Skaistais Smits norāva ķēdi Baltajam Ilknim no kakla un pakāpās atpakaļ.
Baltais Ilknis tūdaļ vis nemetās uzbrukumā. Viņš nekustīgi stāvēja, ausis saslējis, saspringti un ziņkāri vērodams svešādo radījumu, kas stājās viņam pretī. Tādu suni viņš vēl nebija redzējis. Tims Kīnens mudināja bul-
dogu uz priekšu, nomurdēdams: «Grāb ciet!» Svešais suns, strups, drukns un lempīgs, gāzelēdamies pagājās līdz ringa vidum. Tur viņš apstājās un, acis blisinādams, vērās Baltajā Ilknī.
No pūļa atskanēja saucieni:
— Lec virsū, Čerokij!
— Sadod viņam, Cerokij!
— Kod nost!
Taču Cerokijs, liekas, nemaz nekāroja cīnīties. Viņš pagrieza galvu un palūrēja uz klaigājošajiem cilvēkiem, labsirdīgi pavicinādams savu astes strupiķīti. Viņš nebija nobijies, tikai laisks. Bez tam viņš nebija pārliecināts, ka viņam būtu jācīnās ar suni, ko redzēja savā priekša. Ar tādas sugas suņiem viņš nebija radis cīkstēties, tāpēc gaidīja, lai atved īsto suni.
Tims Kīnens pagāja tuvāk un noliecās pār Čerokiju, ar abām rokām aptvēra tā plecus no sāniem un, bružādams to pret spalvu, ar vieglām kustībām it kā bīdīja uz priekšu Tā bija tāda kā uzmudināšana. Suni šīs kustības acīm redzami uzbudināja, jo Cerokijs sāka rūkt — pavisam klusiņām un dobji, kaut kur dziļi no krūtīm. Suņa rūcieni ritmiski pieskaņojās cilvēka roku kustībām. Rūciens pieauga, kad roka suni bīdīja, atslāba, līdzko tā atlaidās, un atkal pacēlās līdz ar rokas pieskārienu. Kustības akcentēja ritmu, jo ik glāsts beidzās ar vieglu grūdienu un ik rūciens atsākās ar rāvienu.
Šī aina satrauca arī Balto Ilkni. Spalva uz skausta un pleciem tam sabozās. Tims Kīnens vēl pēdējo reizi pabīdīja suni un tad atkāpās. Kad virzītājs stimuls bija izbeidzies, Cerokijs devās uz priekšu pats pēc savas iniciatīvas, žigli tecēdams uz izliektajām kājelēm. Tad Baltais Ilknis šāvās uz priekšu. Apkārt uzšalca apbrīna saucieni. Attālumu līdz pretiniekam Baltais Ilknis noskrēja drīzāk kaķa, nevis suņa gaitā, un ar kaķīgu žiglumu viņš iecirta ilkņus un atlēca nost.
Buldogam no aizauss tecēja asinis, jo resnais kakls bija ieplēsts. Viņš tomēr par to nelikās zinis, pat neieņur- dējās, tikai pagriezās un soļoja Baltajam Ilknim pakaļ. Abu cīkstoņu pretstats — viena straujums un otra fleg- matisms — satrauca dēkaiņu pūļa prātus, cilvēki sāka slēgt derības un paaugstināt likmes. Vēlreiz un vēl Baltais Ilknis pielēca klāt, iecirta zobus un atlēca nost neskarts, bet dīvainais pretinieks tikai sekoja viņam pa pēdām, ne pārāk steigdamies, ne arī sevišķi gausi, bet neatlaidīgi un mērķtiecīgi, gluži kā pienākumu pildīdams. Viņa metodē bija jūtams kāds zināms nolūks — likās, ka viņam darāms kaut kas neatliekams un nekas nespēj viņu novirzīt no šī mērķa.
