Jukonas fortā pastāvīgi dzīvoja tikai neliels skaits balto. Šie cilvēki visi jau sen mitinājās ziemeļu novados. Tie sevi dēvēja par veterāniem jeb «ieraugu» un paši ļoti lepojās ar šo klasificējumu. Pret citiem — nesen šeit iebraukušiem cilvēkiem tie izturējās ar nicinājumu. Visi, kas kāpa krastā no tvaikoņiem, bija jaunienācēji. Tos mēdza saukāt par chechaquos, un tiem šis apzīmējums ļoti nepatika. Tie maizes cepšanai mēdza lietot cepamo pulveri. Šī tad bija tā aizvainojošā atšķirība starp tiem un veterāniem, kuri, protams, maizi raudzēja ar saskābušu mīklu, jo cepamā pulvera jau viņiem nebija.
Taču ne jau tas svarīgi. Fakts ir tas, ka cilvēki, kas dzīvoja fortā, nicināja jaunienācējus un ar prieku noskatījās, ja tiem gadījās nepatikšanas. It īpaši viņus sajūsmināja juceklis, kādu Baltais Ilknis ar savu paklīdeņu varzu sacēla jaunienācēju suņu vidū. Tiklīdz pienāca tvaikonis, forta iemītnieki alvien mēdza steigties uz krastmalu, lai noskatītos interesanto izrādi. Viņi to gaidīja ar tādu pašu nepacietību kā indiāņu suņi, bez tam cil-
vēki tūdaļ bija pratuši novērtēt, cik viltīgu lomu šai mežonīgajā spēlē uzņēmies Baltais Ilknis.
Pārējo vīru vidū viens jo īpaši bija aizrāvies ar šo izpriecu. Viņš skrēja skriešiem, tiklīdz padzirda tvaikoņa svilpi, un, kad pēdējais cīniņš bija galā un Baltais Ilknis līdz ar baru jau savmalu kurš, fortā viņš atgriezās gausiem soļiem, ar nožēlā apmākušos seju. Dažu labu reizi, kad izlutis Dienvidzemes suns nogāzās un, suņu ilkņu plosīts, iekaucās nāves agonijā, šis vīrs nespēja novaldīties un, sajūsmā iespiegdamies, palēcās gaisā. Bet Balto Ilkni viņš allaž vēroja ar alkatīgu un kāru aci.
Pārējie forta iemītnieki šo vīru dēvēja par «Skaisto». Viņa īsto vārdu neviens tā arī nezināja, bet novadā viņu pazina ar iesauku «Skaistais Smits». īstenībā viņš bija viss kas cits, tikai ne skaists. No šīs antitēzes tad arī bija atvasināta iesauka. Viņš bija neiedomājami neglīts. Daba ar viņu bija apgājusies skopi. Pašā sākumā jāpasaka, ka viņš bija sīka auguma un uz kārnā ķermeņa bija uztupināta nenormāli kalsnēja galva, bet galvvirsus no- šļaupts par smaili. Bērnībā, kamēr viņš vēl nebija iemantojis iesauku Skaistais, biedri viņu dēvēja par Naglasgalvu.
Pakausis tieši no galvvirsus slīpi pārgāja kaklā, bet priekšpusē slīpums nobeidzās ar zemu, platumā izstieptu pieri. Sākot ar šo vietu, Daba, itin kā nožēlodama savu sīkstulību, bija ķepinājusi viņa vaibstus ar izšķērdīgu roku. Acis viņam bija izvalbītas, bet to atstarpē varētu ievietoties vēl divas acis. Salīdzinājumā ar pārējo augumu seja bija milzonīga. Lai kā nekā aizpildītu šo tukšo vietu, Daba bija piešķīrusi viņam varenu, izbīdītu žokli. Plats un smags, uz priekšu nokāries, tas šķita balstāmies tieši uz krūtīm. Varbūt tā likās arī tālab, ka tievais kakliņš bija pārāk vārgs, lai pienācīgi noturētu tik smagu nastu.
