Stāvs viņam lempīgs, prātiņš īss,,, (Tā par viņu bieži runāja Sargs.)
«Ņurduļa medības»
Lendroverā kabīnē temperatūra turējās virs deviņdesmit grādiem; mēs bijām pārkarsuši, noputējuši un bezgala noguruši, braukdami visu garo ceļu no Melburnas, caur Jaundienvidvelsu un pāri Kvīnslendas robežai. Pēc ledainajām miglām un sīkā lietus, kas mūs bija mērcējis Melburnā, mēs sevišķi spēcīgi izjutām šejienes svilinošo sauli pie zilām, skaidrām debesim. Tomēr neviens no mums neiedrošinājās žēloties, jo tikai pirms divdesmit četrām stundām mēs bijām nolādējuši aukstumu un lūguši dievu, lai spīdētu saule. Tagad saules bija papilnam, un mums no sejas pilēja sviedri. Drīz ceļš sāka nolaideni vīties lejup uz ieleju, kur cieši cits pie cita auga šalcošie eikaliptu koki ar rožainiem stumbriem, un te ceļa malā mēs ieraudzījām glītu dēlīti ar šādu uzrakstu:
BRAUCIET UZMANĪGI, TE NAKTĪS IET PĀRI KOALAS!
Tagad es zināju, ka mēs tuvojamies savam ceļa mērķim — Deivida Fleija faunas rezervātam Sausajās Priedēs.
Deivids Fleijs ir viens no pazīstamākajiem Austrālijas naturālistiem. Jau daudzus gadus viņš raksta par savas zemes apbrīnojamo faunu, starp citu, viņš ir pirmais cilvēks, kuram izdevies panākt pīļknābja vairošanos nebrīvē. Par Deivida Fleija darbību man jau daudz kas bija zināms, un viņš bija viens no tiem austrāliešiem, ar kuriem es katrā ziņā gribēju sastapties. Ugu laiku viņš tika vadījis Hīlsvilas rezervātu Viktorijā, bet nesen no turienes aizgājis un atbraucis uz Kvīnslendu, lai nodibinātu pats savu rezervātu Zelta Krastā (tā nosaukta saulaina liedaga josla, ko mēdz uzlūkot par Austrālijas Riv- jēru).
Pec pusstundas brauciena, kad aiz muguras bija palikušas vēl trīs koalas pārejas vietas ar brīdinājuma uzrakstiem, mēs apstājāmies kalna nogāzē pie kādas glītas mājas; no šejienes atklājās lielisks skats uz ieleju, kas bija pilna ar visu sugu eikaliptu kokiem un krūmiem un daudziem subtropiskiem augiem, kuri priecēja acis ar spilgtiem, daudzkrāsainiem ziediem. Ieraudzījuši pie vārtiem zvanu, mēs piezvanījām un sākām gaidīt; drīz vien parādījās Deivids Fleijs.
Ja par kādu cilvēku var teikt, ka viņš izskatās pēc tipiska austrālieša, tad šāds cilvēks noteikti ir Deivids Fleijs. Viņš pilnībā atbilst tam priekšstatam, kādu parasti mēdz iedomāties austrālieti un kāds tikai retumis sastopams dzīvē. Deivids bija gara auguma — pāri par sešām pēdām —, bet viņš nepavisam neatgādināja svarcēlāju, jo nebija sevišķi muskuļots, drīzāk viņu varētu salīdzināt ar lokanu jājamo pātagu. «Tipiskā» austrālieša portretu papildināja Stetsona tipa[2] cepure, kurā viņš izskatījās, kā tikko atgriezies no noslēpumaina sirojuma pa pierobežas ciematu. Deivids Fleijs mūs apsveica ļoti sirsnīgi, tomēr viņam piemita arī apburoša kautrība; daudzi cilvēki, kļuvuši tik pazīstami kā Deivids, mēdz būt par sevi augstākās domās, nekā to pelna viņu darbi, bet Deivids bija tik vienkāršs un iejūtīgs, ka sarunāties ar viņu bija īsts baudījums. Viņš nekad nelielījās ar saviem sasniegumiem, uzskatīdams, ka tas ir viņa dzīvnieku nopelns, jo viņš dzīvoja un strādāja, lai aizsargātu dzīvniekus. Par Deivida panākumiem pīļknābju audzēšanā es jau pieminēju, bet viņš ir turējis un pavairojis vēl arī daudzus citus mazākos un retākos somai- ņus, iegūdams par tiem plašas zināšanas, un šajā laukā neviens ar viņu nespēj sacensties, jo viņa sasniegumi ir unikāli.
Daudzi Deivida dzīvnieki — ķenguri, valabijas, ernu un vēl citi tika turēti plašos iežogojumos, kuros apmeklētāji varēja iekļūt pa automātiski veramām durvīm. Līdz ar to apmeklētājs izrādījās it kā ieslēgts vienā sprostā ar dzīvniekiem; manuprāt, tas bija lieliski izdomāts, jo deva iespēju cilvēkam labāk novērot un iepazīt tos dzīvniekus, kurus viņš bija vēlējies redzēt.
Piepildījis spaini ar maizes garozām, Deivids pīeveda mūs pie paša lielākā iežogojuma, kurā raibā jūklī mita ķenguri, valabijas, ibisi un jauns kazuārs, vārdā Klods. Kazuārs bija apmēram trīs pēdas augsts ar matiem līdzīgu apspalvojumu, kas izskatījās tāds, it kā putns visā savā mūžā to ne reizi nebūtu saposis, — atklāti sakot, viņa spalvu tērps visdrīzāk atgādināja nevīžīgi sasietu putekļu slotiņu. Kazuāram bija strausa masīvās kājas, slavenā Disnejzemes pīlēna Donalda Daka knābis un dusmīgas, valdonīgas acis. Kaut gan kazuārs bija daudz mazāks par ķenguriem, ar kuriem viņš dzīvoja vienā iežogojumā, neradās ne mazākās šaubas par to, kurš te ir kungs un pavēlnieks.
