Diena sākās labvēlīgi. Pa nakti nebija pazudis neviens suns, un viņi gandrīz vai jautrā prātā izgāja uz takas, dodamies iekšā klusumā, tumsā un salā. Bills šķita aizmirsis vakarnakts pareģojumus un pat atļāvās izmest asprātīgu piezīmi, kad suņi ap pusdienlaiku kādā takas iz- lokā apgāza nartas.
Juceklis jau nu bija pamatīgs. Nartas gulēja uz mutes, pie tam iespriedušās starp koka stumbru un lielu klints- bluķi, un suņus vajadzēja izjūgt, lai atmežģītu samudžināto iejūgu. Abi vīrieši bija noliekušies pār nartām, cenzdamies tās pacelt, kad Henrijs pamanīja Vienausi lavāmies sānis.
— Šurp! Ēi, Vienausi! — viņš uzkliedza, pieslējies stāvus un pavērsies sunim pakaļ.
Taču Vienausis metās skriešus pa sniegu_, vilkdams sev pakaļ iejūga streņģes. Un tur tālāk sniegā uz takas, pa kuru tie tikko bija braukuši, viņu gaidīja vilcene. Nonācis tās tuvumā, Vienausis pēkšņi kļuva piesardzīgs. Viņš palēnināja gaitu līdz sīkam, uzmanīgam solītim, līdz pēdīgi apstājās pavisam. Viņš raudzījās vilcenē gan uzmanīgi un neticīgi, tomēr alksmīgi. Viņa šķita tam
uzsmaidām, atņirgusi zobus drīzāk mīlīgi nekā draudīgi, kā rotaļādamās panācās pāris soļu pretī un apstājās. J Vienausis, vēl arvien piesardzīgs un uzmanīgs, virzījās tuvāk, aste un ausis tam bija saslietas, galva gaisā.
Viņš raudzīja ar vilcēni saošņāties, bet tā blēdīgā rota- ļībā kāpās atpakaļ. Cik viņš lūkoja tuvoties, tik vilcene atvirzījās tālāk. Soli pa solītim viņa vilināja to nostāk no drošā patvēruma cilvēku tuvumā. Vienu reizi, it kā kāds brīdinājuma vilnis būtu iešalcis suņa prātā, viņš pagrieza galvu un paskatījās atpakaļ uz apgāztajām nartām, uz pārējiem pajūga suņiem un abiem cilvēkiem, kas aicināja viņu atpakaļ.
Tomēr, lai arī kāda doma bija sākusi rosīties viņa galvā, to aizgainīja vilcene, kas, pienākusi klāt, uz mirklīti piedūra savu degunu viņējam un, kad Vienausis no jauna sāka viņu lenkt, turpināja viltīgi vairīgo atkāpšanos.
Pa to laiku Bills bija atcerējies šauteni. Taču tā bija iespīlēta zem apgāztajām nartām, un, kad pēdīgi viņš ar Henrija palīdzību bija vezumu pacēlis, Vienausis ar vilcēni jau atradās pārāk tuvu kopā un atstatums bija pārāk liels, lai riskētu šaut.
Par vēlu Vienausis atskārta savu kļūdu. Abi vīrieši, vēl nesaskatīdami tam iemesla, redzēja suni apcērtamies, lai joņotu atpakaļ pie viņiem. Tikai pēc tam viņi ieraudzīja, ka, nogriežot sunim atkāpšanos, taisnā leņķī pretī tā ceļam sniega klajumā izdrāžas kāds ducis kārnu, pelēku vilku. Tai pašā mirklī arī vilcenes rotaļīgā vilināšana izbeidzās. Ierēkdamās viņa metās Vienausim virsū. Suns ar pleca kustību pasvieda vilcēni nost, tad, redzēdams, ka taisnais ceļš nogriezts, mainīja virzienu, cerēdams sasniegt nartas ar līkumu. No meža ik brīdi bira ārā arvien jauni un jauni vilki un pievienojās vajātājiem. Vilcene turējās lēciena attālumā aiz Vicnauša un neatpalika ne par soli.
— Kur tu iesi? — Henrijs pēkšņi noprasīja, uzlikdams roku biedram uz pleca.
