Tas, ko es pastāstīšu, ir patiess atgadījums. Tas notika vēršu cīņu laikā Kito. Es sēdēju ložā kopā ar Džonu Har- nedu, Mariju Valensuelu un Luisu Servaljosu. Es redzēju, kā tas notika, redzēju no sākuma līdz beigām.
Braucu ar tvaikoni «Ekvadora» no Panamas uz Gvaja- kilu. Marija Valensuela ir mana māsīca. Es pazīstu viņu kopš mazotnes. Viņa ir ļoti skaista. Esmu spānietis, tiesa, no Ekvadoras, bet mans ciltstēvs ir Pedro Patino, viens no Pizaro kapteiņiem. Tie bija drosmīgi vīri! Varoņi! Vai Pizaro neveda trīssimt piecdesmit spāņu kavaljero un četrus tūkstošus indiāņu iekšā tālajos Kordiljeros meklēt dārgumus? Un vai visi šie četri tūkstoši indiāņu un trīssimt drosmīgo kavaljero neaizgāja bojā šajos veltīgajos meklējumos? Bet Pedro Patino palika dzīvs. Ar viņu arī sākās Patino dzimta. Tiesa, esmu dzimis Ekvadorā, bet manās dzīslās rit spāņu asinis. Es esmu Manvels Hesus Patino. Man pieder daudz hasiendu un desmittūkstoš indiāņu vergu, lai gan pēc likuma viņi ir brīvi cilvēki, kas strādā uz brīva līguma pamata. Likums ir viena jocīga lieta. Mēs, ekvadorieši," smejamies par to. Tas ir mūsu likums. Mēs esam radījuši to paši sev. Es esmu Manvels Hesus Patino. Iegaumējiet šo vārdu. Vienā jaukā dienā to ierakstīs vēsturē. Ekvadorā notiek apvērsumi. Mēs tos saucam par vēlēšanām. Vai tas nav labs joks? Jūs to, liekas, saucat par vārdu spēli?
Džons Harneds bija amerikānis. Es iepazinos ar viņu viesnīcā «Tivoli» Panamā. Biju dzirdējis, ka viņam ir daudz naudas. Viņš brauca uz Limu, bet «Tivoli» satika Mariju Valensuelu. Marija Valensuela ir mana māsīca, un viņa ir skaista.- Viņa patiešām ir visskaistākā sieviete Ekvadorā. Nē, viņa ir visskaistākā arī Parīzē, Madridē, Ņujorkā, Vīnē. Visu vīriešu skatieni pievērsti viņai, un arī Džons Harneds, saticis manu māsīcu Panamā, ilgi skatījās uz viņu. Viņš iemīlējās Marijā, to es zinu droši. Tiesa, viņa dzimusi Ekvadorā, bet viņa jutās labi jebkurā
zemē visā pasaulē. Viņa prata daudzas valodas. Viņa dziedāja, ak, kā dziedāja! Kā īsta māksliniece. Viņas- smaids bija brīnišķīgs, dievišķs. Viņas acis… Ak, jūs domājat, es neredzēju, kā vīrieši ielūkojas viņas acīs? Jūs, angļi, tādas saucat par apbrīnojamām. Tās solīja svētlaimi. Vīrieši slīka tajās kā dzelmē.
Marija Valensuela bija bagāta, bagātāka nekā es, ko uzskata par vienu no bagātākajiem cilvēkiem Ekvadorā. Bet Džonu Harnedu neinteresēja viņas nauda. Viņam bija neizprotama dvēsele. Viņš bija dumjš. Viņš neaizbrauca uz Limu. Gvajakilā nokāpa no tvaikoņa un devās Marijai līdzi uz Kito. Viņa toreiz brauca mājās no Eiropas vai diez no kurienes. Es nezinu, ko viņa atrada šajā cilvēkā, bet viņš Marijai patika. To es zinu noteikti, citādi viņš nebūtu braucis māsīcai līdzi uz Kito. Viņa pati lūdza amerikāni, lai brauc. Es labi atceros šo gadījumu. Marija teica:
«Atbrauciet uz Kito, un es parādīšu jums vēršu cīņu, drosmīgu, meistarīgu, lielisku!» Bet amerikānis iebilda:
«Es braucu uz Limu, nevis uz Kito. Tvaikoņa biļete man nopirkta līdz Limai.»
