Drūms tumšu egļu mežs no abām pusēm cieši iekļāva aizsalušās upes stigu. Vējš nesen bija notraucis balto sarmas tērpu no kokiem, un dziestošajā dienas gaismā tie stāvēja melni un draudīgi, paliekušies cits pret citu. Pār zemi valdīja bezgalīgs klusums. Pati zeme visapkārt bija viens vienīgs tukšums, nedzīva, bez kustības, tik vientuļa un tik auksta, ka tās būtībā pat vairs nejautās skumjas. Tajā viedās tāda kā smaida nojausma, taču šis smaids bija briesmīgāks par skumjām — tas bija smaids bez prieka, sfinksas smaids, stindzinošs kā sals un nežēlīgs savā nemaldīgumā. Pati valdonīgā, visam pāri stāvošā mūžmūžīgā gudrība smaidīja par dzīves nīcīgumu un visa dzīvā veltīgajiem pūliņiem. Tā bija Pirmatnība, mežonīgā Ziemeļzemes Pirmatnība ar ledū sastingušu sirdi.
Un tomēr te bija dzīvība — par spīti visam, šajā novadā kustējās dzīvas būtnes. Pa aizsalušās upes stigu smagi brida vilkiem līdzīgu suņu vērdze. Dzīvnieku iz- pūrušos kažokus klāja sarma. Tikko no mutes izplūdusī elpa tūdaļ sasala gaisā, un izveidojušies garaiņu mutu- līši nogula pār suņu augumiem sala kristāliņu veidā. Suņi bija iesprādzēti ādas aizjūgos, un ādas siksnas tos saistīja ar nartām, kas vilkās aizmugurē. Nartām slieču nebija. No biezas bērza tāss darinātas, tās gulās sniegā ar visu apakšpusi. Nartu priekšgals bija uzritināts augšup, lai labāk šķeltu un spiestu lejup irdenā sniega vālu, kas slējās tām pretī kā paisuma vilnis. Cieši piesaitēta, uz nartām gulēja gara, šaura kaste. Kamanās bija salikts vēl arī šis tas cits — segas, cirvis, kafijkanna un cepamā panna, taču galvenā krava, kas aizņēma gandrīz visu platību, bija šī garā, šaurā kaste.
Suņiem pa priekšu, smagi cilādams kājas, brida vīrs platās sniegkurpēs. Aizmugurē brida otrs cilvēks. Nartās, kastē, gulēja trešais, kura pūliņi jau bija beigušies, — cilvēks, kuru Pirmatnība bija pārspējusi un pieveikusi un kurš vairs nekad nespēs ne kustēties, ne cīnīties.
Mežonīgā Pirmatnība necieš nekādu kustību. Dzīvība to aizvaino, jo dzīvība nozīmē kustību, un Pirmatnība arvien cenšas iznīcināt visu kustīgo. Tā sasaldē ūdeni, lai tas netrauktos uz jūru; tā izsūc kokiem sulu, lai tie sasalst līdz pašai serdei; bet visnežēlīgāk un negantāk Pirmatnība žņaudz un dragā pakļāvīgo cilvēku, jo cilvēks ir visrosmīgākais radījums no visa dzīvā un nemitīgi dumpojas pret neapšaubāmo spriedumu, ka ikvienai kustībai galu galā jāpārvēršas nekustīgumā.
Taču pajūga priekšgalā un aizmugurē neiebiedēti un nelokāmi brida abi cilvēki, kas vēl nebija miruši. Viņu augumi bija ievīstīti kažokos un mīksti izmiecētu zvērādu apģērbos. Vaigus un lūpas klāja tik biezs pašu sasalušās elpas veidotais sarmas slānis, ka vaibstus nebija iespējams izšķirt. Tālab viņi līdzinājās spokainas maskarādes dalībniekiem — nezin kādas astrālas pasaules bēriniekiem kāda rēga apbedīšanas ceremonijā. Taču zem šīs čaulas bija dzīvi cilvēki, kas uzdrīkstējušies ielauzties šajā pamestības, ļauno ņirgu un klusuma novadā, kusli drosminieki, kas uzsākuši pārdrošu varoņdarbu, stādamies « pretī šīs svešās pasaules visvarenībai, — pasaules, kas viņiem tāla un ir tik nedzīva kā bezdibenīgais izplatījums.