Visa svešā suņa izturēšanās, katra viņa kustiba šķita kalpojam šim vienam nolūkam. Tas mulsināja Balto Ilkni. Tādu suni viņš vēl nebija saticis. Spalvu, kas pasargātu ādu, tam nebija. Āda bija mīksta un asiņoja viegli. Baltā Ilkņa zobi neiesprūda biezā spalvu mudžeklī, kā tas bieži gadījās ar viņa pasugas suņiem. Katrā kodienā zobi viegli iegrima mīkstā miesā, bet svešais suns, šķiet, pat nespēja aizstāvēties. Bez tam Balto Ilkni mulsināja apstāklis, ka svešais ne reizi neiekaucās, pie kā Baltais Ilknis bija pieradis cīniņos ar citiem suņiem. Sis suns tikai ieņurdējās vai ierūcās, bet citādi pacieta kodienus klusēdams. Un vajaja viņš Balto Ilkni neapgurdams.
Cerokija kustības nebija gausas. Viņš spēja pagriezties un apcirsties strauji diezgan, taču Baltā Ilkņa nekad vairs nebija tai vietā. Par to savukārt bija apjucis Cerokijs. Līdz šim viņš vēl nebija cīnījies ar suni, kuram nevar tikt klat. Viņa līdzšinējos cīkstiņos abi pretinieki bija tiekušies pēc tuvcīņas. Bet te bija suns, kas turējās pa gabalu, palēkdamies un paskriedamies gan še, gan tur, un atradās visur kur. Tikko paguvis ielaist zobus viņa miesā, šis suns vis neieķērās pamatīgi, bet tūdaļ atlaida zobus un atkal metās prom.
Baltais Ilknis nekādi nevarēja tikt klāt pretinieka rīklei no mīkstās apakšpuses. Buldogs bija pārāk zems, un viņa masīvie žokļi bija varens aizsargs. Baltais Ilknis lēca uz priekšu un atpakaļ, būdams pilnīgi neskarts, kamēr Cerokija brūču skaits vairojās. Galva un kakls tam bija pārplēsti un saplosīti no abām pusēm. Asinis plūda bagātīgi, tomēr apmulsināts tas nelikās nemaz. Viņš cītīgi turpināja sekošanu un tikai vienreiz kā nesapratnē apstājās, paskatījās uz vērojošiem cilvēkiem un pavēcināja astes strupiķīti par zīmi, ka ir gatavs cīņu turpināt.
Sajā mirklī Baltais Ilknis atkal pielēca un atlēca, it kā garām skriedams, noplēsa pavisam saplosītās auss skrandas. Mazliet tā kā noskaities, Cerokijs atkal atsāka sekošanu, skriedams pa iekšpusi lokam, ko nemitīgi meta Baltais Ilknis, un cenzdamies tikt tam pie rīkles, lai pieķertos nāvīgā grābienā. Buldogs tvēra un notvēra garām par mata tiesu, un apkārtstāvošie sajūsmā ierēcās, kad Baltais Ilknis pēkšņi apcirtās un, glābdamies no briesmām aizjoņoja pretējā virzienā.
Laiks gāja. Baltais Ilknis lēkāja un skraidīja izvairīdamies un apcirzdamies, ik ar lēcienu iecirzdams jaunu brūci. Bet buldogs drūmi, noteikti un neatlaidīgi virzījās tam pakaļ. Agrāk vai vēlāk viņš panāks savu — tiks pie grābiena, kas tad ļaus viņam uzvarēt cīniņā. Bet līdz tam viņš mierīgi pacieta kodienus, ar kuriem pretinieks viņu bagātīgi apveltīja. No strupajām austiņām bija atlikuši tikai skrandu pušķīši, kakls un kumbrs sakosts vai divdesmit vietās, pat lūpas bija pārplēstas un asiņoja — to visu bija paveikuši pretinieka zibenīgie zobu cirtieni, ko buldogs nespēja ne paredzēt, ne atvairīt.
