Rudens pusē, kad dienas raucās īsākas un gaisā sāka sprikstēt sala dzēlieni, Baltajam Ilknim radās lielā izdevība kļūt brīvam. Ciematā jau vairākas dienas valdīja liela jezga. Vasaras nometni ārdīja nost, un cilts ar visu mantību gatavojās ceļot uz rudens medību novadiem. Baltais Ilknis visus notikumus vēroja ar modru aci, un, kad vigvami tika saritināti un laivas pie krasta piekrautas ar mantām, viņš saprata, kas notiek. Cita pēc citas laivas saka braukt projām, un dažas jau bija izzudušas upes lejtecē.
Baltais Ilknis izlēma palikt tepat. Nogaidījis izdevīgu brīdi, viņš no apmetnes aizlavījās mežā. Pēdas viņš noslēpa krāčainā strautā, gar kura krastiem jau sāka veidoties ledus. Tad viņš ielīda visdziļākajā biezoknī un palika nogaidīt. Laiks gāja, Baltais Ilknis gan snauda, gan pamodās. Viņu uztraucēja Pelēka Bebra balss, kas saukāja viņa vārdu. Bija dzirdamas arī citas balsis. Baltais Ilknis saklausīja Pelēkā Bebra skvo saucienus un arī Pelēkā Bebra dēla — mazā Mitsaha balsi.
Baltais Ilknis drebēja bailēs, tomēr izturēja, kaut gan juta dziņu līst laukā no slēptuves. Pēc laiciņa balsis noklusa, un brīdi vēlāk Baltais Ilknis izlīda klajumā — priecīgs par sava pasākuma izdošanos. Satumsa, un kādu laiciņu Baltais Ilknis draiskojās starp kokiem, līksmi izbaudīdams brīvību. Tad pavisam negaidot Baltais Ilknis atskārta, ka ir vientuļš. Viņš apsēdās pārdomās, ieklausīdamies meža klusumā, kas nu viņu sāka biedēt. Nekādas kustības, neviena troksnīša — tas šķita baigi. Viņš juta uzglūnam briesmas — neredzamas un neapjaušamas. Viņš aizdomīgi vēroja koku masīvos stāvus ar tumšajām ēnām, kurās varēja slēpties bezgala daudz visādu briesmu.
Pie tam bija auksti. Nekur nevienas siltas vigvama
sienas, pie kuras omulīgi saritināties. Sāka salt kājas, un Baltais Ilknis pārmaiņus turēja paceltu te vienu, te otru priekšķepu. Viņš apvija tās ar kuplo asti un tai pašā mirklī skatīja it kā redzējumu. Tur nebija nekā sevišķa. Viņa acu priekšā atainojās atmiņu tēli. Viņš atkal redzēja apmetni, vigvamus, spožos ugunskurus. Viņš dzirdēja sieviešu spalgās balsis, vīriešu basīgos izsaucienus un suņu rūcienus. Viņam gribējās ēst, un viņš atcerējās kādreiz pasviestos gaļas un zivs gabalus. Te gaļas nebija, nekā ēdama, visapkārt tikai draudīgs klusums.
Gūstniecība bija viņu izlutinājusi. Atkarība bija padarījusi viņu nemākulīgu. Viņš vairs neprata rūpēties pats par sevi. Melna nakts rēgojās visapkārt. Viņa jutekļi, pieraduši pie apmetnes dūkoņas un čalas, gatavi nemitīgi tvert skaņas un ainas, nu bija pamesti bezdarbībā. Te nebija nekā, ko darīt, nekā, ko redzēt vai dzirdēt. Viņš visiem spēkiem pūlējās uztvert kaut ko, kas pārtrauktu klusumu un nekustīgumu. Aiz bezdarbības jutekļi bija kā apdullināti, un Balto Ilkni māca nezināmu šausmu jausma.
Baltais Ilknis pēkšņi sarāvās izbailēs. Kaut kas milzīgs un bezveidīgs nogāzās viņa acu priekšā. Tā bija koka ēna, ko meta mēness, no kura vaiga mākoņi bija aizklīduši. Atģidies viņš klusu iesmilkstējās, bet tad apspieda smilkstu, baidīdamies pievilināt glūnošās briesmas.
Kāds koks, nakts salā savilkdamies, skaļi nokrakšķēja tieši Baltajam Ilknim virs galvas. Viņš bailēs iekaucās. Paniska izbīļa sagrābts, viņš kā neprātīgs drāzās uz ciemata pusi. Visu citu pārmāca viena vienīga vēlēšanās — būt pie cilvēkiem, būt viņu aizsardzībā. Viņa nāsis vēl juta apmetnes dūmu smaržu. Viņa ausīs skaļi atbalsojās apmetnes skaņas un klaigas. Baltais Ilknis izskrēja no meža un nokļuva mēness apmirdzētā klajotnē, kur nebija ne ēnu, ne tumsas. Taču ciematu viņa acis tur nesaskatīja. To viņš bija aizmirsis. Ciemats taču bija pārcēlies citur.