Bills nokratīja viņa roku.
— Es to nevaru izturēt, — viņš teica. — Ja vien spēšu ko darīt, tiem vairs nedabūt nevienu pašu no musu suņiem.
Ar šauteni rokā viņš iespraucas krumaja, kas stiepās gar takas malu. Viņa nolūks bija skaidri uzminams. Pieņemdams nartas par centru lokam, kādu meta Vienausis,
Bills bija nolēmis šķērsot ša apļa līniju vietā, līdz kurai vajātāji vēl nebija nonākuši. Ar ieroci rokā — pie tam gaišā dienas laikā — viņam varēja arī laimēties aizbiedēt vilkus un izglābt suni.
— Pielūko, Bili! — Henrijs nosauca pakaļ. — Esi uzmanīgs! Neriskē!
Henrijs apsēdās uz nartām un sāka vērot. Cits nekas viņam neatlika. Bills jau bija izzudis skatienam; tikai šad tad varēja pamanīt Vienausi, kas parādījās un pazuda starp krūmiem un izkaisītajiem egļu puduriem. Henrijs sprieda, ka tam nav nekādu cerību izglābties. Suns labi saprata stāvokļa bīstamību, taču viņš skrēja pa loka ārējo malu, kamēr vilku bars joņoja pa iekšējo — mazāko apli. Velti cerēt, ka Vienausis varētu tiktāl aizsteigties priekšā vajātājiem, lai spētu šķērsot viņu skrienamo apli un sasniegt nartas.
Abas trases strauji tuvojās vienam kopīgam punktam. Henrijs zināja: kaut kur tur sniegājā, vietā, ko viņa skatieniem slēpj koki un krūmu biežņas, sastapsies vilku bars, Vienausis un Bills. Tas notika pārāk drīz, daudz ātrāk, nekā viņš bija gaidījis. Viņš izdzirda šāvienu, tad vēl divus šāvienus aši vienu pēc otra un zināja, ka nu Bil- lam munīcija ir cauri. Tad viņš sadzirda skaļu kņadu — rēcienus un rējienus. Viņš atšķīra Vienauša griezīgos sāpju un šausmu kaucienus, saklausīja gaudas, kas liecināja, ka kāds vilks ir ievainots. Un tas bija viss. Rēcieni izbeidzās. Rējieni apklusa. Pār vientulīgo zemi atkal nolaidās klusums.
Viņš vēl ilgi sēdēja uz nartām. Nebija nekādas vajadzības iet un skatīties, kas noticis. Viņš to zināja tik labi, it kā tas būtu norisinājies viņa acu priekšā. Reiz viņš pietrūkās kājās un steigšus izrāva cirvi, kas bija aizbāzts aiz siksnām. Bet pēc brītiņa jau atkal apsēdās un iegrima drūmās domās, kamēr abi atlikušie suņi drebēdami spiedās viņam pie kājām.
Pēdīgi Henrijs ar gurdenām kustībām piecēlās, it kā viss elastīgums būtu izzudis no viņa ķermeņa, un sāka jūgt suņus pie nartām. Arī sev viņš pārmeta pār plecu virvi — cilvēka iejūgu — un vilka līdz ar suņiem. Tālu viņš neaizgāja. Tiklīdz sāka jausties krēslas tuvums, viņš steidza ierīkot apmetni, pie tam apgādādams krietnu krājumu zaru kurināšanai. Pabarojis suņus, viņš sagatavoja vakariņas un paēda pats, tad pie ugunskura sakārtoja guļvietu.
Taču viņam nebija lemts mierīgi taja atdusēties. Vel acis nebija aizvērušās, kad vilki jau sanāca tik tuvu, ka viņš vairs nejutās droši. Nu jau nevajadzēja nekādas iztēles spējas, lai tos saskatītu. Tie bija viņam visapkārt, šaurajā gaismas lokā ap ugunskuru, tā ka viņš tos skaidri saredzēja uguns atblāzmā, — tie gulēja garšļaukus, tupēja, lodāja uz vēdera vai gausi slāja šurp un_ turp. Tie pat atļāvās gulēt. Šur tur Henrijs redzēja kādu vilku, gluži kā suni saritinājušos sniegā un nododamies saldai snaudai, kas viņam pašam bija liegta.
