Vērodams, kā Vīdons Skots viņam tuvojas, Baltais Ilknis sabozās un ierūcās par zīmi, ka sodīšanai nepakļausies. Divdesmit četras stundas bija pagājušas, kopš viņš sakoda roku, kas nu pārsaitēta karājās cilvēkam kaklā, lai asinis atplūst no tās. Pagātnē Baltais Ilknis bija pieredzējis arī novilcinātus sodus un turēja aizdomas, ka nu viņam atkal tāds paredzams. Kā gan citādi? Viņa pārkāpums taču ir īsta svētuma apgānīšana — viņš ir ielaidis ilkņus dieva svētajā miesā, pie tam vēl visaugstākā — baltā dieva miesā. Pēc visiem dabas likumiem un dievu izdotajiem noteikumiem viņu sagaida kaut kas šausmīgs.
Dievs apsēdās dažu pēdu atstatumā. Te Baltais Ilknis nekā bīstama vēl nesaskatīja. Kad dievi soda, viņi mēdz stāvēt kājās. Pie kam šim dievam nav ne rungas, nē pātagas, ne arī šaujamā. Un galu galā — viņš pats taču ir brīvē. Viņu nesaista ne ķēde, ne nūja. Viņš var aizlaisties drošībā, tiklīdz dievs celsies kājās. Bet pa tam viņš vēl pagaidīs un paskatīsies.
Dievs sēdēja pavisam mierīgi, nekustēdamies, un Baitā Ilkņa rūciens pamazām pārgāja ņurdienā, kas arī noplaka rīklē un izbeidzās. Tad dievs ierunājās — un pirmās viņa balss skaņas lika saslieties spalvai uz Baltā Ilkņa skausta, ņurdiens atkal lauzās no rīkles. Taču dievs nekādas naidīgas kustības neizdarīja, tikai mierīgi runāja. Kādu brīdi Baltais Ilknis ņurdēja unisonā ar dieva runāšanu, tā bija ritmiska saskaņa starp suņa ņurdienu un cilvēka balsi. Tomēr dievs runāja nemitīgi. Viņš runāja ar Balto Ilkni tā, kā neviens vēl nebija runājis. Viņš runāja maigi un mierinoši, ar laipnību, kas nezin kādā veidā kaut ko aizkustināja Baltā Ilkņa būtībā. Par spīti pats sev un instinkta brīdinājumiem, Baltais Ilknis sāka just uzticību pret dievu. Viņā radās tāda kā drošības sajuta, kas gan bija pretruna ar visu, ko viņš līdz šim pieredzējis no cilvēkiem.
Pēc ilgāka laika dievs piecēlās un iegāja būdā. Kad viņš atkal nāca ārā, Baltais Ilknis viņu bažīgi nopētīja. Neredzēja ne pātagas, ne rungas, ne arī kāda cita ieroča. Ievainotā roka arī neko neslēpa aiz muguras. Viņš apsēdās, tāpat kā iepriekš, tai pašā vietā, dažu pēdu atstatumā. Dievs pastiepa rokā nelielu gabaliņu gaļas. Baltais Ilknis sasmailēja ausis un aizdomīgi nopētīja to, cenzdamies reizē skatīties kā uz gaļu, tā arī uz dievu pašu, tramīgi gaidīdams kādu nodevīgu rīcību, ar saspringtu ķermeni gatavs ik brīdi lēkt sānis, tiklīdz manīs ko naidīgu.
Taču sods vēl arvien nenāca. Dievs tikai turēja netālu no viņa purna gaļas gabalu. Un ar gaļu, šķiet, viss būtu kārtībā. Tomēr Baltais Ilknis bija aizdompilns, un, kaut arī gaļu viņam piedāvāja ar īsām, aicinošām rokas kustībām, viņš vilcinājās to aiztikt. Dievi taču ir tik visgudri, un nav nemaz zināms, kāda smalki izdomāta nodevība slēpjas aiz šī šķietami nevainīgā gaļas gabaliņa. Baltā Ilkņa iepriekšējā pieredze, īpaši, ja bija darīšana ar skvo, liecināja, ka gaļa un sods bieži var būt ļoti cieši saistīti.
Pēdīgi dievs nometa gaļu sniegā pie Baltā Ilkņa kājām. Viņš piesardzīgi apostīja, taču neuzlūkoja to. Ostīdams viņš acis turēja paceltas uz dievu. Nekas nenotika. Baltais Ilknis paņēma gaļu mutē un norija. Vēl arvien nekas nenotika. Dievs pat piedāvāja viņam otru gaļas gabaliņu. Atkal viņš atteicās ņemt to no rokas un atkal dievs to viņam pasvieda. Tā tas atkārtojās vairākas reizes. Bet tad kādu reizi dievs vairs negribēja gaļu pasviest. Viņš turēja gaļu rokā un neatlaidīgi piedāvaja to Baltajam Ilknim.
