Visreibinošākais mirklis mīlas dēkas sākumā ir, kad pirmoreiz kādā publiskā vietā - teātrī vai restorānā - vīrietis uzliek roku uz sievietes gurna, bet viņa pārklāj to ar savu plaukstu, piespiežot vīrieša roku vēl tuvāk sev klāt. Šīs kustības izsaka visu. Viss ir nolemts. Visas vienošanās parakstītas. Un seko garš klusuma bridis, kad dzīslās dzied asinis.
Pulkstenis bija vienpadsmit, un grilbāra stūros čurnēja tikai daži apmeklētāji. Mēness piestarotais okeāns izdvesa klusas nopūtas, milzīgais laineris pļāva melno Atlantijas pļavu, un tikai sīku vilnīšu ņirba aiz tā iezīmēja kuģa gaitu, dusošajam ūdens klaidam ritmiski pulsējot, bet šeit, sārtas gaismas apspidēti, divi cilvēki sēdēja, saspiedušies cieši kopā.
Pienāca viesmīlis ar rēķinu, un sakļautās rokas atrāvās viena no otras. Tomēr viņiem patlaban piederēja viss pasaules laiks. Nebija vajadzīgi ne vārdi, ne saskarsme, un jaunā sieviete laimīgi smējās, vērdamās Bondam sejā. Viesmīlis sāka novākt galdu, un abi devās uz durvju pusi.
Viņi iekāpa liftā un uzbrauca lidz pastaigu klājam.
- Un ko tagad, Džeims? - Tifānija jautāja. - Es iedzertu vēl mazliet kafijas un kokteili "Stingers" ar balto piparmētru liķieri. Pēc tam varētu palūkoties, kā darbojas kuģa totalizators. Esmu tik daudz par to dzirdējusi… mēs varētu tikt pie bagātības.
- Labi, - Bonds atbildēja. - Būs tā, kā teiksiet. - Viņš turēja Tifānijas roku, cieši piespiestu sev klāt, kamēr abi kopā izgāja cauri lielajai atpūtas telpai, kur tika spēlēts bingo, bet pēc tam - tukšajai deju zālei, kur mūziķi vēl tikai skaņoja instrumentus. - Bet nelieciet man pirkt kādu numuru! Tā ir riskanta spēle, un pieci procenti no ienākumiem tiek ziedoti labdarībai. Izredzes gandrīz vai sliktākas nekā Lasvegasā. Taču ir interesanti, ja gadās labs ūtrup- nieks. Dzirdēju runājam, ka uz klāja esot daudz naudīgu pasažieru.
Smēķējamā telpa bija gandrīz tukša, un viņi izvēlējās nelielu galdiņu patālāk no paaugstinājuma, uz kura vecākais stjuarts bija izvietojis izsoles vadītāja piederumus - kasti ar numurētajām papīra strēmelītēm, ūtrupnieka āmuru un ūdens karafi.
- Ja mēs būtu teātri, es teiktu, ka izrāde ir vāji apmeklēta, - noteica Tifānija, kad abi apsēdās starp daudziem tukšiem krēsliem un galdiem. Taču, kad Bonds pateica stjuartam pasūtījumu, atsprāga durvis, kuras veda uz kinozāli, un drīz vien telpā jau bija apmēram simt cilvēku.
Ūtrupnieks bija apaļīgs, dzīvespriecīgs Midlendas biznesmenis ar sarkanu neļķi frakas pogcaurumā. Piedauzījis pie galda, pieprasot klusumu, viņš paziņoja, ka kuģa kapteinis cerot nākamajā dienā veikt no septiņsimt divdesmit līdz septiņsimt trīsdesmit deviņām jūdzēm, bet jebkurš attālums, kas būtu mazāks par septiņsimt divdesmit jūdzēm, būs apakšlauks, bet lielāks par septiņsimt trīsdesmit deviņām jūdzēm - augšlauks.
- Un tagad, lēdijas un džentlmeņi, paraudzīsimies, vai mums šodien izdosies pārsniegt šī brauciena rekordu. Tā ir iespaidīga summa - divtūkstoš četrsimt mārciņas. (Aplausi.)
Stjuarts piedāvāja kasti ar numurētajām papīra strēmelēm dāmai, kura izskatijās pēc bagātākās personas šajā telpā, bet pēc tam pasniedza viņas izvilkto strēmeli izsolītājam.
