pārskatīt vilcēna acis. Viņš baidījās no tiem. Tie draudīgi slējās augstu viņam pār galvu, vējam uzpūšot, buraudekls lieliem vēzieniem šūpojās, un vilcēns bailēs pieplaka pie zemes, nenolaizdams vērīgas acis no šiem briesmoņiem, lai ik brīdi varētu sprukt projām, ja tie grasītos gāzties viņam virsū.
Taču bailes no vigvamiem drīz vien pārgāja: Vilcēns redzēja sievietes un bērnus staigājam tajos iekšā un ara, un nekas ļauns viņiem nenotika, viņš redzēja arī, ka suņi ne reizi vien cenšas iespraukties teltīs, tikai tos arvien aizdzen nikni brēcieni un lidojoši akmeņi. Pēc neilga laiciņa Baltais Ilknis jau attālinājās no mātes un bikli līda uz tuvākās telts sienu. Viņu urdīja augsmes radītā zinātkāre — nepieciešama dziņa mācīties, pārdzīvot visu un darīt visu, no kā var smelties pieredzi. Pēdējās collas līdz
vigvama sienai vilcēns norāpoja ārkārtīgi gausi un piesardzīgi. Šāsdienas notikumi jau bija pierādījuši, ka nezināmais var parādīties visbrīnumainākajā un neiedomājamākā veidā. Pēdīgi viņa deguns atdūrās pret bur- audeklu. Vilcēns nogaidīja. Nekas nenotika. Tad viņš apostīja dīvaino darinājumu, kas viss bija piesūcies ar cilvēka smaržu. Viņš satvēra audekla stūri zobos un viegli paraustīja. Nekas nenotika, kaut gan tuvākais telts stūris iedrebējās. Vilcēns papurināja stiprāk. Audekls sašūpojās spēcīgāk. Tas bija ļoti uzjautrinoši. Viņš raustīja vigvama stūri arvien stiprāk un biežāk, līdz visa telts sāka gāzelēties. Tad iekšpusē nikni iebrēcās kāda skvo — un vilcēns kūleņu kūleņiem aizdrāzās pie Kičes. Taču pēc tam viņš vairs nebaidījās no augstajiem, biedīgajiem vigvamiem.
Necik ijgi, un Baltais Ilknis jau atkal aizklumburoja no matēs. Tās nūja bija piesieta pie zemē iedzīta mieta, un māte viņam sekot nevarēja. Pusauga kucēns, mazliet lielāks un vecāks par Balto Ilkni, varen dižīgā un kareivīgā paskatā lēnām soļoja uz viņa pusi. Kucēna vārds — kā Baltais Ilknis vēlāk dzirdēja viņu saucam — bija Liplips. Sis bija jau pieredzējis cīkstonis kucēnu kautiņos un tika uzskatīts par lielu huligānu.
Liplips bija no Baltā Ilkņa paša sugas, pie tam vēl tikai kucēns, tātad bīstams nelikās, tālab Baltais Ilknis gatavojās to sagaidīt draudzīgi. Taču, kad pienācējs sāka soļ^t ar stīvām kājām un atņirdza zobus, arī Baltais Ilknis saspringa un atņirdzās. Viņi 'puslokā piesardzīgi soļoja viens ap otru un sabozušies rūca. Tā tas ilga vairākas minūtes, un Baltajam Ilknim šī jaunā rotaļa sāka iepatikties. Piepeši Liplips neiedomājami strauji palēcās pretī, aši iekoda un atkal atlēca atpakaļ. Kodiens ķēra tieši plecā, ko kādreiz bija saplosījusi lūsene un kas vēl arvien sāpēja kaut kur dziļumā pie paša kaula. Aiz pārsteiguma un sāpēm Baltais Ilknis izgrūda kaucienu, bet tūdaļ arī straujās dusmās metās Liplipam virsū un koda, ko jaudāja.
Taču Liplips visu savu mūžu bija dzīvojis apmetnē un izkarojies daudzos kucēnu ķīviņos. Trīs četras reizes un vēl vairāk viņa sīkie, asie zobiņi iecirtās jaunpienacēja kažokā, līdz pēdīgi Baltais Ilknis, kaunīgi smilkstēdams, muka meklēt glābiņu pie mātes. Tas bija pirmais no daudzajiem cīniņiem, kas Baltajam Ilknim bija izcīnāmi ar Liplipu. Jo viņi jau kopš pirmās tikšanās bija pretinieki, dzimuši ienaidnieki, un pati daba viņus dzina uz nemitīgam sadursmēm.
Kiče ar mīkstu mēli mierinoši nolaizīja Balto Ilkni un meģinaja to pārliecināt, lai paliek pie viņas. Taču kucēna zinātkāre bija neiegrožojama, un jau pēc maza brītiņa tas devas jaunos meklējumos. Viņš uzdūrās cilvēkam, vārdā Pelekais Bebrs, kas, zemē tupēdams, nolicis sev priekšā žagarus un_ sausas sūnas, kaut ko darīja ar tām. Baltais Ilknis pienāca tuvāk un skatījās. Pelēkā Bebra mute kaut ko teica, Baltajarn Ilknim tas neizklausījās naidīgi, un viņš piegaja vel klātāk.