«Bet vai tad jūs neceļojat sava prieka pēc?» jautāja Marija, paskatīdamās uz viņu tā, kā tikai Marija Valensuela prot skatīties, un viņas acīs bija lasāms solījums.
Un viņš brauca uz Kito. Nē, neba tāpēc, lai redzētu vēršu cīņu. Amerikāni aicināja tas, ko viņš bija izlasījis viņas acīs. Tādas sievietes kā Marija Valensuela dzimst vienu reizi simt gados. Viņas nepieder nevienai valstij, nevienam laikmetam. Viņas pieder, kā mēdz teikt, visai pasaulei. Viņas ir dievietes. Vīrieši krīt pie viņu kājām. Viņas rotaļājas ar vīriešiem un laiž viņus caur saviem burvīgajiem pirkstiņiem kā smiltis. Stāsta, ka Kleopatra esot bijusi tāda sieviete. Tāda pati bijusi Kirke, kas pārvērtusi vīriešus par cūkām. ITa-ha, vai nav taisnība, ko? Viss sākās ar to, ka Marija Valensuela sacīja: «Jūs, anglosakši… kā to lai pasaka … esat mežoņi. Piemēram, jūsu bokss. Divi cilvēki sit viens otru ar dūrēm, kamēr acs ārā vai deguns ielauzts. Pretīgi! Bet citi, tie, kas skatās, auro aiz sajūsmas. Vai tas nav barbarisms?» 7 \yt '-f
«Bet viņi ir cilvēki,» iebilda Džons Harneds, «un boksējas pēc pašu vēlēšanās. Neviens viņus nespiež boksēties.
Viņi dara to tāpēc, ka tas sagādā viņiem vislielāko patiku!»
Marija Valensuela, nicīgi smaidīdama, teica:
«Viņi bieži nogalina viens otru, vai tā nav? Esmu lasījusi par to avīzēs.»
«Bet vērši?» sacīja Džons Harneds. «Vēršu cīņās nogalina daudz vēršu, bet neviens no tiem neiet arēnā pēc paša vēlēšanās. Tas nav godīgi. Dzīvniekus piespiež cīnīties. Turpretī cilvēku neviens nespiež piedalīties dūru cīņā.»
«Tādā gadījumā tas ir vēl necilvēcīgāk,» sacīja Marija Valensuela. «Viņš ir zvērs. Mežonis. Dzīvnieks. Saniknots viņš vālē ar ķetnām kā alu lācis. Vēršu cīņa — lūk, tas ir kas cits! Jūs nekad neesat redzējis vēršu cīņu? Torea- dors ir izveicīgs. Viņam jābūt meistaram. Viņš ir mūsdienīgs, romantiski noskaņots cilvēks. Viņš nav nekas vairāk kā maigs un jūtīgs cilvēks, un tāds viņš iziet cīņā ar saniknoto vērsi. Un viņš nogalina milzīgo dzīvnieku ar tievu zobenu, ar vienu dūrienu, lūk, tā, pašā sirdī. Tas ir lieliski! Sirds pukst straujāk, redzot šo skatu: mazais cilvēks, milzīgais zvērs, smiltīm klātā plašā arēna, ļaužu tūkstoši vēro, elpu aizturējuši. Milzīgais zvērs metas virsū mazajam cilvēkam, bet viņš stāv kā statuja. Viņš nekustas, viņš nebaidās, un tievais zobens viņa rokā zib saulē kā sudrabs. Milzīgais zvērs ar asajiem ragiem nāk aizvien tuvāk un tuvāk, bet cilvēks nekustas. Un pēkšņi zobens nozibsnī un ieduras līdz spalam tieši sirdī. Vērsis beigts nogāžas smiltīs, bet cilvēkam ne matiņš nav nokritis no galvas. Tā ir drosme! Tas ir lieliski! Es nudien varētu iemīlēties toreadorā. Bet jūsu bokseris ir divkājains zvērs, pirmatnējs radījums, maniaks, kas dabū sitienu pēc sitiena pa savu muļķīgo fizionomiju un jūtas iepriecināts. Atbrauciet uz Kito, un es parādīšu jums drosminieku sportu, īstu vīru sportu, kur toreadors stājas pretī vērsim.»
