Viņš atšķīrās no saviem brāļiem un māsām. Pārējo vilcēnu spalvā jau zalgoja no mātes-vilcenes mantotā viegli rūsganā nokrāsa, tikai viņš vienīgais šinī ziņā atgādināja tēvu. Visā metienā viņš bija vienīgais pelēkais vilcēns.
Viņš bija atsities vilkos — patiesību sakot, viņš bija mats matā atsities vecajā Vienacī, tikai ar vienu vienīgu starpību: viņam bija divas acis, bet tēvam — viena.
Kaut gan pelēkā vilcēna acis bija atvērušās pavisam nesen, viņš jau redzēja ļoti skaidri. Kamēr acis vēl bija cieti, viņš bija jutis, garšojis, ostījis. Abus brāļus un abas māsas viņš pazina lieliski. Kaut gan vēl vārgi un neveikli, viņš bija jau sācis plosīties un pat kauties ar tiem, un, kad viņš īsti iedegās cīniņā, mazajā rīklītē sāka vibrēt dīvainas čerkstošas skaņas (rūkšanas priekšteces). Un jau ilgi pirms acu atvēršanās viņš pēc taustes, garšas un smaržas bija iemācījies pazīt māti — visa siltuma, maiguma un šķidrās barības avotu. Viņai bija mīksta, glāstaina mēle, kas tik mierinoši slīdēja pār mazo, maigo ķerinenīti, vedinādama to ierušināties tuvāk pie mātes un laisties snaudā.
Lielāko daļu no sava mūža pirmā mēneša vilcēns bija pavadījis miegā, bet nu jau viņš spēja saredzēt pietiekami skaidri, mēdza palikt nomodā ilgākus laika sprīžus un sāka iepazīties ar apkārtējo pasauli. Viņa pasaule bija krēslaina, bet viņš to neapzinājās, jo citas pasaules nepazina. Tā grima pustumsā, taču vilcēna acīm vēl nebija vajadzējis pielāgoties citādai gaismai. Viņa pasaule bija ļoti maza. Tās robežas bija midzeņa sienas, bet, tā kā viņam nebija ne jausmas par plašo pasauli ārpusē, dzīve šajā šaurībā viņu nemaz nenomāca.
Vilcēns jau drīz bija atklājis, ka viena siena viņa pasaulē atšķiras no pārējām. Tā bija alas ieeja un gaismas devēja. Ka šī siena ir citāda, to viņš atskārta jau sen pirms tam, kad pašam radās kādas domas vai apzinīgas vēlēšanās. Tā neatvairāmi pievilka pelēko vilcēnu jau tolaik, kad acis viņam vēl bija cieti un nespēja to saskatīt. Gaisma, kas plūda no šīs sienas, strāvoja uz slēgtajiem plakstiņiem, bet acīs un redzes nervos no tās iepulsēja tādas kā sīkas dzirkstītes, tik silti krāsainas un neparasti patīkamas. Dzīvība, kas valdīja viņa ķermenī, katrā viņa ķermeņa šķiedriņā, dzīvība, kas bija visa šā ķermeņa būtība, neatkarīgi no viņa paša apziņas traucās pie gaismas un vedināja ķermeni tai pretī — gluži tāpat kā stādu sarežģītais ķīmiskais sastāvs liek tiem arvien vērsties pret sauli.
Jau no paša sākuma, pirms vēl vilcēnam bija sākusies apziņas ausma, viņš bija centies ķepuroties uz to pusi, kur alas ieeja. Brāļi un māsas šai ziņā no viņa neatpalika. Šajā periodā neviens no vilcēniem pat nelūkoja rāpties uz dibensienas tumšajiem nostūriem. Gaisma viņus pievilka, it kā viņi būtu augi; dzīvības ķīmiskajam procesam, kas viņus veidojis, bija nepieciešama gaisma — visa esošā būtība; un mazie vilcēnu ķermeniši akli un neapzinīgi tiecās pie gaismas, tāpat kā vīnogulāju stīgas. Vēlāk, kad katrā_ vilcēnā sāka attīstīties individualitāte, kad viņos pamodās apzinīgas tieksmes un vēlēšanās, gaismas vilinājums vēl pastiprinājās. Vilcēni nemitīgi rāpās un kumurojās tai pretī, un mātei arvien vajadzēja dzīt viņus atpakaļ.
