Divas dienas vilcene un Vienacis kavējās indiāņu apmetnes apkaimē. Vienacis bija noraizējies un bažīgs, taču viņa draudzeni apmetne nezin kāpēc stipri pievilka, un tai negribējās doties projām. Te kādu rītu gaisu satricināja tiešā tuvumā izšauts šāviens — un lode ietriecās koka stumbrā dažas collas no Vienača galvas, un tad vilki vairs nekavējās, bet metās projām garos, vingros lēcienos, kas strauji palielināja jūdžu skaitu starp viņiem un bīstamo vietu.
Tālu viņi neaizgāja — pāris dienu skrējienu. Vilcenei vajadzība atrast to, ko viņa meklēja, nu bija kļuvusi pavisam neatliekama. Viņa bija tapusi ļoti smagnēja un viņas skrējiens gauss. Reiz, dzldama trusīti, ko citā reizē būtu noķērusi itin viegli, viņa pārtrauca vajāšanu un nolikās atpūsties. Vienacis pienāca tai klāt, bet, kad viņš mīlīgi piebāza purnu tai pie kakla, vilcene kampa pretī tik straujā niknumā, ka viņš apvēlās augšpēdus un izskatījās ļoti smieklīgs savās pūlēs izvairīties no draudzenes zobiem. Vilcene tagad mēdza aizsvilties dusmās tik ātri kā nekad agrāk, toties Vienacis bija kļuvis tik pacietīgs un gādīgs kā vēl nekad.
Pēdīgi vilcene atrada meklēto. Atrada sīkas upītes gultnē dažas jūdzes no ietekas; vasarā šī upīte ieplūda Makenzi, bet šobrīd bija aizsalusi un sasalusi līdz pat klinšainajam dibenam — cieta, balta ledus stiga no iztekas līdz ietekai. Gurdeni rikšodama nopakaļ draugam, kas bija aizsteidzies tālu priekšā, vilcene nonāca pie augstas, mālainas pārkaru kraujas. Viņa nogriezās sānis un pie- rikšoja tai klāt. Pavasara brāzmainie pali un kūstošā sniega ūdeņi bija izskalojuši piekrastes pakāji un kādā vieLā izveidojuši šauru plaisu ar nelielu alu galā.
Vilcene apstājās pie ieejas alā un rūpīgi apskatīja visu kraujas sienu. Tad viņa paskrējās uz vienu un otru pusi pa kraujas pamatni līdz tai vietai, kur tā stāvi pacēlās no lēzenās nogāzes. Atgriezusies pie alas, viņa ielīda pa šauro ieeju. Pēdas trīs vajadzēja rāpties uz vēdera, tad alas sienas paplašinājās uz sāniem un augšu, izveidodamas nelielu, apaļu dobumu pēdas sešas diametrā. Griesti gandrīz skāra viņas galvu. Ala bija sausa un omulīga. Vilcene to cītīgi izpētīja visos sīkumos, kamēr Vienacis, kas bija atgriezies atpakaļ, stāvēja pie ieejas un pacietīgi viņu novēroja. Galvu noliekusi, purnu piedūrusi pie zemes kādā punktā gandrīz pie savām cieši sakļautajām kājām, vilcene vairākkārt apgriezās ap šo punktu un tad ar gurdu nopūtu, gandrīz tādu kā ņurdienu, saritinājās, savilka kājas un nogulās, galvu pievērsusi izejai. Vienacis, ausis ziņkārē saslējis, uzsmaidīja viņai, un vilcene redzēja pret ārpuses gaismas plankumu labsirdīgi vēcināmies viņa astes gala pušķīti. Pati viņa pieglauda smailās ausis atpakaļ, atpleta muti un miermīlīgi izkāra mēli, tā izrādīdama, ka viņai te ir labi un viņa ir apmierināta.
Vienacim gribējās ēst. Kaut gan viņš nogulās alas ieejā un aizmiga, tomēr miegs bija saraustīts. Viņš bieži pamodās un, ausis smailēdams, ieklausījās ārpuses gaišajā pasaulē, kur aprīļa saule žilbinoši apmirdzēja sniegu. Snaudienā viņa dzirdi šad un tad zagšus skāra kaut kur dziļi slēptu urdziņu apslāpētais burzguļojums, tad viņš pacēla galvu un vērīgi klausījās. Saule bija atgriezusies, un nu vilku aicināja visa mostošās Ziemeļzemes pasaule. Dzīvība rosījās. Gaisā jautās pavasaris — nojausma par to, ka zem sniega mostas jauna dzīvība, ka kokos kāpj sula, ka pumpuri lauž pušu sala važas.
