Tieši ap šo laiku visas avīzes plaši un gari rakstīja par kāda ieslodzītā pārdrošo izbēgšanu no Sankventinas cietuma. Izbēgušais bija bīstams noziedznieks. Cilvēks,
kas sakropļots, jau piedzimstot. It kā aiz pārpratuma piedzimušais nebija iemantojis nekā laba no tā, ko viņam sniedza sabiedrības palīdzīgās rokas. Sabiedrības rokas ir nežēlīgas, un šis cilvēks kļuva par pamācošu piemēru tam, ko tās spēj izdarīt. Viņš bija kļuvis par zvēru — par zvēru cilvēka izskatā, turklāt par tik bīstamu zvēru, ka viņu varēja nosaukt vienīgi par plēsoņu.
Sankventinas cietumā viņu uzskatīja par nelabojamu. Viņa stūrgalvību nespēja salauzt nekādi sodi. Viņš bija ar mieru aiziet bojā, neprāta niknumā cīnīdamies līdz pēdējam elpas vilcienam, bet nespēja dzīvot uzvarēts. Jo mežonīgāk viņš cīnījās, jo cietsirdīgāk sabiedrība ar viņu apgājās, bet cietsirdības vienīgais panākums bija tāds, ka viņš kļuva vēl negantāks. Spaidu krekls, badināšana un dauzīšana nebija pareizie cīņā pret Džimu Holu lietojamie paņēmieni; bet citādu apiešanos viņš nekad nebija pieredzējis. Tā ar viņu apgājās jau toreiz, kad viņš vēl bija mazs puišelis Sanfrancisko graustu rajonā — mīksts māls sabiedrības rokās, no kura varēja izveidot, ko vien vēlējās.
Kad Dzims Mols trešo reizi izcieta sodu cietumā, tur gadījās cietumsargs, kas bija gandrīz tāds pats zvērs kā viņš. Sargs izturējās pret cietumnieku nekrietni, apmeloja viņu uzraugam, nolaupīja viņam pat pēdīgās — nožēlojamās tiesības un vajāja viņu kā mācēdams. Sargs atšķīrās no Džima Mola vienīgi ar to, ka staigāja, apbruņojies ar atslēgu saišķi un revolveri. Džimam Holam bija tikai kailas rokas un zobi. Tomēr kādu dienu viņš klupa sargam pie rīkles un iekodās tajā kā džungļu zvērs.
Pēc šā gadījuma Džimu Holu ievietoja nelabojamo kamerā. Tur viņš nodzīvoja trīs gadus. Visa kamera bija caurcaurēm no dzelzs — grīda, sienas, griesti. Ne reizes viņš nedabūja redzēt ne debesis, ne sauli. Dienu tur valdīja mijkrēslis, naktī — melns klusums. Viņš bija dzīvs aprakts dzelzs kapā. Viņš neredzēja cilvēku sejas, nedzirdēja cilvēku balsis. Kad viņam iestūma barību, viņš rēca kā meža zvērs. Viņš nīda visu. Dienām un naktīm viņš gaudoja niknumā. Tad nedēļām un mēnešiem neizlaida ne skaņas, pats sagrauzdams savu dvēseli baismajā, melnajā klusumā. Un tomēr viņš bija cilvēks, un viņa prātā perinājās trakākās šausmas, kādas jel kad rādījušās satracinātu smadzeņu murgos.
Un tad kādu nakti viņš izbēga. Uzraugs apgalvoja, ka tas neesot iespējams, taču kamera bija tukša, bet uz sliekšņa gulēja noslepkavotā cietumsarga līķis. Divi citi noslepkavoti cietumsargi norādīja viņa tālāko ceju pa cietumu līdz pat ārējam mūrim, un visus viņš bija nogalinājis ar kailām rokām, lai izvairītos no trokšņa.
Nu viņš bija apbruņots ar nomaitāto cietumsargu ieročiem — dzīvs arsenāls, kas, kalnos slapstīdamies, bēga, sabiedrības likumīgās varas vajāts. Par viņa galvu bija izsludināts daudz zelta. Mantkārīgie fermeri, ar bisēm apbruņojušies, dzina viņam pēdas. Ar viņa asinīm dažs labs varētu izpirkt ķīlu zīmi vai nosūtīt dēlu uz koledžu. Pilsoņu pienākuma mudināti, daudzi ņēma rokā šauteni un devās vajāt bēgli. Vesels suņu bars sekoja pa viņa asiņainajām pēdām. Arī likuma asinssuņi, sabiedrības algotņi, neatstājās no viņa iemītās takas ne dienu, ne nakti, izmantodami cīņai telefonu, telegrāfu un speciāl- vilcienus.