Ceļinieki soļoja nesarunādamies, taupīdami elpu, lai vairāk spēka paliktu ķermenim. Klusums no visām pusēm gulās pār viņiem, spiezdams ar gandrīz vai samanāmu svaru. Tas nomāca viņu prātus gluži tāpat, kā dziļūdens atmosfēru spiediens noslogo nirēja ķermeni. Tas spieda viņus pie zemes ar visu bezgalīga tukšuma un savas nepiekāpīgās likumības smagumu. Tas ieurbās viņu apziņas visdziļākajos nostūros, tikpat kā sulu no citrona izspiežot no turienes jebkuru melīgu aizrautību un jūs- mību līdz ar uzpūsto pašiedomību, kāda piemīt cilvēku dvēselēm, līdz viņi saskatīja, cik īstenībā ir aprobežoti un sīki — puteklīši, niecīgas radībiņas, kas bez liekas gudrošanas un lielas saprašanas kustas pa vidu aklo elementu un vareno dabasspēku patvaļīgajām rotaļām.
Pagāja stunda, tad vēl viena stunda. īsās, apmākušās dienas palsā gaisma jau sāka dziesnēt, kad klusajā gaisā no tālienes ieskanējās tikko saklausāms kauciens. Skaņas strauji lidoja uz augšējiem toņiem, līdz sasniedza visaugstāko noti, kur brīdi pakavējās, spriegi vibrēdamas, un tad palēnām noklusa. Tā varētu gausties kāda pazudināta dvēsele, ja vien vaimanās neizskanētu arī sērīgs niknums un badains alksmīgums. Priekšā ejošais pagrieza galvu atpakaļ, līdz viņa acis sastapās ar aizmugurē soļojošā cilvēka skatienu. Tad pāri šaurajai, garenajai kastei abi pamāja viens otram ar galvu.
No jauna atskanēja kauciens, ieurbdamies klusumā kā adatas smaile. Nu abi vīri varēja noteikt skaņas virzienu. Tā nāca no aizmugures — kaut kur no sniegainā plašuma, kam viņi tikko bija nākuši pāri. Padzirdās trešais kauciens, atbilde pirmajiem, — arī no aizmugures, bet vairāk pa kreisi nekā otrais.
— Tie dzen pēdas mums, Bili, — ieteicās priekšējais. Balss viņam bija nedabiski aizsmakusi — un runāšana
nepārprotami paveicās tikai ar grūtībām.
— Medījums ir reti sastopams, — biedrs atbildēja.
— Jau dienām ilgi neesmu manījis pat ne truša pēdas. Pēc tam viņi vairs nerunāja neko, kaut gan modri
ieklausījās kaucienos, kas aizmugurē ieskanējās arvien no jauna.
Tumsai uznākot, viņi iegrieza suņus egļu biežņā upes krastā un iekārtoja apmetni. Šķirsts, ko novietoja blakus ugunskuram, noderēja par sēdekli un par galdu. Vilku suņi, saspiedušies bariņā otrpus ugunskura, ņurdēdami ņerījās savā starpā, taču nemaz negrasījās izklīst un pazust tumsā.
— Man domāt, Henrij, suņi palikuši varen tuvu pie apmetnes, — Bills ieminējās.
Henrijs, kas tupēja pie uguns, ar ledus gabaliņu nostādinādams kafiju kannā, pamāja ar galvu. Viņš tā arī nebilda ne vārda, iekams nebija apsēdies uz šķirsta un ķēries pie ēšanas.
