Ja arī Baltā Ilkņa dabā būtu slēpusies kaut vissīkākā iespēja kādreiz brālīgi sadraudzēties ar paša cilts pārstāvjiem, tad šāda iespēja tika neglābjami iznicināta, kad viņu padarīja par nartu pajūga vadoni. Jo no šā brīža suņi viņu ienīda — ienīda par īpašo gaļas devu, ko viņam izsniedza Mitsahs; ienīda par visām īstenībā izrādītajām un tikai iedomātajām priekšrocībām, kādas viņš baudīja; ienīda par to, ka viņš allaž bēg no tiem pajūga priekšgalā, līdz trakumam kaitinādams pārējos suņus ar kuplās astes vēcināšanu un ņirbošajām pakaļkājām, kas nemitīgi attālinājās un nebija notveramas.
Un Baltais Ilknis savukārt ienīda tos tikpat neganti. Vadoņa amats viņam nekādā ziņā nešķita pagodinājums. Ar mokām viņš pārvarēja sevi, samierinādamies ar faktu, ka spiests skriet rejošo suņu priekšgalā, spiests bēgt no tiem, kur viņš taču trīs gadus katru suni bija kulstījis un turējis bijībā. Taču pārvarēt to vajadzēja, citādi draudēja bojā eja, bet viņā mītošais dzīvības spars nepavisam neliecās iet bojā. Tajā mirklī, kad Mitsahs izkliedza pavēli doties ceļā, viss suņu aizjūgs ar dedzīgiem un nikniem rējieniem gāzās tvarstīt Balto Ilkni.
Aizstāvēties viņš nevarēja. Ja viņš pavērstos tiem pretī, Mitsaha dzeldīgā pātagas siksna cirstu viņam pa purnu. Viņam atlika vienīgi skriet projām. Viņš taču nevarēja tikai ar asti un pakaļkājām turēties pretī kaucošajai suņu ordai. Ar šādiem ieročiem neko nebija iespējams iesākt pret tik daudziem asinskāriem ilkņiem. Tālab, ik ar lēcienu spiests pārvarēt savu raksturu un pazemot lepnumu, Baltais Ilknis drāzās tikai uz priekšu — un tā viņam vajadzēja lēkšot visu augu dienu.
Nav iespējams tik varmācīgi nodarīt pāri savam raksturam, lai tas neatriebtos pats sev. Tas ir tāpat kā ar matu, kam taču dabas vēlēts augt uz āru no ķermeņa, — ja to pretdabiski pārliec un liek tam augot spiesties atpakaļ miesā, rodas nedzīstoša, strutojoša brūce, kas
sagādā neciešamas sāpes. Tā bija arī ar Balto Ilkni. Ikviens dzinulis viņu urdīt urdīja klupt virsū suņu baram, kas auroja tepat pie papēžiem, bet dieva griba to aizliedza; bez tam šo gribu vēl apstiprināja pātaga ar trīsdesmit pēdu garu siksnu no kārībās zarnām. Tā nu Baltais Ilknis cieta klusēdams, viņa sirdi grauza skaudrā netaisnība, un viņš briedināja sevī tādu naidu un niknumu, uz kādu vien spējīgs viņa negantais un nelokāmais raksturs.
Ja vien kādu radību iespējams apzīmēt par paša cilts ienaidnieku, tad Baltais Ilknis bija šāds radījums. Viņš žēlastības negaidīja un arī nevienu nežēloja. Viņa miesu allaž klāja suņu bara plēstās skrambas un brūces, un viņš savukārt allaž apgādāja visus suņus ar tādām pašām savu zobu atstātām piemiņas zīmēm. Kad ceļotāji ierīko apmetni un suņus izjūdz, pajūgu vadoņi parasti cenšas luncināties dievu tuvumā, lai tie viņus pasargātu, taču Baltais Ilknis, gluži otrādi, nicīgi vairījās no šādas aizstāvības. Viņš drosmīgi klaiņoja pa apmetni, naktī atriebdamies par visu dienā izciesto. Tai laikā, kad viņš vel nebija iecelts par pajūga vadoni, suņi bija iemācījušies manīties nost 110 Baltā Ilkņa ceļa. Tomēr tagad viss izvērtās citādi. Augu dienu Balto Ilkni vajādami, suņi bija iekaisuši, to smadzenēs pusneapzināti bija iespiedusies aina, kā Baltais Ilknis no tiem bēg, visu dienu izbaudījuši šo pārākuma sajūtu, tie nespēja pārslēgties un piespiest sevi griezt viņam ceļu. Tiklīdz Baltais Ilknis ieradās suņu pulkā, tūdaļ izcēlās kautiņš. Baltā Ilkņa ceļu visgarām iezīmēja rūcieni, ķīviņi un smilksti. Pat gaiss, ko viņš ieelpoja, bija piesātināts ar niknumu un naidu, un tas, protams, tikai briedināja vēl stiprāku naidu 1111 niknumu viņā pašā.
