Pulkstenis bija pusviens, kad Bonds liftā nobrauca lejā un izgāja saules piekarsētajā ielā.
Viņš pagriezās pa labi un lēnām devās uz Taimskvēra pusi. Iedams garām "Dimantu nama" skaistajai melnā marmora fasādei, Bonds apstājās, lai nopētītu abus atturīgi noformētos skatlogus, kas bija izklāti ar tumšzilu samtu. Katra skatloga vidū atradās tikai viens juvelierizstrādājums - auskars no liela, bumbierveidīga dimanta, pie kura bija piestiprināts otrs nevainojami noslīpēts, apaļš briljanta piekariņš. Zem katra auskara bija plāna dzeltenā zelta plāksnīte, kura izskatījās kā vizītkarte ar atlocītu stūrīti. Uz katras plāksnītes bija rakstīts: "Dimanti ir mūžīgi."
Bonds klusībā pasmaidīja, prātodams, kurš no viņa priekštečiem ievedis Amerikā šos četrus dimantus.
Bonds devās meklēt kādu bāru ar gaisa kondicionētāju, kur patverties no karstuma un padomāt. Viņš bija apmierināts ar tikko notikušo sarunu. Vismaz viņa pakalpojumi netika atraidīti, lai gan varēja gaidīt ari to. Kuprītis likās visai uzjautrinošs. Viņā bija kaut kas teatrāls, lepošanās ar Mirdzošo bandu šķita smieklīga. Taču Greizais Tri nebūt nelikās tikai jokdaris vien.
Bija pagājušas tikai dažas minūtes, kad Bonds pamanīja, ka tiek izsekots. Nekādu tiešu pierādījumu gan nebija, taču tikko jaušamā kņudoņa pakausī kaut ko nozīmēja, un Bonds bija paradis uzticēties savam sestajam prātam, tādēļ negaidīti sastinga uz vietas kāda skatloga priekšā, lai nevērīgi palūkotos atpakaļ uz 46. ielu. Nekā aizdomīga neredzēja, tikai cilvēku straume lēnām slīdēja pa ietvēm, turklāt vairums - šajā ielas pusē, kurā atradās Bonds, jo tā bija pasargāta no saules. Nemanīja nekādu negaidītu kustību kādās parādes durvīs, neviens cītīgi neslaucīja seju ar kabatas lakatu, lai paliktu nepazīts, nedz arī bija noliecies, lai sasietu kurpju auklas.
Bonds aplūkoja Šveices pulksteņus veikala skatlogā un pēc tam pagriezās, lai turpinātu pastaigu. Nosoļojis vairākus jardus, viņš apstājās atkal. Joprojām nekā. Bonds virzījās tālāk uz Amerikas avēnijas pusi, apstādamies pie pirmajām durvīm, kuras veda sieviešu veļas veikalā, kur, pagriezis pret viņu muguru, jau stāvēja kāds smilš- krāsas uzvalkā tērpies vīrs, pētīdams melnas mežģīņu biksītes uz visnotaļ reālistiska manekena. Bonds novērsās un atspiedās pret kolonnu, sākdams laiski, bet uzmanīgi skatīties uz ielu.
Tajā mirklī kāds sagrāba Bonda labo roku, lai viņš nevarētu likt lietā šaujamo, un klusa balss pie auss norūca:
- Tā, tā, angli! Tikai mieru, ja negribi pusdienu vietā dabūt vēderā lodi!
Bonds sajuta kaut ko cietu pie muguras mazliet virs nierēm.
Kas gan runāja ar viņu tik familiārā tonī? Kāds likumsargs? Vai gangsteris? Bonds pavērās lejup, lai tiktu skaidrībā, kas satvēris viņa labo roku. Tas bija dzelzs āķis. Hm, tātad uzbrucējam bija tikai viena roka! Bonds zibensātri apcirtās, noliekdamies sānis un zveldams ar kreisās rokas dūri no apakšas.
