Vilcene bija pirmā saklausījusi cilvēku balsis un pajūga suņu ķiukstēšanu; un vilcene arī pirmā aizlēkšoja no cilvēka, kas bija iesprostots savā dziestošajā liesmu aplī. Bars vēl negribēja atlaisties no sadzītā un ielenktā medījuma, zvēri, dažus mirkļus vilcinājās, cenzdamies noskaidrot svešās skaņas, bet tad arī viņi aizlēkšoja pa sliedi, ko bija ieminusi vilcene.
Bara priekšgalā skrēja liels, pelēks vilks — viens no tā vadoņiem. Viņš arī novirzīja visu baru pa vilcenes pēdām. Viņš brīdinoši uzņerkstēja jaunākajiem bara locekļiem vai pat iekampa tiem ar zobiem, ja tie pārgalvīgi lūkoja paskriet viņam garām. Un viņš arī bija tas, kas pasteidzināja soli, ieraudzījis vilcēni nu jau lēnām rikšojam pār sniega klajotni.
Vilcene sāka tecēt viņam līdzās, it kā tā būtu viņai paredzētā vieta, un nu rikšoja kopā ar baru. Uz vilcēni viņš nerūca, ne arī rādīja zobus, ja tai šad tad gadījas aizlēkšot priekšā. Gluži otrādi, viņš šķita ļoti labvēlīgi noskaņots — pat labvēlīgāk, nekā vilcenei tas bija pa pra- tam, jo vadonis arvien tiecās turēties tai cieši līdzās, bet, ja viņš pievirzījās pārāk tuvu, vilcene savukārt rūca un atņirdza zobus. Gadījās, ka viņa pat neatteicās sāpīgi iekampt tam plecā. Arī šādās reizēs viņš neizrādīja dusmas. Viņš tikai pašāvās sānis un dažas reizes lempīgi palēcās uz priekšu, uzvezdamies gluži kā kautrīgs lauku puisis.
Vadonim šīs bija vienīgās raizes viņa vadonības postenī, bet vilcenei bija pavisam citas nepatikšanas. Pie otriem sāniem viņai skrēja vecs, novājējis vilks, kura nosirmojusī āda rādīja daudzos cīniņos iegūtas rētas un skrambas. Tas arvien turējās viņai labajā pusē. Nelaime tā, ka vecajam vilkam bija tikai viena acs — kreisā. Arī šis pielūdzējs neatlaidīgi centās spiesties vilcenei klātāk, allaž pagriezdamies tā, ka rētainais purns atdūrās te pret vilcenes sānu, te plecu vai kaklu. Gluži tāpat kā uzmācīgo vadoni kreisajā pusē, arī sirmā vilka tuvināšanās mēģinājumus viņa atvairīja ar zobiem, bet, ja abi pavadoņi bāzās virsū vienlaikus, vilcenei klājās grūti — ar ašiem žokļu cirtieniem uz vienu un otru pusi vajadzēja atgainīt abus pielūdzējus reizē, tai pašā laikā neatpaliekot no bara un vērojot ceļu priekšā un sev zem kājām. Šādos brīžos abi neatlaidīgie mīlētāji, zobus atņirguši, viņai pār muguru draudīgi ņurdēja viens uz otru. Tie labprāt būtu izkāvušies, bet patlaban arī viņu iekāre un greizsirdība bija spiestas atkāpties spēcīgāku izjūtu priekšā, jo visu baru nežēlīgi mocīja bads.
Pēc katra noraidījuma, kad vecais vilks atrāvās sānis no sava ilgu objekta asajiem zobiem, viņš ar plecu uzgrūdās jaunam trīsgadniekam, kas skrēja viņa aklajā — labējā pusē. Jaunais vilks bija sasniedzis spēku pilnbriedu, un, tā kā bara vilki visi bija vārgi un izkāmējuši, viņa spars un mundrums jo īpaši dūrās acīs. Tomēr viņš arvien skrēja tā, ka galva neizvirzījās tālāk par vecā vien- ača plecu. Tiklīdz viņš uzdrošinājās izskriet pilnīgi līdzās vecajam vilkam (tas gan notika reti), rēciens un kampiens viņu tūdaļ aiztrieca atpakaļ, pleca līmenī. Tomēr dažreiz viņš izgudrēm palēnināja gaitu, no aizmugures lūkodams iespraukties starp veco vadoni un vilcēni, šāds manevrs arvien atdūrās pret divkāršu, pat trīskāršu pretestību. Tiklīdz vilcene nepatikā ierēcās, vecais vadonis klupa trīsgadniekam virsū. Reizēm vilcene tam piepalīdzēja. Un reizēm arī jaunais vadonis no kreisās puses savukārt metās talkā.