Bet gaļa bija laba, un Baltais Ilknis bija izsalcis. Solīti pa solītim Baltais Ilknis bezgala piesardzīgi tuvojas pastieptajai rokai. Pēdīgi pienāca brīdis, kad viņš sadūšojās un paņēma gaļu no rokas. Acis viņš ne mirkli nenolaida no dieva, galvu tālu pastiepis, ausis atglaudis, spalva uz skausta tam, pašam negribot, bozās un viļņojās, un kluss ņurdiens visu laiku gurguļoja rīklē — brīdinājums, ka viņš ar sevi jokot neļaus. Baltais Ilknis apēda gaļu, un nekas nenotika. Gabaliņu pēc gabaliņa viņš tā
noēda visu pasniegto gaļu, un visu laiku nekas nenotika. Soda kā nebija, tā nebija.
Baltais Ilknis aplaizījās un nogaidīja. Dievs ierunājās. Balss viņam skanēja laipni — kaut ko tādu Baltais Ilknis nemaz nepazina. Un pamazām sunī brieda jūtas, kadas viņš arī līdz šim nebija pazinis, it kā kāda vajadzība būtu apmierināta, it kā kāds tukšums viņa būtībā butu aizpildīts. Bet tad atkal instinkts sāka viņu urdīt un pieredze brīdināt. Dievi arvien ir viltīgi, un viņiem ir neaptverams daudzums iespēju piepildīt savus nodomus.
Aha, to jau viņš bija domājis! Tur jau tā pacēlās — dieva roka, kas prot viltīgi nodarīt sāpes, pastiepās pret viņu un pamazām slīga virs viņa galvas. Taču dievs turpināja runāt. Balss bija maiga un glāstoša. Par spīti draudīgajai rokai, balss iedvesa uzticību. Un, par spīti mierinošajai balsij, roka iedvesa bažas. Balto Ilkni plosīja pretējas izjūtas, dažādi impulsi. Piespiešanās savaldīties prasīja viņam tik šausmīgas pūles, ka likās —- suns tūlīt satrūks gabalos, cenzdamies saturēt kopā pretrunīgos spēkus, kas viņā cīnījās par virskundzību.
Viņš izšķīrās par kompromisu. Viņš rūca, bozās un piemiedza ausis. Taču viņš nekampa un nelēca projām. Roka slīga lejup tuvāk un tuvāk. Tā jau pieskārās saslietās spalvas galiņiem. Baltais Ilknis sarāvās. Roka noslīga zemāk un piespiedās ciešāk. Saraudamies un trīsēdams viņš tomēr jaudāja savaldīties. Tā bija mocība — paciest šo roku, kas viņam pieskārās, aizvainodama visus instinktus. Vienā dienā jau nav iespējams aizmirst visu ļauno, ko viņam nodarījušas cilvēku rokas. Taču tāda bija dieva griba, un viņš centās tai pakļauties.
Roka pacēlās un atkal nolaidās, maigi, slīdīgi glāstīdama. Tā tas turpinājās labu brīdi, tomēr ikreiz, kad roka pacēlās, saslējās arī spalva zem tās. Un ikreiz, kad roka nolaidās, suņa ausis piemiedzās un rīklē ieguldzās dobjš ņurdiens. Tā viņš lika saprast, ka ir gatavs atdarīt_ par katru pārestību, ja tāda sekotu. Kas zina, kad atklāsies dieva slepenās domas! Ikkatru brīdi šī maigā, uzticību iedvesošā balss var ieķērkties dusmu kliedzienā, šī mīlīgā, glāstošā roka var sakļauties viltīgā tvērienā, kas stingri turēs viņu ciet un bargi sodīs.
Tomēr dievs runāja mīlīgi, bet roka cēlās un slīga glāstā, nenodarīdama nekā ļauna. Balto Ilkni pārņēma divējādas izjūtas. Instinktam tas bija netīkami. Tas viņu turēja valgos, bija naidīgs viņa gribai, apspieda viņa personisko brīvību. No otras puses — gluži fiziski tas bija |oti patīkami. Glāstošās kustības lēnām un piesardzīgi pārvērtās par vieglu rubināšanu aiz ausīm, un fiziskā labsajūta vēl pavairojās. Tomēr Baltais Ilknis vēl arvien baidījās, turējās piesardzīgi, gaidīdams kādu nezināmu ļaunumu, pārmaiņus te ciezdams nepatiku, te izbaudīdams labsajūtu — atšķirībā no tā, kuras izjūtas kuru brīdi ņēma virsroku.