Baltā Ilkņa mežonīgais bēdziens pēkšņi aprāvās. Nebija taču kur bēgt. Vientuļš un pamests viņš klīda pa atstāto! apmetni, apostīdams atkritumu kaudzes un dievu izmētātās skrandas un grabažas. Viņš justos laimīgs, ja ap viņu grabēdami birtu akmeņi, ko sviedusi nikna skvo, laimīgs, ja pār viņu sodīdama nolaistos Pelēkā Bebra smagā roka,
un sajūsmā viņš apsveiktu Liplipu līdz ar visu rēcošo, mazdūšīgo sunēnu baru.
Baltais Ilknis nonāca tur, kur bija stāvējis Pelēkā Bebra vigvams, un apsēdās bijušās telts vietas viducī. Viņš pacēla purnu pret mēnesi. Rīklē viņam raustījās dīvainas spazmas, mute pavērās, un sirdi plosošā, gārdzošā kaucienā viņš sāka apraudāt savu vientulību un bailes, savas sēras par Kiči, visas pagājušās bēdas un nelaimes, kā arī nojausmas par ciešanām un briesmām, kas vēl gaidāmas. Tas bija gari stieptais, sērīgais vilka gaudojiens no pilnas krūts — pirmais vilka kauciens Baltā Ilkņa mūžā.
Rītausma gan izklīdināja bailes, toties vientulība vērtas vēl dziļāka. Kailā apkaime, kas nesen vēl mudžēt mudžēja no cilvēkiem, īsti lika izjust vientulību. Baltais Ilknis vairs ilgi negudroja. Viņš iedrāzās mežā un aizlēkšoja gar upes krastu lejup pa straumi. Viņš skrēja augu dienu. Viņš neatpūtās ne reizi. Šķita, ka Baltais Ilknis ir radīts nepārtrauktai skriešanai. Dzelžaini sīkstais^ ķermenis nepazina noguruma. Un, pat ja nogurums uzmācās, no senčiem mantota izturība dzina paklausīgo ķermeni tālāk.
Kur upes straume triecās pret stāviem klinšu krastiem, viņš apgāja šķērsli pa aizmuguri, rāpdamies pa kalniem. Upītes un strautus, kas ieplūda Makenzi straumē, viņš pārbrida vai pārpeldēja. Bieži vien Baltais Ilknis tecēja pa malasledu, kas jau sāka veidoties, šad tad gadījās arī ielūzt tajā, un tad viņš, cīnīdamies par savu dzīvību, ķepurojās ledainajos virpuļos. Un visu laiku viņš meklēja dievu taku, kur tie būtu pametuši upi, lai dotos zemes vidienē.
Baltais Ilknis bija daudz apķērīgāks par lielu tiesu savu ciltsbrāļu, taču tik plašs viņa gara apvārsnis nebija, lai aptvertu arī Makenzi otru krastu. Ja nu dievu taka būtu vedusi malā otrā krastā? Tāda doma viņam pat prātā neienāca. Daudz vēlāk, kad viņš jau bija krietni vecāks un gudrāks, kad bija daudz ceļojis un labi pazina takas un upes, — varbūt tad viņš spētu apjēgt un izsecināt šādu iespēju. Taču šīs gara spējas bija vēl tālā nākotnē. Patlaban viņš skrēja uz labu laimi un viņa aprēķinos ietilpa tikai viens Makenzi krasts — tas, kur viņš atradās.
Baltais Ilknis skrēja augu nakti, tumsā uzdrāzdamies dažādiem traucēkļiem un šķēršļiem, kas viņu gan aizkavēja, bet nespēja aizturēt. Nākamās dienas pusdienlaikā,
kad viņš jau nepārtraukti bija joņojis trīsdesmit stundu, miesas dzelžainums sāka pamazām izsīkt. Vienīgi gara izturība vēl dzina viņu uz priekšu. Ēdis viņš nebija jau četrdesmit stundu, un bads darīja vārgu. Arī biežā mēr- cēšanās ledainā ūdenī nebija palikusi bez sekām. Baltā Ilkņa skaistais kažoks bija salēkšķējis. Ķepu platās pēdas bija savainotas un asiņoja. Viņš bija sācis klibot un kliboja ik ar stundu stiprāk. Piedevām citām nelaimēm gaišā debess apmācās — un sāka snigt slapjš, kūstošs, lipīgs, ķēpīgs sniegs, kas slīdēja zem kājām, aizplīvuroja visu apkārtni un mānīgi noklāja zemes virspuses nelīdzenumus, tā ka skriet bija vēl grūtāk un sāpīgāk.