Henrijs uzturēja uguni spožās liesmās, jo apzinājās, ka tā ir vienīgais šķērslis starp viņa miesu un vilku ba- dainajiem ilkņiem. Abi suņi stāvēja viņam cieši blakus katrs savā pusē un, aizsardzību meklēdami, spiedās pie kājām; tie kauca un smilkstēja, reizēm izmisīgi ierēkdamies, ja kāds vilks pielīda mazliet tuvāk nekā parasti. Tajos mirkļos, kad suņi ierēcās, viss vilku loks satraucās, vilki salēca kājās un neatlaidīgi tiecās uz priekšu — un ap Henriju trakoja vesels rēcienu un alkatainu rējienu koris. Pēc tam vilki lokā atkal sagula un šur tur kāds pat steidza atgūt pārtraukto noinidzi.
Taču visam lokam bija nemitīga tendence spiesties viņam arvien tuvāk. Gabaliņu pa gabaliņam, pa collai katru reizi, te viens vilks paspraucās uz priekšu, te otrs vilks palīda tuvāk, aplis savilkās arvien ciešāk, līdz zvēri jau atradās gandrīz lēciena attālumā. Tad Henrijs mēdza ķert degošas pagales no ugunskura un sviest tās vilku lokā. Vilki ikreiz steigšus parāvās atpakaļ, pavadīdami savu pārvietošanos ar nikniem rējieniem un baiļu rēcieniem, ja labi tēmēta pagale bija ķērusi un apsvilinājusi kādu pārdrošāku zvēru.
No rīta cilvēks bija pārguris un izmocījies, acis tam bija izpletušās aiz miega bada. Tumsā viņš izvārīja sev brokastis, un ap pulksten deviņiem, kad, gaismai uzaustot, vilku bars attālinājās, viņš ķērās pie darba, ko bija izplānojis garajās nakts stundās. Sacirtis jaunas eglītes, viņš tās krusteniski piesēja augstu pie augošu koku stumbriem, tā izveidodams katafalka pamatni. Izmantodams nartu pārsienamo siksnu par ceļamo trosi, viņš ar suņu palīdzību uzvilka šķirstu uz šī katafalka.
— Viņi pievāca Billu, varbūt viņi pievāks arī mani, bet jūs, jauno cilvēk, viņi nedabūs nekad, — viņš uzrunāja mirušo tā egļu galotņu kapenē.
Tad Henrijs devās ceļā, un nartas, kļuvušas vieglas, svaidījās pa taku, kamēr suņi labprāt traucās uz priekšu, zinādami, tāpat kā cilvēks, ka drošībā būs tikai tad, kad sasniegs Makgarija fortu. Vilki tagad sekoja viņiem gluži atklāti, mierīga riksī tecēdami nopakaļus vai virzīdamies gar abam malām; sarkanās mēles karājās, un pie katra elpas vilciena iekritušajos_ sānos izspīlējās ribas. Vilki bija ārkārtīgi izkāmējuši — pār skeletiem pārstiepti ādas maisi ar muskuļu virvēm pa virsu —, tik vāji, ka Henrijs klusībā brīnījās, kā gan viņi vēl vispār turas uz kājām un nenogažas sniega.
Viņš neuzdrošinājās ceļot līdz pašai tumsai. Pusdienlaikā saule ne tikai silti iesārtināja dienvidu pamali, bet pat pabāza bāli zeltainu augšējo maliņu pāri apvāršņa līnijai. Henrijs to uzskatīja par labu zīmi. Dienas stiepjas garumā. Saule atgriežas. Taču, tikko tās priecējošā spozme bija izzudusi, viņš tūdaļ sāka ierīkot apmetni. Vēl bija atlikušas dažas stundas pelēcīgas dienas gaismas un blāva mijkrēšļa, un viņš tās izmantoja, sacirzdams milzīgus blāķus kurināmā.