— Nudie, lai velns mani parauj pa mazajām durtiņām!
To teica Mets, ar uzlocītām piedurknēm iznācis no būdas, nesdams rokās bļodu ar netīru traukūdeni, un palika stāvam tai brīdī, kad gatavojās to izliet, jo bija ieraudzījis, ka Vīdons Skots glauda Balto Ilkni.
Mirkli, kad balss iztraucēja klusumu, Baltais Ilknis atlēca atpakaļ un neganti uzrūca Metam.
Mets uzrunāja saimnieku ar sērīgu pārmetumu:
— Neņemiet ļaunā, ja saku, ko domāju, mister Skot, bet atļaušos pateikt, ka jūsos sēž septiņpadsmit muļķi, katrs savādāks, un visi tomēr vienādi.
Vīdons Skots pasmaidīja, it kā viņam tas būtu labāk zināms, piecēlās un atkal piegāja pie Baltā Ilkņa. Brīdi mierinoši runājis ar to, viņš drīz vien lēnām pastiepa roku, uzlika to Baltajam Ilknim uz galvas un atsāka pārtraukto glaudīšanu. Baltais Ilknis to pacieta, taču visu laiku aizdomīgi vēroja — ne jau cilvēku, kas viņu glaudīja, bet to, kurš stāvēja durvīs.
— Jūs gan esat prīmā raktuvju eksperts, tip-top, kas ir, tas ir, — suņu dzinējs pravietiski sacīja, — bet zēna gados jūs esat rīkojies aplam, ka neaizbēgāt no mājas un neiestājāties cirkā.
Viņa balsi izdzirdis, Baltais Ilknis ierūcās, tomēr šoreiz projām nelēca un palika pie rokas, kas slaidiem, mierīgiem vēzieniem glaudīja viņa galvu un skaustu.
Tas bija sākums Baltā Ilkņa iepriekšējās dzīves un ienaida valstības galam. Viņam atausa jauna un nesalīdzināmi jaukāka dzīve. Lai to panāktu, Vīdonam Skotam vajadzēja daudz pārdomāt un būt bezgala pacietīgam. Bet no Baltā Ilkņa tā prasīja ne mazāk kā revolūciju. Viņam vajadzēja ignorēt instinktu un prāta mudinājumus un brīdinājumus, atmest iepriekšējo pieredzi, atzīt, ka visa dzīve ir bijusi aplama.
Dzīvē, kādu līdz šim pazina Baltais Ilknis, nebija vietas daudz kam tādam, ko viņš darīja tagad, vēl vairāk — visi tās strāvojumi virzījās šķērsām pret tiem, kuru plūs- maiviņš tagad bija paļāvies. Vārdu sakot, ja apsver visu kopa, tagad iegūtā orientācija bija nesalīdzināmi plašāka par to, kādu viņš bija ieguvis tolaik, kad labprātīgi iz- naca no meža biezokņiem un atzina Pelēko Bebru par savu saimnieku. Tolaik viņš bija vēl tīrais kucēns, pavisam zaļš, jēlviela, lai vides veidojošais pirksts varētu sākt savu darbu. Tagad bija pavisam citādi. Vides veidojošais pirksts savu darbu jau bija veicis — pat pārāk labi. Tas viņu bija izveidojis un norūdījis par nežēlīgo un nepielūdzamo Cīkstoni Vilku, ko neviens nemīl un kurš nevienu nemīl. Lai panāktu tagadējo pārmaiņu, vajadzēja pārveidot visu viņa būtību, bet jaunībai piemītošā rakstura lokanība jau bija izzudusi, šķiedras iesīkstējušas un mezglainas, rakstura velki un audi jau savijušies par nesaraujamu audumu, raupju un izturīgu, garīgā seja nocietinājusies kā tērauds, visi instinkti un pieņēmumi izkristalizējušies par negrozāmiem likumiem, aizliegumiem, netīksmes un vēlmes nostabilizējušās.
Ari šinī jaunajā orientācijā vides veidojošais pirksts viņu spaidīja un mīcīja, atmiekšķēdams jau sacietējušo un pārveidodams to skaistākā formā. Istenibā Vīdons Skots l)ija šis pirksts. Viņš bija iedziļinājies Baltā Ilkņa dabā līdz pat tās saknēm, ar laipniem skārieniem ieplūdinā- dams jaunu dzīvotspēju dzietos, kas bija tur vārguļojuši un gandrīz jau iznīkuši. Viens no šiem dzietiem bija mīlestība. Tā stājās patikas vietā, kura līdz šim bija Baltā Ilkņa viscēlākā izjūta un sagādāja viņam labsajūtu satiksmē ar dieviem.
