— Nav nekādu cerību, — Vīdons Skots atzina.
Sēdēdams uz būdas lieveņa pakāpiena, viņš noraudzījās suņu dzinējā, kas atbildēja, tikpat bezcerīgi paraustīdams plecus.
Tad viņi abi noraudzījās Baltajā Ilknī, kas, izstiepis ķēdi visā garumā, sabozies, rūcošs un mežonigs centās tikt klāt nartu suņiem. Tos Mets bija apmācījis ar visādiem paņēmieniem — gan ar vārdiem, gan ar rungu, līdz iedzinis tiem galvā gudrību, ka Balto Ilkni aiztikt nedrīkst; arī tagad tie gulēja pa gabaliņu, šķietami aizmirsuši viņa klātbūtni.
— Tas ir vilks, un tādus nevar piejaucēt, — Vīdons Skots ieminējās.
— Nezin vis, — Mets iebilda. — Cik redzams, šis tas viņam ir no suņa. Bet vienu lietu gan es zinu skaidri, un pie tās es palieku, plīst vai lūst.
Suņu dzinējs apklusa un zīmīgi pameta ar galvu uz Aļņādas kalna pusi.
— Nu neesi taču tāds sīkstulis un saki, ko zini, — Skots asi uzsauca, krietnu brīdi nogaidījies. — Sauj va|ā! Kas tad ir?
Suņu dzinējs ar īkšķi pār plecu norādīja uz Balto Ilkni.
— Viena alga, vilks vai suns, bet piejaucēts viņš ir bijis.
— Nevar būt!
— Kad es jums saku, un apmācīts iejūga. Paskatieties tuvāk! Vai redzat noberzumu uz krūtīm?
— Tev taisnība, Met. Viņš ir bijis nartu suns, pirms Skaistais Smits viņu dabūja savos nagos.
— Un nav nekāda iemesla, kāpēc lai viņš atkal nekļūtu par nartu suni.
— Kā tu to domā? — Skots dedzīgi ievaicājās. Taču tad viņa cerības atkal saplaka un, galvu purinādams, viņš piebilda: — Nu jau divas nedēļas viņš ir pie mums, tomēr šobrīd ir vēl negantāks nekā agrāk.
— Dodiet viņam izdevību sevi parādīt, — Mets ieteica. — Palaidiet viņu uz brītiņu vaļā.
Skots viņā neticīgi paraudzījās.
— Jā gan! — Mets turpināja. — Es zinu, jūs jau tikāt mēģinājis, bet toreiz jūs nepaņēmāt rungu.
— Nu tad pamēģini tu!
Suņu dzinējs apgādājās ar rungu un aizgāja pie pieķēdētā dzīvnieka. Baltais Ilknis vēroja rungu tieši tāpat, kā krātiņā ieslodzīts lauva vēro dresētāja pātagu.
— Viņš nenolaiž acu no rungas, — Mets teica. — Tā ir laba zīme. Viņš nav muļķis. Neaiztiks mani tik ilgi, kamēr man rokā būs runga. Nav jau traks.
Kad cilvēka roka tuvojās viņa kaklam, Baltais Ilknis sabozās un rūkdams parāpās tālāk. Tomēr, vērodams tuvojošos roku, viņš tai pašā laikā neizlaida no acīm rungu cilvēka otrajā rokā, jo tā draudīgi vicinājās gaisā. Mets atsprādzēja ķēdi no kaklinieka un atkāpās.
Baltais Ilknis nespēja ticēt, ka ir brīvs. Daudz mēnešu bija pagājis kopš tā brīža, kad viņš nonāca Skaistā Smita īpašuma, un visu šo laiku viņš nepazina ne mirklīti brīvības, izņemot tos brīžus, kad viņu atsvabināja cīniņam ar citiem suņiem. Tūdaļ pēc cīņas viņu atkal ieslodzīja.
Baltais Ilknis nezināja, ko iesākt. Varbūt dievi atkal sagudrojuši kādu jaunu velnišķību pret viņu? Viņš gāja lēnām un piesardzīgi, katru brīdi gaidīdams, ka nupat kāds uzklups. Viņš nesaprata, ko tagad darīt, viss bija tik neparasti. Viņš nolēma drošības dēļ aizvākties tālāk no abiem dieviem, kas viņu novēroja, un piesardzīgi devās uz būdas stūri. Nekas nenotika. Viņš bija galīgi apjucis un griezās atkal atpakaļ, apstājās pēdas desmit atstatu un vērīgi noraudzījās abos cilvēkos.
— Vai viņš neaizbēgs? — Baltā Ilkņa jaunais īpašnieks ieminējās.