Sis žoklis radīja priekšstatu par nežēlīgu gribasspēku. Kaut kā tomēr pietrūka, lai tam noticētu. Varbūt vainīga bija tieši šī pārmērība. Varbūt žoklis bija pārāk masīvs. Sā vai tā — priekšstats bija maldinošs. Tuvu un tālu ikvienam bija zināms, ka Skaistais Smits ir puņķains ņau- dulis un mazdūšīgs gļēvulis. Lai papildinātu šo attēlojumu, vēl jāpiebilst, ka zobi tam bija gari un dzelteni, bet abi acuzobi, prāvāki par pārējiem, kā ilkņi rēgojās aiz plānajām lūpām. Likās, ka blāvi duļķainajām acīm Dabai pietrūcis pigmenta un tā būtu samīcījusi kopā
atlikumus no visām krāsu tūbiņām. Tas pats jāsaka ari par matiem un bārdu — reti, nevienāda garuma, duļķaini dzelteni un netīri iedzelteni sari spurojās uz galvas un kumšķiem spraucās ārā no sejas visnegaidītākajās vietās, sliedamies atsevišķos puduros kā vēja izplūkāts salmu kūlis.
Vārdu sakot, Skaistais Smits bija īsts nejaucēns, taču vainot par to viņu nevarēja. Pats viņš tur nekā nevarēja līdzēt, reiz tāds bija nācis pasaulē. Skaistais Smits gatavoja ēdienu forta iemītniekiem, mazgāja traukus un darīja visus smagos un netīros darbus. Nevar teikt, ka pārējie viņu nicinātu. Drīzāk tie izturējās pret viņu augstsirdīgi iecietīgi — kā jau pret radījumu, kam Daba nodarījusi pāri. Bez tam tie mazliet baidījās no viņa. No Skaistā Smita gļēvulīgās ļaunprātības varēja sagaidīt arī šāvienu mugurā vai indi kafijā. Bet ar ēdiena gatavošanu kādam taču vajadzēja noņemties, un Skaistais Smits, lai kādi bija viņa trūkumi, ēst gatavot prata lieliski.
Tāds bija cilvēks, kas alkatīgi vēroja Balto Ilkni, sajūsmināts par tā mežonīgo izveicību un kārodams iegūt to savā īpašumā. Vispirms viņš raudzīja Baltajam Ilknim pielabināties. Baltais Ilknis no sākuma nelikās par viņu ne zinis. Vēlāk, kad pielabināšanās mēģinājumi kļuva uzbāzīgāki, Baltais Ilknis sabozies atņirdzās un laidās lapās. Viņam šis cilvēks nepatika. Viņam uzmācās nelāgas nojautas. Baltais Ilknis sajuta šā cilvēka ļaunumu. Viņš baidījās no pastieptās rokas un glaimīgi lišķīgās labināšanās. Viņš neieredzēja Skaisto Smitu.
Vienkāršie radījumi jēdzienus «labs» un «Jauns» uztver ļoti vienkārši. Labs ir viss, kas sagādā jaukas izjūtas, dod prieku un pasargā no sāpēm. Tāpēc labais ir palīka ms. Ļauns ir viss, kas rada neertibas, biede un nodara sāpes, tālab ļaunais ir nevēlams. Baltais Ilknis Skaistajā Smitā ģida kaut ko ļaunu. No šā cilvēka kroplīgā ķermeņa un samežģotā prāta kaut kādā nemināmā veidā izplūda neveselīgi fluīdi — gluži kā no malārijas purviem tvanaina dūmaka. Ne jau apsvērumi, ne arī pieci prāti — nē, pavisam citi, senseni, nenosakāmi jutekļi Baltajam Ilknim vēstija, ka šis cilvēks ir ļaunuma pilns, ka no tā var gaidīt tikai vissliktāko, tālab viņš ir nelabs un ienīstams.
