Kad decembris nāca pusē, Pelēkais Bebrs devās ceļojumā augšup pa Makenzi. Mitsahs un Klukuča_ brauca tam līdzi. Vienas nartas vadīja viņš pats, un tās vilka šim nolūkam iemainīti vai aizlienēti suņi. Otras — mazākās nartas vadīja Mitsahs, un tajās bija iejūgts pusauga kucēnu aizjūgs. Viss šis pajūgs gan vairāk atgādināja rotaļlietu, taču Mitsahs bija sajūsmā, juzdams, ka sāk veikt pasaulē vīra darbus. Pie tam viņš arī mācījās vadīt suņus un apieties ar tiem, bet jaunie sunēni šādi tika radināti pie iejūga. Un noderīgas bija arī šīs nartas, jo
uz tām bija uzkrauta mantība un pārtika divsimt mārciņu svarā.
Baltais Ilknis bija jau redzējis apmetnes suņus strādājam aizjūgā, tā ka neko vis nepretojās, kad viņam pašam pirmoreiz uzlika iejūgu. Ap kaklu aplika ar sūnām polstētas sakas, divas lences tās saistīja ar galveno siksnu, kas bija apsprādzēta ap krūtīm un šķērsām pār muguru. Pie šīs siksnas bija piestiprināta garā virve, ar ko suns vilka nartas.
Aizjūgā bija septiņi pusauga kucēni. Pārējie, agrāk dzimušie, jau bija sasnieguši deviņu un desmit mēnešu vecumu, vienīgi Baltajam Ilknim bija astoņi mēneši. Katru suni piejūdza pie nartām ar atsevišķu virvi. Tās bija katra savā garumā, un šī starpība bija tieši suņa ķermeņa garums. Katra virve bija izvērta caur gredzenu nartu priekšgalā. Nartām pašām slieču nebija, tās sastāvēja no vienmuku bērza tāss ar uzrauktu priekšgalu, lai neartos zem sniega. Šāda konstrukcija darīja nartas vieglas, un kravas svars sadalījās pa vislielāko sniegam piegulošo virsmu, jo sniegs bija smalks kā pūderis un ļoti mīksts. Pēc tā paša principa — lai kopsvaru sadalītu cik iespējams plašāk — arī suņu aizjūga virves bija izvērstas vēdekļa veidā, tā ka neviens suns nemina otra pēdās.
šim vēdekļveida jūgšanas paņēmienam ir vēl viena priekšrocība. Dažādā garuma virves neļauj suņiem no sāna uzklupt tiem, kas skrien pa priekšu. Lai suns varētu kādam citam uzbrukt, viņam vajadzētu apgriezties pret to, kas skrien pie īsākās virves. Tādā gadījumā viņš ar savu uzbrukuma objektu atrastos aci pret aci, bez tam viņu tūdaļ ķertu dzinēja pātaga. Bet šāda formējuma vislielākā priekšrocība ir tā, ka suns, kas cenšas uzklupt sev priekšā skrejošajam, spiests stingrāk vilkt nartas, un, jo ātrāk šļūc nartas, jo ātrāk var skriet prom suns, kuram uzbrūk. Tālab suns no aizmugures nekad nespēj uzsākt kautiņu ar priekšējo. Jo ašāk viņš skrien, jo ašāk skrien arī vajātais, un līdz ar to ašāk skrien viss aizjūgs. Rezultātā — nartas traucas ātrāk, un tā ar savu blēdīgo nekaunību cilvēks nostiprina kundzību pār dzīvniekiem.
Mitsahs ļoti atgādināja savu tēvu un bija ieguvis arī krietni daudz viņa pieredzes krātās gudrības. Jau agrāk zēns bija ievērojis, kā Liplips vajā Balto Ilkni, bet tolaik Liplips piederēja citam saimniekam, un Mitsahs ne-
uzdrīkstējās neko vairāk kā reizi pa reizei iesviest kucēnam ar akmeni. Taču tagad Liplips bija viņa suns, un savu atriebību pār to viņš izgāza tādā veidā, ka iejūdza Liplipu pie visgarākās virves. Tas gan padarīja Liplipu par pajūga vadoni un izskatījās pēc pagodinājuma, taču īstenībā viņš ar to visu godību zaudēja, jo nu viņš vairs nebija bara dievinātais vadonis, bet gluži otrādi — viss bars viņu nīda un vajāja.