- Un tā, lēdijas un džentlmeņi, te mums ir lielisks sākuma skaitlis! Septiņsimt trīsdesmit astoņi. Tūlit sākam ar augšu! Šodien mēs šeit redzam tik daudz jaunu seju… (Smiekli.) Manuprāt, mēs visi esam vienojušies, ka jūra patlaban ir varen mierīga. Lēdijas un džentlmeņi! Cik lai prasu par septiņsimt trīsdesmit astoņi? Vai varētu būt, sacīsim, piecdesmit mārciņas? Vai kāds man piedāvās piecdesmit mārciņas par šo laimīgo skaitli? Vai jūs teicāt divdesmit, ser? Labi, ar kaut ko mums ir jāsāk! Vai nebūs vairāk? Divdesmit piecas? Pateicos, kundzīt! Un trīsdesmit. Tur jau sola četrdesmit, stjuart! Mans draugs - misters Rotblats - sola četrdesmit piecas! Paldies, Čārlij! Vai par septiņsimt trīsdesmit astoņi vairs nebūs neviens piedāvājums virs četrdesmit piecām mārciņām? Piecdesmit. Paldies jums, kundze. Un tagad mēs esam atpakaļ tur, kur sākām! (Smiekli.) Vai nebūs piedāvājuma virs piecdesmit mārciņām? Kārdinājuma nav? Augšskaitlis. Mierīga jūra. Piecdesmit mārciņas. Vai neviens neteiks piecdesmit piecas? Paliekam pie piecdesmit mārciņām. Piecdesmit mārciņas vienu reizi. Piecdesmit mārciņas otru reizi. - Un paceltais āmurs nobūkšķēja pret galdu.
- Paldies Dievam, šis ir labs solītājs, - sacīja Bonds. - Skaitlis tiešām ir labs un aizgāja ļoti lēti, ja pieņemam, ka laiks būs tikpat mierīgs arī turpmāk un neviens nepār- kritīs pār bortu. Augšskaitļi šovakar var ienest pamatīgu žūksni. Visi domā, ka kuģis šādā laikā spēj veikt vairāk nekā septiņsimt trīsdesmit deviņas jūdzes.
- Cik daudz naudas jūs domājat ar to žūksni? - Tifānija noprasīja.
- Divsimt mārciņas. Varbūt vairāk. Es pieļauju, ka pārējie aizies vidēji par simtu gabalā. Pirmais parasti ir lētāks. Cilvēki vēl nav iesiluši. Vienigā gudrā rīcība šajā spēlē ir nopirkt pirmo skaitli. Vinnēt var katrs no tiem, taču par pirmo būs mazāk samaksāts.
Kad Bonds mitējās runāt, ūtrupnieka āmurs noklaudzēja, jo skaista, satraukta meitene bija nosolījusi nākamo skaitli par deviņdesmit mārciņām. Morālu un acīmredzot ari materiālu atbalstu viņai bija sniedzis sirms vīrs ar svaigu sejas krāsu, kurš atgādināja bagāta, vecīga pielūdzēja karikatūru.
- Uz priekšu! Nopērciet man skaitli, Džeims! - Tifānija sacīja. - Jūs nemaz neprotat apieties ar meitenēm. Paskatieties, kā tas jaukais vīrs izturas pret to jaunkundzi.
- Viņš jau ir pārsniedzis saprātīga cilvēka vecumu, - Bonds novilka. - Viņam noteikti jau ir sešdesmit. Vīrietim, kuram vēl nav četrdesmit, meitenes nemaksā neko. Vēlāk nākas atvērt maku vai stāstīt pasakas. Un pasakas ir sāpīgākais paņēmiens. - Bonds pasmaidīja. - Man gan vēl nav četrdesmit.
- Neesiet tik pašpārliecināts, - Tifānija atbildēja. Viņa skatījās uz Bonda muti. - Runā, ka vecākie vīrieši esot tie labākie mil- nieki. Turklāt jūs pēc dabas neesat skopulis. Varu derēt, ka šis spēles uz kuģiem ir aizliegtas.
- Tā varētu teikt, - Bonds atbildēja. - Taču viņi rīkojas pietiekami uzmanīgi, lai šajā pasākumā netiktu iejaukta kuģniecība. Paklausieties, kas šeit rakstīts. - Bonds pacēla no galda oranžu kartīti. - 'Totalizators ūtrupes formā," - viņš lasīja, - "derot par kuģa veikto attālumu, tiek rīkots bez kuģniecības piekrišanas, un tiek īpaši uzsvērts, ka kuģniecība no tā norobežojas. Kuģniecība nevēlas, lai smēķējamās telpas stjuarts vai kāds cits no kuģa komandas aktīvi piedalītos šajā spēlē vai tās organizēšanā." - Bonds palūkojās augšup. - Vai skaidrs? - viņš piemetināja. - Spēle ir pilnīgi pati par sevi, tā nepapildina valsts kasi. Klausieties tālāk: "Kuģniecība ierosina pasažieriem ievēlēt komiteju no saviem pārstāvjiem, kas visu noformulētu un iedziļinātos sīkumos. Smēķējamās telpas stjuarts varētu, ja viņam tiktu izteikts tāds lūgums un darba pienākumi atļautu, uzņemties ūtrupnieka palīga lomu, izsolot skaitļus, ja ievēlētajai komitejai būtu nepieciešams asistents."