Līdz ar nakti ieradās šausmas. Badainie vilki bija kļuvuši vēl pārdrošāki, un bez tam Henriju māca neizgulētais miegs. Pret savu gribu viņš tomēr snauduļoja, tupēdams pie ugunskura, ietinies segās un cirvi iespiedis starp ceļiem, kamēr abi suņi katrs no savas puses cieši glaudās viņam klāt. Reiz, uztrūcies no snaudas, viņš sev priekša, pēdu desmit attālu, ieraudzīja lielu, pelēku vilku — tas bija viens no lielākajiem barā. Tai brīdī, kad Henrijs pacēla acis, zvērs tīšuprāt izstaipījās, gluži kā laiskojošs suns, visā rīklē nožāvājās viņam tieši sejā un noraudzījās viņā ar īpašnieka skatienu — kā uz kārotu maltīti, ko drīz varēs notiesāt.
Sī pārliecība bija jaušama visā barā. Henrijs varēja saskaitīt kādus divdesmit vilkus, kas badainām acīm blenza viņā vai mierīgi atdusējās sniegā. Tie viņam atgādināja bērnus, kas sapulcējušies pie klāta galda un tikai gaida atvēli ķerties pie mielasta. Un viņš bija tas cienasts, ar ko tiem mieloties. Viņš tikai prātoja, kā gan maltīte sāksies un kad tas notiks.
Kraudams zarus ugunskurā, viņš ievēroja, ka pret savu ķermeni izturas ar cieņu., kādu nebija izjutis nekad agrāk.
Viņš novēroja, kā kustas muskuļi, un ieinteresēts pētīja pirkstu sarežģīto mehānismu. Ugunskura gaismā viņš atkal un atkal lēnam salieca un atlieca pirkstus gan pa vienam, gan visus reizē, te plati izpleta tos, te izdarīja ašus tvērienus. Viņš aplūkoja nagu veidojumu, aptaustīja pirkstu galus, pabakstīdams tos gan stiprāk, gan vieglāk, lai izbaudītu nervu sistēmas darbību. Tā viņu sajūsmināja, un viņš pēkšņi iemīlēja pats savu smalki veidoto ķermeni, kas darbojās tik skaisti, saskaņoti un nekļūdīgi. Tad Henrijs pameta^ izbaiļu pilnu skatienu uz vilku apli, kas nogaidot blīvejas viņam apkārt, un pēkšņi kā sitiens viņu ķēra apziņa, ka šis brīnumainais ķermenis, šī dzīvā miesa nav nekas vairāk kā gaļa, plēsīgu zvēru medījums, ko viņi badainiem ilkņiem saraustīs gabalos un saplosīs pa šķiedriņai, lai remdinātu izsalkumu, tāpat kā viņš ne reizi vien bija remdinājis izsalkumu ar alni un trusi. '
Henrijs uztrūkās no murgainā snaudiena un ieraudzīja sev priekšā ieruzgo vilcēni. Tā sēdēja sniega pēdas piecas sešas atstatu un skumīgi noraudzījās viņā. Pie kājām viņam iesmilkstēdamies rēca abi suņi, taču vilcene par tiem nelikās ne zinis. Tā skatījās vienīgi cilvēkā, un kādu brīdi viņš atbildēja šim skatienam. Vilcenes uzvedībā nebija nekā draudīga. Zvērs tikai raudzījās lielās skumjās, bet cilvēks saprata, ka tās ir liela bada skumjas. Viņš taču ir barība, un, skatīdamās viņā, vilcene jau izbaudīja ēšanas prieku. Mute tai pavērās, siekalas sāka pilēt sniegā, un patīkamā priekšsajūtā vilcene aplaizījās.
Baiļu lēkme sapurināja Henriju. Viņš steigšus sniedzās pēc degošas pagales, ar ko sviest zvēram. Bet pastieptās rokas pirksti vēl nebija satvēruši metamo, kad vilcene jau bija atlēkusi drošā atstatumā, acīm redzot, pieradusi, ka tai pastāvīgi ar kaut ko sviež. Atlēkdama vilcene ierēcās un atņirdza baltos ilkņus līdz pat smaganām; no skumjām tās skatienā vairs nebija ne vēsts — to vietā lāktīja tik ļauna asinskāre, ka cilvēks nodrebēja. Henrijs paraudzījās uz roku, kas turēja deguli, un ievēroja savus pirkstus — cik izmanīgi tie aptvēruši zaru, pielāgodamies katram mizas grubulim, gan pacēlušies, gan nolaidušies, apņemot nelīdzeno virsmu, bet mazais pirkstiņš, kas atradās pārāk tuvu gruzduma kvēlei, automātiski bija paliecies sānis un, vairīdamies no svelmes, atradis balstu vēsākā vietā; tai pašā mirklī Henrija acu priekšā atainojās vīzija, kā šos jutīgos, izveicīgos pirkstus grauž un plosa
vilcenes baltie zobi. Nekad vēl viņš nebija tā mīlējis savu ķermeni kā patlaban, kad šis viņa valdījums tika apdraudēts.
