No alām izlīda ložņājoši radījumi Un vēroja viņus izbrīna pilnām acīm.
*Ņurdu[a medības»
Taman Negara — agrāk to sauca par karaļa Džordža V Nacionālo parku — tika nodibināts 1937. gadā. Tas ir milzum liels pirmatnējā meža masīvs, kas aizņem apmēram tūkstoš seši simti septiņdesmit septiņas kvadrātjūdzes un ietilpst triju štatu — Kelantanas, Pahangas un Treganu robežās. Tikai neliela parka daļa ir viegli pieejama parastam apmeklētājam, pārējā ir izpētāma, bet ar ļoti lielām grūtībām. Tāpēc atsevišķi parka rajoni līdz šim vēl nav apgūti. Ja vien laimējas, šajā mežu masīvā var dabūt redzēt gandrīz visus Malajas džungļos mītošos dzīvniekus. Taman Negara svarīgākais uzdevums, jādomā, ir saglabāt nedaudzos vēl atlikušos Sumatras degunradžus. So dzīvnieku skaits droši vien nepārsniedz dažus simtus. Tāpat kā citi Āzijas degunradži, arī Sumatras degunradzis tika nežēlīgi iznīcināts nolūkā iegūt ragu, ko samala pulveri un ar kuģiem sūtīja uz Ķīnuj tur pulveris tika par dārgu naudu pārdots vecīgiem, nevarīgiem vai impotentiem ķīniešiem, kuri svēti ticēja, ka ar šīm brīnumzālēm viņi atgūs zaudēto jaunības sparu un enerģiju. Nekādi nespēju saprast, kāpēc tik pārapdzīvotas zemes iedzīvotājiem būtu veltīgi jāšķiež laiks un nauda, izdabājot šādai māņticībai, tomēr fakti ir neapgāžami: nesaudzīgo medību dēļ visas trīs Āzijas degunradžu sugas atrodas uz pilnīgas izmirstības robežas, un, tā kā šos dzīvniekus Āzijā atrast kļuvis ļoti grūti, alkatīgie mednieki sākuši uzbrukumu Āfrikas degunradžiem.
Mēs zinājām, ka nacionālajā parkā dzīvo visdažādākie dzīvnieki, bet kā viņus iepazīt? Sajā biezajā, neiedomājami lielajā mežā viņus būs grūti sameklēt, un, ja tas izdosies, ne mazākas raizes mums sagādās filmēšana. Maz- pamazām mums tomēr radās priekšstats par šī meža iemītniekiem un viņu paradumiem. Tajā nelielos baros ganījās gauri — skaisti, vareni savvaļas vērši tumšā, šokolādes brūnā krāsā, baltām kājām, glīti izliektiem, baltiem, resniem ragiem. Rīta stundās, kamēr saule pārāk nekarsēja, tie uzturējās meža klajumos, pēc tam uzmeklēja ēnainas vietas zem kokiem, kur snauduļodami atpūtās līdz vakaram; kad kļuva vēsāks, viņi piecēlās un visu nakti klīda pa mežu, meklēdami barību. Gaurs ir ļoti liels, spēcīgs dzīvnieks, turklāt viegli satracināms, aizstāvoties viņš kļūst briesmīgi nikns un bīstams, tāpēc tikai rets plēsējs uzdrošinās ar viņu mēroties spēkiem. Divi galvenie plēsēji šai mežā, protams, bija tīģeris un leopards. Tīģeru Malajā kļūst arvien mazāk, leopards vēl ir samērā plaši izplatīts. Tīģeri atsevišķos gadījumos uzbrūk pieaugušam gauram, leopards, būdams mazāks un ne tik spēcīgs, labprātāk noskata sev kādu jaunuli, bez tam šajā mežā ir arī papilnam vieglāk iegūstama medījuma.