Kad Mitsahs izkliedza pavēli pajūgam apstāties, Baltais Ilknis paklausīja. Pirmajā laikā pajūga suņiem tas sagādāja lielas nepatikšanas. Visi kā viens tie metās virsū ienīstajam vadonim, tikai nu apstākļi bija mainījušies. Aizmugurē stāvēja Mitsahs, kura rokā svilpdama švīkstēja garā pātaga. Tā suņi pēdīgi mācījās saprast — ja pajūgs tiek apturēts pēc pavēles, Baltais Ilknis jāliek mierā. Taču, ja Baltais Ilknis apstājās pats — bez pavēles, tiem bija atļauts klupt viņam virsū un saplosīt viņu, ja vien tie spēj. Dažas reizes izmēģinājies, Baltais Ilknis nekad vairs neapstājās bez pavēles. Viņš visu
iegaumēja ļoti ātri. Citādi nemaz nebija iespējams — viņam vajadzēja visu iemācīties ātri, lai spētu izdzīvot ar tik ārkārtīgi grūtiem noteikumiem, kādus viņam izvirzīja dzīve.
Taču neaiztikt Balto Ilkni apmetnē — to nu suņi nekādi nespēja iemācīties. Katru dienu ar niknām rejām pajūgā vajājot Balto Ilkni, tie pilnīgi aizmirsa iepriekšējās nakts mācību un katru nakti bija spiesti apgūt šo mācību no jauna, lai tūdaļ atkal aizmirstu. Bez tam suņu naidā pret Balto Ilkni slēpās arī dziļāka jēga. Tie izjuta kādu sugu atšķirību starp viņu un sevi — un ar šo iemeslu vien pietika, lai suņi neieredzētu Balto Ilkni. Tāpat kā Baltais Ilknis, arī viņi bija tikai piejaucēti vilki. Tomēr viņi bija piejaucēti jau kopš daudzām paaudzēm. Mežonīgās Pirmatnības spēki viņos bija jau gandrīz izdzisuši, viņiem Pirmatnība nozīmēja vairs tikai kaut ko nezināmu, šausminošu, kas mūžam draud un mūžam gatavs uzbrukt. Bet Baltajā Ilknī vēl spēcīgi jautās Mežonīgā Pirmatnība — gan izskatā, gan darbos, gan dziņās. Viņš pats bija šās Pirmatnības simbols, tās personificējums, tā ka suņi, ņirgdami zobus pret Balto Ilkni, aizstāvējās pret iznīcības spēkiem, kas uzglūn no meža biezokņu ēnainajām dzīlēm un naksnīgās tumsas aiz ugunskuru gaismas loka.
Tomēr vienu gudrību suņi bija iegaumējuši — turēties barā. Baltais Ilknis bija pārāk briesmīgs ienaidnieks, ja ar to sastapās vienatnē. Suņi stājās pretī Baltajam Ilknim tikai visā barā, citādi viņš pa vienu nakti būtu tos aplasījis citu pēc cita. Ja suņi turējās kopā, Baltajam ilknim nekad nebija izdevies kādu nogalināt. Viņš gan varēja notriekt kādu suni no kājām, bet pārējo bars uzklupa viņam ātrāk, pirms vēl viņš paguva nāvīgi iecirst zobus pretinieka rīklē. Tiklīdz manīja sākamies ķīviņu, visi aizjūga suņi bija kopā un stājās Baltajam Ilknim pretī. Ja arī suņi ņerījās savā starpā, visas iekšējās nesaskaņas mirklī bija aizmirstas, tiklīdz sākās kautiņš ar Balto Ilkni.