Reizi pēc reizes Baltais Ilknis izmēģinājās nogāzt Cero- kiju no kājām, taču viņu augumu starpība bija pārāk liela. Cerokijs bija smagnēji plecīgs un atradās pārāk tuvu pie zemes. Baltā Ilkņa biežie triecieni nedeva panākumus. Vienu reizi, aši lecot un apcērtoties, viņam gadījās laba izdevība. Cerokijs nepaspēja tik veikli apgriezties, un Baltais Ilknis ieraudzīja viņu galvu novērsušu. Buldoga plecs bija atsegts. Baltais Ilknis gāzās tam virsū ar visu svaru, taču viņa paša plecs atradās augstu virs buldoga muguras, un sparīgā lēciena inerce pārsvieda viņu pāri pretinieka ķermenim. Pirmo reizi visā Baltā Ilkņa cīņu vēsturē cilvēki redzēja viņa kājas atrautas no zemes. Suņa ķermenis gandrīz pārmeta kūleni, un viņš būtu nokritis uz muguras, ja gaisā nebūtu paguvis pagriezties gluži kā kaķis kritienā, visiem spēkiem pūlēdamies dabūt kājas pie zemes. Tā nu Baltais Ilknis smagi nogāzās uz sāniem. Nākamajā mirklī viņš gan jau bija kājās, bet tai brīdī arī Cerokija žokļi sažmiedza viņa rīkli.
Tvēriens nebija īsti izdevies — sagrābts bija par zemu, pārāk tuvu pie krūtīm, taču Cerokijs, reiz iekodies, turējās cieši. Pielēcis kājās, Baltais Ilknis kā neprātīgs sāka lēkāt apkārt, cenzdamies nokratīt buldoga ķermeni. Viņš kļuva vai traks aiz šausmām, juzdams pie rīkles karājamies nenopurināmo smagumu. Tas kavēja kustības, ierobežoja brīvību. Tas atgādināja lamatas, un visi viņa instinkti sadumpojās pret to. Viņš spirinājās kā ārprātīgs. Kādus mirkļus viņš visā nopietnībā^ bija zaudējis prātu. Dzīvības instinkts viņu pilnīgi sagrāba savā varā. Alkas dzīvot vēlās viņam pāri kā bangas. Viņš juta vairs vienu vienīgu tieksmi — uzturēt dzīvu savu ķermeni. Visas prāta spējas bija viņu pametušas. Šķita, ka smadzeņu viņam nemaz vairs nav. Prāta darbību pilnīgi bija atstūmusi miesas aklā kāre eksistēt un kustēties, par katru cenu kustēties, neatslābstoši kustēties, jo kustība taču ir dzīvības izpausme.
Baltais Ilknis joņoja riņķī un apkārt, viņš griezās un cirtās uz visām pusēm, lūkodams nokratīt piecdesmit mārciņas smago svaru, kas karājās pie rīkles. Buldogs nedarīja neko citu, tikai turēja zobus cieši samiegtus. Retumis viņam izdevās atsperties ar kājām pret zemi, un tādos brīžos viņš tikai raudzīja piespiest galvu tuvāk Baltā Ilkņa ķermenim. Jau nākamā mirklī buldoga kājas atkal tika atrautas no zemes — un Baltais Ilknis viņu vilka un rāva virpu|u virpuļiem savā neprātīgajā riņķojumā. Cerokija rīcība bija gluži instinktīva. Viņš apzinājās, ka dara vienīgi pareizo, kas darāms, — turas cieši, kur iekodies, un no šīs sajūtas viņu reizumis pāršalca svētlaimīgas gandarījuma trīsas. Šādos brīžos Cerokijs pat aizmiedza acis un mierīgi ļāva, lai Baltais Ilknis vazā viņa ķermeni šurp un turp, nelikdamies zinis par sāpīgajiem belzieniem, ko saņēma. Viss cits bija nesvarīgs. Galvenais bija grābiens, un viņš turēja cieti, ko nogrābis.