Taču mīlestība neatnāca vienā dienā. Tā iesākās ar patiku un tālāk attīstījās tikai pamazām. Baltais Ilknis neaizbēga, kaut gan viņam atļāva palikt brīvē, jo šis jaunais dievs viņam patika. Seit noteikti bija labāk nekā dzīvot Skaistā Smita krātiņā, un savs dievs viņam tik un ta bija vajadzīgs. Piederet kadam cilvēkam — ta bija viņa dabas nepieciešamība. Atkarības zīmogs par piederību cilvēkam viņam tika uzspiests jau tajā senajā dienā, kad viņš uzgrieza muguru Pirmatnībai un pierāpoja pie Pelēkā Bebra kājām, lai saņemtu neizbēgamo pērienu. Šis zīmogs atkārtoti un neizdzēšami tika uzspiests vēlreiz tajā dienā, kad viņš otrreiz atgriezās no mežu dzīlēm, pēc tam kad ilgais bads bija beidzies un Pelēkā Bebra apmetnē atkal bija zivis.
Un tā nu tālab, ka Baltajam Ilknim bija nepieciešams savs dievs un Vīdonu Skotu viņš vēlējās labāk nekā Skaisto Smitu, Baltais Ilknis palika. Apliecinādams savu vasaļa paklausību, viņš uzņēmās jau agrāk veikto pienākumu — sargāt saimnieka īpašumu. Kamēr nartu suņi gulēja, viņš klaiņoja ap būdu, un pirmais viesis, kas ieradās vakara stundā, dabūja atkauties no Baltā Ilkņa ar rungu, līdz Vīdons Skots iznāca viņu paglābt. Taču drīz vien Baltais Ilknis iemācījās atšķirt zagļus no godīgiem cilvēkiem, novērtēdams vienīgi to gaitu un izturēšanos. Viņš neaiztika cilvēku, kas nāca sparīgiem soļiem un taisnā ceļā devās uz būdas durvīm, kaut gan modri paturēja to acīs, līdz būdas durvis bija atvērušās un viņš saņēmis saimnieka sankciju laist viesi iekšā. Bet, ja cilvēks nāca klusiem soļiem, pa aplinku ceļiem, piesardzīgi apkārt lūrēdams, meklēdams kaut ko apslēptu, — šāds cilvēks no Baltā Ilkņa saņēma taisnu tiesu bez kādām atlaidēm un dabūja bez kādas cieņas sprukt projām, kur acis rāda.
Vīdons Skots bija uzņēmies pienākumu atjaunot Baltā Ilkņa reputāciju — vai, pareizāk sakot, izpirkt pārestības, ko cilvēki nodarījuši Baltajam Ilknim. Tas bija principa un sirdsapziņas jautājums. Vīdons Skots juta, ka ļaundarības pret Balto Ilkni ir parāds, ko ietaisījuši cilvēki un kas viņam jāatlīdzina. Tālab viņš nogriezās pats no sava ceļa, lai parādītu īpašu laipnību Cīkstonim Vilkam. Viņš uzlika sev par pienākumu katru dienu glaudīt un apmīļot Balto Ilkni, un to viņš darīja ilgi.
No sākuma Baltais Ilknis bija aizdomīgs un naidīgs, bet pamazām viņam šie glāsti iepatikās. Taču no viena sava paraduma viņš tā arī netika vaļā — no ņurdēšanas. Kopš tā mirkļa, kad glaudīšana iesākās, līdz pat tās nobeigumam Baltais Ilknis nemitīgi ņurdēja. Tomēr šai ņurdēšanai bija pavisam jauna pieskaņa. Svešinieks šo pieskaņu nesaklausītu, un šādam svešiniekam Baltā Ilkņa ņurdieni šķita viņa pirmatnējā mežonīguma izpausme, tā uzbudināja nervus un stindzināja asinis. Bet Baltā Ilkņa rīkle bija kļuvusi raupja no negantajiem ilgu gadu rēcieniem — kopš pirmā dusmu ņerkstiena bērnības midzenī, un Baltais Ilknis nespēja darīt piemīlīgas tās skaņas, ar kurām viņa rīkle tagad kāroja izpaust maigumu. Tomēr Vīdona Skota auss un sirds bija pietiekami vērīgas, lai saklausītu šo jauno pieskaņu, kas slēpās agrākajā mežonīgajā rūkšanā, — pieskaņu, kas atgādināja apmierinātu dūdošanu un ko tikai viņš spēja sadzirdēt.
