Džeimss Bonds gandrīz visu sestdienu pavadīja savā viesnīcas "Astor" numurā, kur gaisa kondicionētājs pasargāja no tveices. Labi izgulējies, viņš sāka rakstīt telegrammu firmas "Universālais eksports" direktoram Londonā. Bonds lika lietā pavisam vienkāršu šifru, kura atslēga bija fakts, ka ir nedēļas sestā diena un astotā mēneša ceturtais datums.
Ziņojumā Bonds attēloja dārgakmeņu kontrabandas ceļu, kas aizsākas kaut kur tuvu Džekam Spengam Rufusa B. Seijes veidolā un beidzas ar Serafimo Spengu, bet kanāla mezgla punkts ir Greizā Tri birojs, no kura, jādomā, akmeņi nonāk "Dimantu namā", tiek apstrādāti un pārdoti.
Bonds ieteica Londonai uzsākt Rufusa B. Seijes izsekošanu un brīdināja, ka ieguvis informāciju par kādu indivīdu, kas tiek saukts par ABC un, šķiet, ir galvenais Mirdzošās bandas kontrabandas operāciju organizētājs. Par šī cilvēka identitāti viņam vēl neesot nekāda priekšstata, bet esot pamats uzskatīt, ka tas atrodas Londonā un, iespējams, ir vienīgais, kurš zina, kurās Āfrikas raktuvēs nozagti dimanti.
Bonds ziņoja, ka paredzējis turpināt pētīt sakaru kanālu Serafimo Spenga virzienā, izmantojot Tifāniju Keisu, kura par viņa nolūkiem neko nenojauš, un īsumā izklāstīja visu, ko bija noskaidrojis par šīs sievietes pagātni.
Džeimss nosūtīja telegrammu caur "Wes- tern Union", par to maksāt pienācās saņēmējam, pēc tam - jau ceturto reizi šajā dienā - nomazgājās dušā un devās uz restorānu "Voisin", kur pasūtīja divus martini ar degvinu, olas benediktiešu gaumē un zemenes. Ieturēdamies viņš izlasīja paziņojumu par Saratogas zirgu skriešanas sacīkstēm un prognozes, no kurām secināja, ka favorīti ir mistera K. V. Vaitnija zirgs Atgriezies un mistera Viljama Vudvorda juniora Aizlūgums. Tramīgais Smaids nebija pieminēts.
Bonds atgriezās viesnīcā un likās gultā.
Svētdienas rītā tieši deviņos ielas malā, kur stāvēja Bonds ar ceļasomu, piebrauca melns studbekers ar nolaižamu jumtu.
Tikko Bonds bija nometis somu uz aizmugures sēdekļa, bet pats apsēdies līdzās Leiteram, tas pastiepa roku augšup un pagrūda kādu sviru. Pēc tam nospieda pogu uz mašīnas vadības paneļa, un brezenta jumts, hidrauliskajam mehānismam čīkstot, lēni pacēlās un ielocījās tam paredzētajā vietā starp aizmugures sēdekli un bagāžnieku. Tad Leiters ar savu dzelzs āķi satvēra stūri un, veikli to grozīdams, ātri izbrauca cauri Centrālparkam.
- Mums jānobrauc apmēram divsimt jūdžu, - Leiters sacīja, kad viņi turpināja ceļu pa Hudzonas parka aleju. - Uz ziemeļiem, gar Hudzonas upi uz augšu. Ņujorkas štatā, uz dienvidiem no Edirondakas, tas ir netālu no Kanādas robežas. Brauksim pa Takoni- kas ceļu. Mums nav jāsteidzas, tāpēc stūrēšu palēnām. Negribu iekulties nepatikšanās par ātruma pārsniegšanu. Ņujorkas štatā atļauts braukt ar piecdesmit jūdžu ātrumu stundā, un policisti tur ir gaužām nikni. Taču, ja steidzos, es parasti spēju no viņiem aizbēgt. Nav iespējams sodīt to, ko nevar noķert. Un tiesā neesmu sūdzēts - viņiem kauns atzīties, ka tādus varenus indiāņus kāds pārspējis ātrumā.
- Man gan likās, ka šie indiāņi spēj traukties naskāk par deviņdesmit jūdžu ātrumu stundā, - Bonds noteica. Un nodomāja, ka draugs kopš tiem, senākajiem, laikiem kļuvis plātīgāks. - Nezināju, ka studbekeri kaut ko tādu spēj, - viņš piemetināja.