Mets paraustīja plecus.
— Jāriskē. Lai uzzinātu, ir jāuzzina.
— Ak tu, nabaga velns, — Skots līdzjūtīgi nomurmināja. — Nekā vairāk viņam nevajag kā tikai mazlietiņ laipnības no cilvēka puses, — viņš piebilda, apgriezās un iegāja būdā.
Arā iznācis, viņš turēja rokā gabalu gajas, ko pasvieda Baltajam Ilknim. Suns atlēca nost un no tālienes aizdomīgi nopētīja gaļu.
— Major, kur nu! — Mets brīdinoši izsaucās, tomēr par vēlu.
Majors jau bija pieskrējis pie gaļas. Tai brīdī, kad viņš to sakampa zobos, Baltais Ilknis lēca uz viņu. Majors apvēlās, Mets traucās turp, taču Baltais Ilknis bija veicīgāks. Majors gan uztrausās kājās, tomēr asinis šļā- cās no rīkles, un sniegā pletās sarkana palts.
— Slikti gan, bet pats viņš vainīgs, — Skots steigšus sacīja.
Taču Mets jau bija pacēlis kāju, lai spertu Baltajam Ilknim. Lēciens, zobu zibsnis, skaļš kliedziens. Baltais Ilknis, neganti rēkdams, atsprāga vairākus jardus atpakaļ, kamēr Mets pieliecās un aplūkoja savu stilbu.
_— Pamatīgi iekampis, — viņš atzina, norādīdams uz pārplēsto bikšu staru un kājautu, kur pletās sarkans plankums.
— Es jau teicu, Met, ka nav nekādu cerību, — Skots nošļucis piebilda. — Es jau izdomājos šā un tā, līdz pat domāt par to vairs negribas. Bet nu reiz ir tik tālu. Cits nekas neatliek.
Runādams viņš ar negribīgām kustībām izvilka revolveri un, atmetis vaļā magazīnu, pārbaudīja tās saturu.
— Paklausieties, mister Skot, — Mets iebilda. — Tas suns ir visas elles cauri gājis. Nevar tak gaidīt, lai viņš būtu iznācis ārā kā balts un mirdzošs eņģelītis. Dodiet viņam laiku!
— Paskaties uz Majoru, — Skots pārtrauca.
Suņu dzinējs aplūkoja sakosto suni. Tas bija pakritis sniegā asins loka vidū un acīm redzami izlaida garu.
— Pats vainīgs. Jūs tā teicāt, mister Skot. Viņš gribēja pakampt Baltā Ilkņa gaļu, un pagalam viņš ir. To jau varēja paredzēt. Es ne sprāgušu kaķi nedotu par suni, kas neaizstāv savu gaļas gabalu.
— Tomēr paskatieties pats uz sevi, Met! Ar suņiem jau viss ir pareizi, bet kaut kur taču robeža jānovelk.
— Pats esmu vainīgs, — Mets stūrgalvīgi turējās pretī. — Kālab es grasījos spert? Jūs pats teicāt, ka viņš darījis pareizi. Tad jau man nebija tiesību viņam spert.
— Viņu nošaut būtu tīrā žēlsirdība, — Skots pastāvēja pie sava. — Viņš taču ir nepiejaucējams.
— Nu paklausieties, mister Skot, dodiet tam nabaga velnam izdevību pacensties! Viņam tak nav bijis nekādas iespējas. Viņš tikko kā izlīdis no elles, un šī ir pirmā reize, kad viņš palaists brīvē. Dodiet viņam laiku sevi paradīt, un, ja viņš arī tad vēl nelabosies, es pats viņu nomiegšu. Lūgtum!
— Dievs liecinieks, man nudien negribētos viņu nošaut, ne arī likt kādam citam to darīt, — Skots atbildēja, nobāzdams revolveri makstī. — Ļausim, lai paskraida brīvībā, un paskatīsimies, ko var panākt ar laipnību. Tūlīt izmēģināsim.
Viņš pagājās tuvāk Baltajam Ilknim, sākdams runāt maigi un miermīlīgi.
— Labāk gan turiet rungu pie rokas, — Mets brīdināja.
Skots papurināja galvu un atkal atsāka mēģinājumu
iemantot Baltā Ilkņa uzticēšanos.