Atskanēja plaukšķis, jo viņa dūri bija satvērusi otra vīrieša kreisā roka, un tajā pašā brīdī, kad notika šī saskaršanās, Bonds apjēdza, ka ieroča nemaz nav. Pēc tam sekoja labi pazīstami smiekli un balss slinki sacīja:
- Nelāgi, Džeims. Sargeņgeļi ir tevi pametuši!
Bonds lēnām atlieca muguru un labu bridi spēja tikai neticīgi blenzt smīnošajā Fēliksa Leitera sejā, līdz lēnām pierima spēji uzbangojušais satraukums.
- Tātad tu šeit tēlo manu asti, nelietīgais utubunga? - viņš beidzot ierunājās. Un iepriecināts uzlūkoja draugu, kuru pēdējoreiz bija redzējis kādas Floridas viesnīcas gultā kā kūniņu, satītu asiņainos pārsējos, amerikāņu slepeno aģentu, ar kuru kopā bija gadījies piedalīties ne vienā vien piedzīvojumā. - Ko, ellē ratā, tu šeit meklē? Un kāds velns tevi dīda tādā tveicē spēlēt muļķīgas spēlītes? - Bonds izvilka mutautu un sāka slaucīt seju. - Uz brītiņu tev gandrīz izdevās padarīt mani nervozu.
- Nervozu! - Fēlikss Leiters nicinoši iesmējās. - Tu droši vien jau skaitīji lūgšanas! Vai tava sirdsapziņa ir tik netīra, ka nezini, kas tev dzen pēdas - policisti vai gangsteri? Ko?
Bonds iesmējās un uz jautājumu neatbildēja.
- Nāc šurp, tu, spiegojošais āķaroka! - viņš iesaucās. - Izmaksā man dzērienu un pastāsti visus jaunumus! Es gluži vienkārši neticu, ka satikāmies nejauši. Tu patiesi varētu izmaksāt man pusdienas. Jums, teksasiešiem, naudas ir vairāk nekā vajag.
- Protams, - Leiters atbildēja un ieslidināja dzelzs āķi žaketes labajā kabatā, bet ar kreiso roku satvēra Bonda elkoni. Viņi sāka soļot uz priekšu, un Bonds pamanīja, ka Leiters jūtami klibo. - Teksasā pat blusas ir tik bagātas, ka var apmaksāt pašas sev pusdienas. Iesim! Tepat aiz stūra ir "Sardi".
Leiters pagāja garām greznajai zālei, kur pusdienoja slaveni aktieri un rakstnieki, un veda Bondu uz augšstāvu. Kāpjot pa kāpnēm, klibošana kļuva vēl jūtamāka, viņš turējās pie margām. Bonds neko nevaicāja. Atstājis draugu pie stūra galdiņa restorāna zālē, kur laimīgā kārtā bija gaisa kondicionētājs, viņš, apsvērdams redzēto, devās uz tualetes istabu atsvaidzināties. Leiteram trūka labās rokas, bija cietusi kreisā kāja, zem matu līnijas virs kreisās acs varēja manīt neuzkrītošas rētas, un pati acs nelikās īsta, bet visādā citādā ziņā Leiters izskatījās labi. Pelēko acu spīdums liecināja par cī- ņasgaru, salmu dzeltenajos matos nemanīja ne pēdu no sirmuma, seja nepauda sakropļotam cilvēkam raksturīgo rūgtumu. Taču abu īsās pastaigas laikā Leiters izturējās nepierasti atturīgi, un Bondam šķita, ka tāda uzvedība varētu būt saistīta ar viņu, Bondu. Vai arī paša Leitera patlabanējo nodarbošanos. "Bet ar viņa traumām," Bonds domāja, iedams atpakaļ uz zāli pie sava drauga, "tam nav nekāda sakara!"
Bondam jau bija atnests vidēji sauss martīni ar citrona šķēlīti. Viņš pasmaidīja par drauga labo atmiņu un nogaršoja dzērienu. Tas bija lielisks, tikai vermuta šķirne izrādījās nepazīstama.