Taču, no otras puses, lai kā suņi pūlējās, Balto Ilkni nogalināt tie nespēja. Viņš bija pārāk izveicīgs, pārāk liels un pārāk gudrs. Viņš izvairījās no nostūriem, kur viņu varētu iesprostot, un arvien pamanījās izšmukt, ja pārējie suņi grasījās viņu ielenkt ciešā lokā. Un nogāzt
Balto Ilkni no kājām — šādu paņēmienu neprata neviens suns. Viņa kājas turējās atspērušās pret zemi tikpat cieši, cik cieši viņš turējās pie dzīvības. Starp citu, nebeidzamajā karastāvoklī ar suņu baru palikt uz kājām un palikt dzīvam ir līdzvērtīgi jēdzieni, un neviens to nezināja labāk par Balto Ilkni.
Tā Baltais Ilknis bija kļuvis par savas cilts ienaidnieku, jo viņa cilts bija piejaucēti vilki, kas izlutuši cilvēka rokas kurto ugunskuru siltumā un kļuvuši vāji cilvēka spēka aizsargājošajā pajumtē. Baltais Ilknis bija negants un nepielūdzams. Tādu dzīve viņu bija izveidojusi. Viņš pasludināja asinsatriebi pret visu suņu cilti. Un tik nežēlīgi viņš iedzīvināja šo asinsatriebi, ka pat Pelēkais Bebrs, pats īstenībā būdams nežēlīgs mežonis, varēja tikai apbrīnot Baltā Ilkņa nežēlību. Pelēkais Bebrs zvērējās, ka neesot vēl bijis pasaulē šitāda nezvēra; un svešo apmetņu indiāņi zvērējās tāpat, pieminēdami Baltā Ilkņa upurus savos suņu baros.
Kad Baltajam Ilknim bija nepilni pieci gadi, Pelēkais Bebrs atkal paņēma viņu līdzi garā ceļojumā, un indiāņi vel ilgi atcerējās, kādu postu Baltais Ilknis bija pastrādājis suņu baru vidū daudzajās apmetnēs ceļā gar Makenzi upi, pāri Klinšu kalniem un lejup gar Dzeloņcūkas upi līdz Jukonai. Viņš veldzēja savu atriebības kāri pret visu cilti. Svešie suņi neko ļaunu nenojauta. Tie nebija sagatavojušies uz viņa straujajiem, negaidītajiem uzbrukumiem bez kāda brīdinājuma. Tiem jausmas nebija, kas viņš tāds ir, — zibenīgs slepkava. Tie sabozās pret viņu un izaicinādami padižojās uz stīvām kājām, kamēr Baltais Ilknis netērēja laiku sīkumainām gatavošanās ceremonijām, — strauji kā vaļā atlaista tērauda atspere viņš klupa sunim pie rīkles un izdzēsa tā dzīvību, nedodams tam laiku ne atjēgties no pārsteiguma, ne aptvert, kas īsti notiek.
Baltais Ilknis kļuva lietpratīgs cīnītājs. Viņš cīnījās aprēķinādams. Viņš nekad nešķiedās ar spēkiem, neielaidās ilgstošos kautiņos. Viņš klupa virsū pārāk strauji un, ja netrāpīja uzreiz, tikpat strauji lēca atpakaļ, tā ka cīniņš nepaspēja ievilkties. Vilkiem piemītošā nepatika pret tuv- cīņām viņā izpaudās sevišķi spēcīgi. Viņš nespēja ciest ilgāku saskari ar otra ķermeni. Šādā saskarsmē jautās briesmas. Tā iesvēla viņu trakumā. Viņam vajadzēja atrasties pa gabaliņu, brīvībā, stāvēt uz paša kājām, nepie-
skaroties nevienam dzīvam radījumam. Tādā veidā Pirmatnība vēl turēja viņu ciešā gūstā, tāda bija tās izpausme viņā. Šo sajūtu bija vēl pastiprinājusi vientuj- niecīgā dzīve, jo kopš bērnības Baltais Ilknis bija dzīvojis kā izraidītais. Satiksmē ar citiem slēpās briesmas. Tās bija lamatas — mūžīgās lamatas; bailes no lamatām bija dziļi iezīdušās Baltā Ilkņa būtībā, ievijušās katrā dzīvības šķiedriņā.
