Mirklis — un viņi redzēja, Kā šis biedēklis metās stāvus bezdibenī.
«Ņurdu[a medības»
Par Austrālijas faunu neviens nopietns naturālists nespēj runāt bez satraukuma. Kāds cilvēks, rakstot par šo kontinentu, Austrāliju nosaucis par «pasaules bēniņiem», tātad par tādu vietu, kur glabājas visādas vecas lietas; šāds apzīmējums ir visai asprātīgs, tomēr ne gluži precīzs. Divas pašas interesantākās Austrālijas dzīvnieku kārtas, protams, ir kloākaiņi un soinaiņi. Kloākaiņi ir visprimitīvākie zīdītāji, viņi saglabājuši daudzas raksturīgas iezīmes, kas apliecina, ka zīdītāji cēlušies no rāpuļiem. Pavirši aplūkoti, viņi atgādina parastus zīdītājus, jo ir siltasiņu dzīvnieki, elpo ar plaušām, ķermenis klāts ar vilnu, tomēr vispārsteidzošākā kloākaiņu īpatnība, kas tos tuvina rāpuļiem, ir tā, ka tie dēj olas, bet izšķīlušos mazuļus māte baro ar pienu. Pazīstamākie kloākaiņu pārstāvji ir pīļknābji un skudreži — visai neparasti radījumi, kuriem ķermenis vilnas vietā klāts ar adatām; šie dzīvnieki atgādina milzum lielu ezi, kādu varbūt varētu sastapt vienīgi uz Marsa, viņam ir garš, smails šņukurs, priekšķepu garie, līkie nagi liecas uz āru.
Somaiņiem piemīt daudzas īpatnības, un viena no svarīgākajām, kas raksturīga gandrīz visiem somaiņiem, ir ārkārtīgi īsais grūsnības periods, kuram izbeidzoties mātīte dzemdē ļoti sīku mazuli, gandrīz vēl embriju. Pēc piedzimšanas mazulis atrod ceļu uz mātes somu, kur turpinās viņa attīstība. Arī somaiņi ir ļoti primitīvi dzīvnieki, viņiem par laimi, tika iznīcināts kādreizējais sauszemes tilts, pa kuru viņi savā laikā bija ieceļojuši Austrālijā; ja tā nebūtu noticis, lielie plēsēji (tīģeri, leopardi, lauvas u. c.) viņus jau sen būtu apēduši.
Tā kā somaiņi bija atgriezti no pārējās pasaules un viņu rīcībā palika viss plašais Austrālijas kontinents, šo dzīvnieku tālākā attīstība norisa ļoti savdabīgi. Veidojās paralēla evolūcija. Āfrikā, Āzijā un Amerikā radās milzum lieli nagaiņu bari, Austrālijas zālēdāji bija ķenguri un valabijas. Tādās vietās, kur citās pasaules daļās mita bušbēbiji un vāveres, Austrālijā dzīvoja posumi un kus- kusi. Apša līdzinieks Austrālijā ir vombats, bet plēsējus pārstāv vilksomainis, kas, protams, nav nekāds vilks, bet gan somainis, izskatā gaužām līdzīgs savam vārdabrālim. Tādējādi somaiņi ne tikai' pielāgojās dažādām ekoloģiskajām nišām, bet ari paradumos un nereti pat izskatā sāka līdzināties pavisam neradniecīgiem dzīvniekiem citās pasaules daļās, piemēram, medusposums no pirmā acu uzmetiena atgādina kādu peļu sugu; vombats līdzinās āpsim, vilksomainis šķiet piederīgs suņu dzimtai; un, beidzot, Austrālijai ir arī savs joslainais skudrulācis. Evolūcijas ziņā Austrālijas kontinents ar saviem kloākaiņiem un somaiņiem ir tikpat apbrīnojams kā Ga- lapagu salas, kas iedvesmojušas Darvinu izstrādāt evolūcijas teoriju.
Pirms cilvēka parādīšanās somaiņi dzīvoja samērā mierīgi un netraucēti. Tiesa, viņiem nācās uzmanīties no vilksomaiņa, smailastes ērgļa un lielākajām žņaudzējčūskām, bet visumā viņu eksistence nebija apdraudēta. Tad ieradās aborigēni un līdz ar viņiem, domājams, arī dingo — ļoti viltīgs plēsējs, kas kopā ar savu saimnieku drīz vien kļuva par faunas ienaidnieku numurs viens. Lai gan dingo ļoti savairojās un bija it visur sastopami, tie tomēr nespēja izjaukt dabas ekoloģisko līdzsvaru; to nespēja arī aborigēni, jo viņu bija pārāk maz; grūtas dienas somaiņiem sākās līdz ar baltā cilvēka atnākšanu. Viņš ne tikvien katastrofāli samazināja somaiņu skaitu, bet viņa ievestās lapsas un truši aizņēma arī somaiņu apdzīvotās teritorijas, lapsas uzbruka pašiem dzīvniekiem, truši nograuza Austrālijas zālēdājiem nepieciešamos augus.
Tad Austrālijā tika ievestas aitas, un no šī brīža lielākie zālēdāji somaiņi bija kā dadzis fermeru acīs, jo aitām bija jāiztur barības konkurence ar šiem savvaļas dzīvniekiem. Fermeri sāka iekopt lielas, līdz tam neizmantotas sausu zemju platības, kurās agrāk nedzīvoja pat ķenguri un valabijas; rokot akas un izdarot urbumus, viņiem izdevās iegūt leknas ganības savām aitām. Bet jaunapgūtās platības iepatikās arī ķenguriem un va- labijām, un fermeri ar satraukumu vēroja, ka lielos baros tajās ierodas savvaļas dzīvnieki, kuru skaits pārsniedz aitu skaitu. Sākās tā saucamie «ķenguru draudi».