Dienām ejot, patikas pāreja mīlestībā notika arvien straujāk. Baltais Ilknis arī pats to pamanīja, kaut gan apzinīgi nespēja aptvert, kas ir mīlestība. Viņš to izjuta kā tukšumu savā būtībā, alkainu, sāpīgu, ilgu pilnu tukšumu, kas brēca pēc piepildījuma. Mīlestība bija nemiers un ciešanas, kam atvieglojumu sniedza vienīgi jaunā dieva klātienes apziņa. Šādos brīžos tad mīlestība šķita līksmība, mežonīgi jūsmīga apmierinātība. Bet, tiklīdz dieva nebija tuvumā, ciešanas un nemiers atjaunojās, viņa būtībā atkal pavērās tukšums, nomākdams viņu, un iekšā bez mitas grauza kāds salkums.
v Baltajā Ilknī notika pašatklāsmes process. Par spīti brieduma gadiem un viņu formējušās veidnes raupjajam stingumam, Baltā Ilkņa raksturs kļuva plašāks. Viņā dīga svešādas izjūtas un neparasti dzinuļi. Citāds kļuva arī agrakais uzvedības kodekss. Pagātnē viņam patika ērtības un iespēja izvairīties no sāpēm, nepatika just neērtības 1111 sāpes, un attiecīgi viņš tad arī rīkojās. Tagad bija citādi, l a kā viņa bija modušās jaunas izjūtas, viņš bieži vien labprāt izvēlējās neērtības un sāpes, ja tas bija vajadzīgs viņa dieva labā. Tā, piemēram, agrās rīta stundās viņš vairs neklimta apkārt, barību meklēdams, ne arī gulēja omulīgā nostūrī, bet stundām tupēja pie būdas tukšā lieveņa, gaidīdams parādāmies sava dieva seju. Vakaros, kad dievs pārnāca mājās, Baltais Ilknis pameta iesildīto guļvietu, ko bija izracis sniegā, lai tikai saņemtu draudzīgu knipi un laipnu apsveikumu. Gaļa — jā, pat no gaļas viņš bija spējīgs atteikties, lai tikai dabūtu izjust saimnieka glāstu vai drīkstētu viņu pavadīt lejup uz pilsētiņu.
Patiku bija aizstājusi mīlestība. Sis svērteklis bija spējis iespiesties tādās viņa būtības dzīlēs, kuras patika nekad nebija varējusi sasniegt. Un no šīm dzīlēm iznira jaunā sajūta — mīlestība. To, ko cilvēks sniedza viņam, viņš atmaksāja bagātīgi. Mīlestība arī bija dievs, silts un starojošs dievs, kura spožumā Baltā Ilkņa daba uzplauka, kā uzplaukst puķe saulstaros.
Taču Baltais Ilknis savas jūtas neizrādīja. Viņš bija jau pa rak pieaudzis, pārāk stingri veidots un vairs neprata sevi izpaust jaunos veidos. Viņš bija pārāk pašapzinīgs, pārāk cieši iestidzis savā vienpatnībā. Pārāk ilgi viņš bija dzīvojis atturīgi, vientuļi un noslēgti. Savā mūžā viņš ne reizi nebija ierējies un arī tagad nespēja iemācīties apsveikt sava dieva parādīšanos ar priecīgu rējienu. Viņš nekad nemaisījās dievam pa kājām, nekad neizpauda savu mīlestību ar pārmērībām vai draiskulībām. Nekad viņš neskrēja savam dievam pretī. Viņš gaidīja pa gabalu, taču arvien gaidīja, arvien bija tuvumā. Viņa mīlestība bija dievināšana, mēma, skaņās neizpausta, klusa apbrīnošana. Tikai acu neatlaidīgi ciešais skatiens izteica viņa mīlestību, tikai skatiena nemitīgā sekošana visām dieva kustībām. Un reizēm, brīžos, kad dievs viņu uzlūkoja vai uzrunāja, viņā uzradās nedrošs biklums, kura cēlonis bija cīniņš starp mīlestības cenšanos izpausties un viņa fizisko neiespēju to izpaust.
Baltajam Ilknim daudzējādos veidos bija jāmācās pielāgoties jaunajam dzīves veidam. Pats par sevi viņam bija saprotams, ka saimnieka suņus aiztikt nedrīkst. Taču valdonīgais raksturs pieteica savas tiesības, un tālab viņš vispirms iedzina suņos atziņu, ka viņš ir pārākais un uzskatāms par vadoni. Kad tas bija paveikts, tad raižu ar pārējiem suņiem bija maz. Tie grieza viņam ceļu, kur vien viņš nāca, gāja vai staigāja, un, tiklīdz viņš lika saprast savu vēlēšanos, tie paklausīja.