Tā kā Liplips skrēja visgarākās virves galā, suņiem arvien palika iespaids, ka viņš no tiem mūk. Viņi redzēja vienīgi Liplipa kuplo asti un ņirbošās pakaļkājas — un šāds skats jau ne tuvu neiedvesa tādas bailes kā viņa saboztās krēpes un spīdīgie ilkņi. Tā nu reiz suņu prāts ir iekārtots — redzēdami Liplipu skrienam projām, viņi alka traukties tam pakaļ, un viņiem šķita, ka Liplips no viņiem beg.
Tai brīdī, kad nartas sakustējās, viss aizjūgs metās vajāt bēgošo Liplipu, un šī vajāšana ilga augu dienu. No sākuma viņš vēl raudzīja vērsties pret saviem trenkā- tājiem, nikni cenzdamies pasargāt savu cieņu, bet tādās reizēs Mitsahs skaudri cirta viņam pa purnu ar trīsdesmit pēdu garo jēlmītas briežādas pātagu, tā ka Liplips bija spiests piežmiegt asti un skriet tālāk. Liplips būtu varējis stāties pretī visam suņu baram, bet pātagai preti stāties nejaudāja, un tā viņam cits neatlika kā pierau- dzīt, lai garā virve būtu stingri nostiepta un biedru zobi nevarētu piekļūt pie viņa sāniem.
Taču indiāņu prāta dzīlēs mīt vēl lielākas viltības. Lai vadonis tiktu'vajāts allaž un nemitīgi, Mitsahs viņu lutināja vairāk nekā citus suņus. Šīs laipnības_ pārējos suņos iesvēla greizsirdību un naidu. Citu klātbūtne Mitsahs mēdza dot Liplipam gaļu — īpaši tikai viņam vien. Citus suņus tas padarīja vai trakus. Ārdīdamies tie joņoja apkārt tieši tādā atstatumā, kur vairs nesniedza patagas siksna, kamēr Liplips mielojās ar gaļu un Mitsahs viņu aizstāvēja. Ja arī nebija gaļas, ko dot, Mitsahs mēdza padzīt suņu baru tālāk un izlikties, ka baro Liplipu ar gaļu.
Baltais Ilknis priecīgu pratu ķērās pie darba. Viņš bija jau ceļojis daudz lielāku gabalu nekā citi suņi — toreiz, kad kāroja nodoties dievu pakļautībā, un bija daudz pamatīgāk apguvis gudrību, cik veltīgi ir pretoties dievu gribai. Piedevām vēl pārciestās vajāšanas darīja bara nozīmi viņa acis mazāku nekā cilvēku nozīmi. Viņš nejuta nepieciešamību pēc sev līdzīgo sabiedrības. Kiči viņš bija tikpat kā aizmirsis, tā ka vienīgā jūtu izpausme, kas viņam atlika, bija izrādīt pakļautību dieviem, ko pats bija sev izraudzījies par pavēlniekiem. Tālab viņš strādāja cītigi, iemācījās būt disciplinēts un bija paklausīgs. Viņš pūlējās uzcītīgi un labprātīgi. Tādas mēdz būt rakstura iezīmes vilkam un mežonīgajam sunim, kad tie kļuvuši par mājas dzīvniekiem, un šīs īpašības Baltajam Ilknim piemita pilnā mērā.