Lai regulētu kāda savvaļas dzīvnieka populāciju, kaut cik jāpazīst viņa bioloģijas pamati, jo neierobežota nogalēšana apdraud ne vien attiecīgās sugas turpmāko eksistenci, bet arī nodara lielus zaudējumus visas zemes ekoloģiskajai sistēmai. Dažādās pasaules daļās var atrast ne mazumu piemēru, kas parāda, kādu postu radījusi dzīvnieku specifiskās bioloģijas ignorēšana. Tādējādi, ja kāds savvaļas dzīvnieks, pārlieku savairojoties, kļūst par kaitnieku, mums jācenšas uzzināt par viņu pēc iespējas vairāk, tā sakot, jāiepazīst savs ienaidnieks. Tieši šādam uzdevumam pie VZRPO tika nodibināta Dabas resursu aizsardzības nodaļa. Tikko kāds dzīvnieks tiek izsludināts par kaitnieku, iejaucas VZRPO un uzsāk pētījumus. īstenībā šī organizācija uzstājas augstākā tiesneša lomā, jo daudzos gadījumos pēc sīkākas izpētes atklājas, ka par kaitnieku pasludinātā dzīvnieka nodarītie zaudējumi nebūt nav tik ievērojami. Kanberā pie VZRPO ir liela laboratorija, kur pašreiz ļoti nopietni tiek pētītas divas ķenguru sugas — rudais un pelēkais diž- ķengurs, un mēs nolēmām doties uz šo zinātniskās pētniecības iestādi, lai iegūtu vispareizāko informāciju par to, kāds liktenis sagaida abus pasaulē lielākos un skaistākos somaiņus.
Dabas resursu aizsardzības nodaļu vada Harijs Frits, viens no Austrālijas ievērojamākajiem biologiem; sevišķi nozīmīgi ir viņa lieliskie pētījumi par dažādu Austrālijas pīļu, zosu, kā arī krūmāju lielkājvistas ekoloģiju.
Harijs bija plecīga auguma vīrs sprogainiem matiem, saules un vēja ārdētu, nobrūninātu seju, dzēlīgām, izsmējīgām acīm, darbā viņš bija lietišķs, prasīgs, reizu
mis šķietami sauss. Frits jau mums bija izpalīdzējis gan ar vēstulēm, gan apspriežoties ar Krišu, kad tas ieradās pie mums Jaunzēlandē, un, tikai pateicoties Frita padomiem, mums līdz šim tik labi bija paveicies filmēšanā. Tagad mēs gribējām uzņemt dažas epizodes no tā darba, kas noris Kanberas laboratorijā, un te mums bija nepieciešama Harija atļauja un palīdzība. Pirms tam es viņu nekad nebiju redzējis, un, kad mēs tikām ievesti viņa kabinetā, Harijs man likās ļoti patīkams, tomēr tāds, kas spēj iedvest bailes. Tā vien šķita — viens nepārdomāts vārds, un viņš noslēgsies sevī, un pēc tam sagaidīt no viņa iejūtību būtu tikpat bezcerīgi kā no Everesta kalna. Kad es Harijam pastāstīju, ka mēs vēlamies uzņemt filmā dažas laboratorijas darba epizodes, viņš sadrū- mušu skatienu pavērās mani.
— Es aizvedīšu jūs uz aplokiem, — viņš sacīja, — un iepazīstināšu ar saviem puišiem. Man nav iebildumu, ka jūs filmējat, taču pēdējais vārds pieder viņiem. Viņi strādā ļoti nopietni, bet jūsu dēļ viņiem būs jāzaudē daļa sava dārgā laika, tāpēc runājiet ar viņiem pats. Ja viņi nebūs ar mieru, es jums neko nevarēšu līdzēt.
Frits uzmundrinoši pasmaidīja.
Cerībā, ka «puiši» būs mazliet piekāpīgāki, mēs devāmies Harijam līdzi uz aplokiem, kuros tika turētas un pavairotas dažādas ķenguru un valabiju sugas. Tur mēs tikām iepazīstināti ar Džefu Sērmanu, gara auguma ļoti simpātisku Austrālijas zinātnieku, vienu no pasaules lielākajām autoritātēm somaiņu bioloģijā. Iegrūdis mūs, tā sakot, lauvu midzenī, Harijs atgriezās pie sava darba, atstādams mūsu pašu ziņā nokārtot iespējamo sadarbību ar Džefu Sērmanu. Tas, par laimi, iznāca daudz vienkāršāk, nekā es biju paredzējis; Džefs bija ne tikai ārkārtīgi patīkams cilvēks, bet arī tik liels sava darba entuziasts, ka labprāt runāja par to ar katru, kas izrādīja kaut mazāko interesi.
