Liplips tik ļoti gandēja dzīvi Baltajam Ilknim, ka viņš izvērtās daudz ļaunāks un negantāks, nekā tas viņam no dabas pienācās. Mežonīgums iederējās viņa raksturā, taču
šādi attīstītais mežonīgums pārsniedza visas robežas. Viņa ļaunums jau kļuva slavens pat cilvēku vidū. Kur tikai nometnē sacēlās kāda jezga vai brēka, suņu ķīviņi vai ņerī- šanās, vai arī kāda skvo sāka klaigāt par nozagtu gaļas gabalu, varēja būt drošs, ka šais notikumos iejaukts Baltais Ilknis — vai nu tieši, vai vismaz kā cēlonis. Nevienam neienāca prātā painteresēties, kāpēc viņš tāds izvērties. Cilvēki redzēja tikai gala iznākumu, un šis iznākums bija gaužām nelāgs. Baltais Ilknis bija slepens ložņa, zaglis, ķīviņu izraisītājs un blēdīgs kūdītājs; pārkaitinātās skvo kliedza tam taisni acīs, ka viņš ir vilks un nelietīgs radījums un reiz ņems nelabu galu, bet viņš tikai acīgi vēroja tās, gatavs ik brīdi cirsties sānis no kada aši sviesta metamā.
Apmetnes iemītnieku vidū Baltais Ilknis jutās kā izstumtais. Jaunie suņi visi sekoja Liplipa vadonībai. Starp tiem un Balto Ilkni bija kāda atšķirība. Varbūt tie nojauta viņā mūžameža zvēru un instinktīvi juta pret viņu to pašu naidu, kādu mājas suņi jūt pret vilkiem. Lai būtu kā būdams, bet suņi pievienojās Liplipam un vajāja Balto Ilkni. Un, reiz pieteikuši viņam karu, tie allaž atrada ieganstu šo karu turpināt. Visi kā viens tie reizi pa reizei dabūja matīt Baltā Ilkņa zobus, un viņam par godu jāsaka, ka viņš mēdza dot pretī vairāk nekā saņēma pats. Daudzus no tiem viņš divcīņā būtu varējis piemiegt kā nieku, taču divcīņai viņam nekad nedeva iespēju. Tikko šāds cīniņš sākās, tas tūdaļ bija signāls visiem apmetnes jaunajiem suņiem skriet turp un klupt Baltajam Ilknim virsū.
Sī kopīgā vajāšana viņam iemācīja divas svarīgas gudrības: kā masu cīniņā vislabāk aizstāvēties vienam pret visiem un, ja gadījās saķerties ar vienu pašu suni, kā visīsākā laikā sagādāt tam visvairāk ievainojumu. Viņš lieliski apguva paņēmienu, kā noturēties uz kājām naidīga uzbrucēju bara vidū, jo tas nozīmēja palikt dzīvam. Viņš iemanījās turēties kājās kā kaķis. Pat pieauguši suņi ar savu smago augumu triecieniem varēja gan viņu pagrūst atpakaļ vai sāniski, un tad viņš arī padevās atpakaļ vai sānis, vai nu palēkdamies gaisā, vai šļūkdams pa zemi, bet kājas viņam allaž palika apakšā un ķepas stingri atspērās pret māti zemi.
Suņu kautiņos ir pieņemts pirms īstā cīniņa izpildīt tādu kā sagatavošanās rituālu — suņi rūkdami un bozdamies
ar stīvām kājām lepni soļo viens ap otru. Taču Baltais Ilknis iepratās neizpildīt šo ievaddaļu. Katra novilcināšana nozīmēja, ka tūdaļ viņam gāzīsies virsū viss jauno suņu pulks. Viņam savu darāmo vajadzēja padarīt aši un tad taisīties, ka tiek projām. Tālab viņš iemanījās nekādā veidā nebrīdināt pretinieku par saviem nodomiem. Viņš tikai metās virsū un tūdaļ koda un plēsa, nedodams ienaidniekam iespēju sagatavoties cīņai. Tāpat viņš arī iemācījās aši un smagi savainot pretinieku. Arī pārsteiguma momentu viņš prata pienācīgi novērtēt. Ja suns pārsteigts negaidot, ja tā plecs ir pārkosts vai auss saplo- sita driskās, pirms vēl tas atģidies, kas īsti notiek, — tāds suns jau ir pa pusei pievārēts.