Baltais Ilknis aprimās tikai tad, kad bija galīgi pārmocījies. Pretiniekam viņš nekā nespēja padarīt un bija galīgā nesapratnē. Nekad vēl visos viņa cīniņos nekas tāds nebija gadījies. Suņi, ar kuriem viņš cīnījās, šāda veida čīkstinu nepazina. Ar tiem bija vienkārši — lēkt, kost un atlēkt, lēkt, kost un atlēkt. Baltais Ilknis bija sasvēries uz sāniem gandrīz guļus un smagi elsoja, cīnīdamies pēc elpas. Cerokijs, grābienu neatlaizdams, spiedās tam virsū, cenzdamies Balto Ilkni nogāzt galīgi uz sāniem. Baltais Ilknis turējās pretī un juta, ka buldoga žokļi pamazām virzās uz augšu, viegli atslābinādami tvērienu un no jauna piesūkdamies un saspiezdamies. Pēc katra atlaidiena žokļi sažņaudzās tuvāk viņa rīklei. Buldoga metode bija skaidra: turi ciet, ko esi nogrābis, un, ja ir izdevība, centies grābt tālāk. Izdevība radās, kad Baltais Ilknis palika stāvam nekustīgi. Tiklīdz Baltais Ilknis sāka svaidīties, Cerokijs tikai turējās cieši un vairāk neko.
Cerokija izspīlētais kumbrs bija vienīgā ķermeņa daļa, ko Baltā Ilkņa zobi spēja sasniegt. Viņš. iekampās tajā labi tuvu kakla sākumam, bet buldoga cīņas metode ar piesūkšanos viņam bija sveša, un arī viņa žokļi nebija tai piemēroti. Viņš kādu brīdi rīstīdamies plēsa un koda. Bet tad viņu pārtrauca izmaiņa abu cīkstoņu pozīcijās. Buldogam bija izdevies apvelt Balto Ilkni uz muguras, un tagad Cerokijs, vēl arvien iekodies tam rīklē, bija uzvēlies Baltajam Ilknim virsū. Gluži kā kaķis Baltais Ilknis salieca krustus uz augšu un, atspēris pakaļkājas no apakšas pret Cerokija maigo pavēderi, sāka to skrāpēt ar gariem, dziļiem rāvieniem. Cerokija vēders būtu uzšķērsts, ja vien viņš aši nepagriezies, pārtverdams sāniski arī sagrābto rīkli, un nepavērsis ķermeni šķērsām pret Balto Ilkni.
No buldoga tvēriena atkratīties nebija nekādas iespējas. Tas bija nepielūdzami nežēlīgs kā pats Liktenis. Lēnām Cerokijs virzīja žokļus augšup gar jūga vēnu. No drošas nāves Balto Ilkni pasargāja vienīgi vaļīgā pakakles āda ar kuplo kažoku. Cerokijs bija iegrābis mutē lielu kroku vaļīgās ādas, un tās biezā vilna gandrīz nelaida cauri zobus. Bet, tiklīdz radās izdevīgs brīdis, buldogs kodienu pēc kodiena ievilka mutē arvien lielāku ādas kroku ar vilnu, un rezultātā viņš sāka pamazām smacēt Balto Ilkni nost. Ik ar jaunu buldoga pārtvērienu Baltā Ilkņa dvašas vilcieni kļuva īsāki un īsāki, bet elpot kļuva grūtāk un grūtāk.