— Mēs vācam informāciju, kas mums palīdz izpētīt savvaļas dzīvnieku populācijas. Citiem vārdiem — mēs izmērām mazuļus mātes somā, lai redzētu, kā tie aug un attīstās, un no iegūtajiem datiem zīmējam augšanas līknes, pēc kurām var noteikt savvaļā saķerto mazuļu vecumu, — Džefs man paskaidroja. — Mēs arī apskatām mazuļu zobus. Tas ir ļoti svarīgi, jo zobu izskats nereti precīzi parāda ķengura vecumu. Kad darbs devis vēlamos rezultātus laboratorijas apstākļos, mēs dodamies laukos un pļavās, kur ņemam paraugus no savvaļas dzīvnieku grupām, lai iegūtu par tiem nepieciešamās ziņas. Atkārtoti saķertajiem ķenguriem vienmēr pārbaudām zobus un skatāmies, vai savvaļā dzīvojošiem ķenguriem tie attīstās tāpat kā mūsējiem.
— Kāda ir ķenguru mātītes auglība? — es apjautājos.
— Neticami augsta, — Džefs atbildēja. — Gluži kā Forda fabrikā uz slīdošās lentes. Viens ķengurēns var būt mātītes vēderā, otrs somā, pieķēries pie pupa, trešais ārpus somas, tomēr vēl arvien mātes zīdīts.
Tad es pajautāju Džefam, kā noris ķengura dzemdības — šis notikums allaž saistījis manu interesi —, un Džefs mani pilnīgi apstulbināja.
— Ak dzemdības, — viņš mierīgi sacīja, — man par tām ir uzņemta neliela lente, varu parādīt.
Es stāvēju kā zemē iemiets, acu no viņa nenovērsis.
— Jūs uzņēmāt filmā dzemdības? — es neticīgi vaicāju. — Man liekas, tikai nedaudzi cilvēki ir novērojuši ķengura dzemdības, nemaz jau nerunājot par iespēju tās nofilmēt.
— Jā, mēs laikam būsim pirmie, kas to izdarījuši, — viņš sacīja. — Esam visu sīki un smalki izpētījuši un tagad ar precizitāti līdz dažām stundām varam noteikt, kad ķenguru mātei sāksies dzemdības.
Kriss un Džekija pa to laiku bija piegājuši pie kāda cita aploka un cauri stiepļu žogam koķetēja ar mazu, burvīgu, savam vecumam ļoti attīstītu valabiju. Es pie- skrēju pie Kriša.
— Kris, vai vari iedomāties, ko man pastāstīja Džefs Sērmans?
— Ko tad? — Kriss vienaldzīgi iejautājās, turpinādams mīlīgo sarunu ar valabiju.
— Nupat es uzzināju, ka viņš uzņēmis filmu par ķen- gurēna piedzimšanu.
—- Ak tā? — vaicāja Kriss, mazliet pārsteigts par manu satraukumu; no viņa sejas izteiksmes bija redzams, ka lenti par ķengura piedzimšanu viņš neuzskata par kaut ko ārkārtēju. — Nu, un tad?
— Kā saprast tavu «nu un tad»? — es noskaitos. — Vai tu, aitasgalva, patiešām neapjēdz, ka tikai ļoti nedaudzi cilvēki ir skatījuši ķengura piedzimšanu, un es šaubos, vai kāds no viņiem šo skatu ir nofilmējis. Es nudien esmu pārliecināts, ka līdz šim to paveicis vienīgi Džefs.
— Hm, — norūca Kriss, un viņa seja atplauka. — Vai tas ir tik interesanti?
— Protams, ļoti interesanti, — es atteicu. — Ķengu- rēns piedzimstot nav lielāks par lazdas riekstu. īstenībā tas vēl ir embrijs, bet viņam jāuzrāpjas augšā pa mātes vēderu līdz somai.
— Izklausās patiešām interesanti, — Kriss iejūsminā- jies sacīja, — varbūt mums izdotos laba epizode. Kā tev liekas — vai Džefs atļaus izmantot savu lenti?
Mēs piegājām pie Džefa, kas tieši šajā brīdī bija izņēmis no ķenguru mātes somas kailu, gaužām nepievilcīgu mazuli un, ielicis audekla maisiņā, svinīgi nosvēra.
— Džef, — es pieglaimīgi ierunājos, — vai jūs varētu mums aizdot savu lenti, kurā iemūžināta ķengurēna piedzimšana?
— Labprāt, — viņš atbildēja, bet tajā pašā brīdī aplēja mani kā ar aukstu dušu, piebilzdams: — Tomēr pirms tam jums jādabū Harija atļauja.
— To es izdarīšu, — es atteicu, — bet, ja filma kaut kāda iemesla dēļ mums nederēs, vai ir izredzes uzņemt šo epizodi no jauna?
— Ir, — Džefs sacīja, — vairākām mūsu ķenguru mātēm tuvākajā laikā paredzamas dzemdības, — taču arī filmēšanai būs vajadzīga Harija piekrišana.
— Bet, ja Harijs piekritīs, vai jums nebūs iebildumu? — es jautāju, vēlēdamies iegūt pilnīgu skaidrību.
— Nekādu, — Džefs sacīja. — Es jums labprāt palīdzēšu.
Mēs bijām norunājuši ar Hariju kopīgi ieturēt lenču, tomēr maltītes sākumā es izvairījos runāt par somaiņu dzemdībām, nogaidīdams to brīdi, kad Harijs, notiesājis vairākas jēra kotletes un izdzēris pāris pintu alus, izskatījās kaut cik laipnāks un pieejamāks. Tad es dziļi ievilku elpu un klāju vaļā.
— Harij, Džefs Sērmans man pastāstīja, ka jums esot filma par ķengurēna dzimšanu, — es ieminējos.
