Dienas Baltajam Ilknim bija pārblīvētas ar jaunu pieredzi. Kamēr Kiče vēl bija piesieta pie nūjas, viņš skraidīja pa visu apmetni pētīdams, izzinādams un mācīdamies. Viņš drīz vien iepazina daudzus cilvēku paradumus, tomēr šī tuvā iepazīšanās neizraisīja viņā necieņu. Jo vairāk viņš par tiem uzzināja, jo varenāki tie viņam šķita, jo vairāk tie lika lietā savas noslēpumainās spējas, jo diženāks viņa acīs iezīmējās to dievišķīgums.
Cilvēku bieži vien ir piemeklējušas bēdas, jo nācies pieredzēt, ka viņa dievus gāž no troņa un viņa altārus sagrauj; taču nekad šādas bēdas nav piemeklējušas vilku un pirmatnējo suni, kas atnācis pie cilvēka, lai gulētu pie viņa kājām. Cilvēka dievi ir neredzami un izdomāti, tie ir kā gaistoši sapņojumu miglāji, kam trūkst jebkāda pamatojuma tiešamībā, tie ir nenoturīgi veidoli, kuros ietve- ras viss labais un varenais, pēc kā cilvēks alkaini tiecas, tie ir netverami paša es mēģinājumi ielauzties garu valstībā, toties vilks un pirmatnējais suns, kas ieradās pie ugunskura, atrada tur savus dievus ar miesu un asinīm, stingri sataustāmus, tādus, kas aizpilda vietu telpā un pakļaujas laika tecējumam, jo mērķu sasniegšanai un savas eksistences attaisnošanai tiem arī nepieciešams laiks. Ticība tādiem dieviem rodas pati no sevis, un nekādi prāta pierādījumi nevar novest līdz neticībai tiem. No tāda dieva tu vaļā netiksi. Tur tas stāv — izslējies uz savām divām kājām, ar rungu rokā, bezgala spēcīgs, negants un bargs, bet arī mīlīgs un maigs; dievišķīgums, noslēpumainība, varenība — viss ietērpts miesā, no kuras plūst asinis, ja to saplosa, un kuru var ēst gluži kā katru citu galu.
Tieši tā bija arī Baltajam Ilknim. Cilvēki viņam šķita neapšaubāmi un visvareni dievi. Tāpat kā viņa māte Kiče tiem pakļāvās, tikko bija izdzirdusi tos saucam viņu vārdā, tā pakļāvās arī Baltais Ilknis. Visās lietās viņš
deva tiem priekšroku — tā bija viņu neapšaubāma tiesība. Kad tie gāja, viņš grieza tiem ceju. Kad tie sauca, viņš ieradās. Kad tie rājās, viņš pazemīgi pieplaka. Kad tie raidīja viņu projām, viņš steigšus aizskrēja. Jo aiz katras viņu vēlēšanās atradās vara, kas spieda izpildīt šo vēlēšanos, — vara, kas lika just sāpes, vara, kas izpau-' das rungas zvēlienos un dūres belzienos, akmeņu sviedienos un svilinošos pātagas cirtienos.
Baltais Ilknis piederēja cilvēkiem, tāpat kā tiem piedereja visi suņi. Viņam bija jārīkojas tā, kā tie pavēlēja. Viss viņa ķermenis bija to īpašums, tie drīkstēja viņu dauzīt, mīdīt kājām, spīdzināt. Šo mācību viņš bija spiests iegaumēt visai drīz. Grūta gan bija šī mācība, jo pret to saslējās viss spēks un valdonīgums viņa paša raksturā. Tomēr, kaut arī mācīšanās bija ļoti netīkama, šis dzīves veids, pašam to neapzinoties, viņam iepatikās. Tas nozīmēja nodot savu likteni cita rokās, atkratīties no atbildības par savu eksistenci. Tā jau pati bija kompensācija par visu, jo allaž ir vieglāk balstīties pret citu nekā stāvēt vienam.