Šādos brīžos, kad jaunajam vilkam pretī vērās trejas negantas, zobainas rīkles, viņš tūdaļ apstājās, aptupās un, stīvi izstiepis priekškājas, krēpes sabozis, draudīgi rēca. šāda saķeršanās skrejošā bara priekšgalā arvien izraisīja sajukumu arī pakaļējās rindās. Tūlīt aiz jaunā vilka skrejošie uzgrūdās tam virsū un izteica savu neapmierinātību, kozdami tam pakaļkājās un sānos. Tā viņš pats gādāja sev nepatikšanas, jo bads allaž velk līdzi niknu omu. Taču ar jaunības neaprobežoto pašpaļāvību viņš nerimās ik pēc brītiņa atkārtot savu manevru, kaut gan nekad neguva neko citu kā vien sakāvi.
Ja vien būtu gadījies kāds medījums, mīlestība un cīniņi tūdaļ izvērstos pilnā sparā un bars būtu izklīdis. Taču visi vilki bija izmisīgi nožēlojamā stāvoklī. Tie bija
izkritušies aiz ilgstošas badošanās. Bars virzījās uz priekšu lēnāk nekā parasti. Pakaļgalā klibodami vilkās visvārgākie — paši jaunākie un paši vecākie. Priekšgalā skrēja spēcīgākie. Taču visi vairāk līdzinājās skeletiem nekā kārtīgiem vilkiem. Tomēr, par spīti visam, — ja neskaita tos, kas kliboja, — dzīvnieku kustībās nemanīja ne piepūli, ne gurdumu. To stiegrainie muskuļi šķita neizsīkstošas enerģijas avots. Katrs muskulis savilkās kā tērauda atspere, tūdaļ sekoja otra tēraudatsperīga kustība, tad nākamā un atkal nākamā — un tā bez gala.
Daudz jūdžu vilki todien noskrēja. Tie skrēja arī augu nakti. Sākās nākamā diena, bet vilki vēl arvien skrēja. Tie virzījās pār salā sastingušu, nedzīvu zemi. Nekur nesakustējās itin nekas dzīvs. Vienīgi vilki nemitīgā kustībā traucās cauri šim nebeidzamajam nekustīgumam. Vienīgi viņi bija dzīvi un meklēja citus dzīvos, lai tos aprītu un varētu turpināt dzīvot.
Vilki pārskrēja pār dažu labu zemu kalnāju grēdu un šķērsoja daudzas nelielas upītes kādā zemienes novadā, līdz pēdīgi viņu meklējumi tika atalgoti. Viņi uzdūrās aļņiem. Pirmo viņi sastapa lielu aļņu tēviņu. Te bija gaļa un dzīvība, un šo medījumu nesargāja nekādi neizprotami ugunskuri, ne arī lidojošas liesmu šautras. Šķeltie nagi un žuburotās ragu lāpstas vilkiem bija labi pazīstamas, un viņi palaida vējā visu savu ierasto pacietību un piesardzību. Cīniņš bija īss un nežēlīgs. Lielo aļņu tēviņu apstāja no visām pusēm. Ar izveicīgiem milzīgo nagu spērieniem alnis šķērda vilkiem vēderus un skaldīja galvaskausus. Ar lielo ragu triecieniem viņš tos šķaidīja un lauza tiem kaulus. Cīņas karstumā viņš vēlās vilkiem virsū, ar savu smago ķermeni iespiezdams tos sniegā. Taču aļņa liktenis jau bija izšķirts, un pēdīgi viņš nogāzās gar zemi, kad vilcene mežonīgi plosīja viņam rīkli, bet citu vilku zobi urbās viņa ķermenī visās malu malās; tie sāka viņu rīt vēl dzīvu, pirms pēdējās cīņas konvulsijas bija norimušas un pēdējā pretestība izsīkusi.
Barības nu bija bagātīgi. Aļņu tēviņš svēra pāri par astoņsimt mārciņām — iznāca pilnīgas divdesmit mārciņas gaļas katram no vairāk nekā četrdesmit bara vilkiem. Taču vilki, kas apbrīnojami ilgi spēj badoties, arī ēst jaudā apbrīnojami daudz, un drīz vien tikai daži izkaisīti kauli bija atlikuši no krāšņā dzīvnieka, kādu bars bija sastapis pirms nedaudzām stundām.