Reizēm viņi to bezmaz notvēra, un viri varonīgi stājās tam pretī vai metās bēgt, kur pagadījās, par lielu sajūsmu visai zemei, visiem, kas šīs ziņas lasīja avīzē, pie. brokastu galda sēžot. Pēc šādām sadursmēm kritušos un ievainotos nogādāja atpakaļ pilsētā, bet viņu vietā cilvēka medībās stājās citi tīkotāji.
Un tad Džims ITols pazuda. Asinssuņi velti ošņāja izgaisušās pēdas. Apbruņoti vīri apturēja nevainīgus fermerus un pieprasīja, lai tie pierāda savu personību; asins- naudas kārotāji desmitiem reižu teicās atraduši kalnos Dzima Mola līķi.
Sjeravistā avīžu ziņojumus lasīja drīzāk ar satraukumu nekā ar ziņkāri. Sievietes bija pārbijušās. Tiesnesis Skots viņas mierināja un zoboja, taču bez īsta pamata, jo īsi pirms viņa aiziešanas pensijā Džims Hols bija stāvējis apsūdzēto solā un no viņa mutes saņēmis spriedumu. Turpat tiesas zālē visu cilvēku priekšā Džims Hols zvērēja, ka pienākšot diena, kad viņš atriebšoties tiesnesim, kas viņu notiesājis.
Tā bija vienīgā reize, kad Džims Hols patiesi nebija vainīgs. Viņš nebija izdarījis noziegumu, par kuru tika notiesāts. Tas bija gadījums, ko policijas un zagļu žargonā dēvē par «tīšu ietupināšanu». Džims Hols tika «ietupināts» par noziegumu, ko nebija pastrādājis. Ņemot vērā, ka apsūdzētais jau pirms tam bija divreiz tiesāts,
tiesnesis Skots piesprieda viņam piecdesmit gadus cietumsoda.
Tiesnesis Skots daudz ko nezināja, viņš nezināja arī to, ka neviļus kjuvis par līdzdalībnieku policijas mahinācijā, ka liecības safabricētas un sagrozītas, ka Džims Hols nav vainīgs noziegumā, kurā tika apsūdzēts. Džims Hols savukārt nezināja, ka tiesnesis Skots nav pareizi informēts. Džims Hols domāja, ka tiesnesim viss zināms un tas ir uz vienu roku ar policiju, piejaudams tik brēcošu netaisnību. Tādēļ tai brīdī, kad tiesnesis Skots notiesāja apsūdzēto uz piecdesmit gadiem dzīvei, kas ne ar ko neatšķīrās no nāves, Džims ITols, kaisli ienīzdams sabiedrību, kura vienmēr bija ar viņu apgājusies tik ļauni, pietraucās kājās un plosījās, līdz pusducis naidnieku zilajos formas tērpos viņu savaldīja. Tiesnesi Skotu viņš uzskatīja par pamatakmeni netaisnības cietoksnī un tāpēc tieši pār tiesnesi Skotu ļāva izvirst sava naida lavīnai, un piedraudēja atriebību nākotnē. Tad Džims Hols pazuda dzīvē, kas līdzinājās kapam … un izbēga.
Baltais Ilknis par to visu nezināja nenieka. Bet viņam ar saimnieka sievu Alisi bija kopīgs noslēpums. Ik vakaru, kad Sjeravistā visi bija devušies pie miera, viņa piecēlās un ielaida Balto Ilkni lielajā priekšnamā pārgulēt. Tā kā Baltais Ilknis nebija istabas suns, viņam nebija atļauts gulēt saimnieka mājā; tādēļ saimnieka sieva katru rītu pašā agrumā nokāpa lejā un izlaida viņu ārā, pirms citi ģimenes locekļi modās.
Vienā šādā naktī, kad visa māja gulēja ciešā miegā, Baltais Ilknis pamodās, bet palika klusu guļam. Tāpat klusēdams, viņš paostīja gaisu un saprata, ka mājā ienācis svešs dievs. Viņa ausis uztvēra svešā dieva kustības. Baltais Ilknis nesāka nikni riet. Tas nebija viņa dabā. Svešais dievs kustējās ļoti klusi, bet Baltais Ilknis kustējās vēl klusāk, jo viņam mugurā nebija drānas, kas beržas gar ķermeni. Viņš klusēdams sekoja svešajam. Meža dzīvē viņš bija sekojis ļoti tramīgam medījumam un zināja, cik lielu priekšrocību dod iespēja pārsteigt upuri negaidot.