Ne jau vienā dienā tas notika, ka Baltais Ilknis ar miesu un dvēseli nodeva sevi cilvēku rokās. Senču mantojumu un atmiņas par Pirmatnību nebija iespējams pārvarēt vienā mirklī. Bija dienas, kad vilcēns aizlavījās līdz mežmalai un stāvēja tur, ieklausīdamies balsīs, kas viņu aicināja projām tālu tālumā. Taču arvien viņš atkal atgriezās nemierpilns un satraukts, lai klusos, skumīgos smilkstos izraudātos pie Kičes sāniem un alkaini laizītu viņas purnu, it kā ko jautādams.
Baltais Ilknis strauji iegaumēja dzīves noteikumus apmetnē. Viņš iepazina veco suņu netaisnīgumu un alkatību reizēs, kad ēšanai tika pasviesta gaja vai zivis. Viņš dabūja zināt, ka vīrieši mēdz būt taisnīgāki, bērni nežēlīgāki un sievietes laipnākas — no tām visbiežāk varēja sagaidīt pametam gaļas kumosu vai kaulu. Un pēc divām trim sāpīgām avantūrām ar pusauga kucēnu mātēm viņš paturēja prātā, ka visgudrākais ir neielaisties ar šādām mātēm, turēties no tām tik tālu, cik vien iespējams, un laisties lapās, tiklīdz tās tuvojas.
Taču viņa dzīves posts bija Liplips. Būdams lielāks, vecāks un stiprāks, Liplips bija izraudzījis Balto Ilkni par īpašu vajāšanas objektu. Baltais Ilknis no cīņas nevairījās, tomēr arvien cieta sakāvi. Ienaidnieks bija pārāk
liels. Liplips viņam kļuva par īstu lietuvēnu. Tiklīdz viņš pagājās tālāk nost no mātes, tūdaļ parādījās šis huligāns, neatlaidīgi mina viņam uz papēžiem un vajādams acīgi gaidīja izdevīgu brīdi, kad neviena cilvēka nebūs tuvuma, lai tad lēktu Baltajam Ilknim virsū un spiestu viņu cīnīties. Liplips ikreiz uzvarēja, un tas viņu milzonīgi ielīksmoja. Šie cīniņi kļuva par viņa dzīves galveno izpriecu, tāpat kā tie bija Baltā Ilkņa galvenā mocība.
Taču šie cīniņi neiebiedēja Balto Ilkni. Kaut gan viņš allaž palika zaudētājos un pēc tam ilgi mocījās ar ievainojumiem, tomēr garā turējās možs. Taču šie kautiņi viņu ļauni ietekmēja citā ziņā. Baltais Ilknis kļuva ļauns un īgns. Viņa raksturs, nikns jau kopš dzimšanas, no nemitīgajām vajāšanām izvērtās vēl mežonīgāks. Labsirdīgā, rotaļīgā kucēna iedaba maz varēja izpausties. Baltais Ilknis nekad nerotaļājās un nekūleņoja kopā ar citiem apmetnes kucēniem. Liplips to nebūtu pieļāvis. Tiklīdz Baltais Ilknis parādījās kucēnu tuvumā, Liplips jau dižmanīgi un ķildīgi raidīja to projām vai arī uzsāka cīņu, līdz bija to padzinis.
Tādā veidā Baltajam Ilknim tika daudz kas laupīts no kucēna bērnības priekiem, un visa viņa uzvedība vairak atbilda vecākam sunim. Tā kā viņa enerģija nevarēja izlādēties rotaļās, viņš bija spiests iedziļināties pats sevi un sāka vairāk attīstīties garīgi. Viņš kļuva viltīgs; viņam netrūka brīva laika, ko ziedot dažadu blēdību sagud- rošanai. Kad visiem apmetnes suņiem izsniedza barību, viņš savu daļu gaļas vai zivs parasti nejaudāja izcīnīt un tālab izvērtās par manīgu zagli. Viņš bija spiests pats gādāt sev ēdamo, un to viņš veica lieliski, kaut gan tālab kļuva par īstu sodību indiāņu sievām. Viņš iemanījās lodāt pa apmetni kā čūska, viltīgi piesargāties, arvien viņš zināja, kur kas notiek, redzēja visu un dzirdēja visu, un tad attiecīgi rīkojās, veiksmīgi izvēlēdamies ceļus un līdzekļus, lai izvairītos no nepielūdzamā vajātāja.