Nu vilki ilgi atpūtās un daudz gulēja. Tā kā vēderi bija pilni, starp jaunajiem tēviņiem sākās nesaticība un ķīviņi; tie turpinājās vairākas dienas, kamēr bars vēl turējās kopā. Bads bija beidzies. Vilki bija nokļuvuši novadā, kas mudžēja no medījuma, un, kaut gan medībās tie vēl devās barā, nu tie bija daudz piesardzīgāki un no mazajiem aļņu bariņiem, kas gadījās ceļā, atšķīra vai nu grūsnējas govis, vai vecus, nevarīgus tēviņus.
Tad nu šeit, šinī pārpilnības zemē, pienāca diena, kad vilku bars sašķēlās divās grupās, kas katra aizgāja savā virzienā. Vilcene, jaunākais vadonis tai kreisajā un vecais vienacis labajā pusē aizveda savu baru lejup līdz Makenzi upei un, šķērsojuši to, nokļuva ezeru novadā austrumos. Ar katru dienu arī šī bara daļa ruka mazāka un mazāka. Ik pa divi, vilks un vilcene, dzīvnieki pameta baru. Reizumis kādu vientuļu vilku tēviņu no bara padzina sāncenšu asie zobi. Pēdīgi bija palikuši tikai četri: vilcene, jaunais vadonis, vienacis un godkārīgais trīsgadnieks.
Vilcenes raksturs nu bija izvērties pagalam neciešams. Visus trīs pielūdzējus greznoja viņas zobu atstātās skrambas. Taču tie viņai nekad nemēģināja atmaksat ar to pašu, nekad neaizstāvējās pret viņas uzklupieniem. Tēviņi tikai pagrieza pretī plecu, lai niknākie kodieni ķertu to, un, astes luncinādami, sīkiem solīšiem staigāja ap vilcēni, cenzdamies remdināt viņas dusmu lēkmes. Pret vilcēni tie gan bija pats maigums, toties cits pret citu — pats niknums. Trīsgadīgais jau gāja pāri visām robežām savā nekaunībā. Viņš uzbruka vecajam vienacim no aklās puses un saplosīja tam ausi skrandu skrandās. Kaut gan sirmais zvērs redzēja tikai uz vienu pusi, pret sāncenša jaunību un spēku viņš lika lietā ilgus gadus krāto pieredzi un gudrību. Zaudētā acs un rētainais purns liecināja, kāda bijusi šī pieredze. Viņš bija veiksmīgi izcīnījis pārāk daudz kauju, lai kaut jel mirkli vēl šaubītos, kas tagad darāms.
Cīņa sākās godīgi, taču godīgi tā nebeidzās. Grūti pateikt, kāds būtu iznākums, ja vecajam palīgā nenācis trešais, un abi kopā, vecais vadonis un jaunais vadonis, viņi uzklupa pārdrošniekam trīsgadim, nolēmuši atsvabināties no tā. No abām pusēm viņu apdraudēja bijušo biedru nežēlīgie ilkņi. Aizmirstas bija dienas, kad visi kopā medījuši, alnis, ko tie bija pieveikuši, bads, ko pārcietuši. Tas
viss bija aizgajis pagajība. Tagadne — ta bija mīlestība, vēl bargāka un nežēlīgāka par badu.
Pa to laiku vilcene, visas šīs jezgas cēlonis, apmierināta tupēja sniegā un vēroja notiekošo. Viņa bija pat sajūsmināta. Šī nu bija viņas lielā diena — un tādas negadās bieži —, kad krēpes božas, ilknis triecas pret ilkni vai cērt un plosa dzīvu miesu, — un tas viss tikai viņas dēļ.
Bet trīsgadnieks, kuram šis bija pirmais mēģinājums mīlestības kaujā, te arī zaudēja savu dzīvību. Katrā pusē viņa ķermenim stāvēja abi sāncenši. Tie skatījās uz vilcēni, kas smaidīdama sēdēja sniegā. Taču vecākais vadonis bija gudrs, ļoti gudrs un pieredzējis kā mīlestībā, tā kaujā. Jaunākais vadonis pagrieza galvu, lai nolaizītu brūci plecā. Kakla izliekums pavērsās pret sāncensi. Ar savu vienīgo aci vecais vilks pamanīja šo izdevību. Pie- placis viņš šāvās uz priekšu un cieši sacirta ilkņus. Garš un dziļš plēsiens. Zobi sasniedza lielo kakla vēnu un pārrāva to. Tad viņš atlaida žokļus un atlēca nost.
