Konsuls Lingfords satraukumā lēkāja apkārt viņiem kā slapja vista, kamēr viņa kabineta iekārta pārvērtās postažā. Viņš pat satvēra Dankanu aiz rokas, bet tika atgrūsts un, palicis bez elpas, aiztenterēja līdz istabas viņam galam. Tad konsuls lūdzās Miniju:
— Misis Dankana, vai jūs, lūdzu, nevarētu savaldīt savu vīru?
Taču viņa, bāla un dreboša, apņēmīgi papurināja galvu un platām acīm skatījās, kā vīrs izrēķinās ar kapteini Detmaru.
— Tas ir kaut kas nedzirdēts! — kliedza konsuls Lingfords, vairīdamies no abiem pretiniekiem. — Tā ir valdības, Savienoto Valstu valdības apvainošana. Brīdinu jūs, ka tas nepaliks bez sekām. Lūdzu, izbeidziet, mister Dan- kan! Jūs nogalināsiet šo cilvēku. Es lūdzu jūs! Es lūdzu, lūdzu …
Šajā mirklī sašķīda augsta vāze ar sārtām puķēm un konsuls palika bez valodas.
Tad pienāca brīdis, kad kapteinis Detmars vairs nevarēja piecelties. Viņš jaudāja uzslieties tikai četrrāpus, bet, tālāk neticis, sabruka. Dankans iespēra vaidošajam kapteinim ar kāju.
— Viņam nekas nekait, — paziņoja Dankans. — Es viņu piekāvu tāpat, kā viņš piekāvis daudzus matrožus.
— Augstais dievs, ser! — iesaucās konsuls Lingfords, šausmās skatīdamies uz cilvēku, kuru bija ielūdzis pusdienās.
Dankans nevilšus iesmējās, tad savaldījās.
— Atvainojos, mister Lingford, no visas sirds atvainojos. Baidos, vai neesmu mazliet par daudz aizrāvies.
Konsuls Lingfords smagi dvesa un plātīja rokas.
— Mazliet, ser? Mazliet? — viņš ar mokām izdvesa,
— Boid! — klusi uzsauca Minija.
Viņš pagriezās un paskatījās uz sievu.
— Tu esi brīnišķīgs, — viņa sacīja.
— Tā, mister Lingford, es esmu nokārtojis rēķinus ar viņu, — teica Dankans. — To, kas palicis pāri, es nododu jums un likumam.
— To? — jautāja baismu pārņemtais konsuls.
— Lūk, to, — atbildēja Boids Dankans, ar nožēlu skatīdamies uz savām sadauzītajām dūrēm.