Jau pašās šo vajāšanu sākuma dienās Baltais Ilknis nostrādāja savu pirmo tiešām lielo blēdību, tā pirmoreiz nobaudīdams atriebes saldumu. Tāpat kā savā laikā Kiče, dzīvodama kopā ar vilkiem, no cilvēku apmetnēm izvilināja suņus vilkiem saplosīšanai, tā arī Baltais Ilknis, izmantodams gandrīz vai līdzīgu paņēmienu, ievilināja Lip- lipu Kičes atriebīgajos zobos. Atkāpdamies no Liplipa uzbrukuma, Baltais Ilknis notēloja bēgšanu, kuras ceļš veda līču loču pa apmetnes vigvamu spraugām. Viņš bija labs skrējējs, žiglāks nekā citi viņa vecuma kucēni un ātrāks arī par Liplipu. Tomēr šinī trenkāšanas reizē viņš nemaz neskrēja pilnā sparā. Viņš tikai turējās pienācīgā atstatumā — vienu lēcienu priekšā vajātājam.
Liplips, pakaļdzīšanās iekvēlināts un visu laiku juzdams upuri sev tik tuvu, galīgi aizmirsa piesardzību un nevēroja ceļu, kur skrien. Kad viņš atģidās, kur atrodas, bija jau par vēlu. Pilnā jaudā drāzdamies ap kāda vigvama stūri, viņš ar visu sparu uzdrāzās tieši virsū Kičei, kas tur gulēja savas nūjas galā. Liplips aiz pārsteiguma iekaucās, un tad jau Kičes žokļi sacirtās, sodīdami negantnieku. Viņa gan bija piesieta, taču Liplips tik viegli vis nevarēja no viņas aizsprukt. Nogāzusi kucēnu no kājām, lai tas neaizmūk, Kiče bez žēlastības laida darbā ilkņus.
Kad Liplipam pēdīgi izdevās aizvelties tik tālu, kur tā viņu nevarēja aizsniegt, kucēns piesvempās kājās galīgi izpūris un saplūkāts, ar savainotu miesu un dvēseli. Spalva visgarām augumam slējās kušķu kušķos, tik gauži lo bija sapluinījuši Kičes zobi. Liplips palika stāvam turpat, kur bija uzslējies kājās, un, muti pavēris, ļāva vaļu garam, izmisīgam kucēna kaucienam. Bet pat to viņam neļāva pabeigt. Kauciena vidū Baltais Ilknis piedrāzās klāt un iecirta zobus Liplipa pakaļkājā. Liplipam vairs nemaz negribējās cīnīties, un viņš apkaunots aizbēga, bet līdzšinējais upuris joza tam pakaļ uz pēdām un kodīja to visu ceļu līdz pat tā vigvamam. Te kucēnam palīgā piesteidzās sievas, un tikai tad ar veselu akmeņu krusu izdevās aizdzīt Balto Ilkni, kas bija pārvērties par trakojošu dēmonu.
Pienāca diena, kad Pelēkais Bebrs atraisīja Ki.či no saites, nolēmis, ka nu jau tā vairs projām nebēgs. Baltais Ilknis bija sajūsmā par mātes brīvību. Viņš priecīgs tecēja tai līdzi, kad tā apstaigāja apmetni, un, kamēr viņš neatkāpās no mātes sāniem, Liplips turējās bijīgā atstatumā. Baltais Ilknis pat atļāvās sabozt skaustu pret viņu un pastaigāt stīvkājīgi, tomēr Liplips nelikās izaicinājumu redzam. Viņš nebija nekāds muļķis un, lai cik ļoti kāroja atriebties naidniekam, varēja pagaidīt, kamēr nogrābs Balto Ilkni vienatnē.