šādā veidā pelēkais vilcēns uzzināja, ka mātei ir arī citādas īpašības, ne tikai mīkstā, glāstošā mēle. Neatlaidīgajos rāpojumos pretī gaismai viņš atklāja, ka mātei ir purns, kas ar sparīgu grūdienu atstumj viņu atpakaļ, un vēlāk iepazina arī ķepu, kas varēja nogāzt viņu gar zemi vai ar ātrām, labi aprēķinātām kustībām atripināt iepriekšējā vietā. Tā viņš uzzināja, kas ir sāpe,s, bet drīz vien iemanījās arī vairīties no tām, vispirms vienkārši nepakļaujot sevi šādam riskam, bet pēc tam, ja reiz bija riskējis, iemācījās arī bēgt un vairīties no soda. Tās jau bija apzinīgas darbības, ko veidojuši pirmie vispārinājumi par pasauli. Līdz tam viņš no sāpēm bija vairījies gluži neapzināti, tāpat kā neapzināti rāpās pretī gaismai. Pēc tam jau viņš no sāpēm vairījās, apzinādamies, kas ir sāpes.
Viņš bija ļoti negants vilcēns. Neganti bija arī brāļi un māsas. Ko citu varēja sagaidīt! Viņš taču bija no plēsoņu dzimtas. Viņa suga bija mednieki un gaļēdāji. Viņa tēvs un māte pārtika vienīgi no gaļas. Piens, ko viņš sūca dzīves rītausmā, bija pārstrādāts no gaļas, un tagad, mē- >nesi vecs, kad acis tikai kādu nedēļu bija vaļā, viņš sāka pats ēst gaļu — gaļu, ko vilcene daļēji bija sagremojusi un atvēmusi saviem pieciem strauji augošajiem vilcēniem, kuru prasības viņas pupi vairs pilnīgi nespēja apmierināt.
Taču no visa metiena pelēkais vilcēns bija pats negantākais. Viņa aizsmakušais rūciens bija skaļāks nekā visiem pārējiem. Viņa sīkie dusmu uzliesmojumi bija mežonīgāki nekā citiem vilcēniem. Viņš pirmais iemanījās paņēmienu, kā ar veiklu ķepas sitienu apvelt augšpēdus kādu brāli vai māsu. Un viņš arī pirmais sagrāba otru vilcēnu aiz auss, vilkdams un raustīdams uz visām pusēm, pie tam rūkdams caur cieši sakostiem zobiem. Un, protams, tas bija viņš, kas sagādāja vislielākās raizes mātei, kura centās atgainīt savus pēcnācējus no alas ieejas.
Gaisma ik ar dienu vairāk un vairāk pievilka pelēko vilcēnu. Viņš nemitīgi arvien no jauna devās jardu garajos ceļojumos uz alas izeju un tikpat nemitīgi tika atdzīts atpakaļ. Taču viņš nezināja, ka tā ir izeja. Viņš vispār neko nezināja par izejām un ieejām, pa kurām var nokļūt no vienas vietas otrā. Viņš nevienu citu vietu nepazina un pat nenojauta, ka ir kāda iespēja tādā nokļūt. Viņam alas ieeja šķita siena — gaismas siena. Kas ārpasaules iemītniekiem ir saule, tas viņam bija šī siena — saule viņa pasaulē. Tā viņu pievilka, kā sveces liesma pievelk odu. Viņš nepārtraukti centās to sasniegt. Strauji briestošā dzīvība allaž urdīja viņu tiekties pie gaismas sienas. Dzīvība, kas viņā mita, apjauta tur ceļu uz ārpusi — ceļu, kuru viņam lemts staigāt. Tomēr pats viņš no visa tā neapjēdza itin nekp. Viņam vispār nebija jausmas par tādas ārpasaules pastavēšanu.
Gaismas sienai bija kāda dīvaina īpašība. Viņa tēvs (viņš jau pazina tēvu kā būtni, kas arī dzīvo pasaulē, ir līdzīgs mātei, guļ arvien gaismas tuvumā un nes gaļu) — viņa tēvs prata ieiet tieši tālajā, baltajā sienā un tur pazust. Pelēkais vilcēns to nespēja aptvert. Tā kā māte nekad neļāva tuvoties gaismas sienai, viņš bija apstaigājis visas pārējās sienas, kur maigais degungaliņš arvien atdūrās pret kaut ko cietu. Tas darīja sāpes. Vairākkārt izmēģinājies, viņš lika šīs sienas mierā. Bez kādas domāšanas vilcēns pieņēma, ka pazust sienā spēj vienīgi tēvs, tāpat kā pienu un pussagremoto gaļu spēj dot tikai māte.
īstenībā pelēkais vilcēns arī nebija spējīgs domāt — vismaz domāt tādā veidā, kā to dara cilvēki. Viņa smadzenes darbojās neskaidri. Taču viņa secinājumi bija tikpat skaidri un noteikti kā cilvēkam. Visu, kas ap viņu, vilcēns pieņēma bez kādas taujāšanas, kāpēc ta un no kurienes tas. Patiesību sakot, tā bija vienkārša klasificēšana. Viņš nekad negudroja, kāpēc kaut kas notiek. Viņam pietika ar zināšanu, kā tas notiek. Tālab, vairākkārt apdauzījis degunu pret kādu no dibensienām, vilcēns vienkārši konstatēja faktu, ka viņš sienās pazust nespēj. Tāpat viņš pieņēma zināšanai faktu, ka tēvs spēj pazust sienās. Taču viņš nejuta nekādu vēlēšanos izdibināt iemeslu, kāpēc šāda starpība starp viņu un tēvu. Loģikai un fizikai viņa smadzeņu darbībā nebija vietas.
