Bebrirn, protams, vislabāk būtu Sagādāt sev apnēsātu bruņu kreklu —
«Ņurduļa medības»
Es sēdēju zem koka, sētin nosēta lieliem, koši sar* kaniem ziediem, un domīgi sūcu alu; piepeši izdzirdu motorlaivas rūkoņu. No kraujās nogāzes pavērās skats uz milzīgajiem mežu plašumiem vairāku tūkstošu jūdžu tālumā — manā priekšā pletās it kā raibs persiešu paklājs, kurā mijās zaļas, sarkanas, zeltainas un rudas krāsas, bet zem manis kā brūna, spīdīga glodene, vīdamās starp stāvajiem krastiem, tecēja Tembelingas upe. Es atrados viesnīcas priekšā pie paša lielākā Malajas Nacionālā parka — milzum liela mežu masīva, kas aizstiepās uz visām pusēm.
Iedzēru vēl vienu malku un ieklausījos uzkarināmā motora purkšķēšanā, kas kļuva arvien skaļāka. Kas varētu būt šie atbraucēji? — es sevī prātoju. Drīz vien parādījās pati laiva un devās tieši uz piestātni zem manis. Cik pa gabalu varēja saskatīt, laiva bija stāvgrūdām pie- piebāzta ar ļoti jautriem sikhiem[4], kuri, vēlēdamies padarīt interesantāku diezgan vienmuļo braucienu pa upi uz augšu, visai neapdomīgi, toties aV jo lielāku patiku baudīja kaut kādu reibinošu dzērienu. Ar interesi es vēroju, kā viņi mazliet nedroši izkāpa krastā un, smiedamies un jokus dzīdami, devās pa nogāzi augšup. Iedami garām kokam, zem kura es vientuļš sēdēju, viņi mani godbijīgi sveicināja ar izmeklētiem žestiem un klanīšanos. Es savukārt paklanījos un pamāju ar roku, un viņi gāja tālāk uz otru — nelielu viesnīcu, kas vīdēja starp kokiem pāris simtu jardu nostāk. Viens no sikhiem bija aizkavējies piestātnē un ar stīvu mēli deva kaut kādus norādījumus laiviniekam; pēc brīža arī viņš aizelsies
kāpa augšup. Tas bija gadus sešdesmit vecs patīkama izskata vīrs ar krāšņu ziemassvētku vecīša bārdu un mazliet šķībi uzbīdītu turbānu galvā.
— Labvakar, labvakar,-— viņš uzsauca, pienācis tuvāk, un smaidīdams māja man ar roku, — vai nav jauka dieniņa, ko?
Es šo karsto, sutīgo dienu biju bezjēdzīgi aizvadījis sevišķi asos, dzelkšņainos brikšņos, kur dēles mani bija izsūkušas gandrīz sausu, taču es negribēju jauno draugu sarūgtināt.
— Jā, diena ir brīnišķīga! — es skaļi atbildēju.
Sikhs elsdams pūzdams bija uzkāpis kalnā un tagad smaidīdams stāvēja manā priekšā.
— Mēs atbraucām šurp pazvejot, — viņš man skaidroja.
— Patiesi? — es jautāju. — Vai te ir labas zvejas vietas?
— Lieliskas, lieliskas, — viņš attrauca, — labākās visā Malajā.
Viņš blenza uz manu alus glāzi ar tādu skatienu, it kā nekad tādu brīnumu nebūtu redzējis, tomēr nebaidās ar to iepazīties.
— Vēlaties iedzert? — es vaicāju.
— Dārgais ser, jūs esat pārāk laipns, — viņš sacīja, priecīgi apsēzdamies man līdzās.
Es pasaucu viesmīli, un tas atnesa lielu alus krūzi, kuru mans jaunais draugs tik cieši sagrāba rokās, it kā krūze grasītos aizbēgt.
— Lai jums laba, laba veselība! — viņš iesaucās un vienā paņēmienā neatņemdamies izdzēra pusi krūzes.
Tad viņš domīgi atraugājās un noslaucīja no ūsām putas nevainojami tīrā kabatlakatiņā.
— Tas ļoti noderēja, — viņš centās mani pārliecināt, — tādā karstumā jau var izcepties.