Vairums meža iemītnieku medī naktī. Pēc saulrieta iestājas īss mijkrēslis, kad debesis ir pielijušas ar bālganu, ābolu zaļu gaismu. Piepeši tajā parādās neskaitāmi melni punktiņi, viļņveidīgi tie slīd pār koku galotnēm kā lieli dūmu stabi. Tie ir lielie augļsikspārņi; skaļi svelpdami, šie sikspārņi pārvietojas uz parka iekšieni, lai meklētu barību. Visu dienu viņi bija karājušies ar galvu uz leju nokaltušā kokā jūdzes divas tālāk uz upes lejteces pusi. Nav zināms, kāpēc sikspārņi bija izvēlējušies šo kailo koku, viņi karājās tajā lieliem ķekariem kā pusatvērti lietussargi, reizumis izpleta spārnus un sparīgi apvēdī- jās, lai kaut cik atdzesētu svelmainajā saulē pārkarsušo ķermeni. Kad sikspārņi paceļas gaisā un, svelpdami un spārnus plivinādami, dodas uz barošanās vietām — tā ir droša zīme, ka medībās izies meža iemītnieku nakts maiņa.
Sarosījās gauri; tīģeri un leopardi nožāvājās, izstaipījās un kā gardēži labpatikā ieelpoja naksnīgā meža kairinošās, smaržas. No slēptuvēm iznāca mazītiņie pundurbrieži, kuru mahagonija krāsas kažociņš glīti nomaskēts baltiem lāsumiņiem un svītriņām, viņu gleznās kājiņas nav resnākas par zīmuli. Sie mazie zvēriņi apzinās, ka viņi ir visu plēsēju iecienīts medījums, un tāpēc dzīvo pastāvīgā saspringumā, kas jau robežojas ar histēriju} viņi, burtiski, spurdz starp lapām un zemajiem krūmiem. Sīkākais troksnītis vai kustība — un pundurbrieži šaujas projām tādā ātrumā, ka acs tiem nespēj izsekot, tāpēc jābrīnās, kā plēsēji pamanās viņus noķert. Augšā — biezajās, zaļajās lapotnēs, kur augu dienu līdz apnikumam savas cītaras tika strinkšķinājušas cikādes, tagad skanēja daudz prasmīgāks kokuvaržu orķestris; dažādi citi radījumi uztrūkās no snaudas un domāja par barību. Kokcirslīši — vāverēm līdzīgi dzīvnieki ar garu, smailu purnu un mazu rozā deguntiņu, kas nepārtraukti trīcēja kā Geigera skaitītāja[5] bultiņa, skraidīja zaros un pa liānām pārvietojās no koka uz koku. Liānas bija savijušas visus kokus ar savām cilpām un pinekļiem, un zvēriņi varēja vizināties pa tiem kā pa slidkalniņiem. Pirmajā brīdī šķiet piedodams, ka jūs kokcirslīšus uzlūkojat par vāveres un žurkas neizdevušos krustojumu, bet jūs jutīsieties pārsteigts un varbūt pat aizvainots, ja kāds ņemsies apgalvot, ka kokcirslītis ir jūsu radinieks, bet tā tas patiesi ir, jo šis dzīvnieks ir rados ar lielu primātu grupu, kurā apvienoti gan bušbēbiji, gan cilvēkpērtiķi, gan aborigēni, gan arī parlamenta locekļi. Droši var teikt: no tik vienkārša dzīvnieka, kāds ir kokcirslītis, izveidojusies visa primātu grupa, bet, kad jūs pavērojat, kā kokcirslīši, griezīgi tērgādami, rosās koku galotnēs vai ar lielu pašpārliecību kraukšķina zobos vaboles, jums liekas, ka viņos veltīgi meklēt jelkādas saprāta iezīmes.
Cits nakts klaidonis ir resnais loris, kas atgādina mazītiņu sudrabaini rozā rotaļu lācīti. Viņa lielās pūces acis cauri zaru jūklim lūkojas uz jums tik trauksmaini un izmisīgi, it kā dzīvnieciņš būtu tuvu nervu sabrukumam. So iespaidu vēl padziļina tumšas vilnas josliņa ap katru aci, un jums liekas, viņam kāds pastāvīgi uzdauza zilumus. Parasti resnais loris pārvietojas tik ātri un izveicīgi kā padzīvojis garīdznieks, kas cieš no stenokardijas un ieaugušiem nagiem. Kustību gausums dzīvniekam noder, kad uzmanīgi jāzogas klāt laupījumam, taču īstenībā šis zvēriņš nemaz nav tik lēns: pamēģiniet noķert kokā sēdošu lori, un viņš aizbēgs no jums pārsteidzošā ātrumā.