Jaunais vadonis šaušalīgi iekaucās, bet kaucienu pārtrauca aizsmacis klepus. Asinīm plūstot, nemitīgi kāsēdams, jau cīņu zaudējis, viņš metās virsū un cīnījās, kamēr, dzīvībai izdziestot, kājas sāka grīļoties, gaisma acu priekšā migloties, lēcieni kļuva arvien īsāki un kodieni vārgāki.
Bet vilcene visu laiku sēdēja un smaidīja. Šī kauja viņa viesa kādu neskaidru laimes sajūtu, jo tāda nu reiz ir mīlestība_ Pirmatnībā, tāda ir dabiskās pasaules dzimumu traģēdija — traģēdija tikai tiem, kuri iet bojā. Tiem, kas paliek dzīvi, tā ir nevis traģēdija, bet ilgu un alku piepildījums.
Kad jaunākais vadonis gulēja sniegā un vairs nekustējās, Vienacis staltā gaitā tuvojās vilcenei. Tomēr visā viņa uzvedībā uzvarētāja lepnums jaucās ar piesardzību. Sirds vientiesībā viņš gaidīja noraidījumu un bija tikpat vientiesīgi pārsteigts, ka vilcenes zobi nikni neņirdzās pretī. Pirmo reizi vilcene to sagaidīja laipni. Viņa saostījās ar to un pēc tam pat atļāvās palēkāties un padraiskoties, rotaļādamās gluži kā kucēns. Un Vienacis, aizmirsis savu sirmo vecumu un cienījamo pieredzi, darīja gluži tāpat — delverējās kā kucēns un uzvedās pat vēl muļķīgāk nekā tas.
Aizmirsti bija uzvarētie sāncenši un ar asinīm sniegā ierakstītais mīlestības stāsts. Viss aizmirsts — un tikai vienreiz, kad vecais Vienacis uz mirklīti apstājās aplaizīt repējošās brūces, viņa lūpas pa pusei paņirdzās rēcienam un spalva uz skausta un pleciem neviļus saslējās, ķermenis izliecās lēcienam, ķepas saspringti atspērās sniega garozā, meklējot stingrāku balstu. Bet jau nākamajā mirklī viss atkal bija aizmirsts — un viņš lēkšiem sekoja vilcenei, kas, valšķīgi vilinādama, bēguļoja pa mežu.
Pēc tam viņi rikšoja sānu pie sāna kā labi draugi, kas nu pilnīgi sapratušies. Dienas pagāja cita pēc citas, un viņi turējās kopā, kopīgi dzina pēdas, kopīgi pieveica medījumu un kopīgi to notiesāja. Pēc kāda laika vilcēni pārņēma nemiers. Viņa šķita kaut ko meklējam un nevarēja to uziet. Viņu ļoti interesēja dobumi zem izgāzušos koku saknēm, un viņa ilgu laiku varēja ošņāties ap lielākām pieputinātām klinšu plaisām vai piekrastes krauju alām. Veco Vienaci tās nepavisam neinteresēja, bet viņš labsirdīgi sekoja vilcenei tās meklējumos, un, ja kādā vietā tās pētījumi ievilkās ilgāk nekā parasti, viņš likās guļus, lai nogaidītu, kamēr vilcene būs atkal gatava doties tālāk.
Viņi nepalika vienā vietā, bet klaiņoja pa visu novadu, līdz nonāca pie Makenzi upes, gar kuras krastu tad lēnām virzījās uz priekšu, bieži vien attālinādamies no tās, lai gar sīkajām pietekām sekotu medījumam, taču arvien atkal atgriezās. Reizēm tie nejauši sastapa citus vilkus, parasti pa pāriem; taču ne viena, ne otra puse neizrādīja sevišķu draudzīgumu, interesi vai prieku par tikšanos, ne arī vēlēšanos no jauna apvienoties barā. Vairākkārt tiem gadījās sadurties ar vientuļiem vilkiem. Tie arvien bija tēviņi un allaž dedzīgi kāroja pievienoties Vienacim un viņa draudzenei. Vienacis sparīgi protestēja un, kad vilcene nostājās tam līdzās plecu pie pleca, saboza spalvu, un atņirdza zobus, sabiedrības kārotājs vientuļnieks atkāpās, iemiedza asti un turpināja savu vienatnīgo ceļu.