Pusstundu no vietas viņš priecēja mani ar juceklīgu un ārkārtīgi uzjautrinošu lekciju par zvejas mākslu, un man bija gandrīz vai žēl, kad viņš beidzot grīļodamies piecēlās kājās un paziņoja, ka nu viņam jāiet.
— Lūdzu, atļaujiet mums pateikties par jūsu viesmīlību, — viņš nopietni sacīja. — Atnāciet uz mūsu māju ap pulksten sešiem, un mēs visi kopā iedzersim kādu glāzīti.
No agrākās pieredzes es zināju, ko nozīmē iedzert kādu glāzīti ar' sikhiem, — šāda maza iedzeršana parasti
ieilgst līdz rītam, bet mans .jaunais draugs tik dedzīgi centās mani pierunāt, ka bija neērti viņam atteikt. Tā es pieņēmu ielūgumu, un viņš līgodamies gāja projām, atvadām vēl jautri pamādams ar roku. Drīz pēc tam pie manis pienāca Džekija un Kriss.
— Ar ko tu tur pirmāk sarunājies, — iejautājās Kriss,
— varbūt ar pašu ziemassvētku vecīti?
— Tas bija kāds ļoti patīkams sikhs, — es sacīju,
— viņš mani uzaicināja sešos uz glāzi vīna.
— Es ceru, tu atteicies, — Džekija satraukta iejaucās,
— tu taču pazīsti viņu dzeršanas orģijas.
— Nē, — es atbildēju, — man bija neērti atteikties. Bet esi bez rūpēm, palūgšu Krišu, lai viņš septiņos mani ved projām.
— Kāpēc mani? — ar rūgtumu jautāja Kriss. — Man liekas, es esmu režisors, nevis'kaut kāds ceļojošs atturībnieku biedrības emisārs.
Nomazgājies vannā un pārģērbies, es pulksten sešos ierados mazajā viesnīcā, kur mani sirsnīgi sveica visi atbraukušie zvejas entuziasti. Četri no viņiem bija plecīgi gara auguma vīri, piektais mazs, sīks, pēc izskata nopietns cilvēks lielās raga brillēs. Pēc ceremoniālas iepazīšanās man tika pieliets tik liels kauss ar dzērienu, ka es klusībā nopriecājos par savu tālredzību, sarūpējot sev glābēju Kriša personā, un mēs sākām visai parastu sarunu par zveju un dzīvnieku fotografēšanu. Kad šie temati bija izsmelti, iestājās neliela pauze, un glāzes tika piepildītas no jauna. Tad piepeši (vēl šodien es nesaprotu, kā tas varēja gadīties) mēs sākām runāt par homoseksuālismu. Tas bija bagātīgs, apspriešanai īsti piemērots temats, un mēs to izanalizējām dziļi un pamatīgi, ņemot palīgā Oskaru Vaildu, Petroniusu, Šekspīra sonetus, Ber- tona «Arābijas nakti», «Kama Sutru» un «Smaržīgo dārzu». Tad ieradās Kriss, arī viņš tika apsēdināts krēslā, un viņam tika piebīdīts kauss ar dzērienu, taču mūsu draudzīgo sarunu tas neiespaidoja — tā ritēja tālāk, it kā nekas nebūtu mainījies. Visu šo laiku mazais, nopietnais cilvēks pārmēru lielajās raga brillēs bija nekustīgi sēdējis ar glāzi rokā, novērodams katru runātāju, tomēr pats sarunā nepiedalīdamies. Beidzot (pēc tam kad sīki un smalki bija pārspriesti Romas impērijas norieta un bojāejas iemesli) arī šis temats likās izsmelts, un mēs visi apklusām. Nu bija pienācis mazā, nopietnā cilvēka lielais brīdis. Viņš paliecās uz priekšu un nokrekšķinājies skatījās manī. Mēs gaidījām, ko viņš teiks.
— Arī man ir kaut kas sakāms, mister Darel, -— viņš svarīgi iesāka, savilkdams 'vienā kodīgi trāpīgā teikumā visus mūsu daiļrunīgos spriedelējumus. — Es saku: katram cilvēkam vajadzīgs savs hobijs.