«Tas no ūdens,» sacīja Luiss Servaljoss.
«Jā gan, no ūdens,» piekrita Džons Harneds. «Vai vēl drošāk nebūtu pirms izlaišanas arēnā pārgriezt vērsim cīpslas?»
Mariju Valensuelu saniknoja Džona' Harneda vārdos saklausāmais izsmiekls. Bet Luiss pameta man ar aci tā, lai citi nemanītu, un tikai tad es atskārtu, kādu spēli viņš uzsācis. Mums abiem vajadzēja būt banderiljero. Lielais amerikāņu vērsis sēdēja mūsu ložā, un mums vajadzēja durstīt viņu ar pīķiem ti"k ilgi, kamēr viņu pārņem dusmas, un varbūt tad izputētu laulības ar Mariju Valensuelu. Sākās interesanta spēle, bet mums asinīs bija visiem vēršu cīņu cienītājiem pazīstamais gars.
Vērsis arēnā jau bija satraukts un saniknots. Kapado- riem klājās grūti. Dzīvnieks bija straujš un dažreiz pagriezās tik spēji, ka pakaļkājas paslīdēja, un tad vērsis paklupa, uzvandīdams smiltis. Bet tas visu laiku metās virsū tikai plandošajiem apmetņiem un nenodarīja nevienam neko ļaunu.
«Vērsim nav izdevības,» teica Džons Harneds. «Tas veltīgi tērē spēkus.»
«Apmetni viņš notur par savu ienaidnieku,» paskaidroja Marija Valensuela. «Paskatieties, cik veikli kapadors to muļķo.»
«Tā nu tas lops ir radīts, ka to viegli apmuļķot,» sacīja Džons Harneds. «Tāpēc arī jācīnās pa tukšo. To zina to- readori, zina skatītāji, zinām mēs ar jums — mēs visi jau iepriekš zinām, ka vērša cīņa ir veltīga. Dzīvnieks vienīgais savas muļķības dēļ to nezina. Tam nav nekādu izredžu.»
«Viss ir ļoti vienkārši,» sacīja Luiss Servaljoss. «Uzbrūkot vērsis aiztaisa acis. Tāpēc …»
«Cilvēks palecas sāņus, un vērsis aizdrāžas garām,» iejaucās Džons Harneds.
«Jā,» apstiprināja Luiss Servaljoss, «tā tas ir. Vērsis aizver acis, un cilvēks to zina.»
«Bet govis never acis ciet,» sacīja Džons Harneds. «Mums mājās ir Džersijas sugas govs, kas dod pienu un pievārētu visu šo vīru kompāniju.»
«Bet toreadori necīnās ar govīm,» es teicu.
«Viņiem bail no govīm,» sacīja Džons Harneds.
«Jā,» piekrita Luiss Servaljoss, «ar govīm cīnīties viņiem ir bail. Un tas jau arī nebūtu nekāds sports, ja galētu nost toreadorus.»
«Būtu gan, ja cīņā laiku pa laikam aizietu bojā arī kāds toreadors,» teica Džons Harneds. «Kad es kļūšu vecs vai arī par kropli, kam nav pa spēkam smags darbs, es pelnīšu iztiku, strādājot par toreadoru. Tā ir piemērota nodarbošanās vecākiem kungiem un pensionāriem.»
«Paskaties taču!» sacīja Marija Valensuela, kad vērsis sparīgi uzbruka, bet kapadors, novēcinājis tam gar acīm apmetni, izvairījās. «Ir vajadzīga veiklība, lai tā izlocītos.»
«Jums taisnība,» piekrita Džons Harneds. «Bet, ticiet man, tūkstoškārt lielāka veiklība ir nepieciešama tad, kad jāizvairās no boksera sitienu krusas, tāpēc ka pretinieks tur acis vaļā un* sit ar 'apdomu. Pie tam vērsis negrib cīnīties. Skatieties, tas bēg!»