Šādos apstākļos svešajiem suņiem, kam Baltais Ilknis uzbruka, nebija ne mazāko izredžu turēties pretī. No to ilkņiem viņš izlocījās. Viņš vai nu nobeidza tos, vai atlēca atpakaļ, abos gadījumos palikdams sveikā. Dabā nekas nav bez izņēmuma — tādi gadījās arī Baltajam Ilknim. Dažreiz notika, ka viņā ieķērās reizē vairāki suņi un paguva viņu sakost, pirms viņš aizspruka, un bija arī reizes, kad viens pats suns viņu dziļi savainoja. Bet tie bija atsevišķi gadījumi. Visumā viņš bija izvērties par tik veiksmīgu cīnītāju, ka allaž neskarts aizgāja savu ceļu.
Otra priekšrocība viņam bija tā, ka viņš spēja precīzi aptvert laiku un atstatumu. Protams, to viņš ncaplēsa apzinīgi. Šādos gadījumos viņš neko neapsvēra. Viss notika automātiski. Viņa acis saskatīja precīzi un nervu šķiedras precīzi nodeva skatīto impulsu smadzenēm. Šie jutekļi viņam bija saskaņoti labāk nekā caurmēra suņiem. Tie sadarbojās elastīgāk, un kontakts bija ciešāks. Viņa nervu, smadzeņu un muskuļu koordinācija bija daudz, pat daudzkārt labāka. Tiklīdz acis ziņoja smadzenēm par redzēto kustību, smadzenes bez īpašām pūlēm tūdaļ zināja, cik lielu telpas platību aptvers šī kustība un cik ilgs laiks vajadzīgs tās izpildei. Tālab viņš spēja izvairīties no otra suņa lēciena vai zobu cirtiena, tai pašā momentā līdz sekundes daļiņai apsverot piemēroto brīdi, kad uzbrukt pašam. Viņa nervi un smadzenes kopā veidoja vispilnīgāko mehānismu. Taču nekāda atzinība viņam par to nepienācās. Daba pret viņu bijusi dāsnāka nekā pret caurmēra dzīvniekiem, tas arī viss.
Bija vasara, kad Baltais Ilknis nonāca Jukonas fortā. Lielo ūdensšķirtni starp Makenzi un Jukonu Pelēkais Bebrs bija šķērsojis ziemas beigās, un pavasari viņš pārlaida, medīdams starp Klinšu kalnu rietumu atzarēm. Pēc tam kad Dzeloņcūku upē ledus uzlūza, viņš sameistaroja laivu un īrās lejup pa straumi līdz tai vietai, kur tā pie
paša Polārā loka savienojas ar Jukonu. Te atradās vecs Hudzona līča sabiedrības forts, te bija daudz indiāņu, daudz pārtikas un valdīja nepieredzēts satraukums. Bija tūkstoš astoņsimt deviņdesmit astotā gada[2] vasara, un tūkstošiem zelta meklētāju devās augšup pa Jukonu uz Dausonu un Klondaiku. Cilvēki atradās vēl simtiem jūdžu 110 mērķa, tomēr dažs labs bija ceļā jau vairāk nekā gadu, un vismazāko attālumu nobraukušie bija veikuši līdz šejienei pieci tūkstoši jūdžu, bet viens otrs ieradies pat no pasaules otras malas.
Te tad nu Pelēkais Bebrs apmetās. Viņa ausis bija sasnieguši čuksti par zelta drudzi, un viņš bija atvedis vairākus saiņus kažokādu, kā arī nastu labi pašūtu dūraiņu un mokasīnu. Viņš nebūtu vis laidies tik garā ce|ā, ja necerējis bagātīgi iepelnīties. Taču cerētais bija tīrais nieks pret to, ko viņš šeit varēja iegūt. Vispārdrošākie sapņi nebija sniegušies pāri simt procentiem peļņas, bet viņš te varēja dabūt pat tūkstoti. Kā jau īsts indiānis, viņš norīkojas uz pamatīgu un gausu tirgošanos, kaut ari paietu visa vasara un vēl daļa ziemas, kamēr izpārdos preci.