- Tas pagatavots, pievienojot "Cresta Blanca", - Leiters pastāstīja. - Jauna iekšzemes šķirne no Kalifornijas.
- Tas ir labākais vermuts, kādu jebkad esmu nogaršojis.
- Es izmantoju izdevību, kamēr tu biji projām, un pasūtīju kūpinātu lasi un briz- zola, - Leiters sacīja. - Un viņiem te ir labākā gaļa visā Amerikā, brizzola arī vislieliskākā. Vēršgaļa, izcirsta tieši šķērsām kaulam. Vispirms apcepta uz atklātas, pēc tam uz lēnas uguns. Vai der?
- Ja tu tā saki, - Bonds piekrita. - Mēs esam pietiekami bieži ēduši kopā, lai pazītu viens otra gaumi.
- Es teicu, lai viņi nesteidzas, - Leiters piemetināja. Viegli piedauzījis ar savu āķi pie galda, viņš turpināja: - Iedzersim vēl vienu martini, lai ātrāk tiktu pie skaidrības. - Viņa smaids bija silts, tomēr acis pē- tigi vēroja Bondu. - Pasaki man vienu! Kādās darīšanās tu esi ielaidies ar manu veco draugu Greizo koku? - Pienāca viesmīlis, Leiters pasūtīja vēl vienu martini un noliecās uz priekšu, gaidīdams atbildi.
Bonds pabeidza pirmo martini un aizdedza cigareti. Viņš palūkojās apkārt. Tuvākie galdiņi bija tukši. Bonds pagriezās pret amerikāni.
- Vispirms pasaki man, lūk, ko, Fēliks, - viņš klusi palūdza. - Kur tu tagad strādā? Vai joprojām CIP?
- Nekā nebija, - Leiters attrauca. - Tā kā es vairs nevaru rīkoties ar ieroci, viņi man piedāvāja darbu pie rakstāmgalda. Kad paziņoju, ka gribu strādāt svaigā gaisā, man izmaksāja krietnu atvaļināšanās naudu. Tad gluži pieņemamu piedāvājumu izteica Pinkertons. Tu jau zini - tas pats, kura moto ir: "Mēs vienmēr esam nomodā." Tā nu esmu kļuvis par privātdetektīvu. Darbam nav nekādas vainas. Jāstrādā kopā ar tīri patīkamiem zeļļiem, kādu dienu varēšu doties pensijā, saņemot zelta pulksteni. Patlaban nodarbojos ar sacīkšu zirgiem - dopings, blēdības skrējienos, apsardze staļļos un tā tālāk. Patīkams darbs, kas ļauj ceļot pa visu valsti.
- Izklausās labi, - Bonds piebalsoja. - Bet man nebija ne jausmas, ka tu kaut ko saproti no zirgiem.
- Es tiešām agrāk pazinu zirgu tikai tad, ja tas bija iejūgts ratos, - Leiters atzinās. - Taču tādas zināšanas var apgūt diezgan ātri, turklāt man ir svarīgāk pazīt cilvēkus, nevis zirgus. Un kā ir ar tevi? - Viņš pieklusināja balsi. - Joprojām tajā pašā dienestā?
- Tā ir, - Bonds atbildēja.
- Šeit esi viņu uzdevumā?
-Jā.
- Slepena misija?
-Jā.
Leiters nopūtās. Un domīgi iemalkoja martīni.
- Lieliski, - viņš beidzot novilka. - Ja tavam darbam ir kāds sakars ar Mirdzošo bandu, tu rīkojies muļķīgi, strādājot viens pats. Īstenībā tu esi pakļauts tādam riskam, ka es arī uzvedos kā trakais, ieturēdams kopā ar tevi pusdienas. Taču es tev pateikšu, kādēļ šorīt ložņāju apkārt, pūlēdamies tikt Greizajam uz pēdām. Varbūt varēsim viens otram palidzēt. Protams, nejaucot tajā visā iekšā mūsu darba devējus. Der?