- Varen jokaini, - Bonds piebilda. - Ja gadījumā rastos kādas domstarpības, atbildību nāktos uzņemties komitejai vienai pašai. Un tagad paklausieties! Jo tieši ar šo punktu sākas noteikumi par iespējamajām nepatikšanām. - Bonds turpināja lasīt. - "Kuģniecība pievērš īpašu uzmanību Apvienotās Karalistes finansu nolikumam, kas prasa, lai čeki, kas izrakstīti par sterliņu mārciņām, būtu segti, turklāt ievērojot ierobežojumus mārciņu banknošu ievešanai Apvienotajā Karalistē."
Bonds nometa kartīti uz galda.
- Tālāk ir tāpat, - viņš piemetināja un uzsmaidīja Tifānijai Keisai. - Raugiet, ja nopirkšu jums skaitli un jūs vinnēsiet divtūkstoš mārciņu, summa tiks izmaksāta veselā kaudzē dolāru un mārciņu naudaszīmju, kā ari čekos. Vienīgais veids, kā izlietot visu šo žūksni, ja pieņemam, ka visi čeki tiešām ir segti, par ko es šaubos, būtu ievest to Anglijā, paslēptu aiz zeķturiem. Un tādā gadījumā mēs atkal nodarbotos ar kontrabandu, un es kalpotu nelabajam.
Taču nelikās, ka uz jauno sievieti šie vārdi būtu atstājuši kādu iespaidu.
- Bandā bija kāds gangsteris, vārdā Aba- daba, - viņa sacīja. - Blēdīgs tips ar pārgudru galvu, kurā atradās atbildes uz visiem jautājumiem. Viņš aplēsa likmes hipodromu derībām, procentus reketam, skaitļus loterijām un daudz ko citu. Viņu dēvēja par "Skaitļu zemes burvi". Viņu gluži nejauši novāca Šulca slepkavības laikā, - Tifānija piebilda. - Manuprāt, jūs ari esat tāds Abadaba, kas runā bez mitas, lai nebūtu jāizdod nauda sievietes dēļ. Labi, - viņa rezignēti paraustīja plecus. - Tad vismaz izmaksājiet savai pavadonei vēl vienu "Stingeru".
Bonds pasauca stjuartu. Kad tas atkal aizgāja, Tifānija pieliecās Bondam tik tuvu klāt, ka viņas mati skāra virieša ausi, un klusi ierunājās: - īstenībā es to nemaz negribu. Dzeriet jūs! Vēlos šovakar būt skaidra kā svētdienas rits. - Tifānija izslējās taisnāk. - Un kāpēc šeit nekas nenotiek? - viņa nepacietīgi ieminējās. - Es gribu redzēt kaut ko interesantu.
- Tūlīt sāksies, - Bonds attrauca. Šajā brīdī arī ūtrupnieks skaļā balsī, lai pārkliegtu telpā valdošo murdoņu, ierunājās.
- Un tagad, lēdijas un džentlmeņi, - viņš zīmīgi teica, - mēs esam nonākuši pie ļoti svarīga jautājuma. Kurš sola simt mārciņas par augšlauku vai apakšlauku? Mēs visi zinām, ka tas nozīmē iespēju izvēlēties augšlauku, un man ir tāda nojauta, ka šovakar tā būs iecienitākā izvēle (smiekli), ņemot vērā labos laika apstākļus. Tātad - kurš sāks solīšanu ar simt mārciņām par augšlauku vai apakšlauku?
- Pateicos, ser! Un simt desmit, simt divdesmit un simt trīsdesmit. Paldies, kundze.
- Simt piecdesmit, - sacīja kāda virieša balss netālu no viņu galdiņa.
- Simt sešdesmit. - Šajā reizē runāja sieviete.
Vīrietis vienmuļā balsī atsaucās:
- Simt septiņdesmit.
- Astoņdesmit! - sacīja kāds cits.
- Divsimt mārciņas.
Kāda pieskaņa runātāja balsī lika Bondam pagriezties un uzlūkot viņu.
