Pavasaris togad bija tikpat kā klāt, kad Pelēkais Bebrs pabeidza savu ilgo ceļojumu. Bija aprīlis, un Baltais Ilknis nu jau bija gadu vecs, kad viņš ievilka nartas pazīstamajā ciematā un Mitsahs viņu atbrīvoja no iejūga. Kaut gan vēl ne tuvu pieaudzis, Baltais Ilknis tūlīt pēc Liplipa bija lielākais viengadenis visā ciematā. Augumu un spēku viņš bija mantojis no vecākiem — no tēva vilka un no Kičes — un garumā jau sasniedza pieauguša suņa izmērus. Taču pilnīgi nobriedis viņš vēl nebija. Ķermenis bija slaids un lokans, un spēks slēpās vairāk izveicībā nekā muskuļu masā. Kažoks bija īstā vilka pelēkumā, un pēc ārējā izskata Baltais Ilknis bija vilks kas vilks. No Kičes mantotā ceturtdaļa suņa asiņu fiziskajā uzbūvē nekādi nebija manāma, kaut gan stipri ietekmēja viņa garīgo struktūru.
Baltais Ilknis klaiņoja pa apmetni, ar rāmu pašapmierinātību atsaukdams atmiņā dažādos dievus, ko bija pazinis pirms garā ceļojuma. Tad vēl te bija suņi, pusauga kucēni kā viņš pats un pieauguši suņi, kas nu vairs viņam neizskatījās tik lieli un bīstami kā atmiņu ainās. Viņš no tiem vairs tik ļoti nebaidījās kā agrāk un dižodamies staigāja to vidū diezgan vaļīgā bezrūpībā; tā viņam bija jauna un patīkama sajūta.
Te bija Besīks, vecs, nosirmojis suns, kuram agrākajās dienās pietika atsegt ilkņus, lai Baltais Ilknis, čokurā sarāvies, laistos lapās. Savā laikā Baltais Ilknis no tā bija mācījies izjust savu niecīgumu, bet tagad viņš varēja
mācīties, cik ļoti pats ir pārvērties un attīstījies. Besīks bija novecojis un kļuvis vārgāks, Baltais Ilknis bija jauns un kļuvis stiprāks.
Cik ļoti pārmainījušās attiecības starp viņu un pārējo suņu pasauli, Baltais Ilknis uzzināja visai drīz, kad cilvēki cirta un dalīja tikko nomedītu alni. Viņš bija sev nogrābis aļņa nagu līdz ar gabalu stilba kaula, pie kura pat vēl karājās gaļas strēmeles. Pagājies nostāk no pārējo suņu neizbēgamajiem ķīviņiem — īstenībā noslēpies to skatieniem aiz koku skupsnas —, Baltais Ilknis ķērās pie sava guvuma, kad viņam uzklupa Besīks. Pats vēl ne- apģidis, ko īsti dara, Baltais Ilknis divreiz iekoda uzbrucējam un paguva atlēkt sānis. Besīks bija pārsteigts par šo pārdrošību un straujo uzbrukumu. Tas stāvēja, stulbi noraudzīdamies Baltajā Ilknī, un starp abiem gulēja jēlais, sārtais stilba kauls.
Besīks bija vecs un jau sācis atskārst, ka suņi, ko viņš radis iekaustīt, nu pieņēmušies spēkā. Rūgta bija šī pieredze, bet viņš bija spiests norīt šo kumosu, ņemot talkā visu gudrību, lai nepaliktu kaunā. Senajās dienās viņš taisnīgās dusmās būtu klupis Baltajam Ilknim virsū. Taču tagad zūdošie spēki neatļāva šādu gājienu. Nikni sabozies, viņš drūmi lūrēja pāri stilba kaulam uz Balto Ilkni. Bet Baltais Ilknis, vēl arvien daļēji saglabājis seno bijību, pamazām sarāvās sīkāks, sakumpa un domās jau apsvēra, kā izdevīgāk atkāpties kaut cik ar godu.