Pēc lora uzradās binturongi. Binturongs ir neparasta izskata radījums ar pušķainām ausīm un ziņkārīgām, iešķībām acīm, zināmā mērā līdzīgs slikti darinātam kamīna paklājam. Viņš klīst pa zariem kā mēnessērdzīgs, reizumis apstājas, izmantodams tvērējasti par enkuru. Binturonga dzirnavas samaļ it visu — augļus, negatavus riekstus, kokuvardes, putnu mazuļus vai olas, šim dzīvniekam ir apbrīnojama apetīte. Arī binturongs diemžēl ir viens no tiem dzīvniekiem, kuriem ķīnieši piedēvē maģiskas īpašības; šī iemesla dēļ ir liels pieprasījums pēc binturonga asinīm, kauliem un iekšējiem orgāniem, un sekas ir visai bēdīgas: šo mierīgo, nekaitīgo un dziedniecībai absolūti nederīgo dzīvnieku skaits strauji samazinās.
Kad visi meža iemītnieki bija kājās — parādījās pēdējais, pats lielākais zvērs — zilonis. Dienas karstumā tie snauduļodami, lēni šūpodamies, bija stāvējuši kādā ēnainā meža nostūrī, bet tagad kā lielas, pelēkas ēnas virzījās uz barošanās vietām, to masīvie ķermeņi slīdēja cauri pamežam tik viegli, ka bija saklausāma vienīgi klusa čaboņa, it kā koku lapās žūžotu lēns vējiņš. Gadās, ka vesels ziloņu bars iet cauri mudžeklīgam pamežam pilnīgi nemanāmi, un viņu klātbūtni nodod viens vienīgs troksnis, pār kuru zilonim nav kontroles, — burkšķoša guldzoņa vēderā. Ziloņi ļoti mīl ūdeni, pat visvecākie bara patriarhi un ziloņmātes ūdenī sāk draiskoties kā gražīgi jaunuļi. Mēs vērojām un nofilmējām kādu vecīgu ziloņmāti ar mazuli, kuru viņa novakarē bija atvedusi uz upīti atvēsināt. Ziloņmāte iebrida seklajā ūdenī un uz brīdi apstājās, varbūt viņa pārbaudīja ūdens temperatūru, tad sāka laisties garšļaukus un nogūlās. Mazais zilonēns, ar grūtībām nokāpdams pa stāvo krastu, bija mazliet aizkavējies un tagad, ieraudzījis ūdeni, aiz sajūsmas izgrūda sīku, smieklīgu spiedzienu, līdzīgu mazītiņas metāla taurītes pūtienam. Tad ari viņš metās upē iekšā un steidzās pie mātes, kura mierīgi gulēja, labpatikā šļakstīdama ūdeni sev uz galvas un muguras. Ziloņmāte, protams, gulēja seklā vietā, bet arī tur mazulim ūdens sniedzās pāri galvai, taču tas viņu nebiedēja. Zilonēns nozuda zem ūdens, virspusē kā periskops vīdēja vienīgi viņa izslietais snuķītis. Sasniedzis māti, zilonēns, priecīgi spiegdams, uzrāpās uz viņas slapjā sāna. Sākās ziloņu rotaļa «zemūdenes». Mazais ienira un griezās apkārt un apkārt mātei, grūstīdams viņu no visām pusēm, līdz beidzot ziloņmāte ar snuķi iesniedzās dziļumā un izvilka draiskuli aiz auss no ūdens. Mēs yiņus novērojām vairāk nekā stundu, līdz palika tik tumšs, ka neko vairs nevarēja saskatīt, taču zilonēns nepaguris vēl arvien nodevās aizraujošajai rotaļai.
Rītausmā, kad debesīs virs meža ievelkas spilgti sarkanas, zeltainas un zilas svītras, vairums naksnīgo klejotāju jau ir atgriezušies savos mitekļos — koku dobumos un alās; sāk rosīties dienas dzīvnieki. Skan jūsmīgs putnu koris; rīta rasā cikādes uzskaņo savas cītaras, gatavodamās lielajam koncertam, ko viņas sniegs dienas karstumā. Piepeši gaiss sāk trīcēt no spalgiem, gavilējošiem gibonu kliedzieniem, kas ir pats raksturīgākais troksnis šajā mežā. Sos koku dziedātājus var sastapt it visur, jebkurā dienas laikā dzirdami viņu priecīgie kliedzieni, kas kļūst arvien skaļāki un beidzot pāriet histēriskā irgāšanā. Pats lielākais gibons ir siamangs — ļoti liels, melns pērtiķis, «dziedāšanas» laikā viņa kakls pietūkst līdz neliela greip- frūta apmēriem; siamanga izdotie kliedzieni ir pārsteidzoši spēcīgi un skanīgi.