Mēs abi ar Deividu apsēdāmies uz nocirsta koka stumbra un sākām izdāļāt līdzi atnesto cienastu, un tūlīt ap mums sadrūzmējās vesels bars ķenguru un valabiju, ar mīkstajiem purniņiem nepacielīģi ošņādami un grūstīdami mūsu rokas, lai ātrāk saņemtu kārotās maizes garozas. Klods stāvēja iežogojuma tālākajā galā un, spriežot pēc pozas un izskata, meditēja par šīs pasaules grēkiem, taču piepeši pār viņu nāca apskaidrība: viņš var nokavēt bezmaksas maltīti. Kazuārs ar rāvienu pamodās no sastinguma un, kājām dimdinādams zemi, palēkdamies rikšoja uz mūsu pusi; pieskrējis pie somaiņu pūļa, kas viņam aizšķērsoja ceļu, lielais putns sāka tos spārdīt uz visām pusēm, lai izlauztos priekšā. Ķenguri un valabijas, acīmredzot pieraduši pie šādiem uzbrukumiem, veikli lēca nost no ceļa, bet kāds liels, pelēks dižķengurs, (īsts gļēvulis!), kuram Klods bija nolēmis spert ar abām kājām, negaidot metās sānis, un Klods novēlās uz muguras zemē. Tas nu kazuāram bija par daudz: sadusmots, niknumā mirdzošām acīm viņš uzrausās kājās un ar tādu sparu drāzās somaiņu barā iekšā, ka tie pašķīda katrs uz savu pusi, gluži kā aitas, ko iztrenkājis ganu suns. Jebkurš no lielākajiem ķenguriem spētu nogalēt Klodu ar vienu trāpīgu kājas spērienu, bet viņi to nedarīja, jo bija pārāk labi audzināti. Padzinis sāncenšus, Klods atgriezās pie mums un ar gluži neticamu ātrumu un negausību sāka tiesāt maizes garozas. Bet drīz vien ķenguri un valabijas no jauna sāka mākties mums virsū, un Klo- dam vairākkārt nācās pārtraukt mielošanos, lai viņus izklīdinātu. Pilnīgi pieaudzis, Klods sasniegs piecu pēdu augstumu, un es neviļus iedomājos: ja arī tad viņš izturēsies tikpat kareivīgi pret citiem dzīvniekiem, drošāk būs, ja viņu ievietos atsevišķā iežogojumā.
Nākamajā iežogojumā Deivids turēja emu — lielus, gausus putnus, kas izskatījās gaužām truli un pašapmierināti. Viens no viņiem bija balts, gaišām, genciānu zi« lām acīm, šis putns tupēja ligzdā uz četrām olām. Emu ģimenes dzīve nokārtota tā, ka par to spētu sajūsmināties pat viskaprīzākā sufražiste: pēc tam, kad emu mātīte izbaudījusi visus kāzu priekus, viņa sadēj olas un tūlīt arī pasteidzas par tām aizmirst. Ligzdu (ja to var nosaukt šādā vārdā) ierīko tēviņš, viņš arī savāc olas un uzticīgi sēž uz tām, neuzņemdams barību, kamēr izšķiļas mazuļi, pēc tam rūpējas par jaunajiem putnēniem, līdz tie pieaug un spēj paši gādāt par sevi. Maksimāli emancipētās emu mātītes pa to laiku bezbēdīgi izklaidējas eikaliptu birzīs.
Man gribējās apskatīt olas, kuras tik cilīgi perēja baltais emu, tāpēc Deivids ieteica ieiet nožogojumā un izstumt tēviņu no ligzdas, tas esot ļoti drošs un šo traucējumu neņemšot ļaunā. Es pamēģināju un pārliecinājos, ka emu tēviņu nogrūst no olām ir ārkārtīgi grūti. Vispirms jāsaka, ka šāds emu šķiet vai veselu tonnu smags, turklāt nav iespējams viņu kaut cik ciešāk satvert. Baltais tēviņš nesatricināmā mierā sēdēja ligzdā, kamēr es nopūlējos izkustināt viņa neveiklo ķermeni, taču tas nepadevās, un man saujās palika vienīgi izplūkto spalvu vīkšķi. Beidzot man izdevās pabāzt putnam zem krūtīm celi, kā ar sviru uzdabūt viņu kājās un pagrūst sānis; es steidzīgi noliecos pār olām, it kā pats gribētu tās izperēt, vienlaikus es uzmanīju putnu, lai tas neatgriežas ligzdā. Emu stāvēja man cieši aizmugurē un domīgi manī nolūkojās. Lai gan Deivids bija apgalvojis, ka šis emu esot pieradināts un nevienam neko ļaunu nedarot, es tomēr paturēju viņu acis, jo labi zināju, ka emu spēj nonāvēt cilvēku ar vienu kājas -spērienu, un, būdams naturālists, nespēju iedomāties neko pazemojošāku par nāvi no putna spēriena.
Emu olas bija apmēram sešas collas garas, tās izskatījās, it kā pagatavotas no ļoti skaistas tumšāka oliv- zaļurna keramikas, ar tādu kā skulpturālu rakstu pāri visai čaumalai, kas atgādināja - bareljefu. Apbrīnodams skaistās olas, es uz mirkli biju aizmirsis ligzdas likumīgo saimnieku un piepeši ar šausmām atklāju, ka tas piezadzies man pavisam tuvu klāt. Es jutu emu rrtasīvo, spalvaino ķermeni uzgāžamies man uz muguras, un es tikko neiegāzos ligzdā, vienlaikus lielā putna garais kakls uzgūla man uz pleca. Putns pagrieza galvu un no apmēram sešu collu atstatuma ar labsirdīgu skatienu vērās man tieši sejā; dziļi no viņa krūtīm lauzās ārā kāda skaņa, kas izklausījās tā, it kā apdullis dejotājs smagos armijas zābakos lēktu polku uz lielām bungām.