Augu nakti Henrijs ar degošām pagalēm atkāvās pret izsalkušo vilku baru. Reizēm viņš neviļus aizsnaudās, un tad viņu uzmodināja suņu smilksti un kaucieni. Pienāca rīts, bet pirmo reizi dienas gaisma neizklīdināja vilkus. Cilvēks veltīgi izgaidījās, ka tie ies projām. Tie palika sapulcējušies aplī ap cilvēku un viņa ugunskuru, savā īpašnieku apziņā izturēdamies tik nekaunīgi, ka rīta gaismas pamodinātā drosme viņam atkal sašķobījās.
Henrijs tomēr izmisīgi pamēģināja doties ceļā. Taču, tiklīdz viņš atstāja ugunskura patvērumu, pārdrošākais vilks lēca uz viņu, tomēr neaizsniedza. Henrijs paglābās, palēkdamies atpakaļ, un vilka žokļi noklakstēja dažas collas no viņa gurna. Visi pārējie vilki bija kājās, barā spiezdamies viņam apkārt, un tikai pa labi un pa kreisi mētātu deguļu birums aiztrenca tos pienācīgā atstatumā.
Pat dienas laikā Henrijs vairs neuzdrošinājās pamest ugunskuru, lai sacirstu jaunu kurināmo. Pēdas divdesmit nostāk slējās milzīga nokaltusi egle. Pusi dienas viņš pavadīja, pakāpeniski pārceldams ugunskuru līdz šai eglei, ik mirkli turēdams gatavībā kādu pusduci degošu zaru saišķu, ar ko mest ienaidniekiem. Pēdīgi nokļuvis pie egles, viņš vērīgi aplūkoja apkārtējos brikšņus, lai gāztu koku tādā virzienā, kur tas krizdams salauztu visvairāk zaru.
Nakts bija iepriekšējās atkārtojums, tikai ar to starpību, ka miegs nu jau bija kļuvis nepārvarams. Pat suņu rēcieni viņu vairs neuztrauca. Turklāt tie tagad rēca nepārtraukti, un viņa apdullinātās, bezmiega notrulinātās smadzenes vairs neizšķīra balsu skaļumu un intonāciju. Viņš uztrūkās no miega ar pēkšņu rāvienu. Vilcene stāvēja pavisam klāt. Pilnīgi neapzinīgi viņš, pirkstus_ neatlaidis, iegrūda degošu zaru tieši vilcenes atvērtajā, rēcošajā rīklē. Aiz sāpēm iekaukdamies, zvērs atsprāga atpakaļ, bet Henrijs, ar gandarījumu ieelpodams gruzdošas spalvas un miesas smaku, vēroja, kā vilcene pēdas divdesmit attālu purina galvu un nikni ņurd.
Šoreiz, pirms laidās miegā, viņš piesēja aizdedzinātu priedes zaru sev pie labās rokas. Tikko acis bija aizvērušās, liesma jau apsvilināja ādu un pamodināja viņu. So paņēmienu viņš izmantoja vairākas stundas. Šādi
pamodināts, viņš ikreiz aizgainīja vilkus ar degošu zaru krusu, piesvieda ugunij kurināmo un piesēja jaunu priedes zaru sev pie rokas. Viss veicās labi līdz tam brīdim, kad reiz priedes zars bija piesiets pārāk vajīgi. Tiklīdz viņš aizdarīja acis, zars atraisījās un nokrita.