Harijs pavērās manī ar saltu skatienu.
— Jā, — viņš piesardzīgi atbildēja.
— Varbūt jjīs atļautu noņemt kopiju un iekļaut mūsu filmā? — es jautāju.
— Kāpēc ne, — sacīja Harijs, — bet par to jums jāvienojas ar Džefu.
— O, — es nopriecājos, — tad viss ir kārtībā, viņš jau devis savu piekrišanu, mums bija nepieciešams vienīgi jūsu apstiprinājums.
Harijs brīdi pārdomāja dzirdēto, un viņa acīs iešķīlās sīka dzirksteiīte.
— Bet ja nu lente izrādīsies televīzijai nepiemērota? — es atkal iejautājos, steidzīgi ieliedams viņam vēl vienu glāzi alus.
— Nu tad… jā, ko tad? — savukārt jautāja Harijs.
— Vai tādā gadījumā būtu iespējams uzņemt šo epizodi no jauna?
— Man liekas, — Harijs sausi piebilda, — Džefs Sēr- mans jums to jau atļāvis.
— Nu jā, — es nedroši piekritu, — bet viņš saka, pēdējais vārds piederot jums.
— Es neiebilstu, — Harijs sacīja. — Ja Džefs domā, ka ar filmēšanu viņa darbs pārāk neaizkavēsies un viņš spēs sniegt jums vajadzīgo palīdzību, nu, tādā gadījumā man nekas nav pretī.
Es dziļi, atviegloti nopūtos un uzsmaidīju Kristofe- ram.
— Iegaumē to, manu zēn, ja murņš izdosies uzņemt šo epizodi, tā būs mūsu filmas nagla!
Pēc lenča mēs gavilēdami steidzāmies atpakaļ pie Džefa Sērmana, lai viņam paziņotu, ka Harijs devis savu piekrišanu. Džefs' bija sajūsmināts un tūlīt pat uzstādīja savā kabinetā projekcijas aparātu, lai nodemonstrētu mums kāroto lenti. Diemžēl tā mums sagādāja vilšanos •— šajā lentē bija parādītas visas tās detaļas, kas interesē zinātnieku Džefu, bet televīzijai šāds materiāls nebija piemērots. Tas nozīmēja, ka mums jārealizē otrais plāns — filma par ķengura dzimšanu jāuzņem no jauna.
— Man liekas, visdrošāk tas mums izdosies ar Pa- melu, — Džefs sacīja, noraudzīdamies uz lielacainu ķenguru māti, kas ar pērtiķa rokām līdzīgajām priekšķepām steidzīgi tvēra burkānu gabaliņus un sparīgi košļāja. — Viņai jādzemdē apmēram pēc nedēļas, bet, ja mums ar viņu nepaveiksies, vēl paliek Merilīna un Marlēne, kurām arī tuvojas dzemdību laiks.
— Kā mums turpmāk jārīkojas? — es jautāju.
— Pirmā pazīme — ķenguru māte sāk tīrīt somu, — Džefs skaidroja. — Parasti tas notiek pāris stundu pirms dzemdībām, Ja jūs tad atrādīsieties kaut kur netālu, mēs jums piezvanīsim un jūs pagūsiet uzstādīt kameras un gaismekļus.
— Vai no gaismām un kamerām ķenguru māte neno- bīsies? — iejautājās Kriss.
— Domāju, ka ne, — Džefs atteica, — viņa ir ļoti miermīlīga.
Tā sākās mūsu gaidīšanas laiks. Mēs riņķojām ap Pa- melu kā tēvi ap dzemdību namu, filmēdami katru ķenguru mātes kustību. Tā kā mūsu nolūks bija iemūžināt filmā ne tikai ķengura dzemdības (ja tas mums izdotos), bet visu «ķenguru problēmu» kopumā, Harijs un Bīvens Bovens aizveda mūs uz kādu «iecirkni» netālu no Kan- beras (nelielu — ap divsimttūkstoš akru fermu), kur tika pētīts kāds cits ķenguru bioloģijas aspekts.
— Mēs cenšamies noskaidrot virkni dažādu jautājumu, — Harijs stāstīja, kamēr mašīna kratījās pa saules izdedzināto zāli starp eikaliptu kokiem. — Vispirms mēs gribam uzzināt, kā ķenguru grupas pārvietojas, cik lielus attālumus veic, teiksim, nedējas vai mēneša laikā. Tas iespējams, vienīgi dzīvniekus noķerot un iezīmējot, lai viņus vēlāk pa gabalu ar binokļiem varētu pazīt. Iezīmējam, uzliekot ķenguriem krāsainu apkakli ar numuru. Drīz jūs redzēsiet, kā mēs to darām. Tālāk mums jānoskaidro, kā ķengurs barojas, — vai viņš ēd visus augus vai izvēlas noteiktas sugas. Lielisks piemērs ir Austrumāfrika, kas baro milzīgu daudzumu antilopju, tomēr šī zeme nav pārvērtusies tuksnesī, jo katra antilopju suga apēd tikai sev vajadzīgos augus, pārējos neskarot, un no tiem savukārt pārtiek citas antilopes. Bet, ja kādā zemē tiek ievestas tādas dzīvnieku sugas, kuras apēd visu bez izšķirības, dabas resursu bioloģiskais līdzsvars tiek izjaukts, un sākas erozija. Austrumāfrikas augāju lielā mērā posta milzīgie kārnu, gaužām nepievilcīgu govju un kazu ganāmpulki, kas nograuž visu savā ceļā. Iespējams, ka arī te, Austrālijā, veidojas līdzīga situācija: ķenguri izrādīsies stenofāgi — tādi, kas barojas izlases veidā — un tātad nodara zemei mazāku ļaunumu nekā truši un kazas, taču ari tad, ja šis pieņēmums apstiprinātos, mums būtu velnišķīgi grūti to ieskaidrot fermeriem.