Sievietes un bērni nesa Pelēkajam Bebram arvien jaunus žagarus un zarus. Te nepārprotami vajadzēja kaut kam notikt. Baltais Ilknis, nespēdams valdīt ziņkāri, pienāca tik cieši klāt, ka piespiedās pie Pelēkā Bebra ceļgala, pavisam aizmirsis, ka šis taču ir briesmīgais radījums — cilvēks. Piepeši viņš pamanīja pa zariņu un sūnu starpu zem Pelēkā Bebra rokām paceļamies ko dīvainu — tādu kā miglu. Tad starp zariem parādījās kaut kas dzīvs, tas locījās un šaudījās un bija tādā krāsā kā saule pie debesīm. Par uguni Baltajam Ilknim nebija nekādas nojausmas. Tā viņu pievilka tāpat, kā gaisma alas ieejā bija vilinājusi mazo vilcēnu viņa mūža pirmajās dienās. Viņš palīda vēl dažus soļus tuvāk ugunij. Pelēkais Bebrs viņam virs galvas noķiķinājās, bet vilcēns juta, ka šī skaņa nav naidīga. Tad viņa degungals skāra uguni un reizē uz priekšu pašāvās arī mazā mēlīte.
Mirkli vilcēns palika kā paralizēts. Nezināmais, kas uzglūnēja no sūnu un zaru mudžekļa, bija ar neredzamiem nagiem iecirtis viņam pa degunu. Izplūzdams visžēlabainākajos šausmu smilkstos, Baltais Ilknis trausās atpakaļ. To padzirdusi, Kiče savas nūjas galā rēkdama lēkāja un ārdījās, jo nespēja nākt dēlam palīgā. Taču Pelēkais Bebrs skaļi smējās, sizdams sev pa gurniem; viņš pastāstīja šo notikumu visiem pārējiem apmetnē, līdz visi sāka smieties pilnā rīklē. Bet Baltais Ilknis tupēja un smilkstēja, un vaimanāja, nabaga pamests un nelaimīgs ku- cēniņš šo nesaprotamo būtņu — cilvēku vidū.
Tik dzeldīgas sāpes viņš vēl ne reizi nebija izjutis. Tas mazais, dzīvais saules krāsas radījums, kas izaudzis zem Pelēkā Bebra rokām, bija apsvilinājis viņam degungalu un mēli. Baltais Ilknis nemitējās kaukt un gausties, un katru jaunu gaudojienu apsveica cilvēku skaļie smiekli. Viņš raudzīja apremdināt sūrstošo degunu, nolaizot to ar mēli, bet arī mēle bija apsvilusi, un, abām apdegušajām vietām saskaroties, sāpes kļuva vēl dzeldīgākas, tā ka viņam atlika tikai bezcerīgi un bezpalīdzīgi smilkstēt un žēloties.
Un tad viņu pārņēma kauns. Viņš saprata, kas ir smiekli un ko tie nozīmē. Cilvēkam nav lemts izdibināt, kā gan daži dzīvnieki var zināt smieklu jēgu un saprast, ka tos apsmej; bet tā nu tas ir, un tādā pašā veidā to zināja arī Baltais Ilknis. Tālab viņš nokaunējās, ka cilvēki par viņu smejas. Viņš apgriezās un aizmuka, ne jau no uguns sagādātajām dzeldīgajām sāpēm, bet no smiekliem, kas griezās vēl daudz dziļāk un dzeldināja viņu pašā sirdī. Viņš aizmuka pie Kičes, kas raustījās nūjas galā gluži kā trakumsērgas pārņemta, pie Kičes — vienīgās būtnes, kas par viņu nesmējās.
Noslīga mijkrēslis, iestājās nakts, un Baltais Ilknis gulēja pie mātes sāniem. Degungals un mēle vēl arvien sāpēja, taču viņu mocīja vēl lielākas bēdas. Viņš ilgojās pēc mājām. Vilcēns juta sevī tādu kā tukšumu, alkas pēc klusuma un miera, kāds valdīja pie strauta un klinšu pārkares alā. Dzīve bija kļuvusi pārāk drūzmaina. Te bija tik daudz cilvēku — vīri, sievietes, bērni, kas visi klaigāja, un tas viņu kaitināja. Un tad vēl te bija suņi, kas nemitīgi ņerījās un ķīvējās, allaž saceldami kņadu un jucekli. Vilcēns savā mūžā bija pazinis tikai rāmuma pilnu vientulību, un tā nu bija beigusies. Te pat gaiss pulsēt pulsēja aiz rosīguma. Tas dūca un sanēja bez rimas. Troksnis nemitīgi mainījās — te tas kļuva skaļāks, te klusāks, te smalkāks, te dobjāks, tas kairināja jutekļus, vilcēns kļuva nervozs un nemierīgs, bažīdamies, ka ik brīdi kaut kas var atgadīties.
Viņš vēroja, kā cilvēki nāk un iet, un rosās pa apmetni. Kā cilvēki raugās uz dieviem, ko tie paši sev radījuši, gandrīz vai tāpat arī Baltais Ilknis raudzījās uz cilvēkiem savā priekšā. Tie viņam šķita augstākas būtnes, vārdu sakot, dievi. Viņa neskaidrajā uztverē tie bija tādi paši brīnumdari, kādi cilvēku izpratnē ir dievi. Cilvēki ir visvareni, tiem piemīt dažādas neizprotamas un neticamas spējas, tie.ir valdnieki pār visu dzīvo un nedzīvo,
tiem paklausa viss kustīgais, un tie prot piešķirt kustību nekustīgajam, no nedzīvas sūnas un zariem tie spēj izaudzēt dzīvas būtnes — būtnes, kas ir saules krāsā un neganti kož. Viņi ir uguns radītāji! Tātad viņi ir dievi!