Ieturējuši brokastu un piesējuši pie nartām savu niecīgo ceļa mantību, abi vīri uzgrieza muguru piemīlīgajam ugunskuram un iegāja tumsā. Tūdaļ atkal sāka skanēt mežonīgi sērie kaucieni — cauri tumsai un aukstumam tie sasaucās un atsaucās cits citam. Sarunas pārtrūka. Dienas gaisma uzausa pulksten deviņos. Pusdienlaikā debesis dienvidu pamalē ieblāzmojās silti rožainas, iezīmējot robežu, kur zemeslodes izliekums bija novilcis barjeru starp pusdienlaika sauli un ziemeļu novadiem. Taču rožainais tvīkums drīz vien izbālēja. Palika vienīgi pelēcīga dienas gaisma, kas noturējās līdz pulksten trim, tad izdzisa arī tā, un pār vientulīgo, kluso zemi noslīga arktiskas nakts melnā katafalka sega.
Tumsai uznākot, kaucieni gan no labās, gan kreisās puses, gan aizmugurē atkal ieskanējās tuvāk — tik tuvu, ka ne vienreiz vien vilcējsuņi pēkšņās izbailēs sāka mežonīgi lēkāt un raustīties.
Pēc viena šāda panikas radīta jucekļa, kad abi vīri atkal bija iedabūjuši suņus streņģēs, Bills teica:
— Kaut jel viņi būtu uzdūrušies kādam citam medījumam un atstājušies no mumsl
— Viņi šausmīgi krīt uz nerviem, — Henrijs no visas sirds piekrita.
Vairāk viņi neko nerunāja, līdz kamēr tika ierīkota apmetne.
Henrijs patlaban noliecies meta ledus gabaliņus burbuļojošā pupu grāpītī, kad viņu iztraucēja sitiena blākšķis, Billa iebļāviens un spalgs, sirdīgs sāpju rēciens suņu barā. Atsliedamies stāvus, viņš vēl paguva pamanīt, ka pār sniega klaju aizšaujas neskaidra ēna un pazūd tumsa. Tad viņš ieraudzīja Billu stāvam starp suņiem pa pusei uzvarētāja, pa pusei zaudētāja pozā; vienā rokā tas turēja resnu vēzdu, bet otrā — aiz astes sažņaugtu saulē žavēta laša pusi.
— Pusi laša tomēr pakampa, — Bilļs_ paziņoja, — toties ar rungu es viņam iegāzu pamatīgi. Dzirdēji, kā kvieca?
— Kāds ta šis izskatījās? —- Henrijs apvaicājās.
— Nepaguvu saskatīt. Četras kājas, rīkle, kažoks — pēc paskata suns kas suns.
— Jādomā, kāds piejaucēts vilks.
— Lai kas viņš būtu, velns saspēris, bet piejaucēts katrā ziņā — nāk šurp taisni barojamā laikā un kampj pēc zivs.
Tovakar, kad viri pēc vakariņām sēdēja uz garenās kastes, sūkdami pīpes, mirgojošo acu loks saslēdzās vēl ciešāk.
— Kaut jel izcēluši aļņu baru vai kādu citu medījumu, tad viņi aizskrietu tam pakaļ un liktu mūs mierā, — Bills noteica.
Henrijs noņurdēja kaut ko ne visai laipnā tonī, un tad abi minūtes piecpadsmit sēdēja klusēdami, Henrijs raudzījās ugunī, bet Bills blenza acu lokā, kas mirguļoja tepat aiz ugunskura gaismas apļa.
— Kaut jel mēs patlaban iebrauktu Makgarija fortā, — viņš atkal atsāka.
— Izbeidz ķērkt savus «kaut jel»! — Henrijs sirdīgi uzbrēca. — Tev vēders samaitājies, tāpēc tu te ņaudi. Ieņem karoti sodas, tad tev noskaidrosies dūša un tu kļūsi jēdzīgāks ceļa biedrs.
Rītā Henriju pamodināja visnekrietnākie lamu vārdi, kas dedzīgi plūda pār Billa lūpām. Henrijs paslējās uz elkoņa un ieraudzīja, ka biedrs stāv suņu vidū līdzās no jauna sabikstītajam ugunskuram un, seju niknumā saviebis, neganti kulsta dūres pa gaisu.
— Ēi! — Henrijs uzsauca. — Kast' nu atkal?
— Frogs ir proml — skanēja atbilde.
— Nē taču.