Es biju neziņā, kā rīkoties šai kļūmīgajā situācijā, tāpēc nedarīju nekā, tikai lūkojos emu zilajās, hipnotiskajās acīs. Tagad emu bija sagriezis galvu pavisam ačgārni; droši vien lai izpētītu, vai mana seja šādā rakursā neizskatās simpātiskāka. Viņš izgrūda vēl vienu bungu rībienu sēriju, tad, atspēries pret zemi, ņēmās mani grūst ligzdā; es jutu, ka viņš vēlas, lai palīdzu viņam veikt tēva pienākumus, bet man bija darāms interesantāks darbs nekā tupēšana uz emu olām. Lēnām, lai viņu neaizvainotu, es uzrausos kājās un piesardzīgi kāpos atpakaļ. Emu skumji vēroja manu aiziešanu, viss viņa izskats pauda, ka esmu sagādājis viņam vilšanos. Tad lielais putns izslējās, izpurināja spalvas (tas izklausījās kā ozola lapu šalkoņa vasaras vējā), apņēmīgi piegāja pie ligzdas un saudzīgi uztupās uz dārgajām olām.
Kad es biju kaut cik atguvies no aizrautīgā piedzīvojuma ar emu, Deivids vēlējās, lai es apskatu tos dzīvniekus, ar kuriem viņš sevišķi lepojās, — un ne bez pamata, jo runa bija par taipaniem — Austrālijas bīstamākajām čūskām. Turēt čūskas nebrīvē nav viegli, iegūt no viņām pēcnācējus ir vēl daudz grūtāk, bet panākt, lai nebrīvē vairojas tik retas, bailīgas čūskas kā taipani, — tas ir triumfāls sasniegums. Taipans pēc lieluma ir trešā indīgā čūska pasaulē (viņu pārspēj vienīgi karaliskā kobra un melnā mamba), viņa garums var sasniegt vienpadsmit pēdas; lielākie eksemplāri spēj izdalīt ap trīssimt miligramu indes, kas līdz ar čūskas kodienu ieplūst cilvēka asinīs. Tas ir divreiz lielāks daudzums nekā pārējām Austrālijas čūskām, un visu šo indes devu upura asinīs ievada taipana puscollu garie zobi.
Deivida taipani gulšņāja valšķīgās pozās savā labiekārtotajā sprostā un izskatījās ļoti krāšņi. Mugura viņiem laistījās kā nospodrināts varš, vēders bija zaigojoša perlamutra krāsā, galva gaišbrūna. Taipanu neparasto skaistumu un bīstamību jo sevišķi izcēla tievais kakls un lielās, mirdzošās acis.
Deivids atcerējās aizraujošos, satraukuma pilnos brīžus, ko bija piedzīvojis, medīdams šīs čūskas; gūstīt tai- panus ir ne vien interesanti, bet arī ļoti bīstami, jo zināms, ka šis rāpulis ar veiksmīgu kodienu piecās minūtēs spēj nonāvēt zirgu. Deivids mums parādīja savas taipanu grupas lepnumu — tievu, septiņas pēdas garu čūsku mātīti Aleksandru, kura regulāri katru gadu izdēj divdesmit olas. Tās tiek savāktas un ievietotas īpašā inkubatorā, kur no tām pēc simt septiņām dienām izšķiļas mazie čūskulēni. Interesanti atzīmēt, ka olu izmērs ir divarpus reiz pusotras collas, bet no tām izšķiļas piecpadsmit collas gari mazuļi; acīmredzot taipaniem zināms noslēpums, kā paveikt neiespējamo. Deivids regulāri «noslauc» indi no saviem taipaniem, lai nosūtītu uz Valsts laboratoriju, kur no tās tiek pagatavots serums, kas jau izglābis dzīvību daudziem jo daudziem taipanu sakostiem cilvēkiem. «Slaukšanai» izmanto glāzi vai kādu citu stikla trauciņu, ko apklāj ar marli. Kad čūska ir noķerta, viņai atpleš muti un indes zobus izdur marlei cauri. Inde pil stikla trauciņā.
Šajā brīdī mājas ārpusē spalgi, valdonīgi iešķindējās zvans, un tuvējā iežogojumā divas sārtās dzērves izplestiem spārniem, knābi pavērsušas pret debesīm, skaļi taurēdamas, griezās straujā dejā.
— Tējas laiks, — Deivids īsi paziņoja. — Dzērves vienmēr sāk dejot, kad dzird šo zvanu. Tad viņas var labi fotografēt.
Sārtās dzērves turpināja savu mežonīgo deju, kamēr mēs, tēju dzerdami, viņas vērojām. Tie bija skaisti putni ar šīferpelēku apspalvojumu, uz galvas spilgti sarkani un dzelteni plankumiņi. Kā vairums dzērvju tās bija nepārspējamas dejotājas: skaisti, ar izsmalcinātu grāciju putni izpildīja dažādus dejas solus, piruetes un reveransus.. Savvaļā šīs dzērves reizumis pulcējas kopā lielākām grupām uz sava veida putnu balli, kur zem zilajām debesīm valsē un lēkā, un dižojas; kā daudzi apgalvo, tas ir nepārspējams skats, kas būtu jāredz ikvienam, kurš pabijis Austrālijā.
Pēc tējas Deivids aizveda mūs pie tā dzīvnieka, lcas viņa vārdu padarījis slavenu visā pasaulē; šis dzīvnieks ir apbrīnojamais pījknābis. Kaut gan par pīļknābi ir uzrakstīts tik daudz kā reti par kādu citu faunas pārstāvi, tomēr ir vērts vēlreiz atgādināt šī unikālā, gluži fantastiskā dzīvnieka galvenās īpatnības. Pīļknābim ir elastīgs, it kā gumijots knābis un pleznotas kājas, gluži kā pilei; ķermeni "klāt īsmatains, ļoti mīksts, kurmjādai līdzīgs kažoks; īsā, airveidīgā aste atgādina bebra asti; tēviņa pakaļkājas apbruņotas ar piešiem, kuros ir inde, gandrīz tikpat bīstama kā čūskas inde; beidzot — vispārsteidzošākais! — pījknābis ir zīdītājs (tātad siltasiņu dzīvnieks, kas baro savus mazuļus ar pienu), bet mazuļi izšķiļas no olām. Pīļknābim atšķirībā no citiem zīdītājiem nav pupu, to vietā ir tā saucamā dziedzeru zona, kas izdala pienu, kuru mazuļi uzlaiza. Pīļknābis ir kukaiņēdājs, barojas ari ar saldūdens vēzīšiem, tārpiem un kāpuriem; vienā naktī viņš spēj apēst tik daudz, cik pats sver. Sī dzīvnieka kolosālā apetīte ir viens no iemesliem, kāpēc viņu tik grūti turēt nebrīvē.