Baltais Ilknis patlaban uzturējās Pelēkā Bebra apmetnē, kad Skaistais Smits pirmo reizi tajā ieradās. Jau
no tālienes saklausījis viņa soļu tikko uztveramo dunu, vēl pat neredzējis viņu, Baltais Ilknis zināja, kas nāk, un saslēja spalvu. Viņš bija omulīgi gulējis un atpūties, bet tūdaļ pietrūkās, un, tiklīdz Smits pienāca tuvāk, Baltais Ilknis gluži kā īsts vilks aizlavījās apmetnes malā. Viņš redzēja, ka atnācējs un Pelēkais Bebrs sarunājas, kaut arī nezināja, par ko. Reiz šis cilvēks norādīja uz viņu, un Baltais Ilknis ierūkdamies pakāpās atpakaļ, it kā roka būtu viņam iesitusi, nevis pacilājusies piecdesmit pēdu attālumā. Atnācējs par to pasmējās, un Baltais Ilknis tūdaļ aizmuka mežā, viegli slīdēdams pa zemi un piesardzīgi pavērsis galvu atpakaļ.
Pelēkais Bebrs atsacījās suni pārdot. Tirgodamies šis esot iedzīvojies bagātībā, un šim nekā nevajagot. Bez tam Baltais Ilknis esot vērtīgs dzīvnieks, visspēcīgākais nartu vilcējs, kāds vien šim jel kad piederējis, un vislabākais pajūga vadonis. Un turklāt šitāda suņa vairs otra neesot ne gar Makenzi, ne Jukonu. Tas tik protot cīnīties! Citus suņus viņš nomiedzot tikpat viegli kā cilvēks odus. (Skaistā Smita acis iegailējās, viņam šos vārdus dzirdot, un mēle kārīgi aplaizīja plānās lūpas.) Nē, Baltais Ilknis neesot pārdodams ne par kādu maksu.
Taču Skaistais Smits pazina indiāņu paradumus. Viņš pasāka bieži apciemot Pelēkā Bebra apmetni, arvien zem svārkiem slēpdams pa melnai pudelei. Viena no viskija varenākajām īpašībām ir radīt slāpes. Tādas piemetās arī Pelēkajam Bebram. Viņa drudžaini izsaususī mute un iz- svilinātais vēders brēktin brēca pēc dedzinošās dziras, bet neierastā kairekļa satricinātās smadzenes nevairījās nekādu līdzekļu, lai tikai to iegūtu. Par kažokādām, dū- raiņiem un mokasīniem ietirgotā nauda sāka strauji kust. Jo ātrāk tā kusa un jo īsāks raucās Pelēkā Bebra naudas maisiņš, jo nesavaldīgāks kļuva viņa prāts.
Pēdīgi viss bija cauri — gan nauda, gan mantība, gan arī pats. Viņam vairs nepalika nekas cits kā vien slāpes — nemitīgi pieaugošas slāpes; tās pieņēmās spēkā ar katru elpas vilcienu, ko viņš ievilka, skaidrā būdams. Tad, lūk, Skaistais Smits atkal atsāka sarunu par Baltā Ilkņa pārdošanu, šoreiz maksu piedāvādams pudelēs, nevis dolāros, un nu Pelēkā Bebra ausis labprāt viņu uzklausīja.
— Nu tad noķeriet to suni, un lieta darīta, — bija viņa pēdējie vārdi.
Pudeles tika nodotas tagadējam īpašniekam, bet pēc divām dienām Skaistais Smits teica Pelēkajam Bebram:
— Nu tad noķer to suni!
Tovakar Baltais Ilknis iezagās apmetnē un ar apmierinātu nopūtu nolikās atpūsties. Bīstamā baltā dieva apmetnē nebija. Jau vairākas dienas tas arvien neatlaidīgāk centās dabūt rokā Balto Ilkni, un šai laikā suns bija spiests turēties tālāk no apmetnes. Viņš nezināja, kāds ļaunums īsti varētu draudēt no šīm neatlaidīgi uzmācīgajām rokām. Viņš zināja tikai vienu: kaut kas ļauns no tām draud, un tad jau labāk turēties tik tālu, lai tās viņu nevarētu sasniegt.
