«Ak tā?» brīnījās Džons Harneds. «Tātad zirgu izved tikai tāpēc, lai to nobadītu? Un tam aizsien acis, lai neredzētu vērsi, kas metas virsū?»
«Tā gluži nav,» es iebildu. «Pikadors ar pīķi neļauj vērsim nobadīt zirguj» «
«Tātad zirgus nobada reti?» vaicāja Džons Harneds.
«Nē,» teica Luiss Servaljoss. «Man Seviļā ir gadījies redzēt, ka vienā dienā nogalina astoņpadsmit zirgu, bet publika trokšņo, pieprasot vēl.»
«Un tie zirgi arī bija ar aizsietām acīm tāpat kā šis?» jautāja Džons Harneds.
«Jā,» atbildēja Luiss Servaljoss.
Pēc tam mēs vairs nerunājām, tikai vērojām cīņu arēnā. Džonam Harnedam iekšā viss vārījās, bet mēs to nemanījām. Vērsis neparko negribēja uzbrukt zirgam. Tas savukārt stāvēja mierīgi un, tā kā bija ar aizsietām acīm, nevarēja redzēt, ka pikadori rīda virsū tam vērsi. Viņi kaitināja vērsi ar apmetņiem un, kad tas metās viņiem virsū, skrēja pie zirgiem un paslēpās aiz tiem. Beidzot vērsis bija pamatīgi saniknots un ieraudzīja savā priekšā zirgu.
«Bet zirgs nezina, zirgs nezina,» Džons Harneds čukstēja it kā pie sevis, neapzinādamies, ka runā skaļi.
Vērsis uzbruka, bet zirgs patiešām neko nezināja, līdz beidzot pikadoram misējās un vērsis pacēla zirgu ar ragiem gaisā. Tas bija apbrīnojami stiprs vērsis. Skatīties uz to bija bauda. Vērsis pasvieda zirgu gaisā, un, kad tas i uz sāniem nokrita zemē, pikadors nolēca no tā un bēga prom, bet kapadori pa to laiku piesaistīja vērša uzmanību sev. Zirgam no vēdera izgāzās iekšas, un tomēr tas iezviegdamies piecēlās kājās. Šis zviedziens galīgi satracināja Džonu Harnedu, un viņš pietrūkās kājās. Es dzirdēju viņu lamājamies pie sevis. Viņš nenolaida acis no zirga, kas, aizvien vēl zviegdams, mēģināja paskriet, bet nogāzās uz muguras un karcināja gaisā kājas. Vērsis vēlreiz metās virsū zirgam un badīja to tik ilgi, kamēr tas bija pagalam.
Džons Harneds stāvēja. Viņa acis vairs nebija saltas kā tērauds. Tajās dega zilas liesmas. Viņš paskatījās uz Mariju Valensuelu, sieviete — uz Džonu Harnedu, un viņa seja pauda bezgalīgu riebumu. Viņš bija kļuvis pavisam traks. Visi skatījās uz mums, tāpēc ka zirgs arēnā bija beigts, bet Džons Harneds liela auguma un tālu saredzams.
«Sēstieties,» teica Luiss Servaljoss, «citādi ļaudis jūs izsmies.»
Džons Harneds neatbildēja. Viņš sažņaudza dūri un ar tādu spēku iesita Luisam Servaljosam pa seju, ka tas nokrita uz krēsliem kā beigts un palika guļam. Viņš neredzēja, kas notika tālāk. Toties es redzēju daudz ko. Ursi- sino Kastiljo, pārliecies pār barjeru, kas šķīra mūsu ložas, ar spieķi iesita Džonam Harnedam tieši pa seju. Amerikānis savukārt iezvēla viņam ar dūri tā, ka viņš krītot nogāza no kājām ģenerāli Salazaru. Džonu Harnedu bija pilnīgi pārņēmis trakums. Viņā bija pasprucis vaļā un rēkdams plosījās mežonīgs zvērs, pirmatnības alu zvērs,
«Jūs esat atnākuši uz vēršu cīņām,» viņš kliedza, «bet, zvēru pie dieva, es parādīšu jums, kā cīnās cilvēki!»