Vienacis meta biklus skatienus uz savu draudzeni, bet tā neizrādīja ne mazāko vēlēšanos celties augšā. Viņš palūkojās uz āru, un kāds pusducis sniedžu pārlidinājās laukumam, ko viņš spēja pārskatīt. Vilks jau grasījās celties, bet tad, vēlreiz paskatījies atpakaļ uz savu draudzeni, atkal ierīkojās ērtāk un laidās miegā. Smalka, griezīga, neatlaidīga sīkšana iezagās viņa ausīs. Pāris reižu viņš miegaini nobraucīja purnu ar ķepu. Tad pamodās pilnīgi. Tieši ap viņa degungalu džinkstēdams laidelējās vientuļš moskīts. Pilnīgi pieaudzis moskīts, viens no tiem, kas visu ziemu stingumā nogulējuši kādā sausa baļķa šķirba un ko saule nu atkausējusi. Vilks vairs nespēja ilgāk pretoties apkārtējās pasaules aicinājumam. Bez tam viņš bija izsalcis.
Vienacis aizlīda pie draudzenes un mēģināja piedabūt viņu celties augšā. Taču tā tikai uzrūca viņam, un tā viņš viens pats iznāca spožās saules mirdzumā; izrādījās, ka sniega sērsna kļuvusi irdena un soļot pa to ir grūti. Viņš aizgāja augšup pa sasalušā strauta gultni, kur koku apēnotais sniegs vēl bija ciets un kraukstošs. Noklaiņojis stundas astoņas, viņš jau tumsā pārradās atpakaļ, vēl vairāk izbadojies nekā aiziedams. Viņš gan bija redzējis medījumu, bet nebija spējis to noķert. Kūstošā sniega garoza lūza zem kājām, un viņš pastāvīgi bruka tai cauri, bet sniegkurpju trusīši aizlēkāja pa virspusi tikpat viegliņām kā allaž.
Pie alas ieejas Vienacis pēkšņi apstājās — kaut kas likās aizdomīgi. No iekšienes skanēja vārgas, dīvainas skaņas. Šīs skaņas nevarēja būt viņa draudzenes balss, tomēr tās bija sensenis pazīstamas. Viņš piesardzīgi līda dziļāk, bet vilcene viņu sagaidīja ar brīdinošu rūcienu. Tas viņu nemaz nepārsteidza, tomēr viņš paklausīgi palika guļam pa gabaliņu; viņu ļoti interesēja tās citas skaņas — vāji, apslāpēti pīkstieni un čamsti.
Draudzene nepārprotami raidīja viņu projām, un Vienacis saritinājies aizmiga alas ieejā. Rītam uzaustot, kad midzeni piepildīja neskaidra gaisma, Vienacis vēlreiz gribēja izdibināt tik pazīstamo skaņu cēloni. Nu viņa draudzenes brīdinājuma rūcienā bija uzradusies jauna nianse. Tā bija greizsirdības pieskaņa, un vilks centīgi turējās pienācīgā attālumā. Tomēr viņš paguva saskatīt, ka starp vilcenes kājām visgarām viņas augumam patvērušies pieci dīvaini, mazi, dzīvi kunkulīši, ļoti vāri, ļoti nevarīgi, kas pīkst sīkās balstiņās un nemaz never acis vaļā uz gaismas pusi. Vilks bija izbrīnījies. Ne jau pirmo reizi viņa garajā un veiksmēm bagātajā mūžā gadījās šāds notikums. Tāds bija gadījies daudz reižu, taču katru reizi tas vilkam arvien no jauna bija pārsteigums.
Draudzene viņā raudzījās bažīgi. Ik brīdi tā klusu ieņurdējās, un, ja tai šķita, ka viņš pievirzījies par tuvu, ņurdiens tās rīklē pieauga niknā rūcienā. Viņas atmiņā neglabājās nekādas pašas pieredzētas nelaimes, bet instinkts, mantots no visu vilkumāšu pieredzes, viņu neskaidri brīdināja, ka ir vilkutēvi, kas aprij savus tikko piedzimušos, bezpalīdzīgos pēcnācējus. Sis instinkts vil- cenē izpaudās spēcīgā baiļu izjūtā, un tālab viņa neļāva Vienacim tuvāk apraudzīt vilcēnus, kam viņš bija tēvs. * Taču šinī gadījumā briesmas nedraudēja. Veco Vienaci savukārt skubināja cits spēcīgs instinkts, kopš sirmas senatnes pārmantots no visiem vilkutēviem. Viņš negud- roja, kāpēc, viņš pat neprātoja par to. Tas vienkārši valdīja viņā, ikkatrā viņa būtības šķiedriņā, un tālab, pats par sevi saprotams, viņš tam bez ierunas paklausīja, uzgriezdams muguru savai jaundzimušo pēcnācēju audzei un rikšiem dodamies ārā uz medību takas.