Tikko Baltais Ilknis bija atgulies, Pelēkais Bebrs grīļodamies piesteberēja tam klāt un aplika ap kaklu siksnu. Viņš pat noslīga sēdus līdzās Baltajam Ilknim, turēdams siksnas galu rokā. Otrā rokā viņš turēja pudeli, ko ik pa brīdim apgāztu pacēla virs galvas, un tad atskanēja klunkšķēšana.
Tā pagāja stunda, un tad zeme ievibrējās zem kādiem soļiem, vēstīdama par nācēju, kas vēl nebija parādījies. Baltais Ilknis saklausīja to pirmais un, jau pazinis nācēju, sabozās, kamēr Pelēkais Bebrs tikai truli klanīja galvu. Baltais Ilknis palūkoja vieglītēm izvilkt siksnas galu 110 saimnieka rokas, taču atšļukušie pirksti tūdaļ cieši sakļāvās, un Pelēkais Bebrs pamodās.
Skaistais Smits ieklumzāja apmetnē un apstājās pie Baltā Ilkņa. Tas klusiņām uzrūca draudīgajai būtnei, skadrām acīm vērodams tās roku kustības. Viena roka pastiepās un sāka slīgt lejup Baltajam Ilknim virs galvas. Klusais rūciens vērtās spriegāks un skarbāks. Roka turpināja lēnām slīdēt uz leju, un Baltais Ilknis saguma, nīgri vērodams tas tuvošanos, bet rūcieni skanēja arvien ašāk, līdz suns vai aizrijās rūkdams. Pēkšņi viņš kampa pēc rokas, pasizdams galvu augšup gluži kā čūska. Roka tūdaļ atravas, un zobi ar skarbu klikšķi sacirtās tukšā. Skaistais Smits pārbijās un noskaitās. Pelēkais Bebrs iebelza Baltajam Ilknim pa galvu, tas kļuva padevīgs un paklausīgi pieplaka pie zemes.
Baltais Ilknis ar aizdomu pilnu skatienu vēroja katru pakustēšanos. Viņš redzēja Skaisto Smitu aizejam un atkal atgriežamies ar resnu rungu rokā. Tad Pelēkais Bebrs nodeva viņam siksnas galu. Skaistais Smits apgriezās, lai ietu projām. Siksna cieši savilkās, jo Baltais Ilknis
augšā necēlās. Pelēkais Bebrs iegāza tam pa vienu vaigu un otru vaigu, likdams celties un iet. Baltais Ilknis paklausīja, bet tūdaļ arī metās virsū svešiniekam, kas tiecās aizvilkt viņu projām. Tomēr Skaistais Smits sānis nerā- vās. Viņš jau šo lēcienu bija gaidījis. Aši pasizdams rungu pretī, viņš notrieca Balto Ilkni pie zemes pašā lēcienā. Pelēkais Bebrs pasmējās un atzinīgi klanīja galvu. Skaistais Smits atkal savilka siksnu, un Baltais Ilknis pusdulls un klibodams uztrausās kājās.
Otrreiz viņš vairs nelēca. Ar vienu rungas belzienu pietika, lai Baltais Ilknis saprastu, ka baltais dievs prot rungu lietot, un viņš bija pārāk gudrs, lai cīnītos pret neizbēgamo. Tāpēc viņš, asti iemiedzis, drūmi tecēja Skaistajam Smitam pa pēdām, taču nemitējās klusītēm pie sevis rūkt. Tomēr Skaistais Smits viņu uzmanīgi novēroja un rungu visu laiku turēja gatavu belzienam.
Fortā nonācis, Skaistais Smits suni rūpīgi piesēja un pats aizgāja gulēt. Baltais Ilknis kādu stundu nogaidīja. Tad viņš iecirta zobus siksnā un pēc sekundēm_ desmit bija brīvs. Viņa zobi strādāja aši. Nav ko tērēt laiku graužot. Siksna bija slīpi pārcirsta tikpat līdzeni kā ar nazi. Baltais Ilknis palūkojās atpakaļ uz fortu, vēlreiz sabozās un norūcās. Tad viņš apgriezās un aizrikšoja uz Pelēkā Bebra apmetni. Viņš nevēlējās pakļauties šim svešajam un negantajam dievam. Viņš pats bija nodevis sevi Pelēkā Bebra rokās, un Pelēkajam Bebram viņš arī pieder.