Sabiedriskās attiecības starp Balto Ilkni un pārējiem suņiem bija vienīgi kareivīgas un naidīgas. Viņš nekad nebija mācījies ar citiem rotaļāties. Viņš prata tikai cīnīties un to tad arī darīja, simtkārtīgi atlīdzinādams tiem par skrambām un pušumiem, ko bija iemantojis tajās dienas, kad Liplips vadīja suņu baru. Taču Liplips vairs nebija vadonis — izņemot tās reizes, kad viņš garās virves galā bēga no saviem pajūga biedriem un nartas gāzelēdamās šļūca tiem pakaļ. Apmetnē Liplips allaž turējās Metsaha, Pelēkā Bebra vai Klukučas tuvumā. Viņš nedrīkstēja ne soli atkāpties no dieviem, jo nu visu suņu ilkņi vērsās pret viņu un viņš līdz mielēm dabūja izbaudīt vajāšanu rūgtumu, kādu bija savā laikā sagādājis Baltajam Ilknim.
Kad Liplips bija gāzts no troņa, Baltais Ilknis būtu varējis kļūt par bara vadoni. Taču viņš bija pārāk nīgrs un vienpatnīgs. Viņš tikai reižu reizēm paplucināja savus pajūga biedrus, bet citādi nelikās par tiem ne zinis. Tie grieza Baltajam Ilknim ceļu, kad viņš tuvojās, un pat vispārdrošākais neuzdrīkstējās kampt pēc Baltā Ilkņa gaļas gabala. Gluži otrādi — paši tie aši aprija savu porciju, baidīdamies, ka Baltais Ilknis tiem to neatņem. Baltais Ilknis labi zināja likumu: apspiest vājāko un kļausit stiprākajam. Savu gaļas devu viņš noēda, cik ātri vien jaudāja. Un vai tad tam sunim, kas ar savējo vēl nebija ticis galā! Rēciens, ilkņu ņirdziens, un šis suns varēja izraudāt savu apvainojumu bezjūtīgajām zvaigznēm, kamēr Baltais Ilknis viņa vietā beidza notiesāt viņa porciju.
Tomēr ik pa laiciņam kāds no jaunajiem suņiem uzdrošinājās sacelties, bet tūdaļ arī tika pamatīgi nosloksnēts. Tā Baltais Ilknis trenējās. Viņš greizsirdīgi sargāja izolāciju, ko pats sev bija sagādājis suņu barā, un bieži
cīnījās, to aizstāvēdams. Taču ilgi šāds cīniņš nevilkās. Baltais Ilknis bija pārāk straujš, lai pārējie tam spētu ko padarīt. Vēl neatģiduši, kas īsti notiek, tie bija jau sakosti un asiņoja — sakauti pirms cīniņa sākuma.
Tikpat stingru disciplīnu, kādu dievi uzturēja pajūga, Baltais Ilknis bija ieviesis ari starp saviem biedriem. Nekad viņš tiem nepieļāva ne mazāko vaļību. Viņš spieda nemitīgi turēt viņu cieņā un godā. Savā starpā tie varēja darīties, kā gribēja. Balto Ilkni tas neinteresēja. Viņu interesēja tikai viens: lai tie liek viņu mierā, lai griež viņam ceļu, ja viņš iedomājies to vidū pastaigāties, un lai ik bridi atzīst viņa virskundzību. Ja tikai sunēns uzdrošinājās kaut mazlietiņ paieties viņam pretī stīvkājīgi izaicinoši, pacelt lūpu vai sasliet kaut spalviņu, viņš jau klupa tam virsū bez mazākās žēlastības, ātri vien iedzīdams tam galvā saprašanu, cik aplama šāda izturēšanās.
Baltais Ilknis bija negants tirāns. Viņa kundzība bija nelokāma kā tērauds. Vājos viņš apspieda bez kādas žēlošanas. Ne jau velti viņam bija nācies nežēlīgi cīnīties par eksistenci kucēna dienās, kad divatā ar māti bez kādas palīdzības viņi izcīnīja uzvaru Pirmatnējo Ziemeļu skaudrajos pārbaudījumos un palika dzīvi. Un ne jau velti viņš bija iemācījies staigāt klusītēm, ja garām iet kāds spēcīgāks. Viņš apspieda vājo, taču respektēja stipro. Un šā garā ceļojuma laikā kopā ar Pelēko Bebru viņš tik tiešām staigāja klusītēm pa pieaugušo suņu pūli svešo cilvēku apmetnēs, kādās tiem gadījās iegriezties.