Lielo kāpņu galā svešais dievs apstājās un klausījās, Baltais Ilknis sastinga, vēroja un nekustīgi gaidīja. Pa kāpnēm ceļš veda pie mīļotā saimnieka un mīļotā saimnieka dārgumiem. Baltais Ilknis saslēja spalvu, bet gai-
dīja. Svešais dievs uzlika kāju uz pakāpiena. Tad sāka kāpt augšup.
Šajā mirklī Baltais Ilknis metās uzbrukumā. Viņš nebrīdināja, nepieteica savu tuvošanos ar ņurdienu. Ķermenis uzlidoja gaisā kā raķete un lēcienā uzkrita svešajam dievam uz muguras. Ar priekšķepām Baltais Ilknis ieķērās svešiniekam plecos un tai pašā brīdī ietrieca ilkņus tam skaustā. Tā ieķēries viņš palika tik ilgi, kamēr ar savu svaru norāva svešo dievu atmuguriski pa kāpnēm lejā. Abi kopā viņi nogāzās uz grīdas. Baltais Ilknis veikli palēca sānis un, tiklīdz svešais lūkoja celties, no jauna uzklupa tam ar zobiem.
Sjeravistas iedzīvotāji uztrūkās no miega. Lejā bija tāds troksnis, it kā tur plēstos desmit velnu. Atskanēja revolvera šāvieni. Šausmās un sāpēs brēca cilvēks. Ņurdēja un rēca suns, tad brīkšķēja lūstošas mēbeles un šķindēja plīstošs stikls.
Taču gandrīz tikpat pēkšņi, kā sācies, troksnis apklusa. Cīņa nebija turpinājusies ilgāk par trim minūtēm. Pārbiedētie mājinieki drūzmējās kāpņu augšgalā. No lejas it kā no melna bezdibeņa augšup cēlās tāda kā guldzēšana, kā gaisa burbuļošana zem ūdens. Reizēm guldzoņa pārgāja šņākoņā, gandrīz kā sēcošos svilpienos. Arī tā drīz kļuva klusāka un izbeidzās pavisam. Pēdīgi tumsā bija sadzirdamas tikai smagas elsas, it kā tur kāds ar mokām cīnītos pēc gaisa.
Vīdons Skots piespieda pogu, kāpnes un lejas priekšnams pielija ar spožu gaismu. Tad_ viņš kopā ar tiesnesi Skotu, revolverus rokā turēdami, kāpa lejup. Taču piesardzība bija lieka. Baltais Ilknis savu darbu bija paveicis godam. Apgāztu un salauztu mēbeļu jūklī uz sāniem, seju ar roku aizsedzis, gulēja vīrietis. Vīdons Skots noliecās, atvilka roku nost un pagrieza gulētāja seju uz augšu. Pārkostā rīkle skaidri rādīja, kada nave svešais miris.
— Džims Hols, — sacīja tiesnesis Skots, un tēvs ar dēlu zīmīgi saskatījās.
Tad viņi pievērsās Baltajam Ilknim. Arī tas gulēja uz sāniem. Acis viņam bija ciet, bet plaksti mazliet pavērās, kad suns ar grūtībām gribēja paskatīties uz cilvēkiem, kas noliecās pār viņu. Arī aste mazliet pakulstījās, kad viņš veltīgi pūlējās to paluncināt. Vīdons Skots suni noglāstīja, un tas klusi ieņurdējās, apliecinādams, ka saimnieku pazinis. Taču ņurdiens bija pagalam vārgs un tūliņ izdzisa. Plaksti aizkrita ciet, viss ķermenis kļuva šļaugans un it kā saplaka.
— Cauri ir ar tevi, nabaga vecīt, — saimnieks nomurmināja.
— Nu, to mēs vēl redzēsim! — iesaucās tiesnesis Skots, steigdamies pie tālruņa.
— Godīgi sakot, iespēja ir viens pret tūkstoti, — paziņoja ķirurgs, kad pusotras stundas bija nonēmies ap Balto Ilkni.
Pa logiem spiedās iekšā rītausma un nomāca elektrības gaismu. Visi pieaugušie ģimenes locekļi sastāja apkārt ārstam, lai dzirdētu viņa spriedumu.
— Viena pakaļkāja lauzta, — ārsts turpināja, — lauztas arī trīs ribas, vismaz viena no tām iedūrusies plaušās. Suns zaudējis gandrīz visas asinis. Liekas, ir arī iekšēji ievainojumi. Šķiet, viņš sabradāts ar kājām. Kur tad vēl trīs lodes, kas viņam izskrējušas cauri! Viens pret tūkstoti ir pārāk optimistiski. Tur nav pat cerību par vienu pret desmit tūkstošiem.