Tā vien likās, ka cīniņš nupat ir galā. Derībnieki, kas bija likuši uz Cerokiju, gavilēdami līksmoja un piedāvāja trakas likmes. Tie, kas bija derējuši par Balto Ilkni, kļuva arvien drūmāki un jau atteicās likt desmit pret vienu un divdesmit pret vienu, kaut gan atradās kāds pārdrošnieks, kas pieņēma derības piecdesmit pret vienu. Tas bija Skaistais Smits. Viņš iespēra soli ringā un ar pirkstu norādīja uz Balto Ilkni. Tad viņš sāka smieties — ņirdzīgi un nicīgi. Sis paņēmiens deva cerētos rezultātus. Baltais Ilknis kļuva vai traks aiz dusmām. Sasprindzinādams visas spēka atliekas, viņš uztrausās kājās. Kad viņš grīļodamies streipuļoja apkārt pa ringu, vilkdams sev līdzi piecdesmit mārciņu smago ienaidnieku, viņa šausmas vērtās panikā. Atkal dzīvības instinkts ņēma pārsvaru un prāts atkāpās miesas dzīvotalku priekšā. Joņodams apkārt riņķī un atkal atpakaļ, klupdams, krizdams, atkal pieceldamies, brīžam pat sasliedamies pakaļkājās un paceldams pretinieku stāvu gaisā, — tā Baltais
Ilknis cīnījās, velti pūlēdamies nokratīt no sevis nāvi, kas viņu turēja ciešā grābienā.
Pēdīgi viņš nokrita, galīgi pārmocījies, un apvēlās augšpēdus, bet buldogs centīgi pārvirzīja tvērienu, ieķerdamies vēl ciešāk, ievilkdams mutē arvien vairāk spalvu un ādas kroku un žņaugdams Balto Ilkni arvien nežēlīgāk. Visapkārt skanēja sajūsmas saucieni par godu uzvarētajam un ļaudis klaigāja: «Cerokij! Cerokij!» Cerokijs uz to atbildēja, dūšīgi sakustinādams strupo astīti. Taču godinājuma saucieni nespēja viņu traucēt. Asti un masīvos žokļus nesaistīja nekādas ciešākas saites. Aste varēja žvikstināties, taču žokļi neatlaida briesmīgo grābienu ap Baltā Ilkņa rīkli.
Šajā brīdī izrādi iztraucēja kāds starpgadījums. Pa- dzirdās zvārgulīšu šķinda. Atskanēja suņu dzinēja mudinošie saucieni. Visi, izņemot vienīgi Skaisto Smitu, bažīgi atskatījās, jo stipri baidījās no policijas. Bet viņi ieraudzīja, ka pa taku no augšgala, nevis no lejas brauc divi vīri suņu pajūgā. Tie droši vien atgriezās pa strauta gultni no iegulu izlūkošanas. Pamanījuši ļaužu pūli, viņi apturēja suņus, izkāpa un pievienojās pārējiem, lai paskatītos, par ko te tāds satraukums. Suņu dzinējam bija Osiņas, kamēr otrajam — staltākajam un jaunākajam gludi skūtās sejas āda rožaini tvīka no brauciena pa auksto gaisu.
Baltais Ilknis īstenībā jau bija beidzis cīnīties. Brīdi pa brīdim viņš vēl pretodamies drudžaini noķepurojās, bet jau bez kādas noteiktas jēgas. Viņš tikko spēja ievilkt dvašu, un tās pašas kļuva arvien mazāk un mazāk, jo nežēlīgais grābiens žņaudza arvien ciešāk. Kaut arī biezais kažoks lieliski aizsargāja, viņa rīkles lielā vēna jau sen būtu pārkosta, ja vien buldoga pirmais grābiens nebūtu ķēris par zemu — gandrīz uz krūtīm. Cerokijam pagāja ilgs laiks, kamēr viņš pārvirzīja kampienu augstāk, un līdz ar to viņa žokļus pieblīvēja spalvu un ādas kumšķis.
