Baltais Ilknis jau pēc dabas prata piemēroties, turklāt viņš bija daudz ceļojis un iemācījies, cik nepieciešami ir pieskaņoties jaunajai videi. Seit Sjeravistā, kā sauca tiesneša Skota muižu, Baltais Ilknis drīz vien sāka justies kā mājās. Ar suņiem turpmāk vairs nekādi ķīviņi neiznāca. Tie, šķiet, labāk saprata Dienvidzemes dievu ierašas nekā viņš, un to acīs Baltais Ilknis bija reabilitēts, kad iegāja mājā kopā ar dieviem. Šie suņi vēl nekad nebija sastapušies ar vilku, bet, ja jau dievi neiebilda pret tā klātbūtni, tad dievu suņiem neatlika nekas cits kā šim likumam pakļauties.
Dikam sākumā bija jāpārdzīvo daži neveikli brīži attieksmē pret Balto Ilkni, bet pēc tam viņš samierinājās un sāka uzskatīt atnācēju par mājas piederumu. Ja viss būtu risinājies pēc Dika prāta, abi suņi būtu kļuvuši labi draugi; bet Baltais Ilknis draudzību nevēlējās. Viņš no citiem suņiem prasīja tikai vienu: lai viņu liek mierā. Visu mūžu viņš bija turējies nomaļu no saviem ciltsbrāļiem un arī tagad ilgojās palikt vienatnē. Dika uzmācība viņu apgrūtināja, un viņš ņurdēdams to atvairīja. Jau Ziemeļos viņš bija izpratis, ka nedrīkst aiztikt saimnieka suņus, un šo mācību turēja prātā arī tagad. Bet viņš pastāvēja, lai ievēro arī viņa prasību dzīvot atšķirtībā, un tik pilnīgi ignorēja Diku, ka lādzīgais kurts beidzot atteicās no tuvošanās mēģinājumiem un vairs neinteresējās par viņu vairāk kā par slitas stabu staļļa priekšā.
Ar Kolliju bija citādi. Viņa gan piecieta Balto Ilkni, jo tāda bija dievu pavēle, taču miera tam nedeva. Viņas atmiņa glabāja nojausmu par neskaitāmiem noziegumiem, ko viņš un viņa ciltsbrāļi savā laikā izdarījuši pret viņas senčiem. Uzbrukumus aitu ganāmpulkiem nebija iespējams aizmirst ne vienā dienā, ne vienā paaudzē. Tas viss viņu sauktin sauca atriebt. Viņa nedrīkstēja vērsties pret dieviem, kas vilku uzņēma savā mājā, toties neviens viņai neliedza dažādā veidā tam sagandēt dzīvi, kad vien radās iespēja. Viņu starpā pastāvēja paaudžu paaudzēm sens naids, un viņa bija nolēmusi vilkam to pastāvīgi no jauna atgadinat.
Kollija izmantoja sava dzimuma priekšrocības, lai visādi vajātu un spīdzinātu Balto Ilkni. Viņa instinkts aizliedza darīt Koliijai pāri, taču tās uzmācība savukārt neļāva kuci ignorēt. Kad tā metās viņam virsū, viņš pagrieza asajiem zobiem pretī biezā kažoka sargāto kamiesi un aizsoļoja stīvi un cienīgi. Kad viņa uzmācās pārāk neatlaidīgi, Baltais Ilknis bija spiests griezties kā vilciņš, visu laiku, galvu sargājot, ar plecu pret uzbrucēju, pacietīgu, garlaikotu izteiksmi acīs. Lāgiem gan ašs kodiens pakaļkājā pasteidzināja viņa atkāpšanos, kurā vairs nebija nekada~cienīguma. Un tomēr viņš prata saglabāt pašcieņu, kas šķita gandrīz svinīga. Kad vien bija iespējams, viņš ignorēja Kollijas klātbūtni un vispār centās griezt tai ceļu. Izdzirdis kuci tuvojamies, viņš piecēlās un devās projām.