Kādā mēnesnīcas naktī, skriedams cauri rāmam mežam, Vienacis pēkšņi apstājās. Viņa purns pasitās augšup, aste stīvi izstiepās un nāsis cilājās, ošņājot gaisu. Vienu ķepu viņš pēc suņu paražas turēja paceltu. Ar neapmierinātu izskatu viņš turpināja ostīt gaisu, cenzdamies izprast, kādu vēsti tas viņam nes. Viņa draudzenei pietika reizi pavirši ievilkt nāsīs gaisu, lai viņas ziņkāre būtu apmierināta un viņa mierīgi rikšotu tālāk. Vienacis gan sekoja,
taču arvien vēl šaubījās un nespēja atturēties, reizi pa reizei neapstājies, lai rūpīgi papētītu brīdinošo smaržu.
Vilcene piesardzīgi izspraucās liela, koku apjozta klajuma malā. Kādu brīdi viņa tur stāvēja viena pati. Tad tai pievienojās arī Vienacis, līzdams rāpus, katru jutekli saasinājis, katru spalviņu aizdomās sabozis. Nu viņi abi stāvēja blakām, vēroja, klausījās un oda.
Līdz viņu ausīm atplūda suņu ķīviņu un kautiņu smilksti, vīriešu izsaucieni ar dobju rīkles pieskaņu, klaigājošu sieviešu spalgās balsis un reiz pat spiedzīgs, raudulīgs bērna brēciens. Redzēt neko daudz nevarēja — tikai ādas telšu lielos kūkumus, ugunskuru liesmas, ko reizēm aizsedza garāmslīdoši ķermeņi, un rāmajā gaisā stīdzošas dūmu strūklas. Taču viņu nāsis uztvēra miljoniem smaržu, kādas raksturīgas indiāņu apmetnei, tās pauda veselu stāstu, no kura Vienacis nekā nesaprata, bet kurš vilcenei bija pazīstams līdz pēdējam sīkumam.
Viņa bija dīvaini satraukta un nevarēja vien beigt ostīt ik brīdi pieaugošā labpatikā. Taču vecais Vienacis bija nemierpilns. Viņš atklāti izrādīja savas bažas un neatlaidīgi centās iet projām. Vilcene pagriezās un mierinādama piedūra purnu viņa kaklam, tad no jauna pievērsās apmetnei. Viņas acu izteiksme atkal pauda skumjas, bet šoreiz tās nebija bada skumjas. Viņu bija pārņēmušas dedzīgas alkas, kas vilināja doties pie ugunskuriem, piedalīties suņu ķīviņos, ložņāt starp cilvēkiem, vairoties no to neveiklajām kājām.
Vienacis tai līdzās nepacietīgi sakustējās, šoreiz viņa nemiers pārņēma arī vilcēni — un tā atcerējās, ka nepieciešams sameklēt kaut ko, ko līdz šim nebija atradusi. Vilcene pagriezās un ierikšoja atpakaļ mežā, Vienacim pār lielu atvieglojumu; tas lēkšoja dažus soļus viņai pa priekšu, līdz abi bija drošā patvērumā starp kokiem.
Mēness gaismā slīdēdami bez trokšņa, gluži kā ēnas, viņi uzdūrās iemītai stidziņai. Abi tūdaļ piegrūda purnus pie pēdām sniegā. Pēdu nospiedumi bija pavisam svaigi. Vienacis piesardzīgi skrēja pa priekšu, vilcene sekoja tam uz papēžiem. Viņu ķepu platās pēdas, plaši izplestas, gula sniegā mīksti kā samts. Vienača skatiens uztvēra uz baltā fona neskaidri kustamies kaut ko baltu. Slīdošā gaita, jau tā strauja, bija nieks salīdzinājumā ar tempu, kādu viņš tagad uzņēma. Priekšā blāvi vīdēja baltais, lēkājošais plankums, ko viņš bija pamanījis.
Vilki skrēja pa šauru gatvi, ko abās pusēs nožogoja jaunu eglīšu audze. Pa koku starpu varēja redzēt_gatvi izbeidzamies mēness apmirdzētā, līdzenā klajumiņa. Vecais Vienacis strauji tuvojās baltajai, lidojošajai ēnai. Ik ar lēcienu tā nāca tuvāk un tuvāk. Nu jau viņš bija tai klāt. Vēl viens lēciens, un viņa zobi iegremdēsies tajā. Taču šis lēciens tā arī izpalika. Baltā ēna — kā izrādījās, sniegkurpju trusītis — stāvus uzšāvās augstu gaisā, un tur nu tas lidinājās lēkādams un raustīdamies, itin kā dejotu virs viņa galvas fantastisku deju, ne reizi neskarot zemi.