Baltais Ilknis bija aizdomu pilns. Kaut kas jau nu noteikti draud. Viņš taču nogalināja šā dieva suni, sakoda to otro dievu, — ko gan citu var gaidīt, ja ne briesmīgu sodu? Tomēr Baltais Ilknis palika nelokāms. Viņš saslēja spalvu un parādīja zobus, acis inodri vēroja, ķermenis bija sasprindzis un gatavs uz visu ko. Dievam rungas nebija, tālab viņš pielaida to pavisam tuvu. Dieva roka pastiepās un sāka tuvoties viņa galvai. Baltais Ilknis sarāvās un sasprindzis pieplaka zem lejup slīgstošās rokas. Te noteikti draud briesmas, nodevīga rīcība vai kas tamlīdzīgs. Viņš jau nu pazīst dievu rokas, tās cenšas uzkundzēties, tās prot viltīgi nodarīt sāpes. Bez tam Baitais Ilknis jau izsenis necieta, ka viņam pieskaras. Viņš ierūcās vēl draudīgāk, pieplaka vēl zemāk, taču roka vēl arvien slīdēja lejup. Viņam negribējās kost šai rokā, un viņš pacieta draudīgās briesmas, līdz neremdināmo dzīves alku istinkts pēdīgi guva virsroku.
Vīdons Skots bija iedomājies, ka spēs pietiekami ātri atrauties no jebkura kampiena vai plēsiena. Taču Baltā Ilkņa neticamo veiklību viņam vēl tikai vajadzēja iepazīt — tas cirta tikpat nekļūdīgi un aši kā saritinājusies čūska.
Skots aiz pārsteiguma iekliedzās, ar otru roku saķēra sakosto delnu un cieši to saspieda. Mets izgrūda rupju lāstu un ar lēcienu atradās viņam blakus. Baltais Ilknis picplacis virzījās atpakaļ sabozies, atņirdzies, acīm ļauni un draudīgi zalgojot. Nu jau droši sagaidāms tik briesmīgs kūliens, kādu viņš pat no Skaistā Smita nav pieredzējis.
— Stāt! Ko tu dari! — Skots pēkšņi izsaucās.
Mets bija iedrāzies būdā un nu atgriezās ar šauteni redzējis.
— Neko, — Mets gausi atbildēja, tēlodams nevērīgu mieru. — Gribu tikai izpildīt savu solījumu. Nu mans pienākums ir viņu nomiegt, kā jau es pirmīt teicu.
— Tu to nedarīsi!
— Darīšu! Skatieties!
Kā Mets bija aizlūdzis par Balto Ilkni, kad pats bija sakosts, tā tagad savukārt lūdzās Vīdons Skots.
— Tu pats teici, ka viņam jādod izdevība. Un tad dari to. Mēs taču tikko kā sākam mēģināt un nedrīkstam beigt, vēl lāgā neiesākuši. Šoreiz es pats biju vainīgs. Un… nu paskaties uz viņu!
Baltais Ilknis stāvēja kādas desmit pēdas atstatu pie būdas stūra un rūca tik neganti, ka vai asinis stinga dzīslās, pie tam rūca nevis uz Skotu, bet uz suņu dzinēju.
— Ko? Velns lai mani parauj pa mazajām durtiņām! — Tāds bija suņu dzinēja izbrīna sauciens.
— Nu paskaties, cik viņš saprātīgs, — Skots steigšus turpināja. — Viņš taču saprot šaujamo ieroču nozīmi tikpat labi kā tu. Saprašana viņam ir, mums tikai jādod izdevība šo saprašanu likt lietā. Liec nost šauteni!
— Labs ir, lai notiek, — Mets piekāpās un atslēja šauteni pie malkas grēdas.
— Nē, lai nu viens paskatās! — viņš jau nākamajā mirklī izsaucās.
Baltais Ilknis bija nomierinājies un vairs nerūca.
— To ir vērts pārbaudīt. Pavērojiet!
Mets pastiepās pēc šautenes, un Baltais Ilknis tūdaļ ierūcās. Tiklīdz viņš paspēra soli projām no ieroča, Baltā Ilkņa lūpas nolaidās un aizsedza ilkņus.
Mets paņēma šauteni un lēnām cēla pie pleca. Līdz ar viņa sakustēšanos sāka rūkt arī Baltais Ilknis, jo tuvāk šautene nāca pie pleca, jo skaļāk suns rūca. Bet acumirkli pirms tam, kad stobrs būtu vērsies tieši pret viņu, Baltais Ilknis sāniski aizlēca aiz būdas stūra. Mets tā arī palika, skatoties gar stobriem uz tukšo vietu sniegā, kur nupat bija atradies Baltais Ilknis.
Suņu dzinējs svinīgi nolaida šauteni, tad pagriezās un paskatījās uz saimnieku.
— Esmu ar jums vienis prātis, mister Skot. Tas suns ir pārāk prātīgs, lai viņu šautu nost.