Baltajam Ilknim vēl daudz ko vajadzēja mācīties. Salīdzinājumā ar sarežģītajiem apstākļiem Sjeravistā dzīve Ziemeļos bija ritējusi neiedomājami vienkārši. Vispirms viņam vajadzēja iepazīt saimnieka ģimeni. Tam viņš zināmā mērā bija sagatavojies. Tāpat kā Pelēkajam Bebram piederēja Mitsahs un Klukuča, kas dalījās ar viņu ēdienā un ugunskura siltumā un gulēja zem viņa segām, tā tagad Sjeravistā visi mājas iedzīvotāji piederēja mīļotajam saimniekam.
Taču atšķirība bija liela, patiesībā pastāvēja daudzas atšķirības. Sjeravistas saimniecība bija nesalīdzināmi plašāka par Pelēkā Bebra vigvamu. Te iznāca saskaršanās ar dažādiem cilvēkiem. Te bija tiesnesis Skots un viņa sieva. Bija saimnieka abas māsas Beta un Mērija. Bija
viņa sieva Alise un bērni — Vīdons un Moda, četrus un sešus gadus veci knīpas. Neviens neprata Baltajam Ilknim pastāstīt par šiem cilvēkiem, viņš nekā nezināja par viņu radniecību un nekad nespēs to saprast. Taču ļoti drīz viņš apjēdza, ka tie visi pieder saimniekam. Katrā iespējamā brīdī vērodams cilvēku rīcību, valodu un balss intonācijas, viņš pamazām atskārta, cik tuvs katrs no šiem cilvēkiem ir saimniekam un cik lielu saimnieka labvēlību bauda. To izpētījis, Baltais Ilknis attiecīgi pret katru izturējās. Kas saimniekam šķita vērtīgs, to par vērtīgu sāka uzskatīt arī Baltais Ilknis; kas saimniekam dārgs un saudzējams, to kā dārgumu sargāt un glabāt ir suņa pienākums.
Tas vispirmām kārtām attiecās uz abiem bērniem. Baltais Ilknis visu mūžu bija pret bērniem jutis nepatiku. Viņš necieta bērnu rokas un bijās no tām. Dzīvojot indiāņu ciematos, viņš atliku likām dabūja iepazīt to nesau- dzību un nežēlību. Kad Vīdons un Moda pirmo reizi viņam tuvojās, viņš brīdinot ieņurdējās un uzlūkoja mazos niknām acīm. Saimnieka belziens un asais uzsauciens lika Baltajam Ilknim samierināties ar bērnu glāstiem, kaut gan viņš nepārstāja ņurdēt, kamēr mazās rokas viņu bu- žināja, un ņurdoņa nepauda ne mazāko maigumu. Vēlāk viņš ievēroja, ka puišelim un meitenei saimnieka acīs ir milzu vērtība. Pēc tam vairs nevajadzēja ne belziena, ne asa vārda, kad mazajiem iegribējās suni paglaudīt.
Tomēr Baltais Ilknis nekad neizrādīja sevišķu sirsnību. Saimnieka bērniem viņš pakļāvās ar neslēptu, bet godīgu nepatiku un pacieta to pieskaršanos, kā būtu pacietis sāpīgu operāciju. Kad vairs nemaz nevarēja izturēt, viņš piecēlās un noteiktā gaitā aizgāja savu ceļu. Taču pēc zināma laika bērni viņam pat iepatikās. To viņš, protams, neizrādīja un pats nekad tiem netuvojās. Tomēr necentās pazust tiem no acīm, bet gaidīja tos pienākam klāt. Un vēl pēc laiciņa tika redzēts, kā suņa acis priecīgi iemirdzējās, kad mazie tuvojās, un, tiem aizejot citās rotaļās, viņš ar nožēlu noraudzījās bērniem nopakaļ.