— Kad es tev saku — jā!
Henrijs pielēca no guļvietas un metās pie suņiem. Viņš tos rūpīgi pārskaitīja un tad pievienojās ceļa biedram, nolādēdams visas mežonīgo ziemeļu varas, kas laupījušas tiem vēl vienu suni.
— Frogs bija stiprākais suns visā pajūgā, — Bills nobeidza savu vārdu birumu.
— Un stulbs tak viņš arī nebija, — Henrijs piemetināja.
Tada bija otrā bēru runa divu dienu laikā.
Brokastis viņi paēda, drūmi klusēdami, un nartās tika iejūgti četri atlikušie suņi. Diena pagāja tieši tāpat kā visas iepriekšējās. Cilvēki, ne vārda nerunādami, smagi
so]oja caur sala stindzināto pasauli. Klusumu traucēja vienīgi vajātāju kaucieni, jo vilki neatlaidīgi sekoja viņiem, neparādīdamies skatienam. Pēcpusdienā, kad iestājās nakts tumsa, kaucieni bija dzirdami arvien tuvāk, jo pēdu dzinēji, kā jau vilkiem parasts, pievirzījās ciešāk klāt; suņi satraucās, trūkājās un, panisku baiļu lēkmēs mētādamies, mudžināja iejūgu, vēl vairāk kaitinādami jau tā nomāktos cilvēkus.
— Tā, stulbeņi, nu jūs nekur nespruksiet, — Bills tovakar apmierināts noteica, atsliedamies pēc paveiktā darba.
Henrijs pameta vakariņu gatavošanu un pienāca paskatīties. Ceļa biedrs bija suņus ne tikai piesējis, bet pat izdarījis to pēc indiāņu paņēmiena — ar nūjām. Katram sunim ap kaklu bija apmesta siksnas cilpa, pie kuras piestiprināta pēdas četras piecas gara, resna nūja tik tuvu kaklam, ka suns ar zobiem siksnu nejaudāja aizķert. Nūjas otrais gals ar ādas siksnu bija cieši piesiets pie zemē iedzīta mieta. Suns nespēja pārgrauzt siksnu sev pie kakla. Nūja savukārt neļāva tam aizsniegt siksnu pie mietiņa.
Henrijs atzinīgi palocīja galvu.
— Tikai ar tādu paņēmienu varēs noturēt Vienausi, — viņš noteica. — Tas tev pārgrauzīs katru siksnu — gludi kā ar nazi un gandrīz tikpat ātri. Nu tie rītā visi būs tepat sveiki un veseli.
— Tā kā likts, — Bills apgalvoja. — Ja kaut viena suņa trūks, es rīt kafiju nedzeršu.
— Tie tur jo labi noģied, ka mums nav ar ko viņus noblietēt, — Henrijs piezīmēja, rīkodamies uz guļu, un norādīja uz zalgojošu loku, kas viņus ieslēdza. — Ja mēs varētu iebliezt barā pāris šāviņu, šiem uzreiz rastos bijība. Viņi tak ik nakti nāk tuvāk un tuvāk. Novērs acis no uguns un ieskaties labi cieši — re, turi Vai tu saredzi to vienu?
Kādu laiciņu abi vīrieši izklaidējās, vērodami, kā neskaidrās aprises kustas pie pašas ugunskura gaismas robežas. Ciešāk un ilgāk ieskatoties vietā, kur tumsā gailēja kāds acu pāris, pamazām varēja izšķirt dzīvnieka siluetu. Viņi pat varēja saskatīt, kā šie silueti pārvietojas.
Kāda skaņa suņu barā piesaistīja abu vīru uzmanību. Vienausis, izgrūzdams īsus, dedzīgus smilkstus, visā nūjas garumā rāvās pretī tumsai un reizi pa reizei uzklupa savai nūjai, trakā niknumā šķaidīdams to ar zobiem.
— Paskat, Bili, kas tur! — Henrijs čukstēja.
Pa ugunskura gaismas loku ar zaglīgām kustībām, virzīdamies sāniski, slīdēja kāds sunim līdzīgs dzīvnieks. Tā kustībās varēja jaust gan biklumu, gan nekaunību, tas piesardzīgi vēroja cilvēkus, taču galvenokārt visu uzmanību veltīja suņiem. Vienausis stiepās pienācējam pretī, cik vien atjāva nūjas garums, un aizrautīgi smilkstēja.
— Tas aptaurētais Vienausis tak nemaz nebaidās, — Bills klusu ieminējās.