Mēneši gāja. Pelēkā Bebra ceļojums vēl arvien nebija galā. Baltā Ilkņa spēki bija krietni attīstījušies, garas stundas soļojot pa taku un cītīgi velkot nartas, un likās, arī garīgā attīstība ir pilnveidojusies. Nu viņš jau caurcaurēm bija iepazinis apkārtējo pasauli. Viņa skats uz dzīvi bija drūms un bez ilūzijām. Pasaule, kādu viņš to redzēja, bija nežēlīga un neganta, tā bija pasaule bez siltuma, pasaule, kurā neeksistēja ne glāsti, ne maigums, ne tuvības jaukums.
Pret Pelēko Bebru viņš nekādu maigumu neizjūta. Tiesa, Pelēkais Bebrs bija dievs, taču ļoti mežonīgs dievs. Baltais Ilknis labprāt atzina viņa virskundzību, bet šī virskundzība balstījās uz garīgo pārākumu un nežēlīgu spēku. Baltā Ilkņa būtībā pulsēja kāda stīdziņa, kas vērta šo kundzību kārojamu, citādi jau viņš nebūtu nācis atpakaļ no Pirmatnības, lai izrādītu savu padevību. Viņa būtībā bija dzīles, kurās vēl neviens nebija iespiedies. Laipns vārds, glāstošs rokas pieskāriens — un Pelēkais Bebrs būtu varējis atslēgt šīs dzīles, taču Pelēkais Bebrs nekad neglāstīja un neteica laipnus vārdus. Tas nebija viņa dabā. Viņa priekšrocība bija nežēlība, un nežēlīgi viņš arī valdīja, taisnību nodibinādams ar rungu, pārkāpumu sodīdams ar sāpīgu belzienu un žēlastību parādīdams nevis ar laipnību, bet vienkārši ar to, ka nesita.
Tālab Baltais Ilknis pat nenojauda, kādas svētlaimīgas izjūtas var sagādāt cilvēka rokas. Starp citu, viņš necieta cilvēku rokas. Tās viņam allaž šķita aizdomīgas. Tiesa gan, dažreiz tās deva gaļu, taču biežāk nodarīja sāpes. No cilvēku rokām labāk turēties pa gabalu. Tās svieda akmeņus, vicināja nūjas, rungas un pātagas, tās izdalīja pļaukas un belzienus, un, ja arī tās pieskārās viņam, tad tikai tāpēc, lai kniebtu, plēstu un raustītu spalvu šķipsnas. Svešos ciematos viņš bija dabūjis iepazīties ar bērnu rokām un uzzinājis, ka arī tās spēj neganti mocīt. Reiz viņam kāds streipuligs mazulis gandrīz izdūra aci. Pēc šās pieredzes viņš sāka izturēties aizdomīgi pret visiem bērniem. Viņš vienkārši necieta tos. Kad tie tuvojās viņam, pastiepuši savas nelaimi vēstošās ro- ķeles, Baltais Ilknis piecēlās un aizgāja.
Kādā ciematā pie Lielā Vergezera Baltais Ilknis sacēlās pret cilvēku roku nodarītajām pārestībām, bet pēc tam viņam vajadzēja pārveidot likumu, ko bija iemācījies no Pelēkā Bebra, proti, ka nepiedodams noziegums ir sakost kādu no dieviem.
Pēc visu suņu paražas it visos ciematos Baltais Ilknis arī šajā ciematā devās izlūkot, vai nevar nokampt ko ēdamu. Kāds zēns ar cirvi skaldīja sasalušu aļņa gaļu, tā ka drumslas vien šķīda uz visām pusēm sniegā. Baltais Ilknis, kas, uzkodas meklēdams, lavījās garām, apstājās un saka šīs drumslas uzlasīt. Viņš pamanīja, ka zēns nomet cirvi un paķer resnu bozi. Baltais Ilknis vēl pēdējā brīdī paguva aizlēkt drošībā, citādi viņu būtu ķēris nā- vigs trieciens. Zēns sāka viņu trenkāt, bet viņš, būdams ciematā svešinieks, iešmuka spraugā starp diviem vigvamiem, kur ceļu aizsprostoja augsts zemes uzbērums.