Mazliet vēlāk tai pašā dienā Kiče ar Balto Ilkni iznāca mežmalā netālu 110 apmetnes. Vilcēns soli pa solītim bija
atvedis māti šurp un, kad tā apstājās, centās iekārdināt to doties tālāk. Viņu aicināja strauts, midzenis un klusie meži, un viņš vēlējās, lai māte nāk līdzi. Baltais Ilknis paskrējās pāris soļu, tad palika stāvam un atskatījās. Kiče stāvēja nekustēdamās. Viņš lūdzoši iesmilkstējās un sāka rotaļīgi skraidīt šurp un turp pa krūmiem. Atskrējis atpakaļ pie mātes, viņš nolaizīja tai vaigu un atkal rāvās uz mežu. Tomēr Kiče vēl arvien nekustējās no vietas. Viņš apstājās un uzlūkoja māti, un visa viņa āriene pauda dedzīgas alkas un vēlēšanos, taču pamazām šī izteiksme atslāba, jo Kiče pagrieza galvu un paskatījās atpakaļ uz apmetni.
Vilcēnu kaut kas neatlaidīgi aicināja doties projām, brīvā vaļā. Viņa māte arī saklausīja šo aicinājumu. Bet viņa dzirdēja vēl citu — skaļāku saucienu, tā sauca ugunskurs un cilvēks; tas bija sauciens, uz kuru atsaukties no visiem dzīvniekiem spēj vienīgi vilks un savvaļas suns, jo viņi ir brāļi.
Kiče apgriezās un gausi aizslāja atpakaļ uz apmetni. Nūja bija turējusi valgos viņas ķermeni, bet viņas garu vēl ciešākā tvērienā turēja pati apmetne. Arī būdami ārpus redzes loka, dievi kādā pārdabiskā veidā izrādīja savu varu un neļāva viņai aiziet. Baltais Ilknis apsēdās bērza paēnā un sāka klusu smilkstēt. Spēcīgi smaržoja priedes, un gaisā strāvoja maigs meža aromāts, atgādinādams viņam seno dzīvi brīvībā pirms gūstniecības dienām. Taču viņš vēl arvien bija nepieaudzis kucēns, un mātes sauciens viņu ietekmēja spēcīgāk nekā cilvēka un pat Pirmatnības sauciens. Ikvienu sava neilgā mūža stundu viņš ir bijis atkarīgs tikai no mātes. Neatkarības laikposmam vēl bija jānāk. Tālab arī viņš piecēlās un nelaimīgs soļoja atpakaļ uz apmetni, laiku pa laikam atsēzdamies, lai nosmilkstētos un paklausītos aicinājumā, kas vēl arvien šalkoja meža dzīlēs.
Pirmatnības apstākļos mātes dzīve kopā ar bērniem ir ļoti īsa; taču cilvēka virskundzībā tā reizēm ir vēl īsāka. Tā notika arī ar Balto Ilkni. Pelēkais Bebrs bija parādā Trim Ērgļiem. Trīs Ērgļi gribēja doties braucienā augšup pa Makenzi līdz Lielajam Vergezeram. Parāda samaksai aizgāja sarkanas drēbes gabals, lāčāda, divdesmit patronas u n Kiče. Baltais Ilknis ieraudzīja, ka viņa mati ieved Trīs Ērgļu laivā, un gribēja tai sekot. Taču Trīs Ērgļu zvēliens viņu atmuguriski atsvieda atpakaļ krastā. Laiva
tika atstumta no malas. Baltais Ilknis ielēca ūdenī un peldēja tai pakaļ, nelikdamies ne dzirdam Pelēkā Bebra saucienus atgriezties. Baltais Ilknis neklausīja pat cilvēkam — savam dievam, tik lielas bija viņa šausmas, ka jāšķiras no mātes.
Taču dievi ir raduši, ka viņus paklausa, un Pelēkais Bebrs pārskaities ielēca pirogā, lai dzītos Baltajam Ilknim pakaļ. Panācis Balto Ilkni, viņš pastiepās un, sagrābis kucēnu aiz skausta, izcēla to no ūdens. Tūdaļ viņš vēl nenosvieda to laivas dibenā. Turēdams kucēnu paceltu vienā rokā, ar otru roku viņš sadeva tam pamatīgu kūlienu. Tas tik bija kūliens! Roka viņam bija smaga. Katrs sitiens tika nomērīts trāpīgi, un sitienu bija daudz.