Tas nebija labs vērsis, tāpēc ka atkal sāka riņķot pa arēnu, meklējot izeju.
«Bet reizēm tādi vērši ir visbīstamākie,» ierunājās Luiss Servaljoss. «Nekad nevar zināt, ko tas darīs pēc brīža. Tie ir gudri, gandrīz kā govis. Toreadoriem tādi nepatīk. Skat, pagriezies atpakaļ!»
Apjucis un saērcināts par to, ka arēnas sienas nelaiž viņu laukā, vērsis drosmīgi uzbruka saviem ienaidniekiem.
«Tas jau izbāzis mēli,» teica Džons Harneds. «Vispirms viņi piepilda dzīvnieku ar ūdeni. Pēc tam kapadori pēc kārtas nokausē viņu, piespiezdami veltīgi šķiest spēkus. Kamēr vieni kaitina vērsi, citi atpūšas. Turpretī vērsim neļauj atvilkt elpu ne mirkli. Un, kad vērsis ir pavisam nomocīts un nejaudā vairs lāgā pakustēties, matadors to nodur.»
Tagad bija pienākusi kārta banderiljero. Viens no viņiem trīs reizes mēģināja iedurt pīķi vērsim miesā un ikreiz neveiksmīgi. Viņš tikai sadurstīja un satracināja vērsi. Banderiljas, zināt, ir jāiedur divas uzreiz, lāpstiņās abās pusēs mugurkaulam un pēc iespējas tuvāk tam. Ja iedur tikai vienu, tā jau ir kļūme. Pūlis svilpa un sauca Ordonjesu. Un tad Ordonjess parādīja, ko māk. Viņš četras reizes iznāca priekšā un visas četras reizes vienā paņēmienā iedūra banderiljas, iedūra tās vērsim mugurā, ka nebija ko redzēt. Pūlis plosījās sajūsmā, arēnā birtin bira monētas un cepures.
Un tieši tajā brīdī vērsis metās virsū vienam no ka- padoriem. Vīrs paslīdēja un pazaudēja galvu. Vērsis pacēla viņu — par laimi, starp platajiem ragiem. Skatītāji mēmi, elpu aizturējuši, vēroja notiekošo, bet Džons Harneds pietrūkās kājās un ieaurojās sajūsmā. Ieaurojās, sveikdams vērsi. Paši redzat, viņš gribēja, lai nogalina cilvēku. Viņš bija nejūtīgs zvērs. Amerikāņa nepiedienīgā uzvešanās sadusmoja visus, kas sēdēja ģenerāļa Salazara ložā, un viņi sāka lamāt Džonu Harnedu. Ursisino Kastiljo pateica amerikānim acīs, ka viņš ir neģēlīgs gringo un tamlīdzīgi. Bet, tā kā tas tika pateikts spāniski, Džons Harneds nesaprata. Viņš stāvēja un auroja kādas desmit sekundes, kamēr citi kapadori pievērsa sev dzīvnieka uzmanību un pakritušais piecēlās sveiks un vesels.
«Vērsim nebija nekādas iespējas,» bēdīgi noteica Džons Harneds, apsēzdamies savā vietā. «Kapadors necieta nemaz. Vērsi apmuļķoja, aizvilināja prom no viņa.» Tad Džons Harneds pagriezās pret Mariju Valensuelu un teica:
«Lūdzu, piedodiet, es biju satraukts.»
Viņa pasmaidīja un nosodoši iesita ar vēdekli viņam pa roku.
«Jūs pirmo reizi redzat vēršu cīņas,» viņa sacīja. «Kad būsiet redzējis tās vairākas reizes, jūs vairs neilgosieties redzēt mirstam cilvēkus. Redzat nu, jūs, amerikāņi, esat cietsirdīgāki par mums. Pie tā vainīgs jūsu bokss. Mēs nākam skatīties tikai, kā nogalina vēršus.»