Tā vienīgā diena, kad mums palaimējās ieraudzīt sia- mangus, bija ievērojama daudzējādā ziņā. Sākās ar to, ka rīta agrumā Kriss izteica vēlēšanos nofilmēt mani un Džekiju kalna galā, mazliet tālāk gar upi uz leju. Veltīgas bija mūsu pūles viņu pārliecināt, ka to pašu var izdarīt vieglāk sasniedzamā vietā, un tā mēs braucām pa upi uz leju lielā vienkoča laivā ar uzkarināmo motoru. Piestājām garā, baltiem oļiem piebārstītā liedagā un, uzcēluši plecos smago ekipējumu, iegājām mežā un sākām kāpt kalnā. Kalns slējās arvien stāvāks un stāvāks, un mums kļuva ar katru brīdi karstāk un karstāk. Zemajā Malajas džungļu pamežā aug tik asi, dzelkšņaini brikšņi, ar kādiem man vēl nekad nebija nācies saskarties. Jūs ejat, un jums pretī nevainīgi māj bāli zaļi, papardēm līdzīgi augi. Tie izskatās tik glezni, it kā pat skarbāks vārds liktu tiem novīst un aiziet bojā; un jūs maigi jo maigi cenšaties tos pašķirt nost no ceļa, bet katras pēc izskata nevainīgās paparžu lapas apakšpuse ir sētin nosēta līkiem, asiem dzelkšņiem. Tie iecērtas miesā un drānās, un, jo centīgāk jūs mēģināt no tiem atbrīvoties, jo dziļāk tie ieduras, jūsu miesa asiņo, un jūs jūtaties kā agrīnā kristiānisma moceklis. Vēl biežāk nekā es šajos asinskārajos augos iepinās Džims; tā mūsu kāpiens kalnā bija ļoti lēns. Mums bieži vajadzēja apstāties, lai Džimu atbrīvotu no dzelkšņainajiem pinekļiem, un aizspiest ar roku viņam muti, jo, aiz sāpēm kliegdams, viņš aizbaidītu visus dzīvniekus, kurus mums varbūt laimētos ieraudzīt. Beidzot, sviedriem pārplūduši, notraipījušies asinīm, mēs sasniedzām mazu klajumiņu kalna galā, kur apsēdāmies atpūsties.
Malajas džungļos dzīvo ļoti daudz dēļu, bet šajā kla- jumiņā nezin kāpēc to bija vairāk nekā* citur, turklāt tās likās sevišķi rijīgas. Sākumā mēs klajumiņā neredzējām nevienu dēli. Nesaprotu, kā tās varēja uzzināt par cilvēka klātbūtni, — varbūt juta zemes vibrācijas, ko radīja mūsu tuvošanās, varbūt mūs saoda, bet, tikko mēs bijām apsēdušies un iededzinājuši cigaretes, no apkārtējā krūmāja uz mūsu pusi sāka virzīties dzīvs paklājs; dēles izskatījās līdzīgas maziem, melniem kāpuriem, un pāri lapām tās nemaldīgi atrada ceļu pie mums. Reizumis viņas apstājās un izslējušās grozīja galvu, it kā pūlēdamās uztvert vēlamo smaržu. Sajā mežā no dēlēm, burtiski, nebija glābiņa, atlika vienīgi cerēt, ka tās nepiesūksies kādā grūti aizsniedzamā jūsu ķermeņa vietā. Dēles iekļūst vissīkākajās spraudziņās, turklāt viņu kustības ir tik vieglas, ka jūs tās nemanāt, līdz beidzot pārsteigts ieraugāt viņu melnos, asiņu piezīdušos ķermeņus nokarājamies no jums kā mazas vīģes. Ir tikai divas iespējas atbrīvoties no dēlēm (protams, tad, ja jūs piesūkušos dēli esat pamanījis): ar degošu cigareti vai šķipsniņu parastā sāls. Abos gadījumos dēles atlaidīsies un nokritīs. Ja jūs neapdomīgi mēģināsiet atraut dēli ar varu, jūsu miesā paliks dēles žokļi un jūs tiksiet apbalvots ar sāpīgu, strutojošu brūci.