Vienacis pēkšņā izbīlī iesprauslojās un palēcās atpakaļ, tad sarāvies pieguma sniegā, draudīgi rēkdams pret šo nesaprotamo, biedējošo būtni. Taču vilcene aukstasinīgi pagāja viņam garām. Brīdi tā tēmēdama gatavojās un tad lēca pēc dejojošā trusīša. Viņa arī uzšāvās augstu, taču ne tik augstu kā medījums, un viņas žokļi ar metālisku klikšķi aizcirtās tukšā vietā. Viņa lēca vēl un vēlreiz.
Viņas draugs lēnām bija atguvies un, pieslējies kājās, vēroja vilcenes rīcību. Viņš pat sāka izrādīt neapmierinātību ar tās atkārtotajām neveiksmēm un pats savukārt izdarīja varenu lēcienu. Viņa zobi cieši sakampa trusīti, un, krizdams atpakaļ, viņš to norāva sev līdzi. Taču tai pašā mirklī viņam blakus kaut kas aizdomīgi nokrakšķēja un sakustējās, un vecais vilks ar vienīgo aci satrūcies ieraudzīja jaunu eglīti draudīgi nosveramies tieši pār viņa galvu it kā sitienam. Žokļi atlaidās no laupījuma, un vilks atlēca atpakaļ, lai izvairītos no šīm svešādajām briesmām, lūpas atņirdzās, atsegdamas ilkņus, no rīkles lauzās rēciens, katra spalviņa bija saslējusies niknumā un bailēs. Acumirklī jaunā eglīte atkal atslējās stāvus visā staltumā, bet trusītis, uzrauts augšup, no jauna uzsaka savu gaisa deju.
Vilcene noskaitās. Pārmācīdama viņa ielaida ilkņus drauga plecā, bet tas, pārbijies un nesapratnē par šo negaidīto uzbrukumu, aiz dusmām un izbīļa kampa pretī un ieskrambāja vilcenes purnu. Vilcenei šāda pretestība pārmācībai bija tikpat negaidīta, un viņa, neganti saniknojusies, rēkdama klupa tam virsū. Vilks tūdaļ atģida savu kļūdu un lūkoja draudzeni samierināt, taču tā turpināja viņu sodīt, kozdama, kur vien tika klāt, līdz Vienacis atmeta visus mēģinājumus pielabināties un tikai griezās riņķī, novērsis galvu sānis un vilcenes zobu kampieniem bīdīdams priekšā plecu.
Trusītis pa to laiku dejoja gaisā virs viņiem. Pēdīgi vilcene aptupās sniegā, un vecais Vienacis, šoreiz vairāk baidīdamies no savas draudzenes nekā no noslēpumainās eglītes, atkal lēca pēc trusīša. Krizdams atpakaļ ar trusīti zobos, viņš nenolaida aci no eglītes. Tāpat kā pirmīt, tā viņam līdzi nosvērās gandrīz pie zemes. Viņš, spalvu sabozis, savilkās čokurā, gaidīdams neizbēgamo sitienu, taču trusīti joprojām stingri turēja zobos. Tomēr trieciens nenāca. Eglīte kā nolīkusi, tā arī palika zvārojamies pār viņu. Kad vilks sakustējās, šūpojās arī eglīte, un viņš tai uzrūca caur sakostiem zobiem; kad viņš stāvēja mierīgi, arī eglīte palika mierā, un Vienacis nolēma, ka visdrošākais ir nekustēties. Taču truša siltās asinis tik garšīgi plūda viņam mutē.
Vilcene atbrīvoja draugu no nesapratnes. Viņa izņēma trusi Vienacim no mutes un, eglītei augšā draudīgi šūpojoties un zvārojoties, mierīgi nograuza trusītim galvu. Eglīte tūdaļ uzšāvās stāvus un nu vairs viņus nemaz netraucēja, palikdama staltā vertikālā stāvoklī, kādā daba tai nolikusi augt. Tad vilcene un Vienacis sadalīja un no- tiesaja medījumu, ko noslēpumainā eglīte tiem bija noķērusi.
Mežā bija arī vēl citas stigas un gatves, kur gaisā karājās trusīši, un vilku pāris pārlūkoja tās visas; vilcene rādīja ceļu, vecais Vienacis sekoja un vēroja, mācīdamies paņēmienus, kā izlaupīt cilpu lamatas, — šīs zināšanas viņam nākamībā labi noderēja.