Bet tad atkārtojās tieši tas pats, kas iepriekšējo reizi,— tikai ar nelielu atšķirību. Pelēkais Bebrs atkal piesēja Balto Ilkni pie siksnas un no rīta nodeva viņu Skaistajam Smitam. Te nu nāca atšķirība. Skaistais Smits viņu piekāva. Stingri piesiets, Baltais Ilknis varēja tikai dusmās plosīties, bet sods viņam bija jāizcieš. Viņu apstrādāja gan ar rungu, gan ar pātagu, un tik negantu kūlienu viņš vēl savu mūžu nebija izbaudījis. Pat tas varenais pēriens, kādu Baltais Ilknis savā bērnībā bija saņēmis no Pelēkā Bebra, šķita maiga paijāšana salīdzinājumā ar šo.
Skaistais Smits strādāja ar sajūsmu. Viņš taisni līksmoja. Ļaunā priekā viņš tīksminājās par savu upuri un nespodri gailošām acīm vicināja te rungu, te pātagu, klausīdamies, kā Baltais Ilknis kauc aiz sāpēm vai rūc bezpalīdzīgā niknumā. Skaistais Smits bija tik nežēlīgs, cik nežēlīgi mēdz būt vienīgi gļēvuļi. Ja cilvēki viņu sita un lamāja, viņš verdziski zemojās un gauduligi lūdzās, bet savu atriebību izgāza pār vājākiem radījumiem. Viss dzīvais kāro pēc varas, un Skaistais Smits nebija izņēmums. Nespēdams varenību izrādīt sev līdzīgo vidū, viņš izmantoja sīkākus radījumus, lai remdētu savu enerģijas pārpilnību. Skaistais Smits pats sevi radījis nebija, un viņu te nav par ko vainot. Pasaulē viņš bija nācis ar tizlu ķermeni un dzīvnieka saprašanu. Tāds viņš bija piedzimis, un pasaule viņu bija mīcījusi ne ar laipnu roku.
Baltais Ilknis zināja, par ko tiek sists. Kad Pelēkais Bebrs apsēja viņam siksnu ap kaklu un nodeva tās galu Skaistā Sinita rokā, Baltais Ilknis labi saprata, ka viņa dievs vēlas, lai viņš iet līdzi Skaistajam Smitam. Un, kad Skaistais Smits viņu atstāja lortā piesietu, viņš zināja, ka ^kaistais Smits vēlas, lai viņš paliek tur, kur piesiets. Tādējādi viņš bija izrādījis nepaklausību abiem diviem tin tagad saņēma pelnīto sodu. Viņš bija savā laikā re- dzējis, ka suņus nodod citam saimniekam, un redzējis ari, ka aizbēgušos sit tikpat nežēlīgi kā viņu tagad. Baltais Ilknis bija gudrs, taču viņa dabā slēpās īpašības, stiprākas par gudrību. Viena no tām bija uzticība. Viņš nemīlēja Pelēko Bebru, taču pat tagad, zinādams tā nodomus un pazīdams tā niknumu, palika tam uzticīgs. Viņš citādi nevarēja. Uzticība bija daļa no viņa būtības. Uzticība ir izteikta vilku īpašība, tā atšķir šo ģinti no visām citām dzīvnieku sugām, — šī īpašība ir tā, kas devusi iespēju vilkam un mežonīgajam sunim pamest brīvos mežus un kļūt par biedriem cilvēkam.
