No tvaikoņa Baltais Ilknis nokāpa Sanfrancisko. Viņš bija satriekts. Viņa būtnes pamatos, dziļāk par saprātu un apziņu, sakņojās atskārta, kas varenības jēdzienu vienmēr saistīja ar dieviem. Un nekad baltie cilvēki viņam nebija šķituši tik visvareni dievi kā pašreiz, kad viņš rikšoja pa Sanfrancisko slidenajām ietvēm. Līdz šim pazīto baļķu bfidu vietā viņš ieraudzīja milzīgi augstas ēkas. Ielas bija pilnas nebeidzamu briesmu — ar vezumnieku ratiem, karietēm, automobiļiem; lieli zirgi vilka smagi piekrautus vezumus; tam visam pa vidu traucās drausmīgi tramvaji, kas ar dārdoņu un skaļo zvanīšanu lika atcerēties ziemeļu mežos redzēto lūšu ļauno rēkoņu.
Tas viss liecināja par varu. Visā, aiz visa bija jūtams cilvēks, kas te valdīja un vadīja, kā bija pieradis kopš neminami seniem laikiem valdīt pār visu. Tas bija neaptverami, satriecoši. Baltais Ilknis jutās pagalam apstulbots. Viņu sagrāba bailes. Tāpat kā bērnībā, kad viņš izjuta savu nevarību un niecību, pirmoreiz no meža biezokņiem nokļuvis Pelēkā Bebra ciematā, arī tagad viņu, pieaugušu, lepnu suni spēku briedumā, pārņēma tā pati nevarības un niecības sajūta. Kas te bija dievu! No drūzmas viņam saņirba raibs gar acīm. Ielu dārdoņa plēsa ausis vai pušu. Nemitīgā, trauksmainā kustība viņu galīgi apmulsināja. Stiprāk nekā jebkad viņš izjuta atkarību no mīļotā saimnieka, kuram sekoja uz pēdām, neizlaiz- dams lo no acīm, lai notiktu kas notikdams.
Taru pilsēta padrāzās Baltajam Ilknim garām kā murgs, kā nelāgs, drausmīgs, nereāls sapnis, kas viņu vel ilgi mocīja un biedēja pat miegā. Saimnieks viņu novietoja bagāžas vagonā, piesēja ķēdē kaktā starp čemodāniem un kaudzē sakrautām lādēm. Tur rīkojās kāds drukns, muskuļains dievs, trokšņaini bīdīdams un pārkraudams kastes, vilkdams citas pa durvīm iekšā, kraudams kaudzē, citas stumdams ārā, kur tās sagaidīja un uztvēra citi dievi.
Un šeit, daudzo mantu elles jūklī, saimnieks pameta Balto Ilkni vienu. Vismaz sākumā viņš nodomāja, ka ir galīgi pamests, līdz saoda, ka turpat blakus atrodas saimnieka ceļa soma, un sāka to sargāt.
— Nāciet vien pats šurp! — vagona dievs īgni uzsauca pēc stundas, kad Vīdons Skots parādījās durvīs. — Tas suns man neļauj jūsu mantām ne pirkstu pielikt.
Baltais Ilknis izlēca no vagona. Tavu brīnumu! Pilsētas murgs bija izgaisis. Iekāpjot vagons viņam bija šķitis kā istaba mājā, kurai visapkārt plešas pilsēta. Pa to laiku pilsēta bija pazudusi. Ausīs vairs negranda tās dārdoņa. Visapkārt pletās jautra, saules pielijuši, rāma ainava. Taču viņam neatlika laika brīnīties par šo pārvērtību.
Viņš to pieņēma tāpat kā visas dievu neizprotamās izdarības ik uz soļa. Tādi nu viņi reiz bija.
Atbraucējus sagaidīja pajūgs. Saimniekam tuvojās vīrietis un sieviete. Sieviete izstiepa rokas un apķērās saimniekam ap kaklu … tātad ienaidnieks! Nākamajā mirklī Vīdons Skots atrāvās no apkampiena un satvēra Balto Ilkni, kas bija pārvērties par rēcošu, trakojošu briesmoni.