Pie visa bija jāpierod, un tas prasīja laiku. Nākamais pēc bērniem Baltā Ilkņa uztverē bija tiesnesis Skots. Šādai uztverei, jādomā, bija divēji iemesli. Pirmkārt, likās, tiesnesis bija vērtīgs saimnieka īpašums, otrkārt, viņš sunim neuzmācās. Baltajam Ilknim labprāt patika gulēt tiesnesim pie kājām, kad tas, verandā sēdēdams, lasīja avīzi, šad tad pagodinot suni ar skatienu vai kādu vārdu, neuzmācīgi ļaujot noprast, ka pamanījis tā klātbūtni. Taču tas notika vienīgi tad, kad saimnieka nebija tuvumā. Tiklīdz parādījās saimnieks, Baltais Ilknis vairs neredzēja neviena cita.
Visiem ģimenes locekļiem Baltais Ilknis ļāva sevi glaudīt un mīlināt; taču neviens nespēja līdzināties saimniekam. Pat maigākais pieskāriens neizraisīja viņa mīlīgo ņurdieriu, un, lai kā viņi nopūlējās, suns nebija piedabūjams pieglausties kādam citam. So padevības, pakļāvības un absolūtās uzticības izpausmi viņš glabāja vienīgi saimniekam. īstenībā viņš Skota ģimenes locekļus skatīja un vērtēja tikai kā mīļotā saimnieka īpašumu.
Drīz vien Baltais Ilknis iemācījās atšķirt ģimenes locekļus no mājas kalpotājiem. Tie no viņa baidījās, un viņš tikai ar pūlēm noturējās, nebrucis tiem virsū. No tā viņu atturēja atskārta, ka arī šie cilvēki pieder saimniekam. Starp Balto Ilkni un viņiem valdīja neitralitāte, nekas vairāk. Viņi vārīja saimniekam ēst, mazgāja traukus un darīja citus darbus, gluži kā Klondaikā bija darījis Mets. īsi sakot, viņi bija saimniecības sastāvdaļa.
Vēl vairāk Baltajam Ilknim vajadzēja mācīties un iegaumē! ārpus pašas mājas. Saimnieka valstība bija liela un plaša, tomēr tai bija arī robežas.
Gar Sjeravistas laukiem veda lielceļš. Aiz tā sākās visu dievu kopīgā valstība — ceļi un ielas. Aiz žogiem pletās citu dievu īpašumi. Neskaitāmi likumi valdīja pār visām lietām un noteica, kā Baltajam Ilknim jāizturas; taču viņš nesaprata dievu valodu — un viņam atlika mācīties vienīgi no paša pieredzes. Viņš rīkojās sakarā ar savu instinktu, kamēr nesaskārās ar kādu no cilvēku likumiem. Pāris reižu ar to sadūries, viņš likumu iegaumēja un turpmāk to paklausīgi izpildīja.
Tomēr visspēcīgāk viņu ietekmēja saimnieka roka un balss noskaņa. Baltais Ilknis tik stipri mīlēja saimnieku, ka viena pati dunka sāpēja daudz skaudrāk nekā visi sitieni, ko viņš jel kad bija saņēmis no Pelēkā Bebra un Skaistā Smita. Tie bija ievainojuši tikai miesu; gars, lepni un dumpīgi sacēlies, joprojām kvēloja niknumā. Saimnieka dunka bija pārāk viegla, lai nodarītu miesai sāpes. Taču tā ievainoja dziļāk un smeldzīgāk. Tā pauda saimnieka nosodījumu, un tas skāra Baltā Ilkņa sirdi.
Jāpiezīmē, ka dunkas viņš nesaņēma bieži. Saimnieks audzināja Balto Ilkni ar balsi. No tās suns saprata, vai rīkojas pareizi vai ne. Tā noteica viņa uzvedību, tā vadīja viņa rīcību. Tā bija kompass, kas viņam rādīja ceļu un mācīja izprast jaunās zemes un dzīves likumus.