Henrijs sapņoja. Viņam šķita, ka atrodas Makgarija forta. Tur ir silti un omulīgi un viņš ar faktorijas vadī- laju spele kribidžu. Bez tam viņam sapnī likās, ka vilki apsēduši faktoriju. Tie gaudo pie pašiem vārtiem, un brīžam viņš ar vadītāju pārtrauc partiju, lai paklausītos un pasmietos par vilku veltajām pūlēm tikt iekšā. Un tad — tik dīvains sapnis — atskan brīkšķis. Durvis atsprāgst vaļa. Viņš redz vilkus bariem gāžamies iekšā faktorijas lielaja koptelpā. Tie lec tieši virsū viņam un vadītājam. Pec tam kad durvis atsprāgušas, zvēru gaudas kļūst šaušalīgi ska|as. Šīs gaudas nedod viņam mieru. Sapnis izvērtas par kaut ko citu — Henrijs nespēja apjēgt, par ko īsti, bet visam cauri viņu vajāja nemitīgās gaudas.
Tad viņš pamodās un atskārta, ka gaudas ir īstenība. Visapkārt rēca un rēja. Vilki brāzās viņam virsū. Tie bija visur — ap viņu un virs viņa. Kāda zvēra zobi jau bija sagrābuši augšdelmu. Instinktīvi, neko nedomādams, Henrijs lēca tieši ugunī un jau lēcienā juta asu zobu cirtienu pāršķejam kājas lielu. Tad sākās uguns kauja. Biezie dūraiņi kādu laiciņu pasargāja rokas, un viņš riekšavām šķieda pa gaisu sarkankvēlās ogles uz visām pusēm, tā ka apmetnes ugunskurs izskatījās pēc īsta vulkāna.
Taču ilgi tā turpināties nevarēja. Seju jau klāja apdeguma tulznas, uzacis un skropstas bija pilnīgi nosvilušas, un kājas vairs nejaudāja ciest karstumu. Turēdams katra rokā pa liesmojošam zaram, viņš izlēca no ugunskura. Vilki bija aizgainīti patālāk. Visās malās, kur bija nobirušas kvēlošās ogles, čūkstēja sniegs, un ik brīdi kads vilks mukdams mežonīgi palēcās, ar rēcienu un smilkstu ziņodams, ka uzkāpis uz šādas gailošas ogles.
Aizsviedis abus degošos zarus uz tuvākajiem ienaidniekiem, cilvēks nometa sniegā kūpošos dūraiņus un mīņājās pa kupenu, lai atvēsinātu kājas. Abu suņu vairs nebija, un Henrijs labi zināja, ka tie tikuši celti galdā kārtējai maltītei tajā ieilgušajā mielastā, kurš pirms vairākām dienām sākās ar Fetiju un kura pēdēja maltīte nākamajās dienās, jādomā, būs viņš pats.
— Mani jūs vēl neesat dabūjuši! — Henrijs iebrēcas,
neganti vicinādams dūri pret izsalkušajiem plēsoņām, bet viņa balss skaņa tikai satracināja visu vilku apli, visapkārt ieskanējās'rēcieni, un vilcene slīdošā gaitā pa sniegu pielavījās viņam pavisam klāt, vērodama viņu ar bada skumjām acīs.
Henrijs ķērās pie darba, jo viņam bija iešāvusies prātā jauna ideja. Viņš sakūra ugunskurus visapkārt plašā lokā. Pats viņš apsēdās apļa iekšpusē, pasviedis sev apakšā guļamvietas piederumus, lai pasargātos no kūstošā sniega. Tiklīdz cilvēks bija nozudis aiz liesmu aizsega, viss bars ziņkārīgi pienāca pie pašiem ugunskuriem paraudzīties, kur tad viņš palicis. Līdz šim tiem bija trūcis iespējas tuvāk iepazīties ar uguni, bet tagad tie satupās ap to cieša loka, gluži kā suņi blisinādami acis, žāvādamies un staipīdami kārnos ķermeņus neierastajā siltumā. Tad vilcene apsēdās, pacēla purnu pret zvaigznēm un sāka gaudot. Cits pēc cita vilki tai pievienojās, līdz viss bars tupēja, purnus pret debesīm paslējuši, un gaudodami vilka savu bada dziesmu.