— Šie zina gan, kur šiem sāni drošībā, — viņš teica.
— Šiem labāk gribas ēst pašiem, nevis tikt apēstiem. Tie suņa lopi ir gaužām gudri.
Bills nogrozīja galvu.
— Nu, diezin vai.
Biedrs ziņkārīgi paraudzījās viņā.
— Pirmo reizi dzirdu tevi sakām, ka suņi neesot gudri.
— Henrij, — otrais ieteicās, gausi gremodams pupas,
— vai tu gadījumā nepamanīji, kā suņi ālējās, kad es tos baroju?
— Jā, viņi plosījās gan vairāk nekā parasti, — Henrijs piekrita. ,
— Cik suņu mums ir, Henrij?
— Seši.
— Nu jā, Henrij… — Bills mirkli apklusa, lai viņa vārdi liktos nozīmīgāki. — Kā jau teicu, Henrij, mums ir seši suņi. Es izņēmu no maisa sešas zivis. Katram sunim es devu pa zivij, bet, Henrij, vienas zivs man pietrūka.
— Tu būsi pārskaitījies.
— Mums ir seši suņi, — otrais nesatraucami atkārtoja.
— Es izņēmu sešas zivis. Vienausis palika bez zivs. Bija otrreiz jāiet pie maisa un jāņem šim vēl viena zivs.
— Suņu mums ir tikai seši, — Henrijs sacīja.
— Henrij, — Bills atsāka, — es jau nesaku, ka tie visi bija suņi, bet pa zivij dabūja septiņi.
Henrijs pārstāja gremot, pameta acis pāri ugunskuram un pārskaitīja suņus.
— Tagad tur ir tikai seši, — viņš teica.
— Es redzēju, kā tas viens aizdieba pa sniegu, — Bills aukstasinīgi paskaidroja. — Es redzēju septiņus.
Biedrs viņā līdzjūtīgi noskatījās un tad noteica:
— Būšu bezgala laimīgs, kad šis ceļojums reiz būs galā.
— Ko tu ar to gribi teikt? — Bills noprasīja.
— Gribu teikt, ka mūsu vedamā krava iedarbojas tev uz nerviem un tu jau sāc skatīt spokus.
— Man ar tas ienāca prātā, — Bills nopietni atbildēja.
— Un tāpēc, redzēdams šo aizlobjam, es tūdaļ papētīju sniegu un ieraudzīju šā pēdas. Tad es pārskaitīju suņus, un to vēl arvien bija visi seši. Pēdas vēl ir turpat sniegā. Vai gribi paskatīties? Es tev tās parādīšu.
Henrijs neatbildēja, bet košļāja klusēdams, kamēr maltīte bija galā, un viņš to noslēdza ar pēdējo kafijas krūzīti. Ar rokas virspusi noslaucījis muti, viņš sacīja:
— Tātad tu domā, ka tas ir bijis …
Viņu pārtrauca garš gaudu kauciens, sērīgs un mežonīgs,'kas atskanēja kaut kur no tumsas. Viņš apklusa un ieklausījās tajā, tad nobeidza teikumu, ar roku pamādams skaņas virzienā: — … viens no tiem tur?
Bills pameta ar galvu.
— Lai velns mani parauj, bet tas man šķiet visticamāk.
Tu jau pats redzēji, kā suņi ārdījās.
Kauciens sekoja kaucienam, tiem pretī skanēja atbildes gaudojieni, un klusums izvērtās par īstu elli. Gaudas plūda no visām malām, un suņi aiz bailēm, pūlītī saspiedušies, līda tik tuvu pie ugunskura, ka vilna karstumā sāka čokuroties. Bills piesvieda vēl kurināmo un tad aizkūpināja pīpi.
— Tā vien šķiet, ka tu esi galīgi nogājis no grauda,— Henrijs ieteicās.
— Henrij … — Bills kādu brīdi pārdomādams pakšķi- nāja pīpi un tad turpināja: — Henrij, man domāt, ka šitais te, velns viņu rāvis, ir daudz laimīgāks, nekā mēs abi jel kādreiz būsim.
