Uz jahtas «Samosets» cītīgi posās ziemassvētku svinēšanai. Tā kā mēnešiem ilgi jahta nebija iegriezusies nevienā civilizētā ostā, pārtikas krājumos vairs tikpat kā nebija nekādu gardumu, un tomēr Minijai Dankanei bija izdevies sagatavot kopkajītei un komandai īstas dzīres.
— Paskaties, Boid, — viņa teica vīram, — te ir ēdienkarte. Kopkajītei svaigas makreles iezemiešu gaumē, bruņurupuču zupa, omlete ā la Samoseta …
— Pie velna! No kurienes tad tas? — Boids Dankans pārtrauca viņu.
— Ja gribi zināt, es atradu aiz skapja aizkritušu bundžu ar sēnēm un paciņu olu pulvera, un tur ir vēl daudz citu labu lietu. Bet nepārtrauc mani. Vārīts jamss, cepts taro, bumbieru kompots.., redzi nu, tu man visu sajauci. Vēl es atradu pusmārciņu garšīgās žāvētās tinteszivs. Būs arī ceptas pupas meksikāņu gaumē, ja man izdosies iestāstīt Toijamai, kā tās gatavo, bez tam vēl cepta pa- paija Marķīza salu medū un, visbeidzot, apbrīnojamā kūka, kuras pagatavošanas noslēpumu Toijama atsakās izpaust.
— Nezinu, vai ir iespējams sabrūvēt punšu vai kokteili no vietējā ruma? — grūtsirdīgi nomurmināja Dankans.
— Ak, es pavisam aizmirsu! Nāc līdzi!
Sieva paņēma vīru pie rokas un pa zemām durtiņām ieveda savā mazajā luksuskajītē. Nelaizdama vaļā roku, viņa pavandījās pa cepuru kasti un izcēla no tās šampanieša pudeli.
— Tagad uz pusdiengalda nekā netrūks! — iesaucās Dankans.
— Pagaidi.
Sieva atkal pavandījās, un viņas pūliņus atlīdzināja viskija pudele ar sudrabotu galviņu. Viņa pacēla to pret iluminatoru, un varēja redzēt, ka pudelē vēl ir kāda ceturtā daļa dzēriena.
— Es jau ilgi glabāju to, — viņa paskaidroja. — Te pietiks tev un kapteinim Detrnaram.
— Divas reizes ko pielikt pie mutes, — nosūkstījās Dankans.
— Būtu bijis vairāk, bet es iedevu Lorenco, kad viņš bija slims.
— Varēji dot rumu, — jokojot norūca Dankans.
— Tik pretīgu dziru slimam cilvēkam! Neesi nu badīgs, Boid! Un es priecājos, ka nav vairāk viskija, — kapteiņa Detmara dēļ. Iedzēris viņš vienmēr kļūst ātri aizkaitināms. Bet matrožiem būs cepumi ar sodu, saldie pīrādziņi, stiklenes…
— Barojošas pusdienas, man jāsaka.
— Paliec klusu! Rīsi ar gaļu, jamss, taro, protams, arī makreles, liels pīrāgs, ko cep Toijama, sivēns …
— Man tomēr jāsaka… — mēģināja iebilst Dankans.
— Nekas, Boid. Pēc trijām dienām mēs būsim Atu-Atu. Turklāt tas ir mans sivēns. Tas vecais virsaitis — nu, kā viņu sauca? — uzdāvināja sivēnu tieši man. Tu pats taču redzēji. Un bez tam vēl divas bundžas ar liellopu gaļu. Tādas ir viņu pusdienas. Bet tagad par dāvanām. Vai pagaidīsim līdz rītam vai izdalīsim tās šovakar?
— Protams, ziemassvētku vakarā, — vīrs izlēma. — Sasauksim visus matrožus, kad nositīs astoņas glases. Es palaidīšu apkārt rumu, bet tu izdalīsi dāvanas. Iesim uz klāju. Te var nosmakt. Cerams, ka Lorenco ir salabojis dinamo. Ja naktī nedarbosies ventilatori, apakšā nebūs iespējams gulēt. '
Viņš pagāja garām nelielajai kopkajītei, uzkāpa augšā pa stāvo trapu un izgāja uz klāja. Saule rietēja, un viss vēstīja skaidru tropu nakti. Pacēlis fokburu un grotburu, «Samosets» ar četru mezglu ātrumu laiski slīdēja pa gludo jūras virsmu. No mašīntelpas durvīm nāca vesera klaudzieni. Viņi gāja uz pakaļgalu, kur kapteinis Det- mars, uzlicis kāju uz reliņiem, eļļoja lagu. Pie stūres stāvēja garš iezemietis, ģērbies baltā kreklā, ar koši sarkanu gurnu apsēju.