Bez tam negaidot pārsteigtu suni ir daudz vieglāk nogāzt gar zemi, un gāšanās brīdī šāds suns katrā ziņā uz mirkli atsegs vārīgo pakakli — viegli ievainojamu vietu, kura var pārkost pašu dzīvības artēriju. Baltais Ilknis labi zināja, kur ir šī vieta. So zināšanu viņš bija saņēmis tieša ceļā no paaudžu paaudzēm medījušo vilku pieredzes. Tātad Baltā Ilkņa metode, ja viņš uzbruka pirmais, bija šāda: pirmkārt, censties sastapt jaunu suni vienatnē, otrkārt, negaidīti gāzties tam virsū un notriekt no kājām, un, treškārt, — dziļi iecirst zobus vārīgajā rīkles punktā kakla apakšpusē.
Baltais Ilknis vēl nebija pilnīgi pieaudzis, tālab žokļi tam nebija ne tik lieli, ne tik spēcīgi, lai šie klupieni pie rīkles būtu nāvīgi. Taču dažs labs suņu jaunulis staigāja pa apmetni ar saplosītu pakakli, kas skaidri liecināja par Baltā Ilkņa nolūkiem. Un kādu dienu mežmalā, notvēris kādu no saviem ienaidniekiem vienatnē, viņš savukārt nogāza to gar zemi, atkal un atkal iecirzdams tam zobus rīklē, līdz dabūja pārkost lielo vēnu un iztecināja tā dzīvību. Tovakar apmetnē bija liels tracis. Baltā Ilkņa nodarījumu bija redzējuši, par to uzzmāja arī nokostā suņa īpašnieks, sievas pārcilāja atmiņā visus gaļas zagšanas atgadījumus, un Pelēko Bebri bērtin apbēra ar niknām lamām. Taču viņš apņēmīgi turēja ciet ieeju teltī, kurā bija noslēpis vaininieku, un atteicās izdot to saviem ciltsbrāļiem, kuri brēktin brēca pēc atriebības.
Balto Ilkni nu ienīda kā cilvēki, tā suņi. Šai savas attīstības posmā viņš nepazina mirkļa, kad varētu justies drošībā. Pret viņu vērsās katra suņa zobs, cēlās katra cilvēka roka. Paša suga to saņēma ar rēcieniem, bet viņa
dievi — ar lāstiem un akmeņiem. Viņš dzīvoja vienā satraukumā. Visu laiku viņš bija kā savilkta stīga, gatavs uzbrukt un sagatavojies atsist uzbrukumu, ar vienu aci nepārtraukti vēroja, vai nelido kāds negaidīts metamais, un arvien bija noskaņots rīkoties strauji, bet aukstasinīgi — lēkt uz priekšu un strauji cirst zobus vai arī lēkt sānis un draudīgi rūkt.
Ja runā par rūkšanu, tad Baltais Ilknis rūca šausmīgāk par visiem citiem apmetnes suņiem, vienalga, vecs vai jauns. Rūciena jēga ir vai nu brīdināt, vai iebiedēt, un jāprot izšķirties, kad un kā kuro reizi rūkt. Baltais Ilknis zināja, kā jārūc un kad jārūc. Savā rēcienā viņš izpauda visu ļaunumu, negantumu, lai pretinieks justu šausmas. Deguns nemitīgi raustījās, spalva bozās vāliem vien, mēle kā sarkana čūska te pašāvās, te ierāvās, ausis piemiegtas, acis zvērīgi zalgo, lūpas atņirgtas, no atsegtajiem ilkņiem laso slienas — gandrīz vai katrs uzbrucējs bija spiests uz mirkli apstāties šāda pretinieka priekšā. Un šī acumirklīgā apstāšanās deva Baltajam Ilknim ārkārtīgi nepieciešamo brīdi apsvēršanai, ko darīt tālāk. Taču bieži šāda apstāšanās ieilga — un uzbrucējs pēdīgi atteicās no cīņas. Bet pieaugušo suņu priekšā Baltais Ilknis ar savu rēcienu guva iespēju uz godpilnu atkāpšanos.
Pusauga suņi bija izstūmuši Balto Ilkni no sava bara. Taču par šo vajāšanu tie paši dabūja samaksāt, jo Baltais Ilknis bija nežēlīgs, izveicīgs un stiprs. Viņam nebija ļauts skraidīt kopā ar baru, bet nu apstākļi iegrozījās ta, ka arī neviens bara loceklis ne soli nedrīkstēja atiet no pārējiem. Baltais Ilknis to nepieļāva. Pazīdami viņa taktiku — uzglūnēt no krūmiem vai slēpties takas malā —, jaunie suņi baidījās skraidīt vienatnē. Ja neskaita Lip- lipu, pārējiem vajadzēja turēties pulkā, lai spētu stāties pretī briesmīgajam ienaidniekam, ko paši bija sev radījuši. Ja kucēns viens pats aizklīda upmalā, tad pagalam viņš bija vai vismaz sacēla kājās visu apmetni ar spalgiem sāpju un šausmu brēcieniem, mukdams atpakaļ no slēpnī uzglūnējušā vilcēna.