Viņu acu priekšā tajā brīdī noklājās taisns un gluži tukšs ceļa posms. Leiters ātri pavērās atpakaļskata spogulī, tad pārslēdza kloķi uz otro ātrumu un ar kāju iespieda gāzes pedāli gridā. Bonda galva ierāvās plecos un mugurkauls tika piespiests sēdekļa atzveltnei. Viņš neticīgi skatījās spidometrā. Tas rādīja astoņdesmit jūdzes stundā. Leitera āķis ar klikšķi pārslēdza sviru. Mašīna vēl palielināja ātrumu. Deviņdesmit, deviņdesmit piecas, sešas, septiņas jūdzes… tad pēkšņi parādījās tilts un krustceles. Leitera kāja vienā mirklī atradās uz bremzes pedāļa, un motora rēkoņa pieklusa - tas sāka vienmērīgi dūkt, ātrums samazinājās līdz septiņdesmit jūdzēm stundā, un abi veikli izbrauca ceļa līkumu.
Leiters iesānis uzlūkoja Bondu un lepni pasmīnēja.
- Sasodīts, - Bonds neticīgi norūca, - kas tad šī ir par mašīnu? Vai tad tas nav stud- bekers?
- Tas ir studiljaks, - Leiters paskaidroja. - Studbekers ar kadiljaka motoru. īpaša transmisija, bremzes, aizmugures ass… Nelielas pārvērtības. Kāda firmiņa Ņujorkas tuvumā šo to pārtaisīja. Pavisam nedaudz, bet iznāca labāks sporta vāģis par korveti vai sanderbērdu. Nekā spēcīgāka par šo auto nevar būt. To projektējis francūzis - Raimonds Levī. Labākais konstruktors pasaulē. Taču Amerikas tirgum pārāk moderns. "Studbekeram" nekad nav bijis tik daudz naudas, lai ieviestu tādu uzlabotu modeli. Tas ir pārāk nepierasts. Vai tev patīk? Varam saderēt, ka šis auto pārspēj tavu veco bentliju! - Leiters iesmējās, iebāza roku žaketes kreisās puses kabatā un sameklēja desmit centu monētu, lai pie Henrija tilta samaksātu par Hudzonas upes šķērsošanu.
- Tikai līdz brīdim, kad nokritīs riteņi, - Bonds kodīgi aizrādīja. - Tā ir tikai tāda bērnu spēle puišiem, kuri nevar atļauties kārtīgu auto.
Abi sāka iztirzāt angļu un amerikāņu sporta mašīnu priekšrocības un turpināja to darīt līdz pat Vestčestras apgabala robežai, kur atkal nācās maksāt ceļa nodevu. Pēc piecpadsmit minūtēm viņi jau bija uz Takonikas ceļa, kas aizlocījās uz ziemeļiem starp pļavu un mežu platībām simtiem jūdžu garumā. Bonds ērtāk atzvila sēdeklī, klusējot priecādamies par pasaules skaistākajām ainavām un dīki prātojot, ko patlaban dara Tifānija un kā pēc atgriešanās no Saratogas ar viņu apieties.
Pusvienos viņi apstājās ieturēties ceļmalas krodziņā "Cālis grozā". Tas atradās senlaicīgā ēkā, kas bija celta pārceļotāju stilā un apgādāta ar parasto aprīkojumu - augstu leti, uz kuras rindojās pazīstamāko marku šokolāde un konfektes, cigaretes, cigāri, žurnāli un brošētas grāmateles, stūri novietotu hromētu mūzikas automātu ar krāsainām gaismām, kas darīja to līdzīgu aparātam no kādas fantastikas filmas, pulētiem priedes koka galdiem telpas centrā un ar zemiem nožogojumiem atdalītām kabīnēm pie sienām, bet ēdienkartē tika piedāvāti cepti cāļi un "svaigas kalnu foreles", kuras droši vien bija vairākus mēnešus pavadījušas kādā tālā saldētavā. Bija arī dažas ātrās uzkodas, ko piedāvāja nīgras viesmīles.