Tā mēs sēdējām, atvilkām elpu, kamēr mums no visām pusēm uzbruka dēļu bari.
— Jauki! — ar rūgtumu sacīja Džims. — Brīnumainā kārtā man izdevās paglābt no sasodītajiem augiem pus- unces asiņu, bet tagad šie riebīgie tārpi izsūc arī to pašu mazumiņu. — Džima oma neuzlabojās arī pēc tam, kad Kriss sašļucis paziņoja, ka kalna virsotnē nav iespējams uzņemt tādus kadrus, kādi viņam vajadzīgi.
Mēs savācām ekipējumu un, nolipuši ar dēlēm, kāpām lejā. Smilšu sērē pie upes, slēpdamies no svešām acīm, izģērbāmies un ar cigaretēm cits citu atbrīvojām no uzmācīgajām asinssūcējām.
— Labprāt gribētos zināt, — ierunājās Džims, uzvilk- dams bikses, — ko mums tagad pavēlēs darīt Kriss. Varbūt mēs peldēsim pāri upei, Džerij? Var taču gadīties, ka sastopam krokodilu. Padomā, kas tā būtu par epizodi mūsu filmai!
— Es domāju par to, — sacīja Kriss, — ka jums derētu laisties ar laivu pāri tur tām krācēm, manuprāt, iznāktu itin iespaidīgi kadri.
Es pavēros uz to vietu, kur rādīja Kriss: šķērsām pāri upei slējās milzum lieli akmeņi, līdzīgi veciem, nobrūnē- jušiem zobiem. Starp tiem ar lielu spēku kā no ugunsdzēsēju šļūtenes lauzās ūdens, izliedamies putojošās vērpetēs.
— Vai tu esi jucis? — es jautāju mūsu režisoram.
— Nē, — atteica Kriss, — šī vieta nav tik briesmīga, kā izskatās.
Pareizi! — jūsmīgi iesaucās Džims. — Es varu iedomāties, kā mēs visi priecāsimies, kad būsim krāces pārvarējuši un viņš mums piepeši paziņos, ka šādi kadri viņam neder.
Pēc karstiem strīdiem nolēmām prasīt padomu laiviniekam. Man par sarūgtinājumu, viņš paziņoja, ka ar lielāko prieku pārvedīšot mūs pāri krācēm; tā šis jautājums bija izlemts. Džims un Kriss ieņēma posteņus pie kameras, mēs abi ar Džekiju iekāpām laivā un braucām. Jau no rīta, sākot ceļojumu, laiva mums bija likusies nedroša, bet tagad, tuvojoties krācēm, es arvien vairāk sāku apšaubīt tās piemērotību tik bīstamam braucienam. Laiviniekam mūsu pasākums sagādāja acīm redzamu prieku — viņš enerģiski stūma ar kārti laivu, reizumis izgrūzdams tādus kā mežonīgus gibonu kliedzienus, it kā apliecinot savu sajūsmu, kurā ne es, ne Džekija nevarējām ar viņu dalīties. Tā kā viņš stāvēja laivas pakaļgalā, bet mēs ar Džekiju sēdējām tālāk priekšā, tad, piebraucot pie krācēm, tikām nošļakstīti no galvas līdz kājām. Lielie, šalcošie viļņi triecās pret laivas galu un bagātīgi izlija pār mums, tā ka pusminūtes laikā mēs bijām pilnīgi slapji, it kā būtu mēģinājuši peldus pārvarēt krāces. Kā par brīnumu, galu galā mēs bez kļūmēm izbraucām cauri roboto klinšu barjerai un iekļuvām mierīgākos ūdeņos.
— Brīnišķīgi! — ieaurojās Kriss, nolēkdams ūdens- malā. — Bet tagad, lūdzu, vēlreiz, lai mēs jūs varam uzņemt tuvplānā.
Klusībā lādēdami mūsu režisoru, mēs otrreiz šāvāmies pāri krācēm.
— Nu man ir diezgan, — sacīja Džekija pēc tam, kad mēs otrreiz bijām tikuši galā. — Vediet mani tūlit atpakaļ uz viesnīcu, lai es varu pārģērbties.