— Jāizmanto pat visniecīgākā iespēja, kas varētu viņam līdzēt, — iesaucās tiesnesis Skots. — Vienalga, ko'tas maksā. Jāizdara rentgena uzņēmums un viss pārējais. Vidon, telegrafē tūliņ uz Sanfrancisko dakterim Nikolsam! Ta nav neuzticēšanas jums, dakter, lūdzu, saprotiet! Jāizmanto visas iespējas.
Ārsts iecietīgi pasmaidīja.
— Es saprotu, zināms. Suns ir pelnījis, lai viņa labā darītu visu. Jums viņš būs jākopj kā cilvēks, kā slims bērns. Un neaizmirstiet, ko jums sacīju par temperatūru! Pulksten desmitos pienākšu vēlreiz.
Baltais Ilknis tika rūpīgi kopts. Meitenes sašutumā noraidīja tiesneša Skota piedāvājumu ataicināt profesionālu slimnieku kopēju; viņas pašas uzņēmās šo pienākumu. Un Baltais Ilknis izcīnīja ārsta vienīgo pret desmit tūkstošiem doto iespēju.
Ārstam nevarēja kļūdīšanos ņemt ļaunā. Visu mūžu viņš bija ārstējis un operējis civilizācijas izlutinātus cilvēkus, kas dzīvoja drošā patvērā un bija cēlušies no daudzās paaudzēs izlutušiem senčiem. Salīdzinājumā ar Balto Ilkni tie bija trausli un nevarīgi un nespēja turēties pie dzīves ar zobiem un nagiem. Baltais Ilknis bija dzimis un uzaudzis Pirmatnībā, kur vārgie lēti aiziet bojā, kur nevienu nelutina drošs patvērums. Ne viņa tēvs, ne māte,
ne arī senākās senču paaudzes nebija pazinušas vārguma. Dzelzs organisms un Pirmatnības neizmērojamais dzīvības spēks bija Baltā Ilkņa mantotā tiesa, un ik cīpsliņa viņā, katra šķiedriņa, miesa un gars turējās pie dzīvības ar sīkstumu, kas piemīt visām būtnēm.
Piekalts pie vietas, nespēdams daudzajos pārsējos un ģipsī pat pakustēties, Baltais Ilknis vārga daudzas nedēļas. Garas stundas viņš nogulēja miegā un daudz sapņoja; nebeidzamā virknē viņam rādījās ainas no dzīves Ziemeļos. Visi pagātnes rēgi mācās virsū un neatstājās. Vēlreiz viņš pārdzīvoja bērnību midzenī ar Kiči, drebēdams aizrāpās līdz Pelēkā Bebra kājām, cenzdamies pierādīt savu padevību, joņoja, ko kājas nes, bēgdams no Liplipa un visas ņerkstošās kucēnu varzas.
Viņš atkal skrēja pa mūžīgo klusumu pakaļ medījumam garajos bada mēnešos; atkal no jauna bija vedējsifns, dzirdēja aiz muguras Mitsaha un Pelēkā Bebra pātagu švīkstoņu un saucienus «Rā! Rā!», kad kamanu taka kļuva šaura un suņu pajūgs sakļāvās kā vēdeklis. Vēlreiz viņš pārdzīvoja pie Skaistā Smita pavadīto laiku un izcīnīja visas suņu kaujas. Šādos brīžos viņš miegā ņurdēja un smilkstēja — un cilvēki, viņu uzlūkodami, sacīja, ka viņam droši vien rādoties ļauni sapņi.
Taču viens murgs viņu mocīja vairāk par visiem — dārdošais, zvanošais tramvajs, kas viņam šķita līdzīgs milzīgam, rēcošam lūsim. Viņam likās, ka ir paslēpies krūmos un uzglūn vāverei, gaidīdams, kad tā uzdrošināsies izskriet no koku aizsega. Bet tajā mirklī, kad viņš lēca, lai vāveri notvertu, tā pārvērtās par tramvaju, pretīgu un drausmīgu, kas, milzīgs kā kalns, gāzās viņam virsū, kauca, zvanīja un spļāva dzīvu uguni acīs. Tāpat notika, ja viņš sapnī vilināja no debesīm lejā vanagu. Tas krita no zilgmes viņam virsū kā akmens un tūliņ kļuva par neizbēgamo tramvaju. Citreiz viņš atkal šķita nokļuvis Skaistā Smita suņu aplokā. Ārpusē sāka pulcēties vīrieši, un viņš saprata, ka drīz gaidāma cīņa. Viņš skatījās uz durvīm, pa kurām teju, teju jānāk pretiniekam. Durvis atvērās, un iekšā iedrāzās baismīgais tramvajs. Tas atkārtojās tūkstošiem lāgu, un ikreiz viņš no jauna pārdzīvoja baismas.