Jūdzes piecas sešas no midzeņa strautu veidoja divas satekas, kas taisnā leņķī stiepās augšup kalnos. Meklēdams medījumu, Vienacis iegriezās pa kreiso sateku, kur uzdūrās svaigām pēdām. Paostījis vilks atklāja, ka tās nupat kā iemītas, un žigli pieplaka, paraudzīdamies virzienā, kurp tās aizveda. Tad viņš nesteidzīgi pagriezās un aizgāja pa labējo sateku. Iespiedumi bija daudz prāvāki nekā viņa paša ķepām, tāpēc vilks zināja, ka, sekojot šādām pēdām, nekāds medījums nav gaidāms.
Kādu pusjūdzi augšup pa labējo sateku Vienača modrās ausis uztvēra zobu kņadzoņu. Izlaipojis caur brikšņiem, viņš ieraudzīja dzeloņcūku, kas, pakaļkājās pieslējusies pie koka, gar mizu asināja zobus. Vienacis tuvojās piesardzīgi, tomēr neko lielu necerēja. Viņš šo sugu pazina, kaut gan agrāk nekad nebija sastapis to tik tālu ziemeļos, un visā garajā mūžā viņam vēl ne reizi nebija laimējies nogaršot dzeloņcūku. Tomēr vilks jau sen bija iegaumējis, ka pastāv kas tāds, ko sauc par Gadījumu vai par Izdevību, tāpēc gāja vien tuvāk. Nekad nevar zināt, kas notiks, jo ar dzīviem radījumiem arvien atgadās kaut kas pavisam negaidīts.
Dzeloņcūka saritinājās kamolā, izsliedama uz visām pusēm garas, asas adatas, kas nepieļāva nekādu uzbrukumu. Reiz jaunībā Vienacis bija pārāk tuvu apostījis šādu šķietami nedzīvu adatu kamolu, bet dabūjis pēkšņu sitienu ar asti pa degunu. Kad viņš aizskrēja, viena adata palika iedūrusies purnā, un tur tā turējās nedēļām ilgi, svilinādama kā uguns, līdz pēdīgi izkustējās un izkrita. Tāpēc vilks, savilcies lēcienam, nolikās ērtā pozā vairāk nekā pēdas atstatumā, lai viņu nespētu sasniegt astes vēziens. Tā viņš palika gaidot, gulēdams pavisam rāmi. Ko tur var zināt! Kaut kas taču var atgadīties. Varbūt dzeloņcūka atritinās. Tad var rasties izdevība ar izmanīgu ķepas rāvienu pārplēst maigo, neaizsargāto vēderu.
Tomēr pēc kādas pusstundas viņš piecēlās, nikni uzrēca nekustīgajam kamolam un rikšoja tālāk. Savā mūžā viņš bija jau daudzreiz velti izgaidījies, ka dzeloņcūka atritināsies, un negribēja vairs zaudēt laiku. Vilks gāja tālāk pa labējo sateku. Diena sliecās uz vakaru, bet medības negribēja sekmēties.
Vienacī bija pamodies spēcīgs tēva instinkts. Medījumu katrā ziņā vajadzēja atrast. Pievakarē viņš nejauši uzdūrās baltajam rubenim. Iznākdams no biezokņa, viņš sastapās aci pret aci ar šo neattapīgo putnu. Tas tupēja uz krituša stumbra nepilnu pēdu no vilka deguna. Abi reizē ieraudzīja viens otru. Putns vēl grasījās celties spārnos, kad vilks jau trieca ar ķetnu, nogāzdams to zemē, tad uzlēca tam virsū un satvēra zobos, kad tas, pērdamies pa sniegu, mēģināja pacelties gaisā. Kad vilka zobi iegrima maigajā miesā un nokraukstēja trauslie kauliņi, viņš, protams, sāka medījumu ēst. Taču tūdaļ atģidās un, pagriezies atceļā, devās uz midzeni, nesdams rubeni mutē.