- Tu taču zini, ka man patīk strādāt kopā ar tevi, Fēliks, - Bonds nopietni atbildēja. - Bet es joprojām darbojos savas valdības uzdevumā, kamēr tava aģentūra, iespējams, sacenšas ar valdības dienestiem. Taču, ja mums abiem ir viens mērķis, ne tev, ne man nav jēgas slēpt savas kārtis. Ja jau abi dzenam pēdas vienam zaķim, tad labāk darīsim to kopā. Tātad, - Bonds pētoši uzlūkoja teksasieti, - ja esmu pareizi sapratis, tad tu interesējies par zirgu ar gaišu purnu un baltām kājām? Zirgu, vārdā Tramīgais Smaids?
- Tieši tā! - Leiters atteica, nelikdamies īpaši pārsteigts. - Tas otrdien skries sacīkstēs Saratogā. Bet kāda daļa gar šo zirgu ir britu impērijas drošības dienestam?
- Man ieteica likt visu savu naudu uz šo zirgu, - Bonds sacīja. - Tūkstoš dolāru. Un tā saņemt samaksu par kādu citu darbiņu. - Bonds pacēla roku ar cigareti, aizsegdams muti. - Šorīt es ar lidmašīnu atvedu misteram Spengam un viņa draugiem neapstrādātus dimantus simttūkstoš mārciņu vērtībā.
Leitera acis samiedzās. Pārsteigumā viņš klusi iesvilpās.
- Ak kungs! - viņš godbijigi novilka. - Tad tu spēlē augstākā ligā nekā es! Es par to zirgu interesējos tikai tāpēc, ka tas piedalās sacensībās nelikumīgi. Ir paredzēts, ka otrdien jāuzvar Tramīgajam Smaidam. Trijās pēdējās sacensībās šis ādinieks vispār neieguva nekādu vietu. To pienācis laiks nošaut. Taču ir kāds cits zirgs, ātrāks par ātru, saukts Pipariņš. Sagadījies tā, ka arī tam ir gaišs purns un visas četras kājas baltas. Liels bēris, un viņiem nāksies krietni pacensties, lai nebūtu redzama ne mazākā atšķirība. Banda gatavojas šim pasākumam jau ilgāk nekā gadu. Nevadas tuksnesī, kur Spengiem ir tāds kā rančo. Un tagad ir gatavi raust naudiņu. Šīs ir lielas sacīstes, paredzamas augstas likmes, kopapjoms varētu būt divdesmit pieci tūkstoši dolāru. Viņi varēs bruģēt ielas ar naudu. Laimesti varētu būt pieci pret vienu. Iespējams, pat desmit vai piecpadsmit pret vienu. Tas patiešām būs varens ķēriens!
- Bet es domāju, ka Amerikā visiem sacīkšu zirgiem uz lūpas ir tetovējums, - Bonds iebilda. - Kā viņi domā apiet šo šķērsli?
- Pārstādot ādu Pipariņa mutē un atveidojot uz tās Tramīgā Smaida tetovējumu. Tas triks ar tetovējumu jau ir novecojis. Pinkertona aģentūrā ienākušas ziņas, ka žokeju klubs gribot pāriet uz "nakts acu" fotouzņēmumiem.
- Kas tās par nakts acīm?
- Tādas tulznas zirga kāju locītavu iekšpusē. Angļi šos veidojumus sauc par "kastaņiem". Katram zirgam tie esot citādi. Tāpat kā cilvēkiem pirkstu nospiedumi. Taču tā būs tikai veca dziesma jaunās skaņās. Tiks nofotografētas "nakts acis" visiem Amerikas sacīkšu zirgiem, taču jau tagad ir zināms, ka gangsteri atraduši paņēmienu, kā ar skābi tās pārtaisīt. Nē, policija nekad netiks ar šiem gangsteriem galā.