Kaut ko atcerēdamies, Harijs iesmējās.
— Kādreiz agrāk ziemeļos es staigāju apkārt pa fermām, pūlēdamies ieskaidrot risa audzētājiem, ka pīļzoss nepavisam nav tik kaitīgs putns, par kādu viņi to pasludinājuši; par to saniknotie fermeri mani nereti gribēja nolinčot, un reiz kāds būdīgs milzis izvilka mani no mašīnas un droši vien būtu samalis miltos, ja līdzās neatrastos Bīvens.
— Nekad nebūtu domājis, ka dzīvnieku aizsardzības darbā jāsaduras ar tādu mežonību, — es piezīmēju.
— Mūsu darbā gadās visādil — Harijs atteica. — Nav šaubu — ķenguri kļuvuši par īstu problēmu. Man zināmas tādas fermas, kurās ķenguru skaits trīskārt pārsniedzis aitu skaitu. Tas, protams, aitkopjiem sagādā zaudējumus, tāpēc steidzīgi kaut kas jādara, lai ķenguru problēma tiktu atrisināta. Mēs ceram, ka mums izdosies stingri kontrolēt dzīvnieku pieaugumu katrā atsevišķā populācijā, un tad arī nevajadzēs viņus barbariski iznīcināt. Ja mūsu pūliņi dos vēlamos panākumus, es neredzu iemesla, kāpēc šajā zemē nevarētu dzīvot kā aitas, tā ķenguri.
Jau krietnu laiku bijām braukuši gar dzeloņstiepļu žogu, kas norobežoja milzum lielu tīrumu, līdz beidzot tā galā pamanījām kaut ko visai neparastu. Gar tīruma malu stiepās tāds kā tunelis, kura vienu sienu veidoja dzeloņstiepļu žogs, otru — stiepļu tīkls. Tunelis ieveda apmēram trīsdesmit kvadrātpēdu lielā aplociņā.
— Tās ir lamatas, — paskaidroja Harijs. — Ķenguru ķeršana notiek pēc šāda paņēmiena. Vispirms ķenguri tiek sameklēti, tad tos uzmanīgi dzen uz žoga pusi un tālāk gar žoga malu, pamazām palielinot dzīšanas ātrumu; te jāievēro vislielākā piesardzība — ja ķengurus dzen par ātru, viņi var krist panikā, pārlēkt pāri žogam un aizbēgt; dzīvnieki jādzen ar tādu ātrumu, lai viņi ielēktu tunelī un tālāk pa to mazajā aplociņā. Sajā brīdī ķērājiem jādrāžas kā apsvilušiem, jo ķenguri jāsagūsta, pirms tie paguvuši izlēkt no lamatām.
Harijs izliecās ārā pa mašīnas logu, lai izkliegtu savus norādījumus Bīvenam, kas vadīja otru mašīnu, pēc tam abas mašīnas, meklēdamas ķengurus, sāka riņķot gar norobežoto tīrumu. Joņot ar trīsdesmit piecu jūdžu ātrumu stundā pa bedrainu laukmalu, uzmanoties, lai ne- iedrāztos eikaliptu kokos, — tā nudien nav nekāda izprieca.
Pirmie dzīvie radījumi, kurus mēs iztraucējām, bija pulciņš emu. Mūs ieraugot, putni apstulba. Viņi nebēga projām, bet, līdz nāvei pārbijušies un apmulsuši, aizšķērsoja mums ceļu. Nokļuvuši mašīnu priekšā, emu galīgi zaudēja galvu un, neattapdami paskriet sāņus, tik sparīgi drāzās mums pa priekšu, ka lielās pēdas gandrīz skārās pie knābja. Mēs tuvojāmies žogam, un es ievēroju, ka emu ari tagad nedomā apstāties, bet metas tieši iekšā dzeloņstieplēs. Viens emu izspraucās tām cauri, atstādams aiz sevis veselu spalvu mākoni, otrs, aizķēries aiz stieples, atlēca nost, bet, pāris soļu atkāpies, no jauna rāvās uz priekšu, un šoreiz viņam laimējās, kaut gan arī viņš pazaudēja tik daudz spalvu, ka to pietiktu nelielam spilvenam.
— Fermeri necieš emu, — Harijs sacīja, — jo šie putni pastāvīgi bojā žogus.