Taču Džons Harneds nebrauca uz Kito, lai redzētu vēršu cīņu. Viņš brauca Marijas Valensuelas dēļ. Viņš bija liela auguma, platākiem pleciem nekā mēs, ekvado- rieši, garāks un masīvāks. Viņš pat bija lielāks par citiem savas rases pārstāvjiem. Acis viņam bija zilas, bet man gadījās redzēt, ka tās kļūst pelēkas un dažreiz saltas kā tērauds. Vaibsti bija rupji, nevis tādi kā mums smalki, bet zods ļoti enerģisks. Seja bija noskūta gluda kā garīdzniekam. Kāpēc gan vīrieši kaunas, ka viņiem uz sejas apg mati? Vai tad dievs nav radījis viņus tādus? Jā, es ticu dievam. Es neesmu pagāns kā daudzi no jums, angļiem. Dievs ir žēlīgs. Viņš radījis mani, ekvadorieti, un devis man desmit tūkstošus vergu. Un, kad es nomiršu, es iešu pie dieva. Jā, garīdzniekiem ir taisnība.
Bet es gribēju pastāstīt par Džonu Harnedu. Viņš pēc dabas bija mierīgs. Viņš runāja klusi un runādams nemēdza plātīties. Varēja domāt, ka krūtīs viņam ir nevis sirds, bet ledus gabals. Bet laikam taču šī cilvēka asinīs bija arī kaut kāds siltums, tāpēc ka viņš aizbrauca līdzi Marijai Valensuelai uz Kito. Un tomēr, lai gan viņš runāja klusā balsī un neplātījās rokām, viņš, kā paši redzēsiet, bija zvērs, truls, ļauns mežonis, kādi dzīvoja tajos senajos laikos, kad cilvēki ģērbās zvērādās un mitinājās alās blakus lāčiem un vilkiem.
Luiss Servaljoss ir mans draugs, labākais no ekvado- riešiern. Viņam pieder trīs kakao plantācijas Naranhito un Cobo. Milargo viņam ir liela cukurniedru plantācija, Am- bato un Latakungā — lielas hasiendas. Viņš ir piekrastes naftas ieguves sabiedrības paju biedrs. Bez tam viņš ieguldījis daudz naudas kaučukkoku stādījumos Gvajānā. Viņš ir mūsdienīgs kā jenkiji un, tāpat kā viņi, vienmēr aizņemts ar darījumu kārtošanu. Naudas viņam ir kā spaļu, bet tā ieguldīta dažādos pasākumos, un viņam vienmēr vajadzīga nauda jauniem pasākumiem un veco darījumu kārtošanai. Luiss ir visur bijis un visu ko redzējis. Jaunībā viņš mācījies amerikāņu kara akadēmijā, ko jūs saucat par Vestpointu. Tur viņam iznākušas nepatikšanas un vajadzējis aiziet. Viņam nav pa prātam amerikāņi. Toties viņam patika Marija Valensuela, viņa tautiete. Bez tam viņam bija vajadzīga šīs sievietes nauda jauniem darījumiem un zelta raktuvēm Austrumek- vadorā, kur dzīvo izkrāsojusies indiāņi. Es biju viņa draugs un vēlējos, kaut viņš apprecētu Mariju Valensuelu. Bez tam es prāvu daļu savu līdzekļu biju ieguldījis Luisa pasākumos, galvenokārt zelta raktuvēs, kas bija ļoti bagātas, bet, pirms deva ienākumus, prasīja lielus izdevumus. Bet, ja Luiss Servaljoss apprecētu Mariju Valensuelu, es viens divi tiktu pie lielas naudas.
Džons Harneds tomēr brauca līdzi Marijai Valensuelai uz Kito, un mums — Luisam Servaljosam un man — tūlīt bija skaidrs, ka viņa ir ieskatījusies amerikānī. Mēdz teikt, ka sieviete vienmēr panāk savu, bet šoreiz iznāca citādi: Marija Valensuela nespēja uzspiest savu gribu Džonam Harnedam. Varbūt viss būtu noticis tieši tā, ja mēs todien nebūtu aizgājuši uz vēršu cīņām Kito. Bet mēs aizgājām. Un es jums pastāstīšu, kas notika.
Ložā sēdējām mēs, četri Luisa Servaljosa viesi. Es sēdēju blakām prezidenta ložai. Otrā pusē atradās ģenerāļa Hosē Eliseo Salazara loža. Tajā sēdēja arī Hoakins En- dara un Ursisino Kastiljo, abi ģenerāļi, pulkvedis Hasinto Fjerro un kapteinis Baltazars de Ečeverija. Tikai Luiss Servaljoss ieņēma sabiedrībā tādu stāvokli, ka varēja dabūt ložu blakām prezidenta ložai. Man droši zināms, ka prezidents pats ierosinājis direkcijai atdot šo ložu Luisam Servaljosam.