Pa to laiku Skaistā Smita zemiskie nezvēra instinkti bija ieplūduši smadzenēs un galīgi izspieduši pat to drusciņu veselā saprāta, kāda viņam, iespējams, bija. Ieraudzījis, ka Baltā Ilkņa acis jau kļūst stiklainas, viņš saprata, ka cīņa neapšaubāmi zaudēta. Tad Skaistais Smits spruka ārdīties. Viņš pielēca klāt Baltajam Ilknim un sāka to neganti spārdīt. Pūlī atskanēja svilpieni un daži iebilduma saucieni, bet tas arī bija viss. Kamēr Skaistais Smits turpināja spārdīt Balto Ilkni, pūlī pēkšņi sākās kāda kustiba. Staltais jaunpienācējs ar spēku lauza sev ceļu, bez kādām ceremonijām un pieklājības formulām ar pleciem izgrūstīdams vīrus pa labi un pa kreisi. Kad viņš pēdīgi bija ielauzies ringā, Skaistais Smits patlaban gatavojās kārtējam spērienam. Viņš stāvēja uz vienas kājas, otru kāju pacēlis, un viņa pozīcija bija ļoti nestabila. Taja brīdī jaunpienācēja dūre deva viņam pamatīgu triecienu tieši sejā. Skaistā Smita balstītāja kāja zaudēja pamatni, viņa ķermenis it kā -pacēlās gaisā, un tad viņš atmuguriski nogāzās sniegā. Jaunpienācējs pavērsās pret pūli.
— Ak jūs, gļēvuļi! — viņš izsaucās. — Gatavie nezvēri!
Viņš pats bija vai traks aiz dusmām — aiz veselīgām dusmām. Tēraudpelēkās acis vizmoja kā metāls, un to skatieni zibēt zibēja pār apkārtējiem. Skaistais Smits uz- trausās kājās un, mazdūšīgi šņaukādamies, līda viņam klāt. Taču jaunpienācējs to pārprata. Viņš jau nezināja, cik zemisks gļēvulis ir Smits, un nodomāja, ka tas nāk kauties. Tālab, izsauciens: «Ak tu, nezvērs!» — viņš vēlreiz iegāza Skaistajam Smitam pa seju, no jauna notriekdams to gar zemi. Skaistais Smits nosprieda, ka kupena viņam šobrīd visdrošākā vieta, un palika guļam, kur nokritis, nemaz nemēģinādams slieties augšā.
— Nāc šurp, Met, ivn palīdzi man, — jaunpienācējs pasauca suņu dzinēju, kas arī bija ienācis ringā.
Abi vīrieši noliecās pār suņiem. Mets satvēra Balto Hkni, gatavs vilkt to projām, tiklīdz Cerokija žokļi būs paplesti. Jaunākais vīrietis mēģināja pavērt buldoga žokļus, saņēmis tos abās rokās un raudams uz abām pusēm. Tomēr šis pasākums bija veltīgs. Visiem spēkiem raudams, stiepdams un stīvēdams, viņš ar katru elpas vilcienu izgrūda vārdu «Nezvēri!».
Pūlis nemierīgi sakustējās, un daži jau sāka protestēt par spēles izjaukšanu, taču tūdaļ apklusa, tiklīdz jaunpienācējs uz mirkli pacēla galvu un uzmeta tiem skatienu.
— Nolādētie nezvēri! — viņš vēlreiz izgrūda un atkal pievērsās savam darbam.
— Nav nekādas jēgas, mister Skot, šitā jūs tos vaļā nedabūsiet! — Mets pēdīgi ieteicās.
Abi vīri pārtrauca pūliņus un brīdi vēroja cieši sakodušos suņus.
— Asinis neko vis netek, — Mets konstatēja. — Pie rīkles ticis vēl nav.
— Bet kuru katru brīdi var tikt, — Skots atbildēja. — Paskat — vai redzi? Viņš pārkodās gabaliņu augstāk.
Jaunais vīrietis ar katru brīdi uztraucās vairāk, un viņa apbrīna par Balto Ilkni pieauga. Viņš sāka neganti dauzīt Cerokijam pa galvu. Tas tomēr žokļus vaļā nelaida, tikai pakustināja astes strupuli par zīmi, ka saprot sitienu nozīmi, tomēr apzinās, ka rīkojas pareizi un ka viņa pienākums ir vaļā nelaisties.