— Viss kārtībā, māt, — Skots sacīja, turēdams Balto Ilkni un cenzdamies to nomierināt. — Suns domāja, ka tu gribi man darīt pāri, bet to neviens nedrīkst. Viss kārtībā. Viss kārtībā. Gan viņš drīz vien apradīs.
— Bet līdz tam laikam drīkstēšu apmīļot savu dēlu tikai tad, kad viņa suņa nebūs klāt, — smiedamās atteica māte, vēl gluži bāla aiz pārciestā izbīļa.
Viņa paraudzījās uz Balto Ilkni, kas, spalvu sacēlis un joprojām ņurdēdams, nenolaida no viņas saniknotās acis.
— Viņam jāpierod, un viņš pieradīs, to jūs drīz vien redzēsiet, — apgalvoja Skots.
Brītiņu viņš klusi mierināja Balto Ilkni, bet tad stingrā balsī pavēlēja:
— Gulsties, ser! Guli!
To saimnieks bija Baltajam Ilknim iemācījis, un viņš paklausīja, kaut gan apgūlās, negribīgi vilcinādamies.
— Nāc nu, māt!
Skots apskāva māti, tomēr paturēdams acīs Balto Ilkni.
— Guli! — viņš brīdināja. — Guli!
Baltais Ilknis klusēdams boza spalvu, tā kā grasījās celties, bet tūliņ atslīga atpakaļ un noskatījās, kā naidīgā izdarība tika atkārtota. Nekas ļauns tomēr nenotika, arī svešais dievs, kas apskāva saimnieku, nenodarīja tam nekādu pārestību. Tad ceļa somas tika ieceltas ratos, un pēc tam tajos iekāpa arī mīļotais saimnieks — un Baltais Ilknis sāka cītīgi skriet pajūgam nopakaļ, reizēm panākdams rikšojošos zirgus un brīdinādams tos, ka pratīs gan uzmanīt, lai viņa dievam, kuru šie tik strauji rauj pa ceļu uz priekšu, ne matiņš nenokristu.
Pēc minūtēm piecpadsmit pajūgs iebrauca pa mūra vārtiem un sāka ripot pa aleju, virs kuras augstā lokā slējās valriekstu koku lapotne. Ceļam gar abām pusēm pletās zālājs, kura plašumā šur tur bija iekutnpuši lieli, drukni ozoli. Pretstatā jaunajai, apcirptajai zālei saules izdedzinātie lauki vizēja zeltainā brūnumā, bet tālāk pacēlās kalnu nogāzes ar ganībām. Zaļajā maurā no neliela, viegli nolaidena pakalna lejup raudzījās māja ar daudziem logiem un garu verandu.
Baltajam Ilknim neradās iespēja to visu pamatīgi aplūkot. Tikko pajūgs ieripoja alejā, negantās dusmās, zvērojošām acīm un atžņiebtiem zobiem viņam virsū drāzās aitu suns. Tas ieskrēja starp viņu un saimnieku. Baltais Ilknis pat neieņurdējās, lai brīdinātu pretinieku, bet, spalvu sacēlis, klusēdams metās nāvējošā uzbrukumā. Taču lēciens aprāvās pusceļā. Viņš sastinga, priekškājas atdūrās zemē kā ieaugušas, un viņš bezmaz atkrita sēdus, tik dedzīgi viņš centās novērst sadursmi ar suni, kuram vēl nupat grasījās uzbrukt. Tā bija kuce, kuru dabas likums aizsargāja no šādiem uzbrukumiem. Mesties virsū kucei Baltajam Ilknim būtu nozīmējis rīkoties pret iedzimto instinktu.
Ar aitu suni turpretī bija pavisam citādi. Kucei šāds neuzbrukšanas instinkts nepiemita. No otras puses, viņa bija aitu suns ar ļoti spēcīgām iedzimtām bailēm no meža zvēriem, īpaši no vilkiem. Baltais Ilknis viņai bija vilks, dzimis laupītājs, kas bija uzbrucis aitu ganāmpulkiem jau tad, kad viņas tāltālie senči sāka tos apsargāt. Tiklīdz Baltais Ilknis aprāvās lēcienā un novērsās, lai izvairītos no saskarsmes, kuce metās viņam virsū. Sajutis tās zobus savā plecā, viņš neviļus ieņurdējās, bet ir nemēģināja kost pretī. Stīvām kājām viņš bikli kāpās atpakaļ, lūkodams apmest uzbrucējai līkumu. Viņš izpūlējās gan šā, gan tā, grozījās un līkumoja, taču nekur netika. Kuce visu laiku aizšķērsoja ceļu.