Orķestris nospēlēja Ekvadoras nacionālo himnu. Beidzās toreadoru parāde, un prezidents deva zīmi sākt. Taurēm skanot, arēnā izdrāzās vērsis. Jūs jau zināt, kā tas notiek: dzīvnieks ir uzbudināts, satracināts, tāpēc ka muguru tam dedzina tajā iestrēgušie pīķi, un vērsis meklē ienaidnieku, uz kuru izgāzt dusmas. Toreadori stāvēja aizsegā un nogaidīja. Pēkšņi arēnā parādījās kapadori, pieci no katras puses, strauji plandīdami spilgtus apmetņus. Ieraudzījis tik daudz ienaidnieku, vērsis apstājās, nezinādams, kuram lai uzbrūk. Tad viens no kapadoriem panāca vērsim pretī. Tas bija pagalam nikns, ar priekškājām tā kārpīja smiltis, ka putekļi vien griezās. Pēkšņi vērsis, noliecis galvu, metās virsū kapadoram.
Tas vienmēr ir interesants skats — pirmā vērša pirmais uzbrukums. Pēc kāda laika, protams, skatoties mazliet nogurst un iespaidi zaudē asumu. Bet pirmā vērša pirmais uzbrukums! Džons Harneds redzēja to pirmoreiz un nespēja valdīt satraukumu: cilvēks apbruņots tikai ar spilgtu drānu, bet vērsis, smailos ragus noliecis, metas viņam virsū.
«Skatieties!» iesaucās Marija Valensuela. «Vai tas nav lieliski?»
Džons Harneds pamāja ar galvu, bet nepaskatījās uz sievieti. Viņš nenovērsa dzirkstošās acis no arēnas. Pavicinājis apmetni un pakāpies sāņus, kapadors izvairījās no vērša un uzsvieda apmetni sev plecos.
«Nu, kādas ir jūsu domas?» jautāja Marija Valensuela. «Vai tas, pēc jūsu izpratnes, nav īsts sports?»
«Noteikti ir,» atbildēja Džons Harneds. «Ta ir liela veiklība.» k'i
Marija Valensuela aiz sajūsmas sasita plaukstas. Viņai bija mazas rokas. Visi skatītāji aplaudēja. Vērsis pagriezās un nāca atpakaļ. Kapadors atkal izvairījās no tā, uzsviezdams apmetni plecos, un publika atkal aplaudēja. Tas atkārtojās trīs reizes. Kapadors bija lielisks. Tad viņš aizgāja no arēnas un citi kapadori turpināja rotaļu ar vērsi. Viņi sadūra tam lāpstiņās un mugurā divas banderiljas uzreiz. Tad priekšā iznāca galvenais matadors Ordonjess ar garu zobenu un koši sarkanu apmetni. Taures signalizēja, ka vērsim jākrīt. Ordonjess nevar stāties blakus Matestīni, un tomēr viņš ir brašulis. Dūriens trāpīja vērsim taisni sirdī, dzīvnieks saļima un nogāzās zemē beigts. Tas bija lielisks dūriens, tīrs un drošs; publika ilgi aplaudēja, bet vienkāršie ļaudis meta arēnā cepures. Marija Valensuela aplaudēja tāpat kā pārējie, bet Džons Harneds, kas nezaudēja aukstasinību arī šajā situācijā, ziņkāri vēroja viņu.
«Jums tas patīk?» viņš jautāja.
«Vienmēr,» viņa atbildēja, vēl arvien aplaudēdama.
«Kopš bērnu dienām,» teica Luiss Servaljoss. «Atceros, kā viņu pirmo reizi atveda uz vēršu cīņām. Toreiz viņai bija četri gadi. Viņa sēdēja kopā ar māti un aplaudēja tieši tāpat kā tagad. Viņa ir īsta spāniete.»
«Nu jūs pats redzējāt,» Marija Valensuela sacīja Džonam Harnedam, kad beigto vērsi piesēja pie mūļiem un vilka projām no arēnas. «Jūs redzējāt vēršu cīņu, un jums tā iepatikās, vai ne? Ko jūs domājat?»