Deivida pīļknābju pāris dzīvoja viņiem speciāli ierīkotajā platipusārijā. Tas bija liels, sekls dīķis, kura vienā gaļā uz krasta atradās «guļamtelpas» — lēzenas ar sienu izklātas koka kastes. Garas caurules, no iekšpuses izsistas ar gumijotu sūkli, savienoja guļamtelpas ar dīķi; šīm caurulēm jāaizvieto savvaļā dzīvojošo pīļknābju izraktās šaurās ejas. Virzīdamies pa šīm ejām, pīļknābis beržas gar to sienām un izspiež sev no vilnas lieko ūdeni. Kā noskaidrojis Deivids, nebrīvē dzīvojošiem pīļknābjiem visizdevīgāk izoderēt caurules ar sienu vai gumijotu sūkli; ja pīļknābji nonāktu guļamtelpā ar slapju kažoku, viņi neizbēgami saaukstētos un nobeigtos.
Kad mēs pienācām pie dīķa, tas izrādījās tukšs, tāpēc Deivids mūs laipni pieveda pie guļamtelpām; atvēris vienu no tām un iebāzis roku čauganajā sienā, viņš izcēla pīļ- knābi, lai mēs to varētu apskatīt. Es vēl nekad nebiju redzējis dzīvu pīļknābi, bet jau labi sen pazinu viņu no fotogrāfijām un filmām, es biju lasījis par viņa neparasto ķermeņa uzbūvi, zināju, cik olu viņš izdēj, ar ko barojas. Man bija pārliecība, ka pazīstu pīļknābi pietiekami labi, bet, ieraudzījis mazo zvēriņu, kas locījās Deivida plaukstās, acumirklī atskārtu: līdzšinējie neklātienes pētījumi man nav devuši nekādu priekšstatu par vienu ļoti būtisku pīļknābja īpatnību — viņa spilgto individualitāti. īpatnējais knābja izliekums piešķīra pīļknābim pastāvīga, labestīga smaida ilūziju; lielajās, brūnajās pogu acīs es saskatīju personības iezīmes. Atklāti sakot, es viņu labprāt uzlūkotu par vienu no Donalda Daka jaunākajiem radiniekiem, kas ieģērbts pārāk lielā kažokā. Tā vien likās — viņš sāks pēkšķēt, un patiesi — pīļknābju izdotās skaņas ļoti atgādina aizkaitinātas perētājas sirdīgo kluk- stēšanu. Deivids nolika pīļknābi zemē, un tas gāzelēdamies lodāja apkārt, līdzīgs mazam ūdrēnam, kurš ieinteresēts apošņā visu, kas gadās ceļā.
Deivids ir ne vien izstrādājis metodes pīļknābja turēšanai nebrīvē un (pirmais pasaulē) panācis tā vairošanos, bet arī divas reizes, uzņemoties vislielāko risku, nogādājis pīļknābjus Ņujorkas zoologu biedrībā. Ar prātu šķiet pat grūti aptveramas visas ar šo pasākumu saistītās, neiedomājamās grūtības: ceļojumam jāsagādā tūkstošiem tārpu un vēzīšu; jāuzbūvē speciāls platipusārijs; dzīvnieki ilgi un rūpīgi jāgatavo bīstamajam pasākumam, jo pīļknābji ir ļoti jutīgi pret dažādām pārmaiņām, un kairs satraukums var likt tiem atteikties no barības un aiziet bojā. Par Deivida lieliskajām spējām, darba prasmi un pacietību liecina tas, ka abos gadījumos viņš savus pīļknābjus atveda uz Ņujorku sveikus un veselus un tie Savienotajās Valstīs laimīgi nodzīvoja vēl vairākus gadus.
— Anglijā kara laikā cirkulēja visai dīvainas baumas, — es sacīju Deividam. — Tas bija laikam 1942. gadā, ja es pareizi atceros. Kāds man pastāstīja, ka Londonas zooloģiskajam dārzam esot atsūtīts pīļknābis, neko vairāk es neuzzināju, tāpēc nodomāju, ka tās ir baumas. Varbūt jums ir kaut kas zināms?
— Tās nebija baumas, — Deivids smaidīdams atteica, — tā bija patiesība.
— Kā tā? — es pārsteigts jautāju. — Otrā pasaules kara laikā pāri jūrām un okeāniem pie mums nogādāts pīļknābis?
— Jā, — atbildēja Deivids, — izklausās neticami, vai ne? Karš ļtlosās pilnā spēkā, un te uzreiz Vinstons Cēr- čils iedomājas, ka viņam vajadzīgs pīļknābis! Varbūt viņš gribēja pacelt tautas garastāvokli vai izmantot pīļknābi propagandai, vai gluži vienkārši iegūt šo dzīvnieku savā īpašumā, man tas nebija droši zināms, bet Men- ziss[3] toreiz griezās pie manis ar uzdevumu noķert pīļknābi, pieradināt dzīvei nebrīvē un sagatavot ceļojumam. Tā es noķēru jaunu, skaistu tēviņu un, paturējis pie sevis sešus mēnešus, pieradināju viņu tiktāl, ka man likās, viņš būs spējīgs uzņemties sarežģīto ceļojumu uz Angliju. Cilvēks, kura ziņā es nodevu pīļknābi uz kuģa, tika speciāli apmācīts un saņēma vēl veselu kaudzi rakstisku instrukciju par pīļknābja turēšanu un kopšanu. Neparastais pasažieris ārkārtīgi ieinteresēja kuģa ļaudis, mums radās daudz palīgu, un galu galā pīļknābis ar kuģi «Port Phillip» izbrauca jūrā.