Mūsu brauciens turpinājās vēl apmēram ceturtdaļstundu, tad piepeši mēs izdzirdām Bīvena signāltauri. Pavērusies uz to pusi, ieraudzījām desmit pelēkos dižķen- gurus, kuri izslietām ausīm nekustīgi sēdēja maza me žiņa malā, mūs cieši vērodami. Harijs izdarīja strauju pagriezienu ap kādu koku, un mēs brāzāmies taisnā virzienā pie ķenguriem; Bīvens viņiem tuvojās no pretējās puses, nogriezdams atkāpšanās ceļu. Mašīnas jau joņoja gluži netālu no dzīvniekiem, un viņi kļuva nemierīgi — sākumā negribīgi palēkāja šurpu turpu, bet, kad mēs piedevām gāzi, ķenguri pārbijušies lēca projām lielā ātrumā. Bija ļoti interesanti novērot viņu bēgšanu: izmantojot asti līdzsvaram, ķenguri pārvietojās plašiem, elpu aizraujošiem lēcieniem. Ļoti drīz mums izdevās dzīvniekus piedzīt pie dzeloņstiepļu žoga, un bēgšana turpinājās cieši gar tīruma malu uz lamatu pusi; tagad abas mašīnas strauji palielināja braukšanas ātrumu. Es nekad nebūtu ticējis, ka pa šādu apvidu var braukt ar piecdesmit jūdžu ātrumu stundā, bet mēs to darījām. Mums nācās ne vien cieši turēties pie sēdekļiem, lai mēs netiktu izsviesti ārā caur jumtu vai priekšējo stiklu, bet arī ļoti uzmanīties straujajos pagriezienos, mašīnai riņķojot ap daudzajiem mazajiem kociņiem, kas auga gar tīruma malu. Ķenguri nu bija līdz nāvei pārbijušies un apmulsuši, daži apstājās, lai lēktu pāri žogam, bet mēs ikreiz īstajā brīdī no jauna piedevām gāzi, un viņiem bija jālec vien tālāk gar žoga malu. Beidzot parādījās lamatas, un mēs pēdējo reizi strauji palielinājām braukšanas ātrumu. Panikas pārņemtie ķenguri iejoņoja tunelī un nokļuva strupceļā, Mēs spēji nobremzējām, izlēcām no mašīnām un skrējām, cik jaudas, gar žogmali uz lamatām, kur drūzmējās pārbiedētie ķenguri. Ir tikai viens drošs paņēmiens, kā noķert ķenguru: dzīvnieks cieši jāsagrābj aiz astes, katrā ziņā izvairoties no masīvajām, spēcīgajām pakaļkājām, kuru belziens var būt nāvējošs. Saturēts aiz astes, ķengurs lēkā līdz galīgam pagurumam vai līdz tam brīdim, kad ķērājam palīgā ierodas kāds no viņa biedriem un sagrābj dzīvnieku no priekšpuses.
Tā mēs citu pēc cita sagūstījām un sasējām visus ķengurus. Svilinošajā saulē nabaga dzīvnieki elsa aiz karstuma un piepūles. Viņiem rūpīgi tika aplikta glīta celuloīda apkakle, katram savā krāsā un ar savu numuru, tad mēs viņus pa vienam vien iznesām no lamatām un palaidām brīvībā. Lielākā daļa ar redzamu atvieglojuma sajūtu pēc iespējas ātrāk manījās pazust no mūsu acīm, bet viens mazāks ķengurs, nolikts zemē, nekustējās no vietas, ar trulu skatienu pavadīdams pārējos bēgošos dzīvniekus. Harijs no mugurpuses piegāja viņam klāt un maigi papliķēja, bet ķengurs, strauji pagriezies, metās tam' virsū; starp abiem sākās jautrs boksa mačs. Harijs pūlējās ķenguru aizdzīt projām, un ķengurs centās viņam iebelzt. Tā kā somainis bija tikai savas trīs pēdas augsts, bet Harija augums sasniedza gandrīz sešas pēdas, abu saķeršanās atgādināja Dāvida cīņu ar Goliātu. Galu galā ķengurs laikam bija spiests atzīt, ka viņam neizdosies izgāzt Harijam zarnas, un mazliet negribīgi somainis sāka lēkt nopakaļus saviem radiniekiem.
Pavisam drīz vajadzēja sākties Pamelas dzemdībām, tāpēc mēs pagaidām apmetāmies kādā motelī pusjūdzi attālu no laboratorijas. Ak vai, cik reižu šajā laikā Pa- mela mums lika trūkties ne pa jokam! Trīs reizes cita citai sekoja mānīgas trauksmes, turklāt ķenguru māte izrīkojās tā, lai mūsu nervi būtu saspīlēti līdz pēdējai iespējai. Gadās, mēs ieturam lenču vai sēžam vannā, vai laižamies saldā snaudā — te uzreiz atskan spalgs telefona zvans, un Džefs ziņo, ka, spriežot pēc Pamelas izturēšanās, viņai tūlīt, tūlīt jādzemdē. Ja mēs šajā brīdī mazgājāmies vannā vai bijām nolikušies gulēt, mums nācās zibensātri uzraut mugurā apģērbu un ar visu kinoiekārtu rikšot lejā uz pagalmu, tur nepieciešamie piederumi steigšus tika samesti mašīnā, un mūsu lendrovers ar apdullinošu dārdoņu rāvās uz priekšu. Mūsu dīvainā, trauksmes pilnā rosīšanās nevarēja palikt nemanīta moteļa īpašniekam un pārējiem viesiem, viņi pavadīja mūs neuzticības pilniem skatieniem, tā ka, gribēdami izvairīties no pārpratumiem, mēs bijām spiesti viņiem visu paskaidrot, un šie svešie cilvēki mūs saprata un dzīvoja mums līdzi. Ikreiz, kad mēs skrējām pie lendrovera, steigā nomēzdami zemē atsevišķus uzņemšanas iekārtas piederumus un gāzdami cits citu nost no kājām, viņi izliecās ārā pa logiem, lai mūs nomierinātu un novēlētu labu izdošanos. Bet viltīgā Pamela, mums ierodoties, savā iežogojumā mierīgi gremoja kādu kārumu un likās mazliet pārsteigta par negaidīto apciemojumu.