Un te nu Besīks pieļāva kļūdu. Būtu viņš palicis stāvam, paturēdams drūmo, bargo izskatu, viss būtu kārtībā. Baltais Ilknis, jau gatavs padoties, butu atkapies un atstājis kaulu viņam. Taču Besīks nenogaidīja. Viņš nolēma, ka ir jau uzvarējis, un piegāja kaulam klāt. Kad viņš nolieca galvu, lai to bezrūpīgi apostītu, Baltais Ilknis vieglītēm sabozās. Pat tad vēl Besīkatn nebūtu bijis par vēlu glābt situāciju. Ja viņš būtu palicis pie kaula stāvam ar paceltu galvu un nīgru skatienu, Baltais Ilknis galu galā būtu aizlavījies projām. Taču svaigās gaļas smarža bija pārāk kārdinoša, un Besīku urdīja kāre kaut mazliet pagaršot.
To nu Baltais Ilknis nespēja izturēt. Mēneši, kuros viņš bija valdījis pār pajūga biedriem, vēl turējās svaigā atmiņā, viņš nespēja savaldīties un dīki noskatīties, kā otrs aprij viņam piederošo gaļu. Pēc savas paražas viņš cirta zobus bez kāda brīdinājuma. Ar pirmo rāvienu Besīka labā auss bija skrandās. Vecais suns sastinga aiz pārsteiguma. Bet tikpat pēkšņi notika vēl kas cits — daudz bēdīgāks. Viņu nogāza no kājām. Rīkle viņam bija pušu. Kamēr Besīks pūlējās piecelties, jaunais suns divreiz bija ielaidis zobus viņam plecā. Šis ašums Besīku apstulbināja. Viņš neveiksmīgi mēģināja uzbrukt Baltajam Ilknim, bet zobi tikai nikni noklakstēja tukšā gaisā. Nākamajā mirklī deguns viņam bija pārplēsts un viņš pastreipitļoja atpakaļ, projām no gaļas.
Tagad situācija bija apsviedusies otrādi. Pie stilba kaula sabozies un draudīgs stāvēja Baltais Ilknis, kamēr Besīks stāvēja gabaliņu tālāk un gatavojās atkāpties. Viņš neuzdrošinājās riskēt, ielaizdamies cīņā ar šo jauno zibeņzelli, un atkal, vēl dziļāk sarūgtināts, manīja, ka tuvojas vecums. Viņa mēģinājums saglabāt cienīgu izskatu bija tiešām varonīgs. Mierīgi pagriezis muguru jaunajam sunim un stilba kaulam, it kā tie abi būtu niecības, kas nav viņa uzmanības vērts, Besīks dižīgi aizslāja projām. Un viņš neapstājās aplaizīt asiņojošās brūces, kamēr nebija pilnīgi izzudis no Baltā Ilkņa redzes loka.
Šis atgadījums piešķīra Baltajam Ilknim lielāku ticību saviem spēkiem un jo dižu lepnumu. Nu viņš vairs pieaugušo suņu vidū nestaigāja tik klusītēm un neizturējās tik piekāpīgi. Viņš gan nenogriezās no savas takas, lai tīšām meklētu sadursmes. Ne uz to pusi. Bet, ja tie gadījās ceļā, viņš prasīja cienību pret sevi. Viņš pastāvēja uz savām tiesībām iet savu taku netraucēti un negriezt ceļu nevienam sunim. Ar šo viņa vēlēšanos vajadzēja rēķināties. Viņš vairs nebija izstumjams un ignorējams, kāds ir visu kucēnu liktenis un kā tas joprojām bija ar sunē- niem — Baltā Ilkņa bijušiem pajūga biedriem. Tie grieza visiem ceļu, pagājās sānis no pieaugušo suņu takas un ļāva pat sev atņemt gaļu. Bet Baltais Ilknis, nesabiedriskais, vientulīgais, drūmais, kurš nemēdza raudzīties ne pa labi, ne pa kreisi, ar draudīgi noraidošu izskatu, atsvešināts un attālinājies no visiem, apmulsušo vecāko suņu vidū tika uzskatīts par līdzvērtīgu. Tie aši vien bija at- skārtuši, ka Baltais Ilknis jāliek mierā, tie neizturējās pret viņu naidīgi, ne arī centās nodibināt draudzību. Ja tie lika viņu mierā, viņš lika tos mierā — šādas attiecības arī tiem jau pēc nedaudziem starpgadījumiem šķita visvēlamākās.