Deivids apklusa un domīgi raudzījās lejup uz pīļknābi,
kas centās apēst viņa zābaku, tad noliecās, pacēla nebēdni aiz astes un ieslidināja atpakaļ «guļamtelpā».
— Vai varat iedomāties, — Deivids turpināja, — «Port Phillip» laimīgi pārvarēja Kluso okeānu, izbrauca cauri Panamas kanālam, šķērsoja Atlantijas okeānu, bet tad — divu dienu brauciena attālumā no Liverpūles — tika izziņota zemūdeņu trauksme! Protams, viņiem vajadzēja mest dziļbumbas. Bet, kā es jums jau teicu, pīļknābis ir ārkārtīgi jutīgs un briesmīgi satraucas no trokšņiem; dziļbumbu eksplozijas viņš neizturēja un nobeidzās. Divas dienas pirms iebraukšanas Liverpūlē!
Es šo stāstu uzņēmu kā augstākās pakāpes donkiho- tismu, jo kaut ko tik absurdu un nejēdzīgu pat grūti iedomāties. Cilvēce sašķēlusies divās naidīgās nometnēs, plosās visbriesmīgākais, nežēlīgākais karš, bet šajā laikā Cērčils ar savu neiztrūkstošo cigāru -zobos pieprasa, lai viņam tiktu piegādāts pīļknābis (ko tu neteiksi!), un otrā pasaules galā Deivids cītīgi un pacietīgi gatavo jaunu pīļknābi garajam, bīstamajam jūrasbraucienam cauri zemūdeņu apsēstajām jūrām. Zēl, ka nabaga pīļknābim bija jāaiziet bojā. Tomēr jebkurā gadījumā šāds pasākums ir un paliek vislielākā muļķība. Jāšaubās, vai pat Hitlers savos prāta skaidrības brīžos būtu spējis izdomāt tādu ākstību kā pieprasīt, lai viņam atsūta pīļknābi, kad visapkārt plosās karš.
Pēc trim dienām, kas pagāja, filmējot Deivida un viņa sievas tīkamajā sabiedrībā, mums negribot vajadzēja atkal saiņot mantas, lai dotos atpakaļ uz dienvidiem, uz Melburnu. Dabas resursu aizsardzības pārvalde bija mums noorganizējusi īpatnējas «lāču medības», kuras mēs nekādā ziņā negribējām nokavēt, bez tam atpakaļceļā caur Jaundienvidvelsu mēs cerējām ieraudzīt krūmāju lielkājvistu — vienu no visbrīnumainākajiem Austrālijas putniem.
Atvadījušies no viesmīlīgajiem saimniekiem, mēs atstājām viņu lielisko rezervātu un uzņēmām tālo atpakaļceļu un dienvidiem.
Mūsu pirmā apstāšanās vieta bija Grifita — maza pilsētiņa Jaundienvidveisas centrā. Pilsētas tuvumā atradās plašs brikšņaina krūmāja rajons, un tieši tur mēs cerējām ieraudzīt krūmāju lielkājvistu. Grifitā mūs sagaidīja Bī- vens Bovens no VZRPO (Valsts zinātnisko un rūpniecisko pētījumu organizācijas), VZRPO Dabas resursu aizsardzības nodaļas priekšnieka Harija Frita vadībā Bīvens pētīja krūmāju lielkājvistu ekoloģiju un vairošanās īpatnības, tāpēc viņu lūdza būt par mūsu pavadoni un padomdevēju.
Minētais krūmājs sastāv no īpašas sugas maziem, sešas līdz divpadsmit pēdas augstiem eikaliptu kociņiem, kuri dažuviet aug tik cieši kopā, ka to zari ir savijušies un izveido biezu, mudžeklīgu aizkaru. No pirmā acu uzmetiena eikaliptu krūmājs šķiet pelēks, sakaltis, nedzīvs, taču īstenībā tas veido vienu no interesantākajiem Austrālijas ainavu tipiem; tajā dzīvo daudzas kukaiņu un putnu sugas, kas lieliski piemērojušās nelabvēlīgajai videi un citur nekur nav sastopamas. Tāpat kā daudzos izolētos arhipelāgos, piemēram, Galapagu salās, tā arī eikaliptu krūmājā, kas, līdzīgi salu virknei, stiepjas pāri visam Austrālijas kontinentam, izveidojusies sava tikai šādam apvidum vien raksturīga fauna; starp šiem dzīvniekiem, bez šaubām, pati interesantākā ir krūmāju lielkāj- vista — skaists putns tītara lielumā, kuru aprakstījis Harijs Frits, uzsverot, ka šis putns būvē inkubatorus. Diemžēl eikaliptu krūmājā mēs nenokļuvām lielkājvistas riesta laikā, tomēr mums palaimējās redzēt ne vien inkubatorus, bet arī to īpašniekus.