- Kā tu zini to visu par Tramīgo Smaidu?
- Ar šantāžas palīdzību, - Leiters jautri atbildēja. - Es pieķēru vienu no Spenga staļļa puišiem blēņojamies ar narkotikām. Ļāvu viņam atpirkties, sniedzot ziņas par šo mazo nelikumību.
- Un ko tu domā darīt?
- Redzēsim. Svētdien jābrauc uz Sarato- gu. - Leitera seja atplauka. - Pie velna, kāpēc tev nebraukt man līdzi? Pievienojies man, es aizvedīšu tevi uz savu pagaidu mītni. Tā saucas "Sagamora". Švītīgākais motelis! Tev taču kaut kur jāpārnakšņo. Mums labāk būtu daudz neklīst apkārt kopā, taču mēs varētu tikties vakaros. Ko tu par to teiksi?
- Brīnišķīgi! - Bonds sacīja. - Labāk nevar būt. Taču pulkstenis jau ir gandrīz divi. Paēdīsim, un es tev izstāstīšu pārējo.
Kūpinātais lasis bija no Jaunskotijas - neizdevies aizstājējs īstajam Skotijas lasim, toties brizzola izrādījās tieši tāda, kā Leiters solījis, - tik mīksta, ka Bonds varēja to ēst ar dakšiņu vien, neliekot lietā nazi. Viņš pabeidza pusdienas, apēdot pusi no avokado ar franču mērci, pēc tam dīki malkoja kafiju.
- Tas īsumā būtu viss, - Bonds nobeidza savu stāstu. Viņš bija runājis ik pēc kumosa visu ieturēšanās laiku. - Esmu tādās domās, ka dimantu kontrabandu organizē brāļi Spengi, bet tos tirgo viņiem piederošais "Dimantu nams". Vai tev ir kaut kas piebilstams?
Leiters ar kreiso roku izkratīja uz galda cigareti no "Lucky Strike" paciņas un aizdedzināja to pie Bonda pasniegto šķiltavu liesmas.
- Izklausās ticami, - viņš, brīdi klusējis, piekrita. - Taču es ne visai daudz ko zinu par Serafimo brāli Džeku Spengu. Ja Džeks tagad ir Seije, tad šī ir pirmā ziņa, ko pēc ilgāka laika par viņu saņemu. Par citiem bandas locekļiem mums zināms daudz vairāk, ir gadījies dzirdēt ari par Tifāniju Kei- su. Jauks bērns, bet jau gadiem strādā šo bandītu labā. Viņai nav cerību tikt vaļā. Nabadzīte kopš bērna kājas neko citu nav redzējusi. Viņas mātei piederēja smalkākā Sanfrancisko meitumāja. Viss bija ciešami līdz brīdim, kad Tifānijas māte pieļāva ellišķīgu kļūdu. Kādā jaukā dienā sievišķis nolēma vairs nemaksāt vietējai gangsteru bandai par "jumta" pakalpojumiem. Viņa maksāja policijai - cik noprotu, tad izdomāja, ka tā par visu parūpēsies. Vientiese! Kādā naktī banda ielauzās namā un visu tur izdemolēja. Viņi neaiztika meičas, bet visi pēc kārtas izvaroja Tifāniju. Viņai toreiz bija tikai sešpadsmit gadu. Nav jābri- nās, ka meitēns kopš tā laika neielaižas ar vīriešiem nekādās darīšanās. Nākamajā dienā viņa atmūķēja mātes naudaskasti un aizlaidās lapās ar visu naudu. No sākuma viņa strādāja par garderobisti, pēc tam bija maksas deju partnere, statiste kinostudijā, viesmīle - un tā līdz divdesmit gadu vecumam. Tad meitenei laikam šī dzīve bija līdz kaklam, un viņa sāka dzert. Apmetās mēbelētās istabās kādā Floridas salā un dzēra, it