Vasaras vidū Baltais Ilknis ieguva vēl vienu pieredzi. Savā klusajā gaitā lēnītēm rikšodams izpētīt jauno vig-
vamu, kas bija uzsliets ciemata malā pa to laiku, kamēr viņš līdz ar medniekiem atradās ajņu medībās, viņš uzskrēja virsū Kičei. Baltais Ilknis apstājās un skatījās uz viņu. Viņš to atcerējās ļoti vāji, tomēr atcerējās, taču par Kiči pat to nevarēja teikt. Tā, lūpas atņirgusi, draudīgi uzrēca Baltajam Ilknim, un viņš tūdaļ atcerējās visu. Viņu pāršalca atmiņas par aizmirsto bērnību, par visu, kas saistījās ar tik pazīstamo Kičes rēcienu. Kamēr viņš vēl nebija iepazinis dievus, Kiče viņam bija visuma centrs. To laiku pazīstamā jaukā jutoņa atkal brāzmoja pār viņu. Viņš priecīgs joņoja Kičei klāt, bet tā viņu sagaidīja ar ilkņu kampienu, kas pārplēsa vaigu līdz kaulam. Baltais Ilknis nekā nesaprata. Viņš apjucis un nelaimīgs atkāpās.
Tomēr tā nebija Kičes vaina. Vilkumāte nav radīta tā, lai atcerētos savus iepriekšējā gada vai vēl vecākos vilcēnus. Tālab viņa neatcerējās arī Balto Ilkni. Tas viņai bija svešs dzīvnieks, pie tam vēl iebrucējs, un pašreizējais kucēnu metiens deva tai pilnas tiesības aizstāvēties pret uzbrukumu.
Viens no kucēniem ai/.ķepurojās līdz Baltajam Ilknim. Viņi bija pusbrāļi, bet, protams, to nezināja. Baltais Ilknis ziņkārīgi apošņāja kucēnu, un Kiče par to atkal gāzās viņam virsū, saplosīdama purnu otrreiz. Viņš atkāpās vēl tālāk atpakaļ. Visas senās atmiņas un apjautas atkal izdzisa un izplēnēja pelēcībā, no kuras tās bija iznirušas. Viņš noskatījās, kā Kiče laiza kucēnu, ik brīdi pārtraukdama šo nodarbību, lai uzrūktu viņam. Nu tai viņa dzīvē vairs nebija nekādas vērtības. Viņš jau sen bija iemācījies iztikt bez tās. Mātes kādreizējā nozīmība bija aizmirsta. Viņa tagadējā dzīvē tai vairs nebija vietas — tāpat kā viņam vairs nebija vietas Kičes dzīvē.
Viņš vēl arvien stāvēja apstulbis, nekā nesaprazdams, atmiņas aizmirsis, brīnīdamies, ko gan tas viss īsti nozīmē, kad Kiče viņam uzklupa trešo reizi, nolēmusi šoreiz galīgi aizdzīt_ viņu no šejienes. Un Baltais Ilknis ļāva sevi aizdzīt. Sī te bija viņa cilts mātīte, un viņa ciltī ir likums, ka tēviņi nedrīkst pretoties mātītēm. Viņš neko nezināja par šo likumu, jo viņa prāts tādu nebija izsecinājis, ne arī pieredze izveidojusi. Viņš tikai izjuta slepenu dziņu, tādu kā instinktu pavēli — to pašu instinktu, kas spieda viņu naktī gaudot pret mēnesi un zvaigznēm, kas iedvesa bailes no nāves un nezināmā.
Mēneši aizritēja. Baltais Ilknis kļuva vēl spēcīgāks, smagāks, masīvāks, bet viņa raksturs attīstījās tā, kā to noteica iedzimtība un vide. Iedzimtība bija dzīvīgs materiāls, to varēja veidot kā mālu. Tajā ietvērās neskaitāmas iespējas, tā ļāvās iekļauties visdažādākajās formās. Vide veidoja šo mālu, piešķirot tam īpašu formu. Ja Baltais Ilknis nekad nebūtu nonācis pie cilvēka ugunskuriem, Pirmatnība būtu viņu izveidojusi par īstu vilku. Taču dievi piešķīra viņam citādu vidi, un viņš izveidojās par suni — gan ar daudzām vilka īpašībām, tomēr viņš bija suns, nevis vilks.