Trešo personu, par kuru tika runāts, viņš norādīja, noliekdams īkšķi pret šķirstu, uz kura abi sēdēja.
— Kad mēs abi, Henrij, reiz būsim nomiruši, tad labi vēl, ja virs mūsu līķiem sametīs tik daudz akmeņu, ka suņi netiek klāt.
— Bet mums jau ar nav ne lielu radu, ne naudas, nekā no tā visa, kas bija šim, — Henrijs aizrādīja. — Šitik ilgu bēru braucienu mums nemaz nav ko kārot.
— Es no savas puses, Henrij, nekādi nespēju saprast, kālab gan tādam puisim kā šis te, kurš savā zemē bijis lords vai kaut kas tamlīdzīgs un kuram nekad nav nācies turēt raizi ne par ēdienu, ne par siltām segām, — kālab viņam vajadzēja dauzīties apkārt pa visādiem dieva pamestiem zemes stūriem.
— Ja palicis mājās, viņš laimīgi būtu nodzīvojis līdz sirmam vecumam, — Henrijs pievienojās viņa domām.
Bills jau pavēra muti, lai atbildētu, taču pārdomāja. Viņš tikai norādīja uz tumsas valni, kas blīvējās tiem virsū no visām pusēm. Necaurredzamajā melnumā nebija samanāmas nekādas aprises, taču varēja saskatīt acu pāri, kas gailēja kā dzīvas oglītes. Henrijs ar galvas mājienu norādīja vēl otru un trešo acu pāri. Visu apmetni bija ieslēdzis kvēlošu acu loks. šad tad kāds acu pāris sakustējās vai nozuda, lai pēc brītiņa parādītos atkal.
Suņi ik mirkli kļuva tramīgāki, līdz pēdīgi pēkšņā izbīlī visi barā atdrāzās šaipus ugunskura un pieplakuši mīņājās cilvēkiem starp kājām. Šajā ņudzeklī kādu suni notrieca gar zemi pie pašas uguns, suns aiz bailēm un sāpēm iekaucās, un gaisu pildīja gruzduma dvaka no apsvilušā kažoka. No šīs jezgas acu pāri apkārtējā lokā uz
brīdi sāka nemierīgi mētāties šurp un turp, pat mazliet atvirzījās nost, bet, tiklīdz suņi palika rāmi, loks atkal saslēdzās.
— Sasodīta ķibele, Henrij, ka mums trūkst patronu.
Bills bija izkūpinājis pīpi un nu palīdzēja biedram no
kažokādām un segām saklāt guļvietu uz egļu zariem, ko jau pirms vakariņām bija salicis sniegā. Henrijs kaut ko noņurdēja un sāka saitēt vaļā mokasīnus.
— Kā tu teici, cik patronu tev ir atlicis? — viņš noprasīja.
— Trīs, — Bills atbildēja. — Kaut jel bijis trīs simti! Tad es tiem nolādētajiem sadotu sutu!
Viņš nikni pakratīja dūri pret gailošajām acīm un rūpīgi nostatīja mokasīnus pret uguni.
— Un kaut jel tā sprēgoņa pielaistos! — viņš turpināja. — Nu jau otro nedēļu pieturas piecdesmit grādu zem nulles.[1] Ek, Henrij, kaut jel es nekad nebūtu uzsācis šo ceļojumu! Man tas nepagalam neiet pie dūšas. Visu laiku tāda nelādzīga jušana. Un, ja nu reiz esmu sācis izteikt vēlēšanās, — ak, kaut jel šis brauciens jau būtu galā un pabeigts un mēs abi patlaban sēdētu Makgarija fortā pie pavarda un spēlētu kribidžu, — rau, tā man kārotos.
Henrijs noņurdējās un ierušinājās guļvietā. Viņš jau laidās snaudā, kad biedra balss viņu atkal iztraucēja.