Pelēkais Bebrs tovakar bija nolēmis apmesties Makenz.) viņā krastā, jo medību novadi atradās tajā pusē. Bet šajā krastā īsi pirms tumsas iestāšanās kāds alnis iznāca padzerties, un to pamanīja Klukuča, Pelēkā Bebra skvo. Ja alnis nebūtu nācis padzerties, ja Mitsahs sniega dēļ nebūtu nostūrējis sānis, ja Klukuča nebūtu pamanījusi alni un ja Pelēkais Bebrs ar trāpīgu šāvienu nebūtu to notriecis, nākamībā viss būtu noticis citādi. Pelēkais Bebrs nebulu apmeties uz nakti Makenzi šajā krastā, un Baltais Ilknis būtu pagājis garam un aizgājis tālāk, kur tad vai nu aizietu boja, vai atrastu ceļu pie saviem pirmatnības brāļiem, lai kļūtu par vienu no tiem — par vilku līdz pat savam mūža galam.
Bija uznākusi nakts. Sniegs sniga vēl blīvāk, un Baltais Ilknis, klusiņām smilkstēdams, klibodams steberēja uz priekšu, līdz uzdūrās svaigām pēdām sniegā. Tās bija tik svaigas, ka viņš tās pazina acumirklī. Uztraukumā iekaucies, viņš nogriezās no krasta un sekoja pēdām starp kokiem. Līdz Baltā Ilkņa ausīm atplūda apmetnes trokšņi. Viņš ieraudzīja ugunskura liesmas, Klukuču, kas gatavoja ēdienu, un Pelēko Bebru, kas tupēja, sūkādams jēla taukuma šķēli. Apmetnē bija svaiga gaļa!
Baltais Ilknis sagaidīja kūlienu. To iedomādamies, viņš saguma un mazlietiņ sabozās, bet tad atkal devās uz priekšu. Viņš baidījās no sitieniem, kas viņu neapšaubāmi gaidīja, viņš neieredzēja tos. Bet viņš arī zināja, ka pēc tam viņam tiks piešķirts ugunskura mīlīgais siltums, dievu apgādība, suņu sabiedrība — tiesa gan, naidīga sabiedrība, tomēr sabiedrība, un tā pilnīgi atbilda viņa mežonīgajām tieksmēm.
Pieplacis Baltais Ilknis luncinādamies ielīda uguns-
kura gaismas lokā. Pelēkais Bebrs viņu ieraudzīja un pārstāja gremot taukuma gabalu. Baltais Ilknis rāpoja /ēnām, asti būkādams, vēderu gar zemi vilkdams — visādi izrādīdams savu pazemību un padevību. Viņš līda tieši pie Pelēkā Bebra, kaut gan katra ceļa colla kļuva arvien gausāka un šķita sāpīgāka. Pēdīgi viņš gulēja pie sava pavēlnieka kājām, kopš šī brīža brīvprātīgi ar miesu un dvēseli nododams sevi tā pilnīgā patvaļā. Pats pēc savas vēlēšanās viņš bija atnācis apmetnē, lai sēdētu pie cilvēka ugunskura un paklausītu cilvēka likumiem. Baltais Ilknis trīcēja, gaidīdams sodību, kāda nu bruks pār viņu. Virs viņa galvas sakustējās cilvēka roka. Neizbēgamā sitiena gaidās Baltais Ilknis sarāvās čokurā. Sitiens nenāca. Viņš zagšus pašķielēja uz augšu. Pelēkais Bebrs plēsa uz pusēm savu taukuma šķēlil Pelēkais Bebrs piedāvāja viņam gabalu taukuma! Ļoti piesardzīgi un pat tā kā aizdomīgi Baltais Ilknis vispirms paostīja taukumu un tikai tad ņēmās to ēst. Pelēkais Bebrs pavēlēja atnest viņam gaļu un pats gaiņāja nost citus suņus, kamēr Baltais Ilknis ēda. Pēc tam Baltais Ilknis pateicības pilns un apmierināts nogulās pie Pelēkā Bebra kājām, vērdamies ugunī, kas viņu sildīja, blisinādamies, snauduļodams, juzdamies drošībā, jo bija pārliecināts, ka rīt viņš vairs vientuļš neklejos pa drūmiem meža biezokņiem, bet dzīvos cilvēku apmetnē pie saviem dieviem, kuru rokās bija pats sevi novēlējis un no kuriem tagad bija pilnīgi atkarīgs.