Tā nu saskaņā ar dabas doto mālu un apstākļu darināto veidni viņa raksturs attīstījās noteiktā virzienā. Tur nekā nevarēja līdzēt. Viņš kļuva arvien drūmāks, arvien nesabiedriskāks, arvien vienpatnīgāks, arvien negantāks; suņi arvien ciešāk dabūja iegaumēt gudrību, ka ar Balto Ilkni labāk satikt miera ceļā nekā karot, bet Pelēkais Bebrs ik ar dienu nevarēja vien beigt viņu slavēt.
Baltajam Ilknim, kas šķita pats spēka un stipruma iemiesojums visās savās īpašībās, tomēr piemita kada nepārvarama vājība. Viņš nevarēja paciest, ja par viņu smejas. Cilvēku smieklus viņš neieredzēja ne acu galā. Viņš nelikās ne zinis, ja tie smējās paši savā starpa, — lai'smejas, cik tīk un par ko grib, tikai ne par viņu. Tiklīdz smiekli vērsās pret Balto Ilkni, viņu sagraba šausmīgu dusmu lēkme un viņš aizmuka. Cienīgo, nosvērto, nopietno suni smiekli satracināja pat līdz smieklīgumam. Viņš tā uztraucās un sanervozējās, ka vēl stundām ilgi uzvedās kā īsts dēmons. Un vai tam sunim, kas tādos brīžos nejauši gadījās viņam ceļā! Baltais Ilknis pārāk labi zināja likumu un neizgāza savu nigrumu pret Pelēko Bebru: aiz Pelēkā Bebra taču slēpās runga un saimnieka dievišķā galva. Bet aiz suņiem neslēpās itin nekas — tur bija tikai klaja vieta, un šajā klajotnē tie tad ari spruka bēgt, tiklīdz parādījās smieklu satracinātais Baltais Ilknis.
Baltā Ilkņa mūža trešajā gadā Makenzi upes indiāņiem uzbruka liels bads. Vasarā nebija nekādu zivju. Ziemā kārībās neatnāca pa parastajām takām. Aļņi gadījās ļoti reti, trusīši bija gandrīz izzuduši, un plēsīgie dzīvnieki, kas pārtiek no medībām, gāja bojā. Tā kā tiem pietrūka parastās gaļas pārpilnības, tie, novārguši aiz izsalkuma, klupa cits citam pie rīkles un aprija savus ciltsbrāļus.
Izturēja tikai visstiprākie. Arī Baltā Ilkņa dievi pārtika no medībām. Vecie un vārgie dievi nomira aiz bada. Ciematā skanēja vaimanas; sievietes un bērni neēda nekā, lai pat tā mazā drusciņa pārtikas, kas būtu viņu daļa, nokļūtu vīru vēderos, jo novājējušie mednieki ar iekritušām acīm nemitīgi klaiņoja pa mežu, veltīgi meklēdami medījumu.
Dievi bija nonākuši tik izmisīgā stāvoklī, ka apēda savu mokasīnu un dūraiņu mīksti miecēto ādu, bet suņi sagrauza aizjūga siksnas sev uz muguras un pat pātagu auklas. Suņi ēda arī cits citu, un pat dievi sāka ēst suņus. Vārgākos un mazvērtīgākos suņus apēda pirmos. Vēl dzīvie suņi noskatījās un visu saprata. Nedaudzi visdrosmīgākie un gudrākie suņi pameta dievu ugunskurus, jo dievi nu bija kļuvuši par slakteriem, un aizbēga mežos, kur tie galu galā nomira badā vai arī nokļuva vilku zobos.