Beidzot kādu vakaru, mums pusdienojot, ēdamzālē aizelsies ieskrēja moteļa īpašnieks, lai mums paziņotu, ka tikko zvanījis Džefs Sērmans un pavisam noteikti sacījis, ka Pamelai tūlīt, tūlīt jādzemdē. Apgāzdami vīna pudeli un izsvaidīdami servjetes pa grīdu kā rudens lapas, mēs metāmies pa kaklu pa galvu ārā, pārējo viesu uzmundrinošo saucienu pavadīti. Kriss satraukumā tik steidzīgi iedarbināja lendroveru un piedeva gāzi, ka es paguvu iecelt mašīnā tikai vienu kāju, otra palika uz zemes; ar milzīgu piepūli, riskēdams izmežģīt mugurkaulu, es galu galā tomēr ierausos lendroverā, un mēs trakā ātrumā kratījāmies projām uz laboratoriju.
— Šoreiz pārskatīšanās izslēgta. Viņa noteikti dzemdēs, — Džefs sacīja.
Jāatzīst, ka piemērotāku laiku šai norisei Pamela nevarēja izvēlēties. Akla tumsa, aukstums, viss rasas piemircis. Mēs steidzīgi piekarinājām lokspuldzes un uzstādījām kameras. Pamela sēdēja, atbalstījusies pret žogu, un tīrīja somu. Viņa to darīja ar priekšķepām ļoti glīti tīri rūpīgi. Kamēr ķengurmātes somā nav ķengurēna, tās iekšpusē izdalās vaskaina viela, līdzīga cilvēka auss sēram, un šo vielu Pamela tagad centās ar nagiem izplēst un izsukāt no pūkainās vilniņas, lai soma, sākoties dzemdībām, būtu pilnīgi tīra. Apmēram pusstundu turpinājās somas tīrīšana, pēc tam, skumji palūkojusies visapkārt, Pamela aizlēca līdz aploka viņam galam un sāka ēst.
— Mums laikam nāksies vēl mazliet pagaidīt, — Džefs sacīja.
— Bet vai jūs esat pārliecināts, ka ari šī nav kārtējā mānīgā trauksme?
— Nē, nē, — Džefs sacīja, — šoreiz tas ir pavisam nopietni — ja ķenguriene netaisītos dzemdēt, viņa somu tik pamatīgi netīrītu.
Mēs sēdējām stindzinošajā aukstumā un skatījāmies uz Pamelu, un viņa, ritmiski gremodama, lūkojās uz mums.
— Pagaidām ieiesim būdā, — Džefs ierosināja, — tur būs mazliet siltāks. Nosalušām rokām jums būs grūti rīkoties ar kamerām.
Mēs sadrūzmējāmies mazajā nojumītē, un tur es, visiem par lielu sajūsmu, izvilku no kabatas viskija pudeli, ko biju pamanījies paķert līdzi. Katrs no tās iedzērām pa malkam un pēc kārtas gājām ārā apraudzīt Pamelu, tomēr nekas nenotika.
— Neko teikt, jauka nodarbošanās, — ierunājās Džims, — visu nakti sēdēt un šļākt iekšā viskiju, gaidot, kad piedzims ķengurēns. Līdz šim man tā nekad nebija gadījies.
— Labi vien ir, — piezīmēja Kriss, — tas būs vēl viens neparasts piedzīvojums tavā dzīvē — līdzās notikumam ar matu žāvētāju un jūras slimību uz pontontilta.
— Kāds tam sakars ar matu žāvētāju un jūras slimību uz pontontiltiem? — ieinteresējās Džefs.
Mēs viņam paskaidrojām, ka Džims nav gluži parasts mirstīgais, jo dzīvē viņam bieži vien nācies atrasties ārkārtējās situācijās.
— Lai viņš jums pastāsta, kā viņam toreiz izgāja ar dūmenī iestrēgušo velosipēdu, — es sacīju.
— Ar ko? — brīnījās Džefs. — Kā tas iespējams?
— Viņš melo, — satraucās Džims. — Ar mani nekas tamlīdzīgs nav noticis.
— SkaTdri atceros, tu man par to stāstīji, — es iebildu. — Sīkumi man piemirsušies, bet tas noteikti bija ļoti aizraujošs gadījums.
— Bet kā tas jums izdevās — velosipēdu iedabūt dūmenī? — Džefs apjautājās ar zinātnieka interesi.
— Es saku, viņš melo, — Džims atkārtoja. — Man nekad nav piederējis velosipēds, kā tad tas varētu būt iesprūdis dūmenī?
Džefs un viņa līdzstrādnieki tomēr bija cieši pārliecināti, ka Džima velosipēds patiesi atradies dūmenī un ka viņš — Džims tikai kautrējas atzīties šai lieliskajā sasniegumā; sīki apspriežot, kā Džimam tas varētu būt izdevies, pagāja vēl viena stunda, un pa to laiku Džims kļuva arvien piktāks un piktāks.
Pēkšņi viss mainījās. Džims atmaiga, jo būdas durvīs parādījās viens no Džefa asistentiem, iesaukdamies;
— Visiem būt gatavībā! Nupat laikam sākas.