«Man gribētos, lai arī vērsim būtu dota kaut kāda iespēja,» atbildēja Džons Harneds. «Droši vien es kādreiz vairs nedusmošos uz cilvēkiem, kuri pārspēj vērsi ar vitt'u.»
Atkal ieskanējās taures. Ordonjess iznāca priekšā purpura apmetnī ar kailu zobenu. Taču vērsis bija pārdomājis un vairs negribēja cīnīties. Ordonjess piecirta kāju, uzkliedza tam un pavēcināja apmetni. Vērsis skrēja viņam virsū, bet bez kāda niknuma. Pirmais zobena dūriens nekur nederēja. Zobens trāpīja kaulā un saliecās. Ordonjess paņēma citu. Vērsi piespieda uzbrukt vēlreiz. Piecas reizes Ordonjess dūra, bet zobens ikreiz vai nu neieurbās pietiekami dziļi, vai arī atdūrās pret kaulu. Sesto reizi zobens iegāja līdz spalam. Tomēr dūriens bija neveiksmīgs. Zobens netrāpīja sirdī un apmēram pusjarda iznāca ārā otrā pusē starp ribām. Publika izsvilpa matadoru. Es paskatījos uz Džonu Harnedu. Viņš sēdēja klusi un nekustīgi, bet es redzēju, ka viņš sakodis zobus un ar rokām cieši ieķēries ložas malā.
Vērsis bija zaudējis visu cīņas sparu un, lai gan dūriens nebija nāvējošs, skrēja, lēni grīļodamies, — acīmredzot traucēja miesā iestrēgušais zobens. Bailēs no matadora un kapadoriem tas meta lokus gar arēnas malu, skatīdamies augšup publikā.
«Tas it kā saka: «Dieva dēļ, laidiet mani ārā no šejienes, es negribu cīnīties!»» teica Džons Harneds.
Tas arī bija viss. Viņš vairs nebilda ne vārda, tikai sēdēja un skatījās, reizēm iesānis paraudzīdamies uz Mariju Valensuelu, it kā gribētu izdibināt, ko viņa jūt. Viņa dusmojās uz matadoru. Sis cilvēks bija neveikša, bet viņa bija cerējusi redzēt interesantu priekšnesumu.
Vērsis bija pavisam gurdens un vārgs no asiņu zaudējuma, taču ir nedomāja mirt. Tas vilkās gar barjeru, meklēdams izeju. Dzīvniekam nenāca ne prātā uzbrukt, tam bija diezgan. Taču vērsi vajadzēja nogalināt. Vērsim uz kumbra aiz ragiem ir tāda vieta, kur mugurkauls nav ne ar ko aizsargāts, un, ja tur iedur, nāve iestājas acumirklī. Ordonjess pagāja vērsim pretī un nosvieda apmetni zemē. Dzīvnieks joprojām nedomāja uzbrukt. Tas stāvēja un, nolaidis galvu, ostīja drānu. Ordonjess iedūra neaizsargātajā vietā aiz ragiem. Vērsis strauji pacēla galvu. Dūriens nebija trāpījis mērķi. Tagad vērsis vēroja zobenu. Kad Ordonjess ar kāju pakustināja apmetni, vērsis aizmirsa zobenu un nolieca galvu, lai apostītu to. Ordonjess dūra — un atkal garām. Tas atkārtojās vairākas reizes.
Stāvoklis bija muļķīgs. Džons Harneds klusēja, kā klusējis. Beidzot dūriens sasniedza mērķi, un vērsis nokrita beigts. Tūlīt iejūdza mūļus, lai aizvilktu to no arēnas.
«Tātad gringo uzskata, ka tā ir cietsirdīga izprieca, vai ne?» sacīja Luiss Servaljoss. «Ka tā ir necilvēcīga izturēšanās pret vērsi, vai ne?»