Uzausa rīts, pēc tam iestājās diena. Ugunskuri bija no- plakuši. Kurināmā vairs nebija, vajadzēja gādāt jaunu. Cilvēks mēģināja iziet ārpus sava liesmu aploka, taču vilki tūdaļ gūzmā gāzās viņam pretī. No degošo zaru sviedieniem tie gan palēcās sānis, bet atpakaļ vairs nelēca. Veltīgi Henrijs pūlējās padzīt zvērus tālāk. Kad viņš pēdīgi padevās un streipuļodams atgriezās apļa iekšpusē, kāds vilks lēca viņam pakaļ, taču neveiksmīgi, un nokrita ar visām četrām ķepām tieši oglēs. Zvērs šausmās iekaucās, reizē dusmās ierēkdamies, un trausās atpakaļ, lai atdzesinātu ķepas sniegā.
Cilvēks sakucis čurnēja uz savām segām. Sagumušais ķermenis, gurdi noslīgušie pleci un uz ceļiem noguldīta galva — viss liecināja, ka viņš cīņu uzdevis. Sad tad viņš pacēla galvu, lai paskatītos, kā izdziest uguns. Liesmu un sarkano ogļu aplis bija sadalījies atsevišķās strēmelēs, kuru starpā rēgojās tukši laukumi. Šie atvērumi pletās platumā, ugunskuru strēmeles raucās mazākas.
— Nu jūs varat nākt un mani pievākt, kad vien tīk, — viņš nomurmināja. — Man vienalga, es gulēšu.
Reiz pamodies, Henrijs ieraudzīja apļa spraugā tieši sev pretī vilcēni, kas viņu cieši vēroja.
Pēc brītiņa viņš atkal pavēra acis — pašam gan šķita, ka pagājušas jau ilgas stundas. Bija notikusi kāda
dīvaina pārmaiņa — tik neizprotama pārmaiņa, ka viņš aiz izbrīna pamodās pilnīgi. Kaut kas bija noticis. No sākuma viņš neapjēdza, kas īsti. Tad viņš saprata. Vilki bija projām. Palicis tikai nobradāts sniegs, kas rādīja, cik tuvu tie viņam pienākuši. Miegs atkal vāliem vēlās virsū un no jauna pievārēja viņu, galva jau slīga uz ceļiem, bet tad viņš pēkšņi saslējās.
Bija dzirdami cilvēku saucieni, nartu čirkstoņa, iejūga siksnu čīkstēšana un vilcējsuņu nepacietīgie smilksti. Čet- rējas nartas, uzbraukušas no upes gultnes, tuvojās apmetnei starp kokiem. Pusducis vīru sastājās ap cilvēku, kas čurnēja dziestošās uguns aplī. Tie viņu purināja un dunkāja, cenzdamies dabūt pie atmaņas. Henrijs blenza cilvēkos kā piedzēries un murmulēja stieptā, miegainā valodā:
— Rudā vilcene … Nāca pie suņiem barošanas laikā … Papriekš ēda suņu barību … Tad viņa apēda suņus … Un pēc tam viņa apēda Billu …
— Kur ir lords Alfrēds? — kāds no vīriem iebļāva Henrijam ausī, bez žēlastības sapurinādams viņu.
Henrijs lēnām pakratīja galvu.
— Nē, viņu tā neapēda … Viņš ir uzvilkts koka galotnē iepriekšējā apmetnē.
— Miris? — vīrietis izsaucās.
— Pie tam vēl guldīts zārkā, — Henrijs atbildēja. Viņš īgni izrāva plecu no taujātāja tvēriena. — Paklau, liec mani mierā … Esmu bezjēdzīgi pārmocījies… Ar labu nakti visapkārt…
Acu plaksti viņam notrīsēja un aizkrita. Zods noslīga uz krūtīm. Tikko pārējie bija viņu ērtāk atguldījuši uz segām, aukstajā gaisā izskanēja skaļi krācieni.
Bet bija dzirdama arī vēl cita skaņa. Tālu tālumā tik tikko saklausāma skanēja vilku bara bada dziesma — tie dzina pēdas kādam citam medījumam, jo cilvēku pievākt tiem nebija laimējies.