Kriss, palūkojies uz mums, saprata, ka draud izcelties dumpis, un tūlīt piekrita.
— Atstāsim Džekiju viesnīcā, — viņš ierosināja, — bet paši pabrauksim pa upi uz augšu un uzņemsim vēl pāris kadru.
Mēs atstājām manu slapjo, aizkaitināto sievu viesnīcā, un mūsu laiva pukšķināja projām pret straumi. Apmēram pēc pusstundas brauciena uzkarināmais motors piepeši izgrūda virkni savādu paukšķienu un noslāpa. Nospiedošajā klusumā Džims uzsvilpoja dažas taktis no dziesmiņas par bojā gājušiem jūrniekiem.
— Kas noticis ar motoru? — ievaicājās Kriss, to dusmīgi aplūkodams.
— Apstājies, — es atteicu.
— To es arī zinu, — viņš aizkaitināts atbildēja, — bet kāpēc?
Pa to laiku laivinieks, arī nesaprazdams, kāpēc motors apklusis, bija meties pie tā ar uzgriežņu atslēgu un sācis motoru izjaukt. Beidzot, plati smaidīdams, viņš izvilka no dzinēja dziļumiem kādu detaļu, par kuru pat es varēju droši teikt, ka tā ir neglābjami salauzta. Viņš paziņoja, ka viņam jādodas atpakaļ uz viesnīcu, lai salauztās, vitāli svarīgās motora daļas vietā sadabūtu jaunu.
— Nav vērts viņam braukt līdzi, — Kriss sacīja, — mēs labāk pagaidīsim tepat.
— Viens no mums brauks kopā ar viņu, — es stingri noteicu. — Uz šādas makšķeres man jau ir gadījies uzķerties. Viņš parunāsies ar sava labākā drauga sievu, un'turpmākās trīs dienas mēs viņu vairs neredzēsim. Es lieku priekšā mums abiem ar visu ekipējumu palikt uz vietas, bet Džims lai dodas līdzi laiviniekam.
Mēs iznesām smilšainajā krastā filmēšanas iekārtu un pavadījām ar skatienu laivā sēdošo Džimuj laiva slīdēja lejup pa straumi.
Kriss un es — mēs abi sēdējām smiltīs ar muguru pret upi, dziļi iegrimuši sarunā par nākamo mūsu filmas epizodi, kuru cerējām uzņemt pēc tam, kad Džims būs atgriezies (ja viņš vispār atgriezīsies) ar laivu. Apkārtnei mēs nepievērsām nekādu uzmanību, tāpēc turpmākie notikumi mūs pārsteidza pilnīgi nesagatavotus. Es biju_ pagriezis galvu, lai iemestu upē izsmēķi, kad piepeši pēdas piecpadsmit no mums ieraudzīju lielā ātrumā peldam šurp milzīgu draudīga izskata karalisko kobru. Čūska varēja būt ap astoņas pēdas gara, viņas galva un kakls rēgojās vismaz sešas collas virs ūdens; kobrai bija lielas, spožas acis, un pēc to izteiksmes es spriedu, ka viņa ir viegli aizkaitināma. Ja kobra turpinās uzņemto kursu, viņai jāizlien krastā tieši vidū starp mani un Krišu. Lai gan es sevi uzskatu par dedzīgu naturālistu, tomēr nevēlējos nonākt tik tuvā saskarē ar karalisko kobru.
— Uzmanies! — es iekliedzos un pielēcu kājās.