Mēs žigli izskrējām no būdas un ieņēmām savas vietas. Pamela staigāja pa aploku, bija redzams, ka ar viņu kaut kas nav kārtībā. Beidzot aploka malā viņa izraka seklu bedrīti un, atbalstījusies pret žogu, iesēdās bedrītē tā, ka aste palika uz zemes starp abām pakaļkājām. Tā Pamela sēdēja vairākas minūtes, tad, domājams, atkal sajuzdamās nelabi, uz mirkli atlaidās guļus uz sāniem, bet tūlīt cēlās augšā un mazliet pastai gāja. Pēc tam ķenguriene no jauna atgriezās žogmalē pie izraktās bedrītes un vēlreiz iesēdās tajā, nolikusi asti zemē starp pakaļkājām, balstīdamās pret žogu. Ķenguriem nemulsināja ne lokspuldžu gaisma, ne abas kameras, ne ari kādu divpadsmit cilvēku acis, kas neatņem- damās viņu vēroja.
— Laiks ieslēgt kameras, — sacīja Džefs.
Abas kameras iedūcās, un šajā brīdī kā uz burvju mājienu piedzima mazais ķengurēns. Viņš nokrita m Pamelas astes un palika tur guļot kā maza, rožaini balta,,spīdīga piciņa, ne garāka par mana mazā pirkstiņa pirmo falangu.
Kaut visumā man bija skaidrs, ko es ieraudzīšu, taču jāatzīst, ka šī norise izrādījās viena no visbrīnumainākajām, visneticamākajām, kādas man jebkad gadījies re dzēt, ilgus gadus novērojot dzīvniekus. īstenībā mazais ķengurēns bija embrijs, piedzimis pēc trīsdesmit trīs dienu ilga grūsnības perioda; mazulis bija akls, viņa glīti sakrustotās pakaļkājiņas gluži nevarīgas, un tomēr šajā agrīnajā attīstības stadijā viņš tika izstumts pasaulē. Tagad viņam vajadzēja rāpties augšup pa mātes vilnaino vēderu un atrast ieeju somā. So vāro radī jumu gribējās salīdzināt ar aklu cilvēku, kas lauztām kājām rāpjas pa biezu mežu Everesta kalnā, it sevišķi tāpēc, ka Pamela ķengurēnam nepalīdzēja. Mēs ievērojām (un to apliecina arī filma), ka māte pretēji tam, kā bieži tiek apgalvots, neielaizija biezajā vilnā taciņu, lai ķengurēnam būtu vieglāk rāpties. Tūlīt pēc piedzimšanas mazulis ar tādām kā zivs kustībām sāka locīties augšup, lauzdamies cauri pūkainajai vilnai. Pamela viņam nepiegrieza vērību, Ķenguriene noliecās un uzlai- zīja tīru vēdera lejasgalu un asti, pēc tam ņēmās post kažoku aiz mazuļa, kurš jau bija parāpies tālāk un acīmredzot atstājis vilnā mitru sliedi. Pāris reižu viņas mēle aizskāra arī mazuli, bet, manuprāt, tas notika nejauši, nevis ar iepriekšēju nodomu. Lēnām, neatlaidīgi mazā, pulsējošā rozā dzīvībiņa virzījās augšup pa biezo mātes vilnu. No piedzimšanas brīža līdz tam mirklim, kad mazulis uzrāpās līdz somas malai, pagāja apmēram desmit minūtes. Tas, ka šis niecīgais radījums, kas sver apmēram vienu gramu (tikpat, cik sver sešas kniepadatas), spēj veikt tik grūtu, sarežģītu kāpienu, jau pats par sevi ir brīnums, bet ar to viņa grūtības vēl nebeidzās. Ķengura soma ir apmēram tik liela kā paprāva dāmu rokassomiņa. Sajā plašajā, vilnainajā kabatā ķengurē- nam jāielien un jāatrod mātes pups; pēc minūtēm divdesmit viņš to ir atradis. Ķengurēns saņem pupu mutē, pups piebriest, un mazulis pielīp pie tā cieši jo cieši, tā ka, mēģinot viņu atraut, tiek savainota ķengurēna mutes maigā gļotāda un parādās asinis. Jādomā, ka tieši tāpēc varēja rasties maldīgais uzskats, it kā ķengurēns būtu piedzimis no mātes pupa, gluži kā pumpurs, kas izplaucis no zariņa.
Beidzot mazulis bija sasniedzis somas malu un nozudis somā; tagad mēs varējām izslēgt gaismu, filmēšana bija beigusies.
Mums bija laimējies uzņemt lieliskus, unikālus kadrus. Kriss un Džims bija sajūsmā. Man tas bija neaizmirstams pārdzīvojums, un es skaidri zinu, ka mazītiņā ķengurēna dzelžainā apņēmība veikt šo Hērakla varoņdarbu neatstātu vienaldzīgu pat visiesīkstējušāko ķengurnīdēju fermeri. Sis sīkais radījums tiek laists pasaulē līdz galam neattīstījies un tomēr paveic šķietami neiespējamo, tāpēc es uzskatu, ka viņam ir pilnīgas tiesības mierīgi dzīvot ar mīkstu vilnu izoderētajā šūpulī, kur viņam nodrošināts siltums un mātes piens.
Es ļoti ceru, ka tas darbs, ko diendienā dara Harijs Frits, Džefs Sērmans un viņa līdzstrādnieki, dos vēlamos panākumus un tiks radīta iespēja paglābt vislielāko somaiņi no pilnīgas iznīcināšanas.