Kādu jūdzi augšpus sateces, pēc vilku paražas skriedams tikpat kā uz samta ķepām, slīdēdams kā ēna un uzmanīgi izpētīdams katru jaunu takas pagriezienu, Vienacis uzdūrās uz tām pašām lielo ķepu pēdām, ko bija redzējis agri no rīta, tikai šīs bija iemītas vēlāk. Tā kā pēdas veda viņam pa ceļam, viņš tām sekoja, gatavs sastapties ar pēdu īpašnieku jebkurā strauta izliekumā.
Pabāzis galvu ap klints stūri, kur sākās neparasti garš upītes likums, viņš ar ašu skatienu pamanīja kaut ko, kas lika viņam žigli pieplakt pie zemes. Te nu bija pēdu ieminējs — liela lūsene. Viņa tupēja tāpat, kā vilks pirmīt bija tupējis, un viņas priekšā gulēja cieši saritinājies adatu kamols. Ja vilks līdz šim bija slīdējis kā ēna, tad tagad viņš kļuva šādas ēnas gars — un tā viņš klusi klusītēm aizlavījās ar loku, līdz nonāca klusējošam, nekustīgajam pārim vēja pusē.
Vienacis nogulās sniegā, nolika rubeni sev līdzās un, lūrēdams caur zemzarainas egles skujām, vēroja dzīves spēli, kas norisinājās viņa priekšā, — gaidošo lūsi un gaidošo dzeloņcūku, kas abi alka dzīvot; un tāda nu reiz ir dzīves dīvainība — viens varēja palikt dzīvs, otru ap- ēzdams, bet otrs varēja palikt dzīvs, ja netika apēsts. Un vecais Vienacis, vilks, kas gulēja slēptuvē, arī piedalījās šai spēlē, nogaidīdams, vai Gadījuma untumi viņam nepalīdzēs uz medību takas, — tā savukārt viņš varēja pa: likt dzīvs.
Pagāja pusstunda, stunda, bet nekas nemainījās. Tikpat labi adatainā bumba varēja būt arī akmens — ne mazākās kustības; lūsis šķita sastindzis marmorā; bet vecais Vienacis izskatījās tikpat kā miris. Taču visos trijos dzīvniekos līdz sāpēm pulsēja alkas dzīvot, un tieši šobrīd, kad visi šķita pārakmeņojušies, tie dzīvoja intensīvāk nekā jebkad.
Vienacis vieglītēm sakustējās un vēl kārīgāk sāka lūrēt caur zariem. Tur kaut kas norisinājās. Dzeloņcūka pēdīgi bija nolēmusi, ka viņas ienaidnieks aizgājis. Lēnītiņām, piesardzīgi tā sāka ritināt vaļā savas nesatricināmās bruņas. Viņu nesatrauca ne mazākās aizdomas vai priekšno- jausma. Gausi jo gausi spurainais kamols iztaisnojās un izstiepās. Vienacis vērodams juta mutē pēkšņu valgumu — tur neviļus krājās siekalas, jo vilku uzbudināja dzīvais medījums, kas plātījās priekšā — tikpat kā mielastam sagatavots.
Dzeloņcūka vēl nebija pilnīgi atritinājusies, kad tā pamanīja ienaidnieku. Šajā acumirklī lūsis cirta ar ķetnu. Sitiens bija ašs kā zibens uzliesmojums. Ķepa ar cietiem, līkiem plēsoņas nagiem pašāvās zem dzeloņcūkas mīkstā vēdera un ar strauju plēsienu tūdaļ atrāvās. Ja dzeloņcūka būtu jau atritinājusies galīgi vai arī nebūtu pamanījusi ienaidnieku sekundes daļu pirms cirtiena, ķepa būtu palikusi neskarta; taču tagad zvērs sāniski trieca ar asti, sadurdams ķepā daudzas asas adatas, pirms tā paspēja atrauties.