Sajā nelaimes laikposmā arī Baltais Ilknis slepšus aizbēga mežos. Viņš dzīvei mežā bija vairāk piemērots neka pārējie suņi, jo viņu vadīja vilcēna laikos iegūtais treniņš. īpaši veikli viņš iemanījās pielavoties tvarstīt sīkos dzīvnieciņus. Viņš stundām gulēja slēpnī, vērodams katru piesardzīgās vāveres kustību, gaidīdams ar tikpat milzīgu pacietību, cik milzīgs bija viņa izsalkums, līdz vāvere uzdrošināsies spert kāju uz zemes. Pat tad vēl Baltais Ilknis nepārsteidzās. Viņš nogaidīja, kamēr bija pilnīgi pārliecināts, ka ķepas sitiens trāpīs, pirms vāvere spēs paglābties kokā. Tad — un ne acumirkli agrāk — viņš kā zibens izšāvās no slēptuves, neticami strauja, pelēka bulta, kas nekļūdīgi trāpa mērķi — bēgošo vāveri, kura nejaudā bēgt pietiekami ātri.
Kaut gan vāveru ķeršana viņam allaž sekmējās, bija kāds kavēklis, kas neļāva viņam izdzīvot un nobaroties, pārtiekot no vāverēm. Vāveru nebija pietiekami daudz. Tālab Baltais Ilknis bija spiests meklēt vēl sīkākus dzīvnieciņus. Reizēm bada graizes kļuva tik skaudras, ka viņš pazemojās pat līdz meža pelēm, izkašņājot tās no pazemes midzeņiem. Viņš arī nenobijās uzsākt cīniņu ar zebieksti — tikpat izbadējušos kā pats un simtkārt mežonīgāku.
Visļaunākajos badošanās brīžos Baltais Ilknis mēdza aizzagties atpakaļ pie dievu ugunskuriem. Taču pie uguns tuvumā viņš negāja. Piesardzīgi slapstīdamies, viņš glūnēja no meža un izlaupīja lamatu cilpas, ja tajās retumis bija sapinies kāds medījums. Viņš izvilka trusīti pat no Pelēkā Bebra lamatām, kamēr pats Pelēkais Bebrs streipuļodams steberēja pa mežu, bieži atsēzdamies atpūsties, jo kājas ļodzījās un trūka elpas.
Kādu dienu Baltais Ilknis sadūrās ar jaunu vilku, kārnu un cīpslainu, kas aiz bada tikko turējās kājās. Ja pats nebūtu tik izbadojies, Baltais Ilknis, iespējams, būtu aizgājis tam līdzi un varbūt atradis uzņemšanu vilku barā, savu mežonīgo brāļu vidū. Taču pašreizējos apstākļos Baltajam Ilknim neatlika nekas cits kā panākt jauno vilku, notriekt to, nogalināt un apēst.
Laime šķita Baltajam Ilknim labvēlīga. Ikreiz, kad bada žņaugi savilkās visciešāk, viņš tomēr uzgāja kaut ko nomedījamu. Savukārt brīžos, kad Baltais Ilknis grīļojās aiz vārguma, viņam laimējās tādējādi, ka neuzdūrās neviens no lielākajiem plēsoņām. Tā kādu reizi, kad Baltais Ilknis bija saspēcinājies, divas dienas mielodamies ar pašam uzklupušu lūsi, viņam pilnā sparā uzdrāzās virsū izsalkušu vilku bars. Tā bija ilga un nežēlīga vajāšana, taču viņš bija labāk paēdis nekā tie un pēdīgi izmuka. Pie tam ne tikai izmuka — apmetis plašu loku un atgriezies atpakaļ uz iepriekšējās takas, viņš pievāca tur kādu galīgi novārgušu vajātāju.
Pēc tam viņš pameta šo apkaimi un aizstaigāja līdz ielejai, kurā bija dzimis. Tur, vecajā migā, viņš uzdūrās Kičei. Atkārtodama savu iepriekšējo paņēmienu, arī viņa bija aizbēgusi no dievu neviesmīlīgajiem ugunskuriem un devusies uz agrāko patvēruma vietu, lai laistu pasaulē mazuļus. Kad uzradās Baltais Ilknis, no šī metiena pie dzīvības bija palicis tikai viens pats, un arī šis viens nebija ilgais dzīvotājs. Šāda bada laikā jaunām dzīvībiņām ir maz izredžu.