«Es domāju, ka vērsim nebija iespējas aizstāvēties,» viņš atteica. «Vērša liktenis bija izlemts jau pašā sākumā. Cīņas iznākums neradīja šaubas. Vērsis vēl nebija iznācis arēnā, kad visi jau zināja, ka to nogalinās. Lai tas būtu sports, iznākums nedrīkst būt zināms. Vienam muļķa vērsim, kas nekad nebija uzbrucis cilvēkam, pretī stājās pieci pieredzējuši vīri, kas daudzreiz piedalījušies vēršu cīņās. Iespējams, būtu godīgāk izlaist vienu vīru pret vienu vērsi.»
«Vai vienu vīru pret pieciem vēršiem,» sacīja Marija Valensuela, un mēs visi iesmējāmies, bet par visiem skaļāk — Luiss Servaljoss.
«Jā gan,» teica Džons Harneds, «pret pieciem vēršiem, turklāt tādu cilvēku, kas, tāpat kā vērši, nekad nebūtu izgājis arēnā, piemēram, tādu kā jūs, senjor Servaljos.»
«Un tomēr mums, spāniešiem, patīk vēršu cīņas,» iebilda Luiss Servaljoss, un es varu apzvērēt, ka pats velns iečukstēja viņam ausī, kā rīkoties. Bet, kā viņš rīkojās, to es tūlīt pastāstīšu.
«Tādā gadījumā tai jābūt izkoptai tieksmei,» atbildēja Džons Harneds. «Pie mums Čikāgā katru dienu nonāvē tūkstošiem vēršu, bet neviens nemaksā naudu, lai paskatītos uz to.»
«Tā ir kautuve,» es iebildu, «bet tā .., nu, tā ir māksla. Smalka, lieliska, reta māksla.»
«Ne vienmēr,» izteica savas domas Luiss Servaljoss. «Esmu redzējis neveiklus matadorus, un tas, protams, nav nekāds patīkamais skats.»
Viņš nodrebēja, un viņa seja pauda tādu riebumu, ka tajā brīdī man kļuva skaidrs — pats nelabais čukst viņam ausī, un viņš spēlē kaut kādu lomu.
«Varbūt senjoram Harnedam ir taisnība,» teica Luiss Servaljoss. «Varbūt pret vērsi patiešām izturas netaisni. Vai tad mēs visi nezinām, ka vērsim divdesmit četras stundas nedod ūdeni, bet pirms pašas cīņas ļauj dzert, cik gribas?»
«Un vērsis iznāk arēnā, kļuvis smags no ūdens?» ātri iejautājās Džons Harneds, un es redzēju, ka viņa acis kļūst pelēkas, skadras un saltas.
«Tas ir nepieciešams cīņai,» paskaidroja Luiss Servaljoss. «Vai tad jūs gribētu, lai vērsis būtu spēka pilns un nobadītu visus toreadorus?»
«Es gribētu, lai tam būtu iespēja cīnīties,» teica Džons Harneds, skatīdamies uz arēnu, kur parādījās otrs vērsis.
Tas nebija nekāds labais vērsis. Tas bija nobaidījies, skrēja apkārt, meklēdams izeju. Kapadori panācās uz priekšu un vicināja apmetņus, bet vērsis negribēja uzbrukt.
«Dumjš lops,» sacīja Marija Valensuela.
«Piedodiet,» iebilda Džons Harneds, «bet, pēc manām domām, tas ir gudrs vērsis. Saprot, ka nevajag cīnīties ar cilvēku! Skatieties, vērsis saož nāvi šajā arēnā.»
Patiešām, apstājies tajā vietā, kur viens jau bija zaudējis''dzīvību, vērsis ostīja mitrās smiltis un sprauslāja. Tad no jauna, galvu pacēlis, apmeta loku pa arēnu, raudzīdamies skatītāju tūkstošos, kuri svilpa, apmētāja to apelsīnu mizām un visādi apsaukāja. Bet asins smaka satrauca vērsi, un tas metās virsū kapadoram tik negaidīti, ka viņš_ tikko paguva paglābties. Nosviedis apmetni, viņš patvērās aiz barjeras. Vērsis ar brīkšķi ietriecās sienā. Bet Džons Harneds klusi, it kā pie sevis teica:
«Es ziedošu tūkstoš sukru spitālīgo patversmei Kito, ja šodien kaut viens vērsis nogalinās cilvēku.»
«Jums patīk vērši?» smaidīdama jautāja Marija Valensuela.