Piekauto Balto Ilkni vilkšus aizvilka atpakaļ uz fortu. Šoreiz Skaistais Smits viņu piesēja ar nūju. Tomēr atteikties no dieva nav viegli, un arī Baltais Ilknis to nespēja. Pelēkais Bebrs bija viņa dievs, un pat pret dieva gribu Baltais Ilknis turējās pie tā. Pelēkais Bebrs bija viņu nodevis un atmetis, bet tas neko nenozīmēja. Baltais Ilknis bija sevi atdevis Pelēkajam Bebram ar miesu un dvēseli. Viņš bija sevi tam piešķīris galīgi un pilnīgi, un šādas saites nav tik viegli saraujamas.
Tālab naktī, kad cilvēki fortā bija iemiguši, Baltais Ilknis ielaida zobus nūjā, ar kuras palīdzību bija piesiets. Koks bija sauss un ciets, nūja piestiprināta tik tuvu pie kakla, ka viņa zobi to tikko jaudāja aizķert. Baltais
Ilknis sasprindzināja visus muskuļus un gandrīz vai skaustu izmežģīja, kamēr izdevās dabūt nūju starp zobiem, bet ari tikai dabūt starp zobiem, vairāk nekā; un vēl ilgas stundas pagāja, kamēr Baltais Ilknis ar milzīgu pacietību grauza koku, līdz pēdīgi dabūja to pušu. Nevienam pat prātā nevarēja ienākt, ka suns kaut ko tādu var izdarīt. Tāds gadījums vēl nebija pieredzēts. Tomēr Baltais Ilknis to paveica, agrā rīta stundā viņš aizrikšoja no forta, un pie kaklam apsietās siksnas šūpojās pārgrauztās nūjas gals.
Viņš bija gudrs. Taču, bijis tikai gudrs vien, nekad viņš nebūtu gājis atpakaļ pie Pelēkā Bebra, kas jau divreiz viņu bija nodevis. Bet Baltais Ilknis bija arī uzticīgs, un viņš aizgāja atpakaļ, lai tiktu nodots trešo reizi. Baltais Ilknis vēlreiz ļāva Pelēkajam Bebram apsiet sev siksnu ap kaklu, un vēlreiz ieradās Skaistais Smits suni pieprasīt. Šoreiz viņu piedauzīja vēl daudz nežēlīgāk nekā iepriekšējo reizi. Pelēkais Bebrs flegmātiski noskatījās, kā baltais cilvēks rīkojas ar pātagu. Viņš pat negrasījās aizstāvēt. Šis taču vairs nebija viņa suns. Kad sišana beidzās, Baltais Ilknis bija tikko dzīvs. Maigais Dienvid- zemes suns no tāda kūliena būtu izlaidis garu, bet ne jau Baltais Ilknis. Viņa izbaudītā dzīves skola bija vēl bargāka un pats viņš veidots no izturīgākas vielas. Dzīvības spēka viņā bija pārpārēm. Dzīvība neapvaldāmi strāvoja viņā. Tomēr vārgs viņš tagad bija gan. No sākuma viņš pat nespēja pavilkties uz priekšu, un Skaistais Smits dabūja kādu pusstundu pagaidīt. Bet tad Baltais Ilknis pusakls grīļodamies vilkās Skaistajam Smitam pakaļ uz fortu.
šoreiz viņu piesēja ar ķēdi, pret kuru zobi bija bezspēcīgi, un suns veltīgi pūlējās ar rāvieniem izkustināt baļķī iedzīto cemmi. Pēc dažām dienām Pelēkais Bebrs, kuram vairs nebija ko dzert un arī naudas ne graša, devās augšup pa Dzeloņcūku upi, uzsākdams garo ceļu uz Makenzi. Baltais Ilknis palika pie Jukonas — viņš tagad piederēja cilvēkam, kas bija pa pusei ārprātīgs un pilnīgs zvērs. Bet ko gan suns jēdz no ārprāta? Baltajam Ilknim Skaistais Smits bija pilntiesīgs dievs, kaut arī šausmīgs. Tas bija ārprātīgs dievs, taču Baltais Ilknis neko nezināja par ārprātu; viņš zināja tikai to, ka jāpakļaujas jaunā saimnieka gribai, jāizpilda katra tā vēlēšanās un iegriba.