Ziemeļos vienīgais mājdzīvnieks bija suns. Visi pārējie radījumi dzīvoja savvaļā un, ja vien nebija pārāk spēcīgi, bija ikviena suņa likumīgs medījums. Visu mūžu Baltais Ilknis bija dzīvos radījumus medījis iztikai. Viņam pat prātā neienāca, ka Dienvidos ir citādi. Taču, dzīvojot Santa Klāras ielejā, viņš to drīz vien uzzināja. Kādu rītu, aizklīdis aiz mājas stūra, viņš sastapa no putnu kūts izbēgušu vistu. Baltajam Ilknim, protams, tūliņ iegribējās to notiesāt. Pāris lēcienu, tad pazibēja balti zobi, atskanēja pārbīļa brēciens — un dēkainei pienāca gals. Vistiņa bija labi barota, trekna un mīksta; purnu aplaizīdams, Baltais Ilknis nosprieda, ka tāds medījums nav peļams.
Vēlāk tajā pašā dienā viņam pie staļļa atkal ceļā pagadījās klejojoša vista. Viens no zirgu puišiem steidzās to glābt. Nezinādams nekā par Baltā Ilkņa raksturu, viņš paķēra par pārmācības ieroci šmaugu pātagu. Sajutis pirmo pātagas cirtienu, suns pameta vistu un gāzās virsū cilvēkam. Balto Ilkni būtu savaldījusi nūja, tikai ne pātaga. Otrais cirtiens viņu sasniedza lēcienā, un viņš to saņēma klusēdams, pat nesaraudartiies sāpēs; kad suns klupa zirgu puisim pie rīkles, tas, iekliegdamies «Vai dieviņ!», atstrepuļoja atpakaļ. Puisis nometa pātagu un ar rokām sargāja kaklu. Rezultātā delms tika pāršķelts līdz kaulam.
Nabaga cilvēks bija drausmīgi pārbijies. Viņu tik daudz nesamulsināja Baltā Ilkņa negantais niknums kā baismā klusēšana. Sargādams ar sakosto roku kaklu un seju, viņš mēģināja tikt līdz šķūnim. Ļauni puisim būtu klājies, ja pēkšņi nebūtu parādījusies Kollija. Tāpat kā viņa jau reiz bija izglābusi dzīvību Dikam, viņa tagad izglāba zirgu puisi. Niknumā zvērodama, viņa brāzās virsū Baltajam Ilknim. Viņai tātad bijusi taisnība. Viņa bijusi gudrāka par lētticīgajiem dieviem. Visas viņas aizdomas bijušas pamatotas. Sensenais laupītājs atkal uzņēmis vecos niķus.
Zirgu puisis iebēga stallī, bet Baltais Ilknis centās atvairīt Kollijas negantos zobus vai arī grieza tiem pretī kamiesi, pats virpuļodams kā vilciņš. Taču Kollija šoreiz neapmierinājās un nemeta pēc brīža mieru kā citām reizēm. Tieši otrādi, viņas uzbudinājums un niknums ar katru mirkli pieauga, līdz pēdīgi Baltais Ilknis aizmirsa lepnumu un meklēja glābiņu, aizbēgot uz tīrumiem.
— Viņš iemācīsies likt vistas mierā, — saimnieks sacīja, — bet es nevaru viņam to iemācīt, ja neesmu notvēris tieši pie nedarba.
Divas dienas vēlāk nedarbs tika izdarīts, turklāt daudz plašākā apjomā, nekā saimnieks bija paredzējis. Baltais Ilknis pamatīgi izpētīja vistu kūti un vistu parašas. Vēlu vakarā, kad tās jau bija satupušas laktā, viņš uzrāpās uz nesen sakrautu baļķu grēdas. No turienes viņš nokļuva uz vistu kūts jumta, atrada lūku un pa to nolēca zemē. Mirkli vēlāk viņš jau atradās kūtī — un slaktiņš sākās.