Tā tikai bija cīņa! Kareivji, kas apsargāja prezidenta ložu, skrēja šurp, bet Džons Harneds izrāva vienam no viņiem šauteni un sāka vālēt ar to kareivjiem pa galvu. No otras ložas pulkvedis Hasinto Fjerro šāva uz viņu ar revolveri. Pirmā lode nogalināja kādu kareivi. To es redzēju pats savām acīm. Eet otra lode trāpīja Džonam ITarnedam sānos. Izgrūdis lāstu, viņš lēca uz priekšu un ietrieca šautenes durkli pulkvedī Fjerro. Baigi bija skatīties. Amerikāņi un angļi ir cietsirdīga tauta. Viņi izsmej mūsu vēršu cīņas, bet viņiem pašiem sagādā baudu asinsizliešana. Tajā dienā Džona Harneda dēļ nonāvēja vairāk cilvēku nekā visās vēršu cīņās, kas notikušas Kito, jā, arī Gvajakilā un visā Ekvadorā.
Un pie tā visa bija vainīgs zirga zviedziens. Bet kāpēc Džons Harneds netrakoja, kad nogalināja vērsi? Dzīvnieks paliek dzīvnieks, vienalga, vērsis vai zirgs. Džons Harneds bija traks — citādi to nevar izskaidrot. Satrakojies zvērs! Nu, spriediet paši, kas ir sliktāk — tas, ka vērsis nobada zirgu, vai tas, ka Džons Harneds ar durkli nogalina pulkvedi Hasinto Fjerro? Un ne jau viņu vienīgo Džons Harneds nodūra! Viņš bija kā velna pilns. Viņu bija ķērušas daudzas lodes, un tomēr viņš kāvās un nebija tik lēti nonāvējams.
Marija Valensuela parādīja drosmi. Viņa nedz spiedza, nedz ģība kā citas sievietes. Viņa klusi sēdēja ložā un raudzījās uz arēnu. Seja viņai bija bāla. Viņa tikai kustināja vēdekli un neskatījās apkārt.
No visām pusēm skrēja kareivji, virsnieki un drosmīgi vienkāršie ļaudis, lai savaldītu prātu zaudējušo gringo. Jāsaka, pūlī kliedza, ka jāapslāna visi gringo. Latīņame- rikas valstīs tas nav nekāds jaunais kliedziens, tas pauž nepatiku pret gringo un viņu dīvaino izturēšanos. Jā, tāds kliedziens bija dzirdams, tomēr drošsirdīgie ekvadorieši nogalināja tikai Džonu Harnedu, pēc tam kad amerikānis bija nogalinājis septiņus un ievainojis daudzus no viņiem. Esmu redzējis daudzas vēršu cīņas, bet nekad neko pretīgāku par skatu mūsu ložās pēc šī slaktiņa. Tas bija īsts kaujas lauks. Visapkārt gulēja nogalinātie, vaidēja ievainotie un mirstošie. Kāds, kuram Džons Harneds bija iegrūdis durkli vēderā, piespiedis abas rokas pie ievainojuma, kliedza. Un tas nudien izklausījās daudz briesmīgāk nekā tūkstoš zirgu zviedzieni.
Nē, Marija Valensuela neapprecējās ar Luisu Serval- josu. Man ļoti žēl, ka tā iznāca. Viņš bija mans draugs, un es biju ieguldījis viņa darījumos daudz naudas. Tikai pēc piecām nedēļām ārsti noņēma viņam no sejas apsējus. Un vēl līdz šai dienai viņam uz vaiga zem acīm ir palikusi rēta. Bet Džons Harneds taču iesita viņam tikai vienu reizi, turklāt ar pliku dūri! Marija Valensuela patlaban ir Austrijā. Stāsta, ka viņa precoties ar kādu erchercogu vai kādu ievērojamu augstmani, īsti nezinu. Man liekas, viņai bija paticis Džons Harneds, iekams viņš brauca Marijai līdzi uz Kito, lai redzētu vēršu cīņas.
Bet kāpēc viss sākās ar zirgu — to es gribētu zināt. Kāpēc Džons Harneds skatījās uz vērsi un teica, ka tam nav sevišķas nozīmes, bet zaudēja prātu, tiklīdz iezvie- dzās zirgs? Tie gringo ir neizprotami ļaudis. īsti barbari.