Sitieni birtin bira te no vienas, te no otras puses, tā ka Baltais Ilknis gaisā šūpojās šurp un turp gluži kā sabojājies pulksteņa pendelis. Viņa apziņā cita citu nomainīja visdažādākās izjūtas. Vispirms viņš bija pārsteigts. Tad uz mirkli pāršalca izbīlis, un kucēns dažas reizes atbalsoja katru sitienu ar iekaukšanos. Tomēr drīz vien izbīlim sekoja dusmas. Sāka izpausties viņa brīvību mīlošais raksturs, viņš rādīja zobus un bez bailēm rēca niknajam dievam tieši sejā. Tomēr dievs par to apskaitās vēl vairāk. Sitieni kļuva straujāki, smagāki un tika tēmēti vēl sāpīgāk.
Pelēkais Bebrs sita un sita. Baltais Ilknis rūca un rūca. Taču bezgalīgi tas nevarēja turpināties. Vienam vai otram vajadzēja padoties — un šis viens bija Baltais Ilknis. Atkal viņu sagrāba bailes. Pirmo reizi viņš tika dauzīts mērķtiecīgi. Gadījuma rakstura sitieni ar koku vai akmeni, kādus viņš pazina līdz šim, salīdzinājumā ar pašreizējo šķita tīrie glāsti. Baltais Ilknis uzdeva cīņu un sāka gaudīgi kaukt. Kādu laiciņu ikviens sitiens izdauzīja no viņa kaucienu, taču, bailēm izvēršoties šausmās, kaucieni saplūda vienvienigā nepārtrauktā gaudoņā, kas ritmā vairs nemaz nesaskanēja ar kūlienu.
Pēdīgi Pelēkais Bebrs pārstāja sist. Baltais Ilknis ļengani karājās paceltajā rokā un vaimanāja. Pavēlnieks šķita ar to apmierināts un nevērīgi nosvieda kucēnu piro- gas dibenā. Pa to laiku laiva bija aiznesta pa straumi, lejup. Pelēkais Bebrs pacēla irkli. Baltais Ilknis gulēja viņam ceļā. Viņš to nikni un nicīgi paspēra ar kāju. Tajā brīdī Baltajā Ilknī atkal uzliesmoja brīvības mīlestība — un viņš iecirta zobus mokasīna purnā.
Nupat pārciestais kūliens bija nieks, ja salīdzina ar kāvienu, kādu Baltais Ilknis dabūja tagad. Pelēkais Bebrs bija pārskaities līdz nejēdzībai, un gluži tāpat Baltais Ilknis bija pārbijies. Nu tika laista darbā ne vien roka, bet arī cietais koka irklis, un, kad kucēns pēdīgi gulēja nosviests laivas dibenā, viss viņa mazais ķermenītis bija vienās brūcēs un skrambās. Pelēkais Bebrs viņam iespēra vēlreiz — šoreiz tīšām. Baltais Ilknis vairs neatkārtoja uzklupienu kājai. Viņš bija apguvis vēl vienu nebrīves mācību. Nekad un nekādā gadījumā viņš .nedrīkst kost dievam, kas ir viņa kungs un pavēlnieks; kunga un pavēlnieka ķermenis ir svēts, to nedrīkst apgānīt viņam līdzīgu radījumu zobi. Tas acīm redzami ir visšausmīgākais noziegums — tāds nodarījums, kam nevar būt ne piedošanas, ne apžēlošanas.