— Tā ir vilcene, — Henrijs atčukstēja. — Nu ir skaidrs, kas noticis ar Fetiju un Frogu. Viņa kalpo baram par pievilinātāju. Viņa izmāna suni ārpusē, un tad viss bars metas tam virsū un rij nost.
Ugunskurā kaut kas nobrīkšķēja. Kāds apdegulis, ska}i sprēgādams, atvēlās sānis. Troksni padzirdis, svešais zvērs ar lēcienu pazuda tumsā.
— Henrij, man kaut kas nāk prātā, — Bills paziņoja.
— Kas tev nāk prātā?
— Man nāk prātā, ka šitā būs tā pati, ko es pamieloju ar rungu.
— Par to pat šaubu nav, — Henrijs atteica.
— Un vēl man gribas piebilst, — Bills turpināja, — ka •v} šitāda meža zvēra pazīšanās ar apmetnes ugunskuru ir v. aizdomīga un nedabiska.
^ — Sī te zina daudz vairāk, nekā jāzina kārtīgam vilkam, kas sevi cienī, — Henrijs piekrita. — Vilks, kas prot ierasties pie suņiem barošanas laikā, ir daudz ko pieredzējis.
— Vecajam Vilenam reiz bija suns, kas aizskrēja līdzi vilkiem, — Bills balsī prātoja. — Lai nu kurš, bet es to zinu labi. Es tak to nošāvu vilku bara vidū a]ņu ganībās pie Mazās Nūjas pārejas. Bet vecais Vilens raudāja kā mazs bērns. Teica, neesot savu sunīti redzējis trīs gadus. Visu laiku šis klaiņojis kopā ar vilkiem.
— Man domāt, Bili, tu esi trāpījis īstajā punktā. Sitā vilcene ir suns, tā ir daudzreiz ēdusi zivis no cilvēka rokas.
— Ja vien man radīsies izdevība, šitā vilcene, kas īstenībā ir suns, būs vairs tikai maitas gabals, — Bills paziņoja. — Mēs vairs nevaram atļauties zaudēt nevienu suni.
Bet tev atlikušas tikai trīs patronas, — Henrijs aizrādīja.
— Es nogaidīšu, kamēr Šāviens būs pavisam drošs, — skanēja atbilde.
No rīta Henrijs uzpūta pusdzisušo ugunskuru un pagatavoja brokastis sava ceļa biedra krācienu pavadījuma.
— Tu tik saldi gulēji, — Henrijs teica, modinādams Billu uz brokastīm, — ka es nevarēju saņemties tevi traucēt.
Bills samiegojies sāka ēst. Pamanījis, ka viņa krūzīte tukša, viņš sniedzās pēc kalijkannas. Taču tā atradās blakus Henrijam un nebija aizsniedzama.
— Paklau, Henrij, — Bills laipni izteica pārmetumu, — vai tu neesi ko aizmirsis?
Henrijs ārkārtīgi vērīgi palūkojās visapkārt un tad papurināja galvu. Bills pacilāja tukšo krūzīti.
— Kafiju tu nedabūsi, — Henrijs paziņoja.
— Vai tad visa jau cauri? — Bills izbijies noprasīja.
— Nu nē.
— Vai tu domā, ka tā kaitēs manai māgai?
— Nu nē.
Billa sejā iesitās karsts dusmu sārtums.
— Nu tad es varen nepacietīgi gribētu dzirdēt, lai tu rnan šito būšanu izskaidro, — viņš teica.
— Spenkers ir prom, — Henrijs atbildēja.
Bez steigas, kā jau cilvēks, kas savu nelaimi uzņem padevīgi, Bills pagrieza galvu un, tāpat sēdēdams, pārskaitīja suņus.
— Kā tas varēja notikt? — viņš apātiski apvaicājās.
Henrijs paraustīja plecus.
— Nezinu. Ja nu varbūt Vienausis pārgrauzis viņa siksnu. Pats viņš to izdarīt nevarēja, tas ir skaidrs.
— Nolādētais lops! — Bills runāja lēnām un savaldīgi, nekādi neizrādīdams trako niknumu, kas viņā virda. — Tā kā pats sev siksnu pārgrauzt nevar, šis ņem un pārgrauž siksnu Spenkeram.
— Lai nu kā, Spenkeram dzīves ciešanas tagad ir beigušās; jādomā, nu jau viņš ir sagremots un lēkā pa apkaimi divdesmit dažādu vilku vēderos, — tāda bija Henrija bēru runa trešajam zaudētajam sunim. — Iedzer nu kafiju, Bili!
