Miers, ar kādu viņa to pateica, darīja Dankanu uzmanīgu.
— Ko tu gribi ar to sacīt?
— To, ka viņš nemaz nemēģina mūs glābt, — viņa atbildēja tajā pašā lēnīgajā tonī. — Viņš iegrūda mani jūrā.
— Vai tu nekļūdies?
— Kā es varu kļūdīties! Es piegāju pie borta paskatīties, vai vēl nebūs lietus. Viņš acīmredzot bija atstājis stūri un piezadzies man klāt no aizmugures. Es ar vienu roku turējos pie reliņiem. Viņš atrāva manu roku nost un pārgrūda mani pār malu. Zēl, ka tu nezināji to, citādi tu būtu palicis uz jahtas.
Dankans novaidējās, bet vairākas minūtes neteica ne vārda. Zaļā uguntiņa mainīja virzienu.
— Jahta apmetuši pusloku, — viņš paziņoja. — Tev taisnība. Viņš tīšām tuvojas mums no vēja puses. Tā viņi nekad nedzirdēs mani. Bet pamēģināsim vēlreiz.
Viņš ilgi kliedza, apklusdams uz minūti. Zaļā uguntiņa pazuda, tās vietā parādījās sarkanā. Tas liecināja, ka jahta atkal pagriezusies atpakaļ.
— Minij, — Dankans beidzot ierunājās, — man ir sāpīgi tev to teikt, bet tu esi apprecējusies ar muļķi. Tikai muļķis varēja pārlēkt pār bortu.
— Vai ir kādas izredzes, ka mūs izglābs … kāds cits kuģis, es gribēju teikt? — jautāja Minija.
— Viens pret desmit tūkstošiem vai, pareizāk, desmit miljardiem. Te nav neviena pasažieru vai tirdzniecības kuģu ceļa. Arī vaļu mednieki nevandās apkārt pa dienvidu jūrām. Var gadīties vienīgi kāds tirdzniecības šoneris no Tutuvangas. Bet diemžēl šajā salā tas piestāj tikai reizi gadā. Mums ir viena iespēja no miljona.
— Un mēs cīnīsimies par šo iespēju! — viņa apņēmīgi paziņoja.
— Tu esi brīnišķīga! — Viņš piespieda lūpas pie sievas rokas. — Un krustmāte Elizabete nudien brīnījās, ko es esot atradis tevī. Protams, mēs cīnīsimies par šo iespēju. Un mēs arī uzvarēsim. Citādi nemaz nevar būt. Sāksim.
Viņš atāķēja no jostas smago revolveri un ļāva tam nogrimt. Jostu gan yiņš paturēja.
— Tagad lien iekšā riņķī un pagūli. Panirsti zem tā.
Viņa paklausīgi ienira un atkal parādījās iekšpus riņķa.
Dankans palīdzēja viņai savilkt siksnas un tad pats, aplicis revolvera jostu sev zem padusēm, no ārpuses piesprādzējās pie glābšanas riņķa.
— Rīt mēs noturēsimies visu dienu, — viņš sacīja, — Paldies dievam, ka ūdens ir silts. Pirmās divdesmit četras stundas mums nebūs tik traki. Un, ja līdz tumsai mūs neatradīs, mēs itin viegli noturēsimies vēl vienu dienu, tas ir viss.
Kādu pusstundu viņi klusēja. Nolaidis galvu uz rokas, ar kuru turējās pie glābšanas riņķa, Dankans, liekas, gulēja.
— Boid? — klusi uzsauca Minija.
— Es domāju, ka tu guli, — viņš norūca.
— Boid, ja mēs neizķepurosimies …
— Beidz! — viņš rupji aprāva. — Skaidrs, ka izķepurosimies. Par to nav nekādu šaubu. Kaut kur okeānā ir kuģis, kas nāk taisni uz mūsu pusi. Pagaidi, gan tu redzēsi. Tomēr žēl, ka man galvā nav ierīkota raidstacija. Ja tu neguli, es pagulēšu.
Šoreiz viņam neizdevās aizmigt. Apmēram pēc stundas viņš izdzirdēja Miniju sakustamies un saprata, ka sieva ir nomodā.
— Zini, par ko es domāju? — viņa jautāja.
— Nē. Par ko?
— Ka man jānovēl tev priecīgi ziemassvētki.
— Ak tu velns, galīgi bija izgājis no prāta! Protams, šodien taču ir ziemassvētki. Mēs vēl daudzreiz svinēsim tos. Bet zini, par ko domāju es? Kas tā par cūcību, ka mēs esam atstāti bez ziemassvētku pusdienām! Pagaidi, lai es tieku klāt Detmaram. Tad es atspēlēšos viņam. Bet ne jau ar dzelzs tapu. Tikai ar plikām dūrēm.
Kaut gan Boids Dankans jokoja, viņš gandrīz ne uz ko necerēja. Viņš labi saprata, ko nozīmē izredzes viens pret miljonu, un skaidri apzinājās, ka viņa un sievas stundas ir skaitītas un ka tās būs visbriesmīgāko ciešanu stundas.
Pie tīrajām debesīm parādījās saule. Nekas nebija redzams. «Samosets» bija nozudis aiz apvāršņa. Kad saule kāpa augstāk, Dankans pārplēsa pidžamas bikses un sameistaroja kaut ko līdzīgu diviem turbāniem. Odenī samērcēti, tie sargāja galvas no svelmainajiem stariem.