Kičes apsveicinājums savam pieaugušajam dēlam bija tālu no sirsnības. Taču Baltais Ilknis par to nebēdāja. Viņš savu māti . bija pāraudzis. Tālab viņš filozofiskā mierā piegrieza tai asti un rikšoja gar strautu augšup. Pie satekām viņam gadījās nogriezties pa kreisi, un tur viņš uzgāja lūšu midzeni — tās pašas lūsenes, ar kuru, palīdzēdams mātei, senos laikos bija cīnījies. Pamestajā midzenī viņš iekārtojās un kādu dienu atpūtās.
Vasaras sākumā, bada perioda pēdējās dienās, Baltais Ilknis sastapa Liplipu, kas arī bija aizskrējis mežos, kur līdz šim kaut kā izvilcis savu nožēlojamo eksistenci. Baltais Ilknis viņam uzdūrās pavisam nejauši. No pretējiem virzieniem rikšodami gar kādas augstas klintsradzes pakāji, apgājuši šķautnes izvirzījumu, tie abi pēkšņi atradās aci pret aci. Uz mirkli abi satrūkušies apstājās un aizdomu pilni vērās viens otrā.
Baltais Ilknis bija lieliskā stāvoklī. Medībās viņam bija veicies, un nu jau kādu nedēļu viņš bija ēdis pilnu vēderu. No pēdējā medījuma viņš bija pat pārēdies. Taču, tiklīdz viņš ieraudzīja Liplipu, spalva visgarām mugurai sabozās līdz pēdējai iespējai. Sī bošanās bija gluži neapzinīga — tas bija fizisks impulss, kas agrākajos laikos arvien bija pavadījis garīgo impulsu, kādu izraisīja Lip- lipa "kauslība un vajāšanas. Tāpat kā agrāk viņš bija sabozies un rūcis, tiklīdz pamanīja Liplipu, ta ari tagad viņš automātiski sabozās un ierūcās. Taču laiku viņš netērēja. Darījums tika nokārtots pamatīgi un bez vilcināšanās. Liplips mēģināja kāpties atpakaļ, bet Baltā Ilkņa plecs smagi triecās pret viņa plecu. Liplips nogāzās un tika apvelts uz muguras. Baltā Ilkņa zobi ieurbās cīp- st linaja rīklē. Kamēr Liplips raustījās agonijā, Baltais Ilknis, nenolaizdams acu no ienaidnieka, stīvām kājām dižīgi soļoja tam apkārt. Pēc tam viņš no jauna pavērsās iepriekšējā virzienā un aizrikšoja gar klintsradzes pakāji.
Necik ilgi pēc šī atgadījuma Baltais Ilknis kādu dienu iznāca meža malā, kur šaura klajotnes strēmele slīga lejup uz Makenzi. Viņš šo vietu nesen bija apstaigajis, un tad tā bija tukša, bet tagad taja atradās indiāņu apmetne. Vēl arvien palikdams koku slēpnī, viņš rūpīgi izpētīja stāvokli. Ainas, skaņas un smaržas viņam šķita pazīstamas. Tas bija viņa agrākais ciemats, tikai jauna vietā. Taču ainas, skaņas un smaržas stipri atšķīras no tām, kādas viņš bija uztvēris pēdējo reizi, aizbēgdams no apmetnes. Nedzirdēja ne vaimanu, ne raudu. Viņa ausis apsveica apmierinātības trokšņi, un, padzirdis kādas sievietes dusmīgo balsi, viņš saprata, ka šādas dusmas rodas tikai tad, ja vēders ir pilns. Bez tam gaisā vēsmoja zivju dvaka. Apmetnē bija barība. Bads bija galā. Viņš drosmīgi iznāca no meža un ierikšoja apmetnē, dodamies tieši uz Pelēkā Bebra vi'gvamu. Pelēkā Bebra tur nebija, taču Klukuča viņu apsveica ar līksmiem saucieniem, pasniegdama veselu,' tikko izvilktu zivi, un Baltais Ilknis apgulās nogaidīt Pelēkā Bebra pārnākšanu.