— Vai kāds no jums nevar palīdzēt? — Skots izmisis uzsauca apkārtstāvošajiem.
Tomēr palīdzību neviens nepiedāvāja. Gluži otrādi: vīri sāka viņu izsmiedami pamudināt un deva dažādus indīgi ironiskus padomus.
— Vajadzētu kāda laužņa, — Mets ierosināja.
Skots pasniedzās līdz makstij sev pie sana, izvilka revolveri un lūkoja iebāzt tā stobru starp buldoga žokļiem. Viņš spieda un grūda, līdz bija skaidri dzirdams, kā tērauds šņirkst gar sakostajiem zobiem. Abi vīri bija nometušies ceļos un nolikuši pār suņiem. Tims Kīnens nevērīgi iesoļoja ringā. Viņš apstājās līdzās Skotam un piebikstīja tam pie pleca, draudīgi noteikdams:
— Neizlauziet viņam zobus, svešinieki
— Tad es aplauzīšu viņam sprandu, — Skots atcirta, nepārtraukdams virzīt revolvera stobru kā sviru starp zobiem.
— Es jums teicu, neizlauziet viņam zobus, — kāršu spēlmanis atkārtoja vēl draudīgāk.
Tomēr, ja viņš cerēja svešinieku iebiedēt, tad tas neizdevās. Skots ne mirkli nepārtrauca savu darbu, tikai vēsi paraudzījās viņā un noprasīja:
— Vai jūsu suns?
Kāršu spēlmanis piekrizdams noņurdēja.
— Tad nāciet un atlauziet tam zobus!
— Njā, svešiniek, — tas, vārdus stiepdams, kaitinoši novilka. — Varu jums pateikt, ka šito metodi es pats vēl neesmu izgudrojis. Nezinu, kā tos dabūt vaļā.
— Tad ejiet nost no kājām, — skanēja atbilde, — un netraucējiet! Esmu aizņemts.
Tims Kīnens palika turpat stāvot, taču Skots par viņa
klātbūtni vairs nelikās ne zinis. Viņam bija izdevies vienā malā iedabūt stobru starp suņa zobiem, un tagad viņš lūkoja izbāzt to cauri, lai dabūtu ārā otrā malā. Kad tas pēdīgi bija paveikts, viņš saudzīgi, ik pa mazam gabaliņam lauza vaļā žokļus, kamēr Mets arī ik pa mazam gabaliņam vilka no tiem ārā Baltā Ilkņa sažņaudzītā kakla ādas krokas.
— Stāviet klāt, ka varat saturēt savu suni, — Skots valdonīgi pavēlēja Cerokija īpašniekam.
Kāršu spēlmanis paklausīgi pieliecās un cieši satvēra Cerokiju rokās.
— Nul — Skots brīdināja, pēdējo reizi piespiezdams lauzni.
Suņus atrāva vienu no otra, pie kam buldogs dedzīgi pretojās.
— Vediet viņu projām, — Skots nokomandēja, un Tims Kīnens ievilka Cerokiju atpakaļ pūlī.
Baltais Ilknis vairākkārt sakustējās, pūlēdamies piecelties, taču tas neizdevās. Reiz viņš gan tika uz kājām, tomēr stilbi saļodzījās, nespēdami viņu balstīt, un suns lēnām sašļuka, noslīgdams atkal sniegā. Acis tam bija pievērtas un to virspuse stiklaina. No pavērtajiem žokļiem izkārusies mēle ļengani viļājās gar zemi. Pēc izskata spriežot, suns tiešām bija jau nožņaugts. Mets viņu rūpīgi apskatīja.
— Tikpat kā beigts, — viņš noteica, — tomēr vēl elpo.