Tas bija liela auguma vīrs ar uzblīdušu, neveselīgi bālu seju. Mazās, aukstās un tumšās acis nekustīgi blenza uz izsoles vadītāja paaugstinājumu caur bifokālām brillēm. Šī vīra kakls bija teju vai tikpat plats kā viņa galva. Melno, sasvīdušo matu plūksnainās sprogas atgādināja aļģes. Vīrs noņēma brilles, izvilka mutautu un sāka slaucīt sviedrus, sākot no kreisā vaiga, tad, augstu izslējis elkoni, no skausta, pēc tam roka atgriezās pie sejas, noslaucīja labo vaigu un beidzot arī pilošo degunu.
- Divsimt desmit, - kāds bilda.
Lielā vīra zods noļumēja, kad viņš pavēra sakniebto muti un ar skaidri jaušamu amerikāņu akcentu sacīja:
- Divsimt divdesmit.
Kas šajā cilvēkā bija tāds, ka Bonda galvā pēkšņi ieskanējās trauksmes zvans? Viņš uzmanīgi vērās platajā sejā, gara acīm pārlūkodams smadzeņu apcirkņus, izvilkdams atvilktni pēc atvilktnes, meklējot kādu pieturas punktu. Seja? Balss? Anglijā? Amerikā?
Neatradis atbildi, Bonds padevās un pievērsās otram virietim pie tā paša galdiņa. Atkal tā pati sajūta - it kā arī ar šo vāru jau būtu gadījies tikties. Pārsteidzoši jauna seja zem atpakaļ atķemmētiem gluži sirmiem matiem. Maigas, brūnas acis ar garām skropstām. Kopiespaids bija diezgan glīts, ja vien to neizbojātu gaļīgais deguns un platā mute ar plānajām lūpām, kas patlaban bija pavērusies platā, tukšā smaidā.
- Divsimt piecdesmit, - tuklais neizteiksmīgi sacīja.
Bonds pievērsās Tifānijai.
- Vai kādreiz esat redzējusi tos abus? - viņš pajautāja, un jaunā sieviete pamanīja, ka Bonda pierē starp uzacīm parādījusies rūpju rieva.
- Nē, - Tifānija noteikti atteica, - bet izskatās, ka tie varētu būt no Bruklinas. Kādēļ jūs tā vaicājat? Vai viņi jums kādu atgādina?
Bonds vēlreiz nopētīja abus vīriešus.
- Nē, - viņš šaubīgi atbildēja. - Nē, nedomāju vis.
Telpā nošalca aplausi, izsolītājs atplauka un ar āmuru uzsita pa galdu.
- Lēdijas un džentlmeņi, - viņš uzvaras priekā paziņoja, - tas patiesi ir spožs piedāvājums! Trīssimt mārciņas, kuras piedāvā tā apburošā dāma jaukajā, sārtajā vakarkleitā! - Galvas pastiepās, kakli saspringa.
Bonds redzēja, kā mutes kustējās, jautādamas: "Kas viņa ir?" - Un tagad, ser, - ūtrupnieks iesaucās, pagriezdamies pret resnuļa galdiņu, - vai drīkstu nosaukt trīssimt divdesmit piecas mārciņas?
- Trīssimt piecdesmit, - atteica tuklais.
- Četri simti! - iespiedzās dāma sārtajā kleitā.
- Pieci simti! - Resnuļa balss bija neskanīga, pilnīgi vienaldzīga.
Jaunā dāma sārtajā tērpā kaut ko dusmīgi teica savam pavadonim, bet tas pēkšņi izskatījās gaužām garlaikots. Viņš pārtvēra izsolītāja skatienu un neuzkrītoši papurināja galvu.
- Vai neviens nepiedāvās vairāk par piecsimt mārciņām? - ūtrupnieks noprasīja. Viņš zināja, ka no šajā telpā sēdošajiem jau ir izspiedis visu iespējamo. - Pirmoreiz! Otrreiz! - Noklaudzēja āmurs. - Pārdots tur tam džentlmenim, un es uzskatu, ka viņš pelnījis aplausus! - Izsolītājs sāka aplaudēt, un pūlis paklausigi pievienojās, kaut gan droši vien labprātāk būtu plaukšķinājis jaunajai dāmai sārtajā tērpā.
Resnais vīrs par dažam collām pacēla sēžamvietu no krēsla, pēc tam atkal apsēdās. Viņa spīdošajā sejā nemanīja nekādu prieku par aplausiem, un skatiens palika kā piekalts ūtrupniekam.
- Un tagad mums, kā to prasa noteikumi, jāpavaicā šim džentlmenim, kuru lauku viņš izvēlēsies. (Smiekli.) Ser, vai vēlaties augšlauku vai apakšlauku? - Izsolītāja balss skanēja ironiski. Jo šis jautājums bija lieka laika tērēšana.
- Apakšlauku.
Ļaužu pilnajā smēķējamajā istabā iestājās kapa klusums. Pēc tam uzvirmoja balsu murdoņa. Tāda atbilde nebija iespējama. Jo visiem taču bija skaidrs, ka vīrs domājis augšlauku. Laiks ir lielisks. "Karaliene Elizabete" šobrīd traucas uz priekšu ar vismaz trīsdesmit mezglu lielu ātrumu stundā. Vai šis cilvēks zina kaut ko tādu, par ko citiem nav ne jausmas? Varbūt viņš uzpircis kādu uz komandtiltiņa? Vai tuvojas vētra? Vai kuģis būtu nomaldījies no kursa?
Ūtrupnieks pieklauvēja ar āmuriņu pie galda, pieprasīdams klusumu.
- Es lūdzu piedošanu, ser, - viņš sacīja. - Vai jūs tiešām runājāt par apakšlauku?
-Jā.
Izsolītājs atkal pieklaudzināja pie galda.
- Tādā gadījumā, lēdijas un džentlmeņi, mēs tagad varam pāriet pie augšlauka izsoles. Madame, - viņš pievērsās jaunajai dāmai sārtajā kleitā, - vai jūs negribētu sākt ar savu piedāvājumu?
Bonds pagriezās pret Tifāniju.
- Tas tiešām ir dīvaini, - viņš novilka. - Kaut kas neredzēts. Jūra ir tik gluda kā spogulis. - Viņš paraustīja plecus. - Vienīgā atbilde ir tāda, ka viņi kaut ko zina. - Tas tomēr nelikās īpašas intereses vērts. - Laikam kāds viņiem kaut ko pastāstījis. - Bonds pagriezās un palūkojās uz abiem vīriem, ļaudams skatienam bezrūpīgi slīdēt tiem pāri. - Man liekas, ka tie abi interesējas par mums.
Tifānija pāri Bonda plecam paraudzījās turp.
- Patlaban neviens no viņiem uz mums neskatās, - meitene sacīja. - Es domāju, ka tie ir tikai divi dumiķi. Sirmais izskatās pēc muļķa, bet resnais kodī īkšķi! Viņi abi ir ķerti! Šaubos, vai vispār saprot, ko pērk! Viņi vienkārši ir visu saputrojuši.
- Kodī īkšķi? - Bonds noprasīja un izklaidīgi izvilka pirkstus caur matiem. Viņam uzmācās kādas neskaidras atmiņas.
Ja Tifānija būtu ļāvusi Bondam izdomāt šo domu līdz galam, viņš droši vien būtu atcerējies. Taču Tifānija uzlika roku uz Bonda elkoņa un pieliecās tik tuvu, ka mati skārās pie viņa sejas.
- Aizmirstiet to, Džeims, - viņa nomurmināja. - Neprātojiet tik daudz par šiem stulbajiem tipiem! - Viņas acis pēkšņi bija kļuvušas dedzīgas un alkainas. - Man vairs negribas te palikt. Aizvediet mani uz kādu citu vietu!
Nesakot vairs ne vārda, viņi piecēlās no galdiņa un izgāja no trokšņainās smēķējamās telpas. Kāpjot lejā uz apakšējo klāju, Bonda roka apņēma Tifānijas vidukli, bet jaunās sievietes galva noslīga uz viņa pleca.
Tā viņi nonāca pie Tifānijas kajītes durvīm, taču tur viņa Bondu atstūma un devās tālāk pa kluso, klusi krakstošo gaiteni.
- Es vēlos ieiet pie jums, Džeims! - viņa paziņoja.
Bonds neko neatbildēja līdz brīdim, kad aiz viņiem aizvērās kajītes durvis, abi pievērsās viens otram un palika stāvam šīs mazās, brīnišķi intīmās un apbrīnojami anonimās telpas vidū. Un tikai tad Bonds spēja klusi pateikt: - Mana dārgā! - un ieslidināja vienu roku Tifānijas matos, pagriezdams viņas galvu tā, lai piekļūtu lūpām.
Pēc brīža Bonds ar otru roku sataustīja Tifānijas kleitas aizmugurē rāvējslēdzi un atvilka to. Neatvirzīdamās no vīrieša, viņa izkāpa no tērpa, starp skūpstiem elsodama:
- Es vēlos visu, Džeims. Visu, ko jūs jebkad esat darījis ar kādu meiteni. Tūlīt! Un ātri!
Bonds noliecās, aplika roku ap Tifānijas gurniem, paceldams viņu un maigi noguldīdams uz grīdas.