— Paklau, Henrij, tas svešais, kas bija ielīdis un dabūja zivi, — kāpēc suņi neklupa šim virsū? Re, tas man dara raizes.
— Tu vispār sāc par daudz raizēties, Bili, — skanēja miegaina atbilde. — Agrāk tu tāds nebiji. Bet tagad turi muti un guli nost, gan jau rītā atkal būsi uz pekām. Tev vienkārši vēders sabojājies, tāpēc tevi māc raizes.
Abi vīri, miegā smagi dvašodami, sānu pie sana gulēja zem vienām segām. Ugunskurs lēnām izdega, un kvēlošo acu loks ap nometni savilkās arvien ciešāk. Suņi bailīgi spaidījās bariņā, reizi pa reizi draudīgi ieņerkstēdamies, ja kāds acu pāris pievirzījās pavisam tuvu. Vienubrīd suņu jezga kļuva tik skaļa, ka Bills pamodās. Viņš uzmanīgi izrausās no segām, lai netraucētu biedra miegu, un piesvieda ugunij zarus. Kad liesmas spoži uzlāktīja, acu loks atvirzījās tālāk. Bills nejauši pameta skatienu uz čupā
salīdušajiem suņiem. Viņš izberzēja acis un paskatījās vērīgāk. Tad viņš atkal palīda zem segām.
— Henrij, — viņš teica. — Ak kungs, Henrij…
Henrijs mozdamies pusmiegā nokunkstējās un tad noprasīja:
— Kast' nu atkal lēcies?
— Nekas sevišķs, — Bills atbildēja. — Tikai tur atkal ir septiņi suņi. Es nupat saskaitīju.
Henrijs uz šo ziņu atsaucās ar murdienu, kas pārgāja krācienā, un atkal ieslīga miegā.
No rīta Henrijs pamodās pirmais un izbikstīja biedru no guļvietas. Līdz ausmai vēl bija stundas trīs, taču pulkstenis rādīja seši, un Henrijs tāpat tumsā stājās pie bro- kasta gatavošanas, kamēr Bills saritināja segas un sakārtoja nartas tā, ka atlika vairs tikai sasiet vezumu.
— Paklau, Henrij, — viņš pēkšņi ievaicājās, — kā tu teici, cik mums ir suņu?
— Seši.
— Nav tiesa, — Bills triumfāli paziņoja.
— Vai tad atkal septiņi? — Henrijs apvaicājās.
— Nē, pieci. Viens ir prom.
— Velns un ellei — Henrijs nikni iebrēcās un, pametis ēdiena gatavošanu, aizskrēja izskaitīt suņus. — Taisnība gan, Bili, — viņš atzina. — Fetijs ir prom.
— Aizšmaucis kā ieeļļots zibens. To mēs vairs nere-
dzesim.
— Pagalam ir, — Henrijs piekrita. — Tie viņu būs dzīvu aprijuši. Varu saderēt, ka viņš vēl nokaucās, pa šo rīklēm lejup šļūkdams, lai velns viņus visus būtu parāvisl
— Viņš jau allažiņ bija stulbs suns, — Bills noteica.
— Bet pats stulbākais suns tak nemēdz būt tik stulbs, lai pats līstu nāvei zobos. — Henrijs aplūkoja atlikušos pajūga vilcējus ar vērtējošu skatienu, aši apsvērdams katra suņa rakstura īpašības. — Varu saderēt, ka neviens no pārējiem tādus jokus netaisīs.
— Tos ne ar rungu neaizdzīsi no ugunskura, — Bills bija vienis prātis. — Man jau allažiņ likās, ka Fetijam visi nav mājās.
Tāda bija bēru runa sunim, kas dabūjis galu uz Ziemeļzemes takas, — un šī runa nemaz nebija skopāka par citām, kas veltītas citiem bojā gājušiem suņiem vai pat dažam labam cilvēkam.