No rīta, kad saimnieks iznāca verandā, viņa skatiens atdūrās pret piecdesmit baltām leghornietem, ko staļļa puisis bija noguldījis glītā rindā. Saimnieks klusi iesvilpās — sākumā aiz pārsteiguma, bet beigās jau aiz apbrīnas. Viņa skatiens sastapās arī ar Balta Ilkņa acīm, kurās viņš neredzēja ne mazākā kauna vai apjukuma pazīmju. Suns izturējās lepni, it kā būtu izdarījis uzteicamu darbu, par ko gaidāms atalgojums. Viņš neapzinājās grēka. Domājot par nepatīkamo pienākumu, saimnieks cieši saknieba lūpas. Tad skarbi uzrunāja bez vainas vainīgo, un viņa balsī grandīja dieva dusmība. Runādams viņš bakstīja Baltā Ilkņa purnu pret nogalinātajām vistām un pamatīgi tam iebelza.
Baltais Ilknis nekad vairs nemēģināja ielauzties vistu kūtī. Likums to aizliedza, un viņš bija likumu izpratis. Pēc tam saimnieks viņu aizveda pie vistām. Ieraugot visapkārt lidināmies dzīvo barību turpat degungalā, Baltajam Ilknim, dabiski, radās vēlēšanās lēcienā sagrābt kādu vistu. Viņš jau grasījās lēkt, kad saimnieka balss viņu apturēja. Viņi palika kūtī veselu pusstundu. Dabiskā tieksme vairākkārt ņēma virsroku, bet ikreiz, tikko Baltais Ilknis gribēja tai paklausīt, saimnieka balss viņu laikus apstādināja. Tā viņš iegaumēja likumu un, pirms viņi bija izgājuši no vistu valstības, iemācījās nelikties gar šiem putniem ne zinis.
— Vistu kodēji nav izmācāmi, — skumji galvu grozīdams, pie brokastīm sacīja tiesnesis Skots, kad dēls viņam pastāstīja, kā apmācījis Balto Ilkni. — Ja suns tādā niķi ieņemies un dabūjis nobaudīt asinis… — Viņš vēlreiz skumīgi nogrozīja galvu.
Taču Vīdons Skots nebija ar tēvu vienis prātis.
— Zini, ko es izdarīšu, — viņš beidzot ieteicās, — ieslēgšu Balto Ilkni vistu kūtī uz visu pēcpusdienu.
— Padomā jel par vistām, — iebilda tiesnesis.
— Vēl vairāk, — dēls turpināja, — par katru nogalinātu vistu es tev samaksāšu zelta dolāru sāpju naudas.
— Bet tēvam arī vajadzētu uzlikt kādu sodu, _ ieminējas Beta.
Māsa viņai piebalsoja, un vjsi pārējie ģimenes locekļi, kas sēdēja pie galda, ierosinājumu atbalstīja. Tiesnesis Skots piekrizdams pamāja.
— Labi. — Vīdons Skots mirkli padomāja. — Ja Baltais Ilknis zināmā laika sprīdī nebūs aizticis nevienu vistu, tev par katrām desmit minūtēm, ko viņš pavadīs vistu kūtī, vajadzēs svarīgā un svinīgā balsī, kādā tu parasti pasludini spriedumu, viņam pateikt: «Baltais Ilkni, tu esi gudrāks, nekā es domāju.»
No dažādiem slēpņiem ģimenes locekļi vēroja, kas notiks. Taču viņi piedzīvoja vilšanos. Kad saimnieks bija Balto Ilkni ieslēdzis kūtī un pats aizgājis, suns nolikās zemē un aizmiga. Tikai vienu pašu reizi viņš piecēlās un aizgāja pie ūdens siles padzerties. Gar vistām viņš nelikās ne zinis. Viņam tās vienkārši neeksistēja. Pulksten četros viņš ieskrējies uzlēca uz kūts griestiem un, otrā pusē nolēcis no jumta zemē, rāmiem rikšiem devās uz māju. Viņš bija likumu iemācījies. Verandā tienesis Skots visas sajūsminātās ģimenes klātbūtnē, Baltajam Ilknim acīs skatīdamies, sešpadsmit reižu lēnām un svinīgi paziņoja: «Baltais Ilkni, tu esi gudrāks, nekā es domāju.»