Kad piroga piestāja krastā, Baltais Ilknis tikai smilkstēja un palika nekustīgi guļam, gaidīdams, kāda būs Pelēkā Bebra vēlēšanās. Pelēkais Bebrs vēlējās, lai viņš ietu krastā, jo uz krastu viņš tika aizsviests tik sparīgi, ka smagi nokrita uz sāna un visas brūces no jauna spalgi iesāpējās. Viņš pietrausās uz drebošajām kājām un tā ari smilkstot palika stāvam. Liplips, kas no krasta visu notikumu bija noskatījies, nu metās viņam virsū, nogāza gar zemi un dziļi ielaida zobus sānā. Baltais Ilknis bija pārāk nomocīts un aizstāvēties nejaudāja, tā ka grūti viņam būtu klājies, ja Pelēkais Bebrs nebūtu tik sparīgi spēris ar kāju, ka Liplips uzlidoja gaisā, lai triektos pret zemi vairāk nekā desmit pēdu attālumā. Tā cilvēks izrādīja savu taisnīgumu; un pat savā nožēlojamā stāvoklī Baltais Ilknis juta priecīgas pateicības trīsas pāršalcam augumu. Cieši turēdamies Pelēkajam Bebram uz pēdām, viņš paklausīgi kliboja cauri visai apmetnei līdz pat vigvamam. Tā Baltais Ilknis mācījās saprast, ka tiesības sodīt dievi_ patur vienīgi sev un neļauj tās izmantot par sevi zemākiem radījumiem.
Tonakt, kad visapkārt iestājās klusums, Baltais Ilknis atcerējās māti un sāka gauži skumt pēc viņas. Viņa skumjas izpaudās pārāk skaļi, tās pamodināja Pelēko Bebru, kurš sadeva viņam sutu. Kopš tās reizes Baltais Ilknis sēroja vienīgi klusītiņām, ja apkārt bija dievi. Tikai reizēm, aizklīdis mežmalā un būdams vienatnē, viņš ļāva vaļu savām ciešanām, izraudādams tās skaļos smilkstos un gaudās.
Šaja laikposma viņš būtu varējis pakļauties atmiņām par migu un strautu un aizskriet atpakaļ Pirmatnības mežos. Taču viņu atturēja atmiņas par māti. Tāpat kā cilvēki, dodamies medībās, aiziet un atkal atgriežas, tā arī māte kādu dienu varēja atkal atgriezties apmetnē. Tālab Baltais Ilknis palika nebrīvē un gaidīja māti.
Tac :u nebrīvē nebija tikai nelaimes vien. Bija arī daudz kas interesants, arvien atgadījās kaut kas jauns. Gala nebija brīnumiem, kādus paveica dievi, un Baltais Ilknis allaž svila ziņkārē visu apskatīt. Bez tam viņš arī iemācījās, kā vajag izturēties pret Pelēko Bebru, tas no viņa gaidīja paklausību, nelokāmu un nesatricināmu paklausību; par atlīdzību viņš tika cauri bez kāviena un viņa dzīve bija diezgan ciešama.
Jā, Pelēkais Bebrs pats reizēm pasvieda viņam gabaliņu gaļas un aiztrenca pārējos suņus, kas grasījās to aprit. Šāds gaļas gabaliņš bija vesels dārgums. Nezin kāpēc Baltajam Ilknim likās, ka tas ir vērtīgāks par veselu duci gaļas kumosu, ko pasviedusi kāda skvo. Pelēkais Bebrs viņu nekad nepaglaudīja un nepamīlināja. Varbūt saimnieka smagās rokas svars, varbūt viņa taisnīgums, varbūt vienīgi varenība — un varbūt visi šie faktori kopā ietekmēja Balto Ilkni, tomēr starp suni un tā nīgro pavēlnieku sāka veidoties tādas kā savstarpējas simpātijas.
Pamazām vien kādi slepeni spēki nemanāmi sasaistīja Balto Ilkni, tiem palīdzēja nūjas, akmeņu un pļauku ietekmīgā vara, un tā nebrīves važas ap suni saslēdzas. Viņa sugas pārstāvjiem piemīt rakstura īpašības, kas laiku sākotnē bija ļāvušas tiem nākt pie cilvēku ugunskuriem, un šīs īpašības spēj arvien pilnveidoties. Šīs īpašības tad arī sāka attīstīties Baltajā Ilknī, un dzīve_ apmetnē, lai cik dažkārt sūra un ciešanu pilna, nemānāmi un netverami ik ar brīdi kļuva tam mīļāka. Baltais Ilknis pats to nemaz neapzinājās. Viņš apzinājās vienīgi to, ka skumst par Kičes zaudējumu, cer uz Jās atgriešanos un alksmīgi ilgojas pēc kādreizējās brīvās savvaļas dzīves.