Tādā pašā veidā viņš iemācījās arī paciest Metu — kā sava saimnieka īpašumu. Saimnieks pats viņu tagad baroja reti; to darīja Mets, tas bija viņa pienākums, taču Baltais Ilknis izšķīra, ka ēd saimnieka barību un ka īstenībā viņu baro saimnieks, tikai ar cita rokām. Mets mēģināja viņu iejūgt nartās, lai viņš vilktu kopā ar citiem suņiem. Taču Metam tas neizdevās. Vienīgi tad, kad Vīdons Skots pats aplika Baltajam Ilknim aizjūgu un pabraucās ar viņu, Baltais Ilknis saprata, ka jāstrādā. Viņš uztvēra to kā sava saimnieka gribu, ka Mets ar viņu brauc un liek viņam strādāt, gluži tāpat kā Mets liek strādāt citiem saimnieka suņiem.
Klondaikas nartas atšķiras no Makenzi tobaganiem — tām ir slieces. Citāds ir arī suņu jūgšanas paņēmiens. Pajūgs netiek izkārtots vēdekļa veidā. Suņi skrien vienā virknē cits aiz cita, piejūgti katrs ar divām streņģēm. Un šeit, Klondaikā, pajūga vadonis tiešām ir vadonis, gudrakais un arī stiprākais suns tiek izraudzīts par vadoni, bet viss suņu aizjūgs tam klausa un no tā baidās. Baltais Ilknis drīz atskārta šā amata nepieciešamību. Un Mets pēc daudziem pārpratumiem un_ nepatikšanām bija spiests atzīt, ka Baltais Ilknis ar mazāku amatu nesamierināsies. Viņš vienkārši izraudzījās šo amatu sev, un, kad eksperiments bija izmēģināts, Mets pilnā balsī atbalstīja šo izvēli. Tomēr, kaut gan pa dienu nostrādājies nartās. Baltais Uknis_ nepameta arī saimnieka īpašuma sargāšanu naktī. Tā viņš pildīja pienākumu dienu un nakti — arvien modrs un uzticams, visvērtīgākais no visiem VI- dona Skota suņiem.
— Atļaujiet izteikties, kas man uz sirds, — Mets kādu dienu sacīja. — Es gribētu apliecināt, ka jūs, jā nudien, bijāt gudrs vīrs, par tādu cenu iegūdams šito suni. Jūs tak vienkārši apšmaucāt Skaisto Smitu un piedevām vēl ar savu dūri izpušķojāt šim ģīmi.
Dusmu atblāzma vēlreiz noplaiksnīja Vīdona Skota acīs, un viņš nikni nomurmināja:
— Nezvērs tāds!
Vēlā pavasarī Baltajam Ilknim uzbruka lielas bēdas. Bez kāda brīdinājuma mīļotais saimnieks pazuda. Tas ir — brīdinājums jau bija, taču Baltais Ilknis, šādās lietās nepieredzējis, nesaprata, ko nozīmē čemodāna kravāšana. Tikai vēlāk viņš atcerējās, ka pirms saimnieka pazušanas bija notikusi kravāšanās, bet tobrīd viņš vēl neko nenojauta. Tovakar viņš gaidīja saimnieku atgriežamies. Ap pusnakti aukstais vējš iedzina viņu patvērumā būdas aizmugurē. Tur viņš pusmiegā snauduļoja, modri ausīda- mies, vai nesadzirdēs pazīstamo soļu tuvošanos. Bet ap diviem no rīta bažas viņu atkal izdzina uz aukstā priekš- durvju lieveņa, kur viņš saritinājās un palika gaidīt.
Taču saimnieks nepārnāca. No rīta durvis atvērās — un iznāca Mets. Baltais Ilknis viņā noraudzījās skumīgi. Nebija tādas kopīgas valodas, kurā Baltajam Ilknim būtu varēts pastāstīt to, ko viņš kāroja uzzināt. Dienas nāca un gāja, bet saimnieks nenāca. Baltais Ilknis, savu mūžu nepazinis slimības, saslima. Viņš bija ļoti vārgs, tik vārgs, ka Mets pēdīgi bija spiests ienest viņu būdā. Tāpēc, rakstīdams saimniekam vēstuli, Mets postskriptumu veltīja Baltajam Ilknim.
Vīdons Skots, Sērklsitijā lasīdams šo vēstuli, uzdūrās šādām rindām:
«Tas nolāpītais vilks nestrādā. Neēd ar. Galīgi savārdzis. Citi suņi viņu kausta. Grib zināt, kas ar Jums noticis, bet es nemāku pateikt. Ka tik vēl nenomirst.»