Jukonas fortā Baltais Ilknis pirmo reizi redzēja baltos cilvēkus. Salīdzinājumā ar jau pazīstamajiem indiāņiem tie viņam šķita citas sugas būtnes, visaugstākā dievu pašķira. Tie viņam iedvesa bijību kā visaugstākās varas nesēji, un dievu varenība taču balstās uz varu. Baltais Ilknis to neizsecināja, ne arī prāta apsvērumi viņu noveda pie pārliecības, ka baltie dievi ir varenāki. Viņš to tikai izjuta, neko vairāk, tomēr tādēļ jau šī pārliecība nebija mazāk ietekmīga. Tāpat kā kucēna dienās cilvēku roku darināto vigvamu draudīgie veidoli iedvesa viņam pārliecību par cilvēka varenību, tā tagad viņu ietekmēja 110 masīviem baļķiem celtās ēkas un forts. Te slēpās vara. Sie baltie dievi bija stipri. Viņu spējas bija daudz varenākas nekā līdz šim pazītajiem dieviem, kuru vidū visspēcīgākais bija Pelēkais Bebrs. Tomēr pat Pelēkais Bebrs šķita sīks dieviņš starp šiem baltādainajiem dieviem.
Protams, to visu Baltais Ilknis tikai juta. Viņš neko neaptvēra apzinīgi. Taču dzīvnieki savā rīcībā vairāk vadās no šādām izjūtām nekā no prāta apsvērumiem; un
visa Baltā Ilkņa izturēšanās tagad balstījās uz apjautu, ka baltie cilvēki ir visaugstākie dievi. Vispirmām kartam viņš pret tiem izturējās ar lielām aizdomām. Kas zina, kādas nepazīstamas briesmas slēpjas šo dievu darbos, kādas jaunas, līdz šim nepazītas ciešanas tie var nodarīt? Baltais Ilknis tos ziņkārīgi novēroja, taču bažīgi centās palikt to nepamanīts. Pāris pirmajās stundās viņš apmierinājās, lodādams apkārt un no droša atstatuma noskatīdamies tajos. Redzēdams, ka suņiem, kas uzturas balto dievu tuvumā, nekas ļauns nenotiek, arī viņš sāka nākt tuvāk.
Savukārt baltie cilvēki tūdaļ ieinteresējās par Balto Ilkni. Tie drīz vien ievēroja viņa līdzību ar vilku un rādīja viņu cits citam. Sī rādīšana ar pirkstiem ļoti sanervozēja Balto Ilkni, un, kad baltie cilvēki mēģināja tuvoties, viņš atņirdza zobus un pabēga sānis. Nevienam pašam neizdevās pieskarties Baltajam Ilknim, un labi vien bija, ka neizdevās.
Baltais Ilknis drīz ievēroja, ka no baltajiem dieviem tikai nedaudzi — kādi desmit vai divpadsmit — dzīvo uz vietas. Katru otro vai trešo dienu pie krasta piestāja tvaikonis (vēl viens ietekmīgs varenības pierādījums) un uzkavējās te kādas stundas. Baltie cilvēki kāpa ārā no šiem tvaikoņiem un atkal kāpa iekšā, un brauca tālāk. Balto cilvēku bija neizsakāmi daudz. Jau pirmajās pāris dienās Baltais Ilknis saskatījās tik daudz šo cilvēku, cik indiāņu viņš nebija redzējis pa visu savu mūžu; un turpmākajās dienās arvien jauni ieradās no upes lejgala, pakavējās kadu brītiņu un atkal aizbrauca pa upi augšup, pazuz- dami no redzes loka.
Ja arī baltie dievi bija visvareni, tad viņu suņi gan nekur nederēja. To Baltais Ilknis atklāja visai drīz, sa- stapdamies ar tiem, kas nonāca krastā līdzi saviem saimniekiem. Šie suņi bija daždažāda izskata un lieluma. Dažam kājas bija īsas — pārāk īsas, citam atkal garas — pārāk garas. Bieza spalvu kažoka vietā tos sedza īsa vilniņa, un dažam pat ne lāga vilniņas nebija. Un neviens pats nemācēja cīnīties.