Skaistais Smits arī bija uzcēlies un pienāca klāt paskatīties uz Balto Ilkni.
— Met, cik maksā labs nartu suns? — Skots vaicāja.
Suņu dzinējs, vēl arvien tupēdams uz ceļiem, noliecies
pār Balto Ilkni, brīdi apsvēra.
— Trīssimt dolāru, — viņš atbildēja.
— Un cik var dot par šitādu, kas jau tikpat kā sazelēts? — Skots jautāja, pabikstīdams Balto Ilkni ar kāju.
— Pusi, — skanēja suņu dzinēja spriedums.
Skots pievērsās Skaistajam Smitam.
— Vai dzirdējāt, mister nezvēr? Es pērku jūsu suni un dodu jums par viņu simt piecdesmit dolāru.
Viņš atvēra portmoneju un noskaitīja naudas zīmes.
Skaistais Smits salika rokas uz muguras, atteikdamies pieskarties pasniegtajai naudai.
— Es nepārdodu, — viņš teica.
— Pārdodat gan, — Skots apgalvoja. — Jo es pērku. Te ir jūsu nauda. Suns ir mans.
Skaistais Smits, vēl arvien turēdams rokas aiz muguras, pakāpās atpakaļ.
Skots pielēca tam klāt un atvēzēja dūri sitienam. Skaistais Smits sarāvās, gaidīdams belzienu.
— Man ir tiesības, — viņš činkstēja.
— Jūs esat zaudējis savas tiesības būt šā suņa īpašnieks, — Skots atcirta. — Vai ņemsiet naudu? Jeb vai man vēlreiz vajadzēs jums kraut?
— Labi, labi, — Skaistais Smits attrauca steidzīgi un nobijies. — Tomēr naudu es ņemu pret savu gribu, — viņš piebilda. — Sitais suns ir īsta zelta bedre. Es negribu tikt aplaupīts. Cilvēkam tak ir savas tiesības.
— Pilnīgi pareizi, — Skots atbildēja, ielikdams naudu viņam rokā. — Cilvēkam ir savas tiesības. Bet jūs neesat cilvēks. Jūs esat nezvērs.
— Pagaidiet tikai, kad es tikšu atpakaļ Dausonā, — Skaistais Smits piedraudēja. — Es jums uzlaidīšu likumu kakla.
— Ja jūs vēl vārstīsiet muti, kad būsiet Dausonā, es jūs likšu izdzīt no pilsētas. Sapratāt?
Skaistais Smits atbildēja ar ņurdienu.
— Vai sapratāt? — Skots nikni un skaļi uzbrēca.
— Jā, — Skaistais Smits nomurdēja, bailīgi atraudamies.
— Kas — jā?
— Sapratu, ser, — Skaistais Smits norūca.
— Piesargieties! Sitais kož! — kāds no pūļa izsaucās, un nošalca skaļu smieklu brāzma.
Skots pievērsa viņam muguru un atgriezās palīdzēt suņu dzinējam, kas darbojās ar Balto Ilkni.
Daži vīri jau bija aizgājuši, citi stāvēja pūlīšos, noskatījās un tērzēja. Tims Kīnens pievienojās vienai šādai grupiņai.
— Kas tas ir par putnu? — viņš vaicāja.
— Vīdons Skots, — kāds atbildēja.
— Un kas, velnos, ir šis Vīdons Skots? — kāršu spēlmanis noprasīja.
— Nu, viens no tiem gudriniekiem, zeltraktuvju ekspertiem. Pie priekšniecības pašu cilvēks. Ja gribi iekulties nepatikšanās, tad stūrē taisni uz viņu, to es tev varu teikt. Ar valdīšanas vīriem viņš ir uz tu. Un raktuvju komisārs ir viņam tuvs draugs.
— Es jau domāju, ka viņam jābūt svarīgai personai,— kāršu spēlmanis noteica. — Tāpēc jau ar labāk neiepiņ- ķejos ar viņu.