Taču likumu bija tik daudz, ka Baltais Ilknis bieži apjuka un izpelnījās nežēlastību. Viņam vajadzēja paturēt prātā, ka nedrīkst aiztikt arī citiem dieviem piederošas vistas. Bez tam vēl bija kaķi, truši un tītari, tos visus vajadzēja likt mierā. Pēc pirmās iepazīšanās ar likumu Baltajam Ilknim radās iespaids, ka nedrīkst aiztikt nevienu dzīvu būtni. Ganībās aiz mājas paipala varēja netraucēta pacelties spārnos viņam pašā degungalā. Sasprindzis, drebēdams medību alkās, viņš apvaldīja savu instinktu un neizkustējās ne no vietas. Viņš pakļāvās dievu gribai.
Bet tad kādu dienu turpat ganībās aiz mājas viņš redzēja, kā Diks, iztramdījis zaķi, sāk dzīties tam pakaļ. Saimnieks mierīgi noskatījās un neiejaucās. Vēl vairāk, viņš pat paskubināja Balto Ilkni piedalīties medībās. No tās reizes Baltais Ilknis saprata, ka uz zaķiem aizliegums neattiecas. Beigu beigās viņš izprātoja likumu pilnīgi. Nedrīkst celt naidu ar mājdzīvniekiem. Nav nepieciešams ar tiem draudzēties, tomēr vismaz neitralitāte jāievēro. Toties citi dzīvnieki — vāveres, paipalas, zaķi — piederēja Pirmatnībai un nekad nebija pakļāvušies cilvēkiem. Tie bija katra suņa likumīgs laupījums. Dievi aizsargāja vienīgi pieradinātās būtnes un neļāva tām citai citu iznīcināt. Dievi bija noteicēji pār savu padoto dzīvību un nāvi un šo savu varu greizsirdīgi sargāja.
Santa Klāras ielejā dzīve salīdzinājumā ar vienkāršo dzīvi Ziemeļos bija gaužam sarežģīta. Galvenais, ko prasīja civilizācija, bija apvaldība un noturība — tā lielā sevis savaldīšana, kas šķita liega kā zirnekļa tīmeklis un tomēr bija cieta kā tērauds. Dzīvei te bija tūkstoš seju, un Baltajam Ilknim vajadzēja tās visas iepazīt — piemēram, kad viņš skrēja pakaļ saimnieka ratiem ceļā uz San- hosē pilsētu vai gaidīja uz ielas, kad pajūgs bija apstājies. Dzīve plūda viņam garām — dziļa, plaša un daudzveidīga, nemitīgi ielauzdamās viņa apziņā, prasīdama no viņa acumirklīgu pieskaņošanos un reakciju un gandrīz vienmēr likdama viņam apspiest savus dabiskos impulsus.
Pilsētā bija skārņi, kur gaļa karājās viegli sasniedzamā vietā. Bet gaļu nedrīkstēja aiztikt. Mājās, kur saimnieks gāja ciemos, bija kaķi, bet tos vajadzēja likt mierā. Un visur bija suņi, kas ņirdza viņam pretī zobus, bet šiem suņiem nedrīkstēja klupt kažokā. Pa ļaužu pilnajām ietvēm gāja neskaitāmi cilvēki, kuru uzmanību piesaistīja Baltais Ilknis. Tie apstājās, blenza uz viņu, piesauca vēl klāt citus, sāka viņu pētīt, uzrunāt un — visļaunākais — pat glaudīt. Bet viņam vajadzēja paciest svešo roku bīstamo pieskaršanos. Viņš iemācījās paciesties. Vēl vairāk, viņš pat pārvarēja savu neveiklību un biklumu. Visai augstprātīgi viņš pieņēma neskaitāmo svešo dievu uzmanības izrādīšanu. To labvēlību viņš uzņēma ar labvēlīgu pašapziņu. No otras puses, viņam piemita kaut kas tāds, kas nepieļāva sevišķi familiāru izturēšanos. Svešie noglaudīja viņam galvu un gāja tālāk, paši varen nopriecādamies par savu drosmi.