Baltajam Ilknim nebija kur sprukt. Vienīgo izeju — starp abiem vigvamiem — sargāja zēns. Turēdams bozi paceltu sitienam, viņš nāca dziļāk, tieši virsū iesprostotajam gūsteknim. Baltais Ilknis pārskaitās. Viņš apcirtās
pret zēnu, saslēja spalvu un rūca, būdams aizvainots savās taisnīguma jūtās. Viņš zināja mangošanas likumu. Visādi atkritumi, tādi kā šīs sasalušās gaļas drumslas, pieder sunim, kas tās atrod. Viņš nav darījis neko nepareizu, nav pārkāpis likumu, bet te, lūk, šis zēns grasās viņu iekaustīt. Baltais Ilknis pats lāgā neapģida, kas notiek. Viņš to darīja dusmu uzplūdā. Un izdarīja tik aši, ka arī zēns nepaguva atģisties. Zēns atskārta vienīgi to, ka nez kādā neizprotamā veidā ir nogāzts sniegā un roku, kas tur bozi, dziļi pāršķēluši Baltā Ilkņa zobi.
Taču Baltais Ilknis apzinājās, ka ir pārkāpis dievu likumu. Viņš bija iecirtis zobus kāda dieva svētajā miesā un nu nevarēja gaidīt neko citu kā vien visšausmīgāko sodu. Viņš aizbēga pie Pelēkā Bebra un slēpdamies pie- plaka aiz tā kājām, kad ieradās sakostais zēns ar visu ģimeni, prasīdami atriebību. Taču tie atkal aizgāja, nekā nepanākuši. Pelēkais Bebrs aizstāvēja Balto Ilkni. Tāpat arī Metsahs un Klukuča. Klausīdamies šajā vārdu karā un vērodams niknos žestus, Baltais Ilknis saprata, ka viņa rīcība tiek attaisnota. Tā nu viņš secināja, ka dievi ir dažādi. Ir viņa dievi, un ir sveši dievi, un starp tiem ir kāda atšķirība. Vienalga, taisnīgi vai netaisnīgi, bet viņam viss jāpieņem tikai no paša dievu rokām. Taču viņš nav spiests paciest netaisnību no svešiem dieviem. Tādos gadījumos viņš drīkst atmaksāt, laižot darbā pat zobus. Arī tāds ir dievu likums.
Pirms vēl diena bija beigusies, Baltais Ilknis dabūja iepazīt šo likumu tuvāk. Viens pats mežā lasīdams kurināmo, Mitsahs sastapās ar sakosto zēnu. Tam līdzi bija citi puikas. Notika karsta vārdu maiņa. Tad visi zēni uzbruka Mitsaham. Grūti viņam klājās. Pār Mitsahu bir- tin bira sitieni no visām pusēm. Sākumā Baltais Ilknis tikai noskatījās. Tā bija dievu pašu darīšana un uz viņu neattiecās. Tad viņš iedomājās, ka sists taču tiek Mitsahs, viens no viņa paša dieviem. Ne jau prāta apsvērumi dzina Balto Ilkni rīkoties tā, kā viņš rīkojās. Trakā dusmu uzplūdā viņš ielēca kaušļu bara vidū. Pēc piecām minūtēm visu apkaimi pildīja bēgoši puikas, un aiz daža laba sniegā palika nopilējušas asins lāses, liecinādamas, ka Baltais Ilknis nav ļāvis zobiem slinkot. Kad Mitsahs apmetnē pastāstīja šo notikumu, Pelēkais Bebrs pavēlēja Baltajam Ilknim dot gaļu. Viņš lika dot daudz gaļas, un pēc tam Baltais Ilknis pārēdies un miegains zvilnēja
pie ugunskura, apzinādies, ka jaunapgūtais likums ir pareizs.