Tomēr olu kultenis un ceptās desas ar karstiem sviestā ceptiem grauzdiņiem tika atnesti ātri, tāpat"Miller's Highlife" alus, un viss garšoja labi. Pēc tam sekoja atdzesēta kafija, un, izdzēruši katrs pa divām glāzēm, viņi mitējās runāt par darbu un savu privāto dzivi, lai apspriestos par Sara togu.
- Vienpadsmit mēnešus gadā, - Leiters skaidroja, - šī vieta ir gluži kā izmirusi. Turp brauc tikai reimatisma un tamlīdzīgu kaišu mocīti ļautiņi, lai mērcētos minerālūdens un dūņu vannās, un viss ir tāpat kā citos pasaules kūrortos. Pulksten deviņos cilvēki jau guļ, bet visas sabiedriskās norises aprobežojas ar to, ka pāris vecu džentlmeņu ar Panamas cepurēm galvā strīdas par to, kam vajadzēja vai nevajadzēja padoties pie Šijlervilas, jeb arī par to, vai viesnīcas "Union" marmora grīda sendienās bija melna vai balta. Tikai vienu mēnesi - augustā - tur dzīve sit augstu vilni. Tās, gluži iespējams, ir izdaudzinātākās zirgu sacīkstes Amerikā, kurās čum un mudž Vander- bilti un Vaitniji. Cenas par mēbelētajām istabām šajā laikā palielinās desmitkārt, sacīkšu komiteja katru gadu atsvaidzina stendu krāsojumu un atrod dažus gulbjus, ko ielaist dīķītī, kas atrodas hipodroma vidū, tur tiek noenkurota arī veca indiāņu kanoe laiva un ieslēgta strūklaka. Neviens neatceras, no kurienes ši laiviņa nākusi, un tikai kāds amerikāņu sporta žurnālists, kurš mēdz rakstīt par zirgu sacīkstēm, esot izdibinājis, ka tai ir sakars ar kādu indiāņu leģendu. Tas zellis sacīja, ka pēc tam, kad to padzirdējis, viņš vairs neesot tālāk urķējies. Jo jau tad, kad mācījies ceturtajā klasē, varējis sacerēt labākus melus nekā jebkurā indiāņu leģendā, ko jebkad dzirdējis.
Bonds pasmējās.
- Un kas vēl? - viņš pajautāja.
- Pārējo tu pats uzzināsi, - Leiters atbildēja. - Šo vietu ļoti iecienījuši angļi, it īpaši slavenības. Te bieži mēdza ierasties Džersi- jas Lilija, jūsu aktrise Lilija Lengtrija. Tajā laikā zirgs, vārdā Jauninājums, ieguva Lielo balvu, apsteigdams Dzelzs Masku, taču kopš Mēļās Dekādes parādīšanās šis tas ir mainījies. Palūk, - viņš izvilka no kabatas avīzes izgriezumu, - šis tev noderēs. Šorīt izgriezu to no "Post". Raksta autors ir Dži- mijs Kenons - šīs avīzes sporta apskat- nieks. Lielisks žurnālists. Pārzina to, par ko raksta. Mašīnā izlasīsi. Mums jābrauc tālāk.
Leiters samaksāja rēķinu, un viņi devās ceļā. Kamēr studiljaks rūkdams ripoja uz Trojas pusi, Bonds pievērsās Džimija Keno- na rakstam. Tajā autors lika noprast, ka Džersijas Lilijas laiku Saratoga nogrimusi putekļiem klātajā, jaukajā pagātnē. No šī sacerējuma Bondā, atņirdzis zobus smaidā, lūkojās divdesmitais gadsimts.
"Saratogspringsas ciemats," bija teikts zem fotouzņēmuma, no kura pretī vērās pievilcīgs jauneklis platām, vaļsirdīgām acīm un zobgalīgā smaidā savilktām, plānām lūpām, "bija īsta kriminālās pasaules Koniailenda līdz Kīfovera televīzijas pārraidei. Tā izbiedēja lētticīgus laukus un aizdzina bandītus uz Lasvegasu. Taču organizētā noziedzība joprojām valda Saratogā, kas kļuvusi par mūsu gangsteru koloniju, un viņi te ievieš savu kārtību ar pistolēm un beisbola nūjām.