Bija tieši tā, kā Mets rakstīja. Baltais Ilknis neko vairs neēda, bija galīgi nošļucis un ļāva katram pajūga sunim sevi kaustīt. Būdā viņš gulēja uz grīdas pie pavarda, nelikdamies zinis ne par ēdienu, ne par Metu, ne par ko citu visā pasaulē. Mets varēja runāt mīlīgi, varēja lamāties, tas bija vienalga. Baltais Ilknis tikai pavērsa pret viņu trulas acis un tad atkal ierastajā pozā noguldīja galvu uz priekšķepām.
Un tad kādu vakaru, kad Mets savā nodabā lasīja grāmatu, lūpas kustinādams un vārdus murminādams, viņu iztraucēja kluss Baltā Ilkņa smilksts. Suns bija pietrūcies kājās, saslējis ausis pret durvīm un vērīgi klausījās. Pēc brītiņa arī Mets sadzirda soļus. Durvis atvērās, un ienāca Vīdons Skots. Abi vīri sarokojās. Tad Skots apskatījās pa istabu.
— Kur tad vilks? — viņš vaicāja.
Tad viņi to ieraudzīja stāvam turpat, kur bija gulējis,— pie pavarda. Viņš nebija drāzies klāt, kā to mēdz darīt citi suņi. Viņš stāvēja, skatījās un gaidīja.
— Svētais bimbam! — Mets iesaucās. — Paskat tik, viņš bukā asti!
Vīdons Skots panācās līdz pusistabai pretī Baltajam Ilknim un pasauca viņu. Baltais Ilknis tūdaļ pienāca pie saimnieka, ne jau ar lielu lēcienu, bet žigli gan. Viņš bija samulsis aiz bikluma, bet, kamēr viņš tuvojās, acis pieņēma dīvainu izteiksmi. Kaut kas — kāda netverama jūtu pārpilnība tajās atmirdzēja un atkal izdzisa.
— Tā gan viņš manī ne reizes nav paskatījies, kamēr jūs bijāt prom, — Mets komentēja.
Vīdons Skots neklausījās. Viņš bija notupies uz gridas seju pret seju ar Balto Ilkni un sāka to glaudīt — rubināja aiz ausīm, ar slaidiem, glāstīgiem vēzieniem glaudīja kaklu un kumbru, ar maigiem pirkstgaliem pabun- gāja pa muguru. Un Baltais Ilknis par atbildi sāka ņurdēt, bet dūdojošā pieskaņa viņa ņurdienā bija saklausāma tik skaidri kā vēl nekad.
Tomēr tas vēl nebija viss. Aiz līksmes pārpilnības viņa lielā mīlestība, kas nemitīgi tiecās kaut kā izpausties, atrada jaunu paņēmienu, kā sevi parādīt. Viņš pēkšņi pastiepa galvu uz priekšu un iebāza to saimniekam
padusē. Un te, drošā patvērumā, paslēpis visu galvu tā, ka tikai ausis palika redzamas, viņš pārstāja ņurdēt, tikai nemitīgi badīja ar galvu saimnieku, spiezdamies vinatn klāt.
Abi vīri saskatījās. Skota acis zvījoja.
— Velns lai mani parauj! — Mets sacīja, balsij bijīgi aizraujoties.
Brīdi vēlāk, mazliet atguvies, viņš piebilda:
— Es tak vienmēr esmu teicis, ka tas vilks ir suns. Nu paskat tikai!
Līdz ar mīļotā saimnieka atgriešanos Baltais Ilknis strauji saka atkopties. Divas naktis un vienu dienu viņš vēl pavadīja budā. Tad viņš devās ekspedīcijā uz āru. Nartu suņi bija aizmirsuši viņa kādreizējos panākumus. Tie atcerējās tikai pēdējo laiku, kad Baltais Ilknis bija vārgs un slims. Ieraudzījuši viņu iznākam no būdas, tie metās viņam virsu.
— Tā jums vajag, razbainieki! — Mets sajūsmā murmināja, stāvēdams durvīs un noskatīdamies. — Parādi tiem velnu, vilks! Parādi tiem velnu — ar visiem ragiem!
Baltajam Ilknim nekāda uzmundrinājuma nevajadzēja. Pietika jau ar mīļotā saimnieka atgriešanos. Dzīvība atkal strāvoja viņa dzīslās krāšņa un nevaldāma. Viņš cīnījās tīrā prieka pēc, šādā veidā atrazdams izpausmi daudzām izjūtām, ko citādi nekā nespēja izteikt. Iznākums varēja būt tikai viens. Viss suņu iejūgs cieta kaunpilnu sakāvi un izklīda kur kurais. Tikai pēc tumsas iestašanas suņi cits pakaļ citam slapstīdamies pārradās mājās, ar lēnprātību un pazemību apliecinādami savu pilnīgo pakļaušanos Baltajam Ilknim.