— Tikko es iedomājos tās pusdienas, man patiešām iekšā vārās, — žēlojās Dankans, pamanījis, ka sievas seja nomācas. — Un es gribu, lai tu būtu klāt, kad es kārtošu rēķinus ar Detmaru. Es vienmēr esmu bijis pret to, ka sievietes redz asiņainus skatus, bet šoreiz ir citādi. Es viņu kārtīgi piekaušu.
— Cerams, ka neapdauzīšu dūres pret viņu, — Dankans pēc brīža piebilda.
Pienāca un pagāja dienas vidus, bet viņi joprojām peldēja vieni paši jūras vidū. Rimstoša pasāta vieglā dvesma atvēsināja viņus, un viņi vienmērīgi šūpojās lēzenajos viļņos. Reiz, pamanījis cilvēkus, ap viņiem pusstundu majestātiski lidoja albatross. Kādu citu reizi dažu jardu atstatumā garām aizpeldēja milzīga, pēdas divdesmit gara rāja.
Saulei rietot, Minija sāka murgot, klusiņām un žēlabaini kā bērns. To redzot un dzirdot, Dankana sejā parādījās izmisums, un viņš klusībā apsvēra, kā saīsināt tuvojošās agonijas stundas. Viņš domāja tieši par to, kad, pacēlies uz lielāka viļņa, pārlaida acis jūrai un ieraudzīja kaut ko tādu, kas lika viņam iekliegties.
— Minij! — Sieva neatbildēja, un Dankans vēlreiz iekliedza viņai tieši ausī, cik skaļi vien varēja. Viņa pus- nemaņā atvēra acis. Dankans pliķēja viņai pa rokām tik ilgi, kamēr sāpes lika viņai atgūties.
— Redzi, kur mūsu glābiņš! — kliedza Dankans. — Tvaikonis — un nāk taisni uz mūsu pusi! Velns parāvis, tas taču ir kreiseris! Zinu — «Annapoliss», kas ved astronomus atpakaļ no Tutuvangas.
Savienoto Valstu konsuls Lingfords bija nervozs vecs vīrs, un, divus gadus nostrādājis Atu-Atu, viņš nebija dzirdējis tādu neticamu gadījumu, kādu viņam izstāstīja Boids Dankans. Dankanu kopā ar sievu te bija izsēdinājis «Annapoliss», kas tūlīt pat bija ar savu astronomu kravu devies tālāk uz Fidži.
— Tas ir bijis aukstasinīgs, pārdomāts slepkavības mēģinājums, — teica konsuls Lingfords. — Viņam neizbēgt no likuma. Es īsti nezinu, ko darīt ar šo kapteini Detmaru, bet, ja viņš ieradīsies Atu-Atu, varat būt drošs — ar viņu nodarbosies, ar viņu … ē… nodarbosies. Es pa to laiku palasīšu likumus. Bet vai tagad jūs ar savu laulāto draudzeni nepaliktu uz brokastīm?
Dankans jau gribēja pieņemt uzaicinājumu, kad Minija, kas bija skatījusies pa logu uz ostu, pēkšņi paliecās uz priekšu un pieskārās vīram pie rokas. Viņš arī paskatījās uz to pusi un ieraudzīja «Samosetu», kas, nolaidis karogu pusmastā, apgriezās un izmeta enkuru labi ja simt jardu no viņiem.
— Tā ir mana jahta, — Dankans sacīja konsulam» — Un motorlaiva blakām, un kapteinis Detmars iekāpj tajā. Ja nemaldos, tad viņš dodas uz šejieni, lai paziņotu par mūsu bojāeju.
Motorlaiva atdūrās baltajās smiltīs, un, atstājis Lorenco rīkojamies ap motoru, kapteinis Detmars pārnāca pāri liedagam un pa celiņu tuvojās konsulātam.
— Lai viņš izstāsta, — sacīja Dankans. — Mēs ieiesim otrā istabā un paklausīsimies.
Un Dankans ar sievu pa pusatvērtajām durvīm noklausījās, kā kapteinis Detmars raudulīgā balsī apraksta savu saimnieku bojāeju.
— Es tūlīt pagriezos atpakaļ uz to pašu vietu, — viņš nobeidza. — Viņi nekur nebija redzami. Es saucu, saucu, bet neviens neatsaucās. Es grozījos tur veselas divas stundas, tad apstājos, lai sagaidītu rītu, un cauru dienu braukāju šurpu turpu ar diviem novērotājiem mastos. Tas ir šausmīgi. Esmu satriekts līdz sirds dziļumiem. Misters Dankans bija lielisks cilvēks, un es nekad …
Taču viņam neizdevās nobeigt teikumu, tāpēc ka šajā mirklī lieliskais cilvēks nostājās viņam iepretī, bet Minija palika stāvam durvīs. Kapteiņa Detmara bālā seja kļuva vēl bālāka.
— Es darīju visu, lai atrastu jūs, ser, — viņš iesāka.
Boida Dankana atbilde bija ietverta dūrēs, divās dūrēs,
kas no labās un kreisās puses zvēla kapteinim Detmaram pa seju. Kapteinis pastreipuļoja atpakaļ, tomēr noturējās uz kājām un, rokas svaidīdams, drāzās virsū savam saimniekam, bet dabūja sitienu tieši starp acīm. Šoreiz kapteinis nokrita, aizraudams līdzi rakstāmmašīnu.
— Tas nav pieļaujams! — protestēja konsuls Lingfords. — Es jūs lūdzu, es lūdzu — nedariet to!