— Kollij, šurp! — uzsauca svešais vīrs, kas sēdēja ratos.
Vīdons Skots iesmējās.
— Nekas, tēt. Tā ir laba mācība. Baltajam Ilknim te būs daudz kas jāiegaumē, jo labāk, ja viņš to sāks tūliņ. Gan jau pieradīs.
Pajūgs brauca tālāk, un Kollija visu laiku pinās Baltajam Ilknim pa priekšu. Nogriezies no ceļa un apskrie- dams likumu pa zālāju, viņš centās aizskriet kucei priekšā; bet tā ar mazāku likumu pasteidzās pretī un sagaidīja viņu ar baltiem, atžņiebtiem zobiem. Baltais Ilknis traucās pāri ceļam un mēģināja otrā pusē pa zālāju tikt pie mērķa, bet arī tur viņa jau gadījās priekšā.
Kati veda saimnieku projām. Baltais Ilknis redzēja tos nozūdam starp kokiem. Stāvoklis kļuva izmisīgs. Viņš vēlreiz lūkoja apmest loku. Kollija ātri sekoja viņam pa pēdām. Tad viņš negaidot pagriezās tai taisni pretī. Tas bija vecs pārbaudīts cīņas paņēmiens. Ar savu plecu viņš spēcīgi piegrūda kucei pie kamieša. Trieciens kuci nogāza zemē. Viņa ne tikai pakrita, bet ar ātrā skrējiena inerci vairākas reizes apvēlās ripā; cenzdamās noturēties, viņa atspērās ar kājām ceļa grantī un aiz ievainota lepnuma un zaudētās pašcieņas skaļi iekaucās.
Baltais Ilknis lieki nevilcinājās. Ceļš bija atbrīvots, un vairāk viņam nekā nevajadzēja. Kollija kaukdama un riedama sāka drāzties viņam pakaļ. Viņš joņoja taisni uz priekšu, bet, ja nu reiz bija runa par īstu skriešanu, tad Baltais Ilknis dažu labu varēja pamācīt, kā tas darāms. Kuce joņoja aizgūtnēm, histēriski, katrā lēcienā piepūlēdama visus muskuļus, likdama lietā pēdējos spēkus; bet Baltais Ilknis bez grūtībām slīdēja arvien tālāk, viņš skrēja viegli, klusu, aizplīvoja pa zālāju kā rēgs.
Apskrējis apkārt mājas stūrim, viņš pie parādes durvīm panāca pajūgu. Tas bija apstājies, un saimnieks patlaban kāpa ārā. Sajā mirklī, vēl joprojām joņojot pilnā ātrumā, Baltais Ilknis pēkšņi sajuta, ka viņam uzbrūk no sāniem. Viņam virsū drāzās skotu kurts. Baltais Ilknis gribēja uzbrukumu atsist. Taču viņš skrēja pārāk ātri un svešais suns atradās pārāk tuvu. Tas ietriecās viņam sānos. No negaidītā belziena Baltais Ilknis nogāzās zemē un apmeta kūleni. Kad viņš pielēca kājās, viņam bija baismīgs izskats: ausis cieši pieglauztas galvai, lūpas raustījās, deguns saraukts, un atņirgtie zobi klaudzēdami sacirtās turpat pie svešā suņa mīkstā kakla.
Saimnieks skrēja šurp, bet atradās vēl pārāk tālu: kurtam dzīvību izglāba Kollija. Iekams Baltais Ilknis paguva otrreiz lēkt izšķirošajā triecienā, pareizāk sakot, kad viņš jau grasījās lēkt, pieskrēja Kollija. Viņa bija gandrīz bez elpas, nemaz jau nerunājot par pazemojumu, ka tika bez ceremonijām notriekta ceļa putekļos, tādēļ tagad piedrāzās kā viesuļvētra — kvēlodama aizvainotā pašcieņā, pamatotā niknumā un instinktīvā naidā pret šo laupītāju no Ziemeļu mežiem. Taisnā leņķī viņa deva Baltajam Ilknim belzienu pašā lēciena brīdī, un viņš vēlreiz nogāzās un apmeta kūleni.