Taču Baltā Ilkņa atriebīgie uzbrukumi nemitējas arī tad, kad jaunie suņi bija pilnīgi atskārtuši, ka tiem jāturas kopā. Viņš uzklupa tiem, sastapis tos vienatnē, un tie uzbruka viņam, kad bija apvienojušies barā. Tikko pamanījuši Balto Ilkni, tie tūdaļ metās viņam pakaļ, taču Baltā Ilkņa žiglums parasti paglāba viņu. Bet vai tam sunim, kurš šādās vajašanās izvirzījās citiem priekšā! Baltais Ilknis bija iemanījies strauji apcirsties pret sekotāju, kas atradās bara priekšgalā, un pamatīgi saplucināt to, pirms pārējie paguva piesteigties. Tas gadījās visai bieži, jo medību kaismē iedegušies suņi mēdza aizmirsties, bet Baltais Ilknis neaizmirsās nekad. Joņodams viņš meta slepus skatienus atpakaļ, ik mirkli būdams gatavs zibenīgi apcirsties un uzklupt pārgalvim, kas bija pasteidzies citiem garam.
Jauniem suņiem nepieciešams spēlēties, un situācijā, kāda bija izveidojusies, suņi pārvērta šo kara atdarinājumu par aizraujošu rotaļu. Tā nu Baltā Ilkņa trenkāšana kļuva par sunēnu bara galveno laika kavēkli — tiesa gan reižu reizēm šī rotaļa beidzās ar nāvi, un bīstama tā bija allaž. Savukārt Baltais Ilknis, paļaudamies uz ātrajām kājām, bezbailīgi klaiņoja, kur tik patika. Tajā laikposmā, kad Baltais Ilknis veltīgi gaidīja atgriežamies māti, viņš dažu labu reizi izvazāja visu baru mežonīgā medību skrejā pa apkārtējiem mežiem. Taču sunēni viņu arvien pazaudēja no acīm. Trokšņainais, rejošais suņu bars allaž ziņoja Baltajam Ilknim par savu klātieni, be pats viņš skrēja vientulīgi un klusiņām, kā uz samta pēdām, tikai slīdoša ēna starp kokiem — kā savā laikā bija skrējuši viņa tēvs un māte. Bez tam ar pirmatnējo mežu biežņām viņu saistīja daudz ciešākas saites nekā sunēnus, viņš tās pazina labāk un zināja daudzus to noslēpumus. Iemīļots Baltā Ilkņa paradums bija noslēpt pēdas tekošā ūdenī un tad mierīgi atlaisties tuvējā biezoknī, kamēr suņu bars riedams ārdījās turpat vien apkārt.
Balto Ilkni neieredzēja neviens — ne paša suga, ne cilvēki, viņš bija padzītais, mūžam trenkātais un pats nepārtrauktā karā ar visiem, tālab viņš attīstījās strauji, bet vienpusīgi. Sādā augsnē nespēja uzplaukt maigums un glaudīgums. Viņam pat nojausmas nebija, ka kaut kas tāds eksistē pasaulē. Klausi stiprākajam un apspied vājāko — šādu pamatlikumu viņš bija cieši iegaumējis. Pelēkais Bebrs bija dievs, pie tam stiprs. Tālab Baltais Ilknis viņu klausīja. Taču suņi, kas jaunāki vai mazāki par viņu, bija vāji, un tālab tos vajadzēja iznīcināt. Viņa attīstība notika vienīgi spēka virzienā. Tā kā ik brīdi viņu apdraudēja uzbrukumi un pat nāves briesmas, viņā pārmērīgi attīstījās tās spējas, kas kalpo glābiņam un aizstāvībai. Visas viņa kustības kļuva žiglākas nekā pārē-
jiem suņiem, kājas ašākas, pats viņš spēcīgāks, varmācīgāks, lunkanāks, kalsnāks — muskuļi un cīpslas kā no dzelzs —, izturīgāks, nežēlīgāks, negantāks un gudrāks. Tādamviņam ari vajadzēja kļūt, citādi viņš nebūtu spējis. pastavet un izdzīvot naidīgajā vidē, kas viņu apņēma.