Tā kā Baltais Ilknis bija visas suņu cilts ienaidnieks, viņš uzskatīja par savu pienākumu cīnīties ar šiem jaunatnācējiem. Dažas reizes izkāvies, Baltais Ilknis iemantoja pret tiem dziļu nicināšanu. Tie visi bija bezpalīdzīgi mīkstčauļi, tie gan sacēla dižu troksni, taču kluburēja neveikli un cīnoties pajāvās tikai uz spēku, kamēr viņš izmantoja izveicību un viltību. Svešie suņi riedami gāzās viņam virsū. Viņš aizlēca sānis. Tie tā ari neaptvēra, kur viņš palicis, bet viņš tajā mirklī triecās pretinieka plecā, nogāza to no kājām un ar parasto paņēmienu grāba aiz rīkles.
Bieži šis grābiens bija nāvējošs, un tad sakostais suns palika vārtāmies zemē, kur viņam tūdaļ uzklupa vesels bars indiāņu suņu, kas jau to vien gaidīja, un saplosīja viņu gabalos. Baltais Ilknis bija gudrs. Viņš jau sen bija aptvēris, ka dievi neganti pārskaišas, ja kāds nobeidz viņu suņus. Baltie cilvēki šai ziņā nebija izņēmums. Tālab viņš aprobežojās ar to, ka notrieca kādu no viņu suņiem un dziji pārplēsa tam rīkli, pēc tam pats aizlavīda- mies projām un ļaudams baram pabeigt viņa iesākto nežēlīgo izrēķināšanos. Baltie cilvēki drāzās suņu baram virsū un izgāza savu niknumu pār tiem, bet Baltais Ilknis tika cauri sveikā. Viņš mēdza palikt stāvam turpat netālu un noskatīties, kā viņa ciltsbrāļus apstrādā ar akmeņiem, rungām, cirvjiem un visādiem rīkiem, kas gadās pa tvērienam. Baltais Ilknis bija ļoti gudrs.
Citlsbrāļi no savas puses šo to iemācījās, un līdz ar viņiem jaunas gudrības apguva arī Baltais Ilknis. Suņi ievēroja, ka pie šādām izpriecām var tikt vienīgi tais brīžos, kad tvaikonis nupat kā pietauvots krastā. Tiklīdz divi trīs svešie suņi bija saplosīti un nokosti, baltie cilvēki steigšus sadzina savus suņus atpakaļ uz klāja un sāka negantu izrēķināšanos ar uzbrucējiem. Kāds baltais, paša acīm ieraudzījis, ka viņa seteru sarausta gabalgabalos, izrāva revolveri un sešas reizes ātri izšāva, un seši no bara palika guļam beigti vai nāvīgi ievainoti — atkal viena varenības izpausme, kas dziļi iespiedās Baltā Ilkņa apziņā.
Baltais Ilknis ar sajūsmu izbaudīja šos notikumus. Viņš necieta savu sugu un bija pietiekami slīpēts, lai pats tiktu cauri ar veselu ādu. Sākumā čīkstini ar balto cilvēku suņiem viņam bija tikai izklaidēšanās. Pēc kāda laiciņa tā kļuva par viņa galveno nodarbošanos. Viņam jau tik un tā nebija ko darīt. Pelēkais Bebrs bija aizņemts ar tirgošanos un iedzīvošanos bagātībā. Tālab Baltais Ilknis slamstījās gar piestātni kopā ar indiāņu suņu varzu, kas bija galīgi paklīdeni, un gaidīja piebraucam tvaikoņus. Kad tvaikonis piestājās krastā, sākās izprieca. Jau pēc dažām minūtēm, tiklīdz baltie cilvēki bija atģidušies no pārsteiguma, suņu varza izšķīda uz visām pusēm. Izprieca bija galā, un varēja gaidīt nākamā tvaikoņa ierašanos.