Nākamajā mirklī piesteidzās saimnieks, pieturēja ar vienu roku Balto Ilkni, kamēr viņa tēvs pasauca pie sevis abus pārējos suņus.
— Ir nu gan sirsnīga sagaidīšana vilkam vientuļniekam no Arktikas, — sacīja saimnieks, gaidīdams, līdz Baltais Ilknis, juzdams viņa glāstošo roku, pamazām nomierinās. — Cik zināms, viņš visā mūžā tikai vienu vienīgu reizi notriekts no kājām, bet šeit izvārtīts pa zemi divreiz pusminūtes laikā.
Pajūgs aizbrauca, un no mājas iznāca vēl vairāki sveši dievi. Daži palika bijīgi stāvam pa gabaliņu, bet divi, proti, sievietes, atkārtoja naidīgo izdarību, apķeroties saimniekam ap kaklu. Taču Baltais Ilknis jau sāka pie šādas rīcības pierast. Likās, nekas ļauns no tā nenotika, turklāt arī dievu runā nekas nešķita draudīgs. Šie dievi gribēja tuvoties ari Baltajam Ilknim, bet viņš tos laikus ar ņurdienu brīdināja, un to pašu darīja saimnieks, kaut ko paskaidrodams. Šādos brīžos Baltais Ilknis cieši pieglaudās saimniekam pie kājām — un tas viņu nomierināja, noglāstot savam sunim galvu.
Paklausīdams komandai «Dik, vietā!», kurts bija uzkāpis pa kāpnēm un nogūlies uz verandas, vēl joprojām ņurdēdams un drūmi noraudzīdainies svešajā atnācējā. Koliiju bija pievākuši kāda no svešajām dievēm un, apskāvusi abām rokam tās kaklu, čubināja un glaudīja kuci; Kollija tomēr bija pārāk pārsteigta un sašutusi, nemierīgi smilk- stēdama, viņa sūdzējās par to, ka dievi atļauj šim vilkam te uzturēties^ dziļi pārliecināta, ka tā ir liela kļūda.
Visi dievi kāpa augšā uz verandu. Baltais Ilknis cieši sekoja savam saimniekam pa pēdām. Diks, uz verandas gulēdams, nikni ierūcās, un Baltais Ilknis, augšup kāpdams, sacēla spalvu un atrūca pretī.
— Ievediet Koli iju iekšā un ļaujiet tiem abiem izkauties, — ierosināja Skota tēvs, — pēc tam viņi kļūs labi draugi.
— Tādā gadījumā Baltajam Ilknim, lai pierādītu savu draudzību, vajadzēs kļūt par galveno sērotāju bērēs, — smiedamies atteica saimnieks.
Skots, vecākais, neticīgi paraudzījās vispirms uz Balto Ilkni, tad uz Diku un pēdīgi uz savu dēlu.
— Vai tu domā, ka? …
Vīdons palocīja galvu.
— Tieši to es domāju. Minūtes, vēlākais, divu minūšu laikā tavs Diks būs pagalam.
Viņš pagriezās pret Balto Ilkni.
— Nāc šurp, vilks! Iekšā būs jāiet tev.
Baltais Ilknis stīviem soļiem uzkāpa līdz augšai un pārgāja pāri verandai, asti atšāvis un Diku no acīm ne- izlaizdams, lai novērstu iespējamu uzbrukumu no sāniem un nodrošinātos pret nezināmām briesmām, kas viņam varētu uzklupt no mājas iekšienes. Taču no turienes, šķiet, nekas briesmīgs nedraudēja un, kad, iekšā iegājis, viņš vērīgi palūkojās visapkārt, kur šausmonis būtu varējis noslēpties, arī nekā aizdomīga nemanīja. Tad, apmierināti nosēkdamies, viņš apgūlās saimniekam pie kājām, vērīgi sekodams visam, kas apkārt notiek, ik mirkli būdams gatavs traukties kājās un cīnīties par savu dzīvību ar visiem briesmekļiem, kas viņam droši vien uzglūnēs šajā slazdā.