Viss notika vienā mirklī — cirtiens, astes trieciens, dzeloņcūkas agonijas kvieciens, lielā kaķa sāpju un pārsteiguma brēciens. Vienacis satraukumā pa pusei paslē- jās — ausis sasmailētas, stīvi, izstieptā aste viegli trīcēja. Lūsis izrādīja savu neganto raksturu visā pilnībā. Viņš mežonīgā niknumā lēca uz dzīvnieku, kas viņam bija nodarījis sāpes. Taču dzeloņcūka kviekdama un rukšķēdama visiem spēkiem pūlējās savilkties aizsargājošā kamolā, kaut gan vēders tai bija saplosīts, un vēlreiz nožvīkstināja asti, un atkal lielais kaķis iebrēcās sāpēs un pārsteigumā. Tad tas sprauslodams sāka rāpties atpakaļ, un tā deguns bija piedurstīts ar adatām gluži kā milzīgs adatspilvens. Lūsene skrāpēja degunu ar ķepām, mēģinādama izraut dzeldīgās smailes, grūda purnu sniegā, bružāja pret kokiem un zariem un visu laiku lēkāja apkārt — uz priekšu, uz sāniem, augšup un lejup, pilnīgi traka aiz sāpēm un izbīļa.
Nepārtraukti sprauslodama, lūsene drudžainiem rāvieniem strauji kulstīja strupo astīti. Tad viņa pārstāja ārdīties un labu brīdi palika pavisam rāma. Vienacis vēroja. Bet pat viņš gribot negribot satrūkās un neviļus saboza spalvu visgarām mugurai, kad lūsene pēkšņi, bez kādām brīdinošām pazīmēm, uzlēca stāvus gaisā, gari vilkti un šaušalīgi iegaudodamās. Pēc tam viņa lēkšiem aizdrāzās augšup pa taku, pie katra lēciena neganti iekaukdamās.
Tikai tad, kad lūsenes vaimanas, pamazām noklusdamas, bija izdzisušas tālumā, Vienacis iznāca no slēptuves. Viņš soļoja tik uzmanīgi, it kā viss sniegs būtu stāvgrūdām piebakstīts ar dzeloņcūkas adatām, kas katru brīdi var sadurties viņa ķepu mīkstajos spilventiņos. Viņam parādoties, dzeloņcūka sāka mežonīgi kviekt un kņadzi- nāt garos zobus. Tai bija izdevies atkal kaut kā savilkties, bet tas vairs nebija agrākais stingrais kamols — dzīvnieka muskuļi bija pārāk saplosīti. Dzeloņcūka bija gandrīz pārplēsta uz pusēm, un asinis tai plūda straumēm.
Vienacis iekampa vairākus kumosus asinīm piesūcinātā sniega, izsūkāja, izgaršoja un norija to. šī uzkoda tikai sakāpināja viņa izsalkumu, taču viņš jau ilgi dzīvoja pasaulē un piesardzību neaizmirsa. Viņš nogaidīja. Vienacis nogulās sniegā un nogaidīja, kamēr dzeloņcūka grieza zobus, izgrūzdama rēcienus, kunkstus un ik pa brīdim īsus, spalgus kviecienus. Pēc neilga laiciņa Vienacis pamanīja, ka adatas nolaižas un viss dzīvnieka ķermenis raustās drebuļos. Drebuļi piepeši izbeidzās. Garie zobi pēdējo reizi izaicinoši noklakstēja. Tad visas adatas ļengani nokārās, ķermenis atslāba un vairs nekustējās.
Ar nervozu, nedrošu ķepu Vienacis izstiepa dzeloņcūku visā garumā un apvēla uz muguras. Nekas nenotika. Tā patiešām bija beigta. Kādu brīdi dzīvnieku rūpīgi apskatījis, vilks ar piesardzīgu tvērienu saņēma dzeloņcūku zobos un pusnešus, pusvilkšus stiepa to pa upīti lejup, galvu pagriezis sānis, lai pats neuzkāptu uz durstīgā ķermeņa. Kaut ko atminējies, viņš nosvieda savu nastu un aizskrēja atpakaļ, kur bija pametis rubeni. Vienacis ne mirkli nevilcinājās. Viņš skaidri zināja, kas darāms, un to arī izdarīja — rubenis turpat uz vietas tika apēsts. Tad viņš atgriezās pie savas nastas un atkal pacēla to zobos.
Kad Vienacis ievilka alā savu šāsdienas medību trofeju, vilcene to aplūkoja, tad pievērsa viņam purnu un vieglītēm nolaizīja drauga kaklu. Bet jau nākamajā mirklī viņa ar brīdinošu ņurdienu raidīja to projām no vilcēniem; rūciens gan nebija tik bargs kā citkārt un vairāk izklausījās pēc atvainošanās nekā pēc draudiem. Instinktīvās bailes no savu pēcnācēju tēva sāka izzust. Vienacis taču izturējās tā, kā vilkutēvam pieklājas, nemaz negrasīdamies aprīt mazās dzīvībiņas, ko viņa bija laidusi pasaulē.