«Nē,» atteica Džons Harneds, «vērsim nav lielas nozīmes. Tas ir kaitīgi skatītājiem, pazemo viņus. Tas pieradina viņus tīksmināties ar dzīvnieka ciešanām. Pieciem vīriem uzbrukt vienam muļķa vērsim — tā ir gļēvulība. Un tie, kas skatās, arī mācās gļēvulību. Vērsis aiziet bojā, bet skatītāji paliek dzīvi un apgūst mācību. Gļēvulības skati nebūt neizkopj cilvēkos drosmi.»
Marija Valensuela klusēja. Viņa pat nepaskatījās uz Džonu Harncdu. Taču viņa dzirdēja visu un kļuva bāla aiz dusmām. Skatīdamās uz arēnu, viņa kustināja vēdekli, bet es redzēju, ka viņas roka dreb. Arī Džons Harneds neskatījās uz Mariju Valensuelu. Viņš runāja tālāk, it kā šīs sievietes te vispār nebūtu. Arī viņa balsī skanēja saltas dusmas.
«Tas ir gļēvulīgu ļaužu gļēvulīgs sports,» viņš sacīja.
«O,» paklusi teica Luiss Servaljoss, «jums laikam šķiet, ka jūs saprotat mūs.»
«Tagad es saprotu spāņu inkvizīciju,» atbildēja Džons Harneds. «Tā droši vien sagādāja cilvēkiem daudz lielāku baudu nekā vēršu cīņas.»
Luiss Servaljoss pasmaidīja, bet neko neteica. Viņš palūkojās uz Mariju Valensuelu un saprata, ka cīņa šajā ložā beigusies ar viņa uzvaru. Viņai vairs nav ko runāt ar šo gringo, kas uzdrošinās ņemt mutē tādus vārdus. Taču nedz Luiss Servaljoss, nedz es nebijām gaidījuši to, kas notika šajā pašā dienā. Mēs laikam gan nesaprotam tos amerikāņus. Kā mēs varējām zināt, ka Džons Harneds, kas visu laiku bija valdījis dusmas, pēkšņi sāks trakot? Bet viņš patiešām kļuva traks, kā jūs paši redzēsiet. Viņš taču pats teica, ka vērsim nav lielas nozīmes. Kāpēc tad viņu tā ietekmēja zirga liktenis? To es nesaprotu. Džons Harneds nespēja loģiski domāt — tas ir vienīgais izskaidrojums.
«Kito zirgi nemēdz piedalīties vēršu cīņās,» teica Luiss Servaljoss, nolaizdams programmu. «Spānijā tas notiek vienmēr. Bet šodien pēc īpašas atļaujas arēnā laidīs arī zirgus. Kad parādīsies nākamais vērsis, mēs ieraudzīsim zirgus un pikadorus — zināt, jātniekus ar pīķiem.»
«Vērsis jau iepriekš ir lemts nāvei,» sacīja Džons Harneds. «Vai ar zirgiem ir tāpat?»
«Zirgiem ir aizsietas acis, tā ka tie neredz vērsi,» paskaidroja Luiss Servaljoss. «Daudzi zirgi ir nogalināti manu acu priekšā. Tas ir varens skats!»
«Es esmu redzējis, kā kauj vērsi,» teica Džons Harneds. «Tagad es redzēšu, kā kauj zirgu, un varbūt pilnīgāk iz- pratīšu šī cēlā sporta veida fineses.»
«Zirgi ir veci,» sacīja Luiss Servaljoss, «tie nekam citam vairs neder.»
«Skaidrs,» sacīja Džons Harneds.
Arēnā izlaida trešo vērsi, un tam pretī iznāca kapadori un pikadori. Viens pikadors nostājās tieši iepretī mūsu ložai. Tiesa, viņa zirgs bija vecs un ribains — kauli un noplukuši āda.
«Jābrīnās, kā tas nabaga kleperis var noturēt jātnieka svaru,» sacīja Džons Harneds. «Un ar ko zirgs apbruņots, lai cīnītos ar vērsi?»