Kriss, pametis pār plecu izbiedētu skatienu, darīja to
pašu, un mēs abi bēgām projām no liedaga. Tagad saskaņā ar džungļu literatūras labākajiem paraugiem kobrai, ļauni šņācot, būtu jāmetas mums virsū un vairākkārt jāapvijas ap Krišu, un tieši tajā brīdī, kad viņa grasītos ielaist zobus Kriša pulsējošajā jūga vēnā, man pienāktos viņu nonāvēt ar trāpīgu revolvera šāvienu galvā. Esmu cieši pārliecināts, ka tā būtu noticis, ja vien nera- dušies trīs šķēršļi: pirmkārt, man nebija revolvera, otrkārt, kobra acīmredzot netika lasījusi īstās džungļu grāmatas, un, treškārt, viņa šķita ne mazāk pārbijusies no mums kā mēs no viņas. Čūska bija mierīgi savā nodabā peldējusi uz jauku, mājīgu liedagu, kurā viņa domājās ieraudzījusi divus pūstošus koku celmus. Bet te uzreiz — ak šausmas! — celmi pārvēršas par cilvēkiem! Ja var pieņemt, ka čūskai ir sejas izteiksme, tad jāsaka: kobra izskatījās ārkārtīgi izbrīnījusies. Viņa spēji apstājās un, izslējusies apmēram pēdu virs ūdens, mirkli cieši raudzījās uz mums. Es biju lasījis herpetoloģiskajā literatūrā, ka nāve no kobras kodiena ir samērā viegla, un šajā brīdī tas bija mans vienīgais mierinājums, taču kobra nemaz nedomāja mūsu dēļ tērēt savu vērtīgo indi. Viņa sagrozīja asti un peldēja projām pret straumi, cik ātri vien varēdama; apmēram trīsdesmit jardu tālāk kobra izlīda krastā un šāvās mežā iekšā kā apsvilusi.
— še tev nu bija! — es sacīju Krišam. — Tagad tu pats pārliecinājies, cik bīstamas un draudošas ir karaliskās kobras. Bez mazākā iemesla uzbrūk cilvēkam!
— Ko tu gribi ar to teikt? — jautāja Kriss. — Kobra taču likās tikpat pārbijusies no mums, cik mēs no viņas.
— Pareizi, — es piekritu, — bet, par viņu rakstot, nereti tiek izdomāti visādi briesmu stāsti.
— Zēl, ka te nebija Džima, — Kriss domīgi sacīja, —- viņam pietiktu ko .vaimanāt visu atlikušo dienas daļu.
Kad Džims ar laivu beidzot bija atgriezies, mēs pabraucām vēl divas trīs jūdzes pa upi uz augšu un tad izkāpām krastā, lai papētītu mežu, vai tajā būs iespējams uzņemt paredzētos, mums vajadzīgos kadrus. Nebijām vēl nogājuši starp kokiem ne pāris simtu jardu, kad pa labi no mums pakalna virsotnē sākās mežonīgu kliedzienu kakofonija. Kaut gan brēcieni stipri vien atgādināja gibonu skaļo klaigāšanu, tie tomēr bija spēcīgāki un dobjāki, un katrs kliedziens nobeidzās ar skanīgu rīboņu, it kā mežā kāds ar pirkstu galiem sistu bungas.
— Siamangs! — sacīja laivinieks, un Krišam fanātiski iespīdējās acis.
— Raudzīsim piekļūt viņiem tuvāk un uzņemt kādu kadru, — Kriss čukstēja.
Piesardzīgi mēs sākām kāpt kalnā, vairīdamies sacelt lieku troksni, bet, ja uz muguras jānes neērts ekipējums un jūs no visām pusēm apņem dzelkšņiem nosēti augi, tad virzīšanās kalnup nekādā gadījumā nevar būt klusa un nemanāma. Tomēr siamangi laikam bija pārāk aizrāvušies ar vokālajiem vingrinājumiem, lai pievērstu uzmanību mums, jo viņi nepārtrauca dziedāšanu arī tad, kad mēs tuvojāmies tiem kokiem, kuros viņiem, mūsuprāt, vajadzēja atrasties. Tā vien likās — nupat, nupat mēs viņus ieraudzīsim, bet tad piepeši dziedāšana apra- vās un mežā kļuva tik kluss, ka mūsu virzīšanās cauri pamežam izklausījās kā apdullinoša tuvojošos tanku dārdoņa. Pēkšņi laivinieks apstājās un rādīja ar mačeti augšā kokos.
— Siamangs! — viņš atkal, dziļi apmierināts, sacīja.