Saratoga dzīvo nošķirti - tāpat kā citas azartspēļu vietas, kurās pašvaldības atkarīgas no reketieru apvienībām. Tomēr tā ir vieta, kur ierodas cienījami senu bagātību mantinieki un slavenības, lai parādītu savu staļļu lepnumu tik primitīvos apstākļos, kas atgādina lauku gadatirgu ar kleperu skriešanos ceturtdaļjūdzes distancē.
Jau pirms tam, kad Saratoga kļuva par slēgtu pilsētu, kura nepieņem apkārtklai- ņojošus autostopotājus, policijas vīri tur sāka noguldīt savas algas bankā, pārtikdami no slepkavnieku un suteneru bagātīgajām dzeramnaudām. Saratogā neielaiž nabagus - ubagošana tur ir nopietns likuma pārkāpums. Tāpat dzērāju ālēšanās krogā un kauliņu spēle tiek uzskatīta par sabiedriskās kārtības apdraudējumu.
Bet slepkava, kurš tur meklē patvērumu, var baudīt brīvību, kamēr vien maksā vietējiem varasvīriem. Tas pats sakāms arī par meitumāju un nelegālo spēļu eļļu turētājiem.
Profesionālā interese mani urdījusi pētīt agrāko gadu avīžrakstus. Sporta žurnālisti, kuri mēdz atspoguļot zirgu sacīkstes, atceras mierīgos gadus Saratogā, kad tā vēl bijusi vientiesīgu lauķu apdzīvota province. Patiesībā tā arī toreiz bija samaitātības citadele.
Tas bija iespējams tāpēc, ka blēži veica savus netīros darbiņus paslepus, kaut kur fermās un sānceļos. Viņu darbošanās šķita nenozīmīga, turklāt pagrīdes spēļu spēlētājiem allaž jābūt gataviem, ka viņus var aptīrīt tikpat ātri, kā tiek izmesti kauliņi. Saratogas kazino norēķināšanās nekad nav bijusi īpaši precīza, bet ikvienam, kurš tika pieķerts krāpjoties, nācās rēķināties ar kāvienu.
Ceļmalas krogi pie ezera te darbojas visu nakti. Spēļu organizētāji aicina uz azartspēlēm, lai gan laimestu izmaksām nav līdzekļu. Kāršu dalītāji un ruletes griezēji ir klejojoši naudas mednieki, kas saņem maksu par dienu un dodas tālāk pa azartspēļu apli, sākot no Ņūportas Kentuki, pēc tam uz Maiami ziemā un atpakaļ uz Sara- togu augustā. Lielākoties viņi ir skolojušies Steubenvilā, Ohaio, kur var apgūt amata prasmi, spēlējot uz mazākām likmēm.
Tie ir klaidoņi, no kuriem vairākumam trūkst spēju piedzīt spēļu parādus. Tie ir nelegālās pasaules sīkie gariņi, kas saiņo parpalas un pazūd, tikko kaut kur kļūst par karstu. Daļa no tiem apmetas Lasvega- sā un Reno, kur lielie bosi ir parūpējušies, lai pie sienām karātos licences.
Viņu spēļu namos nodarbinātie nav spēlmaņi tajā nozīmē kā vecais pulkvedis E. R. Bredlijs, kurš bija goda vīrs ar labām manierēm. Man ir stāstījuši, ka viņa spēļu elle Palmbīčā joprojām pastāvot, jo veiksme neesot veco zēnu pametusi.
Ja ticam tiem, kuri spēlējuši pret Bredli- ju, tad cilvēkus pārņēmis neprāts un tie nospēlējuši arī pamatkapitālu, kas nepieciešams maksātspējas saglabāšanai. Tāpēc tie, kuri Bredliju agrāk pazinuši, jūtas visai uzjautrināti, lasīdami par viņa kanonizāci- ju filantropijas dēļ - viņa vaļasprieks esot dot bagātajiem to iespēju uzjautrināties, kuru Floridas štats tiem liedzis. Taču, ja salīdzina ar utīm, kuras kontrolē Saratogu, pulkvedis Bredlijs ir pelnījis visus tos slavinājumus, ar kādiem sentimentāli ļautiņi viņu apveltījuši.