Pelēkzaļais eikaliptu krūmājs mums likās karsts, "kluss un bez dzīvības. Kad bijām pa to mazliet pabraukuši, Bīvens apturēja mašīnu, aicinādams atlikušo ceļa gabalu noiet kājām, jo tā mums būšot labākas iespējas ieraudzīt lielkājvistas, ja tās atrastos kaut kur tuvumā. Sī nelielā gājiena laikā es atklāju, ka eikaliptu krūmājs nepavisam nav tik pamests un nedzīvs, kā man bija licies: mums tuvojoties, no biezokņa gaisā uzspurdza baloži ar bronzas krasas spārniem; turpat zem mūsu kājām starp nobirušām lapām ložņāja sīkas, brūnas ķirzaciņas zeltainām acīm, un, apvēršot sapuvušu baļķēnu, es ieraudzīju mazu, melnu ļoti dusmīga izskata skorpionu. Parokoties zemē, no baļķēna apakšas izcēlu vēl divus mazus, visai neparastus radījumus; pirmajā brīdī nodomāju, ka tās ir divas mazas, ap piecas collas garas, zeltainas čūskiņas, tieviņas kā sērkociņi, un, tikai aplūkojot tuvāk, atklājās, ka ķermeņa sānos tām ir gropītes ar četrām rudimentārām kājiņām. Kājiņas dzīvniekam nekalpoja iešanai, jo kustoties ķirzaciņas piekļāva tās sev pie ķermeņa un virzījās uz priekšu tieši tā kā čūskas. Es biju sajūsmā par šo atradumu, bet Kriss nepacietīgi skubināja doties tālāk, jo viņam rūpēja ātrāk ieraudzīt lielkājvistu; tā es negribīgi ieguldīju abas ķirzaciņas atpakaļ bedrītē, un mūsu gājiens varēja turpināties.
Beidzot mēs pienācām pie neliela klajumiņa, kura centrā vīdēja tāda kā mazas, bet spēcīgas bumbas izrauta bedre. Tās apkārtmērs bija apmēram kā nelielam atkritumu spainim, bet gar bedres malām izmestā zemes vaļņa platums sasniedza savas divpadsmit pēdas. Bīvens paskaidroja, ka tas esot jau pieminētais inkubators, un viņš mums arī gari un plaši pastāstīja par šiem noslēpumainajiem vaļņiem. Ziemā krūmāju gailis (dažreiz piepalīdzot vistai) izrok šo dziļo bedri, piepilda ar augu atliekām un rūpīgi nosedz ar smiltīm. Lietus un saules iespaidā bedrē noris pūšanas process, un temperatūra ligzdā—inkubatorā paaugstinās. Tad gailis atkašņā ligzdu, un lielkājvistas starp augu atliekām vairākos slāņos sadēj olas, gailis tās sakārto ar strupo galu uz augšu, pēc tam ligzdu no jauna rūpīgi nosedz ar smiltīm. Ja gaiļa vietā būtu rāpulis, viņa rūpes par pēcnācējiem ar to pašu ari izbeigtos, jo viņš aizietu projām, atstādams olas karstajā saulē, lai no tām izšķiļas mazuļi. Bet krūmāju lielkājvista nav parasts, bezrūpīgs rāpulis — gailis gādā par to, lai ligzdā būtu stabila deviņdesmit piecu grādu temperatūra. Varētu likties, ka putnam šāds uzdevums nav pa spēkam, taču gailis lieliski tiek ar to galā. Viņam ir savs iekšējs termometrs — varbūt tā ir mēle, varbūt maigā membrāna knābja iekšpusē (to vēl neviens īsti nezina), un ar šo termometru putns regulē temperatūru ligzdā. Dienu no dienas gailis iegremdē smiltīs atvērtu knābi un atkarībā no temperatūras svārstībām vai nu atkašņā nost daļu smilšu, vai ari uzrauš virsū vēl papildu kārtu; tā sešus septiņus mēnešus putns uzmana ligzdu, rūpēdamies, lai dārgās olas nepārkarstu vai par daudz neatdzistu. So pienākumu viņš pilda ar apbrīnojamu pašaizliedzību. Tikko parādās lietus mākoņi vai draud sacelties vētra, putns steidzas ko nagi nes uz ligzdu un sakrauj uz tās konusveidigu smilšu kaudzi, izveidojot kaut ko līdzīgu jumtam, no kura ūdens notek zemē. Ja pie ligzdas ^parādās cilvēks ar lāpstu un mēģina piekļūt pie olām, tajā pašā brīdī ir klāt ari gailis un izmestās smiltis tādā pašā ātrumā ar nagiem ierauš atpakaļ pērklī. Galu galā gaiļa sūrais darbs tiek atalgots — no olām izšķiļas mazu, taču virs viņiem ir pēdas divas bieza karstu smilšu kārta, kurai jāizrokas cauri. Tas nepavisam nav viegli, un no izšķilšanās brīža parasti paiet divas līdz piecpadsmit stundas, iekams kuslie putnēni spēj izlauzties ligzdas virspusē. Pienāk arī tas brīdis, kad pārmocītais mazulis beidzot tup uz kaudzes, ar pēdējiem spēkiem viņš klumpačo lejā uz tuvāko pavēni, lai atpūstos un uzkrātu spēkus. Paiet divas stundas, un mazulis jau spēj itin veikli skriet, bet pēc divdesmit četrām stundām viņš var lidot.