Pēdas septiņdesmit virs mums slaida koka galotnē sēdēja pieci siamangi. Divi pieaugušie — tēviņš un mātīte, divi jaunuļi un viens mazulis. Saulē vizēja siamangu ogļ- melnie kažoki; viņi nevērīgi sēdēja zaros, slinki nokāruši garās rokas ar šaurajām plaukstām. Māni ieinteresēja grupas izvietojums: tēviņš sēdēja uz liela zara iepretī pārējiem četriem, kuri rindā tupēja zemāk, uz mazāka zara, pēdas divpadsmit atstatu no vadoņa. Radās iespaids, ka viņš lasa savai saimei nelielu lekciju par siamangu seno mūziku. Lai mēs neiedomātos, ka esam viņam piezagušies nepamanīti, lielais. siamangs ik pa brīdim palūrēja lejup uz mums un uzrāva uzacis, it kā mūsu nosvīdušās sejas un saburnītais apģērbs viņu šokētu, Galu galā viņš laikam nosprieda, ka esam ieradušies ar nolūku papildināt viņa auditoriju, un lielais siamangs nomierinājies no jauna pievērsās savai ģimenei. Aplūkodams siamangu tēviņu ar binokli, es redzēju, ka viņš uz zara centās iegrozīties ērtāk, tad atvēra muti un sāka dziedāt. Pirmie trīs četri kliedzieni bija īsi, aprauti, bet tie radīja brīnumainu pārmaiņu siamanga kaklā. Ar katru kliedzienu tur tika iesūknēts gaiss, un viņa īpatnējais rozā rīkles maiss piepūtās arvien vairāk un vairāk, līdz tas zem kažoka spīdēja ugunīgā sārtumā. Kad maiss bija sasniedzis vajadzīgos apmērus, sākās siamanga īstā dziesma. Interesanti atzīmēt, ka pēc katra, ja tā var teikt, dziesmas panta maiss saruka, bet nākamais pants to no jauna piepildīja ar gaisu.
Acīmredzot šis skanošais maiss izdeva bungu rīboņai līdzīgo troksni katra panta beigās, un, manuprāt, rīboņas tiešais iemesls ir gaisa izspiešana no rīkles maisa. Pēc kārtējā panta nodziedāšānas iestājās īsa pauze, un šīs pauzes laikā siamanga ģimenes locekļi, kas aizrautīgi, ar neatslābstošu uzmanību bija klausījušies sava pavēlnieka priekšnesumā, arvien vēl nenolaida no viņa acis. Tad mātīte, viens jaunulis, reizēm viņiem pievienojās arī vismazākais siamangs", izgrūda virkni spiedzīgu, aprautu kliedzienu, kuriem bija kaut kāda līdzība ar aplausiem; lielais siamangs tos laikam arī uzņēma kā aplausus, jo tūlīt atkal sāka dziedāt. Tas viss turpinājās apmēram stundas ceturksni; ikreiz, kad lielais siamangs apklusa, ģimenes locekļi viņu mudināja atsākt dziedāšanu, un, jo ilgāk viņš dziedāja, jo vairāk aizrāvās, gluži kā populāru dziesmiņu izpildītājs, kas iedvesmojas noslēguma numuram, ar kuru viņam galīgi jāiekaro klausītāju sirdis. Vispirms siamangs ar garajām rokām pasniedzās pēc apkārtējiem zariem un rāva nost lapas, tad, sēdēdams zarā, lēkāja uz dibena augšā lejā, uz ko ģimene atbildēja ar vēl skaļākiem aplausiem. Piekrišanas sajūsmināts, viņš sāka skraidīt šurpu turpu pa zariem, rokas elkoņos bija saliektas, ar giboniem piemītošo mīlīgo koķetēriju siamangs vicināja pa gaisu, garās plaukstas; šis priekšnesums ģimeni noveda līdz ekstāzei. Beidzot sekoja lielisks fināls: ar lidojošu lēcienu siamangs atrāvās no zara un pēdas trīsdesmit krita zemē kā akmens, bet tajā brīdī, kad likās — viņam tūlīt pienāks gals, pērtiķis nevērīgi pastiepa roku un pagrāba garām skrejošu zaru; viņš palika tajā karājoties kā melns, pinkains svārsts, izliedams dvēseli dziesmā.
Sastapšanās ar šiem centīgajiem, aizrautīgajiem dzi§- dātājiem man sagādāja ļoti lielu prieku. Savus vokālos vingrinājumus viņi izpildīja ar vislielāko nopietnību un dziedāja no visas sirds. Bija patīkami apzināties, ka šajā milzīgajā meža rezervātā vienmēr dzīvos siamangu bari, kas, sēdēdami zaļo lapu mājokļos, cits citu ielīksmos ar jūsmīgu dziedāšanu.