Tiešā sakarā ar šo pašu pieredzi Baltais Ilknis dabūja iemācīties ari likumu par īpašumu un likumu par pienākumu aizstāvēt šo īpašumu. No sava dieva ķermeņa aizstāvēšanas līdz sava dieva mantības aizstāvēšanai bija tikai viens solis, un šo soli viņš spēra. Kas pieder viņa dievam, tas ir jāaizsargā pret visu pasauli — un, to darot, drīkst pat sakost svešus dievus. Tomēr šāda rīcība, kaut ari būtībā likuma svētīta, arvien saistīta ar briesmām. Dievi ir visvareni, un suns nevar tiem līdzināties, taču Baltais Ilknis iemācījās kareivīgi un bezbailīgi stāties tiem pretī. Pienākums pacēlās augstāk par bailēm, un tie dievi, kam kārojās zagt, drīz iegaumēja, ka Pelēkā Bebra mantību aiztikt nedrīkst.
Sajā sakarībā Baltais Ilknis aši atskārta, ka dievs, kas zog, parasti ir ļoti gļēvs dievs un gatavs laist ļekas vaļa, tikko padzird brīdinājumu. Bez tam Baltais Ilknis ievēroja, ka pēc viņa brīdinājuma ļoti drīz palīgā piesteidzas Pelēkais Bebrs. Tā viņš saprata, ka zagli aizdzen nevis bailes 110 viņa, bet bailes no Pelēkā Bebra. Baltais Ilknis nebrīdināja ar rējieniem. Viņš nekad nerēja. Viņa metode bija gāzties tieši virsū uzbrucējam un, ja iespējams, iecirst zobus. Tā kā Baltais Ilknis bija drūms un vienpat- nigs un neielaidās nekādās darīšanās ar citiem suņiem, viņš bija ļoti piemērots sava pavēlnieka mantas sargāšanai, un Pelēkais Bebrs viņu vēl īpaši pamudināja un dresēja. Taču viens iznākums šai jaunajai spējai bija tas, ka Baltais Ilknis izvērtās vēl nežēlīgāks, vēl nepakļāvīgāks un vēl vienpatnīgāks.
Mēneši gāja cits pēc cita, saistīdami cilvēku un suni arvien ciešākām un ciešākām nolīguma saitēm. Tas bija sensenais nolīgums, ko ar cilvēku bija slēdzis pirmais vilks, ieradies no Pirmatnības dzīlēm. Un tāpat, kā bija darījuši visi prasmīgie vilki un meža suņi, arī Baltais Ilknis izstrādāja šim līgumam noteikumus savā labā. Noteikumi bija vienkārši. Viņš atdeva savu brīvību, lai iegūtu sev dievu no miesas un asinīm. Pārtika un ugunskurs, aizstāvība un sabiedrība — tie bija daži no labumiem, kādus viņam sniedza dievs. Par atlīdzību viņš sargāja dieva mantu, aizstāvēja tā ķermeni, strādāja tā labā un klausīja tam.
Ja tev ir savs dievs, tad tam arī jākalpo. Baltais Ilknis
kalpoja aiz pienākuma apziņas, bijības, bet ne aiz mīlestības. Viņš nepazina mīlestību. Viņam mīlestībā nebija nekādas pieredzes. Kiče bija tikai tāla atmiņa. Starp citu, nododams sevi cilvēka rokās, viņš bija atteicies ne tikai no Pirmatnības un savas cilts; nolīguma noteikumi prasīja: ja viņš vēl kādreiz sastaptu Kiči, viņš nedrīkst pamest savu dievu un doties tai līdzi. Viņa pakļaušanās cilvēkam savā ziņā šķita likums, kas noteica, ka cilvēks stāv augstāk par mīlestību uz brīvību, uz savu cilti, uz savu bērnu.