Taču ne vienmēr Baltajam Ilknim laimējās tikt cauri tik viegli. Kad viņš rikšoja ratiem nopakaļ pa Sanhosē priekšpilsētas ielām, tur parasti gadījās daži puikas, kas viņam svieda ar akmeņiem. Bet viņš zināja, ka nedrīkst mesties tiem pakaļ un ieklupt stilbos. Šajos gadījumos viņam ar varu vajadzēja apspiest pašaizsardzības instinktu — un viņš to apspieda, jo pamazām kļuva par pieradinātu, civilizētu suni.
Tomēr patikt Baltajam Ilknim šī kārtība nepatika. Viņam, zināms, nebija izprotama taisnīguma un godīgas' spēles abstraktā jēga. Taču zināmā mērā katrai dzīvai būtnei piemīt taisnīguma un godīguma izjūta, un viņam šķita netaisnīgi, ka nedrīkst aizstāvēties pret akmeņu sviedējiem. Viņš bija aizmirsis, ka starp viņu un dieviem noslēgtajā līgumā paredzēts — dieviem jārūpējas par viņu un viņš jāaizstāv. Bet kādu dienu saimnieks ar pātagu rokā izlēca no ratiem un nosukāja akmeņu sviedējus. Pēc tam akmeņi uz Balto Ilkni vairs nelidoja, viņš to saprata un jutas gandarīts.
Drīz viņam gadījās piedzīvot ko līdzīgu. Ceļā uz pilsētu ap krogu lielceļu krustos slaistījās trīs suņi, kas ikreiz sāka viņu vajāt, kad viņš skrēja garām. Zinādams, kā beidzas Baltā Ilkņa sadursmes ar suņiem, saimnieks nepagurdams bija kalis viņam galvā likumu, ka nedrīkst kauties. Labi iegaumējis šo likumu, Baltais Ilknis, skriedams garām krogam, ikreiz piedzīvoja ļoti nepatīkamus brīžus. Pēc pirmā uzbrukšanas mēģinājuma viņš ar niknu ņurdienu visus trīs suņus aizdzina pieklājīgā attālumā, bet tie vēl ilgi skrēja pakaļ ņerkstēdami, vaukšķēdami, viņu apvainodami. Tā turpinājās krietni ilgu laiku. Kroga apmeklētāji pat skubināja savus suņus uzbrukt Baltajam Ilknim. Kādu dienu viņi sāka tos atklāti pucināt. Saimnieks apturēja zirgus.
— Ņem ciet! — viņš uzsauca Baltajam Ilknim.
Baltais Ilknis to nespēja aptvert. Viņš uzlūkoja pārmijus gan saimnieku, gan suņus. Tad viņa skatiens, satraukti jautājot, atgriezās pie saimnieka.
Ņem ciet, vecīt! Sadod viņiem!
Baltais Ilknis vairs nekavējās. Pagriezies viņš klusēdams gāzās virsū ienaidniekiem. Viņam pretī metas visi trīs vienprātīgi. Atskanēja rejas, ņurdieni, zobu klakstoņa, suņi savēlās vienā kamolā. Lielceļa putekļi savērpās mākonī un aizsedza kaujas lauku. Taču pēc pāris minūtēm
divi suņi uz ceļa raustījās agonijā, bet trešais deva kājām ziņu. Tas pārlēca pār grāvi, izspraucās cauri žogam un aizjoņoja pa lauku. Baltais Ilknis tam sekoja vilka ātrumā, neizlaizdams ne skaņu, un, lauka vidū suni panācis, to nokoda.
Šī trīskāršā slepkavība izbeidza visas viņa nepatikšanas ar suņiem. Valodas izklīda pa visu ieleju, un cilvēki turpmāk parūpējās, lai viņu suņi nekaitina Cīkstoni Vilku.