Tāpat kā visi Pirmatnējo Ziemeļu iemītnieki, arī pelēkais vilcēns jau agri dabūja izjust badu. Pienāca laiks, kad ne tikai izbeidzās gaļas piegādājumi, bet arī piens no inātes vairs nebija izsūcams. Sākumā vilcēni smilkstēja un ņerkstēja, taču lielākoties gulēja miegā. Drīz vien vilcēnus pārņēma bada stingums. Vilcēni vairs nekūleņoja un neplosījās, neviens vairs neaizsvilās sīkās dusmiņās un nemēģināja rūkt, dēkainie ceļojumi uz tālo, balto sienu bija beigušies. Vilcēni gulēja, bet dzīvība viņos vārgi līpinājās un dzisa.
Vienacis bija izmisumā. Medījumu meklēdams, viņš skraidīja pa malu malām un reti kad pārgulēja midzenī, kur tagad bija tik skumīgi un drūmi. Pat vilcene pameta savu bērnu bariņu un devās ārā medībās. Pirmajās dienas pēc vilcēnu piedzimšanas Vienacis vairākkārt bija devies atpakaļ līdz pat indiāņu apmetnei un izlaupījis trušu cilpas, taču, līdzko sniegs nokusa un upes atbrīvojās no ledus, indiāņi bija pārcēluši savu apmetni citur, un šī medījuma krātuve nu viņam bija slēgta.
Kad pelēkajā vilcēnā atkal atgriezās dzīvība un no jauna modās interese par tālo, balto sienu, viņš atklāja, ka viņa pasaules iedzīvotāju skaits sarucis. Pie viņa bija palikusi tikai viena māsiņa. Pārējie bija pazuduši. Jau krietni saspēcinājies, vilcēns tomēr bija spiests rotaļāties viens pats, jo māsiņa vairs apkārt nestaigāja un pat necēla galvu uz augšu. Vilcēna augumiņš kļuva arvien apaļāks, jo nu viņš ēda pietiekami daudz gaļas, taču māsiņai šī barība nāca par vēlu. Viņa gulēja nepārtraukti — sīks, ar ādu apvilkts skeletiņš, kurā dzīvības liesmiņa gailēja arvien vārgāk un vārgāk, līdz pēdīgi izdzisa pavisam.
Tad pienāca laiks, kad pelēkais vilcēns vairs neredzēja savu tēvu ne parādāmies no sienas, ne pazūdam tajā, ne arī guļam alas ieejā. Tas notika, beidzoties otrajam — mazāk bargajam bada posmam. Vilcene gan zināja, kāpēc Vienacis vairs neatgriežas, bet viņai jau nebija iespējas pastāstīt pelēkajam vilcēnam, ko redzējusi. Pati izgājusi medībās, dodamās augšup gar strauta kreiso sateku, pie kura mitinājās lūsene, viņa bija uzgājusi dienu vecu Vien- ača pēdu sliedi un tai sekojusi. Un tur, kur šīs pēdas izbeidzās, viņa atrada Vienaci — pareizāk sakot, to, kas
no viņa atlicis. Neskaitāmas zīmes liecināja par cīniņu, kas šeit noticis, un bija redzams, kur lūsene pec gūtās uzvaras aizgājusi uz savu midzeni. Pirms došanas talak vilcene bija uzmeklējusi šo midzeni, taču pazīmes liecināja, ka lūsene ir iekšā, tālab vilcene tur ieiet neuzdrošinājās.
Pēc tam vilcene savās medību gaitās izvairījās no kreisās satekas. Viņa zināja, ka midzenī ir mazi lūsēni, un pazina lūša niknumu, asinskāri un mežonību kautiņos. Ir jau patīkami pusduča vilku bariņā uztriekt kokā sprauslājošu, sabozušos lūsi, bet ir pavisam kas cits, ja vilkam vienam pašam jāstājas pretī lūsim — it īpaši vēl lūsenei, kam midzenī izsalkušu lūsēnu pulciņš.
Taču Pirmatnējie Ziemeļi ir Pirmatnējie Ziemeļi, un māte paliek māte, vienmēr spējīga uz visu, vai tas būtu Pirmatnējos Ziemeļos vai kur citur; un reiz pienāks arī bridis, kad vilcene sava pelēkā vilcēna labad uzņemsies gājienu uz kreiso sateku, uz midzeni klintis, pretī lūsenes negantajam niknumam.