Kad smilšu pauguriņš bija no visām' pusēm nopētīts, Bīvens ieveda mūs dziļāk eikaliptu krūmājā, kur mēs cerējām atrast pašu putnu. Kādu stundu veltīgi neklaiņojām, pārmeklēdami brikšņus, gribējām jau mest mieru, kad Bīvens piepeši sastinga uz vietas un pamāja ar roku. Mazliet tālāk nelielā klajumiņā stāvēja divas krūmāju lielkājvistas ūn mūs aizdomīgi vēroja. Apspalvojuma pamatkrāsa šiem putniem bija maigi pelēkrozā, ko uz muguras, spārniem un astes glīti papildināja sarkanbrūni, veczelta un pelēki raibumiņi; no knābja apakšas lejup uz krūtīm stiepās līdzīgiem raibumiņiem iezīmēta sava veida kravate. Krūmāju lielkājvistas izskatījās pat krāšņākas, nekā es biju iedomājies, un es dedzīgi vēlējos piekļūt viņām tuvāk. Mēs zagāmies pa brikšņiem uz priekšu, bet jau pēc pāris soļiem putni, mūs pamanījuši, kļuva tramīgi. īsu brīdi viņi nervozi staigāja šurpu turpu, pēc tam stingrā, noteiktā solī devās uz krūmiem, stipri vien atgādinādami mazliet satrauktus tītarus pirms ziemassvētkiem, vēl pēc mirkļa viņi jau bija izzuduši skatieniem. Mani māca raizes par šo apbrīnojamo putnu turpmāko likteni: ja tuvāko desmit gadu laikā netiks veikti nekādi aizsardzības pasākumi, krūmāju lielkājvistas pazudis no zemes virsas. Sī putna uzmestos smilšu paugurus nereti atkašņā ievestās lapsas un apēd olas, bet vēl lielākas briesmas lielkājvistai draud no trušiem un aitām, kuri pārplūdina visu eikaliptu krūmāju, apēdot augus un sēklas, ar kurām putni barojas; līdz ar to var tikt pārveidota visa apvidus ekoloģija. Ja tā notiek, lielkājvistas vairs neatrod barību un viņām jāpārvācas uz citu dzīvesvietu (ja tāda atrodas) vai arī jānomirst badā. Pavisam nesen šiem putniem radušies jauni draudi — šoreiz no zemkopju puses. Ilgāku laiku eikaliptu krūmāja zemi uzskatīja par neauglīgu un zemkopībai nepiemērotu, bet tagad, kad radīti jauni ķīmiski mēslošanas līdzekļi, atklājies, ka šajos rajonos ar sekmēm var audzēt kviešus. Tas nozīmē, ka lielas eikaliptu krūmāja platības, kas līdz šim bija palikušas neskartas un kalpoja tikai putniem par rezervātu, turpmāk tiks izcirstas un pārvērstas aramzemē, bet lielkājvistām būs jāiznīkst. Cilvēces progresu, protams, aizturēt nedrīkst, bet vai šī progresa vārdā jāiznīcina it viss mūsu ceļā? Krūmāju lielkājvista ir viens no vispārsteidzošākajiem putniem zemes virsū, un šī iemesla dēļ vien tam ir tiesības dzīvot. Ne mazums laika un pūļu izlietots, lai pievērstu sabiedrības uzmanību citu Austrālijas faunas pārstāvju aizsardzībai, un tas ir slavējami, bet vai nebūtu iespējams izdarīt to pašu arī krūmāju lielkājvistas labā, saglabājot kaut daļu šīs unikālās vides par prieku nākamajām paaudzēm?
Netālu no Grifitas mums gadījās novērot kādu skatu, kas iespaidīgi parādīja, cik ļoti nepieciešams nokārtot faunas aizsardzību. Gar ceļa malu uz dzeloņstiepļu žoga, kas norobežoja lielu tīrumu, bija pakarināti divdesmit astoņi smailastes ērgļi. Lielie putni bija tikuši nošauti un pēc tam izplestiem spārniem, kā krustā piesisti, ar galvu uz leju piesieti pie stieplēm, izveidojot kaut ko līdzīgu putnu Golgatai. Lielākā daļa ērgļu bija tikko apspalvojušies jaunuļi. Kamēr mēs filmējām šo drausmīgo ainu, garām pabrauca kravas mašīna ar piekabi, kurā sēdēja austrālieši.
— Atraduši ko filmēti — viņi kliedza cits caur citu. — Tāda nieka dēļ nav vērts laiku tērēt.
— Ko viņi uzskata par nieku} — es apjautājos Bīve- nam. — Man liekas, divdesmit astoņi nošauti ērgļi ir gluži labs guvums pat pēc viņu standartiem.
— Nē, viņiem tas patiesi ir tīrais nieks, — Bīvens sa- drūmis atteica. — Dažreiz uz žogiem redz karājamies piecdesmit un vēl vairāk ērgļu.
Smailastes ērglis ir liels un spēcīgs, fermeriem viņš noteikti sagādā lielus zaudējumus, jo uzbrūk viņu jēriem, tāpēc šim plēsīgajam putnam nedrīkst ļaut pārāk savairoties. Šobrīd smailastes ērglis vēl ir diezgan plaši izplatīts, bet cik ilgi? Vai viņš spēs izdzīvot, ja šāda slepkavošana turpināsies? Pasaulē ir ļoti maz tādu sugu, kuras ir pietiekami dzīvīgas un vaislīgas, lai izturētu tik intensīvu sava skaita samazināšanu.
Asiņainā skata nomākti, mēs turpinājām ceļu uz Melburnu, kur cerējām iemūžināt filmā teicami nokārtotu faunas aizsardzības pasākumu ar Austrālijas populārāko dzīvnieku koalu jeb lāčsomaini galvenajā lomā.
Koalas, protams, nav nekādi lāči, bet gan somaiņi, kuri, līdzīgi daudziem citiem Austrālijas dzīvniekiem, nes savus mazuļus īpašā somā. Bija laiks, kad koalas nežēlīgi apšāva skaistā kažociņa dēļ. Grūti iedomāties vēl bezpalīdzīgāku radījumu par šo mazo somaini, kas, nebīdamies cilvēka, mierīgi sēž kokā un noskatās, kā visapkārt iiek nogalināti viņa ciltsbrāļi. 1924. gadā tika izvests uz ārzemēm divi miljoni koalas ādiņu. Neierobežotā slepkavošana norisa laikā, kad lāčsomaiņu kolonijas jau visai nopietni bija patukšojusi kāda nezināma vīrusu slimība, kas tika prasījusi simtiem upuru, un tā īsā laikā lāčsomaiņi nokļuva uz izmirstības robežas, Par laimi, īstā laikā iejaucās valdība, izdodot stingrus likumus koalas aizsardzībai, un pamazām, gadiem ritot, šo dzīvnieku skaits atkal pieauga. Pēdējā laikā viņu jau savairojies tik daudz, ka dažos rajonos viņiem sāk trūkt barības. Dabas resursu aizsardzības pārvalde ir spiesta sarīkot lāčsomaiņu medības: daļa dzīvnieku tiek sagūstīta un pārvesta uz citiem rajoniem un tādējādi pasargāta no bojāejas.