Taču Bills papurināja galvu.
— Iedzer vien, — Henrijs vedinaja, paceldams kannu.
Bills pabīdīja savu krūzīti sānis.
— Lai lāsts pār manu galvu, ja es to darītu! Reiz esmu
teicis, ka nedzeršu kafiju, ja vēl kaut viens suns pazudīs, nu, tad arī nedzeršu.
— Trakoti laba kafija, — Henrijs viņu kārdināja.
Taču Bills palika nepielūdzams, ēda savas brokastis
sausas un ik kumosu noskaloja, nomurdēdams lāstu Vien- ausim par viņa pastrādāto nelietību.
— Šovakar es tos piesiešu tā, ka tie cits citu nevar aizsniegt, — Bills noteica, kad viņi devās ce|ā.
Viņi bija nobraukuši kādus simt jardus, kad Henrijs, soļodams priekšgalā, noliecās un pacēla priekšmetu, kam bija tizgrūdusies viņa sniegkurpe. Bija tumšs, saskatīt viņš nekā nevarēja, taču pazina to pēc taustes. Viņš pasvieda atradumu atpakaļ; atsities pret nartām, tas pārslīdēja tām pāri un nokrita uz Billa sniegkurpes.
— Varbūt tev uz priekšdienām vēl noderēs, — Henrijs sacīja.
Bills tikai novaidējās vien. Tas bija viss, kas atlicis no Spenkera, — nūja, ar kuru viņš bija ticis piesiets.
— Viņi to aprijuši pa tīro, — Bills konstatēja. — Nūja tik gluda kā stabule. Nograuzuši pat ādas siksnas no abiem galiem. Velnišķīgi izbadējušies, Henrij, un, kas zina, pirms mūsu ceļojums būs galā, viņi ķersies arī pie mums.
Henrijs nicīgi nosmējās.
— Vilki gan mani nav tvarstījuši, taču esmu piedzīvojis šo to vēl ļaunāku un tomēr ticis sveikā cauri. Lai tiktu galā ar tavu padevīgo kalpu, Bili, mans dēls, nu, tur nepietiek ar saujiņu uzbāzīgu vilku.
—_ Nezin vis, nezin vis, — Bills ļaunu vēstoši nomurmināja.
— Nu, kad iebrauksim Makgarija fortā, tad tu zināsi.
— Diez kādas lielās ticības man vis nav, — Bills palika pie sava.
— Tev ar veselību nav lāgā, tā visa nelaime, — Henrijs pamācoši noteica. — Tev vajag hinīna, vairāk nekā, un, tiklīdz mēs iebrauksim Makgarija fortā, es tev iebarošu zirga devu.
Bills norūcās, likdams saprast, ka nepiekrīt šādai diagnozei, un iegrima klusēšanā. Diena bija tāda pati kā visas iepriekšējās. Gaisma uzausa pulksten deviņos. Ap divpadsmitiem dienvidu apvārsni silti apmirdzēja neredzamā saule; tad sākās pēcpusdienas aukstais mijkrēslis, lai pēc trim stundām ieslīgtu tumšā naktī.
Tūlīt pēc tam, kad saule bija veltīgi izpūlējusies parādīties pie apvāršņa, Bills izvilka šauteni, kas bija aizbāzta aiz nartu sasienamām siksnām, un teica:
— Turies vien taisni uz priekšu, Henrij, es gribu iet un paskatīties, ko varēšu ieraudzīt.
— Labāk jau nu paliec pie nartām, — biedrs protestēja. — Tev atlikušas tikai trīs patronas, un vēl nemaz nav zināms, kas viss var gadīties.
— Kurš tad nu ķērc? — Bills uzvarētāja tonī apvaicājās.
Henrijs neko neatbildēja un gausi brida uz priekšu viens pats, kaut gan bieži pameta pa bažīgam skatienam atpakaļ uz pelēcīgo, vientuļo klajotni, kurā bija izzudis viņa biedrs. Pēc kādas stundas Bills viņu panāca, jo soļoja taisni, kamēr nartas bija spiestas līkumot.
— Vilki ir izklīduši uz visām pusēm pa plašu apkaimi, — viņš teica. — Viņi turas pie mums un reizē okšķerē arī pēc kāda medījuma. Redzi nu, viņi ir droši, ka mūs pievāks, tikai zina, ka mazlietiņ jāpagaida. Pa tām starpām viņi cenšas nepalaist garām neko ēdamu, kas gadās pa ķērienam.