Tad pienāca diena, kad Baltajam Ilknim noņēma pēdējo apsēju un pēdējo ieģipsējumu. Tā bija liela diena. Sapulcējās visas Sjeravistas saime. Saimnieks bužināja viņam
ausis, un viņš mīlīgi ņurdēja. Saimnieka sieva viņu nosauca par «Brīnišķīgo Vilku», ko visi uzņēma ar sajūsmu, un sievietes to vien skandināja — Brīnišķīgais Vilks.
Viņš lūkoja piecelties kājās, bet pēc dažiem mēģinājumiem bezspēcīgi atslīga atpakaļ. No ilgās gulēšanas muskuļi bija zaudējuši atsperību un palikuši bez spēka. Viņš mazliet apkaunējās sava nespēka dēļ, it kā juzdamies vainīgs, ka nespēj kalpot dieviem, kā pienākas. Tādēļ viņš varonīgi atkal centās tikt augšā un beidzot nostājās uz visām četrām, gan grīļodamies un šūpodamies kā niedre.
— Brīnišķīgais Vilks! — korī sauca sievietes.
Tiesnesis Skots uzmeta tām triumfējošu skatienu.
— No jūsu mutes skan patiesība, — viņš sacīja. — Es to jau sen tiku teicis. Neviens parasts suns nebūtu varējis izdarīt to, ko izdarīja viņš. Viņš ir vilks.
— Brīnišķīgs vilks, — piebalsoja tiesneša sieva.
— Jā, brīnišķīgs vilks, — tiesnesis piekrita, — un no šā brīža es viņu nekad citādi nesaukšu.
— Viņam no jauna būs jāmācās staigāt, — sacīja ķirurgs, — un vislabāk būs, ja viņš sāks tūliņ. Tas nebūs par ļaunu. Izvediet viņu ārā!
Un Baltais Ilknis izgāja ārā kā karalis, kuru garā svītā pavadīja visi Sjeravistas iedzīvotāji. Viņš bija vēl gaužām vārgs un, sasniedzis zālāju, nolikās brītiņu atpūsties.
Tad gājiens turpinājās, un pamazām Baltā Ilkņa muskuļos atgriezās spēks un asinis dzīslās sāka ritēt straujāk. Tā viņi sasniedza staļļus, un tur durvju priekšā gulēja Kollija, bet ap viņu saulē rotaļājās seši apaļi ku- cēntiņi.
Baltais Ilknis izbrīnījies uz tiem paskatījās.
Kollija draudīgi ieņurdējās, un viņš bijīgi atkāpās. Saimnieks ar kurpes purngalu palīdzēja vienam kucēnam piekumurot tuvāk klāt Baltajam Ilknim. Tas aizdomīgi sacēla spalvu, bet saimnieks mierināja, ka viss esot labi. Viena no sievietēm cieši apskāva Kolliju, kas greizsirdīgi vēroja notiekošo, ņurdēdama — neesot vis te nekā laba.
Kucēns pierāpoja pie Baltā Ilkņa. Tas saslēja ausis un ziņkārīgi paraudzījās uz sīkaliņu. Tad abi purni satikās — un Baltais Ilknis juta kucēna silto, mazo mēlīti pieskārāmies pie vaiga. Pats nesaprazdams, kādēļ, arī viņš izstiepa mēli un nolaizīja kucēnam purniņu.
Dievi šo notikumu apsveica ar gavilēm un plaukšķināja rokas. Baltais Ilknis pārsteigumā tos izbrīnījies uzlūkoja. Tad viņu atkal pārmāca nespēks, viņš apgūlās un izslietām ausīm un piešķiebtu galvu vēroja kucēnu. Kollijai par lielu nepatiku, arī pārējie kucēni pierāpoja klāt; viņš cienīgi pieļāva, ka tie rāpaļā un kumuro pār viņu. Sākumā dievu plaukšķināšana viņu mulsināja un lika atkal izjust seno neveiklumu un apjukumu. Bet, kucēnu draiskulībām turpinoties, tas pārgāja, un Baltais Ilknis pievērtām acīm palika guļam saulītē, līdz pamazām iesnaudās.