Mēs bijām uzaicināti piedalīties šādās koalas medībās, kas norisa Melburnas apkārtnē eikaliptu mežā ar mazliet neparastu nosaukumu — Akmens Priedes. Medību diena iegadījās apmākusies, vējaina un lietaina. Noliktajā satikšanās vietā mūs jau gaidīja mednieki, ieradušies lielā kravas mašīnā ar visiem nepieciešamajiem piederumiem, starp kuriem bija liels skaits koka būru noķerto dzīvnieku ievietošanai. Lāsomaiņu medībās Dabas resursu aizsardzības pārvalde bija ieguvusi zināmu pieredzi un izstrādājusi lielisku metodi, kas nenodara ļaunu dzīvniekiem un arī pasargā medniekus no koalas kodieniem. Ķērājs ir apbruņots ar garu teleskopisku kārti, kam galā piestiprināta cilpa ar fiksējošu mezglu, kurš neļauj tai savilkties pārāk cieši un gūstekni nožņaugt, tikpat nepieciešams ir arī apaļas formas brezenta gabals, līdzīgs tam, kādu lieto ugunsdzēsēji, glābjot cilvēkus no degošas mājas. Sagūstīšana noris tā: ķērājs atrod koalu, uzliek viņam kaklā cilpu (zvēriņš it nemaz nepre- tojas) un rauj nost no zara, līdz dzīvnieks nokrīt uz izplātā brezenta, kuru zem koka gatavībā tur pārējie mednieki.
Savākuši nepieciešamos medību rīkus, mēs devāmies dziļāk mežā un drīz vien uzgājām astoņu koalu grupu, starp tiem trīs mātītes ar mazuļiem. Lāčsomaiņi sēdēja kokos, mūs izklaidīgi vērodami, un nemaz neizrādīja baiļu. Diemžēl esmu spiests atzīt, ka tajā dienā man radās gaužām negatīvs iespaids par šo zvēriņu intelektu; viņus, šķiet, var salīdzināt ar jaunām kinoaktrisēm, kurām nereti ir skaista āriene, bet īss prātiņš. Pirmo mēs sagūstījām kādu lielu tēviņu, kas ļāva sev uzmaukt kaklā cilpu, mīlīgi blenzdams uiļ. mums, nenoprazdams, ko mēs ar viņu gribam darīt. Kad cilpa sāka savilkties, viņš vēl ciešāk aptvēra koku ar saviem līkajiem nagiem un izgrūda virkni aizsmakušu rūcienu — gluži kā tīģeris. Aukla griezās arvien ciešāk dzīvnieka kaklā, un galu galā viņš palaida koku vaļā un nokrita uz brezenta; tagad mūs gaidīja ne visai patīkams darbs — noņemt cilpu no koalas kakla un viņu pašu ievietot vienā no ceļojuma sprostiem. Tiem cilvēkiem, kas doinā| ka lāčsomainis ir maigs, labsirdīgs radījums, es varu ieteikt pamēģinat noņemt viņam no kakla cilpu. Saķertais koala šņāca un rūca, atgaiņājās ar asajiem kā bārdas naži nagiem un centās mums iekost. Beidzot, krietni nopūlējušies, ieda- būjām saniknoto, arvien vēl nikni rūcošo zvēriņu sprostā. Pagāja vairākas stundas, iekams mums izdevās saķert un ievietot sprostos visus astoņus koalas, lai varētu tos pārvest uz citu rajonu, kur tie atkal tiks palaisti brīvībā. Jaunajā koalas dzīvesvietā mēs piedzīvojām pārsteigumu: tikko bija atdarīti sprosti un dzīvnieki no tiem izkratīti zemē, viņi piepeši sastinga uz vietas, neizpratnē blenzdami uz mums, un it nemaz nedomāja doties tālāk mežā, galu galā mums vajadzēja viņus ar varu piedzīt pie eikaliptu kokiem. Nu viņi bez pūlēm uzrāpās augšā pa gludo stumbra mizu un, sasēduši zaros, visi korī sāka žēli brēkt gluži kā mazi bērni, kuriem nodarīts pāri. Es biju cerējis uzņemt filmā (man tas tomēr neizdevās) kadu ļoti svarīgu, interesantu koalas dzīves pamatnorisi — mazuļu barošanu. Kad lāčsomaiņu mazulis paaudzies izlien no somas un var sākt uzņemt rupjāku barību, m-īte. ar kādas iekšējas alķīmijas palīdzību ekskrementu vieta izdala mīkstu, no pussagremotām eikaliptu lapām sastāvošu pastu, kaut ko līdzīgu gatavajiem maisījumiem, ar kuriem ēdina mūsu bērnus;- ar šo pastu koalas mazulis barojas līdz tam laikam, kamēr var patstāvīgi sagremot cietās un āsās eikaliptu lapas. Es nezinu nevienu citu dzīvnieku, kas tik īpatnējā veidā barotu savus mazuļus.
Lai gan koalas izskatījās apburoši, es biju viņos vilies, jo šiem jaukajiem radījumiem trūkst jebkādas individualitātes un viņu attieksme pret dzīvi ir neaktīva un trula, Tomēr es nekādi nespēju saprast kažokzvēru medniekus, kuri tik bezsirdigi, tādos daudzumos spējuši nogalināt šos jaukos, bezpalīdzīgos zvēriņus.
Kad koalas medības bijām sekmīgi nofilmējuši un es biju pārsējis īkšķi, kurā dziļi, līdz kaulam tika ielaidis zobus kāds šķietami lēnprātīgs lāčsomainis, mēs sēdā- mies mašīnā, lai dotos uz zemes vidieni — uz Kanberu. Tur VZRPO bija noorganizējusi lielu zinātniskās pētniecības centru ar visdažādāko sugu somaiņiem, un man bija pamats cerēt, ka mums izdosies uzņemt ne mazumu interesantu kadru. Kanberā mums patiešām bija laime ieraudzīt un nofilmēt vienu no visievērojamākajiem skatiem, kādu man jelkad dzīvē nācies novērot, un tas notika gluži nejauši.