Boids Dankans bija savdabis. Tā vismaz domāja viņa draugi. Būdams bagāts cilvēks, viņš varēja dzīvot cepuri kuldams, taču labprātāk viņš braukāja pa pasauli, izvēlēdamies dīvainus un neērtus ceļošanas veidus. Starp citu, viņam radās savs viedokfis ,?ar koraļļu rifiem, kurš krasi atšķīrās no Darvina uzskata šajā jautājumā. Viņš izklāstīja to vairākos rakstos un vienā grāmatā un atkal ķērās pie sava hobija — ceļoja pa dienvidu jūrām ar nelielu trīsdesmit tonnu jahtu un pētīja rifu veidojumus.
Viņa sievu Miniju Dankani arī uzskatīja par savdabi, tāpēc ka viņa ar prieku piedalījās vīra klaiņojumos. Sešos piedzīvojumiem bagātos laulības gados viņa kopā ar vīru bija uzkāpusi Cimboraso, ziemā ar suņu pajūgu nobraukusi trīstūkstoš jūdžu Aļaskā, aizjājusi no Kanādas līdz Meksikai, ar desmit tonnu jollu burājusi pa Vidusjūru un ar kanu laivu cauri visai Eiropai no Vācijas aizbraukusi līdz Melnajai jūrai. Tas bija lielisks klaidoņu pāris: viņš garš un plecīgs, viņa — simt piecdesmit mārciņu sīkstuma un izturības, sīciņa brunete un laimīga sieviete, uz kuru bija prieks skatīties.
Agrāk «Samosets» bija tirdzniecības šoneris; Dankans nopirka to Sanfrancisko un pārbūvēja. Iekštelpas pārtaisīja pilnīgi, tā ka tilpnes pārvērtās par kopkajīti un kajītēm, tuvāk pakaļgalam uzstādīja mašīnas, dinamo, saldētavu un akumulatorus, bet pašā pakaļgalā — benzīna tvertnes. Protams, arī komanda bija maza. Boids, Minija un kapteinis Detmars bija vienīgie baltie uz kuģa, kaut gan par balto sevi uzskatīja arī mazais, ar eļļu notraipītais mašīnists Lorenco, jauktenis no Portugāles. Par koku pieņēma japāni, bet par boju — ķīnieti. Sākumā komanda sastāvēja no četriem baltajiem matrožiem, bet viņus citu pēc cita savaldzināja palmu apēnotās Dienvidu jūras salas — un viņus aizstāja ar saliniekiem. Tā viens no tumšādainajiem matrožiem nāca no Lieldienu salām, otrs —• no Karolīnām, trešais no Paumotu, bet ceturtais bija milzis no Samoa. Jūrā Boids Dankans, kurš pats pieprata kuģošanu, stāvēja sardzē kopā ar kapteini Detmaru, un viņi abi stājās pie stūres vai arī noteica kuģa atrašanās vietu. Grūtā brīdī pie stūres rata ķērās arī Minija, un tieši šajos gadījumos uz viņu varēja paļauties drošāk nekā uz iezemiešiem.
Kad nosita astoņas glases, visa komanda sapulcējās jahtas pakaļgalā, un tad parādījās Boids Dankans ar tumšu pudeli un kausu. Viņš pats ielēja katram pa pus- kausam ruma. Viņi izdzēra savas porcijas, visādi vaibstī- damies un skaļi čāpstinādami aiz sajūsmas, kaut gan rums bija netīrīts un apsvilināja pat viņu rīkles. Nobaudīja visi, tikai ne Lī Gūms, rf^dzērājs bojs. Šī ceremonija beidzās, un matroži gaidīja nākamo — dāvanu dalīšanu.
Lai gan šie polinēziešu tipa pārstāvji bija milzu auguma un spēcīgiem muskuļiem, viņi kā bērni smējās par sīkumiem, viņu tumšās acis laternu gaismā staroja aiz nepacietības, bet lielie augumi šūpojās vienā ritmā ar kuģi.