— Tu gribi teikt — viņiem liekas, ka viņi mūs pievāks, — Henrijs zīmīgi aizrādīja.
Tomēr Bills to neņēma vērā.
— Es dažus redzēju. Pamatīgi izkāmējuši. Man domāt, tie jau nedēļām nav dabūjuši uz zoba neko citu kā vien Fetiju, Frogu un Spenkeru, bet viņu ir tik daudz, ka tur katram maz kas tika. Viņi ir šausmīgi kārni. Ribas — kā veļas beržamais dēlis, bet vēders pielipis pie mugurkaula. Tici man, viņi jau tuvu neprātam. Drīz vien tiem uznāks trakums, un tad tik turi acis vaļā.
Dažas minūtes vēlāk Henrijs, kurš tagad soļoja nartām nopakaļ, klusi, brīdinoši iesvilpās. Bills pagriezās, paskatījās, tad mierīgi apturēja suņus. Aizmugurē no takas līkuma, pa kuru viņi nupat bija izbraukuši, skaidri saredzams izrikšoja pinkains, slapstīgs radījums. Turēdams purnu pie takas, tas rikšoja īpatnējā, slīdošā, vieglā gaitā. Kad viņi apstājās, apstājās arī dzīvnieks, strauji pacēla galvu un vērīgi viņus aplūkoja; nāsis tam nemitīgi raustījās, it kā tvertu viņu smaržas un censtos tās izpētīt.
— Tā pati vilcene, — Bills čukstēja.
Suņi bija saguluši sniegā, viņš pagāja tiem garām un apstājās pie nartām blakus biedram. Kopīgi abi vēroja
neparasto dzīvnieku, kas dienām ilgi bija viņus vajājis un iznīcinājis pusi suņu aizjūga.
Pamatīgi nopētījis cilvēkus, dzīvnieks pagāja dažus solus uz priekšu. Tā tas atkārtojās vairākas reizes, līdz vilcene atradās vairs tikai nepilnu simt jardu atstatumā. Galvu paslējusi, tā pēdīgi palika stāvam līdzās egļu pudurim, skatījās un ošņāja, cenzdamās izdibināt vērojošos cilvēkus. Tās skatienā viedās ilgu pilnas skumjas, kā tas mēdz būt suņiem, bet šīm skumjām trūka suņa padevības. Tās bija skumjas, ko radījis bads, — negantas kā vilka ilkņi un tikpat nežēlīgas kā sals.
Zvērs bija daudz prāvāks, nekā vilki mēdz būt, pat novājējušā ķermeņa aprises liecināja, ka dzīvnieks pieder pie lielakajiem savā sugā.
— Plecu augstums gandrīz divarpus pēdu, — Henrijs aplēsa. — Un varu derēt, ka garumā daudz netrūkst no piecām pēdām.
— Dīvaina krāsa priekš vilka, — Bills kritiski norādīja. — Nav man vēl gadījies redzēt rūsganu vilku. Ši- tais jau manām acīm izskatās gandrīz vai kanēļa krāsā.
Protams, dzīvnieks nebija kanēļa krāsā. Viņa spalva bija visīstākais vilka kažoks. Pamatkrāsa bija pelēka, taču atsita tikko manāmu rūsganumu — mānīgu rūsganumu, kas parādījās un atkal izzuda, gluži kā nebijis: spalva bija pelēka, galīgi pelēka, bet ik pa brīdim tajā atvizmoja un nolāsmoja tik tikko jaušami iesārtas atēnas — ne tās varēja īsti uztvert, ne arī noteikt to nokrāsu.
— Jā, nudien izskatās kā liels pajūga suns, — Bills ieminējās. — Nemaz nebrīnītos, ja ieraudzītu to luncinām asti.
— EĪ tu, laika! — viņš uzsauca. — Nāc šurp, kā tevi tur sauc!
— Bet nebīstas no tevis itin nemaz! — Henrijs iesmējās.
Bills draudīgi pavēcinaja roku pret suni un skaļi iekliedzās, taču dzīvnieks pat nesatrūkās. Vienīga izmaiņa, ko varēja ievērot, bija aušīgāka piesardzība. Zvērs vel arvien novēroja viņus ar bada nežēlīgo skumju izteiksmi acīs. Viņi taču bija medījums, un zvērs bija izsalcis; ja vien uzdrīkstētos, tas labprāt nāktu un viņus apēstu.