Tomēr nekādā ziņā nevar apgalvot, ka Baltais Ilknis būtu šīs suņu bandas loceklis. Viņš nemaisījās tiem pa vidu, turējās savrup, palikdams neatkarīgs, un suņi no viņa pat baidījās. Tiesa gan, viņš darbojās kopīgi ar tiem. Viņš uzsāka čīkstinu ar svešo suni, bet visa varza nogaidīja. Tiklīdz svešais suns bija pievārēts, banda metās tam virsū un piebeidza to. Bet Baltais Ilknis tūdaļ laidās lapās, ļaudams, lai suņu varza saņem sodu no saniknotajiem dieviem.
Šāda čīkstina uzsākšanai nekādu pūļu nevajadzēja. Kad svešie suņi bija noskrējuši krastā, viņam pietika vienīgi parādīties — vairāk nekas nebija jādara. Tiklīdz svešie viņu pamanīja, tie metās viņam virsū. Viņš tiem bija Mežonīgā Pirmatnība — tas nezināmais, briesmīgais, allaž draudīgais, kas pirmatnējā pasaulē pa tumsu klaiņoja ap ugunskuriem, kamēr suņi glābdamies spiedās tuvāk ugunij un to instinkti pamazām pārveidojās — tie mācījās baidīties no Pirmatnības, no kuras paši cēlušies, bet kuru tie bija pametuši un nodevuši. Paaudzi pēc paaudzes laika tecējumā šīs bailes no Pirmatnības pamazām tika iegravētas viņu raksturā. Gadsimtiem ilgi Pirmatnība nozīmēja šausmas un iznīcību. Un visu šo laiku suņiem bija saimnieku piešķirta pilnīga brīvestība nonāvēt visu, kam saskare ar Pirmatnību. Tā viņi ne tikvien aizsargājās paši, bet arī aizstāvēja dievus, kuru sabiedrībā mitinājās.
Un, kaut gan šie suņi bija tikko ieradušies no maigās dienvidu pasaules, nupat noskrējuši pa trapu un pirmoreiz spēruši kāju uz Jukonas krasta, tiem pietika ieraudzīt Balto Ilkni, lai izjustu nepārvaramu tieksmi brukt virsū un nonāvēt viņu. Lai arī daudzi bija dzimuši un auguši pilsētā, tiem tik un tā piemita instinktīvas bailes no Pirmatnības. Ne jau ar savām acīm vien tie skatīja vilkam līdzīgo zvēru, kas gaišā dienas laikā nostājās to priekšā. Viņi to skatīja ar savu senču acīm, ar iedzimtu atceri pazina, ka Baltais Ilknis ir vilks, un viņu atmiņās atplaik- snījās sensenais cilšu ienaids.
Tas viss sagādāja Baltajam Ilknim aizraujošu labpatiku. Ja jau viņa izskats vien dzen svešos suņus klupt viņam virsū, jo labāk viņam un jo ļaunāk tiem. Tie viņu uzskatīja par likumīgu medījumu, un viņam savukārt likumīgs laupījums šķita šie svešie.
Ne velti dienasgaismu Baltā Ilkņa acis pirmoreiz bija skatījušas vientuļā midzenī, un veltīgas nebija viņa pirmās cīņas ar rubeni, zebieksti un lūsēni. Un ne jau velti viņa kucēna dienas ar savām vajāšanām bija sagandējis Liplips ar kucēnu baru. Tas viss būtu varējis notikt citādi, un tad arī Baltais Ilknis būtu izvērties citāds. Ja pasaulē nebūtu bijis Liplipa, viņš savu bērnību būtu pārlaidis kopu gaitās ar pārējiem kucēniem, pats izaudzis vairāk sunim līdzīgs un ieredzētu arī citus suņus. Ja Pelēkais Bebrs būtu vairāk nosvēries uz laipnību un mīlestību, viņš būtu spējis pamodināt Baltā Ilkņa rakstura dzīlēs slēptās maigās jūtas un ļāvis tām iznirt virspusē. Taču ta tas nebija noticis. Baltā Ilkņa raksturs tika formēts un veidots tā, ka viņš kļuva tāds, kāds bija, — drūms vienpatis, nīgrs un mežonīgs, visas savas cilts ienaidnieks.