Izsaukusi katru pēc vārda, Minija pasniedza dāvanas, ikreiz piebilzdama kaut ko jocīgu, kas vēl vairāk uzjautrināja apdāvinātos. Tur bija lēti pulksteņi, kabatas naži, makšķerāķu paciņas, presētā tabaka, sērkociņi un visiem — raibi kokvilnas drānas gabali gurnu apsējiem. To, ka viņi iemīlējuši Boidu Dankanu, liecināja dārdošie smiekli, ar kuriem komanda atsaucās uz katru vismazāko viņa joku.
Bālais kapteinis Detmars, kas smaidīja tikai tad, kad saimnieks nejauši paskatījās uz viņu, stāvēja, atspiedies pret stūres ratu, un vēroja notiekošo. Divas reizes viņš nokāpa lejā savā kajītē un palika tur ne ilgāk par minūti. Vēlāk, kad Lorenco, Lī Gūms un Toijama saņēma savas dāvanas kopkajītē, viņš atkal divas reizes nozuda savā kajītē. Kapteiņa Detmara dvēselē snaudošais velns savai atmodai bija izvēlējies tieši šos vispārējas jautrības brīžus. Varbūt vainīgs bija ne tikai velns, tāpēc ka kapteinis Detmars, kas nedēļām bija slepus glabājis veselu kvartu viskija, bija izvēlējies tieši ziemassvētku vakaru, lai nobaudītu to.
Vēl nebija vēls — tikko bija nositušas divas glases —, kad Dankans un viņa sieva stāvēja pie trapa vēja pusē un sprieda, vai varēs šonakt gulēt uz klāja. Mazs, tumšs mākonītis, kas lēni savilkās pie apvāršņa, solīja lietus gāzi, un tieši tad, kad viņi runāja par to, kapteinis Detmars, nākdams no pakaļgala, uzmeta abiem aizdomu pilnu skatienu. Kapteinis apstājās, un viņa seja krampjaini raustījās. Tad viņš ierunājās:
— Jūs runājat par mani.
Viņa balss bija aizsmakusi un drebēja satraukumā. Minija Dankana notrīcēja, tad palūkojās uz vīra stingo seju, visu saprata un neko neteica.
— Es saku, ka jūs runājat par mani, — kapteinis Detmars atkārtoja — šoreiz gandrīz kliegšus.
Viņš negrīļojās, par reibumu liecināja tikai sejas krampjainā raustīšanās.
— Minij, tu labāk ej lejā, — maigi sacīja Dankans. — Pasaki Lī Gūmam, ka mēs gulēsim kajītē. Ilgi nebūs jāgaida, kad šī gāzma iziftēTtfes visu cauri un cauri.
Sieva saprata viņa mājienu un gāja prom, aizkavēdamās vienīgi tik ilgi, lai satraukta paskatītos uz vīriešu drūmajām sejām.
Dankans pakšķināja cigāru un nogaidīja, kamēr izdzirdēja atvērtajā lūkā sievas un boja balsi.
— Nu? — Dankans klusi, bet skarbi jautāja.
— Es teicu, ka jūs runājat par mani. Es to atkārtoju vēlreiz. Es taču neesmu akls! Diendienā es redzu, ka jūs runājat par mani. Kāpēc jūs nesakāt to man acīs? Es zinu, ko jūs domājat. Un es zinu, ka esat nolēmuši atlaist mani Atu-Atu.
— Zēl gan, ka jums galvā tāds juceklis, — mierīgi atbildēja Dankans.
Taču kapteinis Detmars bija noskaņots kareivīgi.
— Jūs zināt, ka gatavojaties atlaist mani. Jūs uzskatāt, ka esat pārāk labi, lai saietos ar tādiem kā es, — jūs un jūsu sieva.
— Esiet tik laipns un nepieminiet viņu, — brīdināja Dankans. — Ko jums vajag?
— Man vajag zināt, ko jūs esat nolēmis darīt.
— Pēc šīs sarunas atlaist jūs Atu-Atu.
— To jūs gribējāt no paša sākuma.
— Gluži otrādi. Jūsu, pašreizējā izturēšanās spiež mani to darīt.
— Nestāstiet man niekus!
— Es nevaru paturēt kapteini, kurš sauc mani par meli.
Kapteinis Detmars uz brīdi apjuka. Sejas musku]i un