Saratogas hipodroma skrejceļš būvēts uz pussapuvušiem pāļiem, kuri būtu derīgi tikai iekuram, turklāt klimats šeit ir karsts un mitrs. Daži no dalībniekiem - tādi kā Als Vanderbilts un Džoks Vaitnijs - ir sportisti šī vārda novecojušajā nozīmē. Viņiem zirgu sacīkstes ir sports, kamēr citiem tās ir darījums, kuram viņi ir pārāk godīgi. Tāpat tādi treneri kā Bils Vinfrijs, kurš sūtīja uz skrejceļa zirgu Iezemiešu Dejotājs. Ir arī tādi žokeji, kuri jums sados pa degunu, ja liksiet tiem pieturēt zirgu.
Šiem vīriem patīk Saratoga, un viņi priecājās, kad šo pilsētu pameta tādi zeļļi kā, piemēram, Lakijs Lučāno, kurš ļāva tai plaukt, kamēr tā ļāva ašajiem zēniem aptīrīt iebraucējus. Viņi apzaga arī bukmeike- rus. Vienam, kuru sauca Kids Teterss, automašīnu stāvvietā nolaupīja piecdesmit- tūkstoš dolāru. Šie zeļļi teikuši, ka gatavojoties viņu nolaupīt, ja nemaksāšot vēl.
Kids Teterss zināja, ka Lakijam pieder sava daļa gandrīz visās pilsētas spēļu ellēs, un lūdza viņu šo jautājumu nokārtot. Lakijs atbildēja, ka tas esot vienkārši izdarāms. Bukmeikeru neviens netraucēšot, ja viņš darīšot tā, kā sacīts. Kidam Tetersam tika dota atļauja darboties hipodromā, viņa labā slava necieta, taču bija tikai viens veids, kā sevi pasargāt.
"Padariet mani par savu partneri," viņam paziņojis Lakijs Lučāno - tā man šo sarunu atstāstīja vīrs, kurš esot bijis klāt. "Neviens neuzdrīkstēsies aiztikt Lakija partneri."
Kids Teterss uzskatīja sevi par godājamu valsts atļauta amata piekopēju, tomēr padevās, un Lakijs palika bukmeikera partneris līdz pat viņa nāvei. Es pajautāju vīram, kurš bija dzirdējis šo sarunu, vai Lakijs tika ieguldījis pasākumā arī savu naudu, vai varbūt kaut ko darījis bukmeikera labā.
"Lakijs tikai ievāca nodevas," tas puisis teica. "Taču tajās dienās šis nolīgums bija Kidam Tetersam izdevīgs. Viņu neviens vairs netraucēja."
Tāda ir šī pilsēta. Smird, taču tādas ir visas azartspēļu pilsētas."
Bonds salocīja avīzes izgriezumu un iebāza kabatā.
- Tas nekādā ziņā neizklausās pēc Lilijas Lengtrijas laika tikumiem, - viņš pēc klu- sumbrīža novilka.
- Tā gan, - Leiters vienaldzīgi piekrita. - Un Džimijs Kenons nebūt neatklāj visu, ko zina par lielajiem bosiem un viņu pēctečiem. Mūsdienās tie ir kļuvuši par zirgu īpašniekiem - tāpat kā mūsu draugi Spen- gi, kuru viltus zirgi - tādi kā Tramīgais Smaids - sacenšas ar Vaitniju, Vanderbiltu un Vudvordu zirgiem. Viņi cer viegli tikt vismaz pie piecdesmit tūkstošiem - tas ir daudz lielāks ķēriens, nekā izsist sīkas nodevas no bukmeikeriem. Protams, kopš tiem laikiem Saratogā daudzi uzvārdi skan citādi. Tāpat kā nomainījušies dubli ārstniecisko dūņu vannās.
Ceļa labajā puse paradījas liels uzraksts. Tas vēstīja:
"APSTĀJIETIES SAGAMORĀ! GAISA KONDICIONĒTĀJI, MĪKSTAS GULTAS, TELEVIZORI, PIECAS JŪDZES LĪDZ SARATOGSPRINGSAI! SAGAMORĀ IR LIELISKA APKALPOŠANA!"
- Tas nozīmē, ka mums paredzētās zobu skalojamās glāzes būs ieliktas katra savā papīra kulītē, bet tualetes poda vāks noklāta ar īpašu sanitāro papīra lenti! - Leiters kodīgi pavīpsnāja. - Un neiedomājies, ka izdosies nospert kādu no viņu mīkstajām gultām. Moteļi esot zaudējuši caurmērā vienu gultu nedējā. Tādēļ tagad tās ir pamatīgi pieskrūvētas pie grīdas.