Iemācījies glaudīties, Baltais Ilknis tagad šo paņēmienu atkārtoja bieži. Tas bija epilogs. Bez tā viņš no saimnieka aiziet nespēja. Galvu Baltais Ilknis arvien bija sargājis sevišķi piesardzīgi, viņš necieta, ka tai pieskaras. Tā bija Mežonīgā Pirmatnība, kas vēl slēpās viņa,— bailes no sāpēm un lamatām bija cēlonis paniskajai netīksmei saskarties ar citiem. Instinkts noteica, ka galvai arvien jābūt brīvai. Tagad, šādi glaudīdamies ar mīļoto saimnieku, viņš apzinīgi nodeva sevi tā varā, labprātīgi ieņemdams pozu, kas viņu darīja neglābjami bezpalīdzīgu. Tā bija vispilnīgākās uzticības izpausme, absolūta paš-
atdeve, it kā viņš gribētu teikt: «Es sevi ielieku tavās rokās. Dari ar mani, ko gribi.»
Kādu vakaru necik ilgi pēc atgriešanās Skots ar Metu pirms gulētiešanas apsēdās uzspēlēt partiju kribidža.
— Piecpadsmit un divi, piecpadsmit un četri, un vēl viens pārītis — tas ir seši, — Mets atzīmēja punktus, kad ārpusē atskanēja cilvēka kliedziens un suņa rēciens. Celdamies augšā, abi saskatījās. — Vilks kādu piežmie- dzis, — Mets sacīja.
Negants izbīļa un šausmu brēciens viņus pasteidzināja.
— Parādi gaismu! — Skots uzsauca, izskriedams pa durvīm.
Mets viņam sekoja ar lampu rokā, un tās gaismā viņi ieraudzīja kādu cilvēku uz muguras guļam sniegā. Rokas viņš bija krustām saņēmis pār seju un kaklu. Tā viņš raudzīja aizsargāties no Baltā Ilkņa zobiem. Un tas bija vairāk nekā nepieciešams. Baltais Ilknis trakoja, izgud- rēin klupdams virsū visvieglāk ievainojamai vietai. No pleca līdz delnas locītavai svārku, zilā flaneļa krekla un apakškrekla piedurknes bija saplēstas skrandās, bet delmi šausmīgi saplosīti, tā ka asinis plūda straumēm.
Visu to abi vīri saskatīja pirmajā mirklī. Nākamajā mirklī Vīdons Skots bija saķēris Balto Ilkni aiz kakla siksnas un atvilcis nost. Baltais Ilknis plosījās un rēca, tomēr kost n'egrasījās, un saimnieka skarbais uzsauciens viņu strauji nomierināja.
Mets palīdzēja svešajam pieslieties kājās. Piecēlies tas nolaida sakrustotās rokas, un atklājās Skaistā Smita zvērīgā seja. Suņu dzinējs tūdaļ atlaida viņu vaļā, gluži ka cilvēks, kas neviļus pacēlis gruzdošu ogli. Skaistais Smits blisināja acis lampas gaismā un skatījās apkārt. Viņa skatiens skāra Balto Ilkni — un sejā parādījās šausmas.
Tai brīdī Mets pamanīja sniegā guļam divus priekšmetus. Viņš pielieca lampu tiem tuvāk un ar kājas kustību norādīja saimniekam uz tiem — tā bija tērauda suņu ķēde un resna boze.
Vīdons Skots paskatījās un pamāja ar galvu. Neviens vārds netika izrunāts. Suņu dzinējs uzlika roku Skaistajam Smitam uz pleca un pagrieza viņu ar seju atpakaļ. Neviens vārds arī nebija jāsaka. Skaistais Smits metās projām.
Bet mīļotais saimnieks pa to laiku glaudīja Balto Ilkni, runādams ar viņu:
— Gribēja tevi nozagt, ko? Bet tu nebiji ar mieru. Nu labi, labi, viņš pamatīgi piekrāpās, vai ne?
— Nudien jādomā, ka viņā sēž septiņpadsmit velni, — suņu dzinējs nomurmināja.
Baltais Ilknis, vēl arvien satraukts un sabozies, nevarēja vien beigt rūkt, taču spalva pamazām pieglaudās, un rīklē, gan vēl neskaidri, kā no lielas tāles, maigi iegul- dzās dūdojošā pieskaņa.