— Paklausies, Henrij, — Bills ierunājas, neviļus pieklusinādams balsi līdz čukstam, jo pats vel nebija skaidrībā ar savām domām. — Mums atlikušas trīs patronas.
Taču šitais šāviens nu ir drošs kā bankā. Netrāpīt nav iespējams. Trīs mūsu suņi ir pagalam, un šitā būšana būtu jāizbeidz. Ko tu saki?
Henrijs piekrizdams pamāja ar galvu. Bills piesardzīgām kustībām izvilka aiz nartu siksnām aizbāzto šauteni. Viņš cēla to pie pleca, bet tā arī nepacēla. Jo tai pašā mirklī vilcene sāniski aizlēca no takas un pazuda egļu pudurī.
Abi vīri saskatījās. Henrijs gari un saprotoši nosvilpās.
— To gan man vajadzēja paredzēt, — Bills balsī pats uz sevi pukojās, bāzdams šauteni atpakaļ vietā. — Protama lieta, tāds vilks, kas māk ierasties pie suņiem barošanas laikā, zinās arī visu ko par šaujamrīkiem. Es tev saku, Henrij, šitais lops ir vainīgs visās mūsu neveiksmēs. Nebijis šīs vilcenes, mums ari šodien būtu seši suņi, nevis trīs. Un es tev saku, Henrij, es viņu dabūšu rokāl Viņa ir pārāk slīpēta, atklātā laukā tu viņu nenošausi. Bet es ierīkošu slēpni. Es viņu izsekošu biezoknī, tas ir tikpat droši, kā mans vārds ir Bills.
— Tikai neaizklīsti pārāk tālu, — biedrs brīdināja.
— Ja reiz viss tas bars klups tev virsū, tad trīs patronas tev nebūs vairāk vērts kā trīs bļāvieni ellē. Zvēri ir neganti izbadojušies, Bili, ja viņi gāzīsies tev virsū, tad pagalam tu būsi.
Tovakar viņi apmetni ierīkoja agri. Trīs suņi nejaudāja vilkt nartas ne tik ātri, ne tik ilgas stundas, kā to darīja seši, un bija skaidri redzams, ka tie ir pārmocījušies. Arī cilvēki agri aizgāja gulēt, kad Bills iepriekš suņus bija piesejis tā, lai tie nevarētu sasniegt un pārgrauzt cits cita siksnas.
Taču vilki kļuva arvien pārdrošāki un ne reizi vien iztraucēja cilvēkus no miega. Vilki pienāca tik tuvu, ka suņi aiz šausmām sāka trakot, tāpēc ik pa laiciņam vajadzēja no jauna uzkurt uguni, lai nekaunīgos marodierus noturētu drošākā atstatumā.
— Esmu dzirdējis jūrniekus stāstām, kā haizivis sekojot kuģiem, — Bills piezīmēja, rāpdamies atpakaļ segās, kad atkal reiz bija izlīdis piemest zarus ugunskuram.
— Nu, vilki ir sauszemes haizivis. Viņi savu amatu prot labāk nekā mēs abi, un ne jau pastaigas pēc viņi skrien mums pa pēdām. Viņi mūs pievāks. Viņi ir droši, Henrij, ka reiz pievāks mūs.
— Viņi jau tevi pa pusei ir pievākuši, ja tu tik daudz
par to runā, — Henrijs nikni atcirta. — Ja cilvēks baidas iekrist grāvī, tad var uzskatīt, ka viņš jau ir iekritis. Bet tu jau līdz pusei esi vilkiem rīklē, ja spriež pēc ta, kā tu uzvedies.
— Viņi ir pievākuši labākus vīrus nekā tu un es, — Bills atteica.
— Ak, nu beidz reiz ķērkti Vairs nav jaudas tevī klausīties.
Henrijs nikni pagriezās uz pretējiem sāniem, taču jutās pārsteigts, ka Bills neizgāž līdzīgu niknuma brāzmu. Tas nemaz neizskatījās pēc Billa, ko skarbi vārdi viegli aizkaitināja. Pirms aizmigšanas Henrijs vēl krietnu brīdi prātoja par to, un, kad plakstiņi jau lipa ciet un snauda viņu pārņēma, prātā vēl palika pēdējā doma: «Billam, bez šaubām, sāk šķobīties nervi. Rītā vajadzēs viņu uzmundrināt.»