kā vēlētos dabūt galu. Tur viņu iesauca par Karstvīniņu. Tad kāds bērns iekrita jūrā, bet Tifānija ielēca ūdenī un mazo izglāba. Pēc tam par viņu rakstīja avīzēs, un kāda bagāta sieviete meiteni pievāca - burtiski ar varu. Aizveda uz Anonīmo alkoholiķu biedrību un sāka vadāt apkārt pa pasauli kā savu laika kavētāju. Tomēr, kad abas atgriezās Sanfrancisko, Tifānija aizbēga un sāka dzīvot pie savas vecās mātes, kura tad jau bija pametusi bordeļu biznesu. Taču Tifānija nekādi nespēja noenkuroties - laikam viņai atkal kļuva garlaicīgi, tāpēc devās meklēt piedzīvojumus un nonāca Rēno. Kādu laiku strādāja Herolda klubā. Tur iepazinās ar mūsu draugu Serafimo - puisis iedegās, jo Tifānija atteicās likties ar viņu gultā. Serafimo piedāvāja meitenei darbu viesnīcā "Tiāra" Lasvegasā. Tur viņa pavadīja gadu vai divus. Un, kā rādās, ik pa laikam ceļoja uz Eiropu. Taču viņa ir laba meitene, tikai nekādi nav atradusi iespēju sākt citādu dzivi - pēc tā, ko banda viņai nodarīja.
Bonds atcerējās acis, kuras drūmi vērās viņam pretī no spoguļa, un "Feuilles Mor- tes" - plati, ko jaunā sieviete klausījās vientulīgajā viesnīcas istabā.
- Man viņa patīk, - Bonds īsi noteica. Un juta Fēliksa Leitera acu pētīgo skatienu. Viņš ielūkojās pulkstenī. - Tā, Fēliks, - Bonds sacīja, - šķiet, ka mēs abi tiešām raustām aiz ūsām vienu lauvu. Tikai esam ķērušies tam klāt katrs no savas puses. Būs varen jocīgi, ja mēs tās paraustīsim vienlaicīgi! Tagad iešu mazliet pagulēt. Man ir numurs viesnīcā "Astor". Kur mēs svētdien tiksimies?
- Labāk turēsimies tālāk no šīs pilsētas daļas! - Leiters brīdināja. - Labāk jau pie viesnīcas "Plaza". Tā paagrāk, lai neiekļūtu satiksmes sastrēgumā Parka alejā. Lai būtu pulksten deviņos. Pie taksometru pieturas. Ja tu zini to vietu, kur mēdz apstāties arī zirgu pajūgi. Ja es kavēšos, varēsi apskatīt zirgus. Tas tev Saratogā noderēs.
Viņš samaksāja rēķinu, un abi izgāja piekarsušajā ielā. Bonds apturēja taksometru. Leiters atteicās iekāpt. Tikai atvadoties sirsnīgi paspieda Bonda roku.
- Viens aizrādījums, Džeims, - viņš nopietni piemetināja. - Nevajag iedomāties, ka amerikāņu gangsteri ir neuzvarami. Piemēram, salīdzinot ar SMERŠ un dažām citām organizācijām, ar kurām tev jau bijusi darīšana. Bet to gan varu sacīt, ka Mirdzošās bandas puiši ir vieni no spēcīgākajiem. Viņi ir nevainojami disciplinēti, par spīti savam smieklīgajam nosaukumam. Un viņiem ir droša aizmugure. Tāda ir mūsdienu Amerika. Taču saproti mani pareizi! Īstenībā tas viss smird pa gabalu. Un arī darbiņš, kas tevi gaida, nelāgi ož. - Leiters palaida vaļā Bonda roku un noskatījās, kā viņš iekāpj taksometrā. Pēc tam pa vaļējo logu iebāza galvu salonā.
- Vai zini, pēc kā ož tavs darbs, neaptēstais vientiesi